Tautas Forums

«Latvijas ekonomiku ir nolaupījusi Eiropas Savienības un SVF politikas ievirze, pakļaujot tās nodokļu politiku un finanšu programmu Zviedrijas un citu ārvalstu banku interesēm,» ir teikts Latvijas Reformu darba grupas (www.rtfl.lv) publiskotajā pazīstamā ekonomista, Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona pētījumā par Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda memorandu. Šā secinājuma konsekvences ir izsakāmas kodolīgi – finanšu ministra Einara Repšes un Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča «.. paustais nolūks ir vēl padziļināt Latvijas depresiju, pazemināt dzīves standartu, apcirpt algas, sašaurināt iekšzemes tirgu, veicināt plašāku emigrāciju un kapitāla aizplūšanu. Gandrīz šķiet, ka Otrais pasaules karš bija saudzīgāks pret Latviju nekā tas, ko šodien ar valsti dara tās politiķi. »

Vispirms jāatgādina, ka Maikls Hadsons nav banku sektora algots vai finansēts zinātnieks. Globāli banku sektora piebarotā ekonomikas zinātnieku grupa ilgstoši maldināja pasaules sabiedrību, analīzes vietā pasniedzot banku mārketingu. Maikls Hadsons jau 2006. gada precīzi prognozēja Latvijas problēmu un veidu, kā problēma izpaudīsies. 2006. gada 25. maijā lekcijā Rīgas Ekonomikas augstskolā Hadsons uzsvēra: «Latvijas pašreizējie augstie nodokļi strādājošajiem un ienākumiem spiež daudzus jaunus cilvēkus darba meklējumos emigrēt. Šādi darbaspēka un uzņēmumu nodokļi ir inflāciju veicinošas izmaksas, taču tādi nav nodokļi, ar kuriem tiek aplikti īpašumi, jo gan ienākumus no īpašumiem, gan spēju par tiem maksāt nodokļus nosaka tirgus. .. Latvijā nav ieviesta spēcīga patērētāju aizsardzība, tāda kā, piemēram, likums par «patiesību kreditējot», kas liek skaidri izklāstīt tos riskus, kurus uzņemas kredīta ņēmējs. Pašlaik banku klienti netiek informēti, cik lieli procenti viņiem, iespējams, būs jānomaksā, ņemot hipotekāro kredītu ar mainīgu likmi. Procentu likmes pieaugums varētu jūtami palielināt viņu ikmēneša maksājumu slogu. Ja īpašuma ķīlas vērtība ir tuva kredīta apjomam, tas varētu novest pie saistību neizpildes un īpašuma pārdošanas izsolē.»

Arī Neatkarīgā šajā laikā (2006. gada 17. jūlijā) aptvēra, ka Latvijas finanšu burbuļa eiforija balstās uz fiktīvu ekonomikas izaugsmi: «Latvijas ekonomikā kopprodukts rodas tikai tirdzniecības uzcenojumā, nekustamā īpašuma cenu pieaugumā un finanšu starpniecībā. Tiklīdz iedzīvotāji nespēs (kredītlimitu dēļ) vairāk preces nopirkt uz nomaksu (līzingu), kopprodukta pieaugums momentā apstāsies vai būs ar ES raksturīgiem nelieliem pieaugumiem.»

Maikla Hadsona 12 lappušu garā Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda memoranda analīze ir nopietnākais un godīgākais dokuments par to nejēdzību, kurā Latviju ir ievilkusi pašreizējā politiskā kliķe.

Viena no būtiskākajām atziņām - tas, ko t.s. treknajos gados sauca par IKP pieaugumu, nemaz nebija ekonomikas izaugsme.

«Vēstules autori .. min Latvijas 9% «izaugsmes» apmērus. Taču tas, kas auga, bija parāds, nevis ekonomika klasiskā izpratnē, proti, nevis progresējoša spēja ražot preces un pakalpojumus. Cilvēki aizņēmās pret nekustamā īpašuma un citām ķīlām, kuru cenas tika mākslīgi celtas ar ārvalstu kredītu starpniecību. Tā bija aizņemšanās patēriņa, nevis investīciju nolūkiem. Un tā nav izaugsme. Tā ir vienkārši ieslīgšana parādos.»

Tas, kas tika pasniegts kā izaugsme, bija ieslīgšana lielākos parādos. Rupji sakot, izaugsmes 2004.-2007. gadā nemaz nebija. Notika labklājības pieaugums uz parāda.

Krīzes pamatā ir pilnīgi aplamā valsts varas īstenotā finanšu politika, izdabājot banku sektoram un ārvalstu investoriem, tāpēc SVF «aizņēmumam nav vis jāatrisina īslaicīgs likviditātes deficīts, bet gan strukturāla problēma - krīze privātu Latvijas īpašnieku kredītattiecībās ar ārvalstu bankām».

Arī no 2008. gada rudens veiktās reformas ir tikai banku interesēs: «Pārmērīgs Latvijas iedzīvotāju ienākumu apmērs tiek maksāts par mitekli un darba telpām, kuru cena ir maksimizēta, Latvijai nerealizējot īpašuma aplikšanu ar nodokļiem. Nodokļu iekasētāja zaudētais platības nodoklis ir novadīts banku kredītu uzturēšanai.»

Hadsons iznīcinoši kritizē Latvijas valsts varas atteikšanos kritiski izvērtēt savu ekonomisko politiku: «Latvijas vienošanās nosacījumos ar SVF izpaliek atzinumi par to, cik ačgārna ir bijusi tās politika kopš neatkarības atjaunošanas. Tā iedomājas, ka veids, kā nodrošināt Latvijas sekmes, ir iemest to klēpī ārvalstu bankām un investoriem, izmantojot tādu sviru kā iekšzemes standartu pazemināšana, nevis plaukstoša iekšzemes tirgus radīšana .. Vēstules fondam nodemonstrē, ka centrālā banka un Finanšu ministrija vēl arvien nav apzinājušās to pieļautās elementārās kļūdas. Tas nepārsteidz, jo šodienas valdības darbu vada tie paši, kas pieļāva sākotnējās kļūdas 90. gados.»

Savu kļūdu atzīšanas vietā Latvijas augstākie vadītāji aicina iedzīvotājus, kuri nezaga un nerīkojās bezatbildīgi, uzņemties vainu par politiķu, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas kļūdām vai, iespējams, noziedzīgu rīcību (visizteiktāk šogad Valsts prezidents savā Aglonas sprediķī).

Hadsons uzsver, ka «.. Latvijas valdība ir rīkojusies kā ārvalstu banku un īpašumu kolekcionāru lobijs. Tā vietā, lai apliktu ar nodokļiem īpašumu nomas vērtību un infrastruktūru, lai noturētu zemāk tās ienākuma kapitalizāciju banku kredītos, Latvija aplika ar nodokļiem savus darba ņēmējus un darba devējus. Tas vēl papildus paaugstināja dzīves un uzņēmējdarbības dārdzību. Faktiski Latvijas nodarbinājuma nodokļi bija tik augsti, lai raidītu darbaspēku aizvien masveidīgākā emigrācijā un ražošanu ar izmaksu sviru izspiestu no pasaules tirgus.»

Vel smagāka kritika ir veltīta jūnija memorandam ar SVF: «.. Premjerministrs, Finanšu ministrs un centrālās bankas amatpersonas atzīst, ka ekonomikas sarukums ir daudz dziļāks, nekā tika paredzēts posmā, kad pirmoreiz saskaņoja programmu». Pašu nespējai prognozēt bija jāvērš viņu uzmanība uz faktu, ka tieši viņu «krīzes risinājums» pamatā bija tas faktors, kas situāciju vērta vēl smagāku.

Latvijā valdība sola apcirpt valsts sektora tēriņus un celt uzņēmēju izmaksas tik drastiski (11. punkts), ka kļūst apšaubāmas jebkuras izredzes uz ekonomikas atgūšanos, tiklab palielinot Latvijas eksportu, kā aizstājot tās importu ar pašmāju produktu…

Vēstule izskan gandrīz tā, it kā Latviju būtu pakļāvuši ārvalstu iekarotāji. Protams, iekarošanas veids nav militārs. Iekarošanas līdzekļi ir finansiāli. Latvieši netiek atsviesti dzimtbūšanā, kuru reiz atstājuši pagātnē; viņiem ir dodama izvēle dzīvot, kur vien vēlas, iet jebkurā skolā, kur vēlas, un saņemt jebkuru medicīnisko pakalpojumu, taču – apmaiņā pret parādu atstrādāšanu paaudzēm ilgi, lai to varētu atļauties.»

Hadsona ieteiktie risinājumi ir izbeigt banku interešu pārmēra lobēšanu, piemēram, ar likumu denominēt visus hipotekāros iedzīvotāju kredītus vietējā valūtā. Hadsons aicina Latviju pārdalīt nodokļu slogu no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem, nesamazinot atvieglojumus tiem, kas dzīvo savos īpašumos, bet drastiski palielinot nekustamā īpašuma likmes tiem, kas nedzīvo savos īpašumos.

Otrs ieteikums ir sodīt tos, kas nolaupīja Latvijas neatkarību, pirms tam veicot Latvijas varas augšgala noziegumu starptautisku izmeklēšanu, līdzīgi, kā to jau sākusi Islande.

Juris Paiders, pārpublicēts no laikraksta NRA (2009.gada 25.septembra numurs)
Gandrīz vienlaicīgi iesūtīja Jānis K. un Jānis R. (skenēta versija)

Savukārt Jānis Z. atsūtīja paša Maikla Hadsona un RTFL ziņojuma “Stokholmas sindroms - Latvija” oriģinālu (.pdf datne).

Dokumenta iesūtītājs apgalvo, ka ir saņēmis atļauju no RTFL šo pētījumu izvietot uz citiem serveriem. Ja RTFL iebildīs pret to, ka dokuments atrodas uz TautasForums.lv servera, redakcija to nekavējoties dzēsīs.