Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Demokrātija un tauta. (2.daļa)

Mums labāk dot priekšroku nāvei, ja mēs neprotam dzīvot kā brīvi vīrieši un sievietes. (SB, 109)

Vairākuma varai ir šaurs pielietojums, proti, ja katram jāpakļaujas vairākumam visās dzīves detaļās. Pakļāvība vairākumam nozīmē verdzību, neatkarīgi no tā, kādi lēmumi tiek pieņemti. Demokrātija nav stāvoklis, kura ietvaros cilvēki izturas kā aitas. Demokrātijas apstākļos individuālo uzskatu un rīcības brīvība ir jāsargā ar lielu greizsirdību. (SB, 110)

Sirdsapziņas jautājumos vairākuma likumam nav vietas. (SB, 110)

Tā ir mana stingra pārliecība, ka neviens cilvēks savu brīvību nezaudē citādi, kā vien caur paša vājībām. (SB, 116)

Ne tik daudz britu lielgabali vainojami par mūsu pakļautību, kā mūsu pašu brīvprātīga sadarbība. (SB, 116)

Pat visdespotiskākā valdība nevar pastāvēt bez pārvaldāmo piekrišanas. Tiklīdz pakļautie pārstāj baidīties no despotiskā spēka, tā vara zūd. (SB, 116)

Lielākā cilvēku daļa neizprot komplicēto valdības darbības mehānismu. Viņi pat nenojauš, ka katrs pilsonis varbūt klusi, bet tomēr nepārprotami atbalsta valdību visdažādākajos veidos, par kuriem viņam bieži nav pat nojausmas. Līdz ar to katrs pilsonis ir atbildīgs par katru viņa valdības soli vai rīcību. Kamēr valdības rīcība ir gana saprātīga, taisnīga un paciešama, tās atbalstīšana ir attaisnojama un laba. Bet tiklīdz valdības rīcība vai tās trūkums nodara ļaunumu pilsonim vai viņa nācijai, atbalsta liegšana valdībai kļūst par pilsoņa pienākumu. (SB, 191)

Tas tiesa, ka vairumā gadījumu pavalstnieka pienākums ir pakļauties parastajā valsts pārvaldes procedūrā pieļautajām netaisnībām un trūkumiem, ja vien tie neapdraud viņa vitālās vajadzības un pašu eksistenci. Taču katram indivīdam un katrai nācijai ir tiesības un pat pienākums sacelties pret neciešamu netaisnību. (SB, 191)

Nav lielākas drošsirdības par apņēmības pilnu atteikšanos liekt ceļus šīs zemes varas priekšā, vienalga, cik tā liela vai varena, un bez rūgtuma dvēselē un pilnīgā pārliecībā, ka tikai gars dzīvo, un nekas cits nav tik svarīgs. (MM, 100)

Ārējo brīvību mēs sasniegsim tik lielā mērā, cik liela konkrētā brīdī ir mūsu iekšējā brīvība. Un ja tas ir pareizi attiecībā uz brīvību, tad mūsu galvenā enerģija jāiegulda savā iekšējā garīgajā pārveidē. (SB, 36)

Īsts demokrāts ir tas, kurš ar tīri nevardarbīgiem līdzekļiem aizstāv savu brīvību, un līdz ar to arī savas zemes un galu galā visas cilvēces brīvību. (MM, 132)

Disciplinēta un apgaismota demokrātija ir pasaulē cildenākā lieta. Aizspriedumos, neziņā (ignorancē) un māņticībā balstīta demokrātija noved līdz haosam un iznīcina pati sevi. (MM, 130)

Demokrātija un vardarbība neiet kopā. Valstij, kas šodien ir tikai nosaukuma pēc demokrātiska, ir vai nu jākļūst par atklāti totalitāru vai, ja tā tomēr vēlas kļūt patiesi demokrātiska, jāpaliek drošsirdīgi nevardarbīgai. Ir zaimojoši apgalvot, ka uz nevardarbību spējīgi vienīgi indivīdi, bet ne nācijas, kuras taču veidojas no indivīdiem. (MM, 131)

Es ticu, ka vienīgās mācības, kas nepieciešamas demokrātijai, ir spēja sevi aizstāvēt pret visu pasauli un savu dzīvi nodzīvot pilnīgā brīvībā, pat ja tā būs pilna ar trūkumiem. Pat vislabākā valdība nevar aizstāt pašpārvaldi. (MT, II, 24)

Es nevainoju britus. Ja mēs būtu tik mazskaitlīgi, mēs varbūt ķertos pie tām pašām metodēm, ko izmanto viņi. Terorisms un maldināšana ir vājo ieroči. Briti ir vāji savā mazskaitlībā, mēs esam vāji neraugoties uz savu skaitlisko pārākumu. Iznākums ir tāds, ka mēs viens otru velkam uz leju. Tā ir visai izplatīta parādība, ka angļi pēc ilgstošas uzturēšanās Indijā zaudē rakstura stingrību, bet indieši pēc ilgstošas kontaktēšanās ar angļiem zaudē vīrišķību un drosmi. Šī savstarpējās novājināšanās parādība nav laba ne priekš abām mūsu nācijām, nedz priekš visas pasaules. Bet ja mēs, indieši, paši parūpēsimies par sevi, angļi un pārējā pasaule arī spēs parūpēties par sevi. Līdz ar to mūsu labākais pienesums pasaules attīstībai būs savas mājas sakārtošana. (MT, II, 25-26)

Kāda ir nesadarbošanās nozīme, izejot no ciešanu likuma? Mums ir brīvprātīgi jāsamierinās ar tiem zaudējumiem un neērtībām, kas izrietēs no mūsu atteikšanās atbalstīt valdību, kura savu varu īsteno pretēji mūsu gribai. “Varas un bagātību iegūšana, sadarbojoties ar netaisnīgu valdību, ir noziegums, nabadzība šajā gadījumā ir tikums,” pārliecināts amerikāņu domātājs un pilsoniskās nepakļaušanās idejas autors Toro. Var gadīties, ka pārejas periodā mēs pieļausim kļūdas un būs nenovēršamas ciešanas. Taču tās nesīs svētību, ja salīdzina ar nācijas novājināšanas vai pat izmiršanas bēdīgajām izredzēm.
Mums jāatsakās gaidīt, līdz netaisnības darītājs atzīs savu vainu un/vai solīsies netaisnību labot. Mēs nedrīkstam, baidoties par savām vai citu ciešanām, palikt par līdzdalībniekiem netaisnības vairošanā. Bet mums ir netaisnība jānovērš, tieši vai netieši atraujot mūsu atbalstu netaisnības vairotājiem.
Ja tēvs rīkojas netaisnīgi, bērnu pienākums ir atstāt tēva pajumti. Ja skolas direktors savu iestādi vada uz amorāliem pamatiem, skolēniem ir jāatstāj šī skola. Ja korporācijas priekšsēdētājs ir korupts, šīs iestādes locekļiem ir jānomazgā savas rokas, korporāciju atstājot. Ja valdība vairo lielu netaisnību, pavalstniekiem ir pilnīgi vai daļēji jāpārtrauc sadarbība ar valdību. Tik lielā mērā, cik nepieciešams, lai tās locekļi atteiktos no savas ļaunprātības. Katrā manis norādītajā nesadarbošanās gadījumā būs kāds fizisku vai garīgu ciešanu elements. Bez šādām ciešanām un upuriem brīvību sasniegt nav iespējams. (MT, I, 357)

Kopš brīža, kad es kļuvu par nevardarbīgās pretestības (Satyagraha – nevardarbīgā pretošanās, bet burtiskā tulkojumā – Patiesības spēks) cīnītāju, es pārstāju būt par padoto, taču es nekad nepārstāju būt par savas valsts pilsoni. Pilsonis izvēlas paklausīt likumus brīvprātīgi, bet nekad piespiedu kārtā vai aiz bailēm no soda. Pilsonis pārkāpj likumu, kad viņš to uzskata par būtiski nepieciešamu un ir gatavs par to saņemt pienākošos sodu. Šāda gatavība sodam atņem to pazemojumu, sāpes vai negodu, kāds šādai sankcijai ir iecerēts. (MT, VI, 269)

Pilnīga pilsoniskā nepakļaušanās ir sacelšanās, neizmantojot nekādus vardarbības elementus. Visaptverošs, galējs pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieks izvēlas pilnīgi ignorēt valsts autoritāti. Viņš izvēlas dzīvot ārpus likuma un atklāti neievēro nevienu amorālu likumu. Piemēram, viņš var izvēlēties nemaksāt valstij nodokļus, viņš var atteikties atzīt valsts autoritāti savās ikdienas gaitās, viņš var pārkāpt aizliegumu, piemēram, ienākt militārās barakās ar nolūku uzrunāt karavīrus, viņš var neievērot piketa rīkošanas noteikumus vai arī tomēr piketēt šim nolūkam atvēlētā teritorijā. To darot, viņš nekad neizmanto spēku un nekad nepretojas spēkam, kad tas tiek lietots pret viņu. Patiesībā viņš pat apsveic arestu vai ieslodzījumu cietumā, vai citu spēka izmantošanu pret sevi. To viņš dara, kad savu pārvietošanās brīvību pēc esošajiem noteikumiem viņš atrod par neciešamu nastu. Viņš sapratis, ka valsts personālo brīvību pieļauj vien tad un tik tālu, cik pilsonis pakļaujas valsts regulēšanai. Pakļaušanās valsts likumiem ir tā cena, ko pilsonis spiests samaksāt par personīgo brīvību. Līdz ar to viņš izjūt, ka pakļaušanās pilnīgi vai lielākoties netaisnīgiem valsts likumiem, lai iegūtu personīgo brīvību, ir amorāls barters.
Pilsonis, kas tādā veidā apjautis valsts varas ļauno dabu un nav ar mieru dzīvot no tādas valsts žēlastības, citiem, kuri nedala viņa uzskatus, var šķist par traucēkli sabiedrībai.
Tādējādi pilsoniskā nepakļaušanās ir visstiprākā dvēseles sāpju izpausme un izteiksmīgs protests ļaunas valsts varas pastāvēšanai. To varam atrast visos sociālo reformu vēstures posmos. Vai visi lielie reformatori savulaik savos līdzcilvēkos nav izraisījuši nicinājumu, nesapratni un pretīguma izjūtu, izaicinot katru ļaunās varas simbolu?
Kad kāda cilvēku grupa pārstāj atzīt valsti, kurā līdz šim dzīvojuši, viņi ar šo aktu gandrīz nodibina paši savu valdību. Es teicu „gandrīz”, jo viņi nenonāk līdz spēka izmantošanas punktam. Viņu darīšana ir tikt no valsts puses apcietinātiem vai nogalinātiem, ja vien valsts nepadodas viņu gribai un neatzīst viņu atšķirīgo eksistenci. Tā 1914. gadā trīs tūkstoši indiešu Dienvidāfrikas republikā, par to iepriekš paziņojot iestādēm, pārkāpa emigrācijas likumu un šķērsoja Transvālas robežu. Viņi piespieda valdību sevi arestēt. Kad valdībai neizdevās izprovocēt nemiernieku vardarbību un salauzt viņu gribu, tā pakļāvās nemiernieku prasībām.
Pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieku grupa līdz ar to ir kā armija, kas pakļauta karavīru disciplīnai, tikai vēl disciplinētāka un bez parasto karavīru ikdienas emocionālajiem pacēlumiem. Pilsoniskās nepakļaušanās armija nedrīkst ļauties kaislībām, tā ir brīva no atriebības gara. Tāpēc šīs armijas skaitliskais lielums nav tik svarīgs. Patiesībā pat viens ideāls pilsoniskās nepakļaušanās kareivis spēj gūt Patiesības uzvaru pār netaisnību. (SB, 192-93)

Nevardarbības stratēģija no cīnītāja prasa lielu disciplīnu, taču ar to vien nepietiek. Satyagraha armijā katrs ir gan karavīrs, gan kalps. Taču jebkurā brīdī katram satyagraha kareivim jābūt gatavam kļūt arī par ģenerāli un līderi. Lai kļūtu par līderi, ar disciplīnu vien ir par maz. Nepieciešama arī stipra ticība un vīzija. (SB, 203)

Jābūt gatavam arī gadījumam, kad paļauties varēs tikai uz sevi. Kad nebūs neviena, uz ko ar cerībām lūkoties pēc atbalsta vai vismaz sapratnes. Kad nebūs ne līderu, ne sekotāju, vai arī – kad visi būs līderi un visi – sekotāji. Cīnītāja nāve, lai cik ievērojama, neveicina atslābšanu, taču, no otras puses, cīņu padara intensīvāku. (SB, 203)

Katrai sekmīgai pilsoniskai kustībai jāiziet caur piecām stadijām: apkārtējo vienaldzība, izsmiešana, apmelošana un nomelnošana, represijas un visbeidzot –vispārēja atzīšana un pieņemšana. Mēs ar vienaldzību sadūrāmies vairākus mēnešus. Pēc tam vicegubernators par mums smējās un par mums uzjautrinājās. Tad sekoja mūsu nomelnošana un sabiedrības maldināšana par mūsu mērķiem un tikumiem. Provinces gubernators un pret nesadarbošanās kampaņu vērstā prese par mums sarakstīja tik daudz apmelojumu, cik vien spēja izdomāt. Pēc tam pret mums sākās represijas, kas arvien turpinās nedaudz maigākās formās. Katra kustība, kas izdzīvo represijas, maigas vai bargas, nenovēršami iemanto cieņu, kas ir cits apzīmējums vārdam uzvara. Patreizējās represijas, ja mēs paliksim sev uzticīgi un patiesi, jau uztveramas kā pārliecinošas tuvojošās uzvaras zīmes. Un, ja mēs būsim patiesi, mēs nedz ļausim sevi iebaidīt, nedz pēc tam ķersimies pie atriebības vai vardarbības. Jo vardarbība būtu mūsu pašnāvība. (SB, 204)

Mana paļāvība nav satricināta. Ja kaut viens satyagraha kareivis izturēs līdz galam, uzvara būs absolūti nodrošināta. (SB, 203)

Mans darbs būs pabeigts, ja man izdosies līdz cilvēku ģimenei aiznest pārliecību, ka katrs vīrietis un katra sieviete, lai cik viņš vājš savā ķermenī, ir galvenais savas pašcieņas un brīvības sargs. Šī aizsardzība nesīs labumu pat tad, ja visa pasaule sazvērētos pret šo vienu pretestībnieku. (MT, VI, 336)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Demokrātija un tauta.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • Katram, kas lasa šos tulkojumus būtu lietderīgi meklēt iespējas tos pārpublicēt arī citos mēdijos, lai iespējami lielāka sabiedrības daļa iepazītos ar šiem principiem!

    Taču man ir arī jautājums Jānim – kā Tu redzi Gandija ceļu mūsu zemē? Tāpat ir vajadzīgs vadonis, ne vienkāršs līderis, bet apgarots vadonis. Indieša izpratnē Mahatma ir kaut kas nesalīdzināmi pārāks un augstāks par “premjers”, “prezidents” u.t.t. Ja kāds cilvēks iegūst tautas uzticību ar patiesiem nolūkiem, darbu un zināšanām, kuras noteikti ir daudz reižu pārākas par sekotāju spējām, tikai tad parādās šis Garīgā Skolotāja atribūts Mahatma ( sanskr. Lielā Dvēsele). Indietim tas jau ģenētiski nozīmē bezgalīgu cieņu, bezierunu pakļaušanos un uzticību savam Guru un tas sekos tam cauri ugunij un ūdenim, jo Mahatma viņa izpratnē ir Augsti Apgarota Būtne, kura sasniegusi pilnīgu kontroli pār saviem zemākajiem principiem (instinktiem, kaislībām, kārēm, iegribām) un dzīvo pāri parasto cilvēku miesīgajiem apgrūtinājumiem.
    Vai Tu redzi to darbojamies arī pie mums un kā?
    Ko nozīmē “demokrātija”, ja nav šāda vadoņa? (kā redzam Indijas gadījumā, bez vadoņa viss arī tūlīt beidzas)
    No tā izriet, ka viss balstās uz spilgtām personībām, kurām piemīt, varētu pat teikt, neierobežota vara, taču, kuras spēj upurēt savu personīgo kopējā labuma vārdā

  • Paldies Jānim par šiem tuklojumiem! Gandija domas arī manuprāt ir nopietnas iedziļināšanās vērtas.
    Einšteins par Gandiju izteicās tā – jau pēc simts gadiem cilvēki vairs nespēs noticēt, ka tāds reāls cilvēks ar miesu un asinīm patiešām reiz staigājis pa zemes virsu….

    Starp citu, Gandija dzimšanas diena – 2. oktobris ir Starptautiskā Nevardarbības diena. Un šogad kopš viņa dzimšanas paiet 140 gadu.

    Mahatma = Lielā Dvēsele (Tagores dots apzīmējums) jau vispirms bija cilvēks, kas pats mērķtiecīgi praktizēja Patiesību un Nevardarbību, un vienkāršu dzīvesveidu. Tāpēc viņa vārdiem bija spēks. Indijas atbrīvošanai no koloniālisma bija vajadzīgi vairāki desmiti gadu – ar gara spēku pret karaspēku.

    Mums jau ir sava valsts. Mums jau ļoti daudz ir dots. Mums trūkst tikai cilvēciskas attieksmes vienam pret otru.

  • “…tikai tad parādās šis Garīgā Skolotāja atribūts Mahatma ( sanskr. Lielā Dvēsele). Indietim tas jau ģenētiski nozīmē bezgalīgu cieņu, bezierunu pakļaušanos un uzticību savam Guru…”
    ======
    Ko tu jautā? Padomā par to, kas ir brīvs cilvēks.
    —–
    Man nav jāpakļaujas kādam. Nevienam nav jāciena kāds. Ir jāciena sevi un jāuztver jebkurš cits cilvēks kā vienlīdzīgs, nevis pārāks.
    —–
    Tev, nevienam nav jāpakļaujas un jāseko kādam citam – lai cik apgarots tas būtu.
    —–
    Indijā ir kastu sistēma. Cilvēkam, kā indivīdam ir maza nozīme – tur valda kolektīvisms.
    ——
    Ja tu sevi nodarbini ar šādiem jautājumiem, man jautājums tev – kādā sabiedrībā tu vēlies dzīvot – zombiju, kas seko kaut kādam apgarotam līderim vai brīvu cilvēku sabiedrībā. Brīvu no līderiem, vadītājiem, skolotājiem, guru un brīvu no vēmes pakļauties?

  • …es teiktu “cilvēciskas attieksmes” pret SEVI.
    Piedodiet ka iejaucos. Gan jau arī G. to pieņem, tikai ierakstīja ne tā, jo kaut kur jau tā ir. Jo vai to tā (kā) sapratīs lasītājs.
    Bet tad es izlasu tālāk A. komentāru un man jau gribas izdzēst iepriekš teikto. Jūtu ka manis teikto nesapratīs…
    Tur kļūda laikam ir (varbūt ne tikai tur…, ne tikai viņam…), (citēju no A. komentāra):
    “Cilvēkam, kā indivīdam ir maza nozīme – tur valda kolektīvisms.”
    Un ka ne tikai A. tā uzskata. Bet man šeit būtu jāatgādina, ka kādreiz bija populārs “armēņu radio”, kur bieži lietoja izteicienu “naoborot”.

  • Eiropā formālā demokrātija ir beigusies. Pirmā valsts ir
    Beļģija – ir pieņemt lēmums piešķirt valdība diktatoriskas pilnvaras, kas izslēdz cilvēk tiesības, sakarā ar Jauno Gripu.
    ———
    Tas nozīmē ka policijai tagad ir nelimitētas tiesības likt koncentrācijas nometnēs cilvēkus, kas ir slimi, palīdz cilvēku piespiedu vakcinācijā un citās ar mākslīgi radīto epidēmiju (kas nav epidēmija) saistītās operācijās.
    ———-
    Atā, Gandij. Eiropa atgūst brīvību – šoreiz jeb atkal no cilvēkiem.
    http://www.rtlinfo.be/info/belgique/politique/273280/grippe-les-pouvoirs-speciaux-adoptes-en-commission

  • Beļģijā ar gripu nomiruši 5 cilvēki. Diez par šo laiku, ciki ir miruši no plaušu karsoņa vai vēža?
    http://www.youtube.com/watch?v=rj-h_C2Lwzw

    Bet saprast var, ka arī Baļģijas valsts “vadītāji” netiek galā ar tautu – tā dumpojas interesantā, nevardarbīgā veidā -piemēram, akcija ” Stop ar cirku valdībā!”
    Briselē cilvēki, kuri saceļās pret valdību, vienā dienā, vienā laikā uzliek sev sarkanu, apaļu klauna degunu un staigā cauru dienu pa pilsētu….
    http://www.youtube.com/watch?v=YrmEx1sMxvs

    Izskatās, ka visu valstu valdības, savā vēlmē ieviest vispārēju kontroli pār savām tautām, ir sasirgušas ar plānprāta epidēmiju.
    Tāpat arī var redzēt, ka arī citur tautas saceļās.

  • Manā ķermenī tiks iešpricēts kaut kāds sūds tikai pār manu līķi.

  • Man ļoti žēl, ka vārdu “cieņa” cenšas degradēt. Nekad neesmu uzticējusies nevienai autoritātei, tāpēc, ka man saka – tā ir autoritāte. Bet, ja es atrodu, ka otrs cilvēks saprot vairāk par mani, kaut ko dara labāk par mani, es viņu cienu. Manuprāt, cieņai ir lielāka nozīme kā “cilvēciskai attieksmei”, cilvēciski mēs varam attiekties pret dzērāju, kas nolūzis ielas vidū un novākt viņu malā, bet mēs viņu necienīsim, vai ne? Varbūt mēs cienīsim dzīvību viņā, vai aizlieto dvēseli, bet ne personu, kura man ir līdzīga.

  • Sveiki!
    Ne gluž pa M.Gandij un viņ teikto’ ,bet ko par “brīvo gribu(izvēli)” sak zinātnieki’ ! http://www.kurzweilai.net/news/frame.html?main=news_single.html?id%3D11162

    P.S.Cieņa nav gadijum,gandrīz tas pats kas respekts! Vai “respekts” var pastāvēt bez bailēm un kas tas ir…

    Čau’

  • Cieņa ir pavisam kas cits, kā respekts. Aicinu atgriezties pie tēmas un domāt par to, ko varam paveikt katrs pats, negaidot ne uz vienu citu. Tā vien šķiet, ka lielajam vairumam pašreizējā lietu kārtība pilnībā apmierina, vai pat ir ilgas pēc vēl ‘taisnīgāka’ režīma..

  • Ja jau mēs katrs pats varam paveikt to ko respektājam, tad kāda celma pēc ir jālauž koks? Es pamtojos uz diskusiju.
    Vai pastāv iekšējas skaidrošanās intrigas?

  • Esmu pārliecināts, ka Gandijs nekad nav centies dominēt pār cilvēkiem. Viņš nekad nepieņēma nekādus titulus vai amatus, pat titulu “mahatma”viņš nepieņēma. Ja arī kādu brīdi izlauzās viņa ego, tad viņš to nožēloja, atzina savu kļūdu un lūdza piedošanu. Gandijs tiecās dzīvot tā, kā mazākie un zemākie. Viņš izaicināja kastu sistēmu un pats darīja tos darbus, kurus bija pieņemts atstāt zemākajai kastai – nepieskaramajiem. Jā, Gandijs bija izcils līderis, taču tikai tādā nozīmē, ka viņš kalpoja cilvēkiem. Tā arī ir patiesa līdera galvenā misija.
    Par Gandija ekvivalentu var kļūt katrs, ja to izvēlas. Un esmu pārliecināts, ka Gandija meklējumi un pieredze ir piemēroti tieši Latvijai, jo mums īpaši daudz netaisnības. Mazākais, ko varam darīt, ir ar šo netaisnību nesadarboties. Un tas jau būs fantastisks sasniegums, kas pārveidos visu mūsu dzīvi.
    Es labprāt atbildētu uz komentāros izskanējušajiem jautājumiem, taču faktiski atbildes jau ir Gandija tekstā. Varbūt vērtīgāk būs, ja atbildes uz saviem jautājumiem paši sameklēsim, šo tekstu vēlreiz mierīgi pārlasot un pārdomājot katru teikumu.

  • Bet vispār – gaidīsim, kad mūs kāds atbrīvos un aplaimos no ārienes! :)
    Šodien NRA Maikla Hadsona gabals “Latvijas ekonomika – nozagta”. Taču internetā šo rakstu nevaru atrast.

  • Paldies par tulkojumu. Kas tad ir brīvība? Cilvēks var būt brīvs tik cik viņš izjūt brīvības garu sevī. Ja mēs domājam verdziski, tad arī domāsim kā vergi. Cilvēks radīts brīvībai, bet ne verdzībai. Bībelē citētais, ka cilvēks radīts Dieva tēlā un līdzībā satur norādi, ka tu esi radīts brīvs, jo Dievu nevar pakļaut, ietekmēt. Ja runājam par demokrātiju, tad gribās jautāt vai demokrātija dod brīvību? Tā ir tikai ilūzija. Arī demokrātijā iespējams manipulēt ar sabiedrību, to pakļaujot kāda mazākuma gribai. Es šaubos vai samaitātā sabiedrībā maz iespējama ir demokrātijai. Uzskatu, ka demokrātijā jāmāk sabalansēt vairākuma un mazākuma intereses.

  • Jāni iesakum tev apmeklēt http://www.rtfl.lv Es nedomāju, ka mūs gadam jāaplaimo no ārienes. Mēs varam ar viņiem komunicēt, ieklausīties, bet lēmumus nāksies pieņemt pašiem.

  • Pēc vairāku gadu pārtraukuma šodien nopirku avīzi. Izrādas, tā maksā jau 50 santīmus. Turklāt tai makulatūras vērtība, izņemot varbūt šo, ko atļaujos iekopēt:
    Latvijas neatkarība ir nozagta!!!
    Juris Paiders
    «Latvijas ekonomiku ir nolaupījusi Eiropas Savienības un SVF politikas ievirze, pakļaujot tās nodokļu politiku un finanšu programmu Zviedrijas un citu ārvalstu banku interesēm,» ir teikts Latvijas Reformu darba grupas (www.rtfl.lv) publiskotajā pazīstamā ekonomista, Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona pētījumā par Lat¬vijas un Starptautiskā Valūtas fonda memorandu. Šā secinājuma konsekvences ir iz¬sakāmas kodolīgi — finanšu ministra Einara Repšes un Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča «.. paustais nolūks ir vēl padziļināt Latvijas depresiju, pazemināt dzīves standartu, apcirpt algas, sašaurināt iekšzemes tirgu, veicināt plašāku emigrāciju un kapitāla aizplūšanu. Gandrīz šķiet. ka Otrais pasaules karš bija saudzīgāks pret Latviju nekā tas, ko šodien ar valsti dara tās politiķi. »
    Vispirms jāatgādina, ka Maikls Hadsons nav banku sektora algots vai finansēts amatnieks. Globāli banku sektora piebarotā ekonomikas zinātnieku grupa ilgstoši maldināja pasaules sabiedrība, analīzes vietā pasniedzot banku mārketingu. Maikls Hadsons jau 2006. gada precīzi prognozēja Latvijas problēmu un veidu, kā problēma izpaudīsies. 2006. gada 25. maijā lekcijā Rīgas Ekonomikas augstskolā Hadsons uzsvēra: «Latvijas pašreizējie augstie nodokļi strādājošajiem un ienākumiem spiež daudzus jaunus cilvēkus darba meklējumos emigrēt. Šādi darbaspēka un uzņēmumu nodokļi ir inflāciju veicinošas izmaksas, taču tādi nav nodokļi, ar kuriem tiek aplikti īpašumi, jo gan ienākumus no īpašumiem, gan spēju par tiem maksāt nodokļus nosaka tirgus. .. Latvijā nav ieviesta spēcīga patērētāju aizsardzība, tāda kā, piemē¬ram, likums par «patiesību kreditējot», kas liek skaidri izklāstīt tos riskus, kurus uzņemas kredīta ņēmējs. Pašlaik banka klienti netiek informēti, cik lieli procenti viņiem, iespējams, būs jānomaksā, ņemot hipotekāro kredīta ar mainīgu likmi. Procentu likmes pieaugums varētu jūtami palielināt viņu ikmēneša maksājumu slogu. Ja īpašuma ķīlas vērtība ir tuva kredīta apjomam, tas varētu novest pie saistību neizpildes un īpašuma pārdošanas izsolē.»
    Arī Neatkarīga šajā laikā (2006. gada 17. jūlijā) ap¬tvēra, ka Latvijas finanšu burbuļa eiforija balstās uz fiktīvu ekonomikas izaugsmi: «Latvijas ekonomikā kopprodukts rodas tikai tirdzniecības uzcenojumā, nekustamā īpašuma cenu pieaugumā un finanšu starpniecībā. Tik¬līdz iedzīvotāji nespēs (kredītlimitu dēļ) vairāk preces nopirkt uz nomaksu (līzingu), kopprodukta pieaugums momentā apstāsies vai būs ar ES raksturīgiem nelie¬liem pieaugumiem.»
    Maikla Hadsona 12 lappušu garā Latvijas un Starptautiskā valūtas fonda memoranda analīze ir nopietnākais un godīgākais dokuments par to nejēdzību, kurā Latviju ir ievilkusi pašreizējā politiskā kliķe.
    Viena no būtiskākajām atziņām – tas, ko ts. trekna¬jos gados sauca par IKP pie¬augumu, nemaz nebija ekonomikas izaugsme.
    «Vēstules autori .. min Latvijas 9% «izaugsmes» apmērus. Taču tas, kas auga, bija parāds, nevis ekonomika klasiskā izpratnē, proti, nevis progresējoša spēja ražot preces un pakalpojumus. Cilvēki aizņēmās pret ne¬kustamā īpašuma un citām ķīlām, kuru cenas tika māk¬slīgi celtas ar ārvalstu kredītu starpniecību. Tā bija aizņemšanās patēriņa, nevis investīciju nolūkiem. Un tā nav izaugsme. Tā ir vienkār¬ši ieslīgšana parādos.»
    Tas, kas tika pasniegts kā izaugsme, bija ieslīgšana lielākos parādos. Rupji sakot, izaugsmes 2004.-2007. gadā izaugsmes nemaz nebija. Notika labklājības pieaugums uz parāda.
    Krīzes pamatā ir pilnīgi aplamā valsts varas īstenotā finanšu politika, izdabājot banku sektoram un ārvalstu investoriem, tāpēc SVF «aizņēmumam nav vis jāatrisina īslaicīgs likviditātes deficīts, bet gan strukturāla problēma – krīze privātu Latvijas īpašnieku kredītattiecībās ar ārvalstu bankām».
    Arī no 2008. gada rudens veiktās reformas ir tikai banku interesēs: «Pārmērīgs Latvijas iedzīvotāju ienākumu apmērs tiek mak¬sāts par mitekli un darba telpām, kuru cena ir maksi¬mizēta, Latvijai nerealizējot īpašuma aplikšanu ar nodokļiem. Nodokļu iekasētāja zaudētais platības nodoklis ir novadīts banku kredītu uzturēšanai.»
    Hadsons iznīcinoši kritizē Latvijas valsts varas atteikšanos kritiski izvērtēt savu ekonomisko politiku: «Latvijas vienošanās nosacījumos ar SVF izpaliek atzinumi par to, cik ačgārna ir bijusi tās politika kopš neatkarības atjaunošanas. Tā iedomājas, ka veids, kā no¬drošināt Latvijas sekmes, ir iemest to klēpī ārvalstu bankām un investoriem, iz¬mantojot tādu sviru kā iekšzemes standartu pazemināšana, nevis plaukstoša iekšzemes tirgus radīšana .. Vēstules fondam nodemonstrē, ka centrālā banka un Finanšu ministrija vēl arvien nav apzinājušās to pieļautās elementārās kļūdas. Tas nepārsteidz, jo šodienas valdības darbu vada tie paši, kas pieļāva sākotnējās kļūdas 90. gados.»
    Savu kļūdu atzīšanas vietā Latvijas augstākie vadītāji aicina iedzīvotājus, kuri nezaga un nerīkojās bezatbildī¬gi, uzņemties vainu par politiķu, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas kļūdām vai, iespējams, noziedzīgu rīcību (visizteiktāk šogad Valsts prezidents savā Aglonas sprediķī).
    Hadsons uzsver, ka «.. Latvijas valdība ir rīkoju¬sies kā ārvalstu banku un īpašumu kolekcionāru lobijs. Tā vietā, lai apliktu ar nodokļiem īpašumu nomas vērtību un infrastruktūru, lai noturētu zemāk tās ienākuma kapitalizāciju banku kredītos, Latvija aplika ar nodokļiem savus darba ņēmējus un darba devējus. Tas vēl papildus paaugstināja dzīves un uzņēmējdarbības dārdzību. Faktiski Latvijas nodarbinājuma nodokļi bija tik augsti, lai raidītu darba¬spēku aizvien masveidīgākā emigrācijā un ražošanu ar izmaksu sviru izspiestu no pasaules tirgus.»
    Vel smagāka kritika ir veltīta jūnija memorandam ar SVF: «.. Premjerministrs,Finanšu ministrs un centrālās bankas amatpersonas atzīst, ka ekonomikas sarukums ir daudz dziļāks, nekā tika pa¬redzēts posmā, kad pirmo¬reiz saskaņoja programmu». Pašu nespējai prognozēt bija jāvērš viņu uzmanība uz faktu, ka tieši viņu «krīzes risinājums» pamatā bija tas faktors, kas situāciju vērta vēl smagāku.
    Latvijā valdība sola ap¬cirpt valsts sektora tēriņus un celt uzņēmēju izmaksas tik drastiski (11. punkts), ka kļūst apšaubāmas jebkuras izredzes uz ekonomikas atgūšanos, tiklab palielinot Latvijas eksportu, kā aizstājot tās importu ar pašmāju produktu …
    Vēstule izskan gandrīz tā, it kā Latviju būtu pa¬kļāvuši ārvalstu iekarotāji. Protams, iekarošanas veids nav militārs. Iekarošanas līdzekļi ir finansiāli. Latvieši netiek atsviesti dzimtbūšanā, kuru reiz atstājuši pagātnē; viņiem ir dodama izvēle dzīvot, kur vien vēlas, iet jeb¬kurā skolā, kur vēlas, un saņemt jebkuru medicīnisko pakalpojumu, taču – apmaiņā pret parādu atstrādāšanu paaudzēm ilgi, lai to varētu atļauties.»
    Hadsona ieteiktie risinājumi ir izbeigt banku interešu pārmēra lobēšanu, piemēram, ar likumu denominēt visus hipotekāros iedzīvotāju kredītus vietējā valūtā. Hadsons aicina Latviju pārdalīt nodokļu slogu no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem, nesamazinot atvieglojumus tiem, kas dzīvo savos īpašumos, bet drastiski palielinot nekustamā īpašuma likmes tiem, kas nedzīvo savos īpašumos.
    Otrs ieteikums ir sodīt tos, kas nolaupīja Latvijas neatkarību, pirms tam veicot Latvijas varas augšgala noziegumu starptautisku iz¬meklēšanu, līdzīgi, kā to jau sākusi Īslande.

  • Latvijas neatkarība ir nozagta!!!
    Juris Paiders
    «Latvijas ekonomiku ir nolaupījusi Eiropas Savienības un SVF politikas ievirze, pakļaujot tās nodokļu politiku un finanšu programmu Zviedrijas un citu ārvalstu banku interesēm,» ir teikts Latvijas Reformu darba grupas (www.rtfl.lv) publiskotajā pazīstamā ekonomista, Misūri universitātes ekonomikas profesora Maikla Hadsona pētījumā par Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda memorandu. Šā secinājuma konsekvences ir izsakāmas kodolīgi — finanšu ministra Einara Repšes un Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča «.. paustais nolūks ir vēl padziļināt Latvijas depresiju, pazemināt dzīves standartu, apcirpt algas, sašaurināt iekšzemes tirgu, veicināt plašāku emigrāciju un kapitāla aizplūšanu. Gandrīz šķiet, ka Otrais pasaules karš bija saudzīgāks pret Latviju nekā tas, ko šodien ar valsti dara tās politiķi. »
    Vispirms jāatgādina, ka Maikls Hadsons nav banku sektora algots vai finansēts amatnieks. Globāli banku sektora piebarotā ekonomikas zinātnieku grupa ilgstoši maldināja pasaules sabiedrība, analīzes vietā pasniedzot banku mārketingu. Maikls Hadsons jau 2006. gada precīzi prognozēja Latvijas problēmu un veidu, kā problēma izpaudīsies. 2006. gada 25. maijā lekcijā Rīgas Ekonomikas augstskolā Hadsons uzsvēra: «Latvijas pašreizējie augstie nodokļi strādājošajiem un ienākumiem spiež daudzus jaunus cilvēkus darba meklējumos emigrēt. Šādi darbaspēka un uzņēmumu nodokļi ir inflāciju veicinošas izmaksas, taču tādi nav nodokļi, ar kuriem tiek aplikti īpašumi, jo gan ienākumus no īpašumiem, gan spēju par tiem maksāt nodokļus nosaka tirgus. .. Latvijā nav ieviesta spēcīga patērētāju aizsardzība, tāda kā, piemēram, likums par «patiesību kreditējot», kas liek skaidri izklāstīt tos riskus, kurus uzņemas kredīta ņēmējs. Pašlaik banku klienti netiek informēti, cik lieli procenti viņiem, iespējams, būs jānomaksā, ņemot hipotekāro kredīta ar mainīgu likmi. Procentu likmes pieaugums varētu jūtami palielināt viņu ikmēneša maksājumu slogu. Ja īpašuma ķīlas vērtība ir tuva kredīta apjomam, tas varētu novest pie saistību neizpildes un īpašuma pārdošanas izsolē.»
    Arī Neatkarīgā šajā laikā (2006. gada 17. jūlijā) aptvēra, ka Latvijas finanšu burbuļa eiforija balstās uz fiktīvu ekonomikas izaugsmi: «Latvijas ekonomikā kopprodukts rodas tikai tirdzniecības uzcenojumā, nekustamā īpašuma cenu pieaugumā un finanšu starpniecībā. Tiklīdz iedzīvotāji nespēs (kredītlimitu dēļ) vairāk preces nopirkt uz nomaksu (līzingu), kopprodukta pieaugums momentā apstāsies vai būs ar ES raksturīgiem nelieliem pieaugumiem.»
    Maikla Hadsona 12 lappušu garā Latvijas un Starptautiskā Valūtas fonda memoranda analīze ir nopietnākais un godīgākais dokuments par to nejēdzību, kurā Latviju ir ievilkusi pašreizējā politiskā kliķe.
    Viena no būtiskākajām atziņām – tas, ko t.s. treknajos gados sauca par IKP pieaugumu, nemaz nebija ekonomikas izaugsme.
    «Vēstules autori .. min Latvijas 9% «izaugsmes» apmērus. Taču tas, kas auga, bija parāds, nevis ekonomika klasiskā izpratnē, proti, nevis progresējoša spēja ražot preces un pakalpojumus. Cilvēki aizņēmās pret nekustamā īpašuma un citām ķīlām, kuru cenas tika mākslīgi celtas ar ārvalstu kredītu starpniecību. Tā bija aizņemšanās patēriņa, nevis investīciju nolūkiem. Un tā nav izaugsme. Tā ir vienkārši ieslīgšana parādos.»
    Tas, kas tika pasniegts kā izaugsme, bija ieslīgšana lielākos parādos. Rupji sakot, izaugsmes 2004.-2007. gadā izaugsmes nemaz nebija. Notika labklājības pieaugums uz parāda.
    Krīzes pamatā ir pilnīgi aplamā valsts varas īstenotā finanšu politika, izdabājot banku sektoram un ārvalstu investoriem, tāpēc SVF «aizņēmumam nav vis jāatrisina īslaicīgs likviditātes deficīts, bet gan strukturāla problēma – krīze privātu Latvijas īpašnieku kredītattiecībās ar ārvalstu bankām».
    Arī no 2008. gada rudens veiktās reformas ir tikai banku interesēs: «Pārmērīgs Latvijas iedzīvotāju ienākumu apmērs tiek maksāts par mitekli un darba telpām, kuru cena ir maksimizēta, Latvijai nerealizējot īpašuma aplikšanu ar nodokļiem. Nodokļu iekasētāja zaudētais platības nodoklis ir novadīts banku kredītu uzturēšanai.»
    Hadsons iznīcinoši kritizē Latvijas valsts varas atteikšanos kritiski izvērtēt savu ekonomisko politiku: «Latvijas vienošanās nosacījumos ar SVF izpaliek atzinumi par to, cik ačgārna ir bijusi tās politika kopš neatkarības atjaunošanas. Tā iedomājas, ka veids, kā nodrošināt Latvijas sekmes, ir iemest to klēpī ārvalstu bankām un investoriem, izmantojot tādu sviru kā iekšzemes standartu pazemināšana, nevis plaukstoša iekšzemes tirgus radīšana .. Vēstules fondam nodemonstrē, ka centrālā banka un Finanšu ministrija vēl arvien nav apzinājušās to pieļautās elementārās kļūdas. Tas nepārsteidz, jo šodienas valdības darbu vada tie paši, kas pieļāva sākotnējās kļūdas 90. gados.»
    Savu kļūdu atzīšanas vietā Latvijas augstākie vadītāji aicina iedzīvotājus, kuri nezaga un nerīkojās bezatbildīgi, uzņemties vainu par politiķu, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas kļūdām vai, iespējams, noziedzīgu rīcību (visizteiktāk šogad Valsts prezidents savā Aglonas sprediķī).
    Hadsons uzsver, ka «.. Latvijas valdība ir rīkojusies kā ārvalstu banku un īpašumu kolekcionāru lobijs. Tā vietā, lai apliktu ar nodokļiem īpašumu nomas vērtību un infrastruktūru, lai noturētu zemāk tās ienākuma kapitalizāciju banku kredītos, Latvija aplika ar nodokļiem savus darba ņēmējus un darba devējus. Tas vēl papildus paaugstināja dzīves un uzņēmējdarbības dārdzību. Faktiski Latvijas nodarbinājuma nodokļi bija tik augsti, lai raidītu darbaspēku aizvien masveidīgākā emigrācijā un ražošanu ar izmaksu sviru izspiestu no pasaules tirgus.»
    Vel smagāka kritika ir veltīta jūnija memorandam ar SVF: «.. Premjerministrs, Finanšu ministrs un centrālās bankas amatpersonas atzīst, ka ekonomikas sarukums ir daudz dziļāks, nekā tika paredzēts posmā, kad pirmoreiz saskaņoja programmu». Pašu nespējai prognozēt bija jāvērš viņu uzmanība uz faktu, ka tieši viņu «krīzes risinājums» pamatā bija tas faktors, kas situāciju vērta vēl smagāku.
    Latvijā valdība sola apcirpt valsts sektora tēriņus un celt uzņēmēju izmaksas tik drastiski (11. punkts), ka kļūst apšaubāmas jebkuras izredzes uz ekonomikas atgūšanos, tiklab palielinot Latvijas eksportu, kā aizstājot tās importu ar pašmāju produktu … Vēstule izskan gandrīz tā, it kā Latviju būtu pakļāvuši ārvalstu iekarotāji. Protams, iekarošanas veids nav militārs. Iekarošanas līdzekļi ir finansiāli. Latvieši netiek atsviesti dzimtbūšanā, kuru reiz atstājuši pagātnē; viņiem ir dodama izvēle dzīvot, kur vien vēlas, iet jebkurā skolā, kur vēlas, un saņemt jebkuru medicīnisko pakalpojumu, taču – apmaiņā pret parādu atstrādāšanu paaudzēm ilgi, lai to varētu atļauties.»
    Hadsona ieteiktie risinājumi ir izbeigt banku interešu pārmēra lobēšanu, piemēram, ar likumu denominēt visus hipotekāros iedzīvotāju kredītus vietējā valūtā. Hadsons aicina Latviju pārdalīt nodokļu slogu no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem, nesamazinot atvieglojumus tiem, kas dzīvo savos īpašumos, bet drastiski palielinot nekustamā īpašuma likmes tiem, kas nedzīvo savos īpašumos.
    Otrs ieteikums ir sodīt tos, kas nolaupīja Latvijas neatkarību, pirms tam veicot Latvijas varas augšgala noziegumu starptautisku izmeklēšanu, līdzīgi, kā to jau sākusi Īslande.

  • Izsūcēji pilda savu darbu. Definīcijas tiem, kas nevēlas lasīt visu.
    ———————-
    1. Nolaupa – ekomomiku, labklājību. Kurš? SVF, ES globālisti
    2. Politiķu nolūks – padziļināt depresiju, pazemināt dzīves standartu, apcirpt algas, sašaurināt iekšzemes tirgu, veicināt plašāku emigrāciju un kapitāla aizplūšanu.
    3. Latvijas IKP pieaugums = parāda pieaugums
    4. Izkļūt no krīzes – atdot visu Latvijas eknomiku un tās iedzīvotājus ārvalstu un starptautisko banku pārvaldībā caur iekšzemes standartu pazemināšanu.
    5. Noziedzīga rīcība – Valsts prezidenta tautas apvainošana savā Aglonas sprediķī).
    6. Latvijas valdība – ārvalstu banku un īpašumu kolekcionāru birojs
    7. Nodokīku mērķis – izspiest Latviju no Pasaules tirgus.
    8. Iekarošana – finansiāls parādsar izvēli dzīvot, kur vien vēlies, iet jeb¬kurā skolā, kur vēlies un saņemt jebkuru medicīnisko pakalpojumu, taču – apmaiņā pret parādu atstrādāšanu paaudzēm ilgi.
    ————
    Risinājumi:
    – izbeigt banku interešu lobēšanu – ar likumu denominēt visus hipotekāros iedzīvotāju kredītus vietējā valūtā.
    – pārdalīt nodokļu slogu no darbaspēka uz nekustamajiem īpašumiem, pamatīgi palielinot nekustamā īpašuma likmes tiem, kas nedzīvo savos īpašumos.
    – sodīt Latvijas neatkarības nolaupītājus. Līdzīgi, kā to jau sākusi Īslande.

  • Pārtulkoju raksta par Islandi fragmentu, kas var noderēt Latvijai:

    Kāpēc Īslandes iniciatīva ir tik svarīga starptautiskajai finanšu pārstrukturēšanai?
    Pēdējās desmitgades laikā Īslande (līdzīgi Latvijai) bija sava veida kontrolēts eksperiments, ekstrēms neoliberālisma brīvā tirgus ideoloģijas izmēģinājuma trusītis. Tika izmēģināts, cik dziļi tautu var iegrūst parāda atkarībā? Vai ir kāda robeža vai punkts, pēc kura valdība būs spiesta atteikties atbildību par privātajiem parādiem uzgrūst visai tautai; pārkāpjot saprātīgas maksātspējas robežu, drastiski nogriežot budžeta izdevumus izglītībai, veselības aprūpei un citiem svarīgiem pakalpojumiem?
    Problēma ir finanšu sektora saistība ar reālo ekonomiku. No reālās ekonomikas viedokļa, kredīta mērķis ir finansēt ekonomikas izaugsmi. Lai to panāktu, šim mērķim jāpakārto piemērota nodokļu un finanšu regulēšanas sistēma. Galu galā kredīta procenti būs jāmaksā no ekonomikas pieauguma (radītās reālās virsvērtības).
    Taču kreditori sevišķu interesi par ekonomikas labklājību neizrāda. Neoliberālās ekonomikas ideoloģijas skaļi slavētie banku menedžeri, hipotēku mākleri, korporatīvie marodieri, dažādi starpnieki un viņu obligāciju īpašnieki, un jo īpaši jaunā kleptokrātu-privatizētāju suga vienkārši domā, cik daudz var izspiest un kapitalizēt no parādu apkalpošanas. No viņu skatu punkta, ekonomikas bagātība ir mērāma ar parāda saistību apjomiem.
    Īslandes valdība tomēr izlēmusi, ka nav pareizi banku jomu nodot dažiem vietējiem oligarhiem bez jebkādas reālas kontroles vai regulēšanas, balstoties uz jau praksē daudzkārt apgāzto pieņēmumu, ka viņu pašdarbība kaut kādā veidā dos labumu ekonomikai.
    Lai pārtrauktu šo finanšu anarhiju, Īslandes parlaments Altings, atbildot uz britu un Holandes prasībām garantēt IceSave glābšanas izdevumu atmaksāšanu, ir apliecinājis suverenā parāda principu. Valdības garantiju priekšnoteikumi, saskaņā ar šo Altinga aktu, ir šādi:
    1) kreditori ņems vērā Īslandes smagos un bezprecendenta apstākļus, kā arī nepieciešamību veikt pasākumus, kuru mērķis ir pārveidot tās finanšu un ekonomisko sistēmu (šis punkts ietver Īslandes prasību saprātīgi pārskatīt visus līdzšinējos līgumus un saistības);
    2) Īslandes kā suverēnas valsts statuss izslēdz tiesas prasības pret tās aktīviem, kuri nepieciešami, lai Īslande pienācīgā veidā varētu īstenot savas suverenās valsts funkcijas
    Tā vietā, lai savus iedzīvotājus pakļautu finansiālās bardzības režīmam, kāds 1970. – 1990. gados izpostīja neskaitāmas Trešās pasaules valstis un lika tām baidīties no Starptautiskā valūtas fonda kā no mēra, Altings nolēmis mainīt visu finanšu sistēmu, Īslandes gatavību maksāt ārējos parādus pakļaujot Īslandes reālās ekonomikas spējai šos parādus izmaksāt, vienlaikus nesagraujot pašai sevi.
    Pirmo reizi kopš 1920. gadiem starptautisko parādu atmaksāšana ir saistīta ar valsts spēju maksāt. Parādu atmaksāšanas apjoms tiek ierobežots un ir tieši piesaistīts Īslandes nacionālā kopprodukta pieaugumam (tātad to saistot ar eksportā iegūto peļņu. Proti, lai ārvalstu kreditori kaut ko varētu cerēt saņemt, viņiem jābūt ieinteresētiem rūpēties, lai pieaugtu Īslandes ražošana un eksports). Īslande savus ārējo parādu atmaksāšanu gatava garantēt tikai pēc savas ekonomikas atveseļošanas (krīzes pārvarēšanas). Kad Īslandes tautsaimniecība atveseļosies, tā gatava 2017. – 2023. gadu periodā Lielbritānijas kasei maksāt ne vairāk kā 4% no sava kopprodukta pieauguma, salīdzinot ar 2008. gadu. Un vēl 2% – Holandei. Ja nebūs kopprodukta pieauguma, parādu izmaksāšana vienkārši nenotiks. Tas nozīmē, ja kreditori papūlēsies Īslandi sodīt ar sankcijām, kas vājinās Īslandes ekonomiku, viņi vispār nesaņems neko.
    Īslande ar šo drosmīgo un suverēnai valstij piemēroto aktu ir radījusi precedentu starptautisku parādu apkalpošanas jomā. Un pasaule šo soli ir pieņēmusi. Tas nozīmē, ka arī Latvija var droši sekot Īslandes piemēram.

  • Piedod, ka iejaucos…
    Bet, nevajag “šķidri” laist…
    T.i. ir jāzin mērs. Te saka (un kaut kur tas tāds ir tajā Hadsonā – par ko viņu nevar nosodīt, vēl jo vairāk, ka visādi citādi tas ir pozitīvs “autors”) ka ievākt nodokļus no nekustamā īpašuma… it kā taisnīgumu gribot, piebilst ka no lielajiem īpašumiem, kuros paši nedzīvo. Protams, ka var darīt visādi, un arī nodokļus var izgudrot un pat pielietot visādus, vai pat izsludināt ka vispār nodokļus nevajag utt un tml. Bet parēķiniet… un atklāsies ka, ja gribam pēc taisnības (ar tiesībām vismaz uz kaut kādu nebūt pajumti), tad no šī viedokļa labi ja simto daļu varēsim finansēt no tā ko visi atzīsim ka vajadzīgu. Ļoti gudri nesaskaņojot tādu “īpašuma nodokli” ar VISU citu, tam drīzāk būs negatīva ietekme, vai pat ļoti negatīva.
    Savukārt Islandes piemērs patiesi ir studējams, katrā ziņā pamācošs, neapgalvošu ka pietiekams.
    (Ar populismu tālu netiksim, kā vien vēl dziļākā purvā.)

  • Īpašuma nodoklis un tāpat kā daudzi citi nodokļi ir sviras kā REGULĒT, DOT ATTĪSĪBU… Un par tādu var būt arī īpašuma nodoklis “no kāda”. Bet, ja vēlamies tā rezultātā ‘ievākt naudu’, tad maksā visi, VISI, izņemot tos, kuriem var un vajag piemērot atlaides.
    Dabiski ka var ir nodokļi caur kuriem ‘ievācam’ naudu valsts uzturēšanai.
    Un te jau bija pieminēts Islandes sakarā par pareizo attieksmi.
    T.i. nedrīkst pieļaut ka “asinsrite” valstī (PASAULĒ) kļūst par dominējošo, kura sāk u”zvesties kā ļaundabīģais audzējs – tā kā tas ir tagad. Bet jāsaprot ka tā patiesi ir pielīdzināma asinsritei.

  • Es nezinu, kāpēc Juris Paiders izvēlējas Hadsona teikto atreferēt tieši tā.
    Būtība tāda. Ja ar pārlieku lielu nodokli apliek apgrūtina darba spēku un darba ieņēmumus, ražošana paliek nerentabla. Ja vienlaikus ar pienācīgu nodokli neapliek nekustamos īpašumus (ne jau tikai mājokļus, bet visus īpašumus), tad kļūst izdevīgas spekulācijas. Latvijā tieši tas notika. un caur šo nekustamo īpašumu tirgus uzpūšanu virs reālās vērtības mēs nonācām šajā parādu jūgā. Kā Hadsons (viņš ir arī ekonomikas vēsturnieks, kas šos procesus pēta visā dokumentētajā vēsturē) pēc saviem ilggadējiem novērojumiem pareizi norādījis: ja valsts nekustamos īpašumus pienācīgi neapliek ar nodokli, tad šīs summas, kas citādi nonāktu valsts attīstībā, nonāk privātu baņķieru un spekulantu kabatās. Un tas nu ir neapgāžams fakts.

  • Ja būs liels īpašuma nodoklis, bet maza darbaspēka apgrūtināšana ar nodokļiem, tad katrs īpašnieks būs ieinteresēts savu īpašumu izmantot kā bāzi ražošanai un attīstībai, bet spekulācijas ar īpašumiem noplaks, jo katra īpašuma transakcija būs smagi aplikta ar nodokli.

  • Tiem, kas lasa krieviski, ļoti interesants raksts par civilizēto pasauli šeit: http://cluborlov.blogspot.com/

  • Jāni, vai vienkārši esošu īpašumu, vai ‘darbības’ ar to…
    Tikpat labi tieši īpašuma nodokļa dēļ tās var nonākt…
    Vajag precīzāk, lai jebkurš saprastu un nepārprastu.

  • Par Islandes parādu atmaksu ir kruts risinājums – ja nav ekonomikas izaugsmes – parāda atdošana apstājas. Ja ir ekonomiska izaugsme, parāds tiek atdots lēnām. Līdz ar to visi ir ieinteresēti ekonomikas izaugsmē.
    —–
    Latvijai pietiktu tikai ar šo nosacījumu, lai nekļūtu par 4. pasaules valsti, jo tā šobrīd ir mazattīstīta jeb 3. pasaules valsts.

  • Jāni, pagājušajā mēnesī M Hadsons un J. Sommers bija Rīgā pēc mūsu uzaicinājuma. Ja tevi interesē nākamreiz viņu apmeklējuma laikā tikties ar šiem vīriem palīdzēšu. Laikam labākais ceļš ir tiešā komunikācija. Mēs esam ar viņiem uzsākuši šo sadarbību, jo mani kā politiķi interesē alternatīva neo liberālai politikai.

  • Par Īslandi – varbūt viņi nobiedēja SVF, uzsākot sarunas ar Krieviju par iespējamo aizdevumu. Līdz ar to Rietumi nodrebēja šausmās, iedomājoties, ka Atlantijas okeāna vidū var parādīties Krievijas ietekmes zonā esoša valsts. Pie tam Īslandei bija pamats “uzmest” Rietumus, jo ASV savu karabāzi pārcēla no Īslandes uz Grenlandi.
    Tā kā tieši ģeogrāfijai ir liela nozīme krīzes apstākļos (redz kā Baltkrievijai budžeta deficīts ir 60 %, bet SVF, dodot aizdevumu, neprasīja Baltkrievijai samazināt šo deficītu). No šī viedokļa varbūt Latvijai jāsāk runāt ar Krieviju par aizdevumu? Tas nav joks.

  • Normund, kāpēc fantazēt par visādām shēmām, lai tikai aizbildinātos, kāpēc mēs tā nevaram? Varbūt tomēr islandieši ilgstošās akcijās vienkārši piespieda savu valdību rīkoties atbilstoši valsts interesēm?

  • Bet šai gadījumā taču piespieda ne tikai valdību, bet arī starptautiskos aizdevējus! Nu jā, tā kā Latvijas elite no budžeta samazināšanas necieš, viņiem nav arī motivācija panākt labākus nosacījumus… Lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka SVF mērķis nav iznīcināt Latvijas tautu (par ES dēļ Zviedrijas interesēm Baltijā tāda pārliecība nerodas).

  • SVF nospļauties par Latvijas tautu. Liela viņu darbinieku daļa droši vien pat nezina, kurā kontinentā tāda Latvija atrodas.
    Tāpēc atkārtoju, ka tas viss jākārto mums. Neviens cits to nedarīs.

  • SVF ļoti labi zina ko dara. Viņi iekaro zemes ar finansu instrumentiem. Latviju viņi pazīst un mūsu zeme viņiem tīkama, bet ne mēs kā tauta. Tauta viņiem nav vajadzīga un ar mūsu neo liberālo politiķu rokām viņi visu “sakārto.”

  • SVF ir tikai izpildinstitūcija. Viņi zina savu tehnisku lietu. Lai to darītu, Latvija viņiem nemaz nav jāzina. Tikai “finanšu koordinātes”. Gluži kā tie stratēģiskie militārie spēki, kas izšauj raķetes. Viņi zina koordinātes, bet neko nezina par cilvēkiem un dzīvi, kuru viņu raidītās raķetes izposta.
    Taču problēma ir tā, ka caurmēra Latvijas publika šīm starptautiskām institūcijām uzticas vairāk nekā paši sev.
    Hadsons to nosauca par Latvijas “Stokholmas sindromu”

  • Kāds tomēr stāv aiz SVF. Latvija uzvedas kā mazs bērns. Tas arī uzticas. Mēs vienkārši nespējam atšķirt labo no ļaunā. Ļaunums reizēm liekas tik pievilcīgs un jauks. Iebaroja mūs ar stikla krellītēm, pretī paņemot vērtības. ASena tehnoloģija. Mēs nespējām komunicēt ar tādiem, kā mēs. Vai tad pirkām ledusskapjus, televīcorus, velosipēdus no lietuviešiem, traktorus no baltkrieviem, automašinas no čehiem, vai veidojām savas ražotnes? Mēs darijām to, ko mums ieteica, jo uzticējamies. Bet Eiropa apveda mūs ap stūri. Iebaroja ar fondim, deva aizņēmumus, kurus atguva atpakaļ pret lētām precēm, kas bija Ķīna ražotas, pie kam vēl esam palikuši parādā procentus un pamatsummu. Esam ieķīlājuši savu zemi un mantu. Tagad tūkstošiem ģimeņu emigrēja un kļuva savējie starp svešiem, jo savā zemē bija kļuvuši sveši starp savējiem. Ja tā turpināsies uz priekšu mēs būsim pazaudējuši visu, savu nacionālo identitāti un zemi, kas jau tā daļēji pieder zviedriem, dāņiem, vāciešiem. Mūs māna un turpinās mānīt.Kamēr nebūsim atguvuši tiesības ražot tās preces, kas nodrošina mūsu eksistenci un attīstību, nekas nemainīsies, bet tikai pasliktināsies. Kamēr stāvēsim malā un neveidosim spēcīgu alternatīvu neo liberālai politikai mums nebūs iespējas kontrolēt procesus valstī. Mums paliks tikai tiesības padiskutēt savā vidē.Lai ko šeit mainītu jābūt varas ietekmei. Patreizējie pie varas esošie neko nemainīs, jo tas ietekmēs viņu pašu labklājību. Salīdziniet kāds mums bija valsts budžets 2003. gadā un kāds tas ir šodien.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.