Mahatma Gandijs: no rakstu sērijas ‘Visi cilvēki ir brāļi un māsas’. Demokrātija un tauta. (1.daļa)

Mans priekšstats ir, ka demokrātijā visvājākajiem jābauda tās pašas iespējas, kādas bauda visstiprākie, un to var panākt vienīgi ar nevardarbīgiem līdzekļiem. (MT, V, 343)

Vienmēr esmu uzskatījis, ka sociālais taisnīgums, pat vismazākajiem un zemākajiem, nav sasniedzams ar spēku. Ticu, ka arī viszemākie ļaudis, ja tie apgūst nevardarbīgas cīņas paņēmienus, spēj novērst netaisnību un pārestības, kurām tie tikuši pakļauti. Šie paņēmieni ir nevardarbīga pretošanās un nesadarbošanās.
Ir brīži, kad nesadarbošanās kļūst par tādu pašu pienākumu kā sadarbošanās. Nevienam nav jāsadarbojas, ja viņu kāds tiecas iznīcināt vai paverdzināt. Brīvība, kas saņemta, pateicoties citu pūliņiem, lai cik tā būtu labvēlīga un augstsirdīga, pazūd, tiklīdz šie pūliņi tiek pārtraukti. Citiem vārdiem runājot, tāda brīvība nav īsta brīvība. Taču pat zemākie un vājākie var izjust tās kvēli, tiklīdz apgūst brīvības apliecināšanas mākslu, kas izpaužas nevardarbīgā pretestībā un nesadarbošanās principā. (MT, V, 342)

Pilsoniskā nepakļaušanās ir pilsoņu iedzimtas tiesības. Lai paliktu par cilvēku un saglabātu savu cilvēcisko cieņu, neviens no šīm tiesībām nedrīkst atteikties. Pilsoniskā nepakļaušanās nekad neizraisa anarhiju. Uz anarhiju ved krimināla nepakļaušanās. Katra valsts, ja tā nevēlas sabrukt, kriminālu nepakļaušanos apspiež ar spēku. Turpretī pilsoniskās nepakļaušanās apspiešana ir mēģinājums ieslodzīt sirdsapziņu. (MM, 65)

Īsta demokrātija jeb swaraj (indiešu valodā – tulk.) nekad nav sasniedzama ar netaisnīgiem un vardarbīgiem līdzekļiem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo līdzekļu izmantošanas dabiskās sekas būtu katras opozīcijas apspiešana un visu pretinieku iznīcināšana. Līdz ar to tiktu iznīcināta arī individuālā brīvība. Individuālā brīvība var pastāvēt un plaukt vienīgi neierobežotas nevardarbības stāvoklī (ahimsa). (SB, 143)

Fakts, ka pasauli vēl arvien apdzīvo tika daudz cilvēku, liecina, ka mūsu dzīve nav balstīta uz ieroču spēku, bet gan uz patiesības un mīlestības spēku. Lielākā un nesatricināmākā liecība par mīlestības spēku atrodama faktā, ka par spīti kariem un citiem spaidu pasākumiem civilizācija turpina pastāvēt. Tūkstošiem dzīvību pastāvēšana ir tieši atkarīga no mīlestības spēka aktīvas darbības. Sīki strīdi un nesaskaņas, kuras ikdienā vērojamas miljonos ģimeņu, atkāpjas mīlestības spēka priekšā. Simtiem tautu dzīvo mierā.
Vēsturnieki un žurnālisti šo faktu parasti nedokumentē, tāpēc vēstures grāmatas parasti atspoguļo tikai pārtraukumus mīlestības spēka un dvēseļu nepārtrauktā darbībā. Ja divi brāļi sastrīdas, bet viens no viņiem to nožēlo un sevī atmodina mīlestību, kas viņā snauž, un brāļi turpina dzīvot mierā, neviens šo samierināšanos neatspoguļo presē vai vēstures grāmatās. Bet ja divi brāļi, caur jurista iejaukšanos vai citu iemeslu dēļ, paņem rokās ieroci vai otru iesūdz tiesā (kas ir vēl viena vardarbības spēka izpausme), šo notikumu uzreiz pamana prese, par to runā kaimiņi, un, ļoti iespējams, šis notikums tiks ierakstīts vēsturē. Un – kas ir patiesība par ģimenēm, tas ir patiesība arī par nācijām. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka dzīvi ģimenēs nosaka citi likumi nekā dzīvi nācijās un starp nācijām. Vēsture šajā nozīmē ir dabiskās lietu kārtības pārtraukumu atspoguļojums. Dvēseles spēka darbība, kas ir dabiska, vēsturē nav atspoguļota. (SB, 22)

Pašpārvalde ir atkarīga no mūsu iekšējā spēka, no mūsu spējas cīnīties pret lielu pārspēku. Tik tiešām – pašpārvalde, kurā iztrūkst nepārtrauktu pūliņu to sasniegt un uzturēt, nav šā vārda cienīga. Esmu gan vārdos, gan darbos centies parādīt, ka politiskā pašpārvalde, kas ir liela cilvēku skaita pašpārvalde, ir sasniedzama ar tiem pašiem līdzekļiem, ar kuriem sasniedzama individuāla pašpārvalde jeb savas individuālās dzīves pārvaldīšana. (SB, 37)

Tiesību patiesais avots ir pienākums. Ja mēs katrs pildīsim savus pienākumus, mūsu tiesības nebūs tālu jāmeklē. Turpretī ja mēs savus pienākumus atstāsim nepildītus, bet dzīsimies tikai pēc tiesībām, tās no mums attālināsies kā malduguns. Jo vairāk pēc tām dzīsimies, jo vairāk tās no mums attālināsies. (SB, 38)

Politisko varu es neuzskatu par pašmērķi, bet tikai par vienu no līdzekļiem, kas cilvēkiem dod iespēju uzlabot katru savas dzīves jomu. Politiskā vara dod iespēju regulēt sabiedrības dzīvi, izmantojot savus pārstāvjus. Ja sabiedrības dzīve kļūtu tik pilnīga, ka spētu pašregulēties, nekādi parlamentārie pārstāvji vairs nebūtu nepieciešami. Šādu stāvokli varētu nosaukt par apgaismotu anarhiju. Šādā stāvoklī katrs būtu sev saimnieks, kas savu dzīvi pārvaldītu tādā veidā, lai nekad nekļūtu par apgrūtinājumu vai kaitējuma izraisītāju savam kaimiņam. Ideālai valstij nekāda politiskā vara nebūtu nepieciešama, un nebūtu arī pašas valsts. Taču ideālu nav iespējams dzīvē īstenot pilnībā. No tā izriet klasiskais Toro (Henry David Thoreau – amerikāņu filozofs, pilsoniskās nepakļaušanās teorētiķis un praktiķis) izteiciens, ka vislabākā valdība ir tā, kura pārvalda vismazāk. (SB, 41)

Es ticu, ka īsta demokrātija sasniedzama tikai ar nevardarbīgiem līdzekļiem. Arī pasaules federācijas struktūra var tikt balstīta vienīgi uz nevardarbības pamatiem, kad vardarbība tiks pilnīgi izskausta no pasaules lietu kārtības. (SB, 43)

Lai arī mēs visi piedzimstam vienlīdzīgi, t.i., mums ir [Dieva dotas] vienādas tiesības uz vienlīdzīgām iespējām, mēs visi neesam apveltīti ar vienādām spējām. Dabiskā lietu kārtība noteikusi, ka tas nav iespējams. Piemēram, visi cilvēki nevar būt viena auguma, ar vienādu ādas krāsu vai vienādām prāta spējām. Tāpēc ir tikai dabiski, ja viens spēj nopelnīt vairāk, bet cits – mazāk. Ar talantu apveltīti cilvēki spēs vairāk, un viņi savu talantu izmantos šim mērķim. Ja viņi savas spējas izmantos labvēlīgi, viņi faktiski uzņemsies valsts pienākumus, t.i., kļūs par sava veida aizbildņiem.
Es ļautu intelektuāli bagātam cilvēkam pelnīt vairāk, es viņa spējas neierobežotu. Taču liela viņa peļņas daļa būtu izlietojama valsts labā. Gluži tāpat kā tēvs savu pelnošo dēlu ienākumus ieguldīs ģimenes attīstības kapitālā. Viņi (spējīgākie) savu peļņu saņemtu tikai kā aizbildņi vai pilnvarotie. Var gadīties, ka es šai jautājumā cietīšu neveiksmi, taču tas ir virziens, kuru esmu izvēlējies. (SB, 82-83)

Es ceru demonstrēt un pārliecināt, ka īsta demokrātija (swaraj) nāks nevis caur autoritātes piešķiršanu dažiem, bet gan caur katra cilvēka spēju pretoties autoritātei, ja tā tiek izmantota netaisnīgi vai ļaunprātīgi. Citiem vārdiem runājot, demokrātija sasniedzama, izglītojot masas līdz apziņai, ka cilvēki spēj regulēt un kontrolēt autoritāti (valsts varu – tulk.). (SB, 109)

Angļu [okupācijas spēku] aiziešana vēl nenozīmēs neatkarību. Neatkarība būs tad, kad katrs katra ciema iedzīvotājs apzināsies, ka viņš ir sava likteņa veidotājs, ka viņš pats ir savas dzīves galvenais likumdevējs, kas šo funkciju var caur apzinātu izvēli uzticēt parlamentāram pārstāvim. (SB, 109)

Mēs jau ilgstoši esam pieraduši domāt, ka vara nāk tikai no likumdevēju sapulcēm. Es šādu domu uzskatu par smagu kļūdu, kas radusies aiz domāšanas inerces vai caur hipnotizēšanu. Pavirša Lielbritānijas vēstures studēšana liek mums domāt, ka visa vara līdz cilvēkiem noplūst no parlamenta. Patiesībā vara ir pašos cilvēkos, un tā tikai uz kādu laiku tiek uzticēta tiem cilvēkiem, kurus tauta izvēlējusies par saviem pārstāvjiem. Parlamentam nav un nevar būt nekādas varas, kas nav atkarīga no sabiedrības. Bez tautas parlaments nevar pat pastāvēt. Pēdējo divdesmit vienu gadu esmu centies cilvēkus pārliecināt par šo vienkāršo patiesību.
Varas krātuve izmantojama caur pilsonisko nepakļaušanos. Vien iztēlojaties, kas notiks, ja visi cilvēki izvēlēsies nepakļauties likumdevēju pieņemtajiem likumiem un būs gatavi izciest visas savas nepakļaušanās sekas! Visa likumdošanas un izpildvaras mašinērija apstāsies! Policiju un militārās vienības var izmantot, lai uz kādu laiku nospiestu paklausībā kādas minoritātes. Taču ne policija, ne militārās vienības nespēj salauzt tautas apņēmības pilnu gribu, kas gatava pārvarēt jebkuras grūtības un ciešanas. Parlamentārās procedūras ir derīgas vien tad, ja sabiedrības locekļi ir gatavi pakļauties (pielāgoties) vairākuma gribai. Citiem vārdiem runājot, parlaments ir efektīvs vienīgi, ja tā griba saskan ar tautas gribu. (MT, VI, 23)

Es paļaujos, ka tas, kas mums nepieciešams, ir nevis valdība, kas orientējas uz kaut niecīgākās minoritātes pakļaušanu savai gribai, bet gan valdības pārveidošana. Ja pārmaiņas aprobežosies tikai ar balto militāristu varas nodošanu brūnajiem cilvēkiem, tad šis mērķis nav pūļu vērts. Katrā ziņā cilvēku masām tas neko nemainīs, viņi turpinās būt pakļauti tādai pašai aplaupīšanai, ja ne vēl sliktākai. (SB, 111)

Es jūtu, ka Eiropu būtībā piemeklējusi tā pati slimība, kas Indiju. Neraugoties uz to, ka eiropieši bauda politisku pašpārvaldi. Tāpēc slimības ārstēšanai izmantojamas tās pašas zāles. Ja norauj maskēšanās plīvuru, masu izmantošana Eiropā balstās uz vardarbību.
Tomēr vardarbība no masu puses nekad nenovērsīs slimību. Visa līdzšinējā pieredze liecina, ka vardarbības ceļā gūtie panākumi nesaglabājas ilgi. Vēl vairāk – tie vardarbību tikai pavairo.
Līdz šim Eiropā ticis izmantots plašs vardarbīgu pasākumu klāsts un mākslīgi ierobežojumi, kas atkarīgi no vardarbīgu indivīdu gribas. Izšķirošos brīžos šie ierobežojumi, protams, sašķīst. Man šķiet, ka, agrāk vai vēlāk, Eiropas tautām, ja tās gribēs atbrīvoties, būs jāapgūst nevardarbīgas cīņas paņēmieni. (SB, 111)

Es neesmu ieinteresēts tikai Indijas atbrīvošanā no angļu jūga. Esmu apņēmības pilns Indiju atbrīvot no visiem jūgiem. Nejūtu ne mazākās vēlmes karali Baļķi nomainīt ar karali Stārķi (grūti iztulkojams teiciens – tulk.). Līdz ar to es demokrātisko kustību (swaraj) izprotu kā pašattīrīšanās kustību. (SB, 118)

Mūsu pašu tirānija, ja mēs savu gribu uzspiedīsim citiem, noteikti būs daudz sliktāka par to tirāniju, kuru mums uzspiedusi angļu koloniālā birokrātija. Viņējā ir terorisms, kuru uzspiedusi minoritāte, lai tā spētu pastāvēt opozīcijas vidū. Mūsējais būs terorisms, ko uzspiedīs vairākums, tāpēc vēl ļaunāks un bezdievīgāks nekā pirmais. Tāpēc mums no savas cīņas jāizskauž jelkāda piespiešana. Pat ja mēs būsim tikai saujiņa cilvēku, kas brīvi pieturēsies pie nesadarbošanās doktrīnas, mēs varbūt mirsim, cenšoties citus pievērst mūsu pārliecībai, taču mēs būsim patiesi aizstāvējuši un pārstāvējuši mūsu mērķus un principus. Turpretī, ja mēs cilvēkus piespiedīsim ar spēku stāties mūsu rindās, mēs būsim nolieguši mūsu mērķus un Dievu. Pat ja šķitīs, ka esam uz kādu brīdi guvuši panākumus, patiesībā šie panākumi būs tikai vēl drausmīgāka terora iedibināšana. (SB, 193-94)

Kas dzimis par demokrātu, tas ir dzimis par pašdisciplīnas ieviesēju. Demokrātu veido gan iedzimti instinkti, gan ilgstošs treniņš. Lai tie, kam ir ambīcijas kalpot demokrātijai, vispirms sevi apliecina, izejot šo pirmo demokrātijas derīguma pārbaudi. Vēl vairāk – demokrātam jābūt pilnīgi pašaizliedzīgam un nesavtīgam. Viņam jādomā un jāsapņo nevis par sevi vai savu partiju, bet tikai par demokrātiju. Vienīgi tādā ceļā viņš var iegūt pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieka tiesības.
Es nevienu neaicinu atteikties no savas pārliecības vai sevi apspiest. Es neticu, ka veselīgas un godīgas uzskatu domstarpības var kaitēt mūsu lietai. Taču oportunisms, viltus, maskēšanās vai ar ielāpiem sadiegti kompromisi kaitēs noteikti.
Ja jūti vajadzību citiem nepiekrist, tad parūpējies, lai tavs viedoklis tiešām sakristu ar tavu visdziļāko un svētāko pārliecību, bet nav tikai ērts (laicīgi izdevīgs) partejisks izkliedziens.
Turi godā individuālo brīvību, taču neaizmirsti, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā ir sociāla būtne. Līdz savam pašreizējam statusam cilvēks ir izaudzis, mācoties savu individuālismu pielāgot sociālā progresa vajadzībām. Neierobežots individuālisms ir zvēru likums džungļos. Mums jāiemācās atrast zelta vidusceļš starp individuālo brīvību un sociālajiem ierobežojumiem. Brīvprātīga pakļaušanās sociālajiem ierobežojumiem, lai veicinātu visas sabiedrības labklājību, bagātina gan indivīdu, gan to sabiedrību, kuras loceklis viņš ir. (SB, 190)

Uzvedības zelta likums ir savstarpēja iecietība, izprotot, ka mēs nekad nedomāsim vienādi un ka mēs redzēsim tikai Patiesības fragmentus un no dažādiem redzes leņķiem. Arī sirdsapziņa visiem nedarbojas vienādi, tāpēc tā ir labs ceļvedis katra individuālai uzvedībai, taču šā modeļa uzspiešana visiem izvērtīsies par neciešamu iejaukšanos katra cilvēka sirdsapziņas brīvībā. (SB, 20)

Uzskatu atšķirībai nekad nedrīkst ļaut pāraugt naidīgumā. Ja mēs to būtu pieļāvuši, es ar savu sievu sen būtu un paliktu zvērināti ienaidnieki. Es pasaulē nepazīstu tādus divus cilvēkus, kuru vidū nebūtu domstarpību, un es kā Gitas (indiešu reliģiska mācība – tulk.) sekotājs allaž esmu centies uz tiem, kuru domas atšķiras no manējām, raudzīties ar tādu pašu mīlestību, kādu veltu saviem tuvākajiem un dārgākajiem. (MM, 3)

Es turpināšu atzīt kļūdas katru reizi, kad vien tās pieļaušu. Vienīgais tirāns, ko es šai pasaulē atzīstu un pieņemu, ir tā „klusā balss“, kas manī iekšā. Un pat ja man nāksies nostāties vienam pret visiem, es pazemībā ticu, ka man pietiks drosmes palikt šādā bezcerīgā minoritātē. (MM, 9)

Es varu patiesi teikt, ka esmu lēns meklējot vainas savos līdzcilvēkos, jo pats esmu pilns ar vainām, tāpēc man nepieciešama citu žēlsirdība. Esmu mācījies nevienu bargi nenosodīt, un labvēlīgi saprast tās nepilnības, kuras es citos varētu saskatīt. (MM, 9)

Bieži esmu kritizēts par manu nepiekāpīgo dabu. Man teikts, ka es nepiekāpjos vairākuma lēmumiem. Esmu vainots par autokrātismu… Tomēr es nekad nevaru piekrist raksturojumam, ka esmu spītīgs vai autokrātisks. Gluži pretēji – es lepojos par savu piekāpību dzīvībai nesvarīgās lietās. Un es nicinu autokrātismu. Augstu vērtējot savu brīvību un neatkarību, es ne mazāk vērtēju un loloju to citos. Manī nav vēlmes sev piebiedrot kaut vienu dvēseli, ja tas nesaskan ar šā cilvēka veselo saprātu. Mana nepieradināmība mani var novest tik tālu, ka es varu noliegt dievišķumu senai šastrai (reliģisks teksts – tulk.), ja tā nepārliecina manu saprātu. Taču caur pieredzi esmu nonācis pie atziņas, ka, ja es vēlos saglabāt savu neatkarību visaugstākā svarīguma lietās, visās citās lietās, ja tas nav pretrunā ar manu personīgo reliģijas un morāles kodeksu, es varu viegli piekāpties vairākumam. (MM, 11)

Es neticu doktrīnai par lielāko labumu lielākajam cilvēku skaitam. Savā būtībā tā nozīmē, ka, lai sasniegtu iedomāto labumu piecdesmit vienam procentam cilvēku, četrdesmit deviņu procentu intereses var tikt ziedotas, vai pat tās noteikti jāziedo. Tā ir cietsirdīga doktrīna, kas cilvēcei nodarījusi lielu ļaunumu. Vienīgā īstenā cilvēku cienīgā doktrīna ir lielākais labums priekš visiem cilvēkiem, un šis mērķis var tikt sasniegts caur augstāko pašuzupurēšanos. (DM, 149)

Tiem, kuri uzņemas atbildību vadīt cilvēku masas, ir kategoriski jāatsakās no stāvokļa, kad viņus pašus sāk vadīt masas, ja vien mēs vēlamies izvairīties no pūļa likumiem un vēlamies savai valstij nodrošināt mierīgu attīstību. Es uzskatu, ka nepietiek ar kāda viedokļa noprotestēšanu un pakļaušanos masu viedoklim. Vitāli svarīgos jautājumos līderim jārīkojas pretēji masu viedoklim, ja šis viedoklis neatbilst viņa saprāta stratēģiskajiem apsvērumiem. (SB, 201)

Līderis ir nederīgs, ja viņš cilvēku un dažādu viedokļu ielenkumā sāk rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Ja viņam nebūs iekšējās balss, kas viņu cieši turēs un vadīs, šāds līderis dreifēs kā kuģis bez enkura un stūres. (SB, 201-02)

Atzīstot, ka cilvēki parasti dzīvo savu ieradumu vadīti, es tomēr uzskatu, ka labāk ir dzīvot, vingrinot savu gribu. Tāpat es ticu, ka cilvēki spēj savu gribu ievingrināt līdz pakāpei, kas izmantošanu samazinās līdz minimumam. Uz valsts varas augšanu es raugos ar lielām bažām, jo, lai gan valsts var darīt šķietamu labumu, mazinot cilvēku izmantošanu, tā vienlaikus nodara lielu ļaunumu cilvēcei, novājinot un iznīdējot to individualitāti, kas ir katras attīstības pamatā. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki uzņemas aizbildnību, taču nav neviena gadījuma, kad valsts patiešām darbotos nabadzīgo un vājo labā. (MT, IV, 15)

Valsts reprezentē vardarbību koncentrētā un organizētā formā. Indivīdam piemīt dvēsele, bet valsts ir bezdvēselisks mehānisms, ko nevar atradināt no vardarbības, kurai tā pateicīga par savu eksistenci. (SB, 42)

Esmu dziļi pārliecināts, ja valsts centīsies apspiest kapitālismu ar vardarbību, tā pati iestigs vardarbības tīmeklī un nekad nespēs iedibināt nevardarbības principus. (SB, 42)

Pašpārvalde nozīmē nemitīgus pūliņus nodrošināt neatkarību no valdības kontroles. Neatkarīgi no tā, vai tā ir koloniāla vai nacionāla valdība. Arī šķietami demokrātiska valdība novedīs pie bēdīga stāvokļa, ja cilvēki no valdības gaidīs regulēšanu katrai savas dzīves detaļai. (SB, 109)


Mohandass Karamčands (Mahatma) Gandijs

no rakstu sērijas „Visi cilvēki ir brāļi un māsas”. Demokrātija un tauta.

Tulkoja Jānis Kučinskis

Raksts pilnā apjomā (lejuplādējama datne) pieejams šeit, kā arī nevardarbiba.blogiem.lv


  • Visam piekrītu izņemot:
    Līderis kam? Nav līderu – ne man ne kādam citam nav jāseko kaut kādam līderim.
    ——-
    Vadīt pūli? Nav vadītāju – man nav jāpakļaujas kādam, kā arī nav jāvada – vadīti tiek tikai mehānismi – roboti un bioroboti.
    ——-
    Ivo, sāv mācīties sistēmisko domāšanu. Es lekcijas netaisīšu, jo esmu slikti apmācīts orators, nemāku skaidri izteikties, esmu nesmuks, vecs, resns, ar mazu vārdu krājumu un ar drausmīgu balsi. Šī kombinācija ir atbaidoša.
    =======
    Varu kaut ko patulkot rakstiski.

  • Aivars Prū­sis: An­gli­jā valsts ie­stā­des ie­vā­ca vi­sas zi­ņas par ma­ni un arī rak­stu­ro­ju­mus, tā re­zul­tā­tā man ti­ka dots ne ti­kai pa­tvē­rums un valsts darbs, bet at­ļauts arī tur­pi­nāt mā­cī­bas. Es šeit es­mu sa­ņē­mis iz­glī­tī­bas dip­lo­mu kri­mi­no­lo­ģi­jā un di­vus dip­lo­mus in­for­mā­ci­jas teh­no­lo­ģi­jā. Kā arī ap­gu­vu an­gļu va­lo­du augst­āka­jā lī­me­nī, kaut, at­brau­cot uz An­gli­ju, es an­glis­ki ne­mā­cē­ju ne vār­da. Es­mu pa­bei­dzis arī Lon­do­nas in­sti­tū­tu un ie­gu­vis vēl ci­tus ap­mā­cī­bu dip­lo­mus da­žā­dās sa­vas jo­mas spe­ci­ali­tā­tēs. An­gļi to no­vēr­tē­ja ļo­ti augs­tu. Vi­ņi at­zi­na arī ma­nu go­dī­gu­mu un uz­ti­ca­mī­bu, ma­nas spē­jas, ko bi­ju jau pa­rā­dī­jis Lat­vi­jā. Tā­dē­jā­di šeit va­ru strā­dāt sa­vā spe­ci­ali­tā­tē valsts dar­bā. Man vei­ca arī sa­rež­ģī­tu ope­rā­ci­ju par valsts lī­dzek­ļiem, ie­de­va valsts mā­ju un snie­dza ci­tu at­bal­stu. Vi­ņi ma­ni at­zi­na par ne­vai­nī­gu un ma­fi­jas ap­me­lo­tu, at­zi­na, ka ma­nā val­stī, Lat­vi­jā, ma­ni gai­da dro­ša nā­ve par pa­tie­sī­bu, ko zi­nu un es­mu iz­tei­cis, tā­pēc Liel­bri­tā­ni­jā man ti­ka pie­šķirts po­li­ti­kā bēg­ļa sta­tuss. Kā kād­reiz kal­po­ju Lat­vi­jas cil­vē­kiem, tā ta­gad nā­kas kal­pot an­gļiem – gā­dā­ju par vi­ņu mie­ru un dro­šī­bu.
    ======
    Va­ru le­po­ties, ka vis­maz šeit tie­ku at­tie­cī­gi no­vēr­tēts. Bet, ko­līdz Lat­vi­jā mai­nī­sies si­tu­āci­ja, es va­rē­šu at­griez­ties un pa­lī­dzēt sa­vai tau­tai. Es ne­kad ne­es­mu pa­tei­cis “nē” lat­vie­šu tau­tai! Man bi­ja jā­pa­met Lat­vi­ja, jo tā bi­ja vie­nī­gā ie­spē­ja glābt sa­vu dzī­vī­bu un pār­traukt spie­die­na iz­da­rī­ša­nu uz ma­nu ģi­me­ni. Kaut arī to­reiz ie­rak­stī­ju ka­se­tēs drau­dus, ku­rus man iz­tei­ca, vi­sus “brī­di­nā­ju­mus”, ka tā­dus bal­tos, ne­pa­klau­sī­gos zvir­bu­ļus, kā es, šeit ti­kai at­šauj… Ie­rak­stī­ju ku­ku­ļu pie­dā­vā­ju­mus un to vi­su no­pub­li­cē­ju, ta­ču ar to arī viss ap­stā­jās, ne­kā­da re­ak­ci­ja ne­se­ko­ja. Ma­fi­ja šo­dien ir iz­ple­tu­sies jau vi­sā Lat­vi­jā. Pro­ku­ra­tū­ra līdz pa­šām aug­šām – viss ir ko­rum­pēts. Man nav vairs itin ne­kā­du ilū­zi­ju par tie­sis­ku­mu Lat­vi­jā.

  • Aigar, ar līderi te nav domāta formula – es priekšnieks, tu muļķis. Tam nav sakara arī ar ieņemamo amatu vai dienesta pakāpi. Līderis ir cilvēks ar garīgu autoritāti, kas pats kalpo tautai. Viņš neko neuzspiež, bet pats sevi atdod visu. Līderis paceļ cilvēkus, palīdz tiem apjaust savu spēku.

  • Piemēram, līdera klātbūtnē Tu sapratīsi, ka neesi “slikti apmācīts orators, nemāki skaidri izteikties, esi nesmuks, vecs, resns, ar mazu vārdu krājumu un ar drausmīgu balsi”, tāpēc vari kļūt ļoti labs lektors! :)

  • Problēma tanī, ka es sev tāds patīku:D

  • Es sapratu par to līderi. Tomēr man tas vārds nepatīk. Īsts līderis ātri vien panāk, ka neviens viņam neseko, un visi paši kļūst par līderiem.
    ———–
    Aizķeršanās rodas tieši šeit – līderi saprotamu aizspriedumu dēļ baidās no citiem līderiem – līdz ar to savu vienīgo uzdevumu (ražot neskaitāmus līderus, kas radīs neskaitāmus līderus) pilda slikti. Līdzīgi kā ideju autori slēpj savas idejas, lai citi neuzvārītos un tās neizmantotu. Saproti, ko es domāju?

  • Pašpārvalde un demokrātija gan nonāk pretrunā ar Gandija nepakļaušanos vairākumam. Apmēram tā to sapratīs Eiropā. Manā šodienas izpratnē prasības jebkurai varai varētu būt sekojošas. Jābūt mērķim uz kuru aicināt un virzīt. Noteikti jābūt sapratnei, kā uz šo mērķi gatavi doties varai pakļautie. Vara ir tas spēks, kas mijiedarbībā ar vairākumu, tam pakļaujoties, un kaut kādā mērā koriģējot vairākuma intereses veiksmīgi pārvarot šķēršļus virzās kaut kur.

  • Aigar, es nesapratu. Līderis ar to arī ir līderis, ka viņš nebaidās. Viņam tādi apsvērumi, kādus Tu aprakstīji, vienkārši nav svarīgi. Viņš ir koncentrējies uz sasniedzamo risinājumu. Viņu pat neapgrūtina bažas, ka varbūt pēc tam neviens viņu vairs neatcerēsies, nepiešķirs deputāta pensiju, neuzcels pieminekli utt.
    Starp citu, te nav publicēts viss Gandija atziņu teksts, kas apkopots zem nosaukuma “Demokrātija un tauta”. Vēl viņš šai apkopojumā lasītājus ievada nevardarbīgas pretestības principos, skaidri pasaka, kāda ir brīvības cena. Manuprāt, tas ir tieši tas, kas Latvijai pašlaik nepieciešams.
    Gandijs atbild arī anonīmajam Guntim (skat. citus komentārus), kas vēlas dibināt partiju-flagmani un izmantot esošos tiesiskos instrumentus. Parasti partiju dibinātāju mērķis ir tikt “pie siles” (deputāta alga, piemaksas, pensija, privilēģijas, iespēja uzvārīties, kārtojot lietas dažādiem oligarhiem). Tas tāds primitīvs, baiļu un ambīciju vadīts, piegājiens. Tā ir rīkojušies līdzšinējie politiķi. Vienīgais cienīgais motīvs, kura vērts būtu dibināt partiju, ir kalpot tautai un valstij, nedomājot, kas man par to būs. Šāds motīvs cilvēku var pacelt līdz izcilībai un augstākajai dzīves jēgai. Ja Guntis to domāja, tad lai viņam veicās!

  • Kā būtu ar pakļaušanos vienotībai. Kad visi atrod par ko vienoties, tad to arī realizē un tam pakļaujas, jo tam paši ir piekrituši.
    ——
    Tas nozīmē pakļaušanos pilnīgi visiem, nevis tikai vairākumam.
    ======
    Gandijs jau izdarīja tikai daļu no uzdevuma – viņš nepaspēja izdomāt, kā lielām masām kopā pieņemt lēmumus, kuriem visi piekrīt.
    ======
    Varas nav – tā ir tikai, ja tu tai pakļaujies. Ja nepakļaujies, tās vienkārši nav.
    ——
    Tam nav nozīmes, ka es mirstu.
    Respektīvi – kāda atšķirība, kad es mirstu – šodiem vai pēc 100 gadiem? Atšķirība pilnīgi nekāda. Līdz ar to – varas nav.

  • Tas bija Indulim

  • Induli, Gandijam “nepakļaušanās vairākumam” nav nekāds pašmērķis. Kur Tu to ņēmi? Palasi vēlreiz un padomā. Nepakļaušanās mērķis ir netaisnības vai ļaunprātības novēršana, patiesības un taisnīguma apliecināšana.

  • Cik tādu līderu mēs varam atrast? Es saportu un zinu, ka esmu pilnīgs nejēga un nulle, tomēr, kad vēroju apkārtējos, man rodas ļoti spēcīga pārliecība, ka es neesmu vienīgais.
    ======
    Gandijs ir vecis – tas ir skaidrs.

  • Varu rada kāds mērķis vai ideja, kuru cilvēks iekāro. Ar šo cukura graudu viņš tiek ievilkts arvien lielākā atkarībā. Var jau būt, ka indiešu jogi spēj ieiet šādā transā uz ilgu laiku, taču eiropā tādu jogu nebūs sevišķi daudz.

  • Tas nozīmē, ka lielai cilvēku grupai var būt kāds mērķis un idejas, kas ir kopīgas. Vai ne? Neesmu drošs vai ir vajadzīgs trans, lai atrastu visi cilvēki kopīgas problēmas, kuras risināt.

  • Pārāk neieciklējies uz to, kas ir (ir bijis vēl briesmīgāk). Domā par to, kam jābūt. Orientējies uz risinājumu un zini, ka Tu esi risinājuma daļa.
    Es neaicinu Gandija domas pieņemt nekritiski vai mehāniski iezubrīt. Aicinu Gandiju izlaist caur sevi, ļaut tam visam nogulsnēties un attīrīties.
    Ja Latvijai klājas slikti, tad jāatzīst, ka mēs esam problēma. Taču mūsos ir arī risinājums. Mēs VARAM visu pārveidot, sākot no sevis.

  • Bieži esmu kritizēts par manu nepiekāpīgo dabu. Man teikts, ka es nepiekāpjos vairākuma lēmumiem. Esmu vainots par autokrātismu… Tomēr es nekad nevaru piekrist raksturojumam, ka esmu spītīgs vai autokrātisks.
    Domāju, ka eiropā pat šādā situācijā tiks meklēti kompromisi vai tml. Nevajag aizmirst, ka Indijā ir cita kultūra, jā senāka, bet cita.

  • :) Hei, Aigar, tu jau esi ieciklējies uz to anonīmo garu – visvaldisvi! Ja mani acis neviļ, viņš šodien vēl neko nav teicis, bet Tu jau ar viņu pilnā sparā diskutē! :))))))))))))))))))))
    Kāds mūsu domubiedrs izteicās, ka tie daži mūsu anonīmie draugi ir enerģijas vampīri un uzmanības novērsēji. Novērst šo enerģijas noplūdi var, uz viņiem absolūti nereaģējot. Ne rakstos, ne domās, ne emocijās.

  • Induli, nu nav Indija nekas tāds mistisks, savādāks vai īpašs. Attīries no tiem popkultūras uzslāņojumiem un tu pats kļūsi par jogu. Un ne jau jogi taisīja Indijas garīgo revolūciju. Ari Indijā pašlaik daudzi cilvēki nonākuši rietumnieku un globalizatoru varas un peļņas kulta jūgā, par Gandiju sen aizmirsuši un ir vēl rietumnieciskāki nekā mēs.
    Aicinu nemeklēt visādus iedomātus iemeslus, kāpēc mēs nevaram, bet meklēt iespējas, kas mums pavērs ceļu uz varēšanu! Spēks ir mūsos!

  • Kaut arī saskatu iespējas Latvijai izmantot Gandija pieredzi un īpaši piekrītot, Jāņa Kučinska teiktajam, par to izlaišanu caur sirds filtru, tomērt eksistē arī šāds viedoklis: “Gandijs pārdzīvoja pats sevi. Svēto laikmets ar pusmēra rīcību ir aizgājis. Aicinājumi uz pasīvu upurēšanos šodien nevienu nevar patiesi aizdegt vai iedvesmot varonīgai rīcībai. Vajadzīgi vadoņi, kuri nebaidās aizstāvēt labestību un taisnīgumu. Gandijs kļuva par upuri ļaunuma pārņemtam fanātiķim, kādu Indijā ir ļoti daudz, īpaši starp musulmaņiem.” Rakstīts 1948. gadā, vienu gadu pēc Gandija nāves.

    Gandijam pārmet to, ka viņš tik ļoti pieturējās pie saviem principiem, ka nereaģēja adekvāti tai vardarbībai, kura veidojās valsts iekšienē uz reliģiskas neiecietības rēķina, nemācēja atrast risinājumu atbilstoši laikmetam un situācijai.

    Nomirt par ideju ir skaisti un cēli, taču daudz vērtīgāk un grūtāk šķiet ir, būt tik gudram, lai nemirtu un piepildītu Ideju līdz galam. Tas būtu labāks risinājums visiem, taču prasa saprast nākošo soli un spēju līdz tam pacelties. Tas, kas notiek šodienas Indijā, iespējams ir liecība tam, ka Gandijs neieraudzīja nākošo soli savas Idejas pilnai realizācijai.

  • Bija/ir noteikts laika periods, noteikta situācija… un M.Gandijs. Noteikti izcila personība. Bet kā vienmēr akli sekot, jūsmot nav par ko. Tomēr ir par ko pārdomāt, ir no kā mācīties.

  • Aicinu nesteigties ar pāragriem secinājumiem, jo esam tikai sākuši apgūt Gandija idejas, kas ir neizmērojami milzīga garīga bagātība. Nekas, kas saistīts ar Gandiju, nav pasīvs. MĒS pašlaik esam pasīvi. Pieņemot Gandija idejas iekšējo būtību, mēs beidzot kļūsim aktīvi kā nekad. Fanātiķi ir starp visu organizēto reliģiju sekotājiem, un Gandiju nogalināja hinduists, nevis musulmanis. Un Gandijs pat ļoti asi reaģēja uz vardarbību, pašā vardarbības karstumā viņam pat izdevās to apturēt. Un viņš parādīja risinājumu, un risinājums darbojās. Ja vēlāk šī sistēma pārstāja darboties, tad tikai tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ cilvēki ideju izvēlējās aizmirst. Tātad vainojama nav ideja, bet tas, vai šo ideju mēs izvēlamies izmantot, paņemt bruņojumā.
    Tāpat bija ar Jēzus mācību, kas ļoti līdzīga. Pats Gandijs izteica savu apbrīnu Jēzum un daudz ko no viņa pārņēma un mācījās, taču viņš vaicāja, kāpēc Jēzus nav ielaists kristīgajā baznīcā?
    Par šodienas Indiju. Gandijs izdarīja visu, kas nepieciešams. Un viņš paredzēja arī nākamo soli. Tāpēc uzsvēra, ka Brīvība prasa nepārtrauktu kopšanu un sargāšanu. Viņš arī pateica, ka Brīvība prasa upurus, reizēm pat nāvi. Lai kādi būtu laiki un laicīgie tikumi, šo brīvības likumu nevar apiet. Tiesības izriet no pienākumiem, brīvība – no pašuzupurēšanās.

  • Vai man mainīt niku uz “enerģijas vampīrs”. Kaut kā nešķiet pievilcīgi – ne Aigara, ne Jāņa enerģija nešķiet iekārojama. Lai gan jāatzīst ka viņiem ir darba spars – bet turpat jau jāatzīst, ka visām “medaļām” vismaz man zināmajām ir vismaz divas puses.
    Bet, ja par vampīru sauc tos, kuri pat pavisam nejauši kāda mērķi “apgaismo”, ka tas tam kādam kļūst muļķīgs, bezmērķīgs… tad tā varētu būt.
    Pieļauju ka vajadzētu vairāk ļaut cilvēkiem tiekties, ticēt tiem saviem “mērķiem” ka patiesībā nemaz nav, nevar būt tādi.

  • Pašlaik latviešu tautu strauji izmirst (tātad mirst) bez uzupurēšanās. Tā ir bezjēdzīga, necildena nāve. Un to jau esam pieņēmuši kā normālu.
    Cīņa par brīvību ir cildena, tā atbrīvo. Ja nāve tiek pieņemta cīņā par brīvību, tā ir cildena, jēgas pilna nāve. Tā atbrīvo ne tikai pašu cīnītāju, bet arī viņa laikabiedrus. Tā paver ceļu nākamajām paaudzēm un visai tautai.
    Bet ko nu mēs te sākām runāt par nāvi. Nāve ir augstākais upuris, bet mēs taču pagaidām neesam spējīgi pat uz daudz mazākiem upuriem. Cilvēki pagaidām nav spējīgi pat pārtraukt sadarbību ar kādu negodīgu ierēdni, negodīgu deputātu, negodīgu banku utt. Par to cilvēkam nedraud nekāds nāves sods, sliktākajā gadījumā – tikai dažas nebūtiskas sadzīves neērtības, kuras galu galā pat nav neērtības, tikai vecs, reklāmas un konformisma iedvests ieradums, kas cilvēku ir ierobežojis.

  • Kāpēc šis vērtīgais raksts – V.Megre: “Dēmons Krātijs”

    http://www.tautasforums.lv/?p=198
    kur saistoši pastāstīts par demokātijas rašanos, ir pretrunā ar Gandija izpratni par to kas ir demokrātija?
    ————————-
    Šeit pieminētajos divos avotos, divi cilvēki demokrātijas jēgu dažādi skaidro. Tad kur ir patiesība par vārdu demokrātija?
    ———–
    Zinu, ka bieži domstarpības starp cilvēkiem rada tas, ko Anastasija( V.Megrē galvenā grāmatas varone) raksturojusi šādi: “Ļaudis vienus un tos pašus vārdus dažādi uztver un dažādu jēgu aiz tiem sajūt”.

    Citiem vārdiem sakot domstarpības starp cilvēkiem var radīt neprecīzi pasniegta informācija, vai arī neprecīzi uztverta informācija.

    ——————
    Kurš zina kā ar vārda jēgas izkropļošanu, tiek cilvēki aizvesti no savu senču pirmavotu zināšanām un ļaunprātīgi vadīti?

  • demokrātija -as, s.
    1. Politikas režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus.
    2. Rīcības princips, pēc kura katrs kolektīva loceklis ir ar līdzīgām tiesībām kāda uzdevuma realizēšanā.

  • Daudzi domā :Mēs maksājam naudu lai dzīvotu, bet pašreizējā situācija liecina, ka lai dzīvotu mēs maksājam tiem, kas mūs nogalina lēni.
    Pārtika, medicīna, kultūra, televīzija, reklāma utt.

    Mēs barojam savas dvēseles smalkās un nogalinām..
    Mēs strādājam, lai dzīvotu..
    Dzīvokļa īre, pārtika, izklaide…
    Cik brīžu ir laimīgu tādā dzīvē?
    Ko mēs upurējam, lai dzīvotu? Savu dzīvi…
    Bet vai mēs paspējam darīt lietas ko vēlamies?
    Mēs ar savu dzīvi maksājam par kāda izveidoto sistēmu un uzturam to.
    Kam nauda, tam vara. Un cilvēks naudas kalps.
    Mēs pat esam padarīti par pārtikas kalpiem. Kalpojam lai ēstu, kalpojam, lai dzīvotu akmens sienās – bloka mājās. Kalpojam ar darbu..
    Un tā visa saucas cilvēka dzīve? Vai par dzīvi ir jāmaksā brīvam cilvēkam?
    Cik ilgi tā? Cik ilgi vergi neapzināsies, ka tie padarīti par vergiem? Kad modīsies cita – brīva cilvēka apziņa?
    Te nu tu esi, daudzu izslavētā demokrātija – brīvības ilūzija..

  • Izlasīju šo, no Gandija rakstu sērijas sastādīto rakstu un bez ironijas varu teikt, ka tas par ko šeit tiek runāts ir jauki un cēli. Man gan tūliņ atmiņā uzausa padomju laiku vidusskolā mācītā sabiedrības mācība, kur mums stāstīja par komunismu. Tas tādēļ, ka abos gadījumos saturs ir ļoti līdzīgs. ( Ja kāds sagatavotu šādu rakstiņu par komunismu, par to varētu pārliecināties) Komunisms – bezšķiru sabiedriskā iekārta, visi apzinīgi strādā pēc savām spējām un saņem pēc vajadzībām, visas preces un pakalpojumi ir bezmaksas, cilvēks cilvēkam draugs, biedrs, brālis…..
    Arī ļoti jauki un cēli.
    Skumjākais ir tas, ka abas šīs teorijas ir piemērotas tikai apzinīgu un godīgu eņģeļu, nevis cilvēku sabiedrībai. Pat Kučinska kungs savā komentā norāda, ka cilvēki pagaidām uz to nav spējīgi. Es teiktu mazliet savādāk. Abas šīs utopijas cilvēku sabiedrībā vienkārši nestrādā.( Vēsturisks fakts) Cilvēku sabiedrībai ir jāizaug līdz tām. Bet tas var notikt tikai PAKĀPENISKI. Kā vienu no iespējamām pakāpeniskām virzībām pretīm šiem vispārējā taisnīguma principiem pasaulē es redzu pēc nacionālajiem principiem dibinātas valstis. Tautu nacionālisms būtu reāls un samēra efektīgs ierocis, kas sāpīgi “iesistu pa pirkstiem” visiem patreizējās tautu izlaupīšanas un paverdzināšanas politikas piekopējiem. Un tas jau būtu pirmais solis pretim gaismai.
    Bet varbūt kādam citam ir labākas idejas? Tas ir ļoti interesants temats – tāda reāla mehanisma izstrādāšana, kas pakāpeniski ļautu iedzīvināt šīs humānisma idejas pasaulē, NEPIEĻAUJOT ŠO IDEJU IZMANTOŠANU KĀ AIZSEGU SAVTĪGIEM, CINISKIEM, VARASKĀRIEM MĒRĶIEM ( Kā tas bija komunisma gadījumā)

  • Zane, varbūt tāpēc, ka šiem rakstiem ir dažādi mērķi. Pirmais pasakas formā aprakstīja principu, kā iedibināta viltus demokrātiju, bet otrs – kā dzīvot īstā demokrātijā.
    Viltus demokrātija ir dāvāta no augšas un šķietami bez maksas, bet par īstu demokrātiju cilvēkiem ir jāsamaksā, lai pēc tam dzīvotu labāk. Protams, tas ir process, kura gaitā pakāpeniski aug cilvēku garīgais līmenis un izpratne.

  • Kā raksti “..Varbūt tāpēc..”
    neder, vajadzētu faktus.
    Kāpēc rakstiem ir dažādi mērķi…?
    Pasaka ir no vārda pasacīt…

  • Zane!
    Piebiedrojos.

  • Gandijs runāja tieši par to pašu. Megrē uzskatāmi parāda, kā gan vārds ‘demokrātija’, gan pati ideja lielā mērā tika kompromitēta (tika mēģināts to sabojāt), un tā kalpoja (kalpo) par aizsegu tam, ko apraksti. BET, kamēr
    - tu turpini cepies un ieciklējies pati sevī, un esi ļāvusies, lai tevi sazombē tik tālu, ka tu pat dusmojies uz VĀRDIEM (kā šajā gadījumā uz vārdu ‘demokrātija’, jo par patieso šī vārda jēgu tu pat neesi aizdomājusies),
    - kamēr tu turpini nenogurstoši rakstīt par to, ‘cik demokrātija ir slikta’,
    … cilvēki aktīvi darbojas pie tā, lai pašreizējā netaisnīgā sistēma atkāptos godprātības, mīlestības un nesavtības priekšā. Kā vienmēr tu nepiedāvā neko konkrētu.. Kādēļ? Vai PAŠAI nav ideju? Ja ir, tad kādēļ tās turi pie sevis? Kāda jēga tavām ‘dziļajām zināšanām’, ja tās paliek tikai un vienīgi tavā galvā?

  • Ja mēs visi esam “brāļi un māsas”.
    Jauki, piekrītu.
    Bet.
    – Līdzīgie, ģimenes cilvēki pēc tagadējās pieredzes bieži vien ir visnaidīgākie savā starpā. (Pieņemsim kas tas te neder, nav domāts…).
    – Ja Mēs VISI esam brāļi un māsas, tad KURŠ ir mūsu TĒVS. (Nosauksiet man Tēvu, tad arī spriedīšu vai esi man brālis vai māsa.)

    Bet “demokrātija un tauta”!?
    Kā tas ir domāts. Labāk būtu apspriest ‘demokrātija un diktatūra’, ‘tauta un ģimene’, ‘tauta un pasaule’…

  • Ivo & Co.
    Nu saki, apraksti, definē man pēc iespējas īsi “kāda īsti ir tā Jūsu LABĀ DEMOKRĀTIJA.

  • Zane, Tu tikko centies piekasīties pie mana izteiksmes veida. Ja es no sava sakāmā izslēdzu asu kategoriskumu, tad tas nenozīmē, ka es tā nedomāju.
    Varbūt (atkal izteikšos nekategoriski) papūlēsimies pieturēties pie kādas kārtības, kas nodrošinātu, ka diskusijas dalībnieki nenovirzītos no tēmas. Ja šeit ir Gandija raksts, tad, lūdzu, runāsim un diskutēsim par to, un par iespējām šīs idejas izmantot konkrētajos Latvijas apstākļos. Diskusiju par Megrē varētu pārcelt uz viņa rakstu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Megrē nedod nevienu ideju, kas varētu noderēt mūsu praktiskā darbībā. Megrē rakstam patiešām ir pilnīgi cits mērķis.
    Protams, atļaušos piebilst, ka Tu, Zane, arī esi anonīma. :)
    Ir viena lieta, ja anonīms paliek kāds uz brīdi iemaldījies lasītājs, bet pastāvīgajiem komentētājiem tomēr vajadzētu ar sevi iepazīstināt. Ierosinu vietnē ieviest pastāvīgo diskutētāju reģistru, kurā būtu īsas autobiogrāfijas. Tas noteikti pavērs iespēju lielākai sirsnībai un kopības sajūtai.

  • Tu Ivo raksti:

    “Megrē uzskatāmi parāda, kā gan vārds ‘demokrātija’, gan pati ideja lielā mērā tika kompromitēta (tika mēģināts to sabojāt), un tā kalpoja (kalpo) par aizsegu tam, ko apraksti.”
    ————
    Esmu izlasījusi visas Megrē grāmatas un nekur neesmu lasījusi ka demokrātija tika mēģināta sabojāt…

    Kur tas ir aprakstīts?

    UN ja dmokrātija tika sabojāta tad jau bija arī laba demokrātija ..
    Kur tāda laba demokrātija bija un kas to sabojāja? Varbūt ir kādi fakti no vēstures?

  • Drošvien neesi izlasījis nevienu Megrē grāmatu, Jāni K.?
    Ja vari izplatīt apzinātu dezinformāciju ka :
    “Vēl jo vairāk tāpēc, ka Megrē nedod nevienu ideju, kas varētu noderēt mūsu praktiskā darbībā. Megrē rakstam patiešām ir pilnīgi cits mērķis.”

    Tā arī neuzrakstīji kāds ir grāmatas fragmenta mērķis, jo diez vai grāmatas esi lasījis.

    Kā reiz šīs grāmatas parāda izeju no krīzes un atmasko pasaules mafiju..

    Ja lasīsiet redzēsiet ka J.Kučinskis melo ..Iesaku noskatīties tautasforums.lv ievietoto video kur parādīts kā šīs grāmatās paustas idejas iedvesmojušas cilvēkus darbībai..

    lūdzu —http://www.tautasforums.lv/?p=886

  • Zināšanai. Vismaz es nereaģēšu ne uz vienu komentāru, kurš pēc būtības tiecas novirzīt lasītāju un komentētāju uzmanību no apskatāmās tēmas. Tas būs mans ieguldījums kārtībā, kas veicinās auglīgu tēmas iztirzāšanu. Tāda lēkāšana pa visu un visiem ir destruktīva.

  • Lietas ir jāskatās kopskatā.. Ja tautasforumā viens raksts ir pretrunā ar citu tad uz to ir jāvērš uzmanība.

    Vienā rakstā ir skaidrojums par demokrātiju bet citā savādāks. Tik pretrunīgas ziņas izplatot publiskā telpā var radīt cilvēkos vēl lielāku šizofrēniju..

    Un par to ir jānes atbildība kā pret jebkuru noziegumu ..

  • Kučinski tad kad tev jāapmelo Megrē, tad esi nasks:
    “Vēl jo vairāk tāpēc, ka Megrē nedod nevienu ideju, kas varētu noderēt mūsu praktiskā darbībā. Megrē rakstam patiešām ir pilnīgi cits mērķis.”
    ———
    bet kad prasa no tevis faktus, atsauces lai pamato savus melīgos ziņojumus tad atrunājies ka ievērosi kārtību, komentēsi tikai par apskatāmo tēmu..

  • Gandija miesa ir mirusi, taču viņš visai cilvēcei atstāja mantojumā pilnu garīgo instrumentu klāstu, kuru katrs var izmantot, lai savu un savas tautas dzīvi padarītu labāku un izcilāku.
    Pastāv tikai viens viegli pārvarams šķērslis. Problēma tā, ka liela cilvēku daļa būtībā baidās no viņos pašos snaudošās izcilības. Viņi labāk savu dzīvi kaut kā nomuļļā, lai pēc tam bezjēdzīgi aizietu, aiz sevis neatstājot neko.
    Gandijam izdevās iedvesmot miljoniem viņa laikabiedru, un viņa principi pierādīja izcilu praktisku lietderību. Gandijs nebija sapņotājs, bet pat ļoti pragmatisks praktiķis. Viņš apjauta, ka viss, ko viņš sludina, ir iespējams arī realitātē. Tātad pamatjautājums ir, kā cilvēkus iedvesmot, lai viņi apjaustu savu izcilību un justu iedvesmu to īstenot dzīvē?
    Demokrātija? Gandijs tiešā tekstā pateica, ka demokrātija nav priekš aitām.

  • kas ir demokrātija

    V.Megre: ‘Dzīvot skaistā realitātē’

    Kādā sabiedrībā mēs vispār tagad dzīvojam? Uz ko tiecamies? Ko nākotnē gribam uzcelt? Lielākais vairums ļaužu bez minstināšanās atbildēs: “Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un cenšamies uzcelt brīvu, demokrātisku sabiedrību, kāda tā ir attīstītajās, civilizētajās Rietumu valstīs.”

    Tieši, tā atbildēs lielākā daļa politiķu un politikas tehnologu.

    Tieši tā runā televīzijas ekrānos un raksta laikrakstos.

    Tieši tā domā lielākā daļa Krievijas (T.F. – Latvijas) iedzīvotāju.

    Tieši šāds vairākuma viedoklis apliecina, cik pareizs ir Anastasijas apgalvojums, ka mūsdienu civilizācijā daļa cilvēku patlaban guļ, daļa ir iekodēti un patiesībā ir bioroboti, kas darbojas pēc dažu priesteru gribas, kuri iedomājušies, ka ir pasaules valdnieki.

    Ja ikdienas vienveidīgajā drudžainajā steigā un kņadā uz brīdi apstājas un padomā ar savu galvu, tad šo to var saprast.

    Demokrātija! Kas tā vispār ir? Kādu jēdzienu šis vārds izsaka? Lielākā daļa cilvēku uz šo jautājumu atbildēs, citējot kādu enciklopēdisko vai skaidrojošo vārdnīcu. Tajās var atrast apmēram vienādu lakonisku traktējumu: “Demokrātija ir valsts politiskās pārvaldes īstenošanas veids, kam raksturīgs tas, ka tauta tiek uzskatīta par valsts varas avotu. Demokrātijas pamatprincipi ir vairākuma vara, pilsoņu līdztiesība…”

    Un augsti attīstītās demokrātiskās valstīs parlamentus un prezidentus ievēlē tauta ar balsu vairākumu.

    Ievēlē?! Pilnīgs murgs! Pilnīga ilūzija! Nekādu vēlēšanu nav! Ne reizi nevienā pat šķietami visdemokrātiskākajā un civilizētākajā valstī tauta pie varas nekad nav bijusi.

    Bet vēlēšanas? Tās ir viscaur iluzoras! Atcerieties, kas pirms vēlēšanām vienmēr notiek jebkurā tā sauktajā demokrātiskajā valstī. Savā starpā cīnās kandidātu polittehnologi, izlietodami milzīgi lielus naudas līdzekļus un izsmalcinātas cilvēku psiholoģiskās ietekmēšanas metodes, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, televīziju, uzskatāmo aģitāciju.

    Jo valsts vairāk attīstīta, jo tā var lietot tehniskajā ziņā izsmalcinātākus ietekmēšanas līdzekļus.

    Pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka vienmēr uzvar tā polittehnologu komanda, kura spējusi labāk ietekmēt un suģestēt. Un šīs ietekmēšanas iespaidā cilvēki vēlāk iet un balso. Viņi domā, ka balso paši pēc savas izvēles. Taču patiesībā viņi pilda kāda cita gribu.

    Tādējādi mūsdienu demokrātija ir ļaužu masas ilūzija. Tā ir viņu ticība nereālai sabiedriskai iekārtai, nereālai, iluzorai pasaulei.

    Bet dabā nepastāv tāda parādība kā pakļaušanās vairākumam. Visas augu, dzīvnieku, kukaiņu kopas var pakļauties instinktam, planētu kustībai, dabas noteiktajai kārtībai, bara vadonim. Cilvēku sabiedrību vienmēr ir pārvaldījis mazākums.

    Ne jau vairākums taisīja revolūcijas un izraisīja karus, bet, mazākuma mērķtiecīgi ietekmēts, piedalījās gan revolūcijās, gan karos. Tā ir bijis un tā ir arī tagad.

    Demokrātija ir visbīstamākā ilūzija, kuras varā ir ļoti daudzi cilvēki. Bīstama tādēļ, ka demokrātiskā pasaulē visas demokrātiskās valstis patiešām ļoti viegli spēj pārvaldīt viens vai daži cilvēki. Šim nolūkam viņiem nepieciešams tikai liels daudzums naudas un laba psihologu un polittehnologu komanda.

    Un mēs – šolaiku vecāki, būdami ilūziju varā, cenšamies tādā pašā garā audzināt arī savus bērnus. Bet patiesībā paši viņu apziņu iegrūžam iluzorajā pasaulē… Faktiski atdodam viņus kāda ķetnās… Tikai ne Dieva rokās. Gan kaut kā pretēja varā.

    Dieva pasaule nav iluzora, tā ir reāla un skaista. Tai ir savi nepārspējami aromāti, krāsas, formas un skaņas. Vārti uz šo pasauli vienmēr ir atvērti, pa tiem var vienmēr ieiet, ja esi atbrīvojies no ilūzijām, kas aizmiglo apziņu.

    Arī es rakstīšu savu DZIMTAS GRĀMATU saviem pēctečiem un pats sev. Un cita starpā tajā ierakstīšu šādus vārdus: “Es, Vladimirs Megre, dzīvoju laikposmā, kad cilvēce reālā pasaulē nepastāvēja. Cilvēku miesas barojās ar reālās pasaules veltēm, bet apziņa klīda iluzorajā pasaulē. Tas cilvēku dzīvē bija ļoti smags periods. Nu es cenšos panākt, lai mana apziņa atgriežas reālajā Dievišķajā pasaulē. Šī Dievišķā dabas pasaule ir cietusi no cilvēku apziņas. Stipri cietusi. Esmu to sapratis un pacentīšos labot. Cik spēšu, cik pagūšu, varbūt savai mājvietai vien projektu izstrādāšu. Varbūt tikai, daļu projekta. Galvenais ir saprast un panākt, lai arī bērni saprot.”

    Anastasija joprojām klusi sēdēja blakus un klausījās, kā es balsī prātoju. Kad apklusu, viņa piecēlās un piegāja pie loga:

    - Debesīs, sāk iedegties zvaigznes. Man laiks iet projām, Vladimir. Tev daudzējādā ziņā ir taisnība. Raugies tik, lai jaunais īstenības redzējums nerada tevī vēlmi uzmesties cilvēkiem par vadoni. Pārvari vilinājumus un nestājies nekādās organizācijās. Arī citi cilvēki saredz realitāti.

    Vladimirs Megre, fragments no grāmatas “Dzimtas grāmata”

    http://www.tautasforums.lv/?p=1106

  • Redzu tikai vienu iemeslu, kāpēc Gandija visnotaļ pareizā ideja nestrādā šejienes situācijā: mūsu nav tik daudz. Kad padomā, cik indiešu aizgāja bojā pirmajās nepakļaušanās akcijās: vai tik nesanāk veselas Cēsis.
    Tajā pašā laikā Bauska jau ir mazais piemērs. Un mēs arī esam aicināti to atcerēties un varbūt pat pievienoties: dienā, kad sāksies process pret baušķeniekiem.
    Megrē rīkojas ar faktiem , kurus kā daudz lasījis cilvēks zina. Voltērs bija sava laika garīgais skolotājs, kurš pāniski baidījās no masām un pūļa.
    Jā, un mēs te apceļam nozombētos islama pašnāvniekus – bet tur iekšā ir ideja…

  • lurike, pa šiem nepilniem 20 t.s. tirgus reformu gadiem bojā gājis (ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu)tik daudz Latvijas cilvēku, ka pietiktu Cēsīm, Daugavpilij, Jūrmalai, kopā ņemot. Simti tūkstoši ir aizbraukuši no savas dzimtenes un turpina izbraukt, jo šeit pie šās kārtības viņiem nav vietas. Cik vēl Tu gribētu, lai iet bojā un aizbēg bez jēgas un vajadzības?

  • Un vēl par bojā gājušajiem Indijā. Gandija organizētajās akcijās bojā gāja uz roku pirkstiem saskaitāms cilvēku skaits (precīzu skaitli momentā nepateikšu). Taču vienlaikus tai periodā Nacionālā kongresa un citu organizāciju ietekmē sākās terora akcijas pret angļu kolonizatoriem. Gandijs bija pret teroru, taču viņā neieklausījās. Tad nu šo terora akciju sekas bija asa okupācijas iestāžu reakcija, kuras ietvaros tiešām tika nogalināti daudzi indieši. Izskatījās, ka zināmas aprindas centās izprovocēt vardarbību, lai likvidētu to pacēlumu, ko bija radījusi Gandija kustība.
    Šādas lietas nevajadzētu jaukt. Gandijs nebija tas, kurš cilvēkus dzina nāvē. Un, protams, viņš neaicināja nevienu nogalināt. Gandija līdzgaitnieki pat apdāvināja angļu karavīrus.

  • Kāpēc gan ‘lurikei’ jāprasa:”Cik vēl Tu gribētu…”.
    Vai tāpēc ka pieminēja Bausku.

  • iesaku!
    Making Electricity With Hydrogen.pdf
    Fuelless Gravity Engine
    Tesla Coil
    Make Your Own High Voltage Capacitors
    Fuel From Water
    Fuelless Engine
    Homemade Light Bulbs
    Energy From The Vacuum
    Stanley Meyer Water Fuel Cell
    Making biodiesel
    The Capacitor Step Up Transformer
    Air Engine
    Burn Out Fluorescent Light Bulbs
    Construction Of Small Wind Mills
    Free Electricity From The Phone Company
    ree Energy from The Earth
    Free Energy From The Sky
    Fuel From Water
    Fuelless Engine Plans
    Fuelless Heater
    High Efficiency Generator
    Homemade Batteries
    Homemade Solar Cells
    Make High Voltage Diodes
    Permanent Magnet Motor
    Reuse Old Flourescent Bulbs
    Roof Cleaner
    Screen Printing
    Screen Printing Press
    Tesla Turbine
    100Kv from a bike generator
    fuelless engine 50 HP-free energy
    Free electricity from the sky
    Complete US Patents of Nikola Tesla – ElectricityAlternative
    How To Construct A Working 250 Kv Tesla Coil
    Electrolysis Of Water
    How to Convert Water into Energy
    Patent For Stanley Meyer Water Fuel Cell
    The Encyclopedia Of Free Energy Vol 3

    http://isohunt.com/torrent_details/40174792/engine+plans?tab=summary

  • Demos Kratos – vara tautai = An Arhisms – nav valdītāja. Demokrātija iestājas tad, kad iestājas pilnīga anarhija.
    ==========
    Brīvam cilvēkam vienmēr ir iespēja patiekt citam cilvēkam-iem NĒ – es tā nedarīšu vai nepiekrītu. Vergam nav privilēģija pateikt NĒ.
    ——
    Mēs automātiksi nonākam pie katra cilvēka individuālās brīvības. Ikdienā ir ļoti maz situāciu, kad man par to, ka es patektu NĒ, druadētu dzīvības briesmas man tuviem cilēkiem vai manai dzīvībai. Tas ir vienīgais, kad es iespējams teiktu Jā negribot. Citiem vārdiem sakot cilvēki baidās visu laiku no situācijām un cilvēkiem – kaut arī briesmas nedraud.
    ========
    Civilizācijas kustības pamatā ir izvēle – mīlēt vai baidīties. Katra darbība ir šīs izvēles sekas.
    ES baidos vai nebaidos palikt bez darba
    Es baidos vai nebaidos kļūdīties
    Es baidos vai nebaidos tikt nesaprasts
    Es baidos vai nebaidos tuvības
    Es baidos no vai nebaidos policijas
    Es baidos no vai nebaidos no nāvas.
    =========
    Netiešā demokrātija ir cilvēka baiļu uzņemties atbildību rezultāts.
    ———
    Protams, pie tā tiek rūpīgi strādāts, lai bailes nekad nepzustu no cilvēka zemapziņas
    – krīzes
    – golbālā sasilšana
    – kari un iebrukšanas draudi
    – slimības un sekojošās vakcīnas
    – policija
    – armija
    – priekšnieks
    – likumi un noteikumi
    – vecāki, skolotāji
    ========
    KO darīt?
    =========
    Noskaitīties multfilmu – trīs banāni. Tur par bailēm ļoti vienkārši viss ir paskaidrots.

  • Aigars paliek uzticīgs sev…
    “…izvēle – mīlēt vai baidīties” ir tikai pamata izvēles sekas. Tai skaitā gan mīlēt, gan baidīties ir arī cilvēkam neatņemama “darbība”/īpašība; to varam arī nemanīt, nejust.
    Trīs banānus es labāk apēstu (padaudz, bet gan jau).

    Cilvēks pareizi dara, sajūt ka “cilvēki baidās visu laiku”. Tikai Aigars nepareizi apgalvo, jeb viņa apgalvojums ir ar ļoti sekls, acumirklim piemērots, kad viņš saka “briesmas nedraud”. Jo briesmas patiesi draud, tikai parasti cilvēks neizprot no kā, kāpēc un tml.. Un tā cilvēks meklē par ko, no kā, kāpēc baidīties.
    Tāpēc es arī iesaku noskatīties filmu kam tas varētu interesēt… un vai tur par to ir…

  • Vienlaicīgi piešķirt nozīmību bailēm un mīlestībai nav iespējams. Baidīšanās iemslu meklēšana ir maznozīmīga. Cilvēki paši un tu uzpūt tai neesošu nozīmību.
    ——-
    Kādu filmu?

  • Bailes ir faktiski lielākais vardarbības cēlonis. Skaites jebkuru vardarbību piemēru.
    ——
    Arī vardarbība Bauskā cēlās no bailēm. Kāds varbūt izdarīs secinājumu – ja jau valdība no mums baidās, tad tik uz priekšu! Šis melīgais secinājums balstīts uz bailēm no valdības.
    ———–
    Cilvēkam nav jābaidas… ja nu vienīgi jābūt piesardzīgiem no cilvēkiem, kas mīl kaut kādu sistēmu, sistēmas vai ideoloģijas.
    ===========
    Jānim Kučinskim.
    Ja līderisma vai mobilizācijas motivācija rodas no bailēm, tad tu jau zini, kā tas visdrīzāk beigsies. Jo bailes rada tikai vairāk bailes

  • Problēma ar tavu idoloģiju, kas saucas nacionālisms, ir tanī, ka ir liela bīstamība, ka cilvēki, kas pieķersies šai ideoloģijai un to iemīlēs tās likumus un nosacījumus, riskē nokļūt stāvokī, kad viņi šos likums mīlēs vairāk nekā savus līdzcilvēkus.

  • Ir milzīga atšķirība starp to, ko neizglītotas masas saprot ar vārdu ‘demokrātija’ – apgaroti, ideālistiski, ‘for the people, by the people,’, vienlīdzība visiem, utt. – un kā uz to skatās pragmatiski reālisti, politikas teorētiķi.
    .
    Visiem lielajiem demokrātijas izpratējiem un augstvērtīgajiem kritiķiem šeit (arī nepārspējamajam megrē) novēlēšu nelielu ieskatu viena lieliska politikas teorētiķa teiktajā par demokrātiju.
    .
    Roberts Dāls (Robert Dahl) (piemēram, grāmatā „Demokrātija un tās kritika”) raksta, ka demokrātija ir teorētiska utopija, ideāls, kurš pastāvējis tikai senajās Atēnās pie ierobežota ‘cilvēku’ (sievietes un vergi tajā laikā nebija īsti cilvēki) skaita un verdzības kā priekšnoteikuma (starp citu, nemaz tik ideāla tā nebija), kuru neviena mūsdienu valsts nav sasniegusi un arī nevar praktiski sasniegt. Uz demokrātijas ideālu var tikai tiekties. Tādēļ Dāls savā teorijā nelieto vārdu ‘demokrātija’, bet gan vārdu poliarhija, lai aprakstītu mūsdienu režīmus ar izteikti demokrātiskām iezīmēm, bet tas nav pārāk būtiski. Dāla poliarhijas (lasīt, demokrātijas) ideāls ietver septiņas iezīmes:
    • Brīvas, taisnīgas vēlēšanas,
    • Vēlēšanu tiesības praktiski visiem attiecīgās sabiedrības locekļiem,
    • Vara ir vēlētu amatpersonu rokās,
    • Nav būtisku ierobežojumu kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētam,
    • Pastāv vārda brīvība,
    • Brīva pieeja alternatīviem, nemonopolizētiem informācijas avotiem,
    • Var tikt veidotas pilsoņu apvienības.
    .
    Pastāv zināmas gradācijas, kādos apmēros šis viss ir ieviests katrā demokrātiskā valstī. Latvijā tas ne tuvu nav ideāliem. Neskaitāmas valstis nav. Latvija pēc demokrātijas kvalitātes Pasaules mērogā ir 46. vietā no 167 valstīm.
    .
    Teikt, ka vēlēšanas mūsdienās ir iluzoras.. Latvijas demokrātija ir totāli un galīgi garām. Demokrātija kā tāda ir galīgi garām. Ir nedaudz neizglītoti. It īpaši, ja zināšanas par demokrātiju ņemtas no ‘tēzaura’, megrē vai kāda cita augstvērtīga avota. Es, piemēram, nevēlētos dzīvot nevienā citā valstī kā vien uz demokrātiskiem principiem balstītā, neskatoties uz VISĀM problēmām, kādas demokrātiskā valstī un mūsdienu pasaulē ir ne mazums. Laikam tādēļ, ka neticu nevienam patiesajam un ‘ideālajam’ risinājumam, ko kāds piedāvā.
    .
    Tādēļ lūgšu visus demokrātijas noliedzējus šeit KONKRĒTI pateikt, kas tad īsti jāliek ir demokrātijas vietā, kas tas būs tas ideālais risinājums. Neko konkrētu un praktiski īstenojamu neesmu nekad dzirdējis.
    .
    Pie viena kapitālisma noliedzēji, kādu te nav mazums, arī varētu savu alternatīvas vīziju praktisko pusi izklāstīt. Tāda līdz šim (pilnvērtīga, kas varētu globāli, ilgtermiņā strādāt) vēl nav bijusi nekad izveidota.
    .
    Par Gandiju.. piemēram, viena no labākajām teorijām par taisnīgumu (Rawls) apgalvo, ka netaisnīgumam nevajadzētu būt, ja vien tas nenāk par labu visai sabiedrībai. (Nemaz nerunājot par to, ka ‘taisnīgums’ katram cilvēkam ir savs.) Un tā nu demokrātiskā valstī, piemēram, tiek izveidots progresīvais nodoklis, kurš ir netaisnīgs (es nerunāju par tām muļķībām, ko Latvijā sauc par progresīvo nodokli), bet kurš dod labumu maznodrošinātajiem. Tā nu Gandija ‘pret visiem vienlīdzīgs taisnīgums’ īsti ar neiet krastā..
    .

  • Es vispār nesaprotu, kādēļ mūžīgi notiek ņemšanās ap ‘vārdiem’. Kādēļ nevar mest pie malas ‘demokrātijas’, ‘sociālismus’, ‘liberālismus’, ‘nacionālismus’ utt.. kādēļ nevar vienkārši sākt secīgi atbildēt uz šādiem jautājumiem:
    - ko mēs (es, tu, viņš, viņa) gribam?
    - kas ir vajadzīgs, lai to sasniegtu?
    - kā sasniegt to, ko gribam?

    Laikam jau sāksim ar to, ka mēs nezinām, ko paši gribam, tādēļ maļamies uz riņķi un stāstam viens otram, cik mēs ‘pareizi’ saprotam vienu vai otru vārdu un cik ‘otrs ir neizglītots’.

  • Tādēļ, ka viss, ko tu varētu patiekt ‘mēs gribam’ līdz šim jau visticamākais ir pateikts un pieder kādai ideoloģijai vai teorijai.
    .
    Maļās uz riņķi tādēļ, ka te runā katrs par savu. Katrs dzīvo savu aizspriedumu pasaulē, savu ideālu sistēmā. Katrs zin visu labāk par citiem. Protams, kopīgais ir tas, ka visi uzskata, ka Latvija (pasaule) strauji iet postā un strauji vajag atrast ideālo risinājumu..
    .
    Tādēļ ar es īpaši necenšos nekur jaukties, līdz brīdim, kad nespēju vairs turēt.

  • Vai tu zini, ko tu gribi? Ja, jā, tad varbūt sāksim ar tevi, nedzenot sevi kompleksos, ka ‘viss jau kaut kur noteikti ir uzrakstīts’. Man piekāst – ir vai nav uzrakstīts. Vai tiešām uzskati, ka nebūtu iespējams atrast to KOPĪGO, par ko sabiedrība varētu vienoties? .. ar to domāju, ka ne jau 100% spēs par to vienoties, bet kaut vai tie, kuriem ir ‘pilns rublis’..

    Šobrīd izskatās tā, ka Latviju (pasauli) cenšas saārdīt visos iespējamos veidos, lai cilvēki pēc tam vienā balsī bļautu, LŪGTOS: “Vienalga, kurš un kā, bet ievediet beidzot kārtību! Gribam vienkārši DZĪVOT!”… un tad atnāks “kāds” un visu sakārtos… bet aitas, kur bija, tur paliks – ar “dzimtbūšanu”, “sociālismu” vai “demokrātiju”…

    Un tam par iemeslu ir tas, ka paši nezina ko grib, un attiecīgi nespēj saņemties, lai dzīvi veidotu pa savam prātam.

  • Jā, nav iespējams atrast kopīgo, jo sabiedrība sastāv no dažādām grupām, katrai ir savas intereses. Jebkuri mēģinājumi pacelt kādas intereses pāri visai sabiedrībai ir utopiski vai arī agresīvi, apspiežoši. ‘Tautas griba’ manā skatījumā ir ilūzija. Demokrātijas loma mūsdienu valstī ir arī neļaut nevienai no grupām ar atšķirīgām interesēm uzkundzēties un apspiest citu intereses, lai cik tās ‘nepareizas’ no ‘pareizās’ grupas viedokļa.
    .
    Teikt, ka visu pasauli patlaban cenšas sarīdīt.. Nu.. kā tad paliek ar ‘komunisma rēgu, kurš klīda pa Eiropu’.. Tie manuprāt bija daudz lielāka apjoma centieni sarīdīt sabiedrību savā starpā. Bet būtiskākais ir tas, ka sabiedrībā vienmēr pastāvējusi antagonija un dažādu interešu sadursmes. Nekas jauns te nav parādījies. Ak, jā – PSRS gan nepastāvēja atšķirīgas intereses.. Slēgtās, aizvēsturiskās sabiedrībās nepastāvēja. Bet PSRS salīdzinoši nebija īpaša spoži ar tādu lietu kā brīvība un izvēles iespējas, tāpat bija arī slēgtajās sabiedrībās.
    .
    Tas gan – cilvēki nezina, ko grib, nemāk noformulēt un kvalitatīvi paust savas intereses. Nemāk piespiest valsti viņos ieklausīties. Labklājība (‘teknie gadi’) to tikai stimulēja. Visiem tāpat bija labi, nebija nekāda iemesla par kaut ko cīnīties.
    Dzīvi veidot pa savam prātam pilnībā nav iespējams. Nevienam. Pat ne Šleseram, Obamai, vai kādam iespējamajam NWO ļaunajam līderim. Absolūta brīvība ir ilūzija. Tāpat kā absolūta vienlīdzība. Vēl lielāka ilūzija ir absolūtas vienlīdzības un brīvības savietojamība.
    .
    ‘viss jau kaut kur noteikti ir uzrakstīts’ bija domāts kā atbilde, kādēļ nevar mest pie malas ‘demokrātija’, ‘liberālisms’, ‘nacionālisms’ un tml. terminus. Neredzu nekādu avotu kompleksiem.

  • Tikai iesākumam… Piemēram, es gribu:
    - būt paēdis
    - būt drošībā
    - lai neviens nedzīvotu uz mana rēķina, bet tā vietā notiktu savstarpēja sadarbība, kuras noteikumus zina un ievēro abas (visas) puses
    - lai neviens neliegtu manu brīvību (pārvietoties, domāt, runāt, mācīties, darboties) tik tālu, kamēr es nesāku ierobežot citu cilvēku brīvību
    - es gribu, lai avotā vienmēr būtu tīrs ūdens, gaiss būtu tīrs, zeme nesagandēta..
    utt.

    Varbūt sāksim kaut vai šādā veidā.. kā varbūt to rakstītu bērni? Vispār es tā jūtu, ka vienīgais, ar ko drīz spēšu saprasties, būs bērni ;). Vēl mēģināšu, bet neizslēdzu, ka būs drīz jāmet miers ar šiem līdz kliņķim sačakarētajiem prātiem…

  • Nu neiespējami demokrātiju izvērtēt 7 tēzēs. Dabā tā nenotiek. Cik toņu vienai krāsai? Jau vērtējums, ka 146. vieta uz to norāda. Lai izpaliek diskusija par šo vērtējumu absurdu. Par pirmo tēzi – brīvas, taisnīgas vēlēšanas.
    Es savām acīm redzēju, kā cilvēki plkst. 6 no rīta cēlās un devās vēlēt par vienu vienīgo PSKP. Novēlēja 99%. Labi, 10% pamudināja, bet vismaz 80% gāja no laba prāta. Vai zini cik % saņēmusi daža laba pašvaldība šajās vēlēšanās?
    Pārējās tēzes arī kaut kādā mērā darbojās PSRS. Tad rietumnieki visu akcentēja uz vārda brīvību. Anekdotes varēja dažādas stāstīt, ja gribēji izrādīties, tad lika cietumā. Jā, tā bija gan.
    Bija demokrātija, nebija tas joprojām nav skaidrs. Bet ja nopietnāk, tad katrā no šajām tēzēm ietilpstošajam vārdam ir simtiem nianses, bet nākamajā pakāpē katrai niansei ir simtiem rīcības veidu. Precīzu demokrātijas definīciju iegūt nevar. Var salīdzināt ar autoritāru pārvaldi. To var, tas būs vienkāršāk.
    Cilvēks, kurš pārzina kādu jomu, parasti nevērtē ar labi, slikti, bet gan vienā gadījumā tas ir, otrā tā nav un otrādāk. Tas būtu godīgāk, jo vienpusīgi sludinātāji sastopami katrā sektā. Vai ne?

  • Juri – tā informācijas kolekcija ir ļoti jauka, un dažreiz noderīga. bet tur nav HAĻAVAS – jeb mūžīgā dzinēja, utml.
    tāka, iespējams labāk netērēt laiku sapņošanai, un uztaisīt kaut vienu pusklibu vējģeneratoru, lai ir ar ko barot datoru, kamēr apskata tautasforumu :)

  • Induli

    Pirmkārt, 46.tā vieta, nevis tā, ko tu mini.. Katrs redz to, ko vēlas.. hehe.
    .
    Un demokrātija nav tikai šajās tēzēs ieslēpta. Šīs tēzes ir vispārinājums, ar plašākām interpretācijām, kuras vispārinātas šajās tēzēs, vari iepazīties minētajā grāmatā. Neiespējami salīdzināt demokrātiju ar krāsu :D :D
    .
    ‘Brīvas un taisnīgas’ iekļauj vairāk kā vienu partiju par ko balsot :) kā arī kandidātu sarakstus, kuros nav salikti vārdi un uzvārdi pēc partijas vajadzībām.
    “• Brīva pieeja alternatīviem, nemonopolizētiem informācijas avotiem,
    • Var tikt veidotas pilsoņu apvienības.” (ok, būtu jāpiemin ‘brīvi’ – piedod manu tulkojuma ātrumā kļūdu)
    Tik tiešām tas atbilst PSRS!
    Un, ja nav skaidrs, ka PSRS nebija demokrātija, tad tur nav ko daudz runāt man.
    .
    Protams, ka tā nav 100% precīza demokrātijas definīcija.

  • Ivo
    ‘Tikai iesākumam… Piemēram, es gribu:”
    - tu jau esi paēdis
    - tu jau esi diezgan lielā drošībā
    - nu.. lielā mērā visi dzīvo viens uz otra rēķina – to sauc par mijiedarbību. Tu dzīvo uz tā rēķina, ka kāds ir pietiekami ieinteresēts strādāt elektroapgādes uzņēmumā, siltuma uzņēmumā utt. To varētu saukt par sava veida sadarbību. Protams, ka tā nav ideāla. Protams, ir arī konkurence. Protams, ka ir cilvēki, kuri vēlas no tevis izplēst max daudz naudas, izmantot tevi ļauni. Tomēr sabiedrībā nepastāv ‘visu karš pret visiem’.
    - neviens tev neliedz minētās brīvības
    - nu, bet tā kā tu gribi pārvietoties, tad tev jāsamierinās ar to, ka benzīns tiek izmantots. atrodi īsto alternatīvās enerģijas veidu, izveido to, ja jau tas ir tik vienkārši un dzīvo cepuri kuldams no patenta.
    ..
    Tu te runā par pamatvajadzībām, neatņemamām cilvēktiesībām, kuras tiešām demokrātiska valsts cenšas daudzmaz nodrošināt. Cik nu veiksmīgi, cik neveiksmīgi..

  • Ivo – plintes mešana krūmos -
    ir vēl viena senā gudrība, ka nav jāraizējas par vārdiem ko stāstīt un skaidrot citiem, bet jādara viss labākais ko vien varam izdarīt sevis audzināšanā.

    tā teikt, pozitīvais pienesums pasaulei, būs praktiskā filosofija, jeb kā vēl lai to nosauc – visu labāko ideju īstenošana savā dzīvē :)

  • Tad man jājautā, vai demokrātiska ir tā pārvalde par kuru nobalsoja 7% vēlētāju? Tu minēsi vienu niansi, man būs jāmin cita. Es jau teicu, ka nevar skaidri formulēt, kas tas ir demokrātija. Tu man piedāvā grāmatu lasīt. Nu bezjēdzīga saruna. Tāpēc es piedāvāju tev, kā demokrātijas pārzinātājam, to salīdzināt ar autoritāru pārvaldi, formulējot to, kas piemīt vienam pārvaldes veidam, bet pietrūkst otram. Tas būtu objektīvāk. Citādēk stipri atgādina aģitāciju par demokrātisko centrālismu. Tā to sauca un pamatoja arī profesoru un akadēmiķu simti, izdeva grāmatas, lasīja mācījās ,lika eksāmenus. Un tagad tu saki – nebija. Un gribi, lai tev tic. Vai nav jocīga tā pasaule?

  • Es saprotu Ivo. Ja viņam viss šis haoss un ego izpausmes visu dienu jāizlaiž caur sevi (un tā dienu no dienas), var itin viegli nojūgties.
    Cilvēki mēdz būt ļoti nežēlīgi un barbariski…
    Es Ivo vietā saliktu te kādus rakstus un brauktu prom atpūsties.
    Pat Jēzus ik pēc laika aizgāja tuksnesī, lai meditētu absolūtā klusumā un lūgtos…

  • turpiniet

  • Sacīts, darīts..

  • Ja gribi naktī sauļoties, un mežā peldēt tad patiesi var nojūgties.

  • Tā ir pavisam nopietna lieta, ko mēdz saukt arī par iekšējās izdegšanas sindromu (angliski Burnout) vai emocionālo izdegšanu. Ja Ivo vēlas turpināt šo iesākto darbu, viņam noteikti jāatslēdzas uz vairākām dienām (ja nepieciešams, arī nedēļām), un nav jāliekas par šo trakonamu (virtuālajiem cilvēkēdājiem) ne zinis. Un jādara kaut kas vienkāršs un sirdij mīļš, bet pavisam no citas operas. Derīga varētu izrādīties fiziska nodarbe. Un jāatturas no jelkādiem ķīmiskiem stimulantiem.
    Pa to laiku arī jaunas idejas uzpeldēs. :)

  • Es pilnībā piekrītu Jānim Kučinskim..;)

  • 1. Mārtiņam Hiršam ir ļoti labi argumenti demokrātijas sakarā (kā jau zinātājam).
    2. Atrast un vienoties par kopīgo var un ir jādara. Teikt, ka to nav iespējams, pirms izmēģināts, ir nekorekti. Vai kāds to ir nopietni mēģinājis. Pretējo dara visu laiku visi bez apstājas ar lielālo baudu – Meklē F#$%ing atšķirības un atšķirīgo (sākot jau no skolas).
    – kurš labāks
    – kurš gudrāks
    – kuram lielāks
    – kuram vairāk
    – kuram skaistāk
    – kurš stiprāks
    ——
    Par atšķirībām. Cik bieži kāds pamana kādu (piemēram, sevi) izrādam sajūsmu par to, ka ir pamanīts kaut kas kopīgs? Parasti ir pretēji – nozīmība piešķiras (burtiski no zemapziņas programma uzinstralējas un palaižas), ja kāds ir savāks nekā citi.
    3. Tomēr, tomēr, tomēr. Ir speciālas tehnikas, kuras iemācoties visiem spēles dalībniekiem, ir iespējams atrast un vienoties par kopīgo. Tas ir pārbaudīts un tas strādā – saucas Sistēmiskā Domāšana.
    4. Ivo. :)
    5. Visvaldis – :D
    6. Jāni Kučinski – tā ir.

  • Sistēmiskā domāšana.
    Definīcija.
    Organizēts veids pieejai Lielākām Bildēm jeb plašai sapratnei. (Sistēmiskā domāšana ir process – nevis ideoloģija, definīcijas vai gala rezulāts)
    —————
    Ar ko sākt.
    1. Lai varētu likt lietā Sistēmisko Domāšanu ir jāiemācās domāt savādāk.
    2. Domāt sistēmiski nozīmē saprast, kurām situācijām Sistēmiskā Domāšana ir vispiemērotākā.
    3. Visnozīmīgākā Sistēmiskās Domāšanas spēja ir novērtēt dažādus sktījumus (perspectives) no dažādiem skatpunktiem uz situācijām. Līdz ar to, lai saprastu savu un citu cilvēku skatījumus, ir nepieciešami dažādi instrumenti jeb tehnikas.
    ——–
    Vislielākā problēma Sistēmiskās Domāšanas praktizēšana ir nevis Sistēmiskās Domāšanas principu saprašana, bet gan tās likšana lietā.

  • Barjeras un traucēkļi Sistēmiskās pieejas ieviešanā:
    1. Dziļa pārliecība, ka pasaule darbojas mehāniskā veidā. Tā balstās uz tehnoloģiju un inžinierijas veiksmes stāstiem, redukcionisma pieeju (sadalīt problēmu pa daļām – tad risināt) problēmu risināšanā un ticību pozitīvismam (viss ir paredzams un izskaidrojams).

    Minētā pārliecība atrodas zemapziņā, tomēr to var pamanīt:
    – vēro valodu, kas tiek lietota. Piemēram – “valsts aparāts”, “varas struktūras”….
    – vēro cilvēku pieņēmumus.
    —-
    Ja šīs pārliecībs netiek izvilktas no zemapziņas un izaicinātas, tad mēģinājumi pieiet situācijai sistēmiski ir lemti neveiksmei.
    2. Lielākais traucēklis mācībām un mācību sistēmu ieviešanām ir ticība, ka vadītāji, līderi, skolotāji, politiķi un menedžeri zina, kas jādara – atliek tikai izdomāt, kā to izdarīt.
    —–
    Jebkura opozīcija tiek uzskatīta par politisku aktivitāti vai savu interešu “bīdīšanu”. Alternatīvi risinājumi netiek pieļauti un kļūdas netiek atzītas. Daļēji tas ir dēļ augtprātības, daļēji dēļ tā, ka cilvēkiem, kas ielikti atbildīgos posteņos, ir dots mājiens, ka viņi tur ir nokļuvuši dēļ savām zināšanām.
    3. No iepriekšējiem punktiem izriet nākamā barjera – pieņēmums par Paredzamību un Kontroli. Ja kāds atzītos, ka kaut ko nekontrolē, tad justos nepiemērots darbam un nobijies – no šādām sajūtām cilvēki mēģina izvairīties.
    ——
    Savukārt plānotāji pieņem, ka ir paredzamas iejaukšanās sekas. Ja viņi atzītu to, cik neparedzama un nejaušību pilna ir pasaule, kurā tie grasās iejaukties, tad jusos līdzīgi – kā neveiksminieki un nepiemēroti, un izjustu bailes.
    =============
    Pirms Sistēmiskas Pieejas radīšanas, šīs barjeras ir jāizaicina un “jānojauc”, kā arī jāpaugstina iesaistītu cilvēku “apziņu par sevi” (self awareness). Apziņas par sevi maiņai var pieiet arī no šāda skatpunkta – lai varētu domāt sitēmsiki ir jāmaina domāšanas veids attiecībā uz problēmām, situācijām, citiem cilvēkiem un sevi pašu. Tam ir nepieciešama paaugstināta sevis apzināšanās vai/jeb arī izmaiņas apziņā.
    ————-
    Iemesls nespējai ieraudzīt kopsakarības jeb Lielāku Bildi mēdz būt nesaistīts ar informācijas trūkumu vai pieeju tai. Bieži vien lielāku sapratni cilvēki iegūst paskatoties uz lietām savādāk, nevis iegūstot papildus informāciju.
    ===============
    Tas, kā tu domā, un, kādi tev ir pieņēmumi, ir nozīmīgākais ierobežojums, jo tu to neapzinies. Sevis Apzināšanās procesa rezultāts ir saprtne par savu domāšanas veidu un saviem pieņēmumiem.
    —-
    Vingrināties savas domāšans veida saprašanā, apzinies savas nozīmīgākās vērtības un kā, tas, kā tu jūties, ietekmē tavu spriest spēju.

  • Ja esmu kādu ieinteresējis, tad turpināšu, un tad arī mēs kopā varēsim viekt dažādus vingrinājumus un uzdevumus. Par uzdevumiem nevajag raizēties, jo tajos nav pareizo vai nepareizo atbilžu.

  • Kādēļ to visu rakstu. Kā pavisam mazs un niecīgs Sistēmiskās Domāšanas (SD) iesācējs, es saskatu, ka mēs TF-ā sastopamies ar ļoti kopleksām problēmām, kuru risināšanā SD var noderēt. Dažas problēmas, ko es ar savu paviršo aci pamanu:
    – nākotnes neparedzamība (man to ir grūti atzīt)
    – TF dalībnieku (un citu cilvēku) personīgo jūtu spēcīga ietekme uz sapratni un rīcību (piemēram, Mārtiņa Hirša komentārs par to, ka viņš raksta tikai, kad vairs nevar izturēt vai arī Ivo komentārs par iespējamo TF slēgšanu)
    – ļoti dažādie skatījumi, kuri nevis visus iepriecina, bet izraisa asas reakcijas.
    – vīzijas veidošana jeb iejaukšanās sistēmā plānošana

  • Labrīt, visiem! :)
    Aigar, tevis rakstītajā kaut kas ir. No Tevis rakstītā daudz lielāka jēga nekā no tiem politoloģijas grāmatu un citu personīgo guru citātiem. Vien gribu iebilst, ka mērķim tomēr jābūt (tuvākam, tālākam, minimālam, maksimālam), citādi – kāpēc mēs vispār te savākušies? Nu var būt tam mērķim vai virzienam nevajag pārlieku pieķerties, bet tam jābūt. Kā bākai.
    Apbrīnoju, kāds iespaids uz publiku ir Gandijam. Pat tagad, kad viņa fiziski jau sen nav, un atmiņa par viņu apaugusi ar mītiem un banalitātēm. Viņš ir karsts kā nekad. Reti kurš šo karstumu uzdrīkstas paņemt rokās vai pat uz to pusi paskatīties. Liela gara priekšā nobijušies ļaudis grib paspīdēt ar savu pelēko, nodrāzto, taisnprātīgo viduvējību. Viņi gatavi cīnīties par jebko, tikai ne par lietu, kas visiem svarīga. Un tāpēc arī vakar kopīgām pūlēm tomēr veiksmīgi izdevās runu aizvirzīt no tēmas.
    Tas nozīmē, ka tomēr trāpīts.
    Tas nozīmē, ka Gandija idejas tomēr vajadzīgas. Un tieši mums!
    Kas attiecas uz tām visām teorijām, definīcijām, statistiku un citiem ieslodzītā prāta argumentiem, tad tā ir nevērtīga draza, no kuras prāts būtu jāattīra. Atbrīvot prātu, lai vispār būtu iespējams brīvi domāt, redzēt realitāti un to veidot.

  • Bankas pāriet jau tiešā uzbrukumā! Vienas aitas bankas uzdevumā nelaiž pie darba savus brāļus un māsas – arī aitas, kas drūmi klusē. http://zinas.nra.lv/latvija/2830-paradu-del-banka-tukuma-ienem-rupnicu.htm
    Latvijā ieradīsies revidents. Aitas nekam vairs netic, bet klusē:
    http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/2688-pie-mums-brauc-revidents.htm
    Tās tādas mazas realitātes drumslas, par kurām politoloģijas grāmatās neraksta.

  • turpināt

  • Paldies.
    Paldies arī par linkiem. Ja eksports pats nemirst, tad to saplosa pretlikumīgām un, portams, necilvēcīgām metodēm. Reāli šķebina to video noskatoties.
    ——
    Ehhh. Nav Latvieši kā Irākieši – es kaut kur lasīju, ka jeņķi piedāvāja par lēto nopirkt viņu rūpnīcas vai arī nogalināt īpašniekus, viņi izvēlējās uzspridzināt visu rūpnīcu. Labāk nevienam, nekā okupantiem, kas Latvijas gadījumā ir finansu vergturi.

  • Hm , mēs te tā kā ezīšus miglā spēlējam.
    Cilvēku dzīvē ir tādas kategorijas, kas ir svētas. Bez kurām visam pārējam nav jēgas. Šos svētumus nevar noteikt sabiedriskās domas aptaujās, nedz izlasīt ar analītisko prātu rakstītās grāmatās. Taču dziļi dvēselē katrs cilvēks šos svētumus zina un pazīst, pat ja ar prātu tos nevēlas pat sev atzīst. Tas nozīmē, ka šī prašņāšana par mērķiem un spriedelējumi par “dažādo grupu” speciālajām interesēm, ir pa tukšo.
    Tad nu pašlaik Latvijā tiek metodiski noārdīti šie mums visiem kopīgie svētumi, bet mēs nevēlamies to atzīt un pat redzēt, nemaz nerunājot par vajadzību šos svētumus aizstāvēt un sargāt.
    Atsakoties no svētumiem, cilvēks paliek nevērtīgs. Arī pats savās acīs nevērtīgs. Absolūta nulle. Tad nu arī daži TF dalībnieki jūtas tik nevērtīgi, ka pat baidās ar sevi iepazīstināt, baidās pat savu īsto vārdu pateikt. Viņi sevi būtībā uzskata par neko, un šo neko cenšas kompensēt ar sīkiem, neciliem, anonīmiem kaitējumiem citiem, cenšoties arī citus novilkt savā līmenī. Lūk, kur tā nagla!

  • Par anonīmajiem.
    Tās ir histēriskas bailes – nekas cits. Cilvēks, kurš nebaidās, neslēpjās. Cilvēks, kurš ir brīvs, arī ne.
    Pakļautie vai iebiedētie un tiem, kam ir kas slēpjams, vai arī no kā kaunēties – tie ir anonīmie. Visa pamatā ir neizsakāmas, dziļas un paniskas BAILES.
    ———–
    Ir arī citi, kuriem, ja darbs pieķertu darbošanos, kas saistīta ar TF, nāktos ilgi skaidroties par sadarīto – līdz ar to, daži ir savu baiļu ķīlnieki uz ilgu laiku.

  • Aigaram – ļoti jauki, ja izvēle un noteikšana pieder cilvēkiem pašiem, lemjam katrs elektroniski balsojot utml. bet ko darīs milzīgais skaits deģenerātu? viņus ir viegli uzpirkt ar reklāmām uc dezinformāciju, un tādā veidā ietekmēt “sabiedrības domu”.

  • Eh – ir jāceļ vispārējais apziņas līmenis – skolas un vecāki izposta cilvēka kapacitāti (nevar viņiem pārmest, ko sistēma pat par to maksā), tā jāieslēdz un jāatjauno citiem.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.