S.Ankrava: ‘Postkoloniālisma Sindroms un Identitāte Latvijā’

Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skar gan veselas valstis gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem.

“Izzini sevi!” sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.

Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz (2). Kā atzīmē Prof. Kārlis Račevskis: Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās labi pazīstamajā žurnālā PMLA (Publications of Modern Language Association). Speciālists koloniālisma jautājumos Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus aptākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērtības tiek piegriezts šim faktam (…), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās – valoda, ekonomika, politika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības – viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām teritorijām kopš 1989., resp. 1991. gada.

Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. (3, 23) Tās kopīgās iezīmes, kas situāciju mūsdienu Latvijā padara salīdzināmu ar situāciju Dienvidāzijā vai Āfrikā attiecīgajos laika posmos, var nosaukt par postkoloniālisma sindromu.

Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.

1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas Universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: “Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, kā cilvēkiem klātos?” smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja tieši pēc 35 gadiem. “Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos”. Nomācošu noskaņojumu rada arī atklājums, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā nav īpaši humāns, bet uzreiz ielēkt pārticības sabiedrībā (“welfare society”) vienkārši nav iespējams. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā M.Kruls, Varšavas Universitātes vēstures profesors, raksta:

“Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komunisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti (1, 2)”.

Postkoloniālisma sindromam raksturīga arī dramatiska sociālo lomu maiņa, ko būtībā var saukt par dziļu identitātes krīzi. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckara ienācēji cittautieši no sev pierastā atbrīvotāju statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šadai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija gaidījuši.

1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Pie tam par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo tēmu uztver ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju karaspēku Otrā pasaules kara beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas karaspēks; tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās.

Lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi sākotnēji no kara un vēlāk – no nesaimnieciskuma izpostītajiem Krievijas reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959. gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām, un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus.

Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp graudu un dzirnakmens psiholoģiju.

Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jūtās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu Austrumbloka valstu ļaudis, kaut arī tur kolonizācija bija vairāk garīga, nekā fiziska. Kā atzīmējis K. Račevskis:

“Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komunistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo, kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vardā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it ka tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuru principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas” (3,24).

Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums – ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības pēc? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī ticība bija īsta un neviltota, un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuras bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā tā pati. Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti.

Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:

  1. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās (Indija, Alžira u.c.), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.
  2. Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs.
  3. Bijušai metropolei arī šie iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.
  4. Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatdziedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas izmantojot savus padomjlaika priviliģētos amatus, komunistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,
  5. tā savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai (arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt.). To veicināja gan pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē,
  6. gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši “morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšanas pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” (5,130) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem.
  7. Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanas ( Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās Renesanses laikmetā), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā; Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.
  8. Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas; kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu (arī valstisko identitāti) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.
  9. Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā: 1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena “nacionāls” izpratne kā “etnisks” nevis “valstisks”, un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.

Latvija pasaules vēstures kontekstā stāv vientuļa un unikāla. Kā atzīmē Knuts Skujenieks: “Ja Baltija ieņem īpašu vietu Eiropas panorāmā, tad Latvija savukārt ir bijusi ne tikai Baltijas, bet arī visas Austrumeiropas krustcelēs. Sensenos laikos šajā teritorijā sastapās baltu un somugru cilšu virsotnes, cilšu pamatnes atradās daudz viendabīgākās kaimiņzemēs. Tas ir vēstures cienīgs fakts, ka no šī cilšu un tautību konlgomerāta izveidojās latviešu tauta. Šo laiku atbalsis vēl jūtamas Latvijas multikulturālajā panorāmā” (4). Vēsture liecina, ka daudzās ciltis un tautības izveidoja latviešu tautu, gadsimtu gaitā apvienojoties pret svešzemju iebrucējiem sākot no aptuveni 13. gadsimta. Tā no vienas puses iebrucēji veicināja latviešu tautas konsolidāciju, no citas – kavēja tās attīstību, atvēlot latviešiem tikai vergu vai kalpu lomu.

Sākot ar 14. gadsimtu Latvija ir veidojusi robežšķirtni starp rietumniecisko Hanzas savienību un orientālo Zelta Ordu, faktisko robežu starp Rietumiem un Austrumiem, bet plašākā kontekstā tā bija robežšķirtne starp zemkopju un lopkopju psiholoģiju.

Zemkopju psiholoģijai raksturīga “cieņa pret jebkuru dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas nekā nepieciešams, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē” (4). No šādas attieksmes izaug arī tradīcija turēt kārtībā apmetnes vietu. Zemkopja dzīvesveids radījis arī monogāmiju un no tās izrietošo ciešo sadarbību starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās, un vienādu cieņu pret abiem kā līdzvērtīgiem sadarbības partneriem.

Lopkopju psiholoģija būtiski atšķīrās: lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku vietu un to izmantot, kamēr derīga, bet tad doties ar saviem ganāmpulkiem tālāk. Rezultātā liela nozīme tika atvēlēta mitekļa labiekārtošanai un ērtumam, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Lopkopji varēja atļauties vairākas sievas, jo lopkopība nodrošināja ar pārtiku daudz stabilāk nekā zemkopība. Sievietes lopkopības darbos bija salīdzinoši mazāk nodarbinātas, tāpēc arī attieksme pret sievietēm izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli.

Psiholoģiski šī robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem iet caur Latviju arī tagad, modernajā kultūrā. Visuzskatāmāk tā redzama uzskatu sadursmē par indivīda un valsts attiecībām. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka starp valsti un sabiedrību jāpastāv sava veida “sabiedriskā līguma” attiecībām, kur katrai no līgumā skartajām pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, un valsts prezidentam ir drīzāk reprezentatīvas funkcijas, nevis reāla lēmējvara; cita iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstī prezidentam jābūt ar visplašākajām pilnvarām un izpildvaru – sava veida modernizēts Austrumu despots vai valdnieks, kura personīgā iejaukšanās atrisina visus jautājumus, normalizē jebkuru dzīves sfēru.

Daļēji šie uzskati izauguši un joprojām tiek balstīti arī baznīcas tradīcijā. Sākot ar 19. gadsimtu Rietumeiropas baznīcas tradīcija, kaut dažreiz tīri formāli, tomēr pacēla ticību un augstākās humanitārās vērtības pāri pār atsevišķu valstu interesēm, un vēlāk attīstīja arī indivīda brīvas izvēles un personīgās atbildības principus, kas rezultātā noveda pie cilvēku brīvības, brālības un vienlīdzības idejas, un izveidoja mūsdienu demokrātijas pamatus.

Austrumeiropas pareizticīgā tradīcija savukārt attīstīja nacionālās baznīcas un nacionālās valsts ideju, kur indivīda dzīve un darbība ir pakļauta nacionālas valsts interesēm. Latvijā mēs varam atrast abus šos domāšanas modeļus gan latviešu, gan cittautiešu vidū.

Latvijas valstiskā identitāte nākotnē lielā mērā atkarīga no tā, kādu sabiedrības modeli izveidos tās iedzīvotāji, kam jāatrisina vairākas dilemmas. Cittautiešu dilemma ir jautājums, vai viņi var sevi identificēt ar Latvijas valsti, vai arī viņi to uztver kā pagaidu mītnes zemi, kurā spiesti atrasties īslaicīgi. Latviešu dilemma ir saprast, ka mūsdienu pasaulē jēdziens nacionāls nozīmē “valstisks”, un atvērt savu sabiedrību cilvēkiem, kas lojāli Latvijai.

Tāpat latviešiem derētu reāli apzināties savas identitātes stiprās un vājās vietas. Pie “vājajām vietām” es pieskaitītu faktu, ka tieši padomju kolonizācijas laikā latviskā identitāte ir pamatīgi deformēta: ir devalvēts tikums, it īpaši darba tikums; latvieši bieži kautrējas no savas tautības vai arī tieši otrādi – ir iedomīgi uz to, it kā piederība pie tās būtu viņu nopelns, un tajā pašā laikā savu valodu un apziņu piesārņo ar jēdzieniem, ko Vilnis Zariņš gleznaini nosaucis par “okupācijas laika sanesumiem” (5,130).

Pie latviskās identitātes trūkumiem es pieskaitītu pārmērīgu sabiedriskās kautrības, bikluma ieaudzināšanu bērnos, kas ir pārspīlēta tā pati nevēlēšanās aizņemt vairāk vietas, nekā nepieciešams. Tomēr hipertrofētā veidā tā mazina latviešu iespējas pašrealizēties un radoši darboties mūsdienu pasaulē.

Pie “stiprajām vietām” es pieskaitītu latviskās mentalitātes daudzslāņainību, kurā īpaši svarīga vieta ir pirmsindoeiropeiskās, Senās Eiropas kultūras tradīcijai, kas orientējas uz matrilineāro un matrilokālo principu. Sievietei latviešu kultūrā vienmēr bijusi tik svarīga loma kā nekur citur Eiropā. Tāpat svarīga nozīme ir tautas “ģenētiskai atmiņai” – lepnumam par savām senajām saknēm, jo, ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums, ir lietuvieši.

Mūsu valoda ir aristokrātiska vēsturiskā kontekstā, no tās izriet mīlestība uz savu zemi un lepnums par tās skaistumu, arī zināma pašpārliecinātība, atvērtība pret jauno vai svešādo un tieksme pēc izglītības, ko gan mazinājuši 50 “nodzertie” gadi, tomēr nav varējuši izskaust pavisam.

Bet gan būs labi. Savās mājās pat sienas palīdz. Un mēs esam savās mājās.


Sigma Ankrava
, Prof., Dr. h. philol.
Referāts izskanēja Latvijas Psihoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē (06.06.2002.) Iesūtīja lurike


  • Dzīve piespiedīs… un Maikla Branča prognoze par 35 gadiem nebūs pareiza.

    Šo referātu derētu iztulkot arī krievu valodā..

  • “…Sievietei latviešu kultūrā vienmēr bijusi tik svarīga loma kā nekur citur Eiropā. Tāpat svarīga nozīme ir tautas “ģenētiskai atmiņai” – lepnumam par savām senajām saknēm, jo, ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums, ir lietuvieši…”
    ————
    Latviešu un Leišu valoda ir visarhaiskākā Eiropā. Tas nenozīmē, ka tā ir vissenākā. Tas nozīmē, ka tā ir vismazāk mainījusies – līdz ar to saglabājusi savu autentiskumu.
    ————
    Alternatīvās informācijas interesentiem – apkopojumi par Latviešu un seno Šumēru – pirmā oficiāli atzītā civilizācija ar matemātiku, kas balstījās uz skaitli 6 (mūsdienās saglabājusies spēcīga ietekem – 60s, 60min, 2×6 mēneši, 4×6 stundas, 2×6=ducis…), rakstību, likumiem, attīstītu astronomiju… – valodu līdzību ir apskatāmi šeit http://www.lexiline.com/lexiline/lexi37.htm

  • Par svārkiem.
    —————-
    Šādā arhaisma kontekstā es atgādinu, ka senāk, kad bija matriarhāts jeb sieviete nodarbojās ar “politiku”, “ekonomiku”, “saimniecību” un vīriešiem bija palīgi saimniecībā un dzimtas turipināšanā, sabiedrība bija Ļooooti savādāka – sabalansētāka. Vīrietis ir uzvilcis svārkus (mācītāji, dekāni, tiesneši, skoti…) un tagad mēģina imitēt to, ko var sieviet, tomēr tas, kā ja redzam, izdodas ļoti švaki.

  • Izlasot šo rakstu, es sāku apjaust ar kādām metodēm nēģeriem lika vergot. 13. gadsimtā latvieši apstādājuši zemi, kāpēc vēl šobaltdien sirgst ar Postkoloniālisma Sindromu, ko viņai neskaidrā prātā apstiprinājis pasaules speciālākais speciālists MORIS, kam pieskāries arī PĀVILS. Atvainojos, ka uzvārdus latviskoju – Sindroms taču no 13. gs. neliek mieru.
    Gribētos vairāk ko uzzināt par zīlēšanas salonu, kurā strādā S. Ankrava. Ja tik frivoli riņķī un apkārt, tad pārējā pasaule arī ir slima. Kur ir atskaites punkts vai etalons? Šajā pasaulē visvairāk ir ķīniešu, tad tos vajadzētu uzskatīt par paraugu un dažādās atšķirības no ķīniešuj dzīvesstila jāvērtē kā slimība.

  • Agrāk esot bijis matriarhāts, tā te un ne tikai te saka.
    Bet kas tādā gadījumā ir tagad… Aigars saka, ka vīrieši tēlojot sievietes, vai es nepareizi sapratu… Tā varētu būt, tikai kāpēc gan saki ka “izdodas ļoti švaki”. Slikti izdodas tēlot sievietes, vai slikti izdodas to agrāko matriarhātu noturēt, veidot.
    Raksts skar interesantu/as tēmu/as. Tomēr tajā ir daudz greizi stereotipi un vispār “batoni”. Jālasa uzmanīgi, jādomā…

  • Tā jau var domāt, ja cilvēkiem nav līdzīga izglītība. Biju jauno dzejnieku apspriešanā līdzi just. Sacerējumā bija minētas situācijas no otrā pasaules kara beigu posma Kurzemes pilsētā.
    Pirmais vērtētājs runaja tikai par formu un atrada to par pieklājīgu, bet ar iespejamiem labojumiem.
    Otrais metās virsū tēmai un teica, ka tā sagrozīt vēsturi nedrīkst, mākslai uz to nav tiesību.
    Tad nāca trešais un teica – vēsture nav sagrozīta, es tur biju un to redzēju.

  • Ir nolaupīta sievietes loma. Ir trešais dzimums, kas radīts – SIEVIEŠI (izskatās kā sievietes, bet iekšēji ir ar vīriešu pazīmēm) – Tečere, Klintone, Karla Bruni… – perfektais vergs.
    ————-
    Līdz perfekcijai ir tālu, bet laika ir daudz un eksperimenti prasa upurus.
    ————-
    Vīrieši nespēja, tādēļ arī tagad lomu uzņemas nevis sievietes, bet sieviešI.
    ————-
    Tas būtībā ir karš pret sievietēm (ar vai bez asinīm – tas nav svarīgi).
    ————
    Mērķis ir perfektais vergs. Vīrietim ir daudzi trūkumi, lai par tādu kļūtu. Vēl vairākus gadu tūkstošus notiks eksperiments. Pēc plāna – kad perfektais vergs būs gatavs, tad arī tiks sūtīts izplesties ārpus Zemes un Saules sistēmas – un visu laiku ziņos uz Zemi, jo tiks kontrolēts no Zemes.
    =======
    Radību, kuru nevar pilnībā kontrolēt no Zemes, nevar sūtīt tālu ārpus Zemes, jo tas var izbēgt brīvībā.

  • Jā.
    Lai gan man tuvāk šķiet, ka ir nolaupīta vispirms
    vīrieša loma (tai ir daži līmeņi – un tas visu sarežģī).
    Tas dod iespēju “to izdarīt” ar sievietes lomu.
    Vai vīrieša pazīmes. Nu kā to ņem… It kā jā, bet īstenībā ne īsti.
    Ir lietas, darbības, … ko sievietes var ļoti labi pārvaldīt.
    Nedomāju ka tūkstošgadēm te būs laiks, vieta.
    Vai ar laiku tā var mainīties “ģenētika” – nedomāju ka tieši tā.
    Galu galā verdzības/”verdzība” ved uz iznīcību – galu galā vergs no vergtura nemaz tik būtiski neatšķiras.
    Un tā par karu? Karš pret sievietēm, kurā galveno lomu pilda pašas sievietes – skumji.

  • Nu, jūtos pagodināts, ka Jūs tos komentārus tā, nu, paldies! Priecājos!
    A, verdzību, vai dzirdējāt, nesen, tomēr, atcēla. Saprata, tak, ka vergi īzī visu saražo, bet saņem tik maz,ka paši nevar nopirkt. Tehnoloģijas vēl palīdz. Pārprodukcija nežēlīga. Nav kas pērk. Krīze tik konkrēta, ka iepriekšējā, kas ar to kariņu beidzās, liekas sīkums. Nu, un nav kur investēt. Visur viss jau uz kredīta iztērēts. Ir tikai parādi, gan man, gan brāļiem, gan LV, gan asv. Valūtas fonds, gan, visiem iedod tos drukātos, bet tā tik tāda virtuāla šūpošanās pēc inerces.
    Tagad katrs var ņemt vergus, bet neviens vairs negrib. Nav jau ko darīt. Tūkstoši lūdzas: ņem mani, ņem mani! Bet, nē! Esi brīvs! Še tev sociālais spilvens, makaroni, vai, ja galīgi nevari, plūkā pie pašvaldības zāli pa minimālo, bet mūsu sistēmai esi lieks.
    Nu, ja. Kas grib var izstāties. Var arī pagaidīt, jo sistēma pati grūst. Un muļķīgi to sistēmu turpināt balstīt, ja visi saprot, ka finito. Tā, ka īstajā laikā piedzimām. Uz verdzības beigām. Kā reiz Zelta laikmetā, par ko ziņas jau bija iepriekš. Un runā arī, ka Zelta laikmetā esot matriarhāts. Sievietes esot centrā, ap viņām un bērneļiem esot visa tā jezga. Bet bez vīriešiem arī neiztikšot. Tie radot to vidi. To mīlestības un pārticības vidi, kurā visi jūtoties brīvi. Savā starpā nesacenšoties un nekonkurējot, bet sadarbojoties. Tas esot ielikts mūsu vīrišķajās sirdīs. Un iekodēts mūsu senajā valodā. Varbūt- saime- saimnieks- saimniekot. Nevis vergs- biznesmens un vergot. Nu galīgi neskan. Tā, ka, apsveicu, esam brīvi! Un vairs nekādas verdzības! Zelta laikmet, atver vārtus, mēs nākam!

  • Nu, ja vergturi sapratīs, ka arī tiek izmantoti, un, ka viņiem nav nodrošināta silta vietiņa – tad vēl ir cerība. Mūsu uzdevums ir viņus pārliecināt, ka viņi ir ar mums.
    ———–
    Armans.
    Komentē vēl – es jūtu, ka ir iekšā. Lasu un nespēju novaldīt smaidu un iesmieties. Tu nedrīksti pārtraukt, ko esi uzsācis.

  • Par sievieti.
    Solījums, ko dod masoni, kad tiek uzņemti, nodrošina masonu ilglaicību. Uzņemt vīriešus tikai. Nesen arī sieviešiem (nevis sievietēm) parādījās ložas.
    Ko tu soli?
    Totālu pakļāvību – pakļaušanos brālībai. Pretī saņem jebko, ko tev vajag, brālības iespēju robežās.
    —————
    Privilēģijas un kontakti tiem, kas karo pret sievieti.

  • Nja. Pasaulē izdomāts daudz eksotisku teoriju, kas garda barība visādu sensāciju un dīvainību kāriem prātiem, kas tiecas aizbēgt no, viņuprāt, neciešamās dzīves realitātes.
    Jā, mūsdienās modē nākušas maskulinizētas sievietes (feministes) un feminizēti vīrieši. Kaut kas ar hormonu līdzsvaru viņiem vai prātiņu sagriezies, vai vienkārši tās kādas izviršanas izpausmes. Tad nu feministes cenšas imitēt sliktākās vīriešu īpašības, bet tie sievišķie zēni – sliktākās sieviešu īpašības. Un tad nu abi sacer arī visādas ērmotas teorijas, kuras par varītēm cenšas uzspiest citiem. Un ne bez panākumiem.
    Gan matriarhāts, gan patriarhāts ir tikai tādas realitātē nebalstītas teorijas. Gan vīrietim, gan sievietei ir sava svarīga vieta un sūtība. Sieviete bez kārtīga vīrieša jūdzas nost, sevi nodzen un ir nelaimīga. Vīrietis bez kārtīgas sievietes jūdzas nost, zaudē dzīves jēgu un sāk sevi iznīcināt. Tādi tie rēķini. :)
    Starp citu, tikko uz latviešu valodu pārtulkoju kādu daļiņu Gandija garīgās bagātības. Manuprāt, viņš bija īsts vīrietis, kas kaut ko saprata no dzīves. :)

  • Aigar, šķiet esmu nepietiekams, jo nekādi nesaprotu kā esi mani sapratis, ko gribi teikt ar: “Ko tu soli? …”
    Lai gan varbūt TĀLU TĀLU nojaušu, bet nespēju būt pārliecināts par Tavu domu gājienu un to ko tādā gadījumā “pieraksti” man.

  • Aa, atvainojos. Tas ir ar nosacījumu, ja stājies kādā ložā. Ko sola Visvalsis? :D:D Jā. Visvaldi. Kas to lai zina, un vai tas ir svarīgi, ja viņš ar to nevēlas dalīties tiešā veidā.

  • Aigar. Nezinu vai tādi vispār ir, bet ja būtu, tad Tu varbūt esi studējis Višinska pieredzi, darbus…

  • Jocīgākais, ka pēc visiem rādītājiem esmu 100% sieviete. Un kas interesanti- šajā diskusiju klubiņā eksistēju kā analītiķis un baudītājs(profesijas tradicionāli raksta vīriešu dzimtē un tikai pie dullajiem esmu dzirdējusi, ka man te vajadzētu likt sieviešu dzimtes galotnes). Kā diskusiju partneri mani neuztver!!!Nu, un drusku aizvainojoši tas ir, jo nojaušu , un varbūt ne bez pamata, ka arī gudrajiem vīriem, kas te plivina savas krāšņās spalviņas, pazīstama pusaudžu frāzīte “sieviete- cilvēka labākais draugs”.
    Bet Jānim ir pilnīga taisnība: šodien nav iespējams ne matriarhāts, ne patriarhāts, vienīgā iespēja ir sadarbība, cienot to otru, kas no tevis ar kaut ko atšķiras. Un sievietes nav vainīgas, ka aizņēmušas tās nišas, kuras iztukšoja no vīriešiem ar niecīga atalgojuma paņēmienu. Tāpat viņas nav vainīgas, ka padomju laiks atņēma vīrietim iespēju lemt savu politisko un saimniecisko dzīvi, un daudzi mierināja sevi ar glāzīti, kas paputināja genofondu.
    Aigara pieminētās es gan arī negānītu, jo pirms viņām tāpat daža laba kļuva par savas zemes “Māti”. Un kā tur ar hormoniem- labāk jau nespriedīsism, klāt taču nebijām.
    Īstās hormonu nepareizības ir baigas, ir iznācis sastapties tuvā distancē. Nenovēlu…


  • “… viņas nav vainīgas…”.

  • Par Višinski dzirdu pirmo reizi.
    ———
    lurike – ko tu esi sastrādājusi? Atzīsties:)
    ==========
    Par hormonu nepareizībām. Par nepareizībām tās saukt ir nekorekti. Ģenētiskais eksperiments notiek jau tūkstošiem gadu. Tas ir lēns un VADĪTS process. Ģenētikā inžinierija ir ne tikai svešu gēnu iešpricēšana, bet arī selekcija.
    ———
    Visas “nepareizības” kāda cita acīs ir pareizība.
    =========
    Lūrike – visa pasaule ir jāskatās caur spoguli. Piemēram.
    Krīze – kaut kas pēkšņš un negaidīts – patiesībā rūpīgi plānots
    Demokrātija – brīvība – patiesībā verdzība
    Brīvība – varam darīt, ko sirds vēlas – patiesībā varam darīt tikai to, kas mums ir atļauts
    Skola – uzdevums radīt sapratn – patiesībā mērķis ir radīt apjukumu pēc skolas pabeigšanas
    —–
    TURPINĀM SPĒLĒT SPOGUĻUS?
    Turpināt

  • Turpināt – virzīties (progress) – patiesībā nozīmē stagnēt un saglabāt esošo.

  • Piedod, neprotu būt dārzenis. Esmu mēģinājusi, bet laikam jau pārāk sazombēta, ieprogrammēta u.t.t.

  • Skaidrs, sapratu – neproti būt dārzenis, jo esi sazombēta.

  • Mantotā bāze un iespējas bija pietiekoši labas lai īsā laikā Latvija kļūtu par labklājības valsti. Labākā mantojuma daļa no okupācijas varas bija jūras transporta flote. Uz 1991. gadu tajā bija 100 lietošanas kārtībā esoši kuģi. 43 tankkuģi, 7 gāzes pārvadātāji, 26 saldētājkuģi, 11 konteineru pārvadātāji, 8 ģenerālkravas kuģi un 4 ķīmisko kravu pārvadātāji. Atlika tikai pārorganizēt lauksaimniecības produktu tirgu uz naftas ieguvējām valstīm un Latvijai būtu nodrošināta vispusīga enerģētiskā bāze līdz ar visām neatkarīgas ekonomikas attīstības iespējām. Taču ne tāds bija valdošo kriminālistu mērķis. Nosakot garu un sarežģītu īpašumu atgūšanas procesu un atverot Latvijas tirgu ārvalstīs subsidētai lauksaimniecības produkcijai, Latvijas lauksaimniecība tika nolemta nāve.
    ————
    Latvijas flote zem svešajiem karogiem aizpeldēja nezināmā virzienā un vēl šodien visu, kas saistīts ar Latvijas kuģniecību, sedz bieza migla. Rūpniecības flagmanis VEF tika vienkārši nodedzināts un visas ražošanas iekārtas izpārdotas. ALFA kā PSRS militārās rūpniecības uzņēmums nomira dabīgā nāvē. Tādos apstākļos, kad ekonomikā visās nozarēs iestājas galīgs apsīkums un iestājas arī finansu bads, Godmaņa valdība vēl atteicās no valsts monopola alkohola un tabakas tirgošanā, un no valūtas maiņas ieņēmumiem. Var tikai pabrīnīties kā valsts nesabruka jau toreiz.
    —————–
    Cilvēku entuziasms un cerības uz plaukstošu dzīvi tika noplacināts ar bankas Baltija bankrotu, kas pateicoties likumdevēju nodevībai pret Latvijas pilsoņiem iznīcināja topošas vidusšķiras censoņu cerības. Tautai tika nolaupīti pēdējie ietaupījumi. Toreiz tauta tika vilināta ar solītiem augstiem noguldījumu procentiem. Latvijas taisnības un likumības sargi bankas Baltija lietā nav atraduši nevienu vainīgo un neviens nav saņēmis masu aplaupītājam atbilstošu sodu.
    —————-
    Uz tāda pat āķa zivs otrreiz neķeras. Gadu tūkstošos latvieši turējās pie atziņas: “parāds nav brālis”; tas pat dainā: “dod Dieviņi otram dot, ne no otra sevim lūgt”. Grandiozā kredītu reklāma šo atziņu nolaupīja modernisma gūstā dzīvojošiem latviešiem. Un atkal Latvijas likumdevēji jau savlaicīgi bija parūpējušies lai likums aizsargā tikai kredītdevēju intereses, bet ņēmējs lai maksā ar uzviju. Valsts rūpes tika dāvātas tikai diviem izredzētiem Latvijas pilsoņiem: Karginam un Krasovickim, kuri PAREX banku noveda līdz bankrotam.
    —————–
    Dziļā slepenībā no tautas Godmanis ar Slakteri nolēma visu budžeta un valsts kases rīcībā esošo naudu virzīt bankas glābšanai. Kungi aizmirsa pajautāt ko par šādu rīcību domā tauta ? Tāpat aizmirsa parūpēties lai PAREXĀ ieguldīta nauda neaizplūstu uz ārzemēm.

    Likumības sargi savukārt aizmirsa pārbaudīt, kāpēc diviem finansu posta radītājiem valstī netiek konfiscēts viss viņu īpašums, bet tiek nodrošināta bezrūpīga dzīve ar simtiem tūkstošu Ls ienākumu mēnesī tikai no noguldījumu dividendēm. Ministru kabineta sēžu zāles sienu joprojām grezno uzraksts “Viens likums, viena taisnība visiem”. Kur vēl pasaulē var redzēt tādu ņirgāšanos par tiesisku valsti ?!?
    ————
    Divi finansu krīzes vaininieki par savā fantastiskajām dividendēm nemaksā pat nodokļus valstij, no kurs tie izsūkuši visu savu noslēpto un neslēpto bagātību, bet toties valsts, kas lolo noziedzniekus nekaunas apzagt pensionārus, no kuru darba augļiem ir uzpampuši daudzi simti jaunbagātnieku. Par kādu tiesiskumu te runāt ?!? Viens likums, viena taisnība- tas ir izsmiekls un ņirgāšanās par tautu. Galu galā visvainīgākie pie radītās situācijas Latvijā ir Saeimas deputātu vairākums, kas radījuši un apstiprinājuši valsti un tautu postošus likumus. Otrie vainīgie ir Godmaņa tipa valdību vadītāji, kas slepus no tautas izsaimniekojuši valsti un pasūtījuši vēlamos likumus Saeimā. Tie nepārtraukti ir ņirgājušies par demokrātiju un tautas tiesībām. Trešie vainīgie ir Satversmes tiesas un Prokuratūras darbinieki, kas bez iebildumiem ir atļāvuši likumdevējiem veidot absurdus un noziedzību sedzošus likumus, jo visa Latvijas likumdošana pēc 4.maija “hameleonu rotaļām” ir nepārtraukta ņirgāšanās par 18. novembra Latvijas likumdevēju noteikto principu: VIENS LIKUMS VIENA TAISNĪBA VISIEM !
    ———————-
    Čekistu-komunistu kliķe pārstrukturizējoties viltus demokrātiskās partijās ir veidojusi mērķtiecīgu demokrātisko vērtību izšaubīšanas un noliegšanas situāciju. Tai ir izdevies pārliecināt vēlētāju vairumu par to, ka demokrātiskā ceļā Latvijā neko nevar panākt. Tai ir izdevies radīt tiesiskā nihilisma situāciju un pārliecināt tautu par tiesu varas neefektivitāti un kalpošanu netaisnībai. Citiem vārdiem sakot čekistu-komunistu ir izdevies degradēt pašus demokrātijas un tiesiskuma jēdzienus. Latvijas iedzīvotāju divas no ES kopīgajām pamatvērtībām vairs nepastāv. Bet Latvija ir ES dalībvalsts. Tāpēc situācija Latvijā ir pārbaudījums arī ES apņēmībai aizsargāt kopīgās vērtības tur, kur tās tiek iznīdētas. Šoreiz tā nav Baltkrievija, ES dalībvalsts Latvija.
    —————-
    Risinājums iespējams tikai izsludinot ārkārtas stāvokli un demontējot čekistu-komunistu pseidodemokrātiskās struktūras, kā arī saucot pie kriminālatbildības Latvijas valsts nodevējus un izlaupītājus – bijušos PSRS struktūru darbiniekus un tagadējās Krievijas piekto kolonu.
    —————–
    Uz ko ir spējīga Eiropa ?
    ==========
    Prāvests emeritus A.Kavacis

  • Par pēdējo kom..
    Risinājumu īstenībā nedod, lai gan piesauc… Pēc taisnības tāds “risinājums” var izvērsties par kaut ko vēl baigāku…
    Uzskaitījums arī veidots tikai virspusējs un ārišķīgs.
    Bet kopumā var sniegt ilūziju ne vienam vien.

  • Kas nav ilūzija?
    Viss ir ilūzija – tu kaut ko tagad padomāji – ilūzija.
    Katra doma ir ilūzija – tās reāli nav.
    Jeb arī ir tikai domas – fiziskā pasaule reāli nav.
    ———-
    Abas vienlaicīgi nevar būt realitātes.

  • Aigar, Tu varētu padomāt par dzejošanu… Varbūt ar ne sevišķi gudrām domām, bet tomēr – varbūt ar laiku.

  • Nacionāls ir viena sakne ar vārdu nācija, kas savukārt ir radniecīgāks vārdam etnoss nevis valsts. Tādēļ latvieši pilnīgi pamatoti uztver vārdu “nacionāls” kā “etnisks”. Lai arī rietumu valstīs ir pierasts uzskatīt valsti kā valstisku nevis etnisku veidojumu, šāds skatījums degradē nelielu valstu pastāvēšanas jēgu.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.