Armans: ‘Ēzelis. Tunelis. Gaisma’ (nerediģēti T.F. komentāri)
Es redzu kādu vīru jājam uz ēzeļa, sēžot atmuguriski, ārā no pilsētas. Priekšā tam neaptveramas tāles un apsolūta brīvība. Viņš ir viens. Ar ēzeli nekad nav jājis. Ar katru ēzeļa soli viņš saņem sitienu pa pakaļu. Viņa skatiens vērsts atpakaļ uz pilsētu, kur bija tik labi. Tur viss bija zināms un paredzams. Tur bija iegūtas zināšanas un pieredze. Nu tas viss bija sagrauts. Pilsētas vairs nav. Katrs ēzeļa solis ir kā liktens trieciens. Vīrs skatās savās atmiņās par tramvaju maršrutiem, kuri kādreiz bija, un nespēj saprast, kā tas viņam palīdzēs ātrāk un nesāpīgāk jāt. Skatīties uz priekšu vīram bail, jo tur jau nekā tāda nav. Galīgi nekā tāda kā agrāk pilsētā, kad tā vēl bija. Un neviens nesaka uz kurieni ir jātiek!
Jāni, Tu arī man ļoti patīc. Gribētu savu ēzeli iekārtot Tavā karavānā.
Nu, manuprāt, mēs esam trubā. Varbūt tunelī. Un aiz mums ir tā piesārņotā pasaule, kas irst un šķeļas. Konkurence, strīdi, nacionālisms, lepnība, manipulācijas, masturbācijas, egoismi, anonimitātes un vēl dievs zin kas, par ko te aprunājas. Arī daudz kas foršs visaugstākajā līmenī. Kā Hermaņa izrādes. Bet mēs paši - neziņā kā tumsiņā. A otrā galā trubai - gaisma - Zelta laikmets.
Tā un tā. Jālien cauri. Pie kam pa vienam. Katram pašam. Un runā, daži jau ir izspraukušies. Jau dzīvo tagad, mierīgi, mīlestības pasaulē, bez bailēm, laimīgi. Budas tādi.
Nu, es viņus palūgtu palaist nedaudz gaismas trubā esošajiem. Jo mēs esam spiesti, tumsu kliedējot, lūrēt atpakaļ. Un arī teļļuks vairs nekādu gaismu nerāda. Un neērti tā virzīties ar muguru pa priekšu.
A varbūt nekādas trubas nav, un mēs jau esam Zelta laikmetā, tikai jāpagriežas pret sauli un jāsāk mīlēt.
Arman, Tev ir talants! Visu cieņu.
Es iešu saprast, ka es esmu vergs. Jo sen tie laiki ir pagājuši, kad vegus kaļ ķēdēs. Tagad tie ir iekalti sistēmā.Verga definīciju gribi dzirdēt?
———
Vergs atšķiras no brīva cilvēka ar to, ka nevar pateikt NĒ. Brīvs cilvēks var pateikt nē gadīumā, ja cits cilvēks vai cilvēki piedāvā, liek vai mēģina pierunāt. Vergs nevar.
—————
Es strādāju, lai makasātu nodokļus. Vergi visos laikos un vienmēr strādā gan priekš sevis, gan saviem saimniekiem. Vai es varu pateikt nē? Es esmu vergs.
—–
Banka var jebkurā mirklī man pieprasīt atmaksāt kredītu, ja es to nevaru, tad man atņem manu dzīvesvietu. Vai es varu pateikt nē? Es esmu vergs.
—–
Skolas tiek slēgtas, slimnīcas arī, bet tikmēr karavīri ir aizsūtīti okupēt attālas resursiem bagātas teritorijas. Vai mēs varam pateikt nē? Mēs esam vergi.
—–
Latvija ir pievienota ES un Lisobonas līgums, kas Latviju padara par daļu no impērijas, ir parakstīs. Vai mēs varam pateikt nē? Mēs esam vergi.
——
No Latvijas pret savu gribu izbrauc simtiem tūkstošu bēgļu. Vai viņi var pateikt nē? Viņi ir vergi.
——
——
Ja cilvēks ir brīvs, viņš var pateikt NĒ. Vai tu esi vergs vai arī brīvs cilvēks?
Aigar, arī tev ir talants!
Hmm.. tik daudz talantu un valsts iet uz grunti. Vergu ķēdes vēl pagaidām īsas un ciešas. Talanti sagūstīti. Toties nojausma par gaismas esamību tuneļa galā pārtop par pārliecību. Ja ne ķēdi, tad kāju.. Verdzību vai brīvību?
Bet ir ļoti daudz cilvēku, kas , piemēram, Aigaram, pavēstītu, ka viņš ir sapīpējies, jo pie mums verdzības nav. Tā man šodien cilvēks, kuram es teicu, ka viņš kā tāds galma nerrs priecājas, ja par viņu MK sarkastiski jokojas, pilnā nopietnībā man atziņoja, ka Latvijā galma nav.
lurike, pārkopēju daļu no sava komentāra, kurā ir atbilde uz šo:
“Ja paskatāmies, kas notiek “citās dimensijās” (ne tikai teritoriālajā/telpiskajā skatījumā), tad kaut kad (varbūt jau pavisam drīz) pienāks pavisam citi laiki - jaunie nāks ar cita līmeņa apziņām, visi kļūs par “lamām” līdzīgām garīgām būtnēm, sazināsies telepātiski - tad arī valodai un citām mazāk svarīgām lietām nebūs nekāda jēga. Par šī visa iespējamību ir reāli pierādījumi. Arī daļa no T.F. lasītājiem jau instinktīvi jūt šādu laiku tuvošanos. Tādēļ arī tāda viedokļu sadursme. Viens otru nesaprotam. Bet uz to visu jāraugās ar sapratni.. vai vismaz “jāatver prāts”. Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kad ar vienu kāju jau esam iekāpuši “aizspogulijā”.. Izbaudiet šo laikmetu! Tas ir kaut kas unikāls.. Tieši šis ir brīdis, kad mēs dzīvojam PA ĪSTAM. Gadu simtiem un tūkstošiem kas tāds nav bijis iespējams. Iespējams ir bijis, bet ne tādām ļaužu masām, kā tagad..”
…
Esmu piesardzīgs. Ir jāpiedomā, ko sakām. Jājūt. Ja nejūtam, tad citi mūs nesaprot - labākajā gadījumā. Sliktākajā - sūta ārstēties. Tēvs vakar atstāstīja, ko redzējis vienā filmā pa RenTV par NLO:
“Krievijas aviācijas piloti nav ziņojuši virsniekiem par NLO, jo tas temats PSRS laikos ir bijis tabu, jo tad viņus uz mēnesi iebāzuši psihenē”…
Ivo, ja tehnokrātija progresēs līdzšinējā virzienā, cilvēki drīz vispār nevarēs un negribēs cits ar citu sazināties. Jau tagad daudzi labprātāk sazinās ar vai caur savām elektroniskajām spēlītēm.
Nezinu par NLO, bet vai kāds redzēja draugiem.lv veltītu amatieru filmu. Kā pie tā čoma atnāk divas burvīgas meitenes, visādi nopūlas pievērst viņa uzmanību, bet šis tik ņemās pa draugiem, kaifo par nedzīvām bildēm un tik dzen statistiku…
Tas būs īslaicīgi. Vēl gadus 2-3. Jā, jau tagad būtībā ir izaugusi sakropļota paaudze, bet no tā visa cilvēce masveidā drīz sāks norobežoties un atkratīties. Tas jau notiek. Es savu apziņu pilnībā cenšos atslēgt no reklāmas - un pilnīgi visa liekā. Jā, aizraujos ar komentāriem T.F., bet tas pieder pie lietas.. Arī es esmu antisabiedriskojies, bet mana vecuma cilcēkiem (un vecākiem) ir atpakaļceļš. Vajadzīgs neliels adaptācijas brīdis, kad manī atgriežas spēja sajust cilvēcisko kontaktu.. Izklausās traki, bet nav.. Jākļūst elastīgiem.. lai varētu brīvi pārvietoties… pa visām dimensijām un ne tikai palikt ar veselu ādu, bet arī kaut ko paspēt radīt.. Radīt paliekošu, ko saprot visi, un kas noderēs nākotnei. Galvenais ir neatgriezeniski nepazaudēt CILVĒCISKO, jo tā ir vienīgā izdzīvošanas atslēga nākotnē.
Romantiķi ir bijuši visos laikos. Tas, protams, palīdz pārvarēt ikdienas grūtības. Taču Latvijā katrs trešais ir bezdarbnieks, neviens īsti nezina to cilvēku skaitu, kuri pametuši šo “laimes zemi” un meklējumos pēst. Ja varētu pajautāt Plūdonim, ko domā viņš, atbilde būtu - mietpilsoņi!
Ivo Verneram—
Ieklausies pirmajā “dziesmiņā par notikumu”, ko dziedošo ģimeņu konkursā dziedāja Vītolu ģimene, internetā var noklausīties… tieši par CILVĒCISKO un vēl daudz ko… :-)
viena pati dziesmiņa, bet tajā ir viss nepieciešamais rītdienai…
Viena ģimene, bet uzrunā teju visu Latviju :-)
Apstākļus, kuros mēs dzīvojam nosaka tikai viens vienīgs kritērijs- mūs ieskaujošās enerģijas frekvence. Kādu enerģiju mēs katrs atsevišķi un cilvēce kopumā, kā vienots organisms izstarojam, tādos apstākļos arī dzīvojam. Šīs enerģijas augstākā pakāpe mums ir pazīstama kā Mīlestības enerģija. Mēs esam kā instruments,kuru iespējams noskaņot dažādās frekvencēs, kas arī ir labi redzams sabiedrībā un atsevišķos indivīdos. Mums tik vien, kā jānoskaņo sevi, vai citam citu, lai mēs izstarotu Mīlestību… tiklīdz apkārtējo telpu sāks pildīt Mīlestības enerģija, tā arī dzīves apstākļi atbilstoši pārveidosies… Viņi nevar nepārveidoties, jo katra lieta, notikums, doma (jebkas) vibrē noteiktā frekvencē. Vienā frekvencē ar Mīlestības enerģiju vibrē tikai cēlas lietas, domas, notikumi (jebkas) Te arī dažādās dimensijas, kurās mēs eksistējam…
Krīze ir tur, kur Mīlestības enerģija staro pavisam blāvi, vai vispār nav pamanāma…. ir daudz tādu, kuri jau dzīvo “Zelta laikmetā”
Sveiki!
vēl ir tā, ka visi domā, ka mēs baigi vergojam šitai iekārtai - esam iekārtas, monetārās, vai politiskās, vienalga kaādas - vergi. un tipa tāpēc mums jāsēž darbā ik dienas pa 8h utml.
bet ir drusku savādāk. kā jau senā gudrība vēsta - cilvēka lielākais ienaidnieks ir vienīgi cilvēks pats sev. mūsu vājības ir tās, kurām mēs vergojam.
ja cilvēks ir stiprs - tad viņš nomazgājas āliņģī un dzīvo tālāk, vesels un priecīgs:) bet ja cilvēks ir vājš, tad sevis palutināšanai ar siltu vannas ūdeni dabon tērēt naudu, dēļ tā savukārt jāstrādā, nauda jāsapelna.
šis ir viens sīks bet tāds kā nedaudz histērisks, kategorisks piemērs, bet realitāte ir līdzīga. mēs vergojam galvenokārt savām vājībām, visādiem sevis lutinājumiem. esam ieņēmuši galvā ka mums jābūt vājiem un atkarīgiem - no siltuma, gardumiem, lutinājumiem, komfortiem, aliņa, šokolādes, konjaka, siltas vannas, garda cepeša utt uttml. tad nu dēļ šīm lietām mēs arī vergojam.
tāka - ir vēl lietas ko apdomāt. vai mums ir jāskrien un jāstrādā - lai maksātu vai nu latvenergo par siltūdni, vai nu jāpelna nauda par ko nopikrt vējģeni - abos gadījumos mēs strādajam, (vergojam) lai iegūtu šo kautkādu - ierasto, dienišķo labumu, siltumu, elektrību. ok, sarēķināsim, ka ilgtermiņā izdevīgāk būs vējģenis nevis lvenergo. nu īsāk sakot, pamazām var nonākt pie tā ko sludina Anastasija savā skanošajā ciedrā - ka na&*ig mums vajag to visu bez kā mēs šodien “nevaram iztikt” :) :) :)
un vēl - kolēģis teica - ja tu esi tik pārāk slinks lai aizietu ar spaini uz aku pēc ūdens, tad tu esi arī pārāk slinks, lai sapelnītu naudu ko samaksāt lvenergo par elektrību ar ko darbināt ūdenssūkni!!!
salasīju uz kaimiņu lauka uz lauka aizmirstos sīpolus pēc ražas novākšanas, vesela tačka sanāca piln ar sīpoliem. to var nosaukt par Dieva maizi - haļavno pārtiku. esmu pārliecinājies, ka cilvēks Var pārtikt no haļavnās pārtikas - ko daba dod, un kas maksā lēti, no Dieva maizītes tā teikt:)
bet, ja cilvēks grib pārtikt no tā, kas veikalos pērkams - jogurtiņi, konjaks, alus, konservi, majonēze uc neveselīgas lietas ar vāju enerģētisko vērtību - tad dēļ šiem te “labumiņiem” cilvēks strādā, 8h ikdienas, vergo tātad savai tieksmei pēc šādām te ēdmaņām, nevis sistēmai, vai birokrātiem, vai zatleram vergo, bet tikai pats savai karaliskajai ēdienkartei:)
ilustrācija ar sīpoliem rāda to, ka naudas trūkums nav cilvēku lielākā nelaime. čakluma trūkums - ir viena no lielākajām nelaimēm, kopā ar, protams, sajēgas trūkumu. PS - es gan pagaidām vēl esmu traki slinks, bet mani sajūsmina šīs te, filosofiskās / matemātiskās dzīvošanas lietas:)
Brīvs cilvēks var pateikt citam cilvēkam, valdībai, uzņēmējam… NĒ. Vergs nevar.
————
Brīvs cilvēks pats sevi uztur. Vergs uztur sevi un savu saimnieku.
————
Saprst to, ka esam vergi, traucē bilžu grāmatu attēli ar vergiem, kas iekālti ķēdēs.
============
Tomēr, protams, ka tev ir taisnība par to, ka atbilde meklējama katra cilvēka no sistēmas atkarīgā ego nojaukšanā un nomada ego atļaušanā.
Cēloņsakarības meklējot saproti, kas ir cēlonis.
Informatīvie mēsli ir speciāli radīti ar maksimālo efektivitāti uz apziņu. Saistītās zinātnes:
1. Politoloģijas zinātne - vergturības māksla
2. Socioloģijas zinātne - vergu menedžmenta tehnikas
3. Mārketinga zinātne - verdzības popularizēšana
————–
Viennozīmīgi vainot cilvēka vājības nav korekti, jo cilvēks tiek bombardēts ar meliem - filmām ar kārdinošu dzīvesstilu, reklāmām ar kārdinošām lietām un vidi, tv programām, kas popularizē kļūšanu populāram, uzvarētājam, veiksminiekam, politiku, kā risinājumu problēmām (vilielākie meli)…
Mirklī, kad cilvēku pārstāj bombardēt ar infromatīvajeim mēsliem, cilvēks dabīgi nonāk saprāta stāvoklī. Iestājas saprāts.
———-
Tieši šī iemesla dēļ vienīgais veids, kā cilvēku noturēt ilūziju stāvoklī, ir to bombardēt, bombardēt, atkārtot un atkārtot visu visu laiku vienus un tos pašus melus dažādos veidos - visos iespējamos veidos.
———-
Šo bombardēšanu faktiski nav iespējams uzvarēt, jo tā ir ļoti smalka tehnika, kas strādā gan uz labo, gan kreiso smadzeņu puslodi. Faktiski vienīgais veids ir mēģināt izvairīties no bombardēšanas.
———-
Visefektīvākās vietas fiktīvās realitātes uzspiešanai ir pilsētas - jo lielākas, jo tas darbojas labāk.
Aigaram
Bet, manuprāt, tomēr ar to, ka tiek izbeigta smadzeņu skološana caur masu mēdijiem uc. psihiskajiem ieročiem nepietiek, jo ja jau cilvēka prāts līdz šim ir ticis piebāzts ar visu ko, pats no sevis tas nepazudīs (varbūt tikai daļēji), tāpēc katram konkrētam cilvēkam ir jāsāk interesēties un jānovēro, kas viņā notiek. Bet kopumā piekrītu tavai domai.
jā tas gan. cilvēki ikdienā lūrēdami teļuku pie tā ir tā pieraduši, ka neko nejūt. viņiem tas viss šķiet ļoti normāli, gan perversijas ar prostatām un higiēnas precēm, gan visādas pop-jēlības un dzied-šov-bezgaumības utt utt.
atliek kādu pusgadu tv neskatīties, un viss tas kļūst redzams, ar svaigu aci. atliek padzīvot laukos pāris gadus, un apskatot pilsētu kļūst kā uz delnas skaidri redzama tā skudrpūžņa naivā un seklā ideja, visas skriešanas pamatā.
jā. cilvēkus zombē. bet tie kam interesē atbrīvoties no zombēšanas - to tomēr spēj agrāk vai vēlāk dabūt gatavu. domāju, ka milzu nozīme ir tam - kas cilvēkam interesē. un man pašam tai skaitā, un vairumam, interesē vienkārši komforts, saldums, omulība, bezrūpība un izklaide - vienkāršie personīgā apmierinājuma labumi. ja interesētu nevis tie, bet piemēram Skaidrība, Patiesība - varētu jau līdz tām arī aizrakties.
hmm. nujā. bet te protams ir par ko pārdomāt. un ir sāpīgi noskatīties, kā draņķības iet vaļā, un labticīgie jaunie cilvēki jau no mazotnes tiek virzīti uz tām.
Jā, protams. Kā informācija un mācība tas nepazūd nekad, tomēr atkāpjas no priekšplāna. Jāvēro sevi - tas gan:)
——–
Milzīga nozīme ir tam - kā dabūt cilvēkus pilsētā. Pilsēta - pieradināts mājlopiņš - kūts cilvēkam.
——-
NU jau vairāk kā puse no cilvēces dzīvo pilsētās - un palielinās. Mērķis ir 100%.
oja. par mājlopiem - nesen aizdomājos, ka govs jau neprot aiziet pie akas iesmelt ūdeni un padzerties - tāpēc govju fermās ir ūdensvadi, sūkņi, dzeramie krāni un siles, mazgājamais aizgalds utml.
Man arī mājās ir ūdensvads, sūknis, izlietne, mazgāšanās duša - nekas neliedz man justies kā normālam mājlopam:)
uz pilsētām savā ziņā vilina vilinājums pēc haļavas, vieglas peļņas, izklaidēm, komforta uttml.
Labi salīdzinājumi.
————–
Pilsētai ir labs mārketings. Kapitālisms kopā ar Pilētu ir publiski izdarījis solījumu, kā arī to izpildījis. Jebkurš var kļūt miljonārs jeb bagāts, ietekmīgs, slavens un apbrīnojams - savā ziņā elks citiem. Kāds kārdinājums, vilinājums jeb ēsma!
———
Pie tam tev tiek dots labs atspēriens - kanalizācija, elektrība, ūdens vads, pajumte, pārtika rokas smiedziena attālumā…
———
Kā gan tam visam var pateikt nē? Reāli nevar - it īpaši, ja laba priekšapstrāde caur TV, kino, radio un žurnāliem, kas pieejami arī ārpus pilsētas to visu attēlo krāšņāk, spilgtāk un kārdinošāk.
========
========
Pilsēta ir vergu radītā pārpalikuma rezultāts. Pilsēta (it īpaši pilsētas centrs) pati gandrīz neko neražo - tā patērē. Darba pārpalikums tiek nosmelts no tiem, kas vergo ražojot reālas vērtības piepilsētā vai ārpus pilsētas, un griezts uz riņķi pilsētās centrālajās daļās.
Pilsēta jeb saucamā civilizācija - ko veic cilvēkā?
=========
Tā rada iluzioru neapmierinātības sajūtu pašam ar sevi visu laiku - to var novērot steigā un nespējā izjust patiesas simpātijas pret līdzcilvēku, jo cilvēkam pirmkārt ir jāmīl sevi, lai varētu mīlēt citus.
——-
Kā to panāk?
———
Cilvēkam rāda (rada) nesasniedzamu nākotni - skaistu pasauli ar skaistiem cilvēkiem ar interesantām vai intensīvām atiecībām un ideālām personībām - veiksmīgām, uzvarošām, spēcīgām…
——–
Kad tas tiek dolbīts zemapziņā dienu no dienas, rodas neapmierinātība ar sevi. Šī neapmierinātība ir dzinulis palikt vāveres ritenī, jo tāpat kā loterijā, ir zināms, ka kādam ir iespējama kļūt par vāveres riteņa griezēju jeb laimēt loterijā.
=========
Protams, skolai ir visnozīmīgākā loma - tā izveido cilvēkā platformu - tā iemāca pakļauties autoritātei, aizliedz veidot viedokli, liek sacensties savā starpā nevis sadarboties - tādā veidā dzenot zemapziņā kroplu priekšstatu par pasauli no bērnības.
———–
Tas viss notiek bezpersoniskā atmosfērā - ārpus ģimenes. Tas ir ļoti svarīgi - tas rada mikro traumu - iemāca pašu pašu pašu nozīmīgāko cilvēka programēšanā - Mīlēt savu pāridarītāju.
———–
Uz tā blastās nespēja izlekt no vāveres riteņa, jo vergs identificējas ar paverdzinātāju un attaisno viņa rīcību. Līdz ar to pāri darītājs jeb vergturis var jebkādā mērā izmantot vergus, jo tie mīl savus pāridarītājus.
===========
Praktiski tas izpaužas šādi - politiķi sola zelta upes, pēc tam zog, laupa, izņirgājas, paceļ nodokļus, ir iesaistīti korupcijas skandālos… - tomēr tautai šie izmantotāji ir un paliek varoņi.
————
Visu šo un daudz ko citu rūpīgi iemāca izglītības sistēma.
Tamdēļ.
Tiem, kas to saprot, ir skaidrs, ka īsākais ceļš ārā ir 20-30 gadu attālumā. Ar nosacījumu, ka turpmākos gadus visa izglītības sistēma apgriežas ar kājām gaisā - uzmanības centrā pedagoga (tulkojumā no Grieķu valodas - vergi. Mūsdienās sistēmas vergi) vietā nonāk skolēns.
Izlasīju rakstu un visus komentārus, rodas vienkāršs jautājums, labi, bet ko darīt? Ko, konkrēti, darīt vienkāršam cilvēkam? Nav jau grūti vēlreiz un vēlreiz atkārtot cik viss slikti un nepareizi. Sistēma riebjas, tas ir skaidrs, dzīvot un strādāt laukos, naturālajā saimniecībā? Ne katrs to var, piemēram, esmu viens un ir alerģija no siena. Slēpties mežā un meditēt? Nav vairs meža! Tāpēc, izvēlos dzīvot sistēmā, kura riebjas, kura mani aplaupa, liekot maksāt nodokļus un izdomāju 1000 veidus kā to apmānīt, izmantot tās nepilnības, nemaksāt nodokļus, strādāt cik vien maz iespējams, neskatīties televizoru. Un dzīvot sapņos par laimīgo nākotni, kas kaut kad pienāks, ja ļoti centīšos, neslinkošu un būšu perfekts. Un tā visu mūžu, jo ko citu darīt? Ir daudz šādu lapu arī citās valodās, bet nekur netiek piedāvāts reāli izpildāms konkrēts risinājums, saglabājot esošo komforta līmeni izrauties no sistēmas.
KO darīt tālāk.
Ko tu piedāvātu, ja tev būtu iespēja kaut ko darīt tālāk?
saglabāt esošo komforta līmeni pārsvarā gadījumu liek visādas vājības un vājumi, kaut vai pieminētās alerģijas, utml.
kādu laiciņu pacīnijos lai laukos ieviestu tā teikt, ierasto pilsētnieka komfrota līmeni, lai saule (vai plīts/kamīns ziemā) sildītu dušai ūdeni boilerī, uttml, saules baterijas un vējģenis strāvai, uc krāmi. nu rezultātā sapratu to, ka to visu ir iespējams izdarīt. bet tas man īsti nemaz nav vajadzīgs vairs, jeb tas vairs nav galvenais dzinulis un vadmotīvs - saglabāt laukos pilsētas komfortu. jā ir komforts. bet tā nodrošināšana prasa darbu, vairāk vai mazāk, un naudu. protams alternatīvā enerģētika būs izdevīgāka par ikdienas maksājumiem lvenergo bodei, bet jebkurā gadienā - komforts - šādā, ierastā pilsētas izskatā nenāk par velti.
pilnīgs bezmaksas komforts, haļava un brīvība - iespēja gandrīz nemaz nestrādāt - slēpjas cilvēka pieticīgumā, veselībā, stiprumā un sajēgā. kādēļ nemazgāties pirtī, 1x nedēļā, nepeldēt ik dienas āliņģī? vai tas ir nekomfortabli?
komforta mērs - cik tālu tas ir komforts, un cik tālu slinkuma lāpīšana? savukārt slinkums jau ir mūsu pašu lielākais ienaidnieks.
PS - jautājums ko lai mēs daram? manuprāt - pirmkārt darīt visu, lai mēs nebūtu deģenerāti - tātad būt par labiem, dižiem, gudriem cilvēkiem. otrkārt - iespēju robežās - galvenokārt ar savu pozitīvo piemēru un zināšanām - rosināt, modināt neuzbāzīgi sajēgu visapkārt…
Tu esi vismaz 20 gadus priekšā man. (Kad es izaugšu liels, es gribu būt kā tu:D)
tas gan pārspīlēti teikts, nekādi gadi tur nesanāk.
mani vienkārši aizrauj ideja ka komforts ir tad kad neko nevajag.