Uldis Pīlēns: ‘Apdraudētas ir demokrātijas pamatvērtības’

Uzņēmējs Uldis Pīlēns uzskata, ka nekavējoties jāsāk diskusija par valdības «kļūdu labojumu». Viņam ir savs redzējums par iespējamo izeju no krīzes, balstīts uz paša pieredzi, darbojoties dažādās valstīs, pasaules krīžu vēsturi un rūpīgu pasaules vadošo ekonomistu darbu analīzi.


Vai Jums kā uzņēmējam un šīs valsts pilsonim ir skaidrs, kas īsti notiek valstī?

Grūts brīdis Latvijai. Tas, kas tagad izdarīts jau ar otro nepareizo lēmumu sēriju, ir ārkārtīgi liela kļūda un ne tikai ciparu izteiksmē. Tagad ir aizskartas jau demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības. Pirmā no tām ir juristu valodā tiesiskā paļāvība, vienkārši runājot – paļāvība uz savu valsti, uz savas valsts politiku. Ja šodien mēs ķeramies klāt pie pamatpensijām, turklāt vienu dienu apgalvojot, ka to nedarīs, bet otrajā jau atsakoties no teiktā, ķeroties pie skolotāju algām, nodrošinājuma medicīnai, sekas ir traģiskas nozaru pamatiem. Tas nav kā uzņēmējdarbībā – lieku mašīnu var turēt noliktavā vai pārdot. Tas nozīmē uzticības apdraudējumu valsts pārvaldei. Nevar vienā dienā pārvilkt krustu izglītības un veselības aizsardzības cilvēciskajam un intelektuālajam resursam, tradīcijām.

Sekos tiesas procesi pret valsti.
Tiesas ir formālā puse. Trakākais, kas sekos, ir sabiedrības depresija nespējā paļauties uz savas valsts spēju adekvāti rīkoties krīzes situācijā, neķeroties klāt pamatvērtībām. Jau agrāk teicu, ka toreizējā Ivara Godmaņa valdība pieņem virkni nesaprotamu lēmumu ar neprognozējamām un tālejošām dramatiskām sekām. Joprojām uzskatu par milzu kļūdu lēmumu par Parex bankas pārņemšanu un straujo nesagatavoto pievienotās vērtības nodokļa celšanu. Brīdināju, ka pieņemtā konjunktūras lēmumu pakete nestrādās, ka tā radīs tikai vēl lielāku haosu. Tagad pieņemta otrā konjunktūras programma. Tagad ir redzams, cik brutāla un sociāli bezatbildīga var izvērsties iekšējās devalvācijas politika, jo tai nav robežu un nav instrumentu, lai apturētu ekonomiskās aktivitātes lejupejošu spirāli.

Bet starptautiskais aizdevums? Tas taču varētu būt instruments?
Man, protams, nav pieejami detalizēti skaitļi kā valdībai vai Latvijas Bankai, tomēr diezgan šokējoša bija informācija par pirmā aizdevuma izlietojumu. No vairāk nekā viena miljarda absolūti lielākā daļa iepludināta Parex bankā privāto saistību nomaksai un uzturēšanai, pēc tam lata stabilitātes nodrošināšanai, un tikai niecīga daļa budžeta deficīta segšanai!

Vai Parex bankas glābšana bija liktenīgā valdības kļūda?
Tas bija viens no svarīgiem nepareizo lēmumu ķēdes posmiem. Izveidojās totāls likviditātes slazds, kas liek valdībai šobrīd vērsties pret lietām, kas nosaka sabiedrības spēju rehabilitēties pēc krīzes. Milzīgs zaudējums ir sociālo partneru pierunāšana vienas nakts laikā parakstīties uz kopīgā valdības lēmuma. Visi pārkāpa savas pilnvaras. Esam iekāpuši kaut kādā teatrālā demokrātijā, ko ar baudu daži izspēlē. Diemžēl īstā dzīve ir citāda.

Kādi ir lielākie valsts zaudējumi no pieņemtajiem lēmumiem?
Pirmkārt, ir aizskarti demokrātiskas valsts pamatprincipi. Otrkārt, mēs esam atstājuši visus politiskai stabilitātei nozīmīgus sociālos argumentus opozīcijai kā ieroci. Un treškārt, vismulsinošākais ir brīvā tirgus iniciatīvas sociāli saprātīgo rāmju neievērošana, nodarbinātības tēmas neievērošana. Šis ceļš nevar labi beigties, vismaz ne ar demokrātiskām metodēm. Recesija parasti ilgst gadu-divus, bet tās laikā radīto bezdarba līmeni ir iespējams samazināt labākajā gadījumā tikai 6-7 gados. Tas nav pieņēmums, tā ir pasaules pieredze.

Kas bija pirmais kļūdainais solis?
Kļūdains pieņēmums bija tas, ka Latvija, saglabājot finanšu investoriem, bet īpaši – finanšu spekulantiem atraktīvu vidi, piesaistīs investīcijas arī krīzes un pēckrīzes periodā. Tāpēc šo krīzi joprojām Latvijā mēģina traktēt kā finanšu, nevis strukturālu krīzi. Un sekoja mēģinājumi saglabāt finanšu investoru uzticību par jebkuru, tajā skaitā – sociālās stabilitātes un politiskā līdzsvara cenu.

Kādi ir galvenie faktori, kas nosaka investīcijām labvēlīgu vidi?
Trīs lietas – sociālā stabilitāte, politiskais līdzsvars un nepārtraukta infrastruktūras attīstība. Tikai šo trīs lietu kopums veido investoriem interesantu un drošu vidi. Finanšu spekulantiem, protams, arī krīze rada interesantu vidi ātras peļņas gūšanai. Taču ne uz viņiem balstās reģionu attīstība. Tikai uz stabilām ilgtermiņa investīcijām, kuru kopums ceļ reģiona konkurētspēju.

Relatīvi šī stabilitāte Latvijā bija, tomēr krīze iestājās tik un tā.
No morāles viedokļa pārāk ātra peļņa ir tā, kas grauj ekonomikas pamatprincipus. Ja Baltijā dominējošais skandināvu banku sektors, kam ir pieredze krīzēs, tajā skaitā nekustamo īpašumu burbuļa pieredze Skandināvijā, Baltijas valstīs atkal piekopj to pašu politiku, tad jāsecina, ka tirgus ekonomikas morāle ir bijusi kropla šajā banku sektorā. Dominējusi vēlme no šī reģiona izspiest maksimumu, un mēs, sabiedrība, arī esam uz to iekrituši. Latvijas Bankai un valdībai pietrūka politiskās tālredzības novērtēt šo situāciju, rezultātā banku kreditēšanas stratēģija radīja disproporcionālu, uz iekšējo patēriņu vērstu tautsaimniecības struktūru, kura šodien, mainoties konjunktūrai, izskalo mūsu demokrātiskā valstiskuma un starptautiskās konkurētspējas pamatus. Valsts šobrīd faktiski ir komā.

Vai valdībai vispār ir iespējams kaut ko vēl darīt lietas labā?
Ierobežot budžetu, nedomājot vispār par otru – ieņēmumu daļu un Latvijas konkurētspējas celšanu, ir visabsurdākā rīcība, ko var iedomāties! Ja vienīgais valsts budžeta ieņēmums ir SVF aizdevums budžeta deficītam, lata stabilizācijai, finansiālo saistību izpildei, ir skaidrs, ka uzņēmējdarbības atdzīvināšana nenotiks.

Kam būtu jāizmanto starptautiskais aizdevums?
Starptautiskais aizdevums jānovirza trīs sektoros. Ir jābalsta finanšu sistēma, jo tā ir tautsaimniecības asinsrite. Jāatbalsta reāli ekonomika ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem un ir jāatbalsta sociālais sektors ar māmiņu algām, pensijām, izglītību un veselības aprūpi. Reālā ekonomika nav iedarbināma bez pieprasījuma atdzīvināšanas, nenobremzējot lejupejošās saimnieciskās aktivitātes spirāli un neradot labvēlīgu augsni nepieciešamajām valsts struktūrformām.. Sociālajā sektorā viss notiek otrādi – tā vietā, lai stabilizētu šo sektoru, tiek radīts nevajadzīgs haoss un panika, bojājot Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts tēlu, radot neticību valsts spējai domāt par savu attīstību vismaz vidējā termiņā.

Arguments ir vienkāršs – nav naudas.
Tā pēc pusgada nonāksim vēl dziļāk purvā, Latvijas tēls, kas ir ļoti svarīgs eksportētājam, būs vēl sliktāks, naudas būs vēl mazāk, kopprodukts saruks vēl dramatiskāk, un ko tad? Risinājums ir nenoplicināt sociālo budžetu, pārskatīt kļūdainos lēmumus. Ārkārtīgi lieli līdzekļi aiziet bezdarbnieku pabalstiem. Vācijā ir pieņemts likums par īslaicīgo nodarbinātību – Kurzarbeit. Likuma autors ir Dombrovska padomnieks Bernts Rurups (Bernt Rurup), tātad nebūtu pašiem no jauna nekas jāizgudro. Tas nozīmē, ka ir starpstāvoklis starp darbinieka un bezdarbnieka statusu. Ir darbs – par to maksā uzņēmums, nav darba – maksā valsts. Ietaupa gan uzņēmums, gan arī valsts budžetam ir mazāka slodze, atkrīt garās birokrātiskās procedūras. Gada griezumā darbinieks tomēr veido pievienoto vērtību.

Eiropas Savienības struktūrfondu nauda arī tiek minēta kā iespēja krīzē.
Mēs strauji tuvojamies krīzes situācijai, kad visa struktūrfondu nauda jākoncentrē vienās rokās. Jāizveido krīzes štābs. Ne katrs vadītājs ir piemērots krīzei. Mēs uzņēmumā izveidojām krīzes štābu, kas darbojas starp uzņēmuma valdi un struktūrvienību direktoriem. Krīzes štāba, kā patiesās reformu vienības, kas spēj skatīties pāri sektorālai tuvredzībai, lēmumi ir saistoši visiem. Līdzīgi jādara valstī – krīzes štābs starp Ministru prezidentu un ministrijām ļautu izvairīties no sektorālām domstarpībām, no neefektīvas naudas izlietošanas, dot iespēju atrast sinerģiju. Faktiski jāpalielina arī Valsts kases loma, kam krīzes štāba ietvaros jāizvērtē ikvienas investīcijas lietderīgums un jānodrošina ļoti ātra finansējuma aprite.

Vai vispirms nebūtu jāizsludina valstī ārkārtas situācija?
Manuprāt, bez ārkārtas pasākumiem šobrīd vairs nevar izkļūt no krīzes. Tas nozīmē, ka, saglabājot pilnu šķietamās demokrātijas paketi, mēs faktiski turpināsim nedemokrātiskus, Satversmes tiesā apstrīdamus, pret mums pašiem vērstus «sabotāžas» pasākumus. Ja pērn novembrī situācijas nopietnība netika novērtēta, tad tagad nedrīkst kavēties ar ārkārtas pasākumiem, jo ziema varētu būt ļoti smaga.

Konkrēti? Kā jāizlieto otrais aizdevums no SVF, lai 2010. gadā nenonāktu līdzīgā situācijā?
Apgalvojums, ka ar šo otro konjunktūras paketi valsti izglābs no bankrota, nav patiess, tā ir tikai īslaicīga likviditātes uzlabošana. Visas reformas jāīsteno līdz rudenim, nevis jāplāno atvaļinājumi. Valsts prezidentam jāsaprot, ka Prezidenta institūcijai krīzē nav tikai demokrātiju dekorējoša funkcija.

Prezidentam būtu jāņem iniciatīva savās rokās? Ar kādu mērķi?
Jā, Latvijai jāraida sabiedrībai un pasaulei stabilitātes signāli, rīcībspējas signāli, pašcieņas signāli un jāsignalizē spēja izveidot situācijas nopietnībai un mērogiem atbilstoša «krīzes pārvarēšanas projektu vadība».

Kāda būtu valstij izdevīgākā nodokļu politika krīzes laikā?
Ieviest īstermiņa izmaiņas uz diviem gadiem, kas veicinātu valsts kopējo konkurētspēju un mazinātu sociālās nestabilitātes draudus. Uz diviem gadiem jāatceļ uzņēmuma peļņas nodoklis, vienlaikus ar šo peļņas nodokļa likmi apliekot dividendes. Tas nozīmētu, ka uzņēmumu peļņa mazāk tiktu izmantota privātam patēriņam, tādējādi uz laiku mazinot kapitāla aizplūšanu no tautsaimniecības un valsts, palielinātu reinvestīcijas aktivitāti, uzlabotu konkurētspēju eksportam un iekšējam tirgum.

Progresīvais nodoklis – jā vai nē?
Klasiskā izpratnē nē, taču jau pirms vairākiem gadiem teicu, ka būs nepieciešams solidaritātes nodoklis krīzes laikam. Tas nozīmē, ka sabiedrības daļa, kuru kopējie ieņēmumi pārsniedz, piemēram, 20 tūkstošus latu gadā, tiek aplikti ar pakāpeniski augošu solidaritātes nodokli ģeometriskā progresijā, jo vairāk tiek izdots patēriņam, jo solidaritātes nodeva lielāka, tad nav problēmas ne ar Rimševica algu, ne ar Kargina dividendēm.

Vai konkursu sistēmas maiņa varētu veicināt uzņēmējdarbības aktivitāti?
Tieši pēdējā laikā konkursu prakse kļūst arvien dīvaināka, arvien mazāk konkursos uzvar izsoļu dalībnieki ar lētāko cenu. Kāpēc likumdošana ir tik samudžināta un duļķaina, ka, mainoties reālās ekonomikas situācijai, manipulācijas laukums palielinās? Ja valsts un pašvaldību konkursos par līgumu ieguvējiem atzītu pretendentu ar lētāko cenu, ar cenu starpība vien ietaupītu valstī miljonus. Es uzskatu, ka jāmaina likums, konkursos pirmajā līmenī jābūt tikai diviem vai trim kritērijiem, saistītiem ar pretendenta kvalifikāciju un nodrošinājumu. Otrajā līmenī, no kvalifikāciju izturējušiem, automātiski būtu jāuzvar pretendentam ar zemāko cenu. Ne IUB būtu pārslogots, ne pasūtītājs varētu atļauties visādus brīnumus. Izmaiņas būtu ļoti ātras un efektīvas.

Vai faktiski liedzot strādāt pensionāriem, valsts iegūst vai zaudē?
Problēma jau nav strādājošos pensionāros, bet gan jaunu darba vietu radīšanā. Ja šodien kopprodukts uz vienu cilvēku ir ap 10 tūkstošiem eiro un pēc visām budžeta griešanām tas varētu būt 6-8 tūkstoši eiro, tad šā vai tā mēs nevaram nofinansēt šīs mazās valsts radīto demokrātijas modeli. Mums jātiecas uz kopproduktu 15-20 tūkstoši eiro uz cilvēku, un tam būs vajadzīgi arī  pensionāri, kas var un prot strādāt globālās konkurences apstākļos.

Joprojām uzskatāt, ka jāmaina monetārā politika?
Es tomēr neredzu izeju no šīs kataklizmas tikai ar sociāli represīviem un fiskālās politikas instrumentiem. Jo ilgāk paliksim pie cietas monetārās politikas, jo bedre un tādējādi Latvijas konkurētnespēja būs dziļāka un ilgāka, un  drauds demokrātijai un mūsu ģeopolitiskai drošībai lielāks.

Pārpublicēts no DienasBizness.lv


  • “…kas sekos, ir sabiedrības depresija nespējā paļauties uz savas valsts spēju adekvāti rīkoties krīzes situācijā…”
    Tas ir apsveicami – tieši tādēļ, ka paļaujas un paļāvās līdz šim, ir problēmas sakne. Mainīsies kaut kas tikai, kad cilvēki pārstās uzticēt savus likteņus sevešiem, nepazīstamiem cilvēkie, ks labi izskatās.
    =================
    “…Vai Parex bankas glābšana bija liktenīgā valdības kļūda?…”
    Tā nebija kļūda, ja skatās no mafijas viedokļa. Vai rūpīgi izplānotu krāpšanu drīkst saukt par kļūdu? Protams, ka nē. Tas ir veiksmes stāsts Mafijai.
    =================
    “…sociālā stabilitāte, politiskais līdzsvars un nepārtraukta infrastruktūras attīstība. Tikai šo trīs lietu kopums veido investoriem interesantu un drošu vidi. ..”
    Investoriem intersē uzvārīties. Jebkuras investīcijas Latvijā ir ar mērķi gūt peļņu, kas izplūst no Latvijas – līdz ar to padar Latviju nabagāku.

    Vienīgās investīcijas, kas Latvijā vai jebkurā citā mazattīstītā valstī ir jāveicina, ir tehnoloģiju pārnešana jeb transferēšana no attīstītajiem reģioniem. Tai jābūt uz palikšanu – tas nozīmē, ka jāpieder vietējiem cilvēkiem. Tās nākotnē uzlabo dzīves līmeni. Jebkuras citas investīcijas izsūc un iztukšo.
    ==================
    “…tad jāsecina, ka tirgus ekonomikas morāle ir bijusi kropla šajā banku sektorā. Dominējusi vēlme no šī reģiona izspiest maksimumu, un mēs, sabiedrība, arī esam uz to iekrituši…”
    Un? Vai tad kāds šausminās par to, ka lauvas ir plēsīgas? Morāle bankām ir kropla jebkurā gadījumā, jebkurā laikā un jebkurā vietā – izspiest maksimumu un uzsēdināt visus uz neatdodamiem kredītiem.
    ——
    Banku stratēģija ir – kredītu daudzumam ir jābūt neatdodamam, jo tad aizņēmējs uz visiem laikiem ir bankas varā. Mūžīgi.
    ——
    Vai tas ir saprotams?
    =================
    Vai kāds saprot to, ka Latvijas Banka nepieder Latvijas Tautai, kā arī tai nav nakādas kontroles pār to, bet ir darbojusies un darbojas pret to?

  • vai laiks nav skatīties citā virzienā ? Es domāju, ka pēdējais laiks.
    Par – uz resursiem balstītu saimniekošanu, par pašnodrošinošām pilsētām, un atsvabināšanu no politiski ekonomiskās monetārās meditācijas
    Šķiet, ka labāka laika nemaz nevajag, jo tas jau ir dots.Tagad.

  • Vienīgā un galvenā kļūda, kas ir pielaista un kas ar idiotu neatlaidību turpinās ir tas, ka latvieši ir atteikušies no savas nacionālas valsts un iesaistījušies globālistu un liberāļu spēlītēs. Jau kuro reizi man jāatkārto, ka katrai rīcībai ir savas sekas.( Nevar nolēkt noi ceturtā stāva un cerēt, ka šādi izdosies izārstēt radikulītu.) Nevar dejot pēc globālistu stabules un cerēt, ka saņemsim labumus, ko mums var dot tikai un vienīgi nacionāla valsts. Valstī, kur politiku un ekonomiku diktētu nacionālisms, nekādas Parex afēras, cukurfabriku, skolu, slimnīcu likvidācijas un citas tamlīdzīgas nejēdzības vienkārši nebūtu iespējamas. TIKAI UN VIENĪGI nacionāla valsts un tās valdība IR MOTIVĒTA rūpēties par savas tautas labklājību un nākotni.Padomājiet par to!!!
    Visa tā prātošana par ekonomikas pārkārtošanu atbilstoši “ekonomikas pamatprincipiem” ir tukša vāvuļošana, jo nekādi pārkārtojumi nestrādās valstī, kuru valda un vada ārēji spēki, kuriem labākajā gadījumā ir vienaldzīgas vietējās tautas intereses un vajadzības. Nekādi krīzes centri nelīdzēs! Ja tāds krīzes centrs izveidotos, tad tā progresīvā darbība ātri tiktu bloķēta, jo agrāk vai vēlāk šajā krīzes centrā pie šprices atkal sēdētu tie paši vēži, un darbotos pēc tiem pašiem principiem, kā patreizējā marionešu “valdība”. Tā būtu kārtējā darbības imitācija, kuras aizsegā dažiem atkal uzpildītos viņu personīgā kabata. Ir jāsaprot, ka nekāda nauda, nekāda labklājība, nekādas kopējas pateriālas intereses nespēj vienot cilvēkus kopīgiem mērķiem. Jo nauda, labklājība, bagātība – tie visi pēc savas būtības ir INDIVIDUĀLI mērķi, kurus var iegūt arī uz citu rēķina. Pie kam uz citu rēķina šos mērķus sasniegt ir ātrāk un vilinošāk ( Protams, tas ir tuvredzīgi, bet tuvredzība ir lielākā cilvēku vājība.) Tāpēc kopīgiem mērķiem cilvēkus var vienot tikai KOPĒJA IDEJA ( kopēja ideoloģija) Un šāda ideoloģija ir NACIONĀLISMS. CITA CEĻA VIENKĀRŠI NAV. Jebkurš cits ceļs ir lemts neveiksmei. Mūs var glābt tikai nacionālisma atdzimšana Latvijā.

  • Tas par ko tu runā ir nepašubāmi mērķis ilgtermiņā – saimniekot balstoties uz zemes un resursu kapacitāti – vienīgā saprātīgā pieeja.
    ———
    Līdz tam ir tāls ceļš ejams.
    Cilvēks ir tā iezombēts, ka tad, kad zaudē darbu jeb verdzību, ir nevis priecīgs, bet krīt depresijā, iet pie psihologa un taisa pašnāvību.
    Cilvēks ir tā iezombēts, ka karo, lai pasaulē būtu miers.
    Cilvēks ir tā iezombēts, ka uzskata, ka savas balss atdošana vēlēšanās jeb atteikšanos no tiesībām pašam lemt savu likteni ir brīvība.

  • Protams.
    Bet tas nenozīmē, ka vajag dalīt pasauli – mēs pret viņiem. Tieši to dara nacionālisms.
    Tieši to dara globālisiti, kas kurina nacionālismu, lai sadalītu cilvēkus grupiņās, kuras tad ir vieglāk menedžēt.

  • Nedomāju, ka nacionālisms būtu tas sociuma virzītājspēks, jo no visa stāstā `Ādamu` neizslēgt.Dariet secinājumus.
    Virzītājspēks ir motivācija. Kaut vai tā, ka gribu dzīvot savādāk, brīvāk, saprātīgāk utt.
    Apgalvosiet, ka kļūdos?

  • Aigar!
    Nacionālisms ir VIENĪGAIS reālais globālisma ienaidnieks. Globālisti nacionālismu “nekurina”, globālisti nacionālismu apkaro un diskreditē ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Arī tas “mēs pret viņiem” ir globālistu izdomājums lai diskreditētu nacionālismu. Agrāk vai vēlāk, bet tieši nacionālisms būs tas, kas pasauli vienos.( “Visu tautu nacionālisti apvienojieties!”) Pretējā gadījumā cilvēci gaida jauns vedzības laikmets un, ļoti iespējams , iznīcība.
    Kāds demagogs laiku atpakaļ man oponēja teikdams, ka nacionālisms ir kaut kas novecojis, arhaisks. Un ka nacionālisms mūsdienīgā Latvijā būtu tik pat kā viduslaiku pils tornis virs modernas dzelzsbetona ēkas. Te nu man viņu gribētos salīdzināt ar vecu pavedēju, kurš jaunai meitenei cenšas iestāstīt, ka būt mūsdienās nevainīgai 14 gadu vecumā ir nepiedodama atpalicība. Ja meitene viņam noticēs un atdosies, nekas moderns no tā neradīsies. Pasaulē būs par vienu m–ku vairāk. Bet tas nebūs nekas ne jauns, ne moderns. Tāpat arī ja mēs atteiksimies no sava nacionālisma un noticēsim globālistu pasaciņām par atvērtajām robežām un brīvo tirgu, nekas jauns un moderns no tā neradīsies. Pasaulē būs par vienu paverdzinātu un aplaupītu tautu vairāk. Un tautu paverdzināšana un aplaupīšana nav nekas jauns vai moderns. Tā tas notika jau 1000 un vairāk gadus atpakaļ.

  • Lielākā problēma jau ir tā, ka nav skaidra redzējuma, kādu tad mēs gribam redzēt rītdienu un sevi tajā, jo saņemam tikai to, ko esam pasūtījuši. Gribējām brīvību. “Kaut pastalās, bet brīvi!” Nu tagad katrs var darīt, ko vēlas. Taču izrādījās, ka ar to ir par maz, jo radās nākamā problēma – ko darīt? Ja cilvēks vēlas materiālo labklājību, viņš to saņem – daudzi taču sabūvēja mājas, sapirka jaunus mājokļus, jaunas automašīnās utt., bet radās jaunas problēmas – viņi kļuva atkarīgi no šīm mantām, jo tās lielākoties ir iegādātas uz kredīta, un cilvēki nokļuva sava veida verdzībā. Te varētu secināt, ka alkatīgs rītdienas redzējums var radīt lielas problēmas, tātad mērķim jābūt pēc iespējas augstākam, rītdienas redzējumam jābūt drosmīgam un ambiciozam, tikai tad tas “strādās”. Diemžēl Latvijā ir vēl viena liela problēma, kuras būtību izsaka Krilova fibula par gulbi, vēzi un līdaku: vieni skatās uz Rietumiem, otri – uz Austrumiem, bet trešie vispār savu degumu ir iebāzuši zemē…

  • laikabērns!
    Tieši nacionālisms jau ir tas, kas dod motivāciju, vieno un kalpo kā virzītājspēks kopējam darbam. Tieši nacionālisms dod motivāciju valstsvīriem strādāt godprātīgi, tieši nacionālisms dod kritēriju pēc kā vērtēt valstsvīru darbības atbilstību mūsu visu interesēm, tieši nacionālisms dod cilvēkiem nevis abstraktas vispārējā labuma, vispārējās labklājības, vispārējā progresa ilūzijas, bet gan konkrētu, loģiski pamatotu, pārskatāmu un visiem saprotamu darbības virzienu. U.t.t.
    Lūdzu mēģini tuvāk iepazīt un izprast nacionālisma ideju. Ne visu var pateikt īsos komentos. Ir vērtīgas grāmatas par nacionālo politiku un ekonomiku, kuras der izlasīt.

  • Nacionālas armijas uzturēšanai – lielas izmaksas (es ceru, bija domāts ārpus NATO).
    Nav tikai saprotams par ko visu taut nacionālisti apvienosies un kāpēc? Tas jau grauj pašu jēgu, un kāpēc jau to nevar darīt šādi nacionālisti šobrīd? Nu nedarbojas, nu nekādi.Kaut vai tāpēc, ka novirzīts nākotnē. Kaut kad varbūt, a var būt aiz trejdeviņām zemēm …
    Par Bābeli ir dzirdēts, un tie iemesli, kas tur radās …?

  • Nekā vispārīga nav. Jūs taču neteiksiet – es studēju nacionālopsiholoģiju un nacionāloanatomiju, par medicīnu nemaz nerunājot.
    Bet, kā savādāk, šodien var vispār noturēties, ja pastāv migrācījas, epidēmijas, intereses utt.
    Izolācija?
    Varbūt Jūs pat neintersē kas notiek ārpus mūsu robežām, un jūs nelasiet, neskaties dažādus mūvijus utt.?
    Bet kā Jūs ignorēsiet valūtu? Kaut vai dolāru?
    Domāju, ka labumus dod arī informācija un tās pieejamība, globāla.

  • Ok.
    Aptuveni skaidrs, ko tu domā ar nacionālismu. Es šādā gadījumā nepiekrītu tavai definīcijai par nacionālismu, jo tu to traktē savādāk nekā vārdnīcā.
    ———–
    Tagad paskaties no otras puses.

    1. pasaule ir safragmentēta pēc visdažādākajiem parametriem
    a) Reliģijas – kristieši Īrijā viens otru apvāc, islāmisti karo pret kristiešiem…
    b) Ideoloģijas – kapitālisti, sociālisti, demokrāti, komunisti, nacionālisti
    c) Etniskās izcelsmes – Latvieši pret Krieviem, Krievi pret visu Rietumu pasauli, Ķīnieši pret Japāņiem, Žīdi pret visiem, kas nav ar viņiem…,
    d) Rases – melnie, mulati, baltie, šķībacainie, brūnie…
    e) Kārtas – nabagie, kuru loma ir turēt bailēs vidusslāni, lai tas strādā un maksā nodoklus bagātajiem, kā arī ceturtā kārta ir PATIESIE VERGI – legalizētā verdzība supermazattistītajās uz pārizmantotajās pasaules valstīs.

    2. Pasaulē tiek kurināti konflikti starp dažādām frakcijām konkrētajā iedalījumā =
    – nabagie pret bagātajiem
    – malnie pret baltajiem
    – Latvieši pret Krieviem
    – kristieši pret islāmistiem
    …………..
    =========
    Tie ir fakti.
    Kas tam ir cēlonis? Vai tas ir nacionālisma trūkums? Nacionālisms ir bēgšana no realitātes. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ir sevis atdalīšana no visas pārējās cilvēces, kas it tieši tādi paši cilvēki, kā tu, Žuli. Tieši tādi paši, ja atņem nost viņu iezombēto konkrēto kategoriju.
    ==========
    Kategorijas ir katram cilvēkam ir UZSPIESTAS vairākos slāņos. Piemēram. Latvijā dzīvo – balti bagāti kristīgi un demokrātiski kapitālisi – Latvieši.
    Kā lai tāds pārliecināts par savu ieprogramēto sviestu cilvēks saprotas ar melnu nabagu voodoo praktizētāju anarhistu no Āfrikas?
    —-
    Atbilde ir – NEKĀ.
    Kāmdēļ?
    Tamdēļ, ka, lai saprastos ir jānomet šīs čaulas un jāsaprotas pirmkārt, kā cilvēkiem.
    ===========
    Ko dara Lielie Plānotāji? Viņiem viss ir vienkārši – atliek radikalizēt kādu no piederībām jeb programēšanām, lai sakūdītu vienu pret otru. Kamēr pretējās puses cīnās, Lielie iet uz banku saņemt naudu, jo no konlfikta vienmēr kāds uzvārās – vienmēr.
    ===========
    Tu piedāvā nevis risināt cēloņu, bet mēģināt paslēpties kaut kādā iedomātā čaulā.
    ——–
    Sludināt nacionālismu ir tāpat kā sludināt demokrātiju, komunismu, kapitālismu, rasismu, hinduismu vai jebkuru citu ISMU.

  • Diemžēl gudri latvieši ir nu varbūt kādi trīs ,visi pārējie auni, kurus tagad zinām kā kaus.

  • Žuli, Tu varētu reizi par visām reizēm precīzi definēt, ko Tu saproti ar vārdu nacionālists, nacionālisms u.tml.? Kādas ir nacionālista iezīmes, vērtības, mērķi, taktika, stratēģija, sabiedrotie? Ar ko nacionālists atšķiras no savas dzimtenes patriota utt.? Kā nacionālistam būtu jārīkojas patreizējos apstākļos? Vai Tev ir konkrēti piemēri, no kā mēs varētu mācīties? Kā Tu vērtē tos cilvēkus un grupas Latvijā, kuri jau sevi dēvē par nacionālistiem? Citādi Tu skani kā viena monotona nots, un nekāda jēdzīga diskusija nesanāk.

  • Nez kāpēc es saprotu Žuli, varbūt tāpēc, ka mans tēvs par savas dzimtenes(Latvijas ) mīlestību sēdēja lēģerī( nesēdēja, raka ogles un vēlāk cirta kokus Sibirijā). Viņam bija draugi visās tautās, kas tāpat mīlēja savas dzimtenes. Man bija draugs ukrainis, kas miglainajā Pēterburgā piebāztā trolejbusā sāka smaidīt, jo bija sadzirdējis ukraiņu valodu. Es pazinu armēni, kurš Rīgā varēja dzīvot tikai pēdējā stāvā, un arī tur viņš brīžam stāvēja pie loga un skatījās tālumā.Ko vēl vajag, lai saprastu , ar ko nacionāla domāšana atšķiras no globālas domāšanas?
    Varbūt jēdzienu ” nacionāls” saprot tikai brahmaņi un kšatriji?
    Ja Ivo ieliks to rakstu, ko atradu, tad tur mazliet ir skaidrots, kāpēc mēs par šo tēmu laužam šķēpus.

  • Aigar! Kurš to pasauli ir tā “safragmentējis”. Viens ir skaidrs ka tas esat Jūs, cienītais kungs. Varbūt pateiksi uz kā “balsties” kad tā dari, un lieki vaicāt kāpēc tā dari.

  • Jāni, te “jēdzīga diskusija” nesanāk galvenokārt ne jau dēļ tā ko un kā saka “Žulis”.
    Varbūt tomēr definē vispirms savu (Jānis, aigars) definīciju tam nīstajam nacionālismam, arī tam KO un KĀ ĪSTI VAJAG.
    Aigar, savu čaulu nomest aicini citus…, bet pats taču to netaisies, jo Jums kungs taču ir BAIL, PANISKAS un MĀŅTICĪGAS BAILES. Līdz šim par to esi vismaz mani pārliecinājis gandrīz nepārtraukti.

  • :) Labrīt, Visvaldi!
    Ar kādām tiesībām Tu man piedēvē “nacionālisma nīšanu”?
    Atšķirībā no Tevis es patiešām esmu rakstījis par nacionālismu, turklāt pozitīvi, un vairāk nekā 10 gadus esmu darbojies kopā ar ļaudīm, kuri sevi dēvē par nacionālistiem. Bez tam savulaik LA dibinātājs un redaktors Krustiņš mani savā komentārā nodēvēja par Latvijas nacionālistu galveno ideologu.
    Sevi izjūtu kā latvieti un savu tautu mīlu ar visiem zābakiem. Tomēr atzīstu, ka ar to vien nepietiek. Tautības apziņa un mīlestība ir tikai viena no iespējamām cilvēka būtības šķautnēm. Savas tautas mīlestība ir nepieciešama, taču nepietiekama, lai pārvaldītu valsti, kurā šai tautai dzīvot.
    Un ne jau es pie katras tēmas te atgādinu par nacionālismu (ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē). Tā ir tāda kā aizvien anonīmā Žuļa apmātība. Tad nu es tikai vēlējos, lai šis kautrīgais nacionālsits žulis paskaidro, ko viņš saprot ar jēdzienu “nacionālists”. Piekritīsi, ka šis vārds pa pasauli tiek vazāts vietā un nevietā, turklāt visdažādākajās nozīmēs. Tāpēc ir tikai lietderīgi – pirms kaut ko runāt, vienoties par terminoloģiju. Citādi mēs runājam dažādās valodās.
    Ja jau žulim tā sāp tā nacionālā lieta, lai tad beidzot ar savu īsto vārdu sagatavo izsmeļošu materiālu, kuru piedāvā publicēt Tautas Forumā vai vienalga kur.

  • Vai esi drošs, ka es esmu safragmentējis pasauli? Kādā čaula man ir jānomet?
    ——–
    Tev nav bail? Visiem ir bail. VIESIEM. Vai tas ir skaidrs?
    Vairums savas bailes neatzīst. Bēg tā, ka visu saputro un bailes sauc par drosmi.
    ——
    Un? Vai var kaut kas mainīties, kamēr neatzīsti, ka tev, man un visiem ir bail. Kad saprotu, ka ir bail, tad saprotu cik tas ir maznozīmīgi.
    =====
    Tiem, kam šķiet, kas bailes ir nozīmīgas (paša vai visvalža gadījumā citu):
    http://www.zoriah.net/.a/6a00e55188bf7a883401156f22a7fa970c-pi
    pārnesti 1000 ķieģeļi ir 0,9$ kabatā
    ————–
    http://www.zoriah.net/.a/6a00e55188bf7a8834011570198707970b-pi
    10 stundas dienā – 7$ mēnesī
    ————–
    http://www.zoriah.net/.a/6a00e55188bf7a883401156f22a826970c-pi
    Atoņi gadi, 10 stundas dienā, 8$ mēnesī.

  • Es redzu kādu vīru jājam uz ēzeļa, sēžot atmuguriski, ārā no pilsētas. Priekšā tam neaptveramas tāles un apsolūta brīvība. Viņš ir viens. Ar ēzeli nekad nav jājis. Ar katru ēzeļa soli viņš saņem sitienu pa pakaļu. Viņa skatiens vērsts atpakaļ uz pilsētu, kur bija tik labi. Tur viss bija zināms un paredzams. Tur bija iegūtas zināšanas un pieredze. Nu tas viss bija sagrauts. Pilsētas vairs nav. Katrs ēzeļa solis ir kā liktens trieciens. Vīrs skatās savās atmiņās par tramvaju maršrutiem, kuri kādreiz bija, un nespēj saprast, kā tas viņam palīdzēs ātrāk un nesāpīgāk jāt. Skatīties uz priekšu vīram bail, jo tur jau nekā tāda nav. Galīgi nekā tāda kā agrāk pilsētā,kad tā vēl bija. Un neviens nesaka uz kurieni ir jātiek!

  • Arman, tas ir labākais komentārs, kādu vien pēdējā laikā gadījies lasīt. :) Paldies!

  • Labs.:D Lika man smaidīt. Varētu pastiept detalizētāku un izsūtīt uz visām malām.

  • Jāni, Tu arī man ļoti patīc. Gribētu savu ēzeli iekārtot Tavā karavānā.

  • Paldies!
    Nē, Arman, labāk būtu pārsēsties ar seju ēzeļa galvas virzienā, iepazīties ar ēzeli, to pabarot un apmīļot, un tad uzmanīgi pavērot apkārtni, lai izlemtu, kurp doties. :)

  • Problēma, ka ēzeli arī neviens nedos, vai nu ar k2 vai jāaplaupa zoodārzs.

  • Armanc.
    Es to sapratu un vizuāli (lasot) redzēju tā:
    – Ēzelis ir laiks psiholoģiskajā pasaulē, kas nes uz priekšu.
    – Pilsēta ir sapratne par esošās civilizācijas likumiem – naudu, hierarhijām, medijiem un citiem civilizācijas kontroles mehānismiem.
    – Vīrs ir cilvēce vai cilvēks, kas atmodies
    – Atmuguriska sēdēšana ir bailes no sevis un sava nomadiskā jeb īstā “es” jeb bērnības “es”
    – Sitiens pa pakaļu ir grūstošie uzskati un pieņēmumi
    – Tas, ka neviens nesaka, kur jātiek, simbolizē pieradumu klausīt līderiem, vadoņiem, guru, skolotājiem un citiem cilvēkie, kas sevi ir pašsludinājuši par “speciālistiem”.
    ==================
    Nezinu vai visi tā redzēja. Tādēļ tavs skaidrojums, ka sitiens pa pakaļu ir liktenis biku neiederējās un izsita vizualizāciju no sliedēm.

  • Jāni, tad jau varēji žulim paskaidrot kā Tu saproti nacionālismu un man tur nebūtu ko piebilst. Ar savu komentāru gribēju teikt, ka nemaz tik slikti un miglaini Žulis neraksta lai tā pret viņu rīkotos. Te jau bija runa par to definīciju, vai ne? Un nemaz jau tik vienkārši nav to definēt. Tā pozīcija ko ieņēmi ļāva man izteikt “to”.
    Aigar, nu nezinu kā lai to Tev pasaka tā pieklājīgi… par fragmentēšanu un čaulu tikko pats runāji… tagad saki ka nekā nezini…
    Par bailēm. Bet ir atšķirība no kā ir bail, vai arī par ko ir bail. Man var būt bailes par Tevi, bet var nebūt bailes no Tevis. Bet Tev savukārt var būt bailes no savas ēnas, lai gan pats varbūt to neredzi. Man par piemēru ir bail no cilvēkiem, kuri man sakās būt uzticīgi, bet turpat kaut kur nodevuši. Vai bailes var būt “maznozīmīgas”. Laikam jau atkarīgs no tā par kādām bailēm un par ko bailes ir…
    Vai bailes ir nozīmīgas. Nezinu kā formulēt lai Tu nepiečakarētos. Var jau teikt ka ne. Bet katrā ziņā tas ir kaut kas tāds, kam ir SAVA VIETA.
    “Netus” gan neko daudz neskatos. Un piedod man ka vēl līdz šim laikam nevienu reizi neesmu “iegājis” tur, kur man tā kā Tu to iesaki. Var būt ka vajadzētu, bet laiks ir tikai tik cik ir…
    Par to ērzeli, vai ēzeli varētu vēl papildināt un ļoti dažādi. Ja ar skatu uz priekšu…, tad arī var būt ka vīrs redz tikai mirāžu utt un tml.. Katrs mēs iemācāmies dzīvot zināmā vidē… Pagrūti būs mācīties dzīvot vidē, kuras nav, vai ne. Ar “pilsētu”, protams, varētu būt problēma. Tā gandrīz pilnībā ir cilvēku veidota. Un tomēr ne gluži, vai ne. Problēma pastāv, to atzīstu. Tomēr cilvēks pats jau nav (vēl) cilvēka veidots un tātad arī “pilsētā” PATS GALVENAIS ir tāds pats kā citur. Citur kur neesi bijis.
    Cita lieta, ja arī tajā “pilsētā” neesi PAŠU GALVENO ievērojis, tad jau patiesi “tur nekā nav”. Piedod ja nekā nesaprati.

  • esarī stāvu pie loga (šeit vai tur) un redzu rītausmu, kur, neatakarīgi no tautības, lļaudis pamožas un sāk uzlukot viens otru, pavisam ar citām sajūtām, jo to atspoguļo prieks bet ne izlikšnās.Vīzija!
    Kāds gan sakars ar nacionālismu? Prieks nav nacionāla pazīme tāpat kā visur un vienmēr daudzinātā mīlestība.

  • Visvaldi, es tomēr nesaprotu, kāpēc man būtu kaut kas jāskaidro kaut kādam anonīmam vienas stīgas spēlētājam. Ja tas anonīmais te vazājas ar to nacionālisma šilti kā kādu universālu brīnumlīdzekli, lai viņš arī skaidro, ko viņš ar to domājis. Esmu jau gana daudz par šo tēmu izrakstījies, man tas noiets etaps.
    Ja kādam interesē līdzsvarots skats par nacionālām lietām, varu ieteikt Amerikas trimdā latviski iztulkoto lietuvieša Juoza Ģirņus grāmatu “Tauta un uzticība tautai”. man ir šīs grāmatas kopija, taču tādā šriftā, ka diez vai caur skannēšanu varēs izgūt tekstu word formātā. Varbūt pamēģināšu.
    Diemžēl Latvijas praksē tādu līdzsvarotu pozīciju neesmu pamanījis. Slēpjoties aiz nacionālistiskajām dogmām, cilvēki mēģinā attaisnot savu nevēlēšanos jelko darīt dzimtenes labā. Tepat forumā redzēju kāda tipiska nacionālista komentāru. Citēju:
    “Hadsons ir ļoti precīzs un loģisks argumentētājs. Vienīgi sarūgtina, ka viņa ietekmi latviskajā sabiedrībā neapšaubāmi samazinās daļa no sejām, kas ap viņu pulcējas, ieskaitot tādus eksemplārus kā krievu šovinistu līderi Pimenovu. Nez kāpēc iztrūkst tovarišķ Ždanok?”
    Tā vietā, lai padomātu, kāpēc viņš pats nav iesaistījies Hadsona iniciatīvā, šis nacionālists uztraucas, kāpēc tur ir Pimenovs. Un taqs ir viss, ko no viņa sagaidīsim. Hadsons būtu labs, bet, diemžēl … nepieņemamā kompānijā…

  • interesanti, ar ko pašlaik nodarbojas tādi cilvēki kā piem. Odisejs Kostanda? Tāda izsvērta runa bija, labi sagatavota neīstenota demagoģija. Jūs taču atceraties 90-tos? Bija vēl kaut kāds nu jau aizmirsu uzvārdu (Jerumanis vai?), kopā ar Gunti Ulmani virzīti par prezidentiem, vesala partija bija. arī nacionāli domājošs (vismaz runās). Bet kā neievlēja tā plinte krūmos, nacionālism papēžoz un spūduc nach Amerika. Viens par otru labāki.:)) vai ne?

  • Jā, Latvijā grūti atrast kādu esošu vai bijušu partiju, vai individuālupolitiķi, kura nebūtu spēlējusies vai manipulējusi ar nacionālisma lozungu. Diemžēl tikai lozungu un baidu līmenī. Presē šīs partijas ierasts saukt par nacionālām, reizēm – par radikālām. Tās visu laiku bijušas pie varas, visu laiku manipulējušas ar bubuli – jā, mēs neesam ideāli, bet jūs taču negribat, lai atgrieztos Rubiks (Ždanoka u.tml.)…
    Tā ir vienmēr bijusi ciniska spēle, kas degradējusi pašu nacionālisma jēdzienu sabiedrības apziņā. Grūti atrast kādu svešu varu kolaborantu, kas braši un izaicinoši nesistu pa savām nacionāli pareizajām krūtīm…
    Latvieti, turies! – krievi nāk :))))))

  • Diemžēl, man neiznāca ātrāk piedalīties diskusijā. Redzu, ka tā izvērtusies visai plaša. Mēģināšu, cik nu tas komentā iespējams atbildēt uz man izvirzītajām iebildēm un paskaidrot neskaidrības.
    Jānim.
    Tu uzskati zem sava goda kaut ko skaidrot „anonīmam vienas stīgas spēlētājam”? Bet tas „spēlētājs” taču tev neko nav prasījis skaidrot! Tieši otrādi, skaidrot ( definēt) kas ir nacionālisms, par kuru šis „vienas stīgas spēlētājs” runā, pieprasi tu. Tas ir pat vairāk kā dīvaini. It sevišķi tādēļ, ka tu prezentē sevi kā cilvēku, kurš „rakstījis par nacionālismu, turklāt pozitīvi, un vairāk nekā 10 gadus darbojies kopā ar ļaudīm, kuri sevi dēvē par nacionālistiem” un vēl no „LA” šefa puses nodēvēts par „Latvijas nacionālistu galveno ideologu”. Dīvainības pieaug, kad tu vēlākā komentā atzīsti, ka nacionālisms tev ir noiets etaps. Nekādus jēdzīgus argumentus pret nacionālismu gan tu neatklāj. Tad jau laikam to nacionālismu nolikt malā tev ir diktējuši materiāli apsvērumi. Šajā aspektā es tev varu piekrist, jo ar nacionālismu un nacionālisma sludināšanu nekādu naudu šodien tiešām nevar nopelnīt. Un arī slavu nē. Tikai nepatikšanas.
    Bet nu par tavu jautājumu pēc „mana nacionālisma” definīcijas. Redzi, nav tāda mana nacionālisma. Ir tikai nacionālisms. Un par to es arī runāju. Ja esi aizmirsis, kas ir nacionālisms, vari palasīt kaut vai šo: http://www.nacionalisti.lv/teksti/1/
    Bet ne jau tādēļ tu vaicā pēc definīcijas. Tu vaicā, lai varētu atrast manas definīcijas vājās vietas un tad „paspīdēt” ar savām zināšanām. Tā izskatās pēc tādas aitas viltības, jo tu nevari nezināt, ka definīcijās ļoti reti var ietilpināt visus definējamā priekšmeta aspektus. Vai tu vari definēt, kas ir zemeslode? Tu vari pierakstīt pilnu lappusi ar zemeslodes definīciju un es vienalga atradīšu vēl kaut ko, ko tu savā definīcijā nebūsi pateicis. Definīcija pēc savas būtības ir tikai skaidrojums. Un no šī viedokļa ņemot, visi mani komenti, gan šeit, gan pie citiem iepriekšējiem rakstiem , kur runa iet par nacionālismu, zināmā mērā ir nacionālisma definīcijas. Ņem un oponē, ja tev ir pretargumenti, bet nelielies un nemētājies ar nicīgām piezīmēm. Vēl tikai gribu piebilst, ka aizvainojumu uz atsevišķiem cilvēkiem, „kuri sevi dēvē par nacionālistiem”, bet īstenībā diskreditē nacionālisma jēdzienu, nevajag izplatīt uz pašu nacionālismu. Tā jau aizvainojums uz vienu sievieti, kas tevi kādreiz pievīlusi, var tevi pārvērst par visu sieviešu nīdēju. Un tas nav sevišķi gudri:)

  • Man šķiet kaut ko te vajag piebilst (iespējams to vajadzēja jau sen).
    Politiķi, jebkurš kurš strādā ar masām, … ja VIŅŠ vēlas strādāt produktīvi, ir spiests izmantot cilvēkos REĀLAS tā vēlmes, īpašības, … Jo tuvākas tās cilvēka būtībai, jo iedarbīgāka.
    Ar to gribu teikt, ka lielākā daļa politiķu, administratoru, menedžeru… izmantotie mērķi/darba rīki, kuri mums galu galā izraisa nelabumu, alerģiju, patiesībā ir mūsu “pamatakmeņi”.
    Var jau cilvēkiem pārmest ka tie ļaujas izmantot sevi…
    Un dēļ tā es vēl un vēl uzsveru, ka vajag runāt, rīkoties ar pamatelementiem.
    Šinī gadījumā tātad būtu jārunā par indivīdu…, reģionu…
    Bet nekādi nesasniegsim neko jēdzīgu, ja ignorēsim kaut ko no “pastāvošā”, “darbojošā”, pasaules pamatkārtības.
    Tā arī pagaidām ir pamatproblēma ES-as līmenī, mūsu valsts līmenī.

  • _____________Pēc mājas lapas kuru uzdevis Žulis___________

    Kas ir nacionālisms?

    Nacionālisms ir pasaules skatījums, kurā par galveno vērtību sabiedrības un valsts funkcionēšanā, kā arī starpvalstu attiecībās tiek uzskatītas tautas intereses.
    Nacionālisms ir dabisks turpinājums ģimenes/dzimtas kopības izjūtai.
    Nacionālisms ir savas tautas pienākumu un tiesību īstenošana un aizsardzība, citu tautu tiesību atzīšana viņu zemēs.

    *****************************************************

    Bet kas tad ir tautas intereses? Vai tās nav tās pašas nacionālistu izvirzītās vajadzības? Protams, ģimene, bāreņi, atraitnes, auglības trūkstošie un no tā izriet atvasinājums, kuram seko uzraudzītie, vajadzīgās sliedēs slīdoši plācenīši – vēlētāji utt.Interesanta frāze – kopības izjūtai, dabisks turpinājums. Jāpatur tā ilgāk galvā, jāpakarsē … :))
    Un tas interesantākais, militārais jautājums, gribu no nacionālista dzirdēt, vai jums zināmas vajadzības gadījumā, cilvēks ir jāiznīcina?
    Līdz ko būs atbilde, nekavējoties sūtīsū turpinājumu

  • Turpinot nacionālisma tēmu.
    Daudz ( arī šajā interneta resursā) tiek runāts par to, ka cilvēkiem vajag būt labiem, godīgiem, taisnīgiem, apzinīgiem, valstiski domājošiem. Un cik jauki būtu dzīvot, ja visi tādi būtu. Bet tā nav. Kādi gan paņēmieni nav gudroti, lai cilvēkus padarītu labākus. Bet cilvēks nekļūst labāks, ja sliktam būt ir izdevīgāk vai patīkamāk. Viņam var izteikt pārmetumus, var kaunināt, lasīt priekšā apgarotu dzeju, bet tam visam būs maza jēga. IR VAJADZĪGA MOTIVĀCIJA. Cilvēks kaut ko maina savā rīcībā tikai tad, ja ir motivēts to darīt. Nacionālisma ideoloģija vairākos būtiskos aspektos dod šādu motivāciju. Cilvēkiem, kam nav nacionālās apziņas, nav arī šādas motivācijas.
    Neliels piemērs. Cilvēks ar nacionālo apziņu dziļi izjūt un saprot to, ka tikai Tēvzeme ir viņa īstās mājas. Citās zemēs viņš var būt kā ceļotājs, tūrists, kā patvēruma meklētājs, bet tās nav un nekad nebūs viņa mājas. Tikai savā Tēvzemē viņam bez vispārpieņemtajām cilvēktiesībām ir arī saimnieka tiesības. Un ne tikai viņam, bet arī viņa bērniem un bērnu bērniem. Tādēļ Tēvzeme cilvēkam ar nacionālo apziņu ir liela vērtība. Bet lielas vērtības mēs saudzējam, un rūpējamies lai tās saglabātu saviem pēcnācējiem.
    Cilvēkam ar kosmopolītisko apziņu vispār nav tādas Tēvzemes, pareizāk sakot, tas viņa apziņā ir tikai viņa dzimšanas vietas apzīmējums uz pasaules globusa. Nekas īpašs, par ko būtu vērts domāt un uztraukties. „Kur man labi, tur tēvija”. Var jau runāt par dabas aizsardzību, piesārņojuma novēršanu, saudzīgu attieksmi pret vidi, videi draudzīgām tehnoloģijām, bet piepūlēt sevi, lai pašaizliedzīgi kaut ko tādu īstenotu, motivācijas nav. It īpaši vēl , ja savu algu arī tāpat var saņemt.
    Cits piemērs. Ja tu esi valstsvīrs ar nacionālo apziņu, tad priekš tevis tava tauta, kam tu kalpo un kuru pārstāvi ir tik pat kā tava ģimene. Tu taču neiesi apzagt un apkrāpt savu ģimeni. Bet, ja tu esi valstsvīrs kosmopolītiskā valstī, tad vispirms jau tu esi tikai marionete, kam jāpilda ārpus tavas tautas un valsts esošās globālās varas norādījumi un prasības. Bet tai sabiedrībai, kas stāv aiz tevis un kam tu it kā kalpo, nav nekā kopēja ar ģimeni. Tas būtībā ir dažādu tautību, dažādās valodās runājošs klaidoņu bars, kuriem dotajā brīdī ir gadījies sanākt kopā šajā ģeogrāfiskajā teritorijā, ko apzīmē par valsti. Tikko viņiem kaut kas nepatiks vai atradīsies kāda labāka vieta uz zemeslodes, viņi aizbrauks projām. Un tu pats jau arī esi tāds pats. Ja izdodas saraust pietiekoši daudz naudas, vari sākt būvēt ( vai nopirkt) mājiņu pie kādas siltākas jūras zem zilākām debesīm. Godprātīgi pildīt savus valstsvīra pienākumus , rūpēties par šīs tavas pagaidu atrašanās vietas progresu un šeit šobrīd dzīvojošā klaidoņu bara labklājību tev nav ne mazākās motivācijas.
    Šo piemēru sarakstu varētu turpināt, bet ceru, ka sapratāt, ko gribēju ar to pateikt. Es gribēju pateikt, ka to apzinīgumu un godprātību, kas nacionāli domājošam cilvēkam ( nacionālistam) dabiski izriet no viņa pasaules uzskata, cilvēkā bez nacionālās apziņas nekādas kontroles un represīvās iestādes nespēj nodrošināt.

  • Ja uz nacionālismu raugās kā ideoloģiju, tad tās izcelsme, vajadzība, uzdevumi, risinājumi saistīti ar noteiktu laiku un vēsturisko situāciju. Tas, par ko runā partijas, ir tirgus nacionālisms. Tu runā latviski, bet nerunā … valodā? Vot nacionālists! Apmēram, tā. Partijām ideoloģija nepiemīt un tās nevar to izveidot, jo to izcelsme nav šķiriska un tām ilgstoši nepieder vara. Partija var sevi saukt par jeburas ideoloģijas pārmantotāju. Vēl svarīgāk, vai vēlētāji par partiju vēlē ar ideoloģisku pārliecību, vai citu apstākļu sakarā.

  • laikabērns!
    Ja tu meklē argumentus tam, ka nacionālisti ir briesmoņi, kas noslēgušies sevī to vien tik domā, kā kādu sveštautieti nozūmēt, neko tev nevaru palīdzēt. Turpini vien dzīvot ar saviem ideāliem. Kaut kur lasīts teiciens, ka “muļķis nav tas, kurš daudz ko nezina, bet gan tas, kurš necenšas uzzināt”.Lai nebūtu parpratumu – es uz tevi nedusmojos. Man vienkārši ir skumji par tādiem, kā tu, kas nespēj pacelties pāri tām iezombētajām “gudrībām”.

  • – ” Cilvēks ar nacionālo apziņu dziļi izjūt un saprot to, ka tikai Tēvzeme ir viņa īstās mājas. Citās zemēs viņš var būt kā ceļotājs, tūrists, kā patvēruma meklētājs, bet tās nav un nekad nebūs viņa mājas. Tikai savā Tēvzemē viņam bez vispārpieņemtajām cilvēktiesībām ir arī saimnieka tiesības ..”

    Nu jau var teikt – nu i zagnul. Nopirkt īpašumu ārzemēs, pie laba naudas apgrozījuma nav nekādas problēmas un justies kā saimniekam.
    “Viņa mājas” (dzimtene)vienkārši ir iztēles objekts, pie kura viņš pats (cilvēks) ar savām sajūtām ir piestrādājis. Vienkārši personisks šedevrs, ar kuru līdzīgie dalās savās izjūtās, sarunājoties,”izsapņjot” it kā izprotot kā vienu vesalu, nosacīti.

  • NU jā, žuli, – atkal daudz ūdens, bet nekas konkrēts. Tevis norādītā nav Tava definīcija un tā vispār nav definīcija, bet īss, atkal anonīms, gramatiski analfabētisks (piemēram, “nacionālisms neskata pasauli”) Q&A veida katehisms pliku apgalvojumu formā. Piemēram, “Nacionālisms ir vienīgā uz dabīgiem pamatiem veidojusies ideoloģija. Nacionālisms neskata pasauli no cilvēku pašu radītās sabiedrības uzbūves īpatnībām (sociālistu šķiriskais princips, liberāļu “katrs par sevi” princips).
    Mums, latviešiem, šajā agresīvās globalizācijas laikā, nav citu attīstības un pastāvēšanas iespēju, kā vien cieši sadarbojoties un atbalstot savējos.”
    Zini, mafijai ir tieši tādi paši principi – atbalstīt konkrēti nenosauktus savējos, lai cik cūcīgi tie rīkotos. Un atkal runa par kaut kādu ideoloģiju, bet – kur šī ideoloģija ir, kur ar to var iepazīties, ja jau pat paši nacionālisti to nav publicējuši? Vai tā kāda okulta mācība? Kur ir principi, pēc kuriem nacionālistiem būtu jāvērtē un jāorientējas un jārīkojas?
    Nu un atkal Tu esi pacenties demagoģiski interpretēt manis rakstīto.
    Jā, tāds nacionālisms, pie kāda arvien turās mūsu nacionālisti, man ir noiets etaps. Proti, es mīlu savu tautu, taču nejūtu vajadzību bezatbildīgi un nekonkrēti mētāties ar pliku nacionālisma saukli, turēt to priekšā un pakaļā, smuki ietītu iesmērēt apstulbināmiem vēlētājiem utt.
    Bez tam, tāpat kā ģimenē pret bērniem, mīlestībai uz savu tautu nav jābūt aklai, jo citādi nebūs motivācijas celt, labot, attīstīt, pilnveidot. Tikai tāda pašapmierināta, deklaratīva pozīcija – es latvietis. Ar to varbūt pietika Kronvaldu Ata laikā, kad uzraksts “Latvietis” uz kopmītnes durvīm prasīja lielu drosmi, bet daudz par maz tagad, kad ir vajadzība sekmīgi pārvaldīt un attīstīt savu valsti.
    Žuli, tā kā arvien izvēlies palikt anonīms, es Tevi uzskatu par kaut kādu trešās šķiras DP vai Mossad aģentu-provokatoru. :)

  • Tev pašam sevis nav žēl? Cik gados Tu sāki?

    Man vienkārši Tu smīdini, tas ir nopietni. Skumt Tev nevajag, noteikti. Pie visām iespējām tas nepiepildītos.

    Nē, nu tiešām, smieklīgi

  • Nevis nacionālis, bet nacionālā pašabziņa nez nozīmi. Sevis, ka tautas vēstures un kultūras daļas apzināšana un tradicionālsma saglabāšana ir tas pret ko vēršas globalizātori. Sabiedrība kas kopj savas tradīcijas ir mazāk pakļauta ‘tautu katla’ amērikāniskajam piemēram un savas domas uz masu informācijas līdzekļu priekšāteiktajām frāzēm nomaina lēnāk (nedaudz). Vietējo ‘melnsvārču’ izteiktais tautas kauninājums par tās pagānisko svētku (jāņu) svinēšanu, ir labs piemērs.
    ————————————————————
    Par Parex u.c. bankām, ļoti vienkārši – bankas ietilpst elies varas un bagātības nodrošinošajā infrastruktūrā, šis infrastuktūras elementu saglabāšanai vienmēr tiks piešķirta visaugstākā prioritāte, un šas infrastrukt;uras elementu glābšanas realizācijā uzmanība sabiedrības interesēm netiek pievērsta principā.

  • a ? kas tā pašapziņa? varbūt piederība? bet kam? es saprotu, ka saruna notiek tikai ar nacionāliem tīrradņiem bez ģenētiska sajaukuma un nacionālās piederības, kā tīrasiņu zirgam,uz 100 punktiem. Pierādāma!

  • Kurš te ir Mossad aģents es negribētu apspriest vispār. Var jau būt, ka nepieciešams par tādu uzskatīt jebkuru…
    Jāni, kādu definīciju Jūs īsti gribējāt. Es labprāt gribētu kaut ko redzēt no Jums, pilnīgi apmierināšos ar tādu kas ir kaut drusku labāka par Žuļa. Kuru protams nevar uzskatīt par īstu definīciju, bet tomēr.

  • Visvaldi, kas arī esi anonīms, es taču, atšķirībā no vienas stīgas nacionālistiem, jau ieteicu veselu grāmatu par šo tēmu. Iesaku izlasīt visiem, kas tagad tik lepni sevi dēvē par nacionālistiem, un to visu mierīgi pārdomāt. lai nebūtu tā, ka nacionālisms ir tikai tukšs lozungs bez kādas atbildības un apjēgas.

  • Jāni, Tu jau gan vārēji zināt ka šeit nav anonīmu kā tādu.
    Lai grāmatu lasītu, man vajag krietnu devu ieinteresētības. Kāpēc lai es to lasītu. Vai tāpēc lai Jānim K. būtu ērtāk?

  • Zini, Visvaldi, vai kā tur Tevi sauc, – manis dēļ ej un ieskrienies! :)
    Ar anonīmajiem vairs nekādās sarunās neielaidīšos. Atzīstu, ka, to darot, rīkojos muļķīgi.

  • Atšķirībā no Kučinska kunga, es par sev svarīgu tematu esmu gatavs diskutēt ar jebkuru, kaut vai simtreiz anonīmu cilvēku, jo man svarīgs ir diskusijas saturs, nevis cilvēks, kurš šo saturu man liek priekšā. Atteikšanās no diskusijas aizbildinoties ar sarunu biedra anonimitāti parāda tikai to, ka šim cilvēkam ir vienaldzīga diskusijas tēma.(Vai arī viņam vienkārši nav saprātīgu argumentu ar ko oponēt un viņš meklē aizbildinājumus, lai “ar godu” atkāptos.) Abos gadījumos, tas ir nožēlojami. Turpini vien mīlēt to “savu tautu” Kučinska kungs, – kā tu pats atļāvies nicīgi to pateikt – “ar visiem zābakiem”.
    Bet visiem nacionālisma pretiniekiem man ir tikai viens vienīgs jautājums: Ko jūs varat likt tā “nekam nederīgā” nacionālisma vietā? (Kam jūs ticat? Uz ko cerat? Ar ko saistāt savu un savu bērnu nākotni?)

  • Neesmu nekāds nacionālisma pretinieks (arī piekritējs ne), bet tik un tā atļaušos atbildēt uz Žuļa uzdoto jautājumu.
    =========================
    Neticu nekam. Neuzko neceru. Nekādu nākotni nesaistu, jo tāda nepastāv – Dzīve ir tikai šeit un tagad, tāpēc daru tikai to, kas man patīk (nu, ja godīgi dažreiz arī gadās kaut ko izdarīt baiļu iespaidā :)) ). Ar labu nakti.

  • …Iesaku papildus
    .. atbildot uz žuļa jautājumiem, kā pirmo atbildēt – kas ir nacionālisms?
    Un kādas darbības manā dzīvē pierāda ka es tāds(-a) esmu(nacionālists) ?

  • Nacionālisms pirmām kārtām ir cilvēka prāta izdomāts vārds, kuram piedēvē kaut kādas īpašības, pārliecības un darbības (kādas nu kurš). Tātad dabā tāds nepastāv un ir sava veida cilvēka prāta izdomāts ilūziju tēls uz kā balstīt savu pārliecību un darbības. Un ja reiz cilvēks darbojas pēc šī prāta dotās sistēmas, vīzijas, ideoloģijas (nav svarīgi vai tas ir nacionālisms, globālisms, savtīgums, iedomas būt labam utt.) tātad viņš dzīvo ilūziju pasaulē, kam nav gandrīz nekā kopīga ar realitāti, tas ir vienkārši prāta izdomājums, kas padara cilvēku nebrīvu (+vēl cilvēku nebrīvu padara arī bailes no da jeb kā). Tātad visas ideoloģijas, pārliecības un dažādas citas vienīgi prātā balstītas lietas ir atmetamas, jo tās nesaskan ar realitāti (tas nenozīmē, ka prāts nav izmantojams praktisku lietu veikšanai).
    Bet kas notiek, kad tas viss tiek atmests? – tad paliek tikai pats cilvēks, paliek ES, kuram vēl aizvien ir pieredzes bagāža un tādi rīki kā prāts, ķermenis un jūtas. Tas ir brīvs cilvēks (nekāda citāda veida brīvība nav atbrīvojoša).
    ===========================
    Tāpēc mans secinājums ir tāds, ka runāt par to kas ir, vai kas nav nacionālisms (vai jebkas tamlīdzīgs) ir bebzēdzīga enerģijas izniekošana, jo tādi pigori nekur citur izņemot cilvēka prātu nepastāv (vismaz es neesmu novērojis :) ).

  • visvaldisvi,
    Maldinoši. Nav nekādu pamatkārtību, izņemot tās, kas ir novērjoamas dabā, vidē. Viss pārējas ir kaut kādu cilvēku fantāzijas lidojums, kurām seko biorobotu masa. Tās ir civilizācijas uzspiestās “noramas”, kurām cilvēks, protams, dabīgi pretojas. Zemapziņas centrā atrodas cilvēks, nevis robots. Lai šīs normas dominētu cilvēka apziņā, tās nemitīgi ir vardarbīgi jādzen ar spēku cilvēkā caur propagandu. Pretējā gadījumā cilvēks normalizējas un nepakļaujas civilizācijas uzspiestajiem meliem – naudai, varai, hierarhijām, kontrolei, sistēmām…
    ==============
    Žulis
    —–
    Pamatā visi pasaules intelktuālie resursi pievēršas tam, kā iegūt labumu uz citu rēķina. Salīdzinoši maz cilvēku pievēršas bezpeļņas lietām – nesavtība, godīgums, taisnīgums… – tās visas ir sabiedrībā akceptētas looser (lūzeru) īpašības.
    Tagad arī nacionālistu zombijiem cieņā ir uzvarētāji, zvaigznes, veiksminieki, spēcīgākie, izturīgākie un, protams, bezkaunīgākie – visi vēlas nokļūt tādā statusā.
    =======
    Par motivāciju – laba tēma.
    Nākotnē cilvēkus motivēs darboties nevis nauda, vara, statuss sabiedrībā…, bet gan dabīga:
    – vēlme saprast, izzināt un iedziļināties
    – vēlme palīdzēt, dot un saprasties
    – vēlme izgudrot un ieviest
    ———-
    Tēvzeme ir Zeme. Tā nav? Tu nevari ignorēt un norobežoties no visas pasaules, kā to iespējams varēja izdarīt 40 000 gadu atpakaļ. Viss ir savstarpēji saistīts un mijiedarbojas visdažādākā neparedzamā veidā. Tu to mēģini ielikt kaut kādā pašizdomātā rāmītī. Tava tēvzeme ir Afrika un tavi senči ir nēģeri. Tas ir fakts. Jeb arī ģenētiskā inžinierija veca zinātne un tāpat kā datori pastāvēja jau 30-80 tūkstošus gadu atpakaļ, ko es pieļauju, tomēr tas ir cits stāsts.
    ——–
    Vlasts vīri un citi, kas nonāk pie varas, mans naivais draugs, ir iespiesti stūrī, jo lai nonāktu pie varas ir bijuši spiesti akceptēt tik daud kompromisu, ka nacionālismam tur nav vietas. Nemaz nerunājot par tehniskiem risinājumiem efektīvai saimniekošanai.
    ——–
    Dibini partiju – ej politikā. Pēc piecviem gadiem atnāc atpakāl un uzraksti kā gāja. Pretējā gadījumā tā ir tukša vārīšanās, jo tu nesaproti par ko runā.
    ========
    Pieminot nacionālismu tavi labticībā dzīvojošie mazmazbēni, kas runās Latviešu valodā, rotaļāsies Latviešu spēlēs, dziedās Latviešu dziesmas…, smiesies līdz pārplīsīs, un būs jāved uz slimnīcu sašūt.

  • Anonimitāte garantē, ka par rakstīto nav jāatbild. Tādēļ anonīmiķi vienmēr bija un būs. Pie tam – tieši anonīmam esot var izliet savas zemapziņas visradikālākos kodus.

  • Pilnībā piekrītu. Nacionālisms ir veids, kā paglābties no realitātes. Es esmu par kulturālu dažādību, daudzām valdoām un tradīcijām. It īpaši kontekstā ar agresīvo kultūras standartizāciju, monopilizāciju un izkoptajām cilvēka apziņas manipulācijām caur to.

  • Ikviena ideoloģija radīta tam, lai pārliecinātu cilvēkus atbalstīt esošo varu un pieskaras kādai dvēseles stīgai. Ja ideoloģija būs atbaidoša un šausminoša, cilvēki novērsīsies un tai nesekos, vara nespēs organizēt un vadīt. Tu saki nacionālisms ir vislabākais. Saki,kas slikts komunistiskajā ideoloģijā – visi cilvēki vienlīdzīgi un katrs apmierinās tikai ar viņam vajadzīgo. Cilvēki ideoloģiju saista ar varu. Vai var pastāvēt teorētiska, ar varu nesaistīta ideoloģija? Tad tā ir bezjēdzīga. Kāds būtu tās uzdevums?
    Es runāju par ideoloģiju valstiskā izpratnē. Nepastāvot vienotai valstiskai ideoloģijai, katra idejiski vai kā citādi tuva cilvēku grupa savu ideju , ko nevar saukt par ideoloģiju, popularizē un cenšas uzspiest pārējiem. Līdzīgi kā partijas skalda un skalda šo mazo valstiņu, kamēr tikai skaidas vien paliks.

  • Labrīt!
    Es zinu tikai vienu latviešu nacionālistu, kas patiešām dara to, ko runā. Tas ir Igors Šiškins, un varbūt tieši tāpēc, ka pats pēc izcelsmes nemaz nav latvietis.
    Parasti ar deklaratīvu latvietību latvieši zināmās kompānijās vai anonīmi cenšas noslēpt kaut kādu savu nepilnību, kaunu vai tukšumu. Piemēram, mans kaimiņš sevi par latvieti, bet mani par krievu pakalpiņu sauc, kad nonācis kādā trešajā žūpošanas plosta dienā. Ja es negaidīti klauvēju pie viņa durvīm, viņš nedrošā balsī prasa krieviski – kas tur ir.
    Atmodas sākumā man bija darīšanas ar vairākiem skaļiem nacionālistiem, kuriem, kā likums, mājās bija nelatviešu sievas un kuri pat ar saviem bērniem runāja krieviski. Piemēram, skaļais balamute un kriminālo aprindu šestjorka Juris Dobelis.
    Vēl daudzi ar skaļi deklaratīvu nacionālismu attaisno savu neizdevušos dzīvi vai savu nevēlēšanos kaut ko darīt lietas labā. Piemēram, nesen Visu Latvijai vietnē atradu šādu komentāru:
    “«Dace 13.09.2009 14:45
    Cik nu esmu satikusies ar trimdas latviešiem, nākas secināt, ka tās sliktās īpašības, ko paši latvieši mēdz savai tautai piedēvēt, attīstījušās pēc aziātu ienākšanas. Ulmaņlaiku latvietis ir pašaizliedzīgs, gudrs, lepns un drosmīgs. Un es ticu, ka vairumā latviešu vēl kaut kur dziļi mīt šīs pašas īpašības, bet, lai tās varētu izpausties, vispirms ir jāatbrīvojas no 700 000 šeit dirnošo zemcilvēku, kuru “kultūra” nemitīgi velk uz leju latviešu tautas morāles līmeni. Līdzīgi kā gadījumā, ja klasē, kur mācās tikai teicamnieki, pēkšņi iepludinātu tik pat daudz otrgadnieku, arī teicamnieku sekmju līmenis neizbēgami krītas…»”
    Taču šī sakarība darbojas pie mums, Latvijā, bet ne visā pasaulē. Pat Amerikā bieži ar nacionālismu apzīmē patiesu dzimtenes patriotu un pašaizliedzīgu cīnītāju. Piemēram, Hugu Čavess nacionālista apzīmējumam dara godu. Arī Mahatma Gandijs sevi dēvēja par nacionālistu un rakstīja, ka bez nacionālisma nav iespējams pozitīvs internacionālisms. Domā tāda – lai auglīgi sadarbotos ar citām tautām, tev vispirms pašam jābūt KAUT KAM. Šādā nozīmē es nacionālismu atbalstu. Jo arī Latvija tikai tad būs pilntiesīgs partneris pasaules arēnā, kad tā apzināsies savas intereses un sevi attīstīs.

  • Aigaram
    Es jautāju, ko tu vari piedāvāt “nekam nederīgā” nacionālisma vietā? Kā atbildi redzu vāvuļošanu par melīgo civilizāciju un cilvēku fantāzijas lidojumu, kam seko robotu masa. Vēl tu pareģo nākotni, kur cilvēki būs tieši tādi, kādus tu viņus gribi redzēt un ņirgājies par latviešu tautas izredzēm saglabāt savu kultūru un sevi kā tautu nākotnē.
    Man, diemžēl, jāsāk domāt, ka šis slēptais naids pret savu tautu ( protams, ja vien tu esi latvietis) un juceklīgais monologs, iespējams, ir psihiatra kompetencē, tāpēc atturēšos no tālākiem komentiem šajā sakarā.
    Vienīgi, kas attiecas uz tiem taviem meliem par anonimitāti internetā, kas it kā pasargājot no atbildības par rakstīto. Nu nevajag muķot cilvēkus. Ja es, vai kāds cits savā komentā uzrakstīs kaut kādus aicinājumus nacionālisma vārdā kādu pakārt, vai nošaut, jau nākošajā dienā šim cilvēkam nāksies drošības policijā dot savus paskaidrojumus.
    Kādā ziņā derīga ir nosacītā anonimitāte internetā? Manuprāt, vispirms jau tādēļ, lai diskusijās par kādu tēmu šo diskusiju demagoģiski nevarētu novirzīt uz komentētāju personāliju apspriešanu un savstarpējiem apvainojumiem. Kaut gan, kā varat pārliecināties šajā diskusijā, cilvēki, kuriem trūkst saprātīgu argumentu, pat “anonīmam” cilvēkam cenšas izteikt personīgus apvainojumus.

  • Kasparam Vaikulim.
    Piekrītu tev par to, ka šobrīd grūti ir kaut kam ticēt un uz kaut ko cerēt. Meli, liekulība un slēpts aprēķins ir kļuvuši par vispārpieņemtu normu sabiedrībā.
    Tomēr, tad mēs atrodamies dilemmas priekšā: Vai nu pacelt ķepiņas un laisties dibenā, vai kaut kā mēģināt tomēr tikt laukā no šī atvara. Lai tiktu laukā, mums ir jānosprauž kaut kāds virziens. Es kā šādu virzienu esmu ieraudzījis nacionālisma atdzimšanu Latvijā. Citi to apstrīd, gan nekādus nopietnus argumentus neizsakot. Tādēļ es jautāju, kādu virzienu saredz citi. Nākas secināt, ka nekādu. Visas valsts mērogā pasludinātās demokrātijas, aicinājumi uz ārpus nacionālai piederībai esošu patriotismu, toleranci un saliedētību kopējas labklājības vārdā nestrādā. Ko tālāk?
    Starp citu, “nacionālisms” tiešām ir vārds. No vārdiem sastāv mūsu valoda. Ar vārdiem mēs apzīmējam dabā sastopamas lietas un parādības. Komunikācijas problēma ir tā, ka vārds pats par sevi neatspoguļo sev atbilstošās lietas vai parādības. Vārdu saturam bieži tiek piedēvēti nepieļaujami vispārinājumi vai arī neatbilstoši traktējumi. Par to varētu runāt daudz un dikti, tikai tā jau ir cita tēma.

  • Es jau teicu, ka nevajag nacionālisma kritikai kā argumentus izmantot to cilvēku rīcības un darbības kritiku, kas tikai izliekas par “nacionāļiem” vai maskējas par tādiem. Bet tu to turpini.
    Savulaik Grīnblats ar kompāniju izvēlējās labāk tēlot nacionālo spēku lomu Augstākās Padomes izveidotajā Saeimas teātrī un par to saņemt labu atlīdzību, nekā cīnīties Pilsoņu Kongresā par reālu nacionālas valsts atjaunošanu. Kāds cits “nacionālists” pēc tam darīja visu, lai likvidētu Pilsoņu kongresa avīzi “Pavastnieks”. Viņam tas izdevās. Vai pēc šo ļaužu darbošanās var spriest par nacionālismu kopumā? Protams nē!
    Tad ko tu īsti piedāvā šī “nekam nederīgā” nacionālisma vietā? Ko tu iesaki latviešu tautai darīt, kādus ideālus pārņemt, lai latvieši kļūtu par “kaut ko”?

  • Latviešu seklais, kompleksos balstītais nacionālisms nevar no sava vidus izcelt kaut vienu pozitīvu nacionālista paraugu, no kura kāds, piemēram, jaunieši, varētu mācīties. Viņu vārdiem runājot, tie visi citi nav īstie nacionālisti. Tāpēc rodas aizvien jauni grupējumi, kuri iepriekšējos tiecas izkonkurēt ar savu vēl lielāku radikālismu un patosu (protams, tikai vārdos) un “īstumu”. Nekonkretizējot, kā šis īstums izpaužās realitātē. Labākajā gadījumā nacionālisti atsaucas uz Gunāru Astru vai Juri Ziemeli. Jo Astra un pārējie paraugi ir miruši un vairs nevar traucēt.
    Latviešu nacionālistiem viss ir tikai deklaratīvs, viss balstīts uz mītiem, meliem un demagoģiju. Lūk, te konkrēts piemērs – viens no viņiem pat nevar izskaidrot, kas ir nacionālisms un kādi tā mērķi (izņemot abstraktu kultūras un vērtību saglabāšanu, kas nekādi neizpaužas konkrētos darbos), bet demagoģiski vaicā – ko jūs varat piedāvāt nacionālisma vietā? Ja to iztulko latviski, šis anonīmais nacionālists vaicā: ko jūs varat piedāvāt mūsu tukšo deklarāciju, melu un demagoģijas vietā?
    Traģiskā patiesība ir tāda, ka visus šos gadus Latvija tika mērķtiecīgi iznīcināta latvietības un latviešu nacionālisma vārdā. Un šī “nacionālā” politika tika vērsta galvenokārt tieši pret latviešiem, ārdīja, mocīja un iznīcināja ne jau cittautiešu baņķierus un parazitāro starpnieku slāni, bet visparastākos latviešu zemniekus, kas ir mūsu tautas dziļākais pamats un saknes. Nevienas nacionālas organizācijas deklarētais nav saskanējis ar tās darbiem. Viņi deklarē vienu, bet aiz muguras slēdz līgumus ar Latvijai naidīgiem spēkiem. Arī nacionālo organizāciju finanses nenāk no latviešiem (jo latvieši taču aplaupīti un izputināti), bet gan no šiem pašiem cittautiešu baņķieriem, kas šo izrādi uztur.
    Esošais latviešu nacionālisms neder pat ģimenes un cilts saišu stiprināšanai, nemaz nerunājot par valsti. Patiesībā katra nacionālista lielākais ienaidnieks ir cits nacionālists un parastais latvietis. Nacionālisti taisa vienīgo biznesu, ko viņi pieprot – savas tautas interešu iztirgošanu, uzmanību novēršot ar nacionālām frāzēm. Šie nacionālisti patiesībā ir viszemiskākie sveštautiešu kalpi, kas savu eksistenci nodrošina uz savu tautiešu iznīcināšanas rēķina. Lai atgūtu spēju augt un attīstīties, latviešiem, pirmkārt, būtu jāatbrīvojas no šīs parazītiskās deklaratīvā nacionālisma sērgas.
    Tātad nacionālisma demagoģijas un melu vietā mēs varam piedāvāt patiesību un reālus darbus savas tautas labā. šī patiesība tad arī latviešus atbrīvos pilntiesīgai dzīvei.

  • Situācijā, kad visās 6 lielākajās Latvijas pilsētās latvieši ir minoritāte, runāt par nacionālisma kaitīgumu var tikai “krievvalodīgo” Slāvlatvijas idejas aizstāvji, kāds nepārprotami arī ir J. Kučinskis.

    Jāapzinās, ka mūsu pasaulē nacionalisms pastāv un pastāvēs, tāpat kā kosmopolītisms. Tāpēc, ja mēs savā valstī nevadāmies pēc nacionāliem principiem, tad gluži loģiski ar savu nostāju un izvēlēm atbalstām vai nu globālās finanšu elites mērķus vai Krieviju, kura nekad nav atteikusies no savu NACIONĀLO interešu īstenošanas Latvijā.

    Jautājums – kāpēc demagogi mēģina lietas nostādīt tā, it kā nacionāla nostāja izslēgtu sadarbību ar cittautiešiem, piemēram, aktuālo sociālo jautājumu risināšanā?

  • Shalom!
    “Jānis Kučinskis: Septembris 18th, 2009 at 9:57 am ”
    Lai dzīvo internacionalisms,kas ne ar mums tas pret mums,tieši tā!
    Miza ir daudz nesvarīgāk par kodolu,valst var mirt,kamēr vien tauta dzīvo,viņ varēs gandrīz jebkur jaun valst,radīt,bet tautu gandrīz nevar radīt un vaig vairak tukstoš gadu izzolācijas…….. kam rup kaut kād valsts,ja iznīkst etnos=kultūra=tradīcijas.
    Ja ne nacionalisms tad internacionālisms,jo cit nekā nav nevar atrasties upei abos krastos vienlaikus,varbūt foruma nosaukums janomaina,no tautas uz pasaules;)

  • Un vēl es domāju, ka šie visi anonīmie “zaudētās lietas” bīdītāji degradē Tautas Forumu. Es saprotu, ka Tautas Forums nav domāta kā kāda izklaides vai tukšas, bezatbildīgas čatošanās vietne. Tai ir konkrēts mērķis.
    Ja raugās no Foruma mērķu viedokļa, anonimitāte ir necieņa pret citiem Foruma dalībniekiem, kas atgrūž tos potenciālos diskusiju dalībniekus, kuri nebaidās uzņemties atbildību par saviem vārdiem un neslēpjas aiz anonimitātes plīvura.

  • Papildinot: 3. puses spēki, kuriem ir savas intereses Latvijā, protams ir krietni vairāk nekā manis minētie divi subjekti, tomēr šie ir paši nozīmīgākie.

  • Jāni, kāpēc tā sauktās “labējās” varas partijas tu dēvē par “nacionālistiem”? Vai tikai “netīšām” tu izmanto to pašu terminoloģiju un argumentāciju, ko pielieto krievu šovinistiskā prese?

  • Valter, izsaku Tev komplimentu, ka vismaz neesi anonīms. Diemžēl Tu neesi brīvs no tipiskās nacionālistu demagoģijas. Tu bez kāda pamatojuma man centies pielīmēt etiķeti. Vecu un nodrāztu etiķeti.
    Vai nebūtu konstruktīvāk, ja Tu tā vietā pastāstītu par Tevis pārstāvēto nacionālistu reālajiem darbiem. Nevis iedomātiem ideāliem un attaisnojumiem, bet reāliem darbiem, kas nesuši kādu labumu Latvijai vai kaut vienam latvietim.

  • Katrā ziņā es te esmu no tiem laikiem, kad anonīmu te nebija.
    Ceru ka Jānis K. to varēja zināt un vismaz klusībā pie sevis man atvainosies.
    Žēl protams, ka šinī sarunā tā arī neizdevās “uzmīt naglai uz galvas”, runājot par nacionālismu, pretmetu globālismam. “Koordinātes” es it kā norādīju. Ko gan vēl piebilst pat īsti nezinu. Varbūt šo.

    Es labi sen (psrs laikos) ieklīdu vienreiz vienā Rīgas baznīcā. Iespējams tā bija Jaunā Ģetrūdes baznīca, jeb kā to sauc… Tur sprediķoja par
    trīs dārgumiem cilvēkam.
    Pirmkārt (kārtība te svarīga) tā ir ģimene/māte (neatceros īsti kā viņš to teica).
    Otrkārt tā ir Dzimtene.
    Treškārt tas ir Dievs.
    Cik es zinu tad te t.f. ir cilvēki kam bail pat no vārda Dievs, bet ceru ka ne visiem.
    Es teicu ka svarīga ir kārtība. Bet tas tikai dažās nozīmēs. Jo ir apgūti visi trīsi dārgumi, tad tie viens otru papildina, STIPRINA.
    Manuprāt ‘nacionāls’ cilvēks ir tāds, kurš ir sajutis šīs trīs lietas kā DĀRGUMUS, UN tad tas pie tiem turas, tos sargā…
    Un tad cilvēks kļūst pat VĒRTĪGS. Tad tā ‘internacionālisms’ ir jauks un radošs utt un tml..

  • … kļūst PATS vērtīgs. (T.i. pats ir dārgums.)

  • Žulim
    Sakot, ka nekam neticu un uz neko neceru es nebiju domājis, ka visur valda liels sajukums un tāpēc kaut kam noticē ir grūti vai arī to, ka man viss vienalga par to kas notiek. Mani nesatrauc, ka taviem vārviem izsakoties visur valda meli, liekulība un slēpts aprēķins. Ar to es biju domājis, ka vienkārši ticība un cerība uz kaut ko pati par sevi neko neatrisina, bet tieši sasaista un ierobežo cilvēku, tās liek projecēties uz nākotni tajā meklējot glābiņu no nepanesamās tagadnes. Kā arī ar to es gribu pateikt, ka mums no nekuriene nav jātiek ārā, ja nu vienīgi no prāta verdzības un tā radītās ilūzijas, jo tad mēs saprotam, ka visas problēmas ir tikai un vienīgi prāta un neapzināšanās radītas. Varbūt pamēģini padzīvot Tagadnē (šeit un tagad uz visu skatoties pētošām bērna pirmatklājēja acīm) un varbūt sapratīsi par ko runāju.

  • Es ignorēšu tavas problēmas ar meliem, psihoterapeitiem…
    ————
    Nacionālismss ir cilvēka iztēles auglis, kas dzima tikai dažus simtus gadus atpakaļ. Es izdomāju janu ideoloģiju, kas ir daudz reālāk un ātrāk iezombējam cilvēkiem – reģionālis. Sākam kūdīt Kurzemē dzīvojošos kļūt par īstiem Krušiem. Ja esi īsts Kursis, kas mīl Kurzemi, tad tev būs gaiša nākotne.
    ———-
    O, nē. Es iedomājos vēl vieglāk iezombējamu ideoloģiju – Savpilsētnieks – cilvēks, kura ideoloģija balstas uz mīlestību pret savu pilsētu.
    ——-
    Varbūt treniņam sākt ar Kvartāli (cilvēks, kas mīl savu kvartālu)? Kvartālis mīl savu kvartālu un labklājība rodas no šīs nesavtīgās mīlestības pret savu kvartālu. Lai pilsētā būtu kārtība, ir jāsāk ar savu kvartālu.
    —–
    Vai ne Žuli?
    —-
    A varbūt jāsāk ar savu ģimeni… varbūt ideoloģija ir jābalsta uz sevi?
    ====
    Kā būtu, ja mēs sāktu mīlēt paši sevi, un nemeklētu, ka kāds cits mūs mīl? Kur tādā sabiedrībā būt vieta nacionālismam?

  • “…Meli, liekulība un slēpts aprēķins ir kļuvuši par vispārpieņemtu normu sabiedrībā…”
    ===========
    Kā nacionālisms atrisinās šīs problēmas. Nacionālā valstī tik un tā būs konkurence. Kur ir konkurence, tur negodīgums ir labāk atalgots nekā godīgums.
    —–
    Vai spēj izsekot?
    —–
    Nacionālists ir bijis, ir un būs ar slēptu aprēķinu, meliem un liekulību apaudzis – tāpat kā jebkurš konkurences un deficīta apstākļos nolikts cilvēciņš.

  • Salut!
    Anglietim:),
    “Pilnībā piekrītu. Nacionālisms ir veids, kā paglābties no realitātes. Es esmu par kulturālu dažādību, daudzām valdoām un tradīcijām. It īpaši kontekstā ar agresīvo kultūras standartizāciju, monopilizāciju un izkoptajām cilvēka apziņas manipulācijām caur to.”
    Jūs apzinatie,šīs dažādas kultūras galvenokart ir tikai pateicoties atsķirīgam tautām,kas nav asimilējušās iznīcināts un dzivojoš sav laik izzolētas vairka vai mazāk,Jūs nākotns pasaulē bez robežām kā Jūs domā saglabāt dažādīb-ka amerikāņ rezervāts uzceļot ar eiropiešiem un citiem,kas izliek par indiaņiem,lai gan labāk gadijum kads vec vai vec vec-āks ir bijs un ne fizisk un garīg nav no tās persons kas radij un izkop to “dažādo” kultūru;) Dēļ nauds un zem pašnovērtējum viņ to pārsvarā dar.

    Izraēla ir tur kur ir tikai pateicoties savam nacionālismam vai ar to kā savādāk sauc attiecībā uz viņiem,kur viņ primarā uzticīb ir saviem ļāudim,gan finasiali,gan garīgi gandrīz no jebkuras diasporas pasaulē.
    P.S.Izraēla vismazāk skārus pagaidam recesija……
    Es ar mak Angļ un kriev valod tas man nepatais par angl vai kriev tautībs parstāv,vienīgo nacionālismu kas lab darijs hmmmm. to kur ar piedalijās mans vecvecops no 1918 līdz 1920 gada:P
    A varbūt Tu nēsi brīvs no tipiskas internacionalās demagoģijs,Dievs ja, jau Tu zin kurš ir un kurš nav brīvs….?
    Taisnīgais,tagad vēlies noteik kurš varēs un kurš ne šeit komentēt,nu ja līders jau iecel pats sev un lūdzams citiem nerakstīt neko nepatīkamu.
    Pieņem ka būs atšķirīg viedokļ un izskat cilvek ,lai kā Tev tas nepatiktu,protams Jūs varat sākt ar ģenētik nodarboties un iznīcināt vai ieaudzēt gēn,kas vis padar pēc tav prāta:)
    Nacionalism ir nesens jēdziens,bet tas ir pastavējs jau par desmittukstoš gad,un pastavēs kamēr būs atšķirīg būtnes,kā fizik,ta garīg,pat dzivniekiem -primātiem tas ir netik izteikt ,bet ir.

    Patīkamu dienu,
    Mārtīņš;)

  • Kaspar, kas tev tā par bomža domāšanu??? Tu uzskati, lai dzīvotu pilnvērtīgi, pilnīgi pietiek dzīvot vienai dienai?

  • Es esmu dievs – man no tāda vārda nav bail.
    Tu esi dievs.
    Visi ir dievi.
    Visi ir vienreizēji dievi, kas nekad nemirst, kamēr vien atļauj saviem gēniem dzīvot tālāk akumulējot sevī miljardiem gadu ilgu pieredzi.

  • Nē, anonīmais, es tev neatvainošos pat klusībā. Nezinu, kas te bija “tajos laikos”, bet mēs dzīvojam un rakstām TAGAD. Un man tu esi anonīms. Un te katru brīdi ienāk vai var ienākt citi cilvēki (vietne ir publiska), kuriem tu arī esi tikai anonīms. Nezinu nevienu cilvēku, kuram Tu neesi anonīms.

  • Labi pateikts.
    ———-
    to Valdis&CO.
    ———-
    Es gribu kļūt par bomzi. Ceru, ka kādu dienu tikšu sev pāri un kļūšu par bomzi – un jums arī būs jautrāk. Nekas, ka smiesieties par mani – nozīmīgi ir, ka smiestieties – dzīvi padarīsiet gaišāku.

  • Aigar, nedomāju ka Tu esi noteicējs pat par savu pakaļu. Un to gribi nosaukt par Dievu! Skumji.

  • Mārtiņš pareizi norāda, ka nacionālisms ir pastāvējis jau ļoti sen. Es pat teiktu – tas ir bijis kopš laiku sākumiem. Kas gan cits, ja ne zināms nacionalisma ekvivalents ir fakts, ka skudras no nelaimes glābj tikai sava pūžņa iemītnieces:
    http://atklajumi.lv/index.php/bioloija/dzvnieku-izturans/403-skudras-no-nelaimes-glbj-tikai-sava-pa-biedrus

    Saprotams, kopš skudru fāzes mēs esam krietni progresējuši un mūsu izturēšanās papildinājusies ar vispārcilvēcisko vērtību un kopējās sugas solidaritātes priekšstatiem. Taču ne jau par to ir runa – runa ir par etno-kulturāli vienotu indivīdu kopienu kā cilvēces pamatbloku un tās izdzīvošanas un attīstības mehānismiem.
    Saprotams, ka homo sapiens var eksistēt arī citā strukturējumā – vienotā pasaules valstī, ar vienotu sintētisku “kultūru” un kādu mākslīgu vai atsevišķi izvēlētu vienotu valodu. Jautājums – vai tas ir mūsu izvirzītais nākotnes mērķis?

  • Jāni, Tev jau pašam ar sevi ir jāsadzīvo, tā kā kā ko darīt ir pilnīgi Tavā ziņā. No manas puses tas bija tikai padoms domātas Tavā labā.

  • Aigar, man gan neizskatās kā spēsi kļūt par bomzi, bet lai jau būtu, lai izdodas. Nezinu tikai ko tur smieklīga saskatīt?

  • Valter! Kā tu kā īsts nacionālists vari to izskaidrot, ka Tu pats tā vienkārši bez iemesla apmelo citu cilvēku, pielīmē viņam etiķeti, bet pēc tam izliecies, ka nekas nav noticis, un ar to pašu muti turpini runāt par lielām, skaistām idejām? Vai tā kāda Tavas etnokultūras īpaša iezīme?
    Un pret ko Tu te cīnies? Vai tad kāds šai forumā ir par “vienotu pasaules valsti ar vienotu sintētisku kultūru un kādu mākslīgu vai atsevišķi izvēlētu vienotu valodu” (citāts no Tava komentāra)?

  • Mārtiņ.
    Labi jautājumi par kultūru saglabāšanu. Cik es spēju saskatīt likumsakarības no vēstures, tad nacionālisms (un citas ideoloģijas – kapitālisms jeb reusursu akumulēšan, komunisms…) ir tas, kurš iznīcina kultūras.
    ——-
    Teikt – es esmu Latvietis ir tik pat smieklīgi, kā teikt es esmu Krievs.
    ———
    Kā mani smīdina Portugāļu pārspīlētais nacionālisms. Ja kāds pazīst, tad zinās par ko es runāju. Visi teikumi sākas – pie mums Portugālē vai arī šis te ir izgatavots POrtugālē vai tamlīdzīgi. Ilgi jāstrādā un jādraudzējas, lai paskaidrotu, ka man šķiet, ka Portugāļ ir ļoti kruti, gudri, skaisti un …. nojūgušies (pēdējo domu es cik vien varu apslāpēju):)
    ——–
    Es saprotu histēriju par nacionālisma saglabāšanu, jo ir bailes lielas par kaut kā beigšanos.
    ——-
    Es aicinu novērsties no uz bailēm balstīta sktījuma uz dzīvi.
    ======
    Nākotnē pasaules sabiedrība dzīvos tāpat kā pirms Šumēru=Babilonas=Ēģiptes=Ģrieķijas=Itālijas=Anglijas=ASV=kapitālistiski-demokrātiski-kristietiski-monetārās sistēmas uzspiešanas visai pasaulei – totālā respektā un draudzībā pret citu kultūrām.

    Jebkura kultūra būs augsti azīta, jo dažādībai tiks dota priekšroka attiecībā pret viendabīgumu. Neredzu iemeslu, lai būtu savādāk.

  • Tu esi dievs visvaldisvi

  • Aigar, Tu saki:
    “visvaldisvi,
    Maldinoši. Nav nekādu pamatkārtību, izņemot tās, kas ir novērjoamas dabā, vidē. Viss pārējas ir kaut kādu cilvēku fantāzijas lidojums, kurām seko biorobotu masa. Tās ir civilizācijas uzspiestās “noramas”, kurām cilvēks, protams, dabīgi pretojas.”
    No pieredzes noprotu ka normāli neatbildēsi, bet tomēr.
    Tu saki, ka nav “nekādu pamatkārtību”, bet turpat blakus atzīsti ka ir tās kas “novērojamas dabā, vidē”. Vai tas šķiet tik mazvērtīgi, niecīgi lai teiktu “NAV”. Droši ka piekritīsi, ka bez novērotām ir daudz nezināmo, pagaidām nenovēroti, vai vērošanai neredzamo…
    Šis gadījuma ir samērā pozitīvs, jo lai gan izdari melīgu apgalvojumu, Tu atzīsti arī patiesību. Un man kārtējo reizi atliek domāt “kāpēc tā dari”.

  • Es arī esmu dievs un visi, kas vien vēlas var droši smieties par mani. :)))

  • Mārtiņ, tu droši vien esi labs puisis (man nav pamata to apšaubīt) un kaut ko vēlies svarīgu pateikt. tikai, vismaz man, ir grūti saprast, tieši ko Tu vēlies pateikt. Varbūt Tev drusku jāpiestrādā, lai skaidrāk izteiktos.
    Dažas frāzes gan it kā sapratu. Piemēram, ka Izraēlu vismazāk skārusi recesija.
    Šis apgalvojums gan ir visai apšaubāms. Pirmkārt, Izraēla nav pasargāta no recesijas izpausmēm, un tās novērotas visai bieži. Fakts, ka lielākā daļa ebreju izcelsmes izceļotāju nevēlas apmesties Izraēlā, runā pats par sevi.
    Otrkārt, pateicoties ASV ģeopolitiskajai stratēģijai un Izraēlas lobija ietekmei ASV, Amerika regulāri sniedz Izraēlai beznosacījumu finansiālu palīdzību, kas mērāma miljardos. Tāpēc Izraēlas nosacītai labklājībai ir ārēji iemesli. tie var kādu laiku turpināties, bet var arī mainīties vai izbeigties pa visai. Tātad Izraēla ir no ārējas palīdzības atkarīga valsts, tāpēc īsti neiederās kā paraugs citām, kurām tāda palīdzība netiek sniegta.
    Jā, Izraēlā valda radikāls nacionālisms vai pat rasisms, taču arī tas mums laikam nevar kalpot kā paraugs. Jo šis nacionālisms tiek īstenots uz citas tautas (arābu) rēķina. Izraēla ir valsts, kura pagaidām balstās uz lielas vardarbības.

  • Kaspar V., kāpēc par Tevi būtu jāsmejas?

  • Interesanti tas, ka gan jūdi, gan arābi ir ļoti radniecīgas tautas – abas ir semīti. Lai arī ne visi jūdi ir semīti un cēlušies no senās jūdu valsts, jo jūdu ticību ir pieņēmušas arī citas tautas, piemēram hazāri, kas ir tjurku izcelsmes tauta.
    Šai sakarā ir komiski, kad arābus (tātad īstenos semītus) apvaino antisemītismā.
    Nesen Izraēlā iznākusi grāmata (momentā neatceros autoru), kas pierāda, ka palestīnieši patiesībā ir seno jūdu pēcnācēji, kuri vēlākā periodā Islama uzplaukuma iespaidā pieņēmuši musulmaņu ticību (lai arī daļa palestīniešu ir kristieši). Bet lielākā daļa tos jūdu, kas tagad pretendē uz senajām jūdu teritorijām, patiesībā nav cēlušies no senajiem jūdiem, bet tikai pieņēmuši jūdu ticību.
    Taču arī jūdu ticība vairs nav galvenais, jo pastāv dziļas pretrunas starp fundamentāliem jūdiem un cionistiem. Cionisms bija un paliek laicīga, uz nacionālismu vērsta kustība.
    Tātad tās etniskās un reliģiskās piederības lietas bieži vien ir iemesls lielai un bezjēdzīgai vardarbībai un netaisnībai.

  • Visvaldi, nokaunies un izej ārā. (es sarunājos pats ar sevi)

  • Jāni, vai tiešām: “reliģiskās piederības lietas bieži vien ir IEMESLS…” šinī gadījumā it īpaši… Neticu kā Jānis K. tā patiesi domā, tikai kāpēc gan viņš to grib mums te iestāstīt. Varbūt tāpēc kā mēs lūk viņam esot anonīmi, bet VIŅŠ lūk par visu ATBILDOT…

  • Re, te ir teksts par to Izraēlas vēsturnieka grāmatu:
    Controversial Bestseller Shakes the Foundation of the Israeli State

    By Joshua Holland

    February 04, 2009 “AlterNet” — – What if the Palestinian Arabs who have lived for decades under the heel of the modern Israeli state are in fact descended from the very same “children of Israel” described in the Old Testament?

    And what if most modern Israelis aren’t descended from the ancient Israelites at all, but are actually a mix of Europeans, North Africans and others who didn’t “return” to the scrap of land we now call Israel and establish a new state following the attempt to exterminate them during World War II, but came in and forcefully displaced people whose ancestors had lived there for millennia?

    What if the entire tale of the Jewish Diaspora — the story recounted at Passover tables by Jews around the world every year detailing the ancient Jews’ exile from Judea, the years spent wandering through the desert, their escape from the Pharaoh’s clutches — is all wrong?

    That’s the explosive thesis of When and How Was the Jewish People Invented?, a book by Tel Aviv University scholar Shlomo Zand (or Sand) that sent shockwaves across Israeli society when it was published last year. After 19 weeks on the Israeli best-seller list, the book is being translated into a dozen languages and will be published in the United States this year by Verso.

    Its thesis has ramifications that go far beyond some antediluvian academic debate. Few modern conflicts are as attached to ancient history as that decades-long cycle of bloodletting between Israelis and Palestinians. Each group lays claim to the same scrap of land — holy in all three of the world’s major Abrahamic religions — based on long-standing ties to that chunk of earth and national identities formed over long periods of time. There’s probably no other place on Earth where the present is as intimately tied to the ancient.

    Central to the ideology of Zionism is the tale — familiar to all Jewish families — of exile, oppression, redemption and return. Booted from their kingdom, the “Jewish people” — sons and daughters of ancient Judea — wandered the earth, rootless, where they faced cruel suppression from all corners — from being forced to toil in slavery under the Egyptians, to the Spanish massacres of the 14th century and Russian pogroms of the 19th, through to the horrors of the Third Reich.

    This view of history animates all Zionists, but none more so than the influential but reactionary minority — in the United States as well as Israel — who believe that God bestowed a “Greater Israel” — one that encompasses the modern state as well as the Occupied Territories — on the Jewish people, and who resist any effort to create a Palestinian state on biblical grounds.

    Inventing a People?

    Zand’s central argument is that the Romans didn’t expel whole nations from their territories. Zand estimates that perhaps 10,000 ancient Judeans were vanquished during the Roman wars, and the remaining inhabitants of ancient Judea remained, converting to Islam and assimilating with their conquerors when Arabs subjugated the area. They became the progenitors of today’s Palestinian Arabs, many of whom now live as refugees who were exiled from their homeland during the 20th century.

    As Israeli journalist Tom Segev summarized, in a review of the book in Ha’aretz:

    There never was a Jewish people, only a Jewish religion, and the exile also never happened — hence there was no return. Zand rejects most of the stories of national-identity formation in the Bible, including the exodus from Egypt and, most satisfactorily, the horrors of the conquest under Joshua.

    But this begs the question: if the ancient people of Judea weren’t expelled en masse, then how did it come to pass that Jewish people are scattered across the world? According to Zand, who offers detailed histories of several groups within what is conventionally known as the Jewish Diaspora, some were Jews who emigrated of their own volition, and many more were later converts to Judaism. Contrary to popular belief, Zand argues that Judaism was an evangelical religion that actively sought out new adherents during its formative period.

    This narrative has huge significance in terms of Israel’s national identity. If Judaism is a religion, rather than “a people” descended from a dispersed nation, then it brings into question the central justification for the state of Israel remaining a “Jewish state.”

    And that brings us to Zand’s second assertion. He argues that the story of the Jewish nation — the transformation of the Jewish people from a group with a shared cultural identity and religious faith into a vanquished “people” — was a relatively recent invention, hatched in the 19th century by Zionist scholars and advanced by the Israeli academic establishment. It was, argues Zand, an intellectual conspiracy of sorts. Segev says, “It’s all fiction and myth that served as an excuse for the establishment of the State of Israel.”

    Zand Gets Slammed; Do His Arguments Stand Up?

    The ramifications of Zand’s argument are far-reaching; “the chances that the Palestinians are descendants of the ancient Judaic people are much greater than the chances that you or I are its descendants,” he told Ha’aretz. Zand argues that Israel should be a state in which all of the inhabitants of what was once “British Palestine” share the full rights and responsibilities of citizenship, rather than maintaining it as a “Jewish and democratic” state, as it’s now identified.

    Predictably, Zand was pilloried according to the time-tested formula. Ami Isseroff, writing on ZioNation, the Zionism-Israel blog, invoked the customary Holocaust imagery, accusing Zand of offering a “final solution to the Jewish problem,” one in which “No auto da fe is required, no charging Cossacks are needed, no gas chambers, no smelly crematoria.” Another feverish ideologue called Zand’s work “another manifestation of mental disorder in the extreme academic Left in Israel.”

    That kind of overheated rhetoric is a standard straw man in the endless roil of discourse over Israel and the Palestinians, and is easily dismissed. But more serious criticism also greeted Zand’s work. In a widely read critical review of Zand’s work, Israel Bartal, dean of humanities at the Hebrew University, slammed the author’s second assertion — that Zionist academics had suppressed the true history of Judaism’s spread through emigration and conversion in favor of a history that would give legitimacy to the quest for a Jewish state.

    Bartal raised important questions about Zand’s methodology and pointed out what appears to be some sloppy details in the book. But, interestingly, in defending Israel’s academic community, Bartal supported Zand’s more consequential thesis, writing, “Although the myth of an exile from the Jewish homeland (Palestine) does exist in popular Israeli culture, it is negligible in serious Jewish historical discussions.” Bartal added: “no historian of the Jewish national movement has ever really believed that the origins of the Jews are ethnically and biologically ‘pure.’ ” He noted that “[i]mportant groups in the [Zionist] movement expressed reservations regarding this myth or denied it completely.”

    “As far as I can discern,” Bartal wrote, “the book contains not even one idea that has not been presented” in previous historical studies. Segev added that “Zand did not invent [his] thesis; 30 years before the Declaration of Independence, it was espoused by David Ben-Gurion, Yitzhak Ben-Zvi and others.”

    One can reasonably argue that this ancient myth of a Jewish nation exiled until its 20th century return is of little consequence; whether the Jewish people share a common genetic ancestry or are a far-flung collection of people who share the same faith, a common national identity has in fact developed over the centuries. But Zand’s central contention stands, and has some significant implications for the current conflict between Israel and the Palestinians.

    Changing the Conversation?

    The primary reason it’s so difficult to discuss the conflict between Israelis and Palestinians is the remarkably effective job supporters of Israel’s control of the Occupied Territories — including Gaza, still under de facto occupation — have done equating support for Palestinian self-determination with a desire to see the destruction of Israel. It effectively conflates any advocacy of Palestinian rights with the specter of Jewish extermination.

    That’s certainly been the case with arguments for a single-state solution to the Israeli-Palestinian conflict. Until recent years, advocating a “single-state” solution — a binational state where all residents of what are today Israel and the Occupied Territories share the full rights and responsibilities of citizenship — was a relatively mainstream position to take. In fact, it was one of several competing plans considered by the United Nations when it created the state of Israel in the 1940s.

    But the idea of a single, binational state has more recently been marginalized — dismissed as an attempt to destroy Israel literally and physically, rather than as an ethnic and religious-based political entity with a population of second-class Arab citizens and the legacy of responsibility for world’s longest-standing refugee population.

    A logical conclusion of Zand’s work exposing Israel’s founding mythology may be the restoration of the idea of a one-state solution to a legitimate place in the debate over this contentious region. After all, while it muddies the waters in one sense — raising ancient, biblical questions about just who the “children of Israel” really are — in another sense, it hints at the commonalities that exist between Israeli Jews and Palestinian Arabs. Both groups lay claim to the same crust of earth, both have faced historic repression and displacement and both hold dear the idea that they should have a “right of return.”

    And if both groups in fact share common biblical ties, then it begs the question of why the entirety of what was Palestine under the British mandate should remain a refuge for people of one religion instead of being a country in which Jews and Arabs are guaranteed equal protection — equal protection under the laws of a state whose legitimacy would never again be open to question.

  • Jāni! Es nedomāju, ka Tevi apmeloju. Es izsaku savu viedokli par Tavu politisko nostāju jeb pozicionētību, kas man radies zināmu Tavos rakstos pausto ideju kontekstā.
    Kas attiecas uz nacionālistu vai nenacionālistu “labo darbu” uzskaiti, tad tā ir neproduktīva nodarbe, jo atbilstoši piemēri ir sniedzami gan no vienu, gan otru vidus. Ko tad Tu man dosi, ja es nosaukšu piemēram 3, 5, 100 piemērus? Un ko tas mainīs?
    Uzskatu, ka par nacionālismu ir vērts diskutēt ne tikdaudz personīgā, cik valstiskā līmenī, uz lietām skatoties vienoti, nenodalot valodas politiku, piemēram, no nacionālās ražošanas atbalstīšanas.

  • Visvaldim
    Nu ja gribi vari arī bedāties vai nedarīt neko. Man vienalga.
    Man, piemēram, šad tad patīk par sevi pasmieties, kā arī man patīk priecāties tāpat vienkārši ne par ko.
    ================
    Valdim&Co
    Lai dzīvotu pilnvērtīgi pietiek dzīvot nevis šai dienai, bet gan tikai tieši ŠIM mirklim (jo laiks patiesībā ir tikai ilūzija (vismaz psiholoģiskais laiks pavisam noteikti)), bet tas taču nonozīmē, ka nevaru šo to padomāt, paplānot, piemēram, par to, kā ziemai sadabūt malku, kādu mitekli ierīkot vai, kur sadabūt ēdamo, kaut gan arī tam nav lielas nozīmes, jo ja nav baiļu, tad viss tiek uztverts kā spēle, piedzīvojums, kurā svarīgs nav rezultāts, bet gan process.

  • Redzi, Valter, problēma jau tā, ka Tev nav neviena pozitīva piemēra. Es ar to negribu teikt, ka Latvijā nav cilvēku, kas savas tautas labā daudz laba paveikuši. Jā, tādi cilvēki mums, paldies Dievam, ir, taču viņi neplātās ar nacionālistiskiem lozungiem un neuzbāžas ar nacionālistisku demagoģiju.
    Un mani Tu, protams, apmeloji, un ne jau pirmo reizi.
    Es nezinu, vai Tu vispār izlasīji manus šīs lapas komentārus saistībā ar nacionālismu. ja būtu izlasījis un to ņēmis vērā, tad nesauktu mani par paša iedomātas “slāvlatvijas” apoloģētu vai nacionālisma pretinieku.
    Es pat iepriekšējos komentāros ieteicu labu grāmatu par mīlestībā balstītu kalpošanu savai tautai. Es pat devu pozitīvus nacionālisma piemērus, konkrēti Mahatmu Gandiju kā izcilu Indijas nacionālistu, vai Hugo Čavesu – kā savas tautas izcilu nacionālistu. Un izteicu savu nožēlu, ka diemžēl Latvijā nacionālisms izpaužas tikai kā skaļas deklarācijas, demagoģija un meli, bet būtībā vēršas pret savu tautu. Es tikai priecātos, ja Tu manus secinājumus apgāztu ar konkrētiem faktiem, kas liecinātu par pretējo.
    Vārds nacionālisms ir vietā un nevietā izvazāts un diskreditēts, tāpēc vismaz Latvijā vairs nespēj kalpot par vērtēšanas kritēriju. Jeb arī Tu vari man šos kritērijus nosaukt, vai vismaz sastādīt kādu katalogu, kurā būtu sarakstīti falšie un īstenie nacionālisti?
    Ja to jēdziena diskreditēšanu neņemtu vērā, es ar nacionālismu izprotu gudru (nevis aklu) mīlestību uz savu tautu un zemi, gudrībā balstītu kalpošanu savai tautai. Pēc šiem kritērijiem tad arī vērtēju tos ļaudis, kas sevi dēvē par nacionālistiem. Un mani secinājumi, protams, nav šiem ļaudīm glaimojoši.

  • Kaspar, domas, prāts, ilūzijas (prāta produkts) arī ir REALITĀTE! Ne tikai malka ziemai…:)))

  • Redzi, Valter, Tev kā tipiskam latviešu nacionālistam pietrūkst elementāras cieņas un pieklājības pret saviem tautiešiem. Tas vien spilgti raksturo gan Tevi kā cilvēku, gan Tavu nacionālismu.
    Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Piemēram, kad es rakstu par Tevi, es balstos uz konkrētu Tavu rīcību vai konkrētām Tevis izteiktajām domām. Bet Tu – izsūc kaut ko netīru no savas paštaisnās fantāzijas un tad to centies piedēvēt man, it kā ielikt to manā galvā. T.i., Tu esi tik augstprātīgs, ka Tev jau šķiet, ka Tu labāk par mani zini, ko es domāju un ko es gribu.
    Vai tad es kādā rakstā vai komentārā tieši vai netieši esmu aģitējis par slāvlatviju vai noniecinājis nacionālas jūtas un tikumus?
    Valter, ja mans mērķis būtu Tevis iedomātā slāvlatvija, tad es tā arī teiktu un par to aģitētu. Nu apmēram kā Andrievs Niedra. Viņš (starp citu, arī latviešu nacionālists un ideologs) uzskatīja, ka Latvijai tajos apstākļos vislabāk būtu pastāvēt, pieslienoties tradicionālajai Krievijas impērijai vai Vācijai. Un tā viņš arī teica un rakstīja, un pierādīja, un pārliecināja. Un viņam bija savi nopietni argumenti. Tikai iznāca tā, ka sabruka gan tradicionālā Krievijas impērija, gan ķeizariskā Vācija.
    Valter, es Tev iesaku pamācīties atmest šo tukšo augstprātību un pamācīties vismaz cienīt (ja ne mīlēt) savus tautiešus. Kad to būsi daudz maz apguvis, varēsim turpināt diskutēt par nacionālismu.

  • Jāni! Tu ko, gribi, lai es sniedzu pozitīvos piemērus, tos meklējot nacionālās idejas nelietīgu izmantotāju un duru jobeļu rindās? Varbūt tad sāc Tu un nosauc kaut vienu pedofīlu, kas ir darījis ko labu bērniem? Ak nevari nosaukt? Nu redzi, visa Tava koncepcija ir bleķis! – Kā sauc šādu diskusijas risināšanas veidu – demagoģija, pareizi, un tad kāpēc Tu nodarbojies ar demagoģiju?

  • Valter, tu uz pieklājīgu jautājumu (kurā nebija nekādu apvainojumu Tev, bet tīra, patiesa interese) nespēj dod pieklājīgu atbildi. Tu nekādos apstākļos nespēj atturēties no sava tautieša apvainošanas. Tu proti tikai atkosties kā zvērs. Un pēc tam turpināt tukši runāt par skaistiem ideāliem, par etnopolitiku un tās nākotni.
    Tā arī vislabākā atbilde, ko Tu pats sniedzi un kas labi izskaidro, kāpēc Latvijā nav pozitīvu, savai tautai kalpojošu nacionālistu.

  • Protams, Jāni, atklāti Tu Slāvlatviju neslavini, taču ik pa brīdim centies iedvest domu, ka mēs esam piekopuši Krievijai naidīgu politiku un, ka mums vajag ar Krieviju draudzēties. Vienlaikus Tu ļoti skaļi runā par Rietumu imperiālismu un plēsonīgumu, aizmirstot Krievijas šovinismu, imperiālismu, koloniālismu un plēsonīgumu. Diemžēl vienīgais veids, kā Latvija var “draudzēties” ar Krieviju (to ir neskaitāmas reizes visādos paziņojumos, deklarācijās, utt. noteikusi pati Krievija) ir Slāvlatvijas virziena darbību veikšana likumdošanas līmenī. Tāpēc arī es uzskatu, ka Slāvlatvija ir viens no Taviem politiskajiem mērķiem, kuru Tu “bīdi” gudri, ar apdomu.

  • Pareizi, Jāni, es atkožos, jo pret kodējiem nav citu līdzekļu.

  • Jā, Valter, es esmu par draudzību ar visiem kaimiņiem – tuvākiem un tālākiem, bet it īpaši jau tuvākiem. Protams, ja kaimiņš kļūst ļauns, ar viņu nevajag sadarboties.
    Un tas arī fakts, ka Latvija bez jelkādas vajadzības pret Krieviju izturas naidīgi. Tādā verga, vaukšķoša suņa un lēta provokatora līmenī, izpildot savu Rietumu saimnieku pasūtījumu. Tā mēdz gadīties arī uz ielas. Pienāk kāds smurgulis un cenšas Tevi izaicināt. Bet turpat netālu stāv lielie zēni, kas steidzas smurguli glābt. :)
    Bet pārējie ir tikai Tavi augstprātīgi un pārgudri spriedelējumi, kas apbrīnojami sakrīt ar oficiālo propogandu. Vai arī aprobežotības izpausmes.
    Valter, ceļu uz mērķi ir daudz. Un ja Tu centies uzspiest domu, ka tas ir “vienīgais veids”, tad tā vienkārši nav patiesība.
    Tipiskā Latvijas nacionālistu taktika, ir izsūkt no pirksta bubuli (kaut kādas iedomāts ataviskas briesmas), un pēc tam ar to iedomāto bubuli baidīt vai muļķot tautiešus. Šī taktika labi aprakstīta gan Orvela grāmatās, gan citur – “jūs taču negribat, lai atgrieztos Smits”:)

  • Tā jau laikam ir ka “kodējam jākož”, lai gan tad ātri vien vari palikt pats par kodēju.
    Jānis K. vadās no situācijas, pieņēmuma par personībām un viņu izpausmēm un tml..
    Es labprātāk runāju par “lietu” kā tādu.
    Vai tāpēc jēdziens “nacionālisms” vai jebkurš cits ir slikts ja te visi “nacionālisti” ir baigie “razboiņiki”, negodīgi cilvēki un tml..
    Jājautā vai kooperācija kā tāda paliek sliktāka vai labāka, ja par viņu raksta, runā godīgs, labs cilvēks un otrādi…
    Lauka kvadratūra nemainās atkarībā no mērnieka personības.
    Līdzīga situāciju ir daudz un tai skaitā par ļoti svarīgām un nozīmīgām lietām un procesiem.

  • Bet protams! Negodīgi kooperatori nespēj kooperēties (noteikti cits citu piešmauks, sastrīdēsies un izjuks) un negodīgi vai stulbi nacionālisti jau pēc būtības nespēj derīgi kalpot savai tautai.
    Ir jau visādas teorijas par morālo relatīvismu u.tml., bet tās vien tādas tukšmuldēšanas teorijas un demagoģija. kad nopietna darīšana, tās atkrīt dabiskā ceļā.

  • Nu,manuprāt, mēs esam trubā. Varbūt tunelī. Un aiz mums ir tā piesārņotā pasaule, kas irst un šķeļas. Konkurence, strīdi, nacionālisms, lepnība, manipulācijas, masturbācijas, egoismi, anonimitātes un vēl dievs zin kas, par ko te aprunājas. Arī daudz kas foršs visaugstākajā līmenī. Kā Hermaņa izrādes. Bet mēs paši- neziņā kā tumsiņā. A otrā galā trubai – gaisma – Zelta laikmets.
    Tā un tā. Jālien cauri. Pie kam pa vienam. Katram pašam. Un runā, daži jau ir izspraukušies. Jau dzīvo tagad, mierīgi, mīlestības pasulē, bez bailēm, laimīgi. Budas tādi.
    Nu, es viņus palūgtu palaist nedaudz gaismas trubā esošajiem. Jo mēs esam spiesti, tumsu kliedējot, lūrēt atpakaļ. Un arī teļļuks vairs nekādu gaismu nerada. Un neērti tā virzīties ar muguru pa priekšu.
    A varbūt nekādas trubas nav, un mēs jau esam Zelta laikmetā, tikai jāpagriežas pret sauli un jāsāk mīlēt.

  • O, Arman, šķiet, tu esi tā gaisma. Un mēs tiešām esam trubā. Pārāk aizsēdējušies šai teātrī, kas mūs gan izklaidē, gan reizēm aizrauj, bet vispār – paralizē.
    Viena no aizraujošākajām izrādēm ir par nacionālistiem un ļaunajiem internacionālistiem. Viņi viens bez otra nevar, bet mums tā patīk skatīties un dzīvot līdzi, nepieceļoties no ērtā sola. Biļetes dārgas, bet nevar taču izlaist nevienu sēriju.
    Kas gan būtu mūsu nacionālisti, ja nebūtu internacionālistu un 9. maija? Kas gan būtu internacionālisti, ja nebūtu nacionālistu un 16. marta? Bet mēs tik skatāmies un skatāmies. Un reizēm strīdamies par mūsu varoņiem un talantīgākajiem aktieriem.
    Bet kas notiktu, ja visa publika vienotos piecelties un iziet no teātra? Vai nebūtu tā, ka paliktu saujiņa galīgi satriektu nacionālistu un tikpat liela saujiņu no sliedēm izsistu internacionālistu, kuriem nu būtu jāmeklē godīgs darbs?

  • Interesanti, Jāni, ka uz kritiku par Krievijas interešu bīdīšanu, Tu atbildi ar kritizētāja personības aprakstīšanu. Patiesību sakot tur nav nekā interesanta, Tavā gadījumā tā ir simptomātika. Cita starpā es personīgi pazīstu vairākus “labējo” (Tevis dēvētu par “nacionāļiem”) varas partiju ierindas biedrus, kas ir izdarījuši daudz noderīga sabiedrības labā. Varbūt saderam uz 1000 latiem, ka es šādus cilvēkus varu nosaukt? Bet laikam jau nekādas derības neiznāks, jo jebkurā gadījumā Tu varēsi pateikt, ka: a) šis cilvēks nav nacionālisma ideju paudējs; b) viņa darbi ir pārāk nenozīmīgi; c) viņš ir augstprātīgs un paštaisns, kas izslēdz labo darbu labumu, utt., utt.

  • Atzīstos, ka neizprotu, kādēļ pie dažiem rakstiem ir daudz komentāru, bet pie citiem nav neviena. Manējais jau ir Nr. 106. Viens ir skaidrs – tas nav atkarīgs no raksta kvalitātes.

    Aicinu piedalīties TautasForums.lv FORUMA testēšanas darbos, turklāt to darīt, cik iespējams saprātīgi un mērķtiecīgi – http://www.tautasforums.lv/forums/
    …, bet kam konstruktīvu ideju nav, tiem ieteicams “lasīšanas režīms”.

  • Ivo, kurš lems kas ir konstruktīvs un kas, un kur un kā Tu tālāk liksi tās idejas, kuras tiks atzītas par konstruktīvām.

  • Armans, kā vienmēr 10-niekā.

  • 1. Nomaini hierarhisko LEMT pret vienoties savā starpā.
    2. Tu vienosies, kad noņemsi masku, kopā ar citiem.
    3. Vienosies par to, kas ir konstruktīvi, kas nav un kur to likt.
    ==========
    Kas tev ir par problēmu?
    Jautājums it kā ne par tēmu.
    Vai tu uzskati, ka patentu eksistence ir Ok jeb jāturpina?

  • Ivo, izskaidrot to viegli. Ir tādas tēmas, kuras krasi paceļ kaislību līmeni un momentā novērš uzmanību no apspriežamā rasta, un tam nav nekāda sakara ar publicēto rakstu. Parasti tie ir tie komentāros anonīmi ieliktie atgādinājumi par nacionālisma izšķirīgo un ne ar ko neaizvietojamo lomu. Tad nu arī šajos komentāros to sakramentālo tēzi iniciēja žulis. Un tad tajā neauglīgajā diskusijā iesaistījos arī es. Biju pēc naktsmaiņas, noguris.
    Cerēju, ka vakar tā tēma būs izsmelta, bet šodien atnāca nacionālistu palīgspēki – Valters. Un viss sākās no jauna.
    Atzīstu, ka manā vecumā un ar manu pieredzi nevajadzētu iekrist uz šādām nacionālistu provokācijām. Centīšos turpmāk savaldīties un ar viņiem nekādās sarunās neielaisties.
    Vienlaikus ceru, ka cilvēkiem ar mazāku pieredzi, ja tādi te ir un lasa, manas atziņas, argumenti un pieredze var izrādīties lietderīgi, lai gūtu zināmu imunitāti pret šāda veida nacionālistu demagogiem.

  • Vai tas neatgādina kaut ko no psrs laiku partijas biedra atskaites…

  • Tev labāk zināt, anonīmais mērgli, ja jau tā atgādina…

  • Neņem galvā to dīvaini, kas te līmējas klāt. Tāds ir viņa uzdevums – novērst uzmanību no galvenā un iesaistīt neauglīgās debatēt. Visideālāk būtu, ja ignorētu viņu. Pats dažreiz nenociešos, bet sen vairs nerakstu garus penterus.
    ——–
    Saproti – es uz to skatos tā – tas ir treniņš.

  • Tieši tā! Es ar šādi trenējos, bet trenējos tik, cik gribu :).
    Ja “visvaldisvi” darbojas ar sliktiem nolūkiem, tad patiesībā viņš izdara ļoti svētīgu darbu. Piemēram, es ar laiku uzlaboju savas sekmes:
    1) tikt galā ar “laika zagļiem” (publiskie komentāri ir aisberga redzamā daļa, bet vēl taču ir e-pasts, Draugiem.lv, mobilais tālrunis un ja vēl kāds pamanās mani satikt klatienē, tad tas ir pats labākais treniņš!);
    2) domas formulēšanā un debašu mākslā;
    3) savaldībā, kas ir ļoti ļoti svarīgi.

    Protams, man vēl augt un augt.. Visvaldi, paldies Tev liels!
    Tā turpini (palīgus gan, lūdzu, nesauc)! ;)

    Iešu mājās un turpināšu skatīties filmu par Gandiju. No viņa mēs varam daudz mācīties.. un no viens otra.. no dabas.. ieklausoties.. arī sevī..

  • O, protams, mūsu anonīmais draugs ir OK. :) Es vien gribēju zināt viņa reakciju uz to nesmuko vārdiņu. Taču tas nav svarīgi. Pārējiem atvainojos.
    Laikam jau katram ir kāda vājā vieta. Man tā, kā jūtat, ir t.s. nacionālisms.
    Intelektuālā līmenī, protams, puišus saprotu. Taču pats sākotnēji biju kopā ar viņiem. Es biju viņu daļa, un tas viss kopumā bija liela daļa no manas dzīves, uz ko es vieglprātīgi un neziņā biju licis visas kārtis bez rezerves. Līdz ar to es lielā mērā jūtos atbildīgs par to postu, ko nesusi šī sērga.
    Esmu tiešām pārliecībā, ka neviens slēpts vai atklāts ienaidnieks nav Latvijai nesis tik lielu ļaunumu kā šis primitīvais, gļēvais un melīgais nacionālisms. Un te nav runa tikai par t.s. nacionālistu organizācijām. Arī tie, kuri sevi dēvē par liberāļiem, labējiem un centristiem, vai zaļajiem, ir lielā mērā aplipuši ar šo ideoloģisko sērgu. Privātās sarunās viņi ar nacionālistiem flirtē un taisnojas. Viņi saka apmēram tā: “Mēs jau gribam to pašu, mums ir viens mērķis, nu tikai jāprot būt diplomātiem…” Viņi tā flirtēja arī ar mani, kad es vēl skaitījos nacionālists.
    Vakar es jau vēlējos, lai kāds no viņiem uzraksta savus uzskatus un darbus reprezentējošu rakstu. To tad arī varētu apspriest, nenovēršoties no tēmas. Taču viņi pat uz to nav spējīgi.
    Tad nu es arī uzņemšos tādu labu treniņu nereaģēt uz tām provokācijām. Izņemot gadījumu, kad tiešām būs sakarīgs raksts par nacionālismu, kuru būtu vērts iztirzāt.
    Kamēr tāda nav no latviešiem, tiešām labāk pastudēt Gandiju, no kura tiešām ir ko pamācīties.

  • Kaspar Vaikuli.
    Tātad tu, apgalvojot ka nekam netici, apgalvo,ka tici “ka mums no nekurienes nav jātiek ārā” un “visas problēmas ir tikai un vienīgi prāta un neapzināšanās radītas”?
    Lai tava ticiba tev palīdz!

  • Tavas domas materializējas. Rīt būs raksts tieši par nacionālismu. Ļoti ceru, ka domu apmaiņa par šo tēmu turpināsies. Kā teica nelaiķis Petrovs: “Mums nav neērtu tēmu”. Viss ir jāizrunā līdz galam, jo citādi agri vai vēlu tā āža kāja izlien ārā. Diplomātiem IR jābūt un atbilstoši vārdi ir jāizvēlas, bet tai “diplomātijai” ir jābūt balstītai nevis uz “pielaizīšanos”, bet pacelšanos pār mazāksvarīgo, lai saprastu, kas tad ir pats vērtīgākais. Ir jāatšķir (kā saka Dainis) “prievīšu nacionālisms” no valstiskas domāšanas un spējas redzēt tālāk par savu pagastu, novadu un valsti..

  • Lai nebūtu kārtējo pārpratumu… tas, ko nepieminēju – ir garīgā izaugsme. Uzskatu, ka, bez saiknes stiprināšanas ar dzimto zemi un kultūras izkopšanas, patiesa izaugsme vismaz šajā cilvēces attīstības posmā nav iespējama. Vēl ne..

    Ja paskatāmies, kas notiek “citās dimensijās” (ne tikai teritoriālajā/telpiskajā skatījumā), tad kaut kad (varbūt jau pavisam drīz) pienāks pavisam citi laiki – jaunie nāks ar cita līmeņa apziņām, visi kļūs par “lamām” līdzīgām garīgām būtnēm, sazināsies telepātiski – tad arī valodai un citām mazāk svarīgām lietām nebūs nekāda jēga. Par šī visa iespējamību ir reāli pierādījumi. Arī daļa no T.F. lasītājiem jau instinktīvi jūt šādu laiku tuvošanos. Tādēļ arī tāda viedokļu sadursme. Viens otru nesaprotam. Bet uz to visu jāraugās ar sapratni.. vai vismaz “jāatver prāts”. Mēs šobrīd dzīvojam laikmetā, kad ar vienu kāju jau esam iekāpuši “aizspogulijā”.. Izbaudiet šo laikmetu! Tas ir kaut kas unikāls.. Tieši šis ir brīdis, kad mēs dzīvojam PA ĪSTAM. Gadu simtiem un tūkstošiem kas tāds nav bijis iespējams. Iespējams ir bijis, bet ne tādām ļaužu masām, kā tagad..

  • :) prievīšu nacionālisms ir labs un derīgs, tam savs laiks un vieta. Protams, ja ar to vien neaprobežojas. Starp citu, prievīšu nacionālisms zēla un plauka padomju laika pēdējā divdesmitgadē, un es arī esmu folklorists. Un tagad reizēm skumji, cik maz latviešu Līgo svētkus sagaida savās tautiskās goda drānās, ar savām dziesmām, ko paši dzied un dejo (kopš režīms šo prieku nolaupījis, iestindzinot to tikai savā himnā). Diemžēl tas kolaboracionistu politiskais nacionālisms ir nograuzis un nožņaudzis arī prievīšu nacionālismu, izspiedis tautai dzīvotprieku, nomācis.
    Jauki, ka būs raksts. Es gan rīt darbā, taču parīt redzēšu, kas no tā sanācis un vai man tur vēl kas piebilstams. :)
    Ivo, ar tiem laika zagļiem Tu pieskāries svarīgai problēmai. Es zinu, ko tas nozīmē. laika zagļi cilvēku var burtiski noēst. Labi, ka to apzinies. Lai Tev tiešām izdodas tos zagļus laikus pazīt un pasargāt sevi svarīgākām lietām! :)

  • “Prievīšu nacionālisms” manā izpratnē nav saistīts ar folkloru, ja vien tā nav folkloras izķēmošana (kas arī bija pieredzēta lielā apjomā). Senču tradīcijas un īsta Saulgriežu svinēšana ir tas, ko ieskaitu “garīgās izaugsmes” kategorijā. To ir jājūt. Šovakar varbūt to nespēju noformulēt visatbilstošākajiem vārdiem.. Kā nekā 5-dienas vakars..

  • Ivo, mēs vienkārši nesapratāmies, jo katrs aiz konkrēta jēdziena iztēlojies kaut ko citu. Un arī saulgriežus svinēt var dažādi – vienkārši vai arī izmeklēti elitāri un īpaši autentiski. Tas nenozīmē, ka autentiski noteikti ir labāk. To autentiskumu tāpat izgudrojuši mūsdienu cilvēki. Un arī vienkāršs parasta cilvēka ikdienas darbs ir garīgs. Garīgums jau nav kāda ēteriska plivināšanās kādos īpašos izredzētības mākoņos. Ļaujies apskaidrībai, tad saskaldi malku, un atkal izbaudi apskaidrību.
    Vispār jau saulgrieži ir saistīti ar laukiem, ar sētām, ar lielām ģimenēm. Tātad ar to vidi, kuru kolaboracionistu nacionālisms un visi šie globālismi sazvērējušies iznīdēt.

  • Žulim
    Vai tu pamēģināji padzīvot Tagadnē(kaut uz mirkli)(Vai vispār saproti ko es domāju ar vārdu Tagadne?)? Vai Tagadnē vispār pastāv kādas problēmas vai prāta izdomātas bedres no kurām jātiek ārā?

  • Jāni Kučinski!
    Skatos, ka tu esi iejuties savā elementā. Diemžēl taisnība nav atkarīga no tā cik kurš stipri bļauj. Parasti stipri bļauj tieši tie, kuriem nav taisnība. Tu nu esi šeit visus, izņemot, protams savus domu biedrus “atmaskojis” nežēlojot epitetus.Tam visam klāt, kā jau kārtīgam demagogam pienākas vēl nekautrējies pateikt, ka apvainotais šeit esi tieši tu. Mani uzjautrina tava gaudošana par tiem anonīmajiem diskusijas dalībniekiem. Nu padomā pats, kādas muļķības tu runā! Patiesībā jebkurā interneta diskusijā visi tās dalībnieki savstarpēji ir anonīmi un citādi jau tas nemaz nevar būt. Nu pieņemsim, ka es savu komentu parakstītu kā Jānis Krūmiņš, Kalniņš, Kārkliņš vai Ozoliņš. Vai tādēļ es vairs nebūtu anonīms? Kā lai es zinu, ka Aigars Brūvelis tiešām ir Aigars Brūvelis un Jānis Kučinskis ir tiešām tas. kas raksta šos histēriskos komentus? Varbūt Jānis Kučinskis nemaz nav ieskatījies tādā tautasforuma lapā un nezina, kas te notiek? Neviens koments taču nav apliecināts ar elektronisko parakstu! Labi, labi, vari nepierādīt, ka tavi komenti ir īsti. Ne par to iet runa. Runa ir par to, ka kļūt par aizvainotu princesi uz zirņa tādēļ, ka lūk es esmu uzrakstījis savu vārdu un uzvārdu, bet citi nē, nav nekāda pamata. Bet tu jau arī neesi aizvainots, tu tikai tēlo šo aizvainojumu, lai varētu aiz pārmetumiem anonimitātē noslēpt to, ka tu un tavi domubiedri šajā diskusijā zaudē.Jūs savu argumentu trūkumu aizsedzat ar apvainojumiem, ņirgāšanos, apspriežamās tēmas sakāpināšanu līdz absurdam un citām demagoģijas pērlēm. Pārlasi savus komentus. Varbūt Tev pašam paliks neērti, kaut gan, stipri par to šaubos. Tu pārmet citiem elementāras cieņas un pieklājības trūkumu pret saviem tautiešiem, bet pats gan nekautrējies latviešu nacionālistus apsaukāt un apvainot itin krāšņi. Bet tie taču arī ir tavi tautieši! ( Jeb varbūt es maldos?) Ar izriestu krūti tu paziņo, ka esi bijis nacionālists ( pat uzskatīts par nacionālisma ideologu), bet uzdod jautājumus kā tāds niķīgs bērns – pierādiet man, pasniedziet man uz paplātes definīcijas, skaidrojumus. Bet es sēdēšu un jūs kritizēšu, izsmiešu, ņirgāšos. Kas ir ar tevi? Amnēzija uznākusi? Vai vairs neatceries ko rakstīji par nacionālismu tos desmit gadus. Ak priekš tevis latviešu nacionālisms nav pareizs un nacionālisti visi ir slikti cilvēki? Tad ko tu esi darījis, lai šis nacionālisms būtu labs? Kur tad ir tas tavs toreizējais nacionālā ideologa devums? Izčākstējis? Tik vien spēj, kā ieteikt izlasīt vienu grāmatiņu par nacionālismu. Tik vien spēj kā bez jebkāda pamatojuma gānīties par nacionālismu. Tik vien spēj, kā aicināt cilvēkus nepievērsties nacionālismam un apgalvot, ka šādas diskusijas degradē Tautas forumu.Tu saki, ka pretim nacionālismam varot “piedāvāt patiesību un reālus darbus savas tautas labā”. Nu, kur tad ir tā tava patiesība un tie reālie darbi savas tautas labā. ( Izskatās, ka ne jau nacionālisti šeit mētājas ar saukļiem un lozungiem) Atklāj man, “tumsonīgajam nacionālistam”, apgaismo manu prātu. Tikai dari to sakarīgi, argumentēti. Tava histērija un apvainojumi ne man ne citiem diskusijas dalībniekiem nav vajadzīgi. Bet, ja nav ko teikt, tad paklusē. Tas būs labāk, nekā aizrunāties galīgās auzās, kā to dara Aigars.

  • Klau, bet tas jau ir par traku. Tā vairs nu ne pavisam nav saruna ne par intervijā skartajām tēmām un arī vairs ne par nacionālismu.
    Ja vēlaties ko uzzināt par J.Kučinski, tad, lūk, daļa no viņa veikuma – http://www.tautasforums.lv/?s=J%C4%81nis+Ku%C4%8Dinskis (3. lappuses!!!)

    Esmu domājis, kas ir “stiprs cilvēks”
    - vai tas, kurš daudz kritis un vienmēr spējis piecelties? – kurš ir “aplauzies” un atkal atkal atradis “jēgu”?
    - vai varbūt tas, kuram “bieza āda” un “viss pie kājas”?
    … jebkurā gadījumā ir jāciena vienam otru.
    Manuprāt, stiprs ir tas, kurš spēj pieņemt patiesību tāda, kāda tā ir. Vieds ir tas, kurš saprot, kādēļ ir tā, kā ir. Tātad vairosim viedumu, tad arī būsim stipri. Skatīsimies patiesībai acīs un tieksimies izprast, kādēļ tā ir tāda un ne savādāka.

  • Nav skaidrs, kas tiek domāts ar vārdu nacionālisms. Ideoloģija tā nevar būt, visticamāk, tas ir ideju kopums, kas tiek apzīmēts ar vārdu nacionālisms. Vai tas pieņemams, kā, cik lielā mērā noder šodienas Latvijai, atkarīgs no atsevišķām idejām, kuras ietilpst šajā idejiskajā sakopojumā.
    Piedāvājot kādu vienu atsevišķu ideju, apstrīdētāju saradīsies ka biezs. Izveidot ideju sistēmu satāvošu no (jā, cik šādu ideju var būt tādā sistēmā) daudzskaitlīgām idejām, kuras būtu izsvērtas, pieņemamas šodienas apstākļos, kurām būtu saprotoši atbalstītāji. Vai tas maz ir iespējasms? Ja tā visa nav, tad tas ir tikai strīds par uz galda atrodošos grāmatu ar nosaukumu “Latvijas nacionālisms”, kuru neviens nav lasījis, jo tajā nekas nav rakstīts.

  • Jāni, Jāni kā gan tiki līdz mērglim. Bet varbūt rīt apdomāsies un varēsi sākt jaunu dzīvi. Zini es arī mēdzu kļūdīties, vismaz man tā liekas. Katrā ziņā nesavaldība ir traka lieta – par to jādomā…

  • Jā, jā. Šī diena ir īpaši interesanta. Šķiet pamazām sāku apjaust kā esmu uzminis uz varžacs. Īstenībā tas tā pavisam nebija domāts. Ceru arī ka uz priekšu tā nedarīšu. Interesants pagrieziens kā esmu iekļuvis “tautas foruma” ienaidniekos… Tā jau var sanākt ka arī tikšu “tautas ienaidnieka” godā. Paliek interesanti, vai ne?

  • O, es skatos, jums aizgājis trešais raunds ar anonīmiķiem par nacionālismu. Nu skaisti! :)
    Es gan pasēju. Lai veicas! :)

  • O, laba ideja. Es nākmos Jāņos valkāšu nacionālo apģērbu. Tas jau jāizgatavo drīzumā. Tā, starp citu, varētu būt laba dāvana, ja nezini, ko dāvināt.

  • es gan sāku nopietni apsvērt treniņtērpa iegādi. ja nu vienīgi tā vairs nav tik laba dāvana?

  • Var arii taa – var jebkaa. Neierobezjo sevi:D

  • Es ar iegádájos tautastérpu, ljoti skaistu, ar saulespukju rakstiem svárku krokás. Mana latviská tautíba ir viena no manám izcilákajám bagátíbám – pamats caur kuru ar jo vairák míljas ir citas tautas un kultúras. Latvju dainas, dziesmas un danjchi ir apgarojoshs brínums, kopsanákshanas shajás izpausmés apgaro un stiprina ká reti kuru citu tautu. Més esam Laimas bérni – turígi tás kultúras mantinieki

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.