Tautas Forums

Savas vecāsmātes grāmatu plauktā uzgāju A.Grīna sarakstīto, 1936. gadā izdoto grāmatu „Latvijas vēsture”. Šajā grāmatā mūsu valsts vēsture pasniegta pirms Padomju laiku, Latviskā patriotisma garā, un sniedz nozīmīgu informāciju par procesiem Latvijas valsts dibināšanas un agrīnās pastāvēšanas laikā. Ieinteresēja autora izklāsts par to, kā Latvijas valsts pilsoņi tika pie savas zemes. Izraksts no grāmatas:

* * *

“Agrārā reforma
Vidzemē un Latgalē pirms Latvijas valsts dibināšanas, zemniekiem piederēja tikai divas piektdaļas zemes, Kurzemē nepilna trešdaļa, un tikai Zemgalē nepilna puse no visas kopplatības. Tai pašā laikā muižniekiem piederēja Vidzemē, Kurzemē un Latgalē vairāk kā puse zemes, bet Zemgalē, kur daudz valsts muižu, - trešā daļa. Vēl Latvijas valsts sākumā dažiem simtiem muižnieku ģimeņu, kas visas bija sveštautieši (Latgalē pa lielai daļai poļi, citur vācieši), piederēja puse Latvijas zemes.

Latviešu vairums krievu laikos bija bezzemnieki savā pašu tēvzemē, muižu un saimnieku kalpi. Kas gribēja tikt pie sava stūrīša, tam vajadzēja šķirties no dzimtenes un izceļot uz Krieviju vai Ameriku. Tur viņi ar laiku aizmirsa savu tautu un valodu, pārtautojās.

Citi latviešu bezzemnieki tad saplūda fabriku pilsētās, sevišķi Rīgā. Tās iedzīvotāju skaits pirmskara gados strauji auga, bet Latvijas laucinieku skaits stāvēja uz vietas, dažos pagastos pat samazinājās. Slikto zemes apstākļu dēļ taisījās sākties latviešu tautas izmiršana.

Ar varu un viltu mūsu sentēviem bija atņemta viņu zeme, bet tauta savā taisnības apziņā nekad neatzina, ka viņas senču mantojums būtu galīgi pazaudēts.

Šo mantojumu latviešu tautai atdeva Latvijas valsts. Blakus Latvijas neatkarības izkarošanai un 15. maija dotai tautas vienībai, Latvijas agrārā (zemes lietu) reforma ir viens no trim mūsu lielākajiem ieguvumiem. Ar zemes atdošanu tautai ir likti stipri pamati latviskai Latvijai, kuru Latvijas tauta tagad ceļ valsts dibinātāja, brīvības cīņu vadoņa un latviešu vienības atjaunotāja Dr. K. Ulmaņa vadībā. Vadoņa vadībā ir atkal iemantota tautas tēvzeme.

Agrārreformas likumu pieņēma Satversmes sapulce 1920. Gada 16. Septembrī, nodibinot valsta zemes fondu. Šai fondā ieskaitīja visus valsts īpašumus, kā arī privāto un mācītāju muižas lielāko daļu.

Valsts fonda zemi izlietoja jaunsaimniecību dibināšanai, pie kam ar likumu noteica, ka to lielums nedrīkst pārsniegt 22 ha (60 pūrvietas) lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Līdz 1935. gadam Latvijā ar agrārās reformas palīdzību nodibināts ap 100.000 jaunu saimniecību. Kopā ar piegriezumiem un piešķirtiem amatnieku gabaliem un dažādu rūpniecības uzņēmumu zemēm, iznāk, ka līdz šim no valsts zemes fonda zemi dabūjuši ap 200.000 Latvijas pilsoņu. Bijušo muižu laukus tagad atkal ar latviešu saimnieki. Ar priekš sevis un saviem bērniem, kā savu senču zemes likumīgie mantinieki.

Latvija ir lauksaimniecības valsts
Zemnieka darbs ir kā labklājības avots visām citām saimniecības nozarēm, rūpniecībai un tirdzniecībai. Ja zemniekam klājas labi, viņš spēj vairāk pirkt pilsētu ražojumus, fabriku preces un amatnieku izstrādājumus. Tā saimnieka labklājība ir visas tautas un valsts labklājības pamats. Tādēļ valdība centās nostiprināt mūsu lauksaimniecību, pati uzpirkdama labību par noteiktām cietām cenām un izvezdama cenas arī visiem citiem svarīgiem lauksaimniecības ražojumiem. Zemnieki tagad zina jau iepriekš, cik tie saņems par saviem ražojumiem, un ir pasargāti no nokļūšanas tādā stāvoklī, kad labība, sviests, gaļa un citi produkti jāatdod zem pašizmaksas cenas. Partiju valdīšanas laikā tas gadījās bieži un daudzi zemnieki iestiga parādos. Daudziem bija viņu parādu dēļ jāatstāj tēva mājas.

Valdība apturēja zemnieku māju pārdošanu ūtrupēs un radīja iespēju zemniekiem kārtot savus parādus. Sevišķu vērību piegrieza lauku būvniecībai, lai uzlabotu lauku labierīcības un tā veicinātu cilvēku atgriešanos no pilsētām atpakaļ uz laukiem.”

* * *

Ne autors, ne tā laika lasītāji vēl nezināja, ka drīz vien Padomju okupācijas rezultātā, zeme atkal tiks atņemta, notiks kolektivizācija un saimnieku izsūtīšana.

Šobrīd, atjaunojoties Latvijas neatkarībai, šo zemju īpašnieku mantinieki ieguva tiesības šo zemi atgūt. Skumīgi ir redzēt, ka tikai neliela daļa latviešu zemju īpašnieku atgriežas pie savas senču zemes un cenšas to saglabāt īpašumā nākamajām paaudzēm. Pārsvarā zeme tiek pārdota, bieži vien ārzemniekiem, kuriem tā liekas sviestmaižu cena, salīdzinot ar zemes cenām viņu mītnes zemēs. Šoreiz latvieši labprātīgi, apstākļu spiesti vai alkatības virzīti izpārdod savu zemi cittautiešiem.

Interesantas ir paralēles par valdības piedalīšanos lauksaimniecības nozarē, regulējot tirgu un pasargājot lauksaimniekus, saprotot, ka lauksaimniecības nozarei ir augstākā prioritāte. Tas, kas notiek pašlaik, ir klaja lauksaimniecības produkcijas konkurētspējas samazināšana.

Lasot šo izdevumu, rodas sajūta, ka tajā laikā politiskā situācija risinājās līdzīgi, kā šobrīd, un partiju savstarpējās cīņas neveicināja valsts un tautas izaugsmi. Citāts no grāmatas:

* * *

„Valdība likvidēja partijas, kas bija saskaldījušas tautu, ne reti sakūdīdamas vienu daļu pret otru un sadarbības vietā radīdamas tikai ienaidu. Partiju valdīšanas laikā pašvaldību un organizāciju lietas vadīja ievēlēti ļaudis, kurus vēlēja nevis pēc viņu patiesajām spējām un lietderības, bet pēc viņu solījumiem un runām, tāpat kā Saeimas deputātus. Arī aiz šiem ievēlētiem pašvaldību un organizāciju vadītājiem stāvēja partijas, un viņi savā darbībā stādīja pirmā vietā savas partijas labumu, nevis valsts un visas tautas labumu. Vēlētos amatos bieži vien iekļuva savam uzdevumam nepiemēroti, pat negodīgi vīri, bet piespiest tos atbildēt bija ļoti grūti.

Šo nebūšanu valdība izbeidza, drīz pēc 15. maija, atceldama vēlētās valdes, un tā vietā nostādīdama pašvaldību un organizāciju priekšgalā spējīgākos lietpratējus no nevainīgu un apzinīgu pilsoņu vidus”

* * *

Autors vairākkārtēji norāda, ka tā laika valdība ar Dr. K. Ulmani vadībā bija spējīga sakārtot valsti un novērst līdzīgas nebūšanas, kādas vērojamas šodienas Latvijā.

Pārdomājot tēmu, varam mēģināt iedomāties, kas notiktu, ja valsts šobrīd izveidotu Valsts zemes fondu, kurā ieskaitītu visu valstij piederošo zemi un zemi, kura noņemta tādiem īpašniekiem, kuri zemi nespēj apstrādāt, vai ir ieķīlāta bankās un īpašnieks nespēj to atgūt. Ja šo zemi un atbalstu piešķirtu jaunsaimniecību dibināšanai, strādāt gribošiem un varošiem cilvēkiem, kuri šobrīd ir bez darba. Automātiski varētu tikt nodarbināta visa jaunsaimnieka ģimene, būtiski samazinātos bezdarbs, tiktu apsaimniekotas aizlaistās zemes, uzlabotos lauku infrastruktūra, pieaugtu IKP utt. Latvijas valdība šādu soli jau reiz ir spērusi, un tas ir devis ļoti labus rezultātus valsts izaugsmei, tad kāpēc lai to nedarītu vēlreiz?