I.Briedis: ‘Pret lauzni – ar lauzni. Tiešā demokrātija 21. gadsimtā’

No “simboliskās politikas” teorijas, tā arī praktiski mēs ikdienā redzam, ka pareizie vārdi zaudē spēku un svaru, bet visvareni ir multimediālie videoefekti, kas adresēti nevis pie saprāta, bet pie jūtām un emocijām, konstruējot dažādus elkus, mītus, kultus un surogātas pseidopatiesības. Ir tāds teiciens: ja Dievs grib sodīt cilvēkus, tad viņš tiem atņem prātu, ko mēs arī novērojam praksē. Rezultātā nav vairs spēkā šķietamā aksioma, ka tautai vienmēr taisnība, jo, nonākot IKT (informācijas un komunikācijas tehnoloģijas) radīto ilūziju (patīkamu un nepatīkamu, piemēram, – baiļu) varā, tās liela daļa var skriet bezdibenī vai ugunī kā aitu bars ar aunu priekšgalā un faktiski iet uz pašiznīcināšanos. Vismaz pārdesmit gados pēc neatkarības atgūšanas tā ir sanācis. Tas neattiecas uz visiem un laikam ir kā ar hipnozi, kurai ne visi pakļaujas.

Kā jau vienā TautasForums.lv diskusijā bija pieminēts, tad krieviem ir teiciens “protiv loma njet prijoma”, kura turpinājums ir “krome drugogo loma”. Respektīvi, – vajadzētu padomāt, kā IKT instrumentus, kurus izmanto “vara ”, bloķēt ar atbilstošiem IKT rīkiem no sabiedrības “pretēji varai” puses. Tas ir ne gluži tas pats sadalījums, kā pozīcija un opozīcija, jo opozīcija vienmēr grib tikt pozīcijā, bet “pretēji varai” ir jāpaliek savā vietā vienmēr un tai ir sava misija, lai nodrošinātu sabiedrībā politisko un saimniecisko līdzsvaru.

Sabiedrībā reāli var sasniegt mērķus, ņemot vērā iespējas, kas ir “varas” rokās, manipulējot ar tiem pašiem IKT rīkiem. Respektīvi, – IKT ērā īstenotā “simboliskā politika” pati par sevi nav ne laba, ne slikta, bet būtiski ir, kas un kādos nolūkos to izmanto. Iesaku izvērtēt vienu no galvenajiem secinājumiem, kas izriet no VAIAB 2003.g. biļetenā Nr.38-4 “Sociāli politiskie procesi informācijas sabiedrībā” apkopotās informācijas – IKT sabiedrībā īstenojas plurālisma ideoloģija, kur sabiedrības “politiskās intereses” koncentrējas ar “simboliskās politikas” rīkiem uzkonstruētā patiesa vai šķietama “līdera” personībā, kas “uzdarbojas” uz ievērojamas sabiedrības daļas jūtām un emocijām, tā nodrošinot “partiju demokrātijas” sistēmai nepieciešamo leģitimitāti.

Tas viss pie mums ir labi redzams praksē, kur mūsu acu priekšā tapa tādi vadoņi – “patroni”, kā joprojām “pie ruļļiem” esošie un mūs uz nekurieni vadošie Andris, Einārs, Aigars, Ainars u.c. kopā ar saviem “klientiem” (termini no “klientelisma” teorijas, kur, kā senajā Romā, “patroni” ir vergturi, bet “klienti” – tiem kalpojošie brīvlaistie vergi).

Ja esošās “varas” leģitimitāte mūsu valstī tiek nodrošināta ar “polittehnologu” Jurģa, Ērika u.c. spēkiem radītiem virsvadoņu tēliem, tad pēc principa “lomom protiv loma” varbūt, ka ir vajadzīgi līdzvērtīgi pasākumi arī no “pretēji varai” puses. Tāda ranga personības būtu jāatrod vai jārada, jo citādi “tauta mūs nesapratīs” un mūs uztvers kā kārtējos tīkotājus pietikt pie siles “varas” lēģerī, vai arī profesionālie polittehnologi mūs atmaskos multimediāli kā eirokrātus, sociālisma paliekas, čekas aģentus u.tml., kas bezkaunīgi nomelno mūsu tautu un tās viedo “Saulvežu” gaišos tēlus u.tml.

Tādejādi viens no tautas kustības stratēģiskiem mērķiem varētu būt “līdera” tēla “pretēji varai” pusē radīšana un popularizēšana ar IKT instrumentiem. Lai līdzsvarotu un kompensētu “varas” izmantotos mehānismus, palīdzētu tautai nonākt no politisko simbolu ilūzijām reālajā īstenībā un tad lemt savu likteni ar mūsdienu demokrātijas līdzekļiem.

Tas nozīmētu turpmāk nākotnē kardinālu valsts pārvaldes sistēmas nomaiņu no iepriekšējām sabiedrības formācijām atbilstošās “pārstāvnieciskās demokrātijas” uz IKT sabiedriskās formācijas būtībai un iespējām atbilstošo “tiešo demokrātiju”, uz kuru mūsu sociāli un etniski sašķeltā, fiziski un morāli degradētā sabiedrība pašlaik vēl nav spējīga.

Kā vēsta ticami informācijas avoti no pasaules “counter-power”1 aprindām, tad “tiešās demokrātijas” būtība izpaužoties kā “IKT sabiedrības” pašorganizēšanās un pašpārvalde. “Tiešās demokrātijas” jēdziens mūsdienās atšķiroties no klasiskā priekšstata un nozīmējot, ka valsts pilsoņiem ir tiesības balsošanas veidā uz tiešu līdzdalību visu būtisku jautājumu risināšanā un lēmumu pieņemšanā neatkarīgi no parlamenta un valdības. Tehnoloģiskās iespējas ir pieejamas un tās jau tiek realizētas, piemēram, – Igaunijā. Paliek vēl tāds “mazumiņš”, kā panākt, lai “publiskā vara” dalītos ar “pretēji varai” esošo IKT sabiedrību savās tiesībās un pienākumos. Kā arī – kā panākt, lai vienmēr “pretēji varai” esošā tauta būtu spējīga izmantot savas suverēna tiesības (lai atbilstoši Satversmei LR “vara” tiešām sāktu piederēt tautai, nevis naudai, kā līdz šim un pašreiz ir joprojām).

“Tiešās demokrātijas” ieviešanai Latvijā vispirms būtu vajadzīgs nodrošināt tehnoloģiskās iespējas vismaz tā, kā Igaunijā (brīva pieeja i-netam, elektroniskais paraksts par brīvu, identifikācijas karte u.c.). Kā arī iesākumam būtu “jāizsit” caur esošās “publiskās varas” sistēmas aizsargbastioniem (valdību, Saeimu un ministrijām) likumdošanas akti “Par iedzīvotāju sabiedrisko pašpārvaldi LR”. Jo līdz šim “tiešās demokrātijas” legalizēšanai nepieciešamās sabiedrības pašorganizācijas un pašpārvaldes likumdošanas un normatīvo aktu nav bijis un nav, bet tā saucamās “pašvaldības” ir tikai “valsts publiskās varas sektora” vietējais, lokālais līmenis, kas būtu drīzāk saucamas par “municipalitātēm”. Atšķirība ir tāda, ka municipālā pārvalde ir tikai zemākā pakāpe “publiskās varas” hierarhijā, bet pašpārvaldei ir jābūt brīvai no “varas” diktāta un IKT sabiedrībā būtu jārealizē suverēnā tautas vara ar “tiešās demokrātijas” instrumentiem un bez pakļautības municipālajiem veidojumiem, valdībai, parlamentam u.c. publiskās varas institūcijām.


Ivars Briedis
,
Ventspils augstākās izglītības atbalsta biedrība (informācija internetā)

  1. Burtiskais tulkojums no angļu valodas – pretēji varai; iedzīvotāji (bieži – sabiedriski aktīvi), kuri neatzīst dažu cilvēku varas uzurpēšanu pār lielāko sabiedrības daļu []

  • mediju darbs ir polarizét. Mediji vienmér sadala cilvékus vismas divaas grupaas – vieni, kas atbalsta, otri, kas nee. Parasti mediji rada arii tresho grupu – tie, kam vienalga.
    ——–
    Demokrátija taadaa izpildiijumaa, kaa tas ir shobriid visaa pasaulee, ir visefektiivaakais cilveeku kontroles mehaanisms.

    Kaadeelj?

    Taadeelj, ka visi vergi domaa, ka ir briivi:D

  • jā, rakstā minētā lieta tiešām ir būtiska. :(
    tomēr, runājot par IKT – nevar noliegt, ka tie ir vērsti uz cilvēka uzmanības zagšanu. Un, patiesībā, tas nekas baigi labs nav. Cita lieta, ka šādi mēdiji ir kluvuši par informācijas nodošanas kanāliem.
    -
    mans sapnis ir, ka internets kļūtu vairāk par rīku, mazāk par ļaužu zombēšanas instrumentu. tas gan pagaidām ir tikai sapnis.

  • ATBALSTĪSIM ŠVEICES VĒLEŠANU SISTĒMAS IEVIEŠANU LATVIJĀ.
    ĪSTENOSIM DZĪVĒ SATVERSMES TĒZI-VARA PIEDER TAUTAI.
    VALDĪBAS VADĪTĀJS IR JĀAPSTIPRINA PREZIDENTAM-PĒC KONKURSA
    REZULTĀTIEM.JĀRIKO KONSULTATĪVIE REFERENDUMI PAR POLITIKAS
    VIRZIENIEM.VALDĪBAS VADĪTĀJS IZVELAS MINISTRUS UN VEIDO
    POLITIKU ATBILSTOŠI PILSOŅU BALSOJUMAM.

  • Demokrātija labi skan, taču tas nav nekas vairāk kā personības brīvības definīcijas paveids, kurā īpaši uzsvērtas tiek vēlēšanu tiesības un ar tām saistītās indivīda brīvības. Jā,tāda brīvība ir, bet tās ietekme uz valstiskiem lēmumiem ir tāda pati, kā vidējā statistiskā pilsoņa īpašumā esošā naudas ietekme uz valsts budžetu. Patiesībā – nekāda. Vēl vairāk – tā nekāda tiek uzticēta starpniekam – deputātam.
    No indivīda viedokļa tāda brīvība ir lieka un bezjēdzīga.
    Pavisam citādāk, ja raugās no varas viedokļa. Vara nevar pastāvēt vakumā, tai jāzina, ko vēlas tauta. Ja nezinās vai ignorēs tautas vēlmes, tad tā būs slikta vara. Tāpēc gudra un laba vara vienmēr gribētu sņemt kādu indikāciju no tautas. Internets tādā sakarā sniedz labu iespēju.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.