G.Ošeniece: ‘Ko sēt, ko pļaut? Ko mācīt skolā?’

Cik daudz no tā, ko mēs, pieaugušie, līdz šim skolās un augstskolās esam mācījušies, gatavojuši kontroldarbiem un gala pārbaudījumiem, šodien vēl aizvien atceramies? Cik daudz no tā, ko mēs reiz kalām galvās, mums ir noderējis reālajā ikdienas dzīvē? Parasti tie ir apmēram 5-10%. Svarīgākās un nepieciešamākās lietas mēs tomēr gūstam ārpus nodarbību laika.

Tomēr nevar teikt, ka laiks, ko esam veltījuši formālās izglītības iegūšanai, ir bijis veltīgs. Tas mūsos atstājis kaut ko ļoti nozīmīgu: izpratni par attiecībām, par dzīves kopsakarībām, tas veidojis mūsu raksturu, mūsu darba spējas un prasmi mācīties. Pat ja mēs esam aizmirsuši, ko tieši mācījāmies, pati vingrināšanās, cerams, ir bijusi galvenais ieguvums.

Domāšanas spējas attīstās matemātikas, loģikas un filozofijas nodarbībās. Pasaules izpratne veidojas ģeogrāfijas, vēstures un dabaszinātņu stundās. Sevis apzināšanos un pašrealizāciju attīsta dažāda veida spēles, teātra lugu iestudēšana, uzstāšanās ar dejām vai dziesmām, pašu izgatavotu mākslas darbu izstādīšana, kā arī piedalīšanās diskusijās un debatēs. Viss, kas paliek cilvēkā no skolas laiku aktivitātēm, ir personības īpašības un patstāvīgā varēšana, nevis kāds informatīvs saturs, kuru ar tādām pūlēm bieži nākas gatavot.

Bet – ja jau paliek tikai šīs pašas svarīgākās lietas, kāpēc garlaikoties ar visu pārējo – diferenciāļu aprēķiniem, algebras uzdevumiem un pasaules garākās upes nosaukuma iegaumēšanu? Galvenais, lai būtu attīstītas tādas spējas un prasmes, lai paņemtu vislabāko grāmatu un varētu atrast nepieciešamo informāciju pāris minūšu laikā. Prasmes un spējas nekad nepazūd, pat tad, kad tās vairs nelieto. Tas, kurš reiz iemācījies braukt ar divriteni vai slaukt govi, to pratīs vienmēr.

Tātad nevis mācību priekšmets ir svarīgākais, bet gan prasmes un spējas, kas tajā attīstās. Priekšmeta saturam nozīme ir tikai tik daudz, cik tas palīdz attīstīt kaut kā varēšanu un nepieciešamās īpašības. Ja apzināti trenēsimies prasmju un spēju apgūšanā, priekšmeta nosaukumam un specifiskam saturam vairs nebūs izšķirošā nozīme. Svarīga ir tikai prasme apieties ar saturu, apstrādāt un izvērtēt informāciju – kas ir galvenais un svarīgākais, kas ir pakārtota vai mazsvarīga informācija un kas vispār nav svarīgi.

Interesanti, ka nepieciešamās apgūstamās prasmes var veidoties jebkura priekšmeta stundās. Piemēram, uztveri var mācīties gan matemātikā, gan valodas nodarbībās, gan bioloģijā vai mākslas stundās. Tikpat viegli kā gramatikā vai zīmēšanā var attīstīt analītisko domāšanu matemātikā. Īsāk sakot, jebkuru apgūstamo spēju vai prasmi var trenēt ikvienā no priekšmetiem, un ikvienu no priekšmetiem var izmantot visu prasmju vai spēju apgūšanai. Plānojot stundu saturu, vispirms jāpadomā, kādas bērnu vajadzībām atbilstošas prasmes un spējas mēs gribam sasniegt.

Kādas tad būtu galvenās dzīvei nepieciešamās spējas? Tās ir savstarpēji cieši saistītas – abstraktā domāšana nav iespējama bez uztveres spējām; ja nespējam atšķirt galveno no mazsvarīgā, nevarēsim izdarīt loģiskus secinājumus. Šīs spējas attīstās dabiskā secībā un atbilst bērna vecumam un attīstībai.

Uztvere
Uztvere jeb novērošana ir pirmā spēja, ar kuras palīdzību bērns iepazīst pasauli. Tā attīstās ļoti agrā vecumā, tomēr arī tā ir jātrenē, lai atraisītu visus iekšējos potenciālus. Ir ļoti daudz veidu, kā to darīt: uztvert var ar visiem pieciem maņu orgāniem, ne tikai ar vienu – acīm. Ieklausīties skaņās, pamanīt, sajust smaržu un garšu, aptaustīt, izjust formu un struktūru – tās visas ir novērošanas un pasaules uztveršanas sastāvdaļas, kas viena otru papildina un pilnveido. Apzināta novērošana caur vienu maņu orgānu pilnveidos uztveršanu caur visiem pārējiem. Novērošanā ir iesaistītas starpsensoriskās saiknes un smalkā motoriskā izveicība. Piemēram, apzināta skatīšanās izraisa dzirdes saasināšanos; tie paši nervu kanāli kontrolē kustības – tādējādi attīstās spēja izjust savu ķermeni, nervus, muskuļus, līdzsvaru, saskaņotību un skaistumu.

Salīdzināšana
Loģisks ir nākamais solis, kad daudzās novērotās lietas jāmācās salīdzināt un pamanīt tajās atšķirības un līdzības. Tas izklausās ļoti vienkārši, ja runa ir par lielām lietām, bet ļoti sarežģīti, ja jāsalīdzina detaļas. Bet tieši detaļu salīdzināšana izraisa spēju loģiski domāt un izdarīt loģiskus secinājumus. To, ka liela iedzīvotāju daļa nemāk salīdzināt un izdarīt loģiskus secinājumus, ar panākumiem izmanto negodīgi masu mediji un politiķi, viegli manipulējot ar auditoriju atbilstīgi savām vajadzībām. Atrast līdzības un atšķirības divās vai vairākās atšķirīgās situācijās un izdarīt pareizus secinājumus nudien nav viegls uzdevums, ja šī spēja nav bērnībā un jaunībā īpaši trenēta.

Asociēšana
Saiknes atrašana, atgādinājums par kaut ko. Arī asociēšanas spējas ir apzināti jātrenē, jo citādi pagātnē mācītajam vai piedzīvotajam nebūs nekādas vērtības tagadnē. Ķēdīte darbojas šādi: piemēram, sajūtot dūmu smaku, veidojas asociācijas ar reiz piedzīvotiem dūmiem pagātnē, kad, piem., piedega ēdiens uz pannas, kurināja ugunskuru vai dega mežs. Izfiltrējot radušās asociācijas un salīdzinot reiz iegūto pieredzi ar esošo, tiks pieņemts loģisks spriedums par to, vai radusies situācija ir bīstama vai nē. Tātad redzam, ka uztvere, salīdzināšana un asociāciju izvērtēšana ir trīs galvenās spējas, uz kurām balstās citas un jau abstraktākas intelektuālās spējas.

Koncentrēšanās un gribasspēks ir divas nākamās ļoti svarīgās skolā apgūstamās spējas. Kas apguvis šīs lietas, varēs iemācīties visu, ko vien vēlēsies, un pārvarēt jebkuras grūtības un ierobežojumus.

Koncentrēšanās
Tā ir labākais līdzeklis, kā iegūt zināšanas. Pati izglītības būtība ir prāta koncentrēšanās spēju attīstīšana, nevis faktu vākšana. Koncentrēšanos varētu nosaukt par vissvarīgāko spēju, jo ar tās palīdzību var apgūt jebkuru vēlamo informāciju īsā laikā. Arī skolotāji, kuri attīstīs sevī pilnīgas koncentrēšanās spējas, kontroldarbu labošanai divu stundu vietā varēs veltīt tikai 30 minūtes. Problēma, kāpēc mēs nevaram koncentrēties ilgāk par pāris sekundēm, ir tāda, ka ne mēs, ne bērni neesam mācīti noturēt uzmanību. Ikdienā divas lietas vājina koncentrēšanos, traucē noturēt uzmanību un neļauj iedziļināties: 1) vispārēja dzīves fragmentācija (arī skolā nav vēlams, ka dažādi priekšmeti ik pēc 40 minūtēm nomaina viens otru); 2) televīzijas skatīšanās, jo tās laikā prāts kļūst pasīvs un inerts, zaigojošais ekrāns rada hipnotisku efektu, mainīgie attēli it kā apdullina prātu. Uzmanība tiek izkliedēta, un skatiens nespēj noturēt fokusu. Aptaujājot bērnus, ātri var atrast kopsakarības, ka visgrūtāk ir koncentrēties tieši tiem bērniem, kas visvairāk mājās skatās televizoru.

Koncentrēšanās spēku varētu salīdzināt ar sava veida muskuli, kas jātrenē: jo vairāk to nodarbina, jo lielāks tas izaugs. Neizmantots tas novājinās, kļūst ļengans un zaudē jau reiz iegūto formu. Tāpat tikai regulārs treniņš var palīdzēt pilnveidot koncentrēšanās spējas. Ja mēs gribam padarīt tvirtus savus muskuļus, mēs nemēģinām uzreiz pacelt 100 kg smagus svarus, bet gan desmit minūtes no vietas cilājam 1 kg hanteli.

Koncentrēšanās spējas var trenēt, ar acīm fokusējot kādu priekšmetu, zīmi vai burtu un neatraujot no tā savas domas, vairākas minūtes smalki pētīt, piemēram, burtu lokus, līnijas, stūrīšus, punktus, tinti, papīra struktūru utt. Jāmēģina noturēt prāta koncentrāciju uz kādu objektu pēc iespējas ilgāk. Vingrinoties katru dienu vairākas minūtes, pēc mēneša būs rezultāts, kad, kaut ko lasot vai dzirdot, viss ir ļoti skaidri un dziļi izprotams pēc būtības un viegli paliek atmiņā. Prāts būs skaidrs, mierīgs un ļoti tieši varēs izšķirt un izvērtēt detaļas.

Mūsu laikmeta slimība, kad arvien vairāk bērnu novērojama disleksija – nespēja izteikties vai uztvert tekstu – patiesībā nemaz nav slimība, bet gan neattīstītu koncentrēšanās spēju un uzmanības trūkuma sekas, kas izraisa nemieru un prāta piesārņojumu.

Gribasspēks
Tieši tāpat ļoti svarīga ir gribasspēka attīstīšana. Te gan jāsaka, ka arī lielākā daļa pieaugušo ir sevis paša upuri – to, ko apņemamies jaunu gadu sākot, varam izturēt, augstākais, vienu nedēļu, jo pietrūkst gribasspēka. Vainīga ir tā pati kļūda – mēs mēģinām uzreiz pacelt 100 kg smagu svaru stieni, pārraujamies un atmetam visam ar roku. Pareizāk būtu sākt ar vieglu “vienkilogramīgu apņemšanos”, bet veikt to katru rītu. Piemēram, var apņemties katru reizi aiz sevis nomazgāt tējas tasīti vai katru rītu pirms stundām uzasināt zīmuļus, darot to konsekventi katru dienu. Pirmo nedēļu parasti viss rit viegli, bet vēlāk sāk aizmirsties vai uzrodas simtiem iemeslu atlikt. Tad jāpiespiež sevi un iekšēji jāpārliecina, ka tas jau nav nemaz tik grūti, ka tas prasa tikai pāris sekundes. Ja izturēsim pāris nedēļas, gribasspēks pamazām sāks augt un automātiski iesaistīsies arī citu lēmumu realizēšanā. Tikai tad pakāpeniski var palielināt grūtības pakāpi. Ļoti svarīgi vienmēr plānot tādas jaunas apņemšanās, kuras neprasa daudz pūļu un laika, un paaugstināt prasības maziem solīšiem. Liela daļa skolotāju nesaprot, ka gribasspēku trenē ne jau grūtību pakāpe, bet gan neatlaidīgums un ilgstoša izturība. Ja mēs iemācīsim bērniem koncentrēšanās spējas un gribasspēku, viņi paši dzīvē varēs sasniegt visu.

Atmiņa
Atmiņa ir prāta spēja, kas cieši atkarīga no citām spējām. Lielākā daļa cilvēku sūdzas, ka viņiem ir slikta atmiņa. Tajā pašā laikā viņi neaizmirst skaistu iepatikušos kleitiņu veikalā vai sava mīļumiņa dzimšanas dienas datumu, pat ja to būs dzirdējuši tikai vienu reizi. Tātad jebkurai informācijai, kas mums ir svarīga vai kura izraisa emocijas, tomēr ir tendence palikt atmiņā. Īstenībā atmiņa vienkārši mēdz nobloķēties pret informāciju, kas cilvēkam nešķiet svarīga, kurai viņš nepievērš uzmanību un ko neievēro. Lai atbloķētu atmiņu, jāzina trīs burvju vārdiņi: interese, uzmanība un uztvere.

Kā jau runājām, visas spējas ir savstarpēji saistītas: ja atstāj novārtā vienu, neefektīvas vai kļūdainas kļūst arī visas citas. Ja mēs sūdzamies par sliktu atmiņu, tas nozīmē, ka neprotam ievērot un koncentrēties. Mēs taču ievērojam kaut ko tikai tad, ja tas mums šķiet interesants, un tāpēc to arī atceramies. Kas mums nešķiet interesants, to mēs neievērojam, tāpēc arī neatceramies. Īstenībā problēmas nav ar atmiņu, bet gan ar uztveres spējām. Atrisināt atmiņas problēmas var, vingrinoties apzinātā novērošanā un uztveršanā.

Ir divas dabas dāvanas, kas dotas, lai nodrošinātu dabisku mācīšanos, un kuras mēs, skolotāji, varam izmantot. Šos divus dabas instrumentus sauc: neremdināma ziņkāre un ,,varoņu pielūgšana”. Tas ir lielisks dabas ieguldījums visās dzīvajās būtnēs. Ikvienā mazulī ir ielikti visi nepieciešamie zināšanu apgūšanas instrumenti, lai tas varētu izdzīvot. Var gadīties, ka zvērēna māti mežā apēd tīģeris, un viņam jāuzaug vienam un pašam jāapgūst viss, uz ko tas ir spējīgs. Tāpēc ikkatrā ir implantēti šie divi spēki.

Neremdināma zinātkāre
Tiklīdz bērns piedzimst, viņš instinktīvi grib izzināt pasauli. Viņš pēta mātes seju, skatās uz to pusi, no kurienes nāk skaņa, visu grib saņemt rokā, izpētīt, izmēģināt un pagaršot. Šis ziņkāres impulss ir vienīgais iedarbīgais spēks, kas virza uz priekšu attīstību. Ja skolotājs mācēs strādāt uz šo impulsu, tad viņš jau ir izdarījis visu: bērns mācīsies pats. Tāpēc zinātkāre ir dabas lielākā dāvana.

Kā mums uzturēt dzīvu šo impulsu? Piedāvāsim bērniem pēc iespējas plašāku darbības lauku un provocēsim viņu ziņkārību. Sāksim ar maņu orgānu uztveres spēju pilnveidošanu, dosim idejas, lai viņi paši sāk domāt un uzdot jautājumus. Vienīgās skolotāja rūpes ir, lai bērniem nekad neaptrūkst jautājumu! Par lielu nelaimi, liela daļa vecāku un skolotāju dara tieši pretējo. Parasti viņiem šķiet, ka bērns viņus traucē un garlaiko ar saviem jautājumiem: ,,Netraucē mani, vai neredzi, ka es strādāju!”, “Neuzdod muļķīgus jautājumus!” utt. Bērns jautā: ,,Kur saule paliek pa nakti?”, bet mēs atbildam: ,,Prasi dabas zinību skolotājam, netraucē mani ar savām muļķībām!” Bērns prasa: ,,Kā es esmu radies?”, bet pieaugušie saka: ,,Kad izaugsi, sapratīsi.” Bērni ātri pieņem, ka viņu jautājumi ir nevēlami, bet, kad viņi paaugas, mēs pēkšņi esam šokēti, ka ,,bērniem mācības nemaz vairs neinteresē”. Bet kā vaina tā ir? Mēs esam noslāpējuši viņu dabas doto zinātkāri.

,,Varoņu” atdarināšana
Arī tā ir dabas dota īpašība, iedzimts instinkts katram bērnam. Mazi bērni dabiskā veidā savus vecākus un skolotājus uzlūko kā dievus – ciena un godā, labprāt pakalpo un nes dāvanas, cenšas līdzināties un instinktīvi atdarina viņu rīcību. Ja bērnam pajautā, par ko viņš grib kļūt, viņš atbildēs, ka ,,tāpat kā tētis un mamma”. Bērniem trīs četru gadu vecumā ir tādas pašas manieres kā vecākiem, viņi pārņem domāšanas veidu un emocionālo noskaņojumu, pat agresijas vai depresijas izpausmes.

Bet kā izmantot šo dabas dāvanu mācot? Rādīsim labu piemēru, ko bērniem atdarināt! Sāksim ar sevi! Mums pašiem jābūt tādiem, kādus mēs viņus gribam redzēt. Stāstīsim par diženiem cilvēkiem, kam ir vai ir bijuši augsti ideāli un kas savā dzīvē daudz sasnieguši, darbodamies savas tautas un cilvēces labā. Stāstīsim par labajiem piemēriem vēsturē; tas iedvesmos bērnus darīt labus darbus! Stāstiet par drošsirdīgajiem, varonīgajiem, nesavtīgajiem, mīlestību dodošajiem pasaules ievērojamākajiem cilvēkiem. Dzirdot šos stāstus, bērns savās iedomās identificēsies ar izciliem cilvēkiem un viņu labākajām īpašībām un ar laiku kļūs par to, ko viņš pielūdz.

Pavērojiet, kā bērni klausās varoņstāstus – pilnībā iegrimuši stāstā – mutītēm vaļā, platām acīm – viņi neskatās stāstītājā, viņi jau atrodas citā pasaulē, viņi paši ir kļuvuši par varoņiem, viņi gavilē vai pārdzīvo kopā ar viņiem, viņi izdzīvo to pašu spēku, to pašu drosmi, to pašu varonību! Visas vērtības, ko mēs gribējām iemācīt, viņi tādējādi jau ir izdzīvojuši.

Raksta tapšanā izmantota S. Ranades grāmata „Introduction to Integral Education. An Inspirational Guide” (2006).


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 22.maija numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Ļoti labs raksts!
    Nākošais posms ir padomāt par to, kas mūsdienu izglītības sistēmā neatbilst šajā rakstā paustajām atziņām. Man, piemēram, ir iespēja salīdzināt šo atziņu atbilstību ar padomju laika izglītību. Un nākas atzīt, ka atsevišķas pozīcijas padomju laika izglītībā vairāk atbilda šīm atziņām, nekā tagad, formālās Latvijas neatkarības laikā radītā izglītība. Tātad, pārkārtojumi ir gājuši destruktīvā virzienā. Kāpēc? Acīm redzot tāpēc, ka tāds ir uzstādījums “no augšas”. Pretējā gadījumā nāktos secināt, ka speciālisti, kas ar to nodarbojušies ir bijuši pilnīgi profāni pedagoģijā un bērnu psiholoģijā.

  • Vai jūs redzat kā to sistēmu varētu organizēt pareizi ja jums tiktu iespēja to darīt?
    kādas ir svarīgākās lietas struktūras maiņas procesā?

  • Paldies par šīs autores rakstu 1. septembrī.
    Tas ir forši.
    Šoreiz (atšķirībā no citām reizēm, ka “politisku” apsvērumu dēļ to nedaru) pievienošu kaut ko pielīdzināmu kritikai.

    Autore (un pavisam ne tikai viņa) saka: “Kādas tad būtu galvenās dzīvei nepieciešamās spējas?”
    Un biežāk vēl tad saka, runā, ieraksta likumos “… sabiedrībai nepieciešamās spējas un prasmes”, un tas jau pavisam ne tā kā vajadzētu.
    Grūti kaut ko piebilst. Bet kaut kur runājot par šo tematu un vēl visu ko tamlīdzīgu AIZMIRSTAM.
    Aizmirstam par “spējām”, “prasmēm”, … kas IR NEPIECIEŠAMAS BĒRNAM, cilvēkam kā tādam, PAŠAM.
    Var jau iebilst ka daudz kas no tā tiek pieminēts arī šeit. Bet vai varēsiet iebilst, ka tad tam ir pakārtota nozīme. Un tad es jautāju, vai BĒRNAM, cilvēkam drīkst būt pakārtota nozīme (kaut kur jā, bet ne jau gadījumos par kuriem parasti runājam…).

  • Stingri iesaku izlasīt šo grāmatu:
    http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/?shop_id=296264

    Un saprast, līdz kam pasauli var novest izglītības “modernizēšana”. ASV pat pārdod kalendārīšus, kuros ir tabulas, kā aprēķināt 20% no jebkuras summas (tos 20% jāatstāj dzeramnaudā). Vidējais amerikānis to vairs galvā neprot.

  • Visvaldim…
    Visvaldi, par to, ko raksti, ir vairāk uzsvērts citos Guntas rakstos, tādēļ iesaku rūpīgi izlasīt tos visus (var pat vairākas reizes ;)).

    Nazim…
    Jā, Aleksandra Ņikonova grāmata tiešām varētu būt laba. Agrāk TautasForums.lv bija saite uz nelielu viņa teksta tulkojumu latviešu valodā, bet saite uz šo publikāciju interneta vietnē, kur tas bija, vairs nedarbojas :(

  • izglītošanai jābalstās uz ieinteresētības principa. tad sekos visas pārējās labās lietas, gan koncentrēšanās gan uztvere, radošums utt utt.

  • raksts jau pareizs, bet skumdina, jo nevaru ieraudzīt tos , kuri spētu to realizēt.
    Vērtētēju, analītiķu u.t. mums netrūkst, bet ideju realizētāju (tāpat kā uzņēmēju)-švaki.
    Šī ir tēma, kuras risinājumu grūti vizualizēt , kur nu vēl realizēt.

  • Nav tik traki. Man vēl drusku jāpiegatavojas un esmu gatavs es ar iet uz skolu un pasniegt sabiedriskā kārtā kādu ārpusstundu nodarbību. Nav jau šis tikai par skolotājiem, bet par mums visiem – to starp vecākiem, sabiedriski aktīviem cilvēkiem – IKVIENU! Skolotājiem un skolām ir jāpalīdz, cik vien var!

  • Ideju realizēt nav nekādu problēmu, tas ir tīri tehnisks darbs. Pats galvenais un sarežģītākais ir uzģenerēt pašu ideju. Analītiķu un vērtētāju mums tieši trūkst. Ir vesels bars ar šarlatāniem, kas žonglē ar terminiem, bet analītiķu, kas spētu nekļūdīgi (vai – gandrīz nekļūdīgi)pateikt – būs tā, nav…

  • Domāju, ka tam būs liela pretestība, ja darīsi to par velti. Tu radīsi konkurenci skolotājiem, kas par maksu vadīs pagarinātās dienas grupas.
    http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=606978

  • Ivo! Paldies par ieteikumu.
    Bet… nepaliec līdzīgs īdzīgam psrs laiku priekšniekam.
    Vai vēl citiem vārdiem sakot “nelec pār ilksi”.
    Un tomēr – vispirms lasi savus komentārus un IETEIKUMUS. Un tad daudz jo daudz rūpīgāk tos kurus gribi mācīt.
    Es, par piemēru, nekādi neredzu ka esi “autores pozīcijās”, bet mani mēģini grozīt… vai tiešām mans komentārs bija tik aizskarošs – visdrīzāk nekā neesi sapratis, bet gribi parunāt…
    Un es patiesi Tev iesaku to ko man iesaki…. lasi šos rakstus rītā vakarā… un ne tikai lasi, bet domā “par visu to”.
    Un teiciens “bija citur…” ir ļoti, ļoti… lai paliek…, jo man šobrīd nav tāda īsti literāra salīdzinājuma. Bet, ja patiesi Tev patīk autores izteiktās domas, tad silti iesaku “par to visu” daudz ko pārdomāt.

    Un, ja saki kā es te redzu citā komentārā, ka esi gatavs iet uz skolu…, tad pagaidām varbūt atturies lai neiznāk “lāča pakalpojums”.
    (Vai varbūt te tikai spēlē teātri… – to es neesmu ņēmis vērā.)

  • Noskatieties, kas notiek ASV – meziem bērniņiem iezombē Obamu.
    Atgādina Padomju Savienību, kurā tika dievināts Ļeņins.
    http://www.youtube.com/watch?v=SMxOPvIohcM

  • Labs raksts. Vecākiem daudz jāpiestrādā, lai attīstītu minētās spējas, jo skolā to darīt var būt jau par vēlu – personība jau izveidojusies un punkts.
    Kāds gudrs onkuls stāstīja, ka visu, kas viņam dzīvē nepieciešams viņš iemācījies jau bērnudārzā.
    Ja salīdzinam to ar mājas būvniecību, tad pamati jāliek bērnudārzā, skolā ceļ kārtīgas sienas…
    Tāpēc skandināvijā, kur par cilvēkiem domā iespējams vairāk kā visur citur, tieši uz pirmskolu tiek likts ļoti liels uzsvars, lai gan citos līmeņos tur arī viss ir OK.

  • Paskatieties, kas notiek Latvijā. Tautas un valsts lielākā nelaime: bez domāšanas tiek ieņemti viedokļi. Lielākais posts ko PSRS ir izdarījusi: iemācijusi nedomāt.

  • Svarīgs aspekts ir tas, kā mācīt uztvert, lai tas neiegrožo daudzdimensionālu uztveri. Daudzi izcili zinātnieki, lai saprast un radīt lietas gājuši citu ceļu.
    Iesaku iepazīties ar Eduarda Lindskalniņa – izcila latvju zinātnieka domām par izglītību.
    http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=400&mode=thread&order=0&thold=0

    Jaunieši sūdzās, ka tiem nedod iespēju attīstīt savas spējas, bet iegrūž tajos zināšanas, kas kā jau rakstā minēts ir “faktu vākšana”. Un pēc tam, kad gadiem tavas spējas iegrožo, nav brīnums, kad rokas nolaižās.

    Veidot kārtējo mašinēriju, kurā bezjēdzīgi darbojās skolotāji, lai štancētu ganāmpulku priekš pastāvošās iekārtas nau vajadzības, ja grib veidot brīvu un cilvēcīgu sabiedrību.

    Viena no labākajām mācību metodēm ir skolnieka un skolotāja tiešās attiecības.(Piemēram, skolnieks jūt, kas viņam vajadzīgs un pats atrod sev skolotājju) Diemžēl līdzšenejā izglītības iekārtā, kas darbojās pēc konveijera principa, maz tādu abusēju attiecību iespēju.

    Rakstība, pie kuras cilvēkus pieradina, lai kalpotu(ticētu) birokrātu papīru realitātes tunelim. Saprotams, ka labi, ja cilvēks prot lasīt un rakstīt, bet vidusskolu beidzot reti kurš interesē
    un nodarbina daiļliteratūra.

    Maksas izglītība veicina korumpētību un papīra varu. Kam nauda tam ir izglītība, kam vairāk naudas, uzreiz var tikt pie izglītības papīra.

  • Paldies! Bija piemirsies šis izcilā Cilvēka rakstītais…
    Papildus informācija par E.Liedskalniņu:
    VIDEO: http://www.tautasforums.lv/?p=592
    GRĀMATA: http://www.tautasforums.lv/?p=184

  • Pieļauju, ka tautasforumam nav ļoti liels lasītāju loks.
    Vai ir neiespējami tikt autorei un daļai šo komentētāju kādā no televizījas diskusijām.
    Es jau saprotu, ka var nepatikt šīs diskusijas, bet tomēr lielāka auditorija dzirdētu un daļa no tās arī padomātu.
    Vai varbūt piedāvāt televīzijai kautko šovam līdzigu, kas varētu saukties piemēram ” veidojam skolu” vai citādi.
    Protams šovā piedalītos arī bērni.Reizēm skolnieki un skolotāji mainītās lomās.
    Pie patreizējās sistēmas, man dikti gribētos, lai savas atzīmes skolotājiem liktu arī vecāki un bērni-stimulam un padomāšanai.

  • Es gan nedomāju, ka TV Šovs (sauc kā gribi) būtu tā īstā vieta… Drīzāk tam būtu negatīva nozīme, lai gan sākotnēji varbūt izlikto labi vai pat ļoti labi.
    (Pamatojums man slēpjas apstāklī, ka nav DROŠA “KODOLA”. Pat G.O. rakstos, izteikumos, formulējumos ir nedrošas vietas, no kurām ne viena vien ir noteiktu pamatu. Un tad galu galā “temats” tiktu apvazāts, novalkāts un patiesībā zaudētu PATS SEVI.)
    Protams ir jāuzdod jautājums “ko un kā darīt”.
    Pilnīga droša pirmā atbilde ir katram pašam mēģināt ‘visu TO IZPRAST’ (ne tikai piekrist, nebūt pret).
    Tik uzmanīgs, ja tā var teikt, esmu tāpēc ka arī pat šajos rakstos nav pateikts, pat īsti norādīts ne, viena no galvenājām “sastāvdaļām” tam lai šo “sistēmu” iedarbinātu atbilstoši tās būtībai un apstākļiem kādi te mums ir (un ne tikai te Latvijā).
    Vēl sliktāk. Īsti vairs neatceros, bet iespējams ka pat neatradu (tas nenozīmē ka nav…) ‘vēdās’ īstu norādi uz “TO”, gan tikai kaut kur pielīdzināmai folklorai. (It kā nekas sevišķis ‘tas’ nav.)
    Ja būtu tā, ka to vairāk vai mazāk vienkārši varētu ieviest, tad tas jau būtu sen izdarīts (vismaz kaut kur).
    Pateikt “to” vārdiem (“netēlot” noslēpumainību…) uzskatu par nepareizu – jēdzienu izpratne ir ļoti dažāda, galu galā ir jāsāk skaidroties ‘kur tur īsti tas pamats’, kādas saistības tam ar visu ko citu gan pieminētu, gan nepieminētu, jau pielietotu un nepielietotu). Esmu piedzīvojis ne vienu vien kuriozu atbildi, situāciju…
    Bet JUMS veiksmi…
    Un turpināt diskusiju, ko vajadzētu lai ieviestu tādu sistēmu par ko runā G.O. savos rakstos.

  • Visvaldi, tu varētu veikt ļoti svētīgu darbu, proti, sakopēt visus 12 rakstus vienā failā, un ar marķeri iekrāsot tās vietas, kuras ir “nedrošas”, un tad šo failiņu atsūtītu TautasForums.lv. Sazināsimies ar autori un šo informāciju viņai nodosim. Ja vari, pievieno komentārus!

    Par to, kas vajadzīgs, ir rakstīts iepriekš.. bet īsumā:
    1) Vajadzīgas zināšanas (vecākiem, direktoriem, skolotājiem, IKVIENAM) par to, kas ir humānā pedagoģija, vērtību izglītība, holistiskā pieeja bērna audzināšanā/skološanā un spējām šīs zināšanas izmantot dzīvē;
    2) Mācību programmas un metodika (saistīts ar p.1.);
    3) Valsts pārvaldes politiskā griba (arī šis ir cieši saistīts ar p.1.);
    4) Augstvērtīgu skolas (kā piemēri)
    – zināšanas, kā šādu skolu izveidot
    – domubiedri aktīvai darbībai
    – talantīga skolas vadība un skolotāji

    Vai esi gatavs piedalīties konkrēta rīcības plāna izstrādē un īstenošanā?

  • Piekrītu, ka ejot ar ideju caur presi un televīziju rodas izkropļojumi un daudz ko var sabojāt.
    Varbūt tad viedie, lai iestudē ludziņu (kurā atspoguļojas esošais un vēlamais izglītības modelis), kaut vai leļļu teātra un braukā apkārt pa skolām ciematiem.
    Protams, tas gan iespējams, ja kāda galvā jau ir nākotnes modelis.
    Luga varētu būt interaktīva ar skatītāju iesaitīšanos.

  • Kurš te ir studējis holistisko pieeju? Es esmu. Vai tas ir viegli saprotams priekšmets? Nē, jo ļoti daudz, kas jāmaina uztverē un jāapgūst jauna informācija, kas tikai caur praksi pārvēršas par zināšanām.

    Šaubos vai Latvijā ir kāds holistiskuma jeb sistēmiskās domāšanas speciālists. Neesmu ne lasījis rakstus ne sastapis. Tuvākais tam ir Ošenieces raksti. Tomēr ārpus izglītības par to visi klusē.

  • Bet es esmu pārliecināta, ka labiem pedagogiem darbojas visas teorijas, kaut arī viņi reizēm pat nezina, kā ir nosaukts tas, ko viņi ikdienā dara. Pati esmu pārliecinājusies par to, kad pētīju skolēnu savstarpējās attiecības klasē , izmantojot nelielu anketu. Pēc tam izrādījās, ka tā ir kaut kāda supermetode, kas obligāti japārvalda klases audzinātajiem. Viss, kas saistās ar jaunā cilvēka audzināšanu, ir vecs kā pasaule,tikai daži indivīdi par to raksta grāmatas un saņem grantus, bet citi vienkārši strādā nost. Un sliņķi, kam nekas neinteresē, brēc, ka izglītības sistēma slikta, un mēs to pārtaisām un pārtaisām un braucam arvien dziļākā purvā.

  • …pieņemsim ka tā varētu darīt.
    Tikai ko darīt ar vietām kuru nav, ar vietām kuras var un arī saprot dažādi.
    …un galu galā ko darīt ar MASU cilvēku pārliecības…
    Bet noteikti var piepulcēt kādus cilvēkus, kuri grib pārmaiņas, kuri atbalsta vai it kā atbalsta un lai viņi SHĒMO kā ieviest “TĀS” pārmaiņas, kas tam vajadzīgs, kas tam varētu traucēt… un tad jau arī varbūt pat mans “sarkanais zīmulis” nebūtu vajadzīgs, bet jo tomēr, tad tas darītu svētīgu darbu.
    Ceru ka tādā procesā arī man būtu par daudz ko pārdomāt un tml..
    Lurike!
    Tavā komentārā ir “īpatnēja patiesība” kad saki “darbojas visas teorijas”, bet varbūt NEDARBOJAS NEVIENA… Padomā! Un kas tādā gadījumā ir “tas” kas darbojas?

    Pagaidām!

  • Lūdzu, nespiediet simtkājīti domāt, kuru kāju viņš liek aiz kuras! Sekas var būt tikai apgāšanās../.

  • Ļoti labs raksts!
    -
    tas, ka šaurs loks kas raksta komentārus, manuprāt, nenozīmē, ka daudzi nelasa. Es, piemēram, līdz pirmajam komentam lasīju tautasforumu vismaz 2 mēnešus…
    -
    par to šovu runājot, es vairāk piekrītu visvaldim, ka mediji tikai to sačakarēs..
    -
    Ivo, es būtu ar mieru piedalīties kādā plānā, lai kko uzlabotu:
    1. diemžēl man nav tādas ietekmes, lai sāktu masveidā (kvai tikai savā skolā) visus informēt. Bet šogad rakstīšu ZPD ar draugu par šo tēmu – izglītību, naudas sistēmu, masu mediju zombēšanu, zeitgeist utm (varbūt ir kādi labi ieteikumi?)..
    2. es varētu palīdzēt kādam, jo man jau ir daudz ideju (kuras diemžēl nav kur pagaidām likt), un kā skolnieks, varētu padot domas/ieteikumus no cita skata punkta. be diemžēl man nav tik daudz zināšanu lai kko sāktu viens vai kā galvenais.
    3. diemžēl man nav tik daudz zināšanu šajā jomā.
    4. Šeit es būtu gatavs palīdzēt, un arī gribētu, jo dienu dienā piedzīvoju kādu stulbu situāciju, kuru varētu viegli labot/novērst tikai ar nelielu sapratni vai savādāku pieeju, nemaz nepieminot to daudzo, ko būtu grūti novērst, neko kardināli nemainot.
    -
    ideja: skolotājiem arī darētu nedēļā kādu mācību stundu, kurā kāds viņiem padotu idejas, pamācītu kā labāk, vai vismaz savā starpā apmainītos pieredzē, jo ir daži tiešām labi skolotāji, bet skolā (vismaz manējā) ir vairāki “nekompententi” jauniņie (kuri nemāk mācīt, tikai atgremo grāmatu), un vairāki “novecojušo” veco skolotāju (kuri nevar savākt klasi)…

  • Šobrīd darbojos pie TautasForums.lv FORUMA izstrādes. FORUMS būs ļoti neparasts ar to, ka tas reizē būs arī RĪCĪBAS PLĀNS. Vēl 2 ļoti būtiskas lielās foruma sadaļas nav pievienotas, bet testa režīmā tas jau darbojas – http://www.tautasforums.lv/forums (redzēsim, vai kāds piereģistrēsies pēc šīs saites publicēšanas ;).. tas būs kā neliels tests, vai kāds izlasīja šo komentāru).

    Forumā ikviens būs aicināts publicēt savu ideju (bet vēlams, lai tā būtu gana labi apdomāta, strukturēta un precīza) ar domu, ka viņš pats, vai kāds cits šo ideju arī īsteno. Tādējādi iespējams atrast domubiedrus, kas var palīdzēt vai pat attīstīt ideju… Idejas var būt sākot no nelielām, līdz pat ļoti grandiozām. Piemēram, Akuuki, tu ar savu konkrēto darbību – “Video un filmu tulkošana” esi nodemonstrējis teicamu piemēru, ko, manuprāt, būtu ļoti vērtīgi iekļaut attiecīgajā foruma sadaļā, lai filmu tulkošana uz latviešu valodu vēstos plašumā. Būšu ļoti pateicīgs, ja kādā brīvākā brīdī sanāks pievienot šo savu konkrēto aktivitāti.

  • IVO!
    Kā īsti ir domāts (ja ir). Forumam pašam pamatā ir “ideja”, vai gaidi tās MĒS dāsni tur sametīsim…
    Vai Tu radi “datora čaulu”,
    vai/un arī IDEJU, “karogu” zem kura pulcēties, vai arī vēl cita shēma.
    Tu par šiem jautājumiem labi sen jau “rūgsti”…
    Bet protams tā jau ir tīri Tava darīšana. Un esmu Tev pietiekami daudz par visu ko rakstījis. Lai veicas!

  • Forums. Rīcības plāns…
    (Tikko ‘ieskrēju’).
    Rīcības plāns uz ko…
    Laikam domāts uz idejām kuras MĒS tur aiznesīsim, iesviedīsim…

  • Rīcības plāns, kā tikt ārā no tumsonības, Visvaldi! Vai tev pašlepnums neļauj atzīt, ka dzīvojam tumsonīgā, aprobežotības un vērtīgu zināšanu trūkuma laikmetā? Visu pašreizējo problēmu cēlonis gan Latvijas, gan pasaules mērogā, manuprāt, ir vispārēja sabiedrības degradācija. Kāds ir tavs viedoklis?

  • Ko tu tur ņemies?

  • Salut!|Pēdējam komentam,to paš varēt jautāt Jums ‘Skolotāj un man ‘skolniekam ;)
    “Our minds should be sent forward in advance to meet all the problems, and we should consider not what is wont to happen, but what can happen.”

  • Ivo.
    Kur tur tas plāns. Man neizskatījās ka tie jautājumi varētu uz normālu, reālu plānu uzvedināt. Ja nu vienīgi iespēju izteikties, “nolaist tvaiku”, parādīt sevi. Nu ko, tas arī nav slikti.
    Būs vairāk laiks ieskatīšos arī es. Iespējams arī piereģistrēšos lai tiktu “iekšā”…
    Pieņemsim ka “forumā” izteiksies (sakarīgi…) vairāki simti. Ko tālāk… Pat ja kādam no tiem būs “200%” taisnība (vai pret REALITĀTI, un/vai pret “IDEĀLU”)- tad KĀ tālāk…
    Ja nu vienīgi Ivo, vai vēl kāds N-kungs no tā visa kaut ko iemācīsies un izmantos. Kā izmantos, varbūt tikai izmantos un izmetīs…

  • Ivo, vai tiešām Tev ir kaut kur shēma kā tikt ārā no tumsonības…
    Vai tas ir kaut kas jauns…

  • Tu jau neesi ieskatījies.. Tu vienmēr raksti, nemaz neiepazīstoties ar to, par ko raksti. Par reģistrēšanos forumā… tam ir jēga tikai tad, ja tev ir
    a) konkrēti rīcības priekšlikumi
    b) vēlme un iespējas dot ieguldījumu sabiedrības labā

  • Slikti (slikts ieradums), ja saki “vienmēr”. Tikai kādreiz un biežāk pēc tam pierādās, ka nebūtu nozīmes, ja ‘cītīgi izstudētu’.

    un kādas ir Tavas “iespējas”.
    Vai tās ir ‘priekšpusē’ ir kaut kur norādītas.
    Savukārt “konkrēti rīcības…” priekšlikumi – tas vienkārši skan kuriozi – jo.
    Jo konkrētības var (tai jāvar) mainīties atkarībā no ļoti daudziem apstākļiem. Par piemēru kurš un kā, un kur, un… izpildīs manu priekšlikumu… Vai kā Tu tur domā.
    utt.
    (No tā “vienmēr” varu tikai izsecināt ka esmu Tev apnicis, ko pilnībā varu saprast. Bet ko darīt, ja TĀDA ir situācija.)
    Nu nestrādāšu es dienām un varbūt pat daudz,daudz ilgāk, lai mēģinātu kaut “prikslikumot” … Un vai zini kādu KURŠ TO DARĪS? Vai kāds to ir traucējis iepriekšējā formā? Un, ja kas, priekšlikumi (varbūt netieši, sapīti kopā ar kļūdīgiem formulējumiem…) ir bijuši labu labie. Es nekādi nespēju nojaust ka tie “strādātu”.
    Piemēram par izglītību… Bija priekšlikums par
    mācību grāmatām un tml. … Kur tas pazuda. Vai tas nebūtu ar ļoti lielu nozīmi. Čuššš…
    utt. un tml.
    Parādi to “vietu” lai vispār KĀDS uzticētos Tev, Forumam…

  • Forums ir domāts cilvēku domu un tā, par ko varam vienoties un atrast kopējo, strukturēšanai.
    1. Ir jāvienojas par kopīgo – tas ir jāatrod tās lietas par ko var vienoties pēc iespējas lielāks cilvēku skaits.
    2. Kad būs vienprātība un saskaņa atrasta kaut kādu problēmu identificēšanā, tad arī kopā visiem būs entuziasms meklēt un piedāvāt un izstrādāt risinājumus.
    3. To laiku, ko tu esi šeit pavādījis vērētējot, es atkārtoju – vērtējot pilnīgi bezjēdzīgi, komentārus, tu varēji un arī turpmāk vari daloties ar priekšlikumiem. Jo šobrīd tu uzvedies, kā mazs kucēns uz siena kaudzes – ne pats vari apēst, ne dod citiem.
    ———–
    Atkārtoju vēreiz – nokāp no siena kaudzes un padalies ar sienu (iedejām) ar tiem, kas to var apēst.

  • Tu jau no tā baidies ko es ēdu, un jau ne vienu vien reizi esi noraidījis.
    Un es savukārt negribu apspriest detaļas, kārtību kā rīkot viesības tualetē – taupu laiku un pat nelasu ja tā izdodas.
    Un.
    Par piemēru ar mašīnu (ko visi daudz maz zinām, kas salīdzinoši ir vienkāršāka kā…) ir tā, ka ir detaļas, aprīkojums bez kurām tā var pārvietoties (tā it kā būtu a/m galvenā funkcija), un tādas bez kurām nevar. Ko man darīt, ja mani uzaiciniet a/m motora remontu, bet es redzu ka tai nav riteņu. Savukārt par tiem Jūs ne dzirdēt negribat.
    Ja Jūs te uzskatāt, ka neesmu ar Jums “padalījies”, tad ko es lai daru…, jo to ko mums vajag Jūs nepazīstat, vai negribat pazīt un prasiet no manis lai es melotu.

    Nu apmērā tā.
    Lai gan neskan jau slikti:
    “problēmu identificēšanā”. Ivo gan saka citādi – kā tad īsti. Sākotnēji gan diez vai varētu būt runa par VIENPRĀTĪBU, SASKAŅU.
    TĀTAD.
    VISPIRMS IR JĀATPAZĪST (bet šoreiz precīzi) un jāstrādā, jāpēta “viss kas” lai rastu saskaņu… un tad kā risināt.
    Es tam piekristu.

  • Tu piekristu vai piekrīti? Cik grūti no tevis nāk ārā personīgums!

  • Pagaidām tas bija tikai te izspraucies. Ja tā tiks noformulēts, tad vēl TUR jāpiestrādā. T.i. jārada darba vide. Tad arī varētu būt mans “piekrītu”.

  • manuprāt, internetā vislabākā vide ir labi sakārtots forums ar attiecīgiem noteikumiem kā publicēt, lai tas nebūtu kārtējā bazaru čupa, bet gan kārtīga sakārtota vide, kurā var viegli un pārskatāmi risināt problēmas (“viegli” es neatiecinu uz pašu problēmu risināšanu, bet gan organizēšanu).
    -
    protams, manuprāt, visvislabāk būtu tikties klātienē.
    -
    ja tev visvaldi, nepatīk vide (forums), tad lūdzu paskaidro kāpēc un palīdzi radīt labāku. Ja es kļūdos, tad kāpēc tu forumam neesi pievienojies?

  • Es iegāju forumā kā vienkārši “garām gājējs”. Un tāda skata punkta izteicos.
    Vienādi otrādi es neesmu pat līdzdalībnieks foruma tapšanā.
    Un to kas man nepatīk esmu jau izteicis.
    Būs vairāk laika mēģināšu iedziļināties. Lai motivācija tam paliek aizvien mazāk, jo pārāk bieži gala rezultāts ir “nekas”.
    Teiksim tā. Ja man ir bērns, bet kāds no malas viņu kritizē, izsaka savas domas, tad ne jau tam “garām gājējam” ir pienākums viņu audzināt, pāraudzināt. Mēs jau gribētu lai viņš vispār klusē. Bet pēc būtības vai tas ir pareizi – es domāju ka ne. Mēdz būt kaitinoši, īpaši, ja “garām gājējs” aprunā, izsakās ne tās labākās motivācijas vadīts; vai arī tā “tēvam” izskatās (varbūt ka arī manas piezīmes kādam rādās augstprātīgas, izteiktas sevis izcelšanai vai tml…, tad protams žēl ka tā.
    Bet nelūgts padoms (es tā mēdzu darīt) netop cienīts. Savukārt palīdzību lūdzot nepieciešama vairāk vai mazāk, bet skaidrs definējums…
    Es mēģināju piedalīties kādu laiku iepriekš samērā aktīvi. Rezultātu ieraudzīt bija/ir samērā grūti, lai neteiktu ka nav. Ar to gan negribu teikt ka tas bija “beztolku”, jo to es varu nezināt. Katrā ziņā tas prasa “nervus” kā būtu teicis runcis Leopolds. Tas prasa arī zināmu priekšnojautu, cerību, ka strādāts nebūs par velti.
    Visu ko rakstu te par sevi droši vajag attiecināt uz visiem, kuri apmeklēs forumu, tautasforumu, ja vien šīs “vietnes” nav domātas “tvaika nolaišanai”.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.