Vēl nav par vēlu. Atjēdzies! Un skaudrie izdzīvošanas padomi no Argentīnas tev nebūs vajadzīgi! (3/5)

Tas notika četrus gadus atpakaļ, gandrīz gadu pēc 2001. g. decembra krīzes. Tā bija lekcija par sociālo mācību, kurā pasniedzējs skaidroja sociālās piramīdas atšķirīgās pazīmes. Pirmā piramīda – pamatsabiedrība, sadalīta trīs daļās: augstākā sociālā klase, vidējā klase un zemākā klase (nabagi, proletārieši). Pasniedzējs paskaidroja, ka vidējā klase darbojas kā spilvens starp bagātajiem un nabagajiem, uzņemoties rūpes par sociālajiem stresiem.

Pirmajai piramīdai bija liela vidējā daļa, tā atainoja pirmās pasaules valstis. Apakšējā daļa šeit bija ļoti maziņa un bultiņa norādīja, ka šeit ir iespējams no zemākās klases nokļūt vidējā, un no vidējās sociālās piramīdas augšienē. Pasniedzējs paskaidroja, ka tās ir klasiskās, demokrātiskās kapitālistu valstis. Sociālistu piramīda bija ļoti līdzīga pirmajai, bet ar nedaudz šaurāku vidējo slāni un nedaudz platāku zemāko slāni.

Trešā piramīda attēloja komunistisku sabiedrību. Šeit bultiņa no zemākā un vidējā slāņa stiepās uz bagāto slāni, taču atdūrās pret līniju. Mazo augstāko sabiedrību un lielo zemāko sabiedrību mīkstināja minimāla vidēja klase. Kad mēs pāršķīrām lapu – ieraudzījām briesmīgo ceturto piramīdu. Šeit bultiņas gāja no vidējās klases uz zemāko, nabago klasi.

„Kas tas ir?“ kāds no mums jautāja.

Pasniedzējs paskatījās uz mums: „Tie esam mēs.“

„Tā ir sabrukusi valsts, valsts, kura ir kļuvusi par trešās pasaules valsti, te vairs nav vidējās klases – tikai liela zemākā, nabago klase un ļoti maziņa, ļoti bagāta augstākā klase.“

„Kas tās par bultiņām, kas iet no vidējās klases uz piramīdas lejas daļu?“, kāds jautāja.

Varēja sadzirdēt pat mušas lidojumu. „Vidējā klase pārvēršas pa nabago“.

Negribu melot, neviens neraudāja, tomēr cilvēki berzēja sejas, sagrāba galvas un aizturēja elpas.

Neviens neraudāja, bet mēs visi zinājām, ko mēs šai brīdī padomājām. Mēs visi uzskatījām, ka ir pierādīts, ka vienkārši nekas nevar notikt.

„Jūs redzat – ar vidējās klases ienākumiem vairs nepietiek. Kāds no augšējā slāņa nokrīt vidējā slānī, taču lielākā daļa vidējā slāņa nokļūst nabagajā,“ teica pasniedzējs.

Nezinu, cik daudz cilvēku šajā lekciju telpā saprata, ka viņa/viņš ir nabags.

Pasniedzējs turpināja: „Jūs redzat, mums ir vidējā klase, kas negaidīti kļūst nabagi, veidojot nabago cilvēku bāzes sabiedrību. Te vairs nav vidējās klases, kas mīkstina spriedzi. Vidējā klase negaidīti atklāj, ka tai ir jāpārkvalificējas darbam, ko tā var atrast. Jūs redzat – viņi gatavojas studēt, lai dabūtu darbu. Jūs, bērni, jūs studējat arhitektūru, jo vienkārši tā vēlaties. Tikai 3-4% no jums tik tiešām vēlas atrast darbu saistītu ar arhitektūru.“

Mēs visi sēdējām un ļāvām tam visam nosēsties. Pēc pieciem mēnešiem pierādījās, ka tas viss bija taisnība. Tikai koledžu pametušo studentu skaits vien pieauga līdz 50%. Viņi redzēja, ka nav jēgas studēt kaut ko, kas nākotnē nenodrošinās tevi ar algu. Citiem nebija naudas, lai paliktu koledžā. Citi pameta koledžu, lai dotos strādāt un rūpētos par ģimenēm.

Kāds forumā rakstīja, ka, ja kaut kas tāds notiktu ASV, sociālie nemieri būtu bijuši vēl briesmīgāki, jo Dienvidamerikas iedzīvotāji ir stiprāki. Es tā nedomāju. Es domāju, ka visi cilvēki pielāgojas, kad viņiem nav citas izvēles. Taču tagad, to visu pārdomājot, varbūt viņam bija taisnība. Ne tajā, ka Dienvidamerikas iedzīvotāji ir stiprāki, bet tajā, ka viņi ir daudz vairāk pieraduši pie nepatikšanām.

Noziedzība un nedrošums
Pat ja noziedzība vienmēr ir bijusi Dienvidamerikas problēma, mana valsts bija pilnīgs izņēmums. Bija bailīgi, bet ne tik, kā pēc 2001. g. ekonomiskās krīzes. Vieni ļāva bērniem spēlēties uz ielas, citi vēlu atgriezties no tusiņiem – viss bija diezgan droši. Tagad tas viss ir mainījies. Šeit nav neviena bērna, kas spēlētos uz ielas. Varbūt kāds bērns pavizinās uz riteņa, bet tikai pieaugušo klātbūtnē. Lielas problēmas sagādā pusaudži – jūs nevarat 15 vai 16 gadīgu bērnu dienām ilgi nelaist ārā no mājas. Pat ja viņi ir pietiekami pieauguši, lai vieni dotos ārā, kad ārā satumst, lietas kļūst briesmīgas.

Tāpēc vecāki paši organizē pasākumus bērniem – sarunā kādu māju vai ved tos uz klubu, kur ļauj tiem izklaidēties kādu laiku. Dažreiz izmanto takša pakalpojumus, taču tur ir daudz meiteņu izvarošanas gadījumu, tādejādi vecākiem pašiem ir jāizvēlas riskēt vai neriskēt, atstāt savu dēlu vai meitu pie nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc visiem šiem gadiem lielākoties katrs ir iemācījies būt uzmanīgs, dažreiz šīs mācības ir ļoti nežēlīgas. Praktiski neviens neatstāj atvērtas vai neaizslēgtas durvis vai logus. Neviens neslaistās gar māju, sarunājoties ar draugiem. Sliktie puiši var jūs pamanīt, kā tādu sēdošu pīli, notēmēt uz jums ieroci un iekļūt jūsu mājā.

Vairs nepastāv tādi „bandītu likumi“. Lielākā daļa, kas par to runā, saka: „Nepretojies laupītājiem, dod viņiem to, ko šie grib, un viņi aizies.“ Tas vairs neatbilst taisnībai. Šie puiši atrodas narkotiku, epoksīda līmes iespaidā, vai vienkārši ienīst jūs tik ļoti, jo jums ir labāka dzīve, par kādu viņi jelkad ir sapņojuši. Viņi ir ļauni un nežēlīgi jau kopš dzimšanas, viņi vēlas jūs sāpināt un pazemot cik vien ir viņu spēkos. Ielaižot noziedzniekus savā mājā, garantēts, ka katrs, kurš ir atrodams mājās, tiks izvarots, piekauts, spīdzināts un pazemots.

Personīgi es piecus gadus atpakaļ novilku līniju un pēc garām un nopietnām sarunām ar sievu nolēmu, ka neviens netiks ielaists mājā, lai arī ko viņam vajadzētu.

Līdz šim, lielākā daļa bīstamo momentu dienas laikā ir, kad es (vai mana sieva) atstājam vai pārnākam mājās. Pamatīga, droša māja nav tik viegli uzlaužama, tāpēc noziedznieki gaida to mirkli, kad pieķers jūs stāvam mājas priekšā pie durvīm ar atslēgām rokās, lai uzbruktu jums. Tāpēc mēs esam īpaši uzmanīgi, tuvojoties mājai, skatāmies apkārt un, ja redzam kaut ko aizdomīgu, ejam vai braucam garām tai. Durvis nekad netiek atvērtas, kad apkārt ir aizdomīgas personas. Ja kāds klauvē pie durvīm (un mēs nezinām viņš vai viņa), viņam tiek atbildēts caur otrā stāva logu. Noziedznieki dažreiz izliekas par elektrokompānijas puišiem vai kaut ko līdzīgu, sakot, ka viņi ir nākuši ko salabot. NĒ! Ja ir kas labojams, viņi to var salabot uz ielas. Jebkurā gadījumā jūsu māja ir jūsu atbildības zona un kompānija neiet, lai jums ko salabotu. Katrā ziņā labāk ir būt rupjam nekā mirušam.

MissinLink uzdeva labu jautājumu, kas varētu interesēt arī citus:
Jautājums:
„Vai tie, kas uzbrūk mājām laukos piebrauc ar vieglajām vai smagajām mašīnām? Vai viņi slēpjas un piezogas nemanāmi? Kā šie uzbrucēji uzbrūk lauku mājām? Līdzīgu jautājumu var uzdot arī par mājām pilsētās.“

Dažreiz viņi piebrauc tur, kur jūs strādājat, ja jūs atrodaties tālu no mājas, bet lielākoties viņi piezogas nemanāmi. Noziedznieki nav dumji, viņi ziedo dienas vietas pārbaudei un jo sevišķi JŪSU IKDIENAS izpētei. Piemēram, ja viņi redz, ka jūs uz nakti slēdzat vārtus, viņi noslēpsies aiz koka un gaidīs, kamēr jūs pietuvosities. Tā tiek darīts bieži. Suņi ir labākā signalizācija un noziedznieki to zina. Viņi noindē suņus, kad jūs ejat gulēt un uzbrūk pusnaktī. Ja viņi domā, ka drošības sistēma ir grūti uzlaužama, viņi noslēpjas galveno vārtu tuvumā un gaida, kad jūs dodaties prom vai atgriežaties. Kad jūs apstājaties pie vārtiem, lai tos atvērtu vai aizvērtu, viņi uzbrūk.

Jautājums:
„Cikos parasti notiek uzbrukumi? Dienā, naktī vai no rīta? Es saprotu, ka viss notiek, kad cilvēks atgriežas vai atstāj mājas.“

Gan septiņi un deviņi no rīta, gan viens dienā ir pierastākie uzbrukumu laiki. Nakts praktiski visa ir nedroša. Iespējams, ka dienas uzbrukumi ir ātrāki – viņi grib dabūt naudu vai dārglietas un ātri atstāt nozieguma vietu, kamēr naktīs viņi nozieguma vietā uzturas krietni ilgāk, dažreiz pat paliekot līdz nākamai dienai. Ja es drīkstu dot padomu, runājot par drošību SHTF apstākļos, tad tas ir šāds: Acis un ausis vaļā, kad atstājat vai atgriežaties mājās. Ja iespējams, turiet rokās ieroci, kad kaut ko darāt. Ja kaut kas liekas aizdomīgi, ejiet apkārt un pārbaudiet vēlreiz, uzmanīgi. Ja viņi vēl jo projām ir turpat, zvaniet policijai (ja tāda ir pieejama) vai sameklējiet palīdzību. Ja jūs tuvosities mājai ar lielu cilvēku baru, viņi tūlīt dosies prom. Reiz es redzēju pāris dīvainus puišus pie manām durvīm. Es apbraucu apkārt kvartālam, bet viņi vēl jo projām bija turpat. Es sāku spīdināt automašīnas gaismas un signalizēt un viņi devās prom. Ierocis bija ar mani, taču ir jābūt uzmanīgiem, mēģinot to izmantot. Tāpat arī atcerieties, ka automašīna ir smaga, jaudīga iekārta. Es zinu puisi, kura smagās mašīnas bamperiem ir piemontēta liela hromēta truba, speciāli, tiem, kuri ir tik dumji, ka domā, ka varēs viņu apturēt, nostājoties tai pretī.

Lietu saraksts, kuras “Jūs iegādātos, ja jums tas būtu jāpiedzīvo vēlreiz”
Šeit ir tās lietas, par kurām jūs nedomājat, kamēr jums tās nav vajadzīgas, un tad jau ir par vēlu.

OK, ja man viss būtu jāsāk no nulles? Teiksim, piemēram, ja divus gadus pirms viss sākās es saņemtu brīdinājumu, kādu nakti parādītos Dievmāte tērpta zilā, pavicinātu burvju nūjiņu un teiktu: „Tava valsts divu gadu laikā bankrotēs, parūpējies par sevi dārgais!“ – ir vairākas lietas, ko es būtu darījis savādāk un ko es būtu nopircis:

Pārtika: Lai arī problēmas ar pārtiku agri vai vēlu radīsies tik un tā, jums nekad nevar būt par daudz konservu un pārtikas ar ilgu uzglabāšanas laiku. Šī iespējams bija mana lielākā kļūda – es aizmirsu par pārtikas problēmu.

Sarunā ar sievu, es viņai jautāju: „Ja tu varētu atgriezties laikā pirms 2001. gada krīzes, ko tu darītu?“

Mana sieva atbildēja: „Es nopirktu pārtiku. Vai tu esi aizmirsis, kā tu varēji nopirkt tikai vienu mazu eļļas pudelīti, mazliet cukura, miltu un piena? Vai tu esi aizmirsis tukšos supermarketa plauktus?“

Noteikti vairāk pārtikas, sevišķi tādas, kas var glabāties vairākus gadus.

Auto: Es iegādātos 4×4, kaut arī es dzīvoju pilsētā. 4X4 ļauj ātri pārvietoties pa ietvi vai pa aizaugušu vietu tālāk prom no bloķēta ceļa vai masu nekārtībām. Esmu redzējis tos, kuri ar 4×4 viegli nobrauc no ceļa un aizbrauc, kamēr lielākā daļa no mūsu nožēlojamām mašīnām paliek stāvot.

4×4 ir lielāka masa un jauda gadījumā, ja kāds mēģina jums nogriezt ceļu vai taranēt jūs. Tā ir sagatavota apvidus apstākļiem un tās motors ir daudz aizsargātāks.

Degvielas cisterna: Ne tikai kannas, bet liela metāla cisterna, kuru var piekabināt pie mašīnas un transportēt. Neesmu drošs par tās ietilpību, varbūt ar viena vai divu barelu ietilpību. Es tādas redzēju būvniecības vietās un tās nebija nemaz tik dārgas pirms 2001. gada krīzes. Tagad nezinu, tādas nu jau labu laiku nav redzētas.

Ģenerators: Tie tiek importēti un ir ļoti dārgi priekš mums. Domāju, ka tādus tagad taisa arī tepat uz vietas, taču neesmu pārliecināts par to kvalitāti.

Labs TV un DVD atskaņotājs: Zinu, ko jūs domājat: „Šis puisis ir traks“. Ļaujiet paskaidrot. Iziet no mājas, lai dotos pusdienās vai uz kino ir ne tikai bīstami, bet arī dārgi. SHTF apstākļos šai naudai jūs atradīsit daudz labāku pielietojumu.

Buenosairesā ir vietas, kur var droši doties pusdienās, uz kino vai teātra izrādi un labi pavadīt laiku. Tām ir sava drošības sistēma vai arī vēl papildus drošība no policijas. Tās ir vietas, kuras jūs varat apmeklēt kā tūrists, viesojoties Argentīnā. Tur ir samērā droši (protams, vienmēr ir izņēmumi). Taču tās ir izteiktas tūristu vietas vai arī tās domātas ļoti bagātiem. Man ir labs sociālekonomiskais līmenis, labāks nekā 96% iedzīvotāju, taču es nevaru atļauties tērēt tādas naudas summas katru nedēļu vai pat divās nedēļas nogalēs. Iziet pastaigā ir iespējams un mēs to darām, taču ļaujiet pateikt, ka ainava nav nemaz tik laba un mēs varam pastaigāties sešu kvartālu rādiusā, ārpus tā „tu paliec pats par sevi“ zemē. Jūs VARAT doties pastaigāties (kā to dara miljoniem dzīvojošo Somālijā vai Afganistānā), taču es labprātāk neriskēju.

Tikai aizvakar man kaimiņos jauna sieviete ar 6 mēnešus vecu meitiņu uz rokām gaidīja autobusu pieturā. Policists, kurš dzinās pakaļ sliktajam puisim, atklāja uguni no sava High Power, nemaz nerēķinoties ar apkārtējiem, kā viņi parasti dara. 9mm FMJ izgāja caur bērna dibentiņu tieši mātē. Par laimi lode neskāra bērna iekšējos orgānus un arī māte izdzīvoja. Mēs zinām daudz tādu gadījumu, kad nevainīgi cilvēki saņem lodes no policistu rokas.

Atgriežoties pie TV, labas vietas ir par dārgu un naksnīgas pastaigas ar sievu vai draudzeni ir bīstamas. Popkorns, pica un filma ir labs plāns. Es nesaku, ka jums katru dienu kā zombijam jādirn pie ekrāna. Lasīšana ir jauka, man patīk lasīt, taču pēc SHTF sevišķi pa naktīm to darīt ir pagrūti, kā arī tas nav sevišķi lēti. Toties DVD kopijas jūs varat atrast visur un tās maksā tikai dažus dolārus. Ir labi ja ir arī play station vai Xbox.

Grāmatas: Ja jums patīk daudz lasīt, iegādājieties grāmatas tagad. Ja jūsu ekonomika sabruks, papīrs būs daudzu cilvēku ienākumu avots. Mums ir tūkstošiem „miskastnieku“, kuri visu dienu vāc kartonu un papīru, sevišķi naktīs, kad cilvēki novāc atkritumus. Rezultātā grāmatas nav lētas, tām ir papīra vērtība. Piemēram, atgriežoties no viesošanās pie vecākiem Spānijā, VIENS čemodāns bija pilns ar grāmatām. Grāmatas maksā par 80%-200% vairāk, kā tās maksā ASV vai Spānijā.

Ieroči un munīcija: Man vienmēr ir patikuši ieroči, tāpēc man vienmēr tie ir bijuši. Taču man nav bijis izdzīvotājam vajadzīgais arsenāls. Ja jums nav laba izdzīvotāja komplekta, iegādājieties to tūlīt vai arī, cik ātri vien var. Lai tā ir viena no prioritātēm pēc pārtikas, ūdens un patvēruma vietas. Dabūjiet sev vismaz neliela izmēra pistoli un militāro pusautomātisko šauteni un 22 rokas ieroci/šauteni.

Citas lietas: Mans padoms, mēģiniet izdomāt, ko jūs izmantojat regulāri un, kas jums būs nepieciešams pēc SHTF. Skaties, kur šīs lietas tiek ražotas. Ja tās tiek ražotas ārzemēs, to cena pieaugs vai arī tās netiks importētas. Piemēram, Gillette skuvekļi tiek ražoti ASV un tagad tie maksā traku naudu. Kā jau teicu iepriekš, pavērojiet, kas tiek importēts. Nav jēgas pirkt Kubas somas tirdzniecībai pēc SHTF, ja jūs dzīvojat Kubā. Es to nedomāju kā tirdzniecības preci, bet gan kā „dāvanas“ labvēlības pirkšanai, attiecību ar policiju, valsts amatpersonām, ārstiem utt. veidošanai. Liķierim, vīnam, jaukai pildspalvai, smaržām, kosmētikai un citām free shop precēm var būt liela nozīme, kad jums ir vajadzīgs blats vai „draugi“ zināmās aprindās. Un tās nav tikai preces, ir jāiemācās arī saldi runāt.


Avots: ferfal.blogspot.com (izdzīvošana Argentīnā)
No angļu valodas tulkoja Anita Polikarpova

TautasForums.lv – pateicībā par ieguldīto darbu raksta sagatavošanā:
Vizītkaršu, zīmogu, bukletu, atklātņu izgatavošana.
E-pasts: aniita.po[AT]gmail.com


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.