Kolektīvs

Dzimtas apmetņu problēmas. Kas tas ir – „kolektīvs“? Masu efekts. Sinhronisms. Enerģētiskā ķēde. Draugi un ģimene. Bars un skudrupūznis. (Materiāls no „Az Vedi“ – Tautas Gudrību Krājuma)


Dzimtas apmetņu problēmas

Pirmā un pati galvenā apmetņu problēma ir kolektīvu veidošanās. Ja būtu saskaņa, tad jebkurš darbs būtu pa spēkam. Bet brīvo kopienu veidotājiem priekšā stāv ļoti daudz darba: pārvarot ekonomisko un psiholoģisko atkarību no pilsētas, jāuzbūvē jauns dzīves veids, jāizmaina personīgie ieradumi, jāorganizē jauna bērnu izglītība un audzināšana un visbeidzot tautas un valsts apziņa jāvērš uz ekoloģiskās krīzes pārvarēšanu. Uzbūvēt nevis palielinātu izmēru dārziņu teritorijas, bet pašpietiekamu ekonomisku vienību, kas ir spējīga dzīvot un plaukt, nekaitējot dabai.

Jo ar ‘dārziņiem’ paliek atkarība no pilsētas. No izglītības un audzināšanas pilsētā. No medicīnas pakalpojumiem pilsētā. No algas pilsētā. Jaunizveidotās atsevišķās muižas nevar atrisināt šos uzdevumus. Tās nometnes, kas vēl tikai veidojas, diezgan miglaini spēj iztēloties, ko un kā tās darīs pēc gada, pieciem, desmit un vai pastāvēs vispār. Vai būs skola un kad? Cik cilvēki dzīvos nometnē pēc pieciem gadiem? Un vai tie būs tikai sirmgalvji-pensionāri vai varbūt arī bērni? Un ar ko pelnīs nometinātāji, pārvācoties dzīvot piepilsētā? Kurš audzēs kartupeļus un kurš pārdos tos tirgū (vai vēl kaut kur)? Un vispār: kā aizsargāt savas intereses sabiedrībā un valstī.

Lūk, no šejienes arī kolektīva problēma: nav kolektīva – nav apmetnes! Bet ir dārziņi, labākajā gadījumā.

Gadījuma pēc painteresējos pie Ļiksejča (viņš daudz braukā pa dažādām muižām, apmetnēm) par cilvēku mijiedarbības jautājumu. Jautāju: „Vai kolektīvs kaut kur ir? Īsts?“ „Nē,“ saka, „Pat pie Persa, kuram agrāk it kā bija liels kolektīvs, viss sabruka vairākās maziņās grupiņās pa trīs, četriem cilvēkiem.“

Un tas ir zīmīgi! Mēs pilnībā vēl nemākam veidot tādas attiecības, kurās katrs varētu atrast savu darbības nišu un harmoniski iekļauties vienā veselā. Rezultātā cilvēki meklē apmetni savas muižas organizēšanai un neatrod.

Minēšu piemērus:

„…Lielākoties mēs tiekamies, lai nodibinātu kontaktus un izvēlētos kaimiņus nākotnes apmetnei. Lieta virzās ļoti lēni. Lūk, sastādīju sev visu piemaskavas apmetņu tabulu, apstājos tikai pie divām, bet nepatīk virziens un vēl, ņemot vērā šo pašu apmetņu dalībnieku viedokļus forumā, dvēselē īpaši silti nekļūst…“

„Bet par jūsu kopdarbībām ar līdzīgi domājošiem katram gadījumam gribu atkārtot: kamēr katrs cilvēks nepildīs jebkādu maziņu, bet konkrētu darba daļu, līdz tam laikam viņš nevarēs justies pilnvērtīgi iekļauts kolektīvā un līdzradīšanā. Līdz tam laikam no jums ar Koļu gaidīs visu: darbības, lēmumus, padomus. Būt kāda apgādē ir ļoti viegli un patīkami, uzsēdies kādam uz astes un aiziet. Bet jūs kļūsit par apgādājamo audzinātājiem, ja nespēsiet organizēt cilvēkus konkrētam darbam – apmetnes radīšanai. Rezultātā apmetne būs jūsu, bet ne viņu. Un vienmēr visā to varēs just.“

„Jā, viss ir ļoti pareizi! Bet tā jau arī ir PROBLĒMA, visa ļaunuma sakne… Un tas skar ne tikai mūsu grupu, bet arī mūs pašus… Par pārējiem nemaz nav ko runāt, patstāvīgi neko ne izlemt, ne padomāt nevar. Lūk, tā, lūk! Pēdējā laikā tikšanās organizējam arvien retāk un retāk, apmēram reizi divās, trīs nedēļās, un neplānojam tās, kā agrāk, neuzstādām cilvēkiem nekādus uzdevumus, nepiedāvājam apspriešanas tēmas. Tikšanās ir kļuvušas sliktākas, bieži rodas neveiklas pauzes, ka i pateikt nav ko… Nu ko, tātad cilvēki ir tādi. Es vairs neviļos, man arī tas ir attīstības, sapratnes, apzināšanās posms. Mēs izdarījām šādus secinājumus: mēs cienījām un uzņēmām praktiski visus cilvēkus (liekas vēl nevienam neesam atteikuši), centāmies pieturēties pie demokrātiskiem visu un visa vienlīdzības principiem. Kāda utopija! Tagad es nevienam neieteiktu pulcēt cilvēkus ap sevi. Es pat nedaudz nožēloju, ka viss tā sanāca, kaut gan, protams, nevaru neatzīt, ka tagad es zinu tik daudz, tikai pateicoties pieļautajām kļūdām, bez kurām nebūtu manas pieredzes, sapratnes un notiekošā redzējuma, kā man liekas, patiesā gaismā. Tagad es domāju, ka visu varēja darīt savādāk, …pilnīgi patstāvīgi. Patstāvīgi izvēlēties tādu vietu, kas patiktu tieši man, bez tādiem kritērijiem, kā kolektīvs, apmetnes paplašināšanās iespējas, tās attīstība un pašpilnveidošanās. Pat tādi, liekas pareizi kritēriji jau ierobežo izvēlēs brīvību pēc iekšējām garīgām komforta sajūtām apkārtnē. Starp citu, mēs vēl jo projām esam vietas meklējumos…“

„Daudzi apmetņu līderi kā reiz ļauj sev uzsēsties uz kakla. Tas viss, kā es uzskatu, ir Sistēmas meklējumi vistīrākajā izpausmē. Cilvēkiem atņēma zināšanas par visu. Tā vietā tiem pabāza morāli. Tāpēc viņi vienkārši nevar saprast, ka viņi ir nokļuvuši NEPAREIZĀ situācijā. It kā brauc pa pretējo joslu.

Ja tie būtu tikai cilvēki… Zinu apmetnes, kuru galvenajā mājas lapā stāv rakstīts – „konflikta iemeslu meklē sevī“. Citā situācijā, kurā es nokļuvu Slavnajā (Славный) un kura acīmredzot ētiski man bija nepieņemama, kāds cilvēks, kura viedoklis daudz ko varēja mainīt, teica: „netiesā citus, tad arī tevi netiesās.“ Viss. Sveiki. Viņiem būs problēmas. Tas ir kristietības mantojums. Cilvēki sev izvēlējās ciešanas un upurēšanu – nu ko, viņi saņems savas izvēles rezultātu. Viņus var pažēlot, bet palīdzēt viņiem nav ar ko. Ir arī citas, ne mazāk krāsainas apmetņu devīzes. Piemēram, „pie mums nekas nav saprotams un viss būs saprotams darba gaitā“. Domāju, ka šī apmetne ir vai nu afēra ar mērķi gūt naudu, vai arī spēcīga un prasmīga provokācija pret kustību, vai „nostādinātava-elle“ tiem, kuri vēl nav iemācījušies domāt. Trešais variants: „pie mums galvenais – netraucēt citu brīvību“. Īsāk, es jau sāku dusmoties, atceroties visu to, jo aiz visa tā stāv sasistas manas personīgās cerības.“

Kā redzams, kolektīva veidošanās jautājumam netiek veltīts pietiekami daudz uzmanības. Bet varbūt patiesi pietiek ar vienkāršu cilvēku sapulci vienā istabā vai muižnieku sapulci vienā apmetnē?

Kas tas ir – „kolektīvs“?
Ar ko „kolektīvs“ atšķiras no cilvēku grupas vienā istabā? Vai no cilvēku grupas, kura strādā pie kopīga projekta? Vai ne ar ko neatšķiras? Padomju laikā kāds nodaļas priekšnieks pajokoja, ka: „Kolektīvs tā ir cilvēku grupa, kas saņem algu pēc viena saraksta.“

Vārds „kolektīvs“ ir novalkāts un kļuvis nevērtīgāks. Un tik un tā ir saglabājis neformāla cilvēku kopuma jēgu.

Kolektīvs ir cilvēku organizācijas augstākā forma kāda uzdevuma izpildei vai mērķa sasniegšanai. Vienam otra saprašana kolektīvā atrodas draudzīgu attiecību līmenī. Bet praktiskais atbalsts – radnieciskā līmenī. Viedoklis par pasauli un izpildāmo darbu atbilst vienādi domājošo un vienam ticošo vienprātībai.

Citiem vārdiem sakot, KOLEKTĪVS tā ir vienotība – jūtu, domu un mērķu līmenī. Pēc būtības tas ir jauns organisms. Un desmit cilvēku kolektīvs ir spējīgs paveikt daudz vairāk, nekā vienkārši desmit cilvēki. Šim unikālajam faktam ir daudz apstiprinājumu, aprakstīšu pašus galvenos.

Masu efekts
Masu efekts vai simtā pērtiķa fenomens. Daži ļoti interesanti eksperimenti tieši norāda uz visai cilvēcei kopīga enerģētiskā lauka vai struktūras esamību. Pētījumi sākās pēc savvaļas pērtiķu kolonijas novērojumiem uz Japānas salas Kosima. Zinātnieki izmētāja smiltīs saldos kartupeļus un batātes, ko pērtiķi labprāt ēda. Vienīgais, kas viņām neiepatikās – smiltis un netīrumi uz ēdamā. Reiz jauns pērtiķītis Imo iedomājās nomazgāt batāti un iemācīja šo triku savai mātei un savām draudzenītēm. Pēc kāda laika visi jaunie salas pērtiķīši un to mātes sāka mazgāt batātes pirms to apēšanas. Kaut kādā brīdī batātes mazgājošo pērtiķu skaits sasniedza kritisko masu un visi Kosima salas un tuvāko salu pērtiķi vienlaicīgi sāka mazgāt kartupeļus. Kritisko pērtiķu skaitu zinātnieki nosacīti (brīvi) apzīmēja ar skaitli 100. Pērtiķiem no citām salām nebija iespējas tikties ar Kosimo salas pērtiķiem, taču kaut kādā nezināmā veidā tās uzņēma jauno, agrāk nezināmo uzvedības modeli. Uzreiz radās jautājums, vai arī cilvēkiem piemīt spēja acumirklī uztvert jauninājumus, kad to uzkrājums pārsniedz kritisko barjeru? Un atklājās, ka šajā ziņā mēs ne ar ko neatšķiramies no pērtiķiem :-).

Sinhronisms
Sinhronisma parādība. Ne reizi un ne divas vēsturē notika gadījumi, kad vienu un to pašu atklājumu (vai izgudrojumu) vienlaicīgi paveica dažādi cilvēki dažādās zemes malās. Dažreiz viņi pat apvainoja cits citu zādzībā vai plaģiātā. Taču tādi notikumi ir tikai mūsu kopības, kā kolektīva izpausme. Cilvēce ir vienota, vēlas tā to vai nē. Cilvēcei kopumā, kā vienotam organismam, piemīt vienots informatīvi-enerģētiskais lauks, caur kuru zināšanas un prasmes izplatās momentāni.

Enerģētiskā ķēde
Enerģētiskā ķēde. Īpašs vienojošs lauks piemīt jebkuram kolektīvam. Taču šī lauka spēks ir atkarīgs no cilvēciskās vienotības pakāpes kolektīvā. Šī lauka īpašo īpašību aprakstīšanai lieto tādus vārdus kā „saliedētība“, „saskaņotība“, „sinhroniskums“. Atcerēsimies sinhrono peldēšanu. Atcerēsimies ansambli „Berjozka“ („Березка“) vai jebkuru deju ansambli. Soļojošu karavīru rindu. Viņi ir kā viens vesels, saplūst vienā kustībā… Futbolisti, piemēram, saka: „mēs vēl neesam saspēlējušies“. Vai otrādi: „saspēlējušies, saliedēta komanda“. Orķestris, koris, teātra studija vai uzņemšanas grupa – visi tie ir saliedētu kolektīvu piemēri, kuriem dēļ viņu nodarbošanās veida ir nepieciešam liels vienojošs lauks. Katrs grupas dalībnieks asi izjūt savu saliedētību ar kolektīvu. Kopības sajūtu cilvēki bieži izjūt pārgājienos vai iekarojot virsotnes. Šī sajūta iziet no enerģētiskās saites, ķēdes, ar kuru ir saliedēti kolektīva locekļi. Izjaukt šādu saliedētību mēdz būt diezgan sāpīgi.

…Reiz skolā mēs trenējāmies staigāt ierindā: tuvojās 9. maija svētki. Uzvaras dienā vajadzēja nomaršēt pa galveno laukumu tribīņu priekšā, kur atradās kara veterāni. Katrai skolai bija savs pulks militārās apmācības vadītāja vadībā. Un katrs pulks trenējās. Vai nu diena bija tāda laba, vai arī mēs centāmies tik ļoti, tikai pēkšņi mēs sajutāmies tik vienoti kopā! Starp mums izveidojās enerģētiskā ķēde. Katrs sajuta šo kopīgo vilni un bez grūtībām turēja ierindu, maršēja sinhroni ar visiem. Kaut kas it kā vilka un vadīja katru kustību. Kā īsta goda sardze pie kremļa sienas, mēs nomaršējām gar tribīnēm „plecu pie pleca“ un „kāja kājā“. Lielas ovācijas no tribīnēm nenorima visu ceļu, kamēr mēs gājām. Veterāni pat piecēlās kājās! Bet vēl interesantāk bija pēc tam. Mēs no laukuma izgājām sānu ieliņā, vēl jo projām maršējot taisnās kolonnās. Mums briesmīgi iepatikās! Tā bija kaut kāda agrāk neizbaudīta saistības citam ar citu sajūta. Dzīva vienotības sajūta! Mēs nevēlējāmies izklīst un izjaukt ierindu. Militārās apmācības vadītājs skrēja blakus un bez panākumiem kliedza mums: „Brīvi! Izklīstiet!“ Manuprāt, viņš toreiz ne pa jokam sabijās. Sāka raut ārā bērnus pa vienam no ārējām rindām. Mēs bijām SPĒKS, kas bija spējīgs uz… Mēs nezinājām. Uz KO spējīgs? Tikai jutām šo savu spēju. Mums nebija mērķa. Un protams, pakāpeniski mēs izklīdām.

Pēc tam mēs neapspriedām, kas ar mums notika. Tikai runājām, ka: „Jā, mēs lieliski maršējām.“ – un saskatījāmies, kā sazvērnieki. Lūk, no tā brīža es meklēju paņēmienus, kā sasniegt tādu vienotību mērķtiecīgi.

Dabā eksistē unikāla viela ar pēc visiem parametriem anomālām īpašībām – ūdens. Neskatoties uz to, ka šis šķidrums mums ir tik pierasts un ikdienišķs, struktūra no ūdens molekulām, ko īpašā veidā uztur ūdeņraža saites, veido un virza visu dabas dzīvi. Dzīvās dabas. Un mūsu dzīvi tai skaitā.

Jebkurā ūdens daudzumā vienmēr atradīsies vismaz viena vesela ūdeņraža saišu ķēdīte, kas stiepjas caur visu apjomu. Arktikas ledāji caur tādām ķēdītēm ir saistīti ar Antarktīdas aisbergiem un Lieldienu salas lagūnām. Tāpat, kā cilvēce ir izplatījusies pa visu zemeslodi, tāpat arī ūdens eksistē visur. Taču ne ķīmiskā viela pati par sevi, ne ūdens molekula nosaka tā neparastās īpašības. Bet tās pašas ūdeņraža saites, kas savieno vienā gigantiskās molekulu ķēdes, piepildot ūdeni ar enerģiju un informāciju. Kaut kad ar tikpat stiprām ūdeņraža saitēm mums izdosies saliedēt visu cilvēci. Un tas būs gigantisks vispārējs lēciens jaunā enerģētiskā kvalitātē.

Draugi un ģimene
Iedarbība uz matēriju. Pirmējais kolektīvs sabiedrībā ir ģimene. Vai, citā variantā, draugi. Tas ir kolektīvs ar minimālu dalībnieku skaitu: divi cilvēki. Pazīstams Maskavas jogs Averjanovs uzskatīja, ka cieša ģimeniska saikne ir laulāto veselības un labklājības ķīla. Viņiem ir kopīgs „ģimenes“ lauks, t.i., ģimenes egregors, kas ir lieliska barjera pret svešo iebrukumiem un enerģijas izkliedi. Piemēram, satikās ar kādu no paziņām vai pat arī nedaudz pakonfliktēja darbā – atnāca mājās un acumirklī visas svešās saites pārtrūka. Nav mokošu atmiņu, nenotiek sarunas attīšana atpakaļ – kas man ko teica, kā es viņam ne to pateicu utt… Un nav varbūtības saslimt dēļ ilgstošās enerģijas noplūdes. Tas ir tas gadījums, kad „ Mana māja – mans cietoksnis“. Cietoksnis gan spēka, gan aizsardzības ziņā.

Draudzīgas attiecības var būt tikpat dziļas, kā ģimeniskās, kaut arī parasti nemēdz būt tikpat „blīvas“. Draugi tāpat kā mīļotie spēj saprast cits citu no pusvārda un paredzēt cits cita darbības. Viņu kopīgā darbība ir ļoti produktīva, sevišķi, ja tajā neiejaucas nauda.

Kā rāda pētījumu rezultāti, ko veica Prinstonas universitātes (ASV) zinātnieki, cilvēks ir spējīgs ietekmēt matēriju. Pēc vairākiem tūkstošiem eksperimentu ar simtiem cilvēku dalību radās iespēja apstiprināt teoriju, saskaņā ar kuru psihiskie spēki ir spējīgi iejaukties elektronisko mehānismu, fizisko objektu darbībā un pat iedarboties uz meteoroloģiskajiem apstākļiem konkrētā apgabalā. Tāpat tika pamanīts, ka eksperimentu rezultāti acīmredzami uzlabojās, ja eksperimenti tiek veikti pāros un bez tam, ja runa ir par pāriem, kuros cilvēkiem jau ir kaut kādas personiskās saites – draudzības vai mīlestības. Šādos gadījumos rezultāti bija 4 reizes labāki.

„Viena galva labi, bet divas – labāk.“ Atliek vien piebilst: „četras reizes labāk“. Un šis mazais skaitlis dod tikai bālu mājienu uz sprādzienbīstamo kopdarbības rezultātu kvalitatīvu uzlabošanos, ja no cilvēkiem-dalībniekiem izdosies izveidot īstu kolektīvu.

Bars un skudrupūznis
Putni ir pašpietiekami un dzīvo paši par sevi līdz brīdim, kad viņiem ir jāveic lidojums uz siltākām zemēm un atpakaļ. Viņi apvienojas baros ne priekš tam, lai būtu jautrāk lidot. Neviens putns pa vienam nezina, kurp lidot! Bet bars – zina. Agrāk tika uzskatīts, ka baru vada pieredzējis barvedis, kas ved visus pa viņam zināmo ceļu. Taču pētījumi parādīja, ka kāša galvgalī parasti atrodas jauns stiprs putns, kas bieži vien ir izšķīlies tikai šajā gadā. Var novākt „barvedi“, piemēram, putnu kāša sākumā mēģināja nošaut: viņa vietu tūlīt pat ieņem cits un bars turpina lidojumu.

Putni savācas barā, lai atrisinātu konkrētu uzdevumu: lai veiktu garo pārlidojumu (katram atsevišķi) nezināmā virzienā. Noklīdis no bara putns nav spējīgs atrast pareizo ceļu. Kaut arī spēka pārlidojumam viņam ir pietiekami.

Pie pietiekama īpatņu daudzuma dzīvniekus sāk vadīt kāds augstāks sākums, var teikt „instinkts“, bet var arī teikt – populācijas „gars“, kas sevi neizpauž vienā vai dažos īpatņos. Un tad dzīvnieki, putni vai kukaiņi sāk uzvesties, pilnīgi ignorējot savu personību, savas intereses vai drošību, viņi darbojas pakļaujoties tikai virspersonīgai gribai. Tūkstošiem peļu, kā pelēka armāda, skrien plūsmā stingri vienā virzienā, neizklīstot pa ceļu, apliecot nepārvaramus šķēršļus, aizpildot ar peļu līķiem ūdensgrāvjus, tiekot viņiem pāri… Kas viņas vada? Kurp viņas steidzas? Kāpēc, kā trakas, nerūpējas par savām dzīvībām?

Bet vēl ir izteiciens „bara instinkts“. Cilvēki, savācoties daudzskaitlīgā pūlī, pārstāj adekvāti uztvert notiekošo un ļoti stipri ir pakļauti kopējā noskaņojuma iespaidam. Pūlis ir spējīgs tikai graut un lauzt. Ja tas ir spējīgs radīt, tad tas vairs nav pūlis, bet kolektīvs – sarežģīts organisms, kas apzinās sevi un savus mērķus.

Ne bites bišustropā vai skudras skudrupūznī vairs nav vienkārši bišu vai skudru bars. Viņu kopdarbība ir novedusi pie tā, ka atsevišķi paņemta skudra nav dzīvotspējīga vienība, skudra ir stipra tikai ar skudrupūzni. Tāpēc viena skudra nenovērtē savu dzīvību: viņa viegli ziedo to skudrupūžņa izdzīvošanai.

Cilvēce faktiski atrodas skudrupūžņa stāvoklī. Mēs ļoti stipri esam atkarīgi viens no otra, kaut arī maz to apzināmies. Vajag tikai rasties nozīmīgam draudam, apdraudošam augstākā kolektīva – tautas, pastāvēšanu, piemēram, kā tas bija otrā pasaules kara laikā, un uzreiz rodas milzīgs patriotisma vilnis, gatavība ziedot sevi nācijas izdzīvošanai. Pie kam mēs automātiski piekrītam, ka tā rīkojas „labākie tautas pārstāvji“, tātad atbalstām tādu uzvedību. Tauta – augstāka vērtība salīdzinājumā ar personību. Tieši tāpat cilvēce kopumā – augstāka vērtība salīdzinājumā ar personību un salīdzinājumā ar atsevišķu tautu.

Mums nav ceļa atpakaļ vienpersoniskā vientulībā. Mēs varam virzīties tikai uz priekšu – pie vēl saliedētāka kolektīva veidošanas, saglabājot personīgās vērtības un priekšrocības un tai pat laikā radot jaunas, kolektīvas iespējas, kas ir nepieejamas vienpašiem.


Avots:
http://ecoby.info (Коллектив)
No krievu valodas tulkoja Anita Polikarpova

TautasForums.lv – pateicībā par ieguldīto darbu raksta sagatavošanā:
Vizītkaršu, zīmogu, bukletu, atklātņu izgatavošana.
E-pasts: aniita.po[AT]gmail.com


  • Cilvēkiem atņēma zināšanas par visu. Tā vietā tiem pabāza morāli. – Jā – tā ir.
    —————
    Alternatīvs skatījums. Senos laikos bija matriarhāts. Laulības un ģimene ir salīdzinoši nesens un māsklīgs veidojums, kas ir veids kā vecākus piespiest rūpēties par saviem bērniem.
    ———–
    Tas tā pārdodmām, lai neiestigtu dogmās, ka ģimene ir viss…

  • Sveiki!
    Patriarhs, un ja rūpejs ab vecak un sabiedrīb par maziem “cilvēciņiem” izzaug labāks personībs,gan pret apkartejiem,gan pret sev,un ar sagatavots ar labāk.
    Jūd…Kri…Isl…. ģimen ir liel nozīm!
    Tas mans viedokls,un tikai mans- man patiesīb uz doto brīd un tikai mana;)

  • Pāris interesantas domas:
    Aleksandrs Bārds: ‘Latvija varētu kļūt par sociālo eksperimentu vietu’ – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/97330/latvija-varetu-klut-par-socialo-eksperimentu-vietu

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.