Imants Ziedonis. Raksti. 12.sējums. Epifānijas. 266. lpp. Izd. Nordik, Rīga, 1995. g.

Jo agrāk vai vēlāk gudrie brāļi nositīsies. Re, kā visu laiku viens un tas pats: princeses velns nobur, karaļi lūdz palīdzību, valsts meklē pa visu zemi drošākos vīrus, tad seko vēlēšanas Saeimā. Gudrie brāļi sastrīdas, kāpj pa trepēm kalnā un nositas. Visos laikos viens un tas pats. Karalim nav kas palīdz nelaimē, princese ir narkomāne, ārsti ir nevarīgi, karalis liek atvest ekstrasensus: Bierns un Lipsts tēlo dziedniekus, grābj naudu, princese nomirst, un karalis šos pakar. Vienīgi Antiņš paliek dzīvs. Kā tas Antiņš tā paliek dzīvs? Kā viņam tas izdodas? Kas tad viņam ir tāds, ka viņam jāpaliek dzīvam?

Un tā vien notiek: karalim vajadzīga palīdzība, princesi nozagusi krievu mafija, karalim vēstneši visā pasaulē, bet – netaurē, rij austeres un dzer vīnus, skatās “viģikus”, spēlē datorspēles. Kaut kādi gudrie jau atbrauc – aizstāvji, starpnieki, van der stūli, misionāri (nu jās, nu glābs Latviju), jā, miljons kabatā, naudas smagums velk uz zemi, šļūc atpakaļ uz Eiropu, saka: nav vērts mocīties, saka: kad šī pati izlīgs ar kraukļiem, tad palīdzēsim, krā! Saulcerītes dzīvība, saka, ir viņas pašas lieta. Paliek tikai Antiņš. Vienmēr Antiņš paliek vienīgais.

Antiņa partijā ir maz biedru. Grūts ir ceļš, kamēr tu kļūsti par Antiņu: pa ceļam mēs saradojamies ar gudrajiem brāļiem. Un viņi jau nav tik briesmīgi, viņi ir kā visi mēs, mums ir kopīgi radi un akcijas kopīgā firmā. Viņi ir kā džungļi, kā mūžameži, kuri mums jāizbrien. Bet pa ceļam mēs iemīlamies Bierna meitās, pa ceļam man Lipsts it kā pa jokam sviež ar kokosriekstu – un man pa galvu. Un es palieku muļķītis un invalīds. Un visu laiku runā mērkaķi: no visiem skaļruņiem, pie visiem mikrofoniem! Tu nojūc, tev ir bailes, čūska tevi piekrāpj, un pantera seko, krokodili pērk Rīgas Jūrmalā vasarnīcas – jā, tālejošos nolūkos.

Tu iestrēgsti nabadziņ, Bierna rados, un Lipsts tev iedod, aizdod, atdod, sadod naudu (naudiņu vajag). Un viņa frizieris beigās tev dzen bārdu un pārgriež rīkli.

Bet daži izkuļas. Tāpēc ka pasakas beidzas vienmēr vienādi, pasakām jābeidzas vienmēr vienādi: Antiņš paliek! Paliek vienīgais. (Arī kad Saulcerīte ieķīlāta investīciju bankā.) Un, ja tu kaut ko saproti no viņa būšanas, tu vari palikt ar viņu. Tad tev būs labi. Ja ne šodien, tad – rīt, tad – debesīs.

Bet viņiem nekur nebūs labi. Viņiem nebūs.
1994.g.

Iesūtīja Ilze.


  • Šis ir vnk. ģeniāls! Laikam esmu antiņveidīgais, jo smējos līdz asarām.. Jālien visiem antiņiem ārā no savām migām!!!

  • Pie galda saspringti sēž SVF un Valdis. Risinājuma nav. Un tad pēķšņi SVF uzliek Valda priekšā klucīšus ar burtiem i r s ā d un saka: ” Ja saliksi vārdu “laime”, tad naudu dosim, ja ne, tad nē…

  • Paldies. Atgādinājums ieklausīties savā sirdī un klausīt tai (Antiņš? :)), nevis dancot steigā pēc citu stabules, nekad nav par daudz.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.