A.Tarasovs: ‘Kā nogalināja Argentīnu’

Nekā unikāla vai ekstraordināra Argentīnas katastrofā nav. Vienkārši Argentīna kļuva par transnacionālo korporāciju (TNK) un to izveidotā finansiālā ieroča – Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) politikas kārtējo upuri.

SVF nav nekāda starptautiskā labdarības organizācija, kura (kā to mums mēģina iestāstīt paši SVF ierēdņi) steidzas palīgā jebkurai pasaules valstij, kurai radušās finansiālas grūtības vai nepieciešami līdzekļi ekonomikas stabilizēšanai. TNK izveidoja Pasaules Banku (PB) un SVF nevis filantropiskos nolūkos, bet gan tādēļ, lai uzspiestu pasaules valstīm TNK stratēģiju. Pie tam ir jāsaprot, ka pašas TNK par tādām skaitās tikai pēc nosaukuma un darbības sfēras. Visām šīm kompānijām ir skaidra nacionālā piesaiste – visu TNK štāba mītnes ir izvietotas kādā konkrētā valstī un tās maksā šai valstij nodokļus.

Ar tā saucamo antiglobālistu spēkiem ir izdevies noskaidrot, ka vairāk par 90 % TNK patiesībā ir ASV kompānijas, un to darbība padara bagātāku ASV finansu virsotni. Tieši TNK kontrolē SVF un PB darbību, jo lēmumu pieņemšana tur notiek nevis ar balsu vairākumu, bet visu nosaka tie, kas tur ieguldījuši vairāk naudas (tieši ASV baņķieri ir visvairāk ieguldījuši naudu gan SVF, gan PB).

Visa SVF un PB darbība balstās uz puslegālu nolīgumu paketes starp šīm organizācijām un ASV finansu ministriju. Šīs paketes (dēvētas par «Vašingtonas konsensuss»), darbība ir virzīta uz ASV finansu kapitāla ietekmes pastiprināšanu visā pasaulē un pasaules valstu finansiālo uzkrājumu akumulāciju ASV bankās.

Tādēļ SVF un PB piešķir valstīm aizņēmumus tikai pie nosacījuma, ja tās apņemas izpildīt uzstādītās neoliberālās politiskās un ekonomiskās prasības.

Piemēram:

  • atļaut brīvu kapitāla kustību;
  • veikt totālu privatizāciju (pat tajās sfērās, kurās nav iespējama konkurence – dzelzceļš, u.c.), jo tas privātkapitālam dod iespēju, neuzlabojot pakalpojumu kvalitāti, nepamatoti paaugstināt cenas;
  • ieviest augstus kredīta procentus, kas ierobežos rūpniecības attīstību, bet atvieglinās finansiālās spekulācijas;
  • samazināt līdz minimumam vai likvidēt visas sociālās programmas (veselības aprūpē, izglītībā, mājokļu politikā, sabiedriskā transporta pakalpojumus, u.c.);
  • atteikties no dabas un apkārtējas vides aizsardzības;
  • veicināt mākslīgu nacionālas valūtas stabilitāti, piesaistot to ASV dolāram;
  • ierobežot reāli apgrozībā esošo naudas masu (tā rezultātā kļūst apgrūtināta darba algu un pabalstu izmaksa, kā arī noved pie skaidras naudas deficīta un nacionālas suverenitātes zaudēšanas);
  • samazināt darba algas;
  • ierobežot darbaļaužu un arodbiedrību tiesības (tiesības uz streikiem, u.c.);
  • veikt nodokļu sistēmas reformas, lai to slogs vairāk gultos uz nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet atvieglinātu nodokļu slogu bagātajiem.

SVF darbība izpostīja daudzas valstis, piemēram, Dienvidslāviju. Tā bija pirmā “austrumu bloka” valsts, kura sāka savu ekonomiku pārveidot pēc SVF “receptēm”.

Vēl graujošāka bija SVF darbība Ruandā. Šajā valstī bija ļoti attīstīta lauksaimnieciskā ražošana, kas pilnībā apmierināja valsts iekšējo pieprasījumu pēc pārtikas produktiem. Tomēr pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, laika apstākļu dēļ, bija divi neražas gadi. Valsts, ieķīlājot 1989. gada kafijas ražu, paņēma no SVF milzīgu aizņēmumu. Bet “gluži nejauši” tieši 1989. gadā kafijas cenas pasaules tirgū strauju kritās. SVF jaunu aizdevumu bija ar mieru piešķirt tikai tādā gadījumā, ja:

  • valsts atteiksies sevi apgādāt ar pašu audzētiem pārtikas produktiem;
  • atteiksies atbalstīt savas fermeru saimniecības (jo tas neatbilstot “tirgus ekonomikas” prasībām);
  • devalvēs valsts nacionālo naudas vienību – Ruandas franku.

Tas izsauca strauju inflācijas kāpumu un iedzīvotāju reālo ienākumu krahu. Valstī, tikai pusgada laikā, iekšējos nemieros gāja bojā pusotrs miljons cilvēku. Simtiem tūkstošu emigrēja uz ārzemēm. Visa sakrātā nacionālā bagātība tika iznīcināta, visi Ruandas naudas krājumi tika “pārsūknēti” uz rietumu bankām. Valsts ekonomika tika pilnīgi iznīcināta. Pēc SVF pieprasījuma valdība likvidēja pēdējās krājaizdevu sabiedrības (kā “sociālisma paliekas”). Tam sekoja masveidīgs fermeru saimniecību bankrotu vilnis. Masveidā tika izcirsti kafijas koki (tikai 1992. gadā vien – 300 tūkstoši kafijas koku). Zemi pārpirka SVF. Šodienas Ruanda – valsts, kurai nav nekādu perspektīvu. Tā eksistē un savu iespēju robežās strādā tikai tādēļ, lai varētu nomaksāt valsts ārējā parāda procentus.

Ne mazāk iespaidīgas SVF “labdarības” sekas bija Somālijā, kurai bija radušās finansiālas grūtības pēc Somālijas-Etiopijas kara. SVF piešķīra aizdevumu tikai ar noteikumu, ka valsts ievēros “stingru ekonomisko” politiku:

  • pa dempinga cenām iepirks labību no ASV;
  • devalvēs nacionālo naudas vienību – Somālijas šiliņu.

Tas sagrāva valsts ekonomiku un tradicionālās saites starp lopkopjiem (nomadiem) un zemkopjiem. Strauji auga cenas. Pa dempinga cenām ievestā labība, padarīja savas labības audzēšanu nerentablu. Zemnieki momentā tika izputināti un nespēja iegādāties lopkopju produkciju. Lopkopjiem savi dzīvnieki bija jāizkauj, jo nepietika līdzekļu to uzturēšanai. Valsts ekonomika sabruka.

Līdzīgi tika sagrauta arī Meksika, kura līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem skaitījās viena no pašām attīstītākajām Latīņamerikas valstīm. Pie tam Meksika bija klasiska kapitālisma valsts, bet viņa bija ļoti atkarīga no naftas importa. Tādēļ astoņdesmito gadu naftas cenu “nejaušais” un katastrofālais kritums deva valsts ekonomikai smagu triecienu. Meksika paņēma no SVF lielus aizdevumus priekš grandiozām programmām («jauna tehnoloģiska izrāviena veikšanai»), bet nevarēja šos kredītus atdot. Valsts tika pasludināta par bankrotējušu, un SVF pārņēma Meksikas ekonomiku savā kontrolē. Saskaņā ar valstij uzspiesto «Beikera plānu», tika pieprasīts:

  • atcelt visus noteikumus, kas aizsargāja valsts iekšējo tirgu un pašmāju ražotājus;
  • ieviest brīvu kapitāla kustību (kā rezultātā uz ASV “aizplūda” 45 miljardi dolāru);
  • veikt totālu un visu aptverošu privatizāciju.

Var minēt daudzus analoģiskus piemērus par SVF “labdarību” un tās sekām, piemēram, Indonēzijā, Brazīlijā, Peru, Ekvadorā, u.c.

Pēc SVF “receptēm” izveidotais Argentīnas “ekonomiskais brīnums”, faktiski paziņojot defoltu, sabruka. Bija masveidīgi bada cietēju nemieri, grautiņi un atkārtotas valdību maiņas. Bada cietēju nemieri un grautiņi bija jau “šoka terapijas” pirmajā etapā – 1989. gadā (pie tam – pirmo reizi visā neatkarīgās Argentīnas vēsturē). Pēc tam – 1996. gadā bada cietēju nemieri atkārtojās. Ekonomiskā krīze Argentīnā turpinās, valsts ārējais parāds sasniedzis 138 miljardus ASV dolāru, bezdarba līmenis 15-18%.

Jaunums tikai tas, ka bankās tika iesaldēti iedzīvotāju noguldījumi, kā arī nolemts valsts ārējo parādu nomaksāt no pensiju fondiem un pensionāriem pensijas neizmaksāt.

Tā Argentīna kļuva par vēl vienu SVF upuri.


Aleksandrs Tarasovs

27.janvārī – 1.februārī 2002
Saīsināts atstāstījums no: http://www.luxauto.lv/?ru;7;12;114


  • Nepaspēju izlasīt visu, bet izskatās labs raksts.

  • Vai ir arī idejas, ko darīt, lai tas nenotiktu ar Latviju?

  • Idejas un priekšlikumi jau ir, bet kamēr pie varas bundzenieks, izpletņlēcējs, bārmenis, poļitruks un visādi nodegušā teātra aktieri, nekādi priekšlikumi netiek ņemti vērā.

  • Visas šīs valstis nogalināja pašu mājas izaudzēta korupcija. Ārējiem donoriem ir patiesībā vienalga, kā atdos naudu. Diemžēl, parasti, SVF palīdzībyu vajag valstīm, kuras līdzīgi kā LV krīzē novedusi korupcija. Tad kad šīs valstis saņem pēc loģikas vajadzīgu aizdevumu, uzrodas mērgļi, kas šo aizdevumu izsaimnieko. Pēc tam to atmaksā tauta.
    Kā jebkurā valstī arī mūsu korupcija sākas mūsos pašos. Pajautājiet sev, vai gadījumā ja jums būs iespēja ar kādu amatpersonu uztaisīt savu biznesiņu uz nodokļu maksātaja rēķikna, Jūs griezīsiesties KNAB, DP? Vai arī paņemsiet savu tiesu? Vai tad ja kaimiņš par SAPARD uzbūvējis sev māju, nevis viesu namu Jūs ziņosiet presei, KNAB, DP, vai arī noskaidrosiet kā to izdarīt pašam? Vai Jūs izvēlēsieties lai darba devējs Jums maksā vairāk uz rokas, vai labāk mazāk, bet nomaksā visus nodokļus? Atbildes uz šiem jautājumiem parāda cēloņus. Vai Jūs balsojāt par Šleseru, zinot ka viņš jau nu zags uz vella paraušanu? Var protams čīkstēt, ka nodokļus izsaimnieko, nozog utt. Mēs paši esam pie tā vainīgi, diemžēl SVF, EK uc globālas institūcijas neko nevar ietekmēt tie var tikai iedot naudu. Diemžēl nauda parasti jādod tad ka paši visu esam salaiduši grīstē. Varbūt uztaisīsim Latvijā izņēmumu, sāksim katrs pats atbildīgi dopmāt par valsti, nevis iet demonstrācijās lai skolotājiem algās izmaksā mūsu nenomaksātos nodokļus?!
    Vai tie kuri nupat redzēja Godmaņa villu Norvēģijā pieņems naudu par klusēšanu, vai ziņos par to presei, KNAB,DP ???
    Vieglāk ir novelt vainu uz citiem L:-)

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.