G.Ošeniece: ‘Pieci dabas pamatelementi. Simbolisks salīdzinājums’

Vēdiskajā filozofijā uzskata, ka pastāv pieci galvenie pamatelementi – zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters -, kas ir visu dabas būtņu, arī cilvēka ķermeņa, sastāvdaļās. Kamēr šie elementi ir harmonijā un veido vienotu veselumu, dzīve turpinās, bet līdzko tie atdalās viens no otra vai zaudē savstarpējo līdzsvaru, iestājas haoss un sabrukums, un ķermeni pārņem slimības. Izglītībā šie pamatelementi attiecīgi simbolizē skolēnus, skolotājus, zināšanas, attiecību veidu un vidi.

Skolēni tiek salīdzināti ar pirmo elementu – zemi. Zeme ir pamatu pamats, matērija, kuru var veidot, radot no tās dažādas formas. Zeme ir neitrāls elements, bet to var izmantot dažādi – atbilstoši savām vajadzībām. Zemes dzīlēs atrodas reti un derīgi minerāli, bet viss veidotais un radītais ir redzams, jo atrodas virspusē. Arī cilvēku var veidot. Bērni ir kā veidošanai gatavs māls. Tikai jāatceras, ka ir dažāda veida māls un katram ir savas īpatnības: ir vijīgāks un cietāks, gaišāks un nespodrāks, smalkāks un rupjāks. Tāpat arī katra bērna individualitāte ir unikāla: katram ir savs temperaments, ko pa daļai nosaka iedzimtība, pa daļai vide, un sava nozīme ir arī liktenim.

Otrs pamatelements ir ūdens. Tas ir visa pastāvēšanas pamats, cilvēka eksistences avots – mēs to dzeram, tajā mazgājamies un paši pa daļai sastāvam no ūdens. Ūdens plūst cauri zemei, baro augsni un veldzē augus. Ūdens izglītības sistēmā simbolizē skolotājus. Ūdens ir spēka un enerģijas avots. Tas pats lauž sev ceļu un plūst savu gaitu, to nevar apturēt. Tāpēc arī teikts, ka skolotāju pienākums ir vākt gara bagātības un iepludināt tās bērnos, lai palīdzētu tiem attīstīties, augt patiesiem un īstiem, tādējādi uzturot dzīvības apriti dabā.

Trešais elements ir uguns. Uguns degot ir siltuma, gaismas un enerģijas avots. Bez saules stariem un gaismas pasaule ieslīgtu pilnīgā tumsā, kas ir neziņas un tumsonības simbols. Ja nebūtu saules, pasaule būtu iegrimusi sniegā un aukstumā. Uguns simbolizē zināšanas, tā karsē un rūda no māliem un ūdens veidoto trauku. Izveidotais trauks nespēs noturēt formu un saturēt tajā ielieto medu, pirms nebūs likts ceplī, kur to karsē uguns. Tāpat zināšanu uguns sadedzina visu prāta netīrību un sārņus un, radot gaismu, liek pazust tumsonībai.

Ceturtais elements ir gaiss. Gaiss ir nepieciešams, lai notiktu elpošana. Mēs dzīvojam, kamēr mēs elpojam. Gaiss palīdz ūdenim, tas uztur asins cirkulāciju ķermenī. Svaigs gaiss līdzsvaro cilvēku un uzlabo atmiņu. Izglītībā tas simbolizē veidu, kā mēs sazināmies, nododam viens otram zināšanas un pieredzi.

Piektais elements – ēters jeb izplatījums – ir vide, kurā notiek mācīšanās. Kaut arī ēters ir vissmalkākais un netveramākais no elementiem, tas ir ļoti iedarbīgs, jo nemanāmi veido mūsu saprašanu un apziņu. Ēters, telpa jeb izplatījums nodrošina paplašināšanos un nepārtrauktu kustību. Ļoti bieži tieši vides iedarbībai un tās izraisītajām sekām netiek pievērsta pienācīgā uzmanība.

Vides nozīme
Izplatījumam jeb videi ir trīs slāņi – fiziskais, psiholoģiskais un garīgais -, un katrs no tiem pārklāj mūsu apziņu. Kad mēs cenšamies kaut ko apzināti iemācīties, prāts ieslēdzas un darbojas kā sava veida aizsargfiltrs. Piemēram, ja kāds mūs palūgs iemācīties jaunus vārdiņus svešvalodā, mēs varam piespiest sevi apsēsties un iemācīties tos no galvas. Šie vārdiņi veidos vārdu krājumu apzinātajā prāta daļā. Bet neapzinātā mācīšanās notiek citādi. Zemapziņai nav filtra – tā kā sūklis uzsūc visu, kas notiek visapkārt. Pasēžot pie televizora kaut vai tikai piecas minūtes un dzirdot reklāmas rullīti, mēs nākamajā iepirkšanās reizē, ieraugot plauktā dzirdēto produkta nosaukumu, neapzināti izvēlēsimies tieši to. Kāpēc tā? Jo, skatoties televizoru, mūsu apziņa bija pasīva un neaizsargāta.

Viss, ko mēs redzam un dzirdam sev apkārt, it kā pazib garām apziņai, tomēr nosēžas zemapziņā, lai pēc tam spontāni atkal iznirtu. Pavērojiet, kā cilvēki skatās televizoru – acis nemirkšķinādami, paplašinātām zīlītēm. Vai jums ir izdevies ko tādu novērot mācību stundās? Nē, protams. Jo minētās ir divas galvenās vieglas hipnozes pazīmes. Skatoties televizoru, gan bērni, gan pieaugušie ir pakļauti hipnozei – tāpēc vardi, ko dzirdam televīzijā, vienalga, vai tie ir labi vai slikti, tik viegli paliek atmiņā. Zemapziņa visātrāk uzsūc visu, kas saistīts ar fizisko jeb materiālo vidi. Lūk, daži piemēri, kā fiziskā vide var ietekmēt personības rakstura veidošanos. Ja skolā valdīs nekārtība – putekļu lēveri uz grīdas, zirnekļu tīkli visos stūros, saskrāpētas tāfeles un nekrāsoti vai salauzti soli -, tad negaidīsim, ka bērnu prāti būs labvēlīgi noskaņoti un sirdis būs skaidras, ka viņiem būs labs raksturs un nevainojama uzvedība. Tāpat arī dažādās iestādēs: ja telpas būs neizremontētas un nolaistas, tur sastapsim tikai inertus un nelaipnus ierēdņus.

Tāpēc veidosim klases skaistas un mājīgas un ļausim pašiem bērniem piedzīvot prieku kaut ko skolā izmainīt un padarīt to skaistāku! Mēs, pieaugušie, zinām, cik patīkama sajūta pārņem pēc rūpīgas un pamatīgas mājas iztīrīšanas vai telpu pārkārtošanas. Liekas, ka esam kļuvuši tīrāki arī iekšēji, ka mūsu emocijas plūst brīvāk. Tāpēc svarīgi, ka bērni var piedalīties klases un skolas, arī pilsētas vai ciema uzkopšanā un izdekorēšanā! Tam ir ne tikai praktiska, bet arī emocionāla nozīme.

Psiholoģiskā vide ir mikroklimats klasē vai skolā. Vai mēs ļaujam bērniem brīvi izpausties un pielietot savu radošo garu? Vai arī apslāpējam viņus ar: „Atbildi, ko es tev jautāju!”, „Neuzdod muļķīgus jautājumus!”, „Par to mēs pašlaik nerunājam”, „Nekaitini mani!” utt. Dažkārt jau pirmajā klasē skolotāja „piegriež skābekli”, sakot: „Bērni, es savā klasē nekādas muļķības necietīšu, tāpēc uzvedieties rātni – nekādus jautājumus neuzdodiet un savā starpā nesarunājieties!” Un, patiešām, bērnu sirdis un prāti aizveras, un viņi uz vismaz atlikušo mācību gadu sapratīs, ka skola un mācīšanās ir garlaicīga un nepatīkama lieta. Zemapziņā nosēžas negatīva vēsts, ka mācīšanās ir pasīvs, vienvirziena process, un šis izkropļotais priekšstats par mācīšanos un bailes apgūt ko jaunu bieži moka cilvēkus arī pieaugušo gados.

Turpretī, ja skolotājs ir demokrātisks, provocē paša domāšanu, uzdod jautājumus, rosina meklēt atbildes, dod idejas, kā izmainīt savu raksturu un dzīvi, rodas pavisam cita – dzīvīga un radoša psiholoģiskā vide. Bērni iemācās, ka uzdot jautājumus ir labi, ka pašam jāatrod pareizais risinājums, ka jābūt izdomas bagātam. Zemapziņā nosēžas vēstījums, ka mācīties ir interesanti un tas sagādā prieku. Trešais vides slānis ir skolā un klasē valdošā garīgā gaisotne, kas apzināti jākopj. Garīgo atmosfēru veido dziļākas patiesības meklējumi, patētiskums, patriotisms, tradīciju uzturēšana atbilstoši kultūrvidei.

Savstarpējās attiecības
Gaiss ir simbols tam, kādā veidā mēs sazināmies savā starpā. Bērns ir kā dievišķa dzīvības daļiņa, kas atrodas noteiktā attīstības pakāpē. Katrā bērnā kā sēkliņā jau ir ieliktas viņa potenciālās spējas un visas viņam nepieciešamās zināšanas: par ko izaugt, kā sintezēt saules gaismu, kā uzziedēt un kā nest augļus. Mūsu uzdevums ir saprast, ka vienīgais pareizais veids, kā bērnu mācīt, ir nevis grūst viņā iekšā standartveida zināšanas, bet gan modināt interesi un veicināt vajadzību pēc tieši viņam piemērotām zināšanām. Pirmais patiesas mācīšanas likums ir, ka no ārpuses un ar varu bērnā zināšanas nevar „ieliet”, citiem vārdiem sakot: nevienam neko nevar iemācīt!

Otrais svarīgais likums ir: jāņem vērā katra prāta spējas konkrētā attīstības pakāpē. Apgūstamo zināšanu un apmācības veids ir atkarīgs no bērna iekšējās dabas dotībām un temperamenta.

Trešais likums: no tuvākā uz tālāko, no mazākā uz lielāko jeb no zināmā uz abstrakto. Tie ir kompakti formulējumi, kurus varētu izvērst vairākos speciālās literatūras sējumos. Bet varam būt droši: jebkura problēma skolā ir saistīta ar kāda no šo trīs principu neievērošanu, un to var atrisināt, ņemot vērā zināšanu likumības par zināšanu nodošanas dabu un veidiem.

Zināšanu uguns
Kāpēc zināšanu uguns? Pirmkārt, jāatceras, ka zināšanas un informācija ir divas dažādas lietas. Mūsu mērķis ir zināšanu iegūšana, jo tikai zināšanas var pozitīvi izmainīt dzīvi. Zināšanu apgūšana ir kā atmošanās no snauda: „Ak, jā, tagad es sapratu!” It kā galvā spuldzīte būtu iedegusies, kā liesmiņa aizšķīlusies, kā gaisma uzaususi… Tas ir smaids pa visu seju! Tāpēc gaisma un uguns liesma simbolizē zināšanas, jo tā izgaismo visu, ko līdz šim bija pārklājusi tumsība un neziņa. Uguns attīra un dod siltumu. Skatīšanās liesmā nomierina un palielina koncentrēšanās spējas. Zināšanas nevar radīt, tās vai nu saņem, vai apjēdz, vai arī iegūst dzīves pieredzē. Pārsteidzoši, ka daudzi pasaulē nozīmīgi un vēsturiski atklājumi, kā apgalvojuši to autori, ir nevis izdomāti, bet „pielekuši”, „saskatīti”, „apjēgti”, pat „nosapņoti” (?!).

Kas ir priekšnosacījumi, lai zināšanas varētu uztvert? Pirmkārt, pazemība. Zināšanas nevar sakampt un turēt, tās tecēs caur pirkstiem – tāpat kā smiltis vai ūdens. Ūdeni var saņemt, tikai kā lūdzot saliecot rokas saujā. Tāpat arī zināšanas nevar saņemt bez pazemības un cieņas; ja tās nav, zināšanas aizplūst garām. Paradoksāli, ka skolotājs, dodot zināšanas, neko nezaudē, bet arī pats iegūst vēl vairāk. Tā ir ļoti interesanta zināšanu īpatnība, ka mācot pats paliec gudrāks. Parasti, kaut ko (piem., naudu) atdodot citiem, pašam tā paliek mazāk, bet, tāpat kā uguns, pārsviežot daļu savas liesmas uz citu objektu, pati kļūst lielāka, spožāka un spēcīgāka, arī skolotājs, katru reizi mācīdams bērnus, pats bagātinās, vienmēr atklājot kaut ko jaunu. Kāpēc mums patīk strādāt skolā un mācīt? Jo mēs paši augam jaunajiem līdzi. Un katru reizi mēs izdzīvojam tādas pašas zināšanu slāpes kā bērns, kas to izjūt pirmo reizi.

Skolotājs – obligāts cilvēka eksistences nosacījums
Būt par skolotāju – tas nav tikai darbs, tā nav tikai profesija, tas ir svēts pienākums. Tā ir Misija – tāpat kā ūdenim ir misija būt par strautu, upi, ezeru, jūru vai okeānu un nodrošināt dzīvību uz zemes. Būt skolotājam ir misija – tas jāpatur prātā ik dienas un jāatgādina sev ik mirkli, jo ikdienā to ir ļoti viegli aizmirst, un bieži mēs to pat gribam aizmirst. Šī ideja ir ļoti svarīga: vārdā „Skolotājs” ir ietverta visa pasaules nākotne, skolotāju rokās ir bērnu likteņi, viņu izaugsme un viņu dzīves piepildījums.

Ja darbs skolā sāk kļūt garlaicīgs vai apgrūtinošs, tas nozīmē, ka esam aizmirsuši, kas mums patiesībā jādara. Atskatīsimies un atsauksim atmiņā laiku, kad izvēlējāmies kļūt par skolotāju! Kāpēc negājām pilnīgi citā virzienā? Nesteigsimies un veiksim sava veida introspekciju, mēģināsim atcerēties pašus pirmsākumus. Kas bija noteicošais iemesls, kas lika mums izvēlēties skolotāja amatu? Kāds varbūt teiks, ka nezināja, ko citu darīt, ka nevarēja iestāties tur, kur gribēja, tāpēc nācās strādāt skolā. Bet tomēr, kāpēc tieši par skolotāju, nevis par kaut ko citu? Kaut kur notikumu ķēdītē mēs saskatīsim to brīdi, kad salīdzinājumā ar citām iespējām priekšroku devām tieši skolotāja darbam. Mēģināsim vēlreiz atdzīvināt šo sajūtu savā sirdī: varbūt mums patika būt kopā ar bērniem, spēlēties un priecāties kopā ar viņiem, varbūt gribējās dalīties savās zināšanās, mācīties kopā ar citiem? Tiklīdz notversim šos impulsus savā prātā un mēģināsim šīs sajūtas atdzīvināt, mēs atkal būsim labi un sekmīgi skolotāji!

Kādām jābūt attiecībām ar skolēniem, lai palīdzētu zināšanu plūsmai? Ir trīs veida attiecības.
1) Autoritatīvais stils: ,,Es esmu boss un šefs, tu esi pakalpiņš, tev man jāpakļaujas.” Var jau dažreiz pateikt: „pat nedomā te ākstīties!”, bet principā šādas frāzes, atkārtoti lietotas, aizvērs mums bērna sirdi un prātu uz visiem laikiem.

2) Ja gribam, lai bērni uzplaukst kā skaisti ziedi, nodrošināsim labu augsni, ūdeni, svaigu gaisu un saules gaismu. Tas nozīmē kļūsim bērniem par draugu un palīgu, par cilvēku, kam viņi uzticas un kuru mīl! Tās ir ideālas attiecības.

Diemžēl dažkārt tam, kurš ir pārāk jauks, pārāk izpalīdzīgs un pārāk pielaidīgs, nākas piedzīvot, ka bērni sāk kāpt uz galvas, klasē sākas haoss un pašam jākliedz pilnā balsī. Tad varbūt sāk likties, ka būt jaukam un mīlēt bērnus ir nepareizi? Nē, jo bez mīlestības nav cieņas, bet bez cieņas nav iespējams ne nodot, ne iegūt zināšanas. Problēma ir, ka mēs bieži neprotam atšķirt mīlestību no izdabāšanas vai mīkstas sirds.
Tieši šī parādība ir arī lielākā mūsdienu vecāku kļūda; viņi saka: es mīlu savu bērnu, tāpēc atļauju viņam visu, ko viņš grib; es nespēju pateikt „nē”, jo tik ļoti viņu mīlu! Tas ir vājums, tā nav mīlestība. Īsta mīlestība, ja nepieciešams, prot pateikt „nē” un prot atteikt, ja bērns grib to, kas viņam kaitēs vai bojās raksturu. Īsta mīlestība prot arī atteikt ar mīlestību, ja viņu balsta pārliecības spēks. Mīlestības vājums nemaz nav mīlestība, tā ir atkarība. Tāpēc patiesi mīlošs skolotājs zina, kur novilkt disciplīnas un uzvedības robežas, un prot bez dusmām balsī pateikt: stop, šādas lietas mēs šeit nedarām!

3) Trešais attiecību veids kļūst arvien retāks, bet ir ļoti efektīvs. Tas ir tā, ka bērni mums stāsta: „Skolotāj, zināt…, skolotāj, es iemācījos…, skolotāj, es daru tā…”, un mēs klausāmies un brīnāmies, it kā dzirdētu to visu pirmo reizi, it kā būtu patīkami pārsteigti, ka bērns tik daudz saprot. Šajā mirklī bērns kļūst par skolotāju un mēs kļūstam kā bērni. Tas ir ļoti augsts līmenis, to sasniedz pieredzes bagātie un talantīgie skolotāji, paši piedzīvojot brīnišķīgas atklāsmes. Bērns atnāk un uztic skolotājam savas dziļākās domas. Tas ir īstais brīdis, kurā atnāk lielas zināšanas – piemēram, atklājas visa matemātika, pēkšņi kļūst saprotama ķīmija vai vietās sastājas atsevišķi gramatikas likumi, veidojot valodas sistēmas veselumu. Dažkārt pietiek ar vienu skolotāja vārdu, žestu vai skatienu, varbūt teikumu, cik bērns ļoti labi prot pildīt uzdevumus, un tas izmaina pilnīgi visu. Bērns atnāk, uzticas un stāsta, un pēkšņi tiešā skolotāja klātbūtnē visu pats saprot. Atcerēsimies paši savu mīļāko skolas gadu skolotāju! Noteikti bija viens tāds skolotājs starp visiem citiem, kas izmainīja visu mūsu dzīvi, jo spēja atklāt mūsos dziļas zināšanas kaut kādā pilnīgi netveramā veidā, varbūt pat tikai ar savu piemēru, nedarot neko īpašu. Viņa iespaidā mēs izvēlējāmies profesiju un vēl šodien rīkojamies un mācām citus tā, kā viņš to darīja. Mēs katrs ik mirkli esam kādam dzīvi izmainošs faktors. Mums katram šodien arī ir šī iespēja, apzināsimies to un nepalaidīsim to garām!

Par bērna iedabu vairāk runāsim nākamajā rakstā.

Raksta tapšanā izmantota S. Ranades grāmata „Introduction to Integral Education. An Inspirational Guide” (2006).


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 15.maija numura


  • Nu ļoti skaists raksts, jo viss jau ir iepriksš izdomāts! Vēdas ir 5000 gadu senas, vienkārši jādzīvo saskaņā ar seno gudrību! Vēlētos vairāk šādu rakstu, jo ne jau materiālajā labklājībā ir katra cilvēka laime, bet gan garīgajā līmenī, katrā pašā cilvēkā!

  • Pārējie G.Ošenieces raksti ir pieejami šeit: http://www.tautasforums.lv/?page_id=1048. Ja Jūsu rīcībā ir vērtīgi raksti (jo īpaši par izglītību), lūdzu, sūtiet tos publicēšanai TautasForums.lv.

  • Salut!
    Gaiss,Ūdens,Zeme,Uguns.

  • Es nekomenēšu simbolu lietošanu, jo nekā uzmundrinoša tur nav.
    ——————–
    Jebkura ideoloģija, tai skaitā Vēdas, bremzē cilvēka domāšanu caur dogmu iespridzināšanu cilvēka prātā.

  • Aigar, par kādām dogmām tieši ir runa? Varbūt vari norādīt konkrētāk? Tad jau jebkura salīdzinājumu un tēlu izmantošana, t.sk. latviešu tautas pasakas ir vienas vienīgas dogmas, un mūsu senču dzīvesveids, kurā arī tika izmantoti simboli, ir kas peļams…

  • Sākumam.
    Pirmie divi vārdi rakstā – Vēdiskajā filozofijā. Ja vārdam pieliek nosaukumu, šinī gadījumā Vēdiskā, tad tev vairs nav bīv’ domāt ārpus konkētajiem filozofiskajiem rāmjiem.
    Tālāk.
    Četri elementi + piektais ir arī Masonu simbolu pamats, un tas ir atainots piecstrau zvaiznē. Uz augšu vērstie stari simbolizē jau minētos elementus, un uz leju vērtstais stars nozīmē saucamo ēteru – tas ir lucifera garu jeb ēteri, kas piepilda visumu.
    —————-
    Predicitve Programming filmā “Piektais Elements” šī tēma atkal tiek apspēlēta un iešūta tavā zemapziņā – atceries kā tika izglābta pasaule – savienojot un aktivizējot vienlaicīgi visus piecus elementus.
    ================
    Vēdas piedāvājot savu versiju, piedāvā dogmu.
    ——————
    “Kādām jābūt attiecībām ar skolēniem, lai palīdzētu zināšanu plūsmai? Ir trīs veida attiecības.”
    ——-
    Šeit atkal tiek piedāvāta dogma – “…mēs klausāmies un brīnāmies, it kā dzirdētu to visu pirmo reizi, it kā būtu patīkami pārsteigti, ka bērns tik daudz saprot…”
    —————-
    Šāda nedabīga uzvedība, kad man ir jāizliekas, ka es brīnos un izrādu pārsteigumu, it kā dzirdētu to pirmo reizi… – tas ir domāts biorobotiem, kam ir izoperēta sirds un ir atstātas smadzenes, kurām tiek mākslīgi piegādātas asinis.
    ================
    ================
    Raksts runā par sekām nevis cēloņiem.
    1. Ja cilvēks “domā” ar sirdi, tad rodas miljoniem dažādas efektīvas mācīšanās metodesļ
    2. Ja cilvēks māca izmantojot domas (kas ri zināšanas), tad rezultāts būs dogmas, kas ir domas.
    —–
    Katrā no teikumiem varētu ieskātīties vēl dziļāk.

  • Simboli ir peļami vai arī slavināmi – pēc paša izvēles. Trešais variants – vienaldzība pret tiem.
    Simboli ierobežo.

  • Aigar, tā piekasoties pie katra vārda jau var aiziet tik dziļi, ka mums nebūs vārdu ar ko sarunāties. Piemēram, es tev varētu sākt klārēt, ka ar sirdi nav iespējams domāt (ne tiešā ne pārnestā nozīmē), jo sirds ir tikai muskulis, kas pumpē asinis.
    Autore savos rakstos apkopo ziņas (kādas nu ir pieejamas) par to, kā cilvēki dzīvojuši vairākus gadu tūkstošus atpakaļ. Pat ja šī ir tikai vāja interpretācija par vēdu dzīvesziņu (filozofiju), tad tik un tā, manuprāt, mūsdienu civilizācijā valdošie uzskati un “filozofija” ir krietni nesaprātīgāki. Tāpat arī jāpiezīmē, ka G.Ošenieces aprakstītais domāšanas veids ir viens no tuvākajiem tam, ko Tu pats raksti – “Cilvēks domā ar sirdi” un “Tiek raisītas pašu cilvēku domas” utt., ja tā neuzskati, tad lūdzu, piedāvā savu skatījumu, kādu Tu gribētu redzēt un piedzīvot sabiedrību, un kā šādā sabiedrībā būtu audzināmi un skolojami bērni. Varbūt vari sagatavot kādu publicējamu materiālu par, tavuprāt, izciliem skolu (mācību metožu) piemēriem?

  • Uzdrīkstēšos apgalvot, ka arī tajā laikā, kad veidojās šī vēdiskā filozofija, “civilizācijā valdošie uzskati un “filozofija” ir krietni nesaprātīgāki.” Kā šķiet jau pie viena no Ošenieces rakstiem komentāros tas bija rakstīts..
    .
    Cilvēki tā nekad nav dzīvojuši! Tā ir tikai idilliska vīzija (filozofija) par to, kā tam vajadzētu būt, kura nekad nav eksistējusi visā sabiedrībā. Indijā bija kastu sistēma un šāda filozofija un iespēja uz šāda veida izglītību (varbūt) kā rakstā apskatīta bija pieejama tikai augstākajiem – bramaņiem. Kur nu vēl tas, ka tādu izmantotu praksē visā sabiedrībā. Kā jau teicu – atjaunojam verdzību un uz priekšu.. Pāris procentiem zemes iedzīvotāju kaut ko tādu varētu mēģināt nodrošināt. Bet pagaidi.. !!! Pāris procentiem zemes iedzīvotāju jau ir iespēja mācīties ārkārtīgi labās skolās, ja ‘labs’ mēs mērām pēc panākumiem dzīvē!!! Šajās skolās nav ne miņas no šādām metodēm.. cik zinu Latvijā arī ir dažas ļoti labas privātskolas. Pasaulē ir pat skolas, kurās neliela cilvēces daļa mācās caur mīlestību! Kaut vai tie paši Saibaba, Mūnisti, Šķeķiķns (lai piedod par laikam nepareizu uzvārdu) u.c. Latvijā – 99 Balti Zirgi, kā pats zini.
    .
    Bet labi, tā kā nevar vienkārši dzīvot saskaņā ar seno gudrību – tā pats no sevis nekas nenotiek -, tad lai pārvērstu dialogu augstākā (praktiskākā) līmenī: kā tu redzi šādas shēmas (ieskaitot iepriekšējos raksots aprakstīto) praktisku masveida ieviešanu Latvijā?
    Ja esi ko tādu jau rakstījis, piedod, neesmu pamanījis.

  • Sakiet kaut ko nopirkt no tā var? Vienkārši būšanai?
    Nu tur tas ūdens, gaisu vēl nepārdod bet ar jau. Ja vajadzēs celt % un budžetus,pārdos un kas vairs saķers galvu?

  • 1. Ir jāatbild uz jautājumiem “Kāds ir izglītības sistēmas mērķis” un “Kādu cilvēku vēlamies izaudzināt”. Pašreizējās izglītības sistēmās mērķis ir sagatavot biorobotus, kas kalpos sistēmai, ražos un tērēs. Tātad – jāmaina izglītības sistēmas (IS) ideoloģiskais pamats. Par šo detalizēti un argumentēti raksta G.Ošeniece, raksta un runā Š.Amonašvili un citi. Izpratne par pašreizējās IS patiesajiem mērķiem un “izrietošajiem trūkumiem” ir jāizplata sabiedrībā, vienlaicīgi piedāvājot alternatīvu. Tas vajadzīgs, jo bez vecāku izpratnes par audzināšanas vērtību visa mūža garumā skolai vienai pašai būs ļoti grūti. Būtiskas izmaiņas tādējādi būs iespējamas vien krietni ilgākā laika posmā.
    PRAKTISKĀ DARBĪBA: publikācijas, raidījumi, filmas, vieslektori, konferences, pozitīvo piemēru popularizēšana utt. Arī izglītības likums pilnībā jāpārraksta, bet likums pats par sevi neko nedos. Likumā var sarakstīt labas lietas, bet īstenot pretēji. Labi ir tas, ka cilvēki paši sāk aizdomāties par ‘sistēmas krīzes’ cēloņiem un izvērtē paši savus dzīves mērķus un pārvērtē savas vērtības.
    2. Jārada pašiem savi piemēri – jāveido Skolas. Apvienojoties domubiedriem – vecākiem un pedagogiem, tas jau pamazām notiek. ‘Sistēma’, protams, ka liek šķēršļus, bet jāpanāk, lai šādām skolām būtu savs – legāls statuss (tautskolas, brīvskolas vai c.). Piemēri jāpopularizē.
    3. Turpmākie punkti vēl tiešāk attieksies uz “masveida ieviešanu Latvijā”:
    * pašreizējo direktoru un skolotāju tālākizglītība;
    * jauno direktoru un skolotāju sagatavošana;
    * attiecīgo metožu un apmācības veidu ieviešana praksē;
    * mācību satura un līdzekļu pārstrāde;
    * māc. sasniegumu vērtēšana un eksaminēšana
    utt. Kā redzi, izmaiņas jāveic pilnīgi visās jomās, bet galvenais, ir jābūt izpratnei, ka nedz skola, nedz IS kopumā nav “nedzīva sistēma” vai “birokrātijas sažņaugts, uz ceļiem nospiests, pārgurušu skolotāju un sakrampētu bērnu kopums” – tas ir dzīvs organisms, kas izgaismo attīstības ceļu pašai sabiedrībai. Tam ir jāmainās pašam, nevis tas mehāniski jālauž un jāmaina “no augšas”. Protams, tieši mazās skoliņas ir tās, kur pirmām kārtām iespējams īstenot Cilvēku skološanu, tādēļ drusku jāpaciešas, un drīz vien cilvēki paši tās atkal vērs vaļā. Jāsāk ar pirmsskolu, sākumskolu un pamatskolu. Kad būs pamati, tad varēs runāt par tālākiem mācību līmeņiem.

    Vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga – pašreizējā izglītības sistēma ir neatņemama sastāvdaļa līdzšinējai mērķtiecīgajai politikai, kas aprakstīta J.Kučinska rakstos, tādēļ saprotams, ka pašreizējo Izglītības ministriju ir jādabū labi tālu projām no mūsu bērniem, jo neticu brīnumiem un tam, ka viņi jel kad gribēs ‘uzmest’ savus pasūtītājus. Tas attiecas uz visu eliti.

  • Tāpat kā citās reizēs (autores raksti) man būtu jākomentē, bet es nevaru to izdarīt, netaisos to darīt (nenoliedzami autorei, vai vēl kādam…, ir vēl krietni jāpastrādā), jo tad man iznāks pievienoties te (un citur…) citu komentētāju viedoklim, nostājai.
    Ne bez trūkumiem, bet
    G.Ošenieces
    raksti ir labākais ko esmu redzējis, dzirdējis.
    (Ja vien neskaita atsevišķus “izrāvienus” no citiem, tātad ne vienīgā).
    (Grūti ir lasīt tekstu, ja redzi ka varēja, VAJADZĒJA LABĀK, PRECĪZĀK, IZSVĒRTĀK…, bet pavisam jokaini ir lasīt, ja cilvēks/i runā PRET SEVI
    (nosacīti, līdzībā – aģitē, runā… par tikumību, bet izdara to visnetiklākā veidā kāds vien iespējams, patiesībā veicina šo netiklību; un dara to pārliecinoši, kā autore to raksta ‘pa tiešo zemapziņā’…)

  • Visvaldi, kā tas ir “rakstīt zemapziņā” un pie tam vēl darīt to netikli? Tu gribi teikt, ka Ošenieces kundzei ir ļauni nolūki un līdzīgi kā “25. kadru” televīzijā, esi pieķēris kaut ko tādu, par ko mums būtu jāzina?! Es domāju, ka arī tu raksti mums pa tiešo zemapziņā… Es pat teiktu, ka es to bieži vien sajūtu ;)..

  • Ivo, lasi, lasi un vēlreiz lasi savu/us komentārus.
    Vai arī jāmēģina pazemināt “latiņu”.
    Šis bija komentārs pirms.
    Man šķiet ka interpunkcija ir normāla, jo runa ir par metodi, nevis par Ošenieci…
    Laikam neesmu pietiekami uzsvēris ka pēc “bet” ir domāti komentāru autori.
    Es te uzsveru to (ne 25-o kadru), bet gan par “zemtekstiem” (rakstā tā iespējams ir vide, attiecības…). Man ir “vecs” piemērs šinī sakarībā – armijā, saņēmis pavēli, seržants rupji lamā, apsaukā padotos par to ka viņi rupji lamājas un apsaukājas.

  • Arī bieži vien te, “kāds/i” kā negatīvo spēku, varu piemin masonus, iluminātus un tml…, bet paši turpat tieši viņu darbu dara…

  • Es domāju, ka tas norakstāms uz vispārēju apjukumu un neuzticēšanos nekam, kā arī informācijas trūkumu jeb nezināšanu. Arī man dažkārt tā gadās, ko nenoliedzu. Celenti reiz tā kā pat apvainoju, bet pēc tam, kad Jānis uz to norādīja, pameklēju par viņu info, un izskatās, ka manas bažas bija nepamatotas. Tā gadās..

  • Tu vari saakt klaareet vis kaut ko. Es izlasiiju dazjus peetiijumus un eksperimentu rezultaatus par sirds elektromagneetiskaa lauka ietekmi uz smadzenju darbiibu. http://www.heartmath.org/ – iesaku arii tev.
    —-
    Cilveeks domaa ar trim vietaam – Sirdi, Kreiso smadzenju puslodi un labo smadzenju puslodi.
    ===========================================
    Labi. Padomaahu. Padomaaju. Cilveeku iznjemt no gjimenes, kur tas tiek miileets, un ielikts kodeeshanai skolaa ar 30 un vairaak beerniem klasee – tas ir visaugstakais nepraats, ko sasniedzis muusdienu eksperiments, kas saucas korporatiivais DemoSociaalTotalitariKapitaalisms. Ok. Pagaidaam pietiks domaat – tas sagaadaa galvassaapes un daudz skaidroshanos ar citiem cilveekiem, kuri nedomaa.
    ——–
    Labaak ir nedomaat – tad es juutu, ka es labi iederos sabiedriibaa – esmu taada pati aita, kas grauzj zaali un bleej – beee. Kas gan vairaak vajadziigs:D
    ——————————————-
    Skatos uz jebkuru rakstu ar izbriinu, kursh taa vietaa, lai pieveertsu cilveeku ieskatiities sevii, piedaavaa dogmas – ja tas ir taa, tad buus shitaa. No seerijas:
    – par demokraatiju nekas labaaks nav izdomaats
    – Amerika ir zeme briiviem cilveekiem
    – ja izliksies, ka tev interesee, ko saka beerns, tad tu kljuusi par skoleenu un vinjsh taps par skolotaaju
    ===========================================
    ===========================================
    Saliidzinaat IS ar organismu ir galiigi shkjeersaam.
    Saliidzinaat to ar jebko, kas tas nav ir nevajadziigi un noveershu uzmaniibu no realitaates. Realitaate ir
    – IS sastaav no cilveekiem
    – cilveeku riiciibai meedz buut neliela neparedzamiiba
    – cilveeki mijiedarbojas un maina sisteemu aatraak nekaa sisteema maina cilveekus
    ————-
    – uzdevums visiem IS daliibniekiem, kas ir vecaaki, beerni, skolotaaji, administraatori… ir vienoties par kopeejo, kas, protams, driiskst visu laiku mainiities.
    Ko tas noziimee – ir vajadziigs mehaanisms nemitiigas atgiezeniskaas saites nodroshinaashanai sisteemas ietvaros.
    ————
    Ja tas, ko uzrakstiiu, tev neko nenoziimee – aizmirsti visu kas rakstiits.

  • Saac ar shoo – dziivi uztvert nenopietni.
    ================================
    PRAKTISKĀ DARBĪBA:
    – izaudzinaat vienu beernu, kursh neskataas TV raidījumus, holivudas filmas, nepakljaujas liideriem un vadiitaajiem – tas buutu pozitiivs pozitīvo piemērs, kursh runaatu pats par sevi.
    – nepieveerst uzmaniibu likumiem – it iipashi izgliitiibas. Likumi ir domaati cilveekime, kuri nespeej pastaaveet pashi par sevi. Likumi ir jaaizmet pa logu un jaasadedzina, jo tie neko nedod.
    – Slikti ir tas, ka cilveeki tikai aizdomajas par sisteemas kriizi, un neko nedara.
    – labi ir tas, ka dazji cilveeki saprot, ka meerkju uzstaadiishanai ir noziime tiakai attieciibaa uzekonomisko raadiitaju sasniegshananu. Cilveeka psihes jomaa uzstaadiit meerkji ir tikpat bezjeedziigi, kaa meegjinaat saprast vai elektrons rinjkjo ap atomu vai arii staaav uz vietas, un visa pasaule tam rinjkjo apkaart.
    ———————————-
    2. Jārada savi piemēri izaudzinot divus beernus, kas ir sapraatiigaaki par tiem, kas iet skolaa. Alternatiivajaas skolaas nepienjemt vairaak kaa 100 beernus vienaa skolaa. Kaa arii, lai uz diviem beerniem buutu vismaz viens skolotaajs.
    3. “masveida ieviešanu Latvijā”:
    * likvideet jabkuru autoritaaru vieniibu izgliitiibaa – atlaist visus direktorus un maaciibu paarzinjus, kas nepasniedz stundas. Likvideet skolotaaju taalaak izgliitiibu esoshajaa izpratnee – taalaak izgliitiibai ir jabuut balstiitai uz atgriezeniskaas saites no skoleeniem. Likot sklotaajam visu muuzju maaciities teoriju skolaas, vinjsh tike speciaali pazemots.
    * metožu un apmācības veidu uzlaboshana maaciibu procesa laikaa – izmest miskastee vaardu salikumu “ieviest praksē” – taatad uzspiest no augshas;
    * mācību satura un līdzekļu uzlaboshana – viss jau ir – tas tikai jaaljauj skolotaajiem un skoleeniem papildinaat.;
    * Aizliegt veerteet un eksamineet skoleenus un skolotaajus.
    * Aizliegt lietot vaardu “sasniegt” attieciibaa uz izgliitiibu. Atljaut to lietot tikai attieciibaa uz, piemeeram, tuurisma industriju – peec divu dienu celjojuma mees sasniedzaam Lietuvas robezju.
    ======================================
    Ivo – veelu veiksmi tavaa jaunajajaa-vecajaa autoritaarajaa sisteemaa.

  • paldies par vērtīgiem komentāriem!
    vēl, vakar satiku cilvēku, kurš darbojas pilnīgi patstāvīgi, un viena nopietna atklāsme ir tā, ka skolās mēs esam mācīti par KALPIEM, un mūsu bērnus tur māca par kalpiem. cik nu māca – vienkārši ļoti depresīvā noskaņojumā un ilgstšā laikā, iemācot bezpalīdzību, cilvēki tiek padarīti par kalpiem. būt par SAIMNIEKU cilvēku nekur nemāca. bet cilvēkam ir jābūt par saimnieku – sev, savai naudai, savai ģimenei, savai saimniecībai, savam liktenim.
    ja cilvēks ir kalps – tad no viņa var sagaidīt tikai BEZATBILDĪGU dzīvošanu, cerību no kāda izvilināt lielāku samaksu par mazāku darbu, dusmas un naidu pret savu saimnieku, un vispār nihilistisku un bezatbildīgu attieksmi – pie kājas viņi visi, ka tikai man labi.
    ———
    cilvēks saimnieks – tas ir apzinīgs un atbildīgs. saprot, ka no viņa paša vien viss ir atkarīgs. saprot, ka no savas rīcības – cik tā būs kvalitatīva, radoša utml, ir atkarīga sava labklājība un laime.
    būt par saimnieku – domāt atbildīgi, mācīties no darba, savām kļūdām, saprast arī to, ka visa dzīve paša rokās, ka viss ir iespējams, ka nav jānīkst par kalpu garlaicīgā darbā, kas iespējams sola regulāru samaksu lai uzturētu ģimeni.
    - bet problēma ir tāda, ka cilvēki grib haļavu, izklaides, bezatbildību, bezrūpīgu dzīvi, grib drusku pastrādāt, un daudz izklaidēties, un negrib rūpēties, tālāk par savu ģimeni, un PAT PAR SAVU ĢIMENI NERŪPĒJAS PIETIEKAMI, JA REIZ BEZ SIRDSAPZIŅAS PĀRMETUMIEM SAVUS BĒRNU ATDOD IZM RĪCĪBĀ.
    protams, šeit arī ir iespēja zelt un plaukt visu veidu valdītājiem pār aitām.

    man tāda naiva, vai praktiska cerība – ja mēs esam kaut kur tuvu pie iespējas jaunajiem cilvēkiem, bērniem kaut ko mācīt, stāstīt – tad jāatceras, ka cilvēks ir Dievs, ka bērni ir CILVĒKI, un ka ir atšķirība, vai mēs viņiem kaut ko nomuldam ko mums diktē IZM, vai arī cenšamies dot kādu nojausmu par to, ka un kā viņiem kļūt par saimniekiem, nevis aitām. es domāju, ka tam ir nozīme. ka ir atšķirība kā mēs pavadam laiku un ko daram. protams ir stulbi sevi iedomāties par pasaules glābēju – pasaule iztiks arī bez tevis, pasaule dod tev vienkārši iespēju daudz ko darīt, un to darot sevi attīstīt….
    jācer ka pirmsnāves stundiņā nebūs izmisums par to, ka dzīves laikā nav nekas daudz izdarīts, bet ir tikai visu laiku lāpītas paģiras un katrs brīvais līdzeklis, nauda vai laiks veltīti savu vēlmju apmierināšanai…
    - lai veicas jums aktīvie darboņi, un atceraties, ka ir Jādara, nevienu cilvēku neiemācīsi ar muldēšanu, tikai un vienīgi ar savu personisko piemēru, pozitīvu.

  • Labs ir gan raksts, gan Aigara pozīcija. Raksts der realitātei, Aigars raksta iedomātam ideālam.
    Aigara ieteikums derētu sabiedrībai, kuras locekļi sasnieguši pietiekami augstu garīgo briedumu. Viņiem tiešām nav nepieciešami ne juridiski, ne administratīvi, ne morāli likumi, nedz to uzspiešana no augšas. Tādi cilvēki mūsu vidū ir, taču viņi ir niecīgs mazākums.
    Daļa cilvēku dzīvo dzīvniecisku instinktu līmenī, kurus aktivizē bailes un iekāre (bauda). Tātad – izvairās no sāpēm un tiecas pēc baudas. Šo līmeni analizējis Freids. Nākamajam līmenim raksturīga tiekšanās pēc varas un vietas hierarhijā. Šo līmeni analizējis Adlers un tajā atrodas mūsu politiķi. Utt.

  • Ansis raksta:”… bet problēma ir tāda, ka cilvēki grib haļavu, izklaides, bezatbildību, bezrūpīgu dzīvi, grib drusku pastrādāt, un daudz izklaidēties, un negrib rūpēties, tālāk par savu ģimen…”
    ————
    Es komentēju.
    Tas ir tādēļ, ka cilvēkiem neļauj kļūt pieaugušiem – ja tev skolā apspiež, kā tu saki, dabīgo tieksmi saprast, kā saimniekot jeb citiem vārdiem sakot saprast, ka tu esi absolūti brīva būtne, kas nozīmē, ka esi atbildīga/s par sevi, nevis kāds cits ir, tad rezultāts ir pieaudzis cilvēks bērna prātā.
    ————-
    - Tieši tādēļ ļoti agresīva ir mūzikas, Holivudas un izkalides industrija.
    - Tieši tādēļ narkotikas, kas iznīcina tevi fiziski, ir atļautas, bet tādas, kas atklāj citu pasauli, ir aizliegtas (piemēram, DMT, kas dabīgi izdalās ķermnī miega laikā)
    - Tieši tādēļ bērns tiek izņemts no ģimenes un iemests bezpersoniskā pūlī skolā un spiests atkārot, kā papagailis, ko saka skolotāji.
    —————–
    Skolas ir īpašī nozīmīgas cilvēka sagraušanā, jo daudzu gadu laikā salauž visnepiekāpīgāko un neatkarīgāko jauno personību – iemāca tai pakļāvību.
    ================
    Vēlāk šī ieaudzinātā pakļāvība tiek izmantota cilvēku
    – nodarbinot – viņš pakļaujas priekšniekam
    – politikā – viņš akceptē sistēmu – vienalga kādu
    – ekonomikā – viņš akceptē naudu, ka jāmaksā nodevas un desmitā tiesa
    – ģimenē – viņš pakļaujas partnerim un vecākiem…
    —————–
    Tādēļ vienīgais, kam es piekrītu rakstā un Ivo – ir jāsāk ar bērniem, jo pieaugušie ir norakstīti.
    —————
    Iespējams kaut ko kaut cik būtiski mainīt (uz labo vai slikto pusi) Latvijā un globāli, ir aptuveni vienas paaudzes laikā.

  • Aigar, bet vai samaitātie pieaugušie var izaudzināt pilnībā “neatkarīgu personību”? Vai arī – vai bērni var izaugt tādi, kādus tu redzi “ideālā variantā”, vieni paši un veiksmīgi izvairoties no samaitāto pieaugušo ietekmes?
    Kādi priekšlikumi?

  • Eksperimenti ir pierādījuši, ka zīdaiņi, kas visādā citādā ziņā tik aprūpēti, bet atstāti bez saskarsmes, mīļuma, skatiena, sarunām… nomirst.
    —————————–
    Izdari secinājumus pats.
    —————————–
    Kā jau rakstīju – cilvēks ir evolucionējis savādāk nekā citas būnes – vienīgā izdzīvošanai nozīmīgā lieta ir saskarsme – caur to cilvēks nodod nākamajai paaudzei visu iepriekš uzkrāto.
    ——————-
    Pārējie organismi (izņemot dažus pērtiķus) informāciju izdzīvošanai nodod caur gēniem.
    =======================
    Tas tā kā tev bija jau zināms, es domāju, tādēļ jocīgi, ka jautā.
    =======================
    1. Viss ir iespējams
    2. Es teicu pieaugušie ir norakstīti tādā nozīmē, ka laika un resursu investīcija pieaugušajos ir salīdzinoši neefektīva. Pieaudzis cilvēks informāciju uztver selektīvi, turpretim bērns ir pilnība atvērts.
    3. Līdz ar to var. Brālis izmanto dažas tehnikas, kuras neesmu nekur citur redzējis:
    – lingvistika – vārds “nē” ikdienā tiek lietots 0 reizes
    – vārdi, kas sākas ar “ne” ikdienā tiek lietoti 0 reizes
    – apkārtējā vide tiek ļauta izpētīt arī, ja tiek izdarīti smagi materiāli zaudējumi. Šīs sekas (piemēram salauzts kompis) ir atgriezensikā saite mazajam – viņš redz, ka vairs nevar lietot kompi. Viņam tiek paskaidrots, kā viņš to panāca.
    – vienīgais veids, kā šad tad tiek apstādināta kāda nevēlama darbība ir caur uzmanības pievēršanu citām lietām.
    ======================
    Tās ir dažas tehnikas. Kāds būs rezultāts es nezinu. Man ir bažas par mīlestības trūkumu, kas nav viens un tas pats, kas uzmanības trūkums.
    ——————-
    Priekšlikumi ir šādi.
    – konstatēt kā neavajag, kādas ir nevēlamās sekas (piemēram – savtība, sāncensība, alkatība, godkāre…), kādas audzinošas darbības izraisa nevēlamos fenomenus – piemēram, orientēšana uz rezultātu, kā pretēji kopsaucēja atrašānai. Tātad nevēlam ir atzīmju sistēma.
    – konstatēt, kāds ir vēlamais iznākums, kādas ir iespejamās tehnikas šo iznākumu sasniegšanai. Piemēram, rezultāts – cilvēki māk komunicēt, strādāt komandā un sadarboties (piemēra pēc). Tehnikkas sasniegšanai – uzdevumi tiek doti grupām, grupas pašas nosaka uzdevumu (kaut kādos rāmjos), kuru uzskata par reālistiski izpildāmu…
    – sākt ieviest dzīvē potenciali visefektīvākās tehnikas ar visefektīvākajiem iznākumiem
    – nemitīgi pilnveidot sistēmu caur patstāvīgu atgriezenisko saiti ar visām iesistītajām personām – īpaši bērniem.
    ===========
    Ja godīgi, es šai tēmai ļoti maz laika esmu veltījis līdz šim, kaut gan atzīstu, ka tā ir visbūtiskākā lieta. Līz ar to taujāt pēc risinājumiem ir pāragri – es pat vēl neesmu formulējis visas problēmas priekš sevis. To, ka sistēma izsmej un samazina cilvēka kapacitāti, potenciālu – tas ir skaidrs pat mirušam ezim.
    ————
    Kad redzēšu problēmas un to mijiedarbības un nozīmīgumus, tad arī sapratīšu, kas ir pašas galvenās, kurām jāpievērš uzmanība. Tad sākšu domāt par risinājumiem.
    ———–
    Varbūt pēc kādiem pāris gadiem arī taps kāds risinājumu koncepts, kuru pēc tam arī mēgināšu ieviest dzīvē. Šobrīd man šķiet, ka galvenās problēmas, kam jāpievērš uzmanība ir
    – hierahijām, kas balstītas uz pašlabumu (skolotāji garīgi pašapmierinās uz bērnu rēķina)
    – konkurences aizstāšanai (par atzīmēm, par sasniegumime, par statusu, par ienākumu lielumu) ar mācību par sadarbību
    – neatkarīgas personības sagraušanas kultu aizstāt ar pārlicinātības par sevi stimulēšanu, no bērnības nākošo sevis sapratni, kā daļu no visuma, sagalbāšnu
    – zināšānu sasaistei. Lai cilvēkam, redzot slaveno bildi ar pērtiķi, kas kļūst piecās bildēs par cilvēku, būtu skaidrs, kādi bioķimiski procesi notika organismā, kādēļ tas uzzīmēts ar kājām uz leju (gravitācija), kādos vēstures posmus atradās katrs uzzīmētais cilvēka sencis, kādēļ cilvēkam ir izpratne par skaistumu un kāda ir šī skaistuma proporcija – lai viņš to visu varētu nokomunicēt dažādos veidos – mutsiki, rakstiki vai uzzīmējot saprasto….
    – pilna mācīšanās cikla ieviešana – teorija, eksperiments, prakse, atskatīšanās uz padarīto, teorija, eksperiments, prakse….
    =============================
    Ivo, es tavā vietā izbraukātu visas labākās skolas, un pēc tam atvērtu savu skolu – nosauktu to par Ivo Skola. Tā darītu es.
    —————————–
    Kādēļ tā? Tādēļ, ka jebkas cits lielāks par vienu skolu ir politika, kas ir visefektīvākais laika noniekošanas veids.
    —————————–
    Kad skola būu gatava, es to darītu pilnīgi atvērta veida – visi var iepazīties ar metodēm, saturu un tos izmantot jaunu skolu vēršanai vaļā.

  • Es pārlasot pamanīju jau vairākas kļūdas – arī zīdītājiem, piemēram, lauvām tiek nodotas zināšanas no vecākiem. Ja lauvas izaug krātiņā, bet, kad pieaug, to izlaiž brīvībā, tā nomirst, jo neprot medīt un izvairīties no bīstamām situācijām.

  • Ziņa no Ojāra Rodes:
    “Gadskārtu māja Piltiņkalnā. Šīs būves modifikācija ir iecerēta arī kā viena no Tautskolas mācību ēkām. Lūdzu apskatiet un padomājiet kur un kā dabūt materiālu vai naudas atbalstu tās būvei. Ja izdotos naudu sarūpēt pietiekami ātri, tad jau rudenī vienu kalnā un otru topošajā tautskolas teritorijā varētu uzbūvēt. Abām ēkām kopā būtu jāsavāc apmēram 7000 Ls. Patreiz ir savākts 250Ls.
    Ja ir radusies kāda ideja, nekavējoties darāt to zināmu. Izsūtiet visiem draugiem un paziņām, ievietojiet savās mājas lapās utt..”:
    http://www.tautasforums.lv/wp-content/uploads/2009/07/ar_14-a2009_23.pdf

    Katram savi uzdevumi, Aigar. Lūk, Ojārs pie tā šobrīd strādā. Varam dot savu ieguldījumu.

  • Es vinjam nopietni ieteiktu ieskatiities alternatiivajaas buuvees – kad es pabeigshu savu maisu maaju, tad arii vareeshu vinju konsulteet.

  • Nu nevar iemācīties “peldēt”, ja vājprātīgi izvairies no “ūdens”.
    Un pat pēc “čaka ielas marketinga” labākajiem paraugiem tā nevar svaidīties ar formulējumiem, izsaucieniem, …
    T.i. ir cītīgāk jālasa savi teksti, jāsalīdzina tie…
    Piemēra pēc arī pret dogmatismu nevar cīnīties dogmatiski.

  • Viens cilvēks kaut ko teica par saimnieku neesamību. Atkal no pieredzes: klasei savs kabinets, tātad kā saimniekiem par to būtu jārūpējas? Es saku – jā, taisām dežurantu sarakstu! Ar visām godalgām labākajiem saimniekiem netika ievērots saraksts, un galu galā vēl atskanēja teksti- man neesot tiesību piespiest skolēnus darīt netīrus darbus…
    Par jēdzienu “dogma”. Ja visas teorijas uzskatīs par dogmām, no kurām jāizvairās, tad jau tiešām, ko tie vecie dzīvo…

  • Tev jādomā nevis kā piespiest kādu kaut ko darīt, bet panākst, ka paši bērni lūdz un uzprasās – tā tekt ir pateicīgi jeb ar prieku vai interesi dara netīros vai kādus citus darbus.
    =================
    Bērnu reakcijas saknes ir meklējamas tavā darbā un tavā attieksmē.

  • Apbrīnojami. Aigars gandrīz vai pilnīgi pareizi izteicies…
    Gan tikai pēdējā komentārā.

  • par 7000Ls strādājot viens cilvēks 30 dienās uzrāva šādu te māju:
    http://buildart.lv/rekordmaja.htm par 3000Ls 12 darba dienā tā bija jau zem jumta. bet šī nav vēl tā superlētākā versija.

    salmu ķīpām ir super labi siltumizolācijas rādītāji. tur ir tas medus. tur ir ko rakt un pētīt.

    un otrs svarīgais moments – saprast cik tad daudz gribēt. cik tad vajag? dabiski, ka pilis 300 000Ls vērtas ir grūti ceļamas. bet omulību un ērtu dzīvošanu var iegūt arī labi iekārtotā sīkmājelē vai vagoniņā.

  • oij, kā Aigar sokas?
    man te top vēl jumta segums, bet salmi jau aizrunāti, un ir milzu cerīga cerība sasiltināt līdz baltām pelītēm visu, līdz sasniegt bezkurināšanas efektu:)

  • Nākamjā atvaļinājumā pabeigšu. Nezinu, kad vēl:(

  • Viens vīrs reiz esot teicis, ka mēģinājums nokļūt pie skaidrības sarunu ceļā ir līdzvērtīgs galvas bāšanai līmes podā…
    Visu saprotošajiem un visa komentētājiem jautāšu vienu: vai zināt arī, kādēļ jums gribas tik daudz pļāpāt?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.