V.Beinerte: ‘Par tiem, kas piketus sarīkot nevar’

– Kāpēc jāmaksā nodokļi? – reiz neizpratnē jautāja dēls, kad mēģināju skaidrot, ka algas cipars, kas rakstīts “uz papīra”, atšķiras no tā, kas iekrīt kontā.

– Lai uzturētu mūsu valsti, – es atbildēju.

– Bet kādēļ valsts jāuztur? Kāds no tā labums? – dēls nelikās mierā.

– Tādēļ, lai būtu skolas un slimnīcas, ceļi, tilti un policija. Turklāt valsts palīdz tiem, kas paši sev palīdzēt nespēj, – bērniem, sirmgalvjiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. To dara par nodokļu maksātāju naudu, tātad arī par manu un tēta.

Atcerējos šo sarunu, lasot ziņas, cik neapskaužamā situācijā patlaban ir skolotāji, ārsti, medmāsas, policisti. Īstenībā – mēs visi. Tāpēc gribēju noskaidrot, kā krīzes laikā Latvija spēj (vai nespēj) palīdzēt tiem, kam nedrīkst pateikt – pacieties, pienāc pēc gadiem trim…

Romiešu likumi deva tēvam absolūtu kontroli pār viņa bērniem, kurus viņš drīkstēja pārdot vai notiesāt uz nāvi, pats palikdams nesodīts. Šo priekšstatu par absolūtām tiesībām pārņēma angļu likumi, kur bez vērā ņemamām pārmaiņām tas dominēja līdz pat 14. gadsimtam. Viduslaikos bērnība netika uzskatīta par unikālu dzīves fāzi. Bija ierasts, ka septiņgadīgus bērnus sūtīja strādāt vai kļūt par mācekļiem, taču neba amata apgūšana bija pats svarīgākais, bet – kalpošana. Tikai 16. gadsimtā uz bērniem sāka skatīties kā uz būtnēm, kas pelna īpašu uzmanību. Beidzot saprata, ka bērniem jāveic svarīgi attīstības un pilnīgošanās uzdevumi un viņi ir mīlestības vērti.

Ar šādiem vārdiem sākas pētījums par bērnu aprūpi, kas pirms vairākiem gadiem tika veikts ASV.

Kāpēc psihoterapeiti izjautā klientus par viņu bērnību? Kāpēc bērnībā gūtie iespaidi un pieredze ir tik svarīgi? Tāpēc, ka vecāku mīlestība vai tās trūkums nosaka cilvēka turpmāko likteni. Var teikt – arī tautas un cilvēces likteni. Tādēļ no sociālās palīdzības un aprūpes pakalpojumu saņēmēju mērķa grupu visnotaļ plašā spektra esmu izvēlējusies bērnus, kurus dēvē par dzīvu vecāku bāreņiem. Viņi piketus sarīkot nevar. Pat tad, ja viņus pazemo un sit. Kas aizstāv bērnu tiesības uz dzīvību? Kas aizsargā viņu tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi?

Likumdevēju viedoklis
Aija Barča, Saeimas deputāte, Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēde, no personiskās pieredzes zina, kā klājas ģimenei, kurā aug bērns invalīds: – Ar bērniem, kas cietuši no vardarbības, strādā psihologs. Saskaņā ar likumu tās ir 10 nodarbības pa 45 minūtēm. Ja sociālā dienesta psihologs netiek galā, ja ģimenē ir nopietns sociālais risks, bērnu sūta uz krīzes centru. Patlaban bažas izraisa tas, ka jaunās pašvaldības vēl tikai top, augustā novados būtu jāizveido sociālie dienesti, taču, zinot, ka samazinās ienākumi, ir paredzams, ka samazināsies arī nodokļu iemaksas, tādēļ lielākais satraukums – vai visi novadi izpratīs likumu. Pieļauju, ka būs arī tādi, kas nolems – sociālās lietas var pagaidīt.

Diemžēl sociālās spriedzes apstākļos vardarbība pret bērniem var pieaugt. Tādēļ, plānojot budžetu, krīzes centriem naudu nedrīkst žēlot. Nākamā gada 1. janvārī krīžu centrus pārņems Bērnu fonds – ar noteikumu, ka administratīvie izdevumi nedrīkst pārsniegt desmit procentus no piešķirtās summas.

Lai nav kā ar Valsts aģentūru “Tehnisko palīglīdzekļu centrs”, kam invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem bija jānodrošina ar nepieciešamiem tehniskiem palīglīdzekļiem, – iepirkumam viņi gadā tērēja 950 tūkstošus, bet administrēšanai – 600 tūkstošus latu. Nu tam ir pielikts punkts, aģentūru likvidē, tās funkcijas nododot rehabilitācijas centram “Vaivari” un nevalstiskām organizācijām. Ar Bērnu fondu mums ir laba pieredze – gan Valmierā, kur darbojas valsts, pašvaldības un Bērnu fonda kopīgi finansēts krīzes centrs “Dardedze”, gan tagad Rugāju pagastā, kur atvērts jauns krīzes centrs, pilnībā Bērnu fonda īstenots projekts.

Andris Bērziņš, Saeimas deputāts, Bērnu fonda vadītājs: – Bērnu fonds ir gatavs pārņemt krīžu centrus, ja vien būs, ko pārņemt. Par laimi, Labklājības ministrija pagaidām nav nogriezusi atbalstu vardarbībā cietušajiem bērniem, jācer, ka arī nākamgad nenogriezīs. Rugāju centra izveidei līdzekļi savākti no visas pasaules, taču kļūst arvien grūtāk, jo ārzemnieki saka – kāpēc mums jāuzņemas atbildība par jūsu problēmām? 90. gados bija cita situācija, bet nu ir 2009. gads, tagad jāpalīdz Āfrikai, Afganistānai, cik var bērt caurā maisā!

Kad sabiedrībai ir vairāk naudas, tā labprātāk nodarbojas ar sociālo sfēru, un tad arī mazāk ir to, kam palīdzība nepieciešama. Taču pie mums sociālā sfēra jau kopš 90. gadu sākuma ir bijusi pabērna lomā – kad izrunāts viss, kāds pēkšņi atceras – ā, vēl jau tie sociālie jautājumi. Veci ļaudis, invalīdi, bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, maznodrošinātie, jaunās ģimenes – loks ir plašs, tāpēc sociālajās nodaļās arvien ir garas rindas.

Tā sauktajos treknajos gados vardarbība bija mazinājusies, tagad, kad visa sabiedrība ir stresā, agresija pieaug. Bet sociālo darbinieku ir mazāk, līdz ar to būs smagāki gadījumi, laikā neatklāti. Paradokss – tam, kas izdarījis noziegumu, valsts veltī vairāk uzmanības un līdzekļu nekā cietušajam. Varmāka nonāk cietumā, ar viņu strādā psihologs, bet vardarbības upuriem palīdzība ne vienmēr tiek sniegta vai arī tā nav vajadzīgajā apjomā.

Tagad Eiropā un pasaulē ir divas prioritātes – ekonomiskā attīstība un sociālā palīdzība krīzes situācijā nonākušajiem. Pie mums prioritāte ir viena – budžeta apcirpšana. Bet aiz skaitļiem ir cilvēki. Tāpēc Starptautiskā valūtas fonda noteikumi ir jāizvērtē daudz kritiskāk, viņi naudu mums nedāvina, bet aizdod ar procentiem.

Ja nebūtu “Parex” melnā cauruma, kurā jau iemesti 700 miljoni, mēs būtu līdzīgā situācijā kā igauņi un lietuvieši. Bet tagad… Cilvēks var paciesties trīs mēnešus, pusgadu, gadu, bet vai te kāds var pateikt, cik ilgi vēl jāciešas?

Jā, tagad sociālajos dienestos pabalstu lūdzēju rindā stāv ne tikai tā sauktās nelabvēlīgās dinastijas, bet arī vecāki, kas no sirds grib rūpēties un gādāt par saviem mazuļiem, taču nejaudā savilkt galus. Un nezina, cik ilgi vēl jāiztur. Ja atbildi nezina pat Saeimas deputāts, kurš tad?

Krīzes centri un internātskolas
Bērnam, kas piedzīvojis pārestību, ir nepieciešama palīdzība. Nevis kādreiz, bet tūlīt. Kas un kā to īsteno?

Eva Sāre, Vidzemes reģionālā atbalsta centra “Dardedze” valdes locekle: – Pie mums bērni, kas cietuši no vardarbības, uzturas 30 dienas, kā tas paredzēts likumā. Ja par noziedzīgo nodarījumu ir uzsākts kriminālprocess, tad bērns atbalsta centrā var uzturēties 60 dienas. Parasti runā par trim vardarbības formām – psiholoģisko, fizisko un seksuālo, taču ir arī ceturtā – novārtā atstāšana. Pie mums ir bijuši četri brālīši, kas īsti runāt neprata, nezināja gluži elementāras lietas.

Gada laikā varam uzņemt 312 bērnus. Pēc valsts iepirkuma šogad paredzēts 191 bērns, taču jau tagad pieprasījums ir lielāks nekā mūsu finansiālās iespējas. Ja vardarbība notikusi skolā, bērns kādu laiku var pagaidīt, dzīvojot ģimenē, taču, ja vardarbība notikusi ģimenē, vilcināties nedrīkst, tad zvanām uz citiem atbalsta centriem, meklējam brīvas vietas.

2008. gadā pēc iepirkuma punktiem bijām labākie Latvijā, līdz ar to uzvarējām konkursā un saņēmām finansējumu visam šim gadam. Bet kolēģi no citiem centriem spiesti samazināt štatus, strādāt pusslodzi vai vispār centru slēgt.

Valsts un pašvaldības finansējums paredzēts ēdināšanai, siltumam un darbinieku algām. Algas mums nekad nav bijušas lielas. Ja vēlamies veikt remontu, meklējam sponsorus. Māc bažas, vai krīzes situācijā valsts mūs neizsvītros no prioritāšu saraksta. Četros gados ir uzkrāta pieredze, apgūtas prasmes un iemaņas. Atlaist var ātri, pēc tam atjaunot nebūs viegli.

Tātad bērns krīzes centrā var pavadīt 30 – 60 dienas. Dažiem ar to pietiek. Daudziem – ne. Kas notiek pēc tam? Atgriešanās ģimenē, ja vecākiem nav atņemtas tiesības, pie aizbildņiem vai internātskolā.

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits: – Vai kāds ir padomājis, cik veselam jābūt cilvēkam, lai viņš spētu mācīties internātskolā? To varētu atļauties tikai no ideālas ģimenes nācis bērns, bet tādi tur nenokļūst. Valstij nav koncepcijas, ko darīt ar dzīves pabērniem. Kāpēc atbildīgām amatpersonām neienāk prātā, ka bērnam ir vajadzīga ne tikai izglītība, bet arī dzīves iemaņas, kaut vai visvienkāršākās prasmes pašam sevi apkopt. Bet internātā – ja drēbes netīras, nodod mazgātavā, personisko mantu nekādu, vienā istabā septiņas gultiņas, audzēkņus pieskata nakts auklīte. Jau pati terminoloģija ir briesmīga – auklīte pusaudžiem!

Pazīstu daudzus speciālistus, kas Latvijā strādā krīzes centros, cepuri nost šo cilvēku priekšā, taču sistēma pašos pamatos ir aplama. Vieta, kur patiešām risina resocializācijas problēmas, ir “Dzīvesprieks”. Tur cilvēku pamazām iemāca uzņemties atbildību par sevi, plānot laiku un resursus. Zinu šo centru ļoti labi, esmu tur regulāri, strādāju gan ar audzēkņiem, gan pedagogiem. Ja to finansētu valsts, sen būtu izjucis. Kur piedalās valsts nauda, viss izjūk. Latvijā, kur tik daudz sakropļotu ģimeņu, šāds “Dzīvesprieks” būtu nepieciešams katrā rajonā. Viņi bērnu, kas nācis no briesmīgas ģimenes, palaiž pasaulē ar gaišu smaidu sejā. Pašvaldību darbiniekiem tur vajadzētu rindā stāvēt, pētīt, mācīties, apgūt pieredzi.

Alternatīvs risinājums
Edijs Pētersons, atbalsta centra “Dzīvesprieks” valdes loceklis: – Pēc izglītības esmu sporta skolotājs, agrāk strādāju skolā un bērnudārzā Rūjienā. 90. gadu sākumā mani atrada Zviedrijas latvieši no centra “Livslust” jeb “Dzīvesprieks”. Ar viņu atbalstu 1994. gadā nodibinājām sabiedrisku organizāciju ar mērķi palīdzēt pusaudžiem, kuri citādi varētu nokļūt uz ielas, kriminālā vidē. Pavisam mazus bērnus labprāt adoptē audžuģimenes, bet pusaudži nevienam īsti nav vajadzīgi. Mēs pieņemam jauniešus, kas pabeiguši 9. klasi, nāk no internātskolām un bērnunamiem, bieži vien arī tos, kas pabijuši krīzes centrā.

Mūsu pamatvērtība ir ģimeniskums. Darbs balstās uz trim pīlāriem: mājas kārtība, sociālā rehabilitācija, iespēja apgūt arodu.

Mums ir pieci finansēšanas avoti. Pirmais – jau minētais “Livslust”, kas piesaista ne tikai Zviedrijas, bet arī Vācijas un ASV sponsoru naudu, otrais ir tās pašvaldības, no kurām mūsu audzēkņi nāk, tad finansējums no pašu saimnieciskās darbības – mums ir galdniecība, šūšanas cehs un galdu klāšana, ceturtais avots ir Eiropas struktūrfondi, kuriem regulāri iesniedzam projektus, un piektais – sadarbības partneri Latvijā. Jāpiebilst, ka tagad atbalsts no Zviedrijas nāk ar jaunu sparu – viņi zina, kā Latvijā klājas. Grūtāk bija pirms gadiem trim, tad ārvalstu partneri jau sāka rēķināt, kad Latvijas valsts pati varētu pārņemt šā centra finansēšanu.

2003. gadā savu arodskolu reģistrējām Izglītības un zinātnes ministrijā, mums ir četras akreditētas pirmā līmeņa profesionālās izglītības programmas – šuvēja palīgs, galdnieka palīgs, pavāra palīgs un remontstrādnieks. Piektā – dzīves prasmju programma – licencēta pašvaldībā. Pēdējā ir pati svarīgākā, jo bērniem, kas nāk no institūcijām, ir patērētāja pieradums – valsts par mani gādās. Mēs mācām pašiem plānot savu dzīvi, paredzēt situāciju vismaz trīs soļus uz priekšu.

Katrai aroda programmai ir savs uzņēmums, ar ko sadarbojamies. Jaunieši tur iziet praksi, nereti vēlāk paliek strādāt, piemēram, vairāki mūsu pavāra palīgi strādā restorānu ķēdē “Vairāk saules”.

Nesen izlasīju, ka ministre Koķe nākusi klajā ar “pilnīgi jaunu” apmācību modeli, kas nosaukts par duālo apmācību – jaunietis vienu nedēļu mācās skolā, otru praktizējas uzņēmumā. Bet mēs ar to nodarbojamies jau vairāk nekā piecus gadus! Jau toreiz sava modeļa priekšrocības izklāstījām ministrijā, taču atbilde bija – mums neko tādu nevajag.

Jā, valstī ir krīžu centri, taču tas ir īslaicīgs risinājums. Visu cieņu kolēģiem, viņi pašaizliedzīgi dara, ko var, taču 30 un pat 60 dienās ir grūti palīdzēt vardarbībā cietušam bērnam atgūt pašapziņu un spēju iekļauties sabiedrībā. Nepieciešams vismaz pusgads, ja ne gads, turklāt ar šo jaunieti ir intensīvi jāstrādā gan psihologam, gan pedagogiem. Būtu jāstrādā arī ar ģimeni, kopīgi meklējot risinājumus un resursus. Pie mums jaunieši dzīvo tik ilgi, cik nepieciešams, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei – divus, trīs vai pat piecus gadus. Nereti tie ir dzīvu vecāku bāreņi. Ir arī tādi, kam socializācijas problēmas, kas nevar iekļauties arodskolā, kur lielas audzēkņu grupas.

Ja Latvijā atrastos pietiekami stipras ģimenes, kas šos cietušos varētu pieņemt, tas būtu ideāls risinājums bērna resocializācijai. Tāds ir skandināvu modelis, nekas labāks pasaulē nav atrasts. Tiesa, kaut kas līdzīgs jau arī mūsu valstī tiek darīts, taču jābūt ārkārtīgi stingriem atlases kritērijiem. Diemžēl ir gadījumi, kad audžuģimenē turpinās vardarbība, bērnus izmanto kā darbaspēku. Esam arī tādus jauniešus saņēmuši, tad ir vēl grūtāk, jo viņš jau otrreiz ir vīlies. Gadās, ka sākumā bērns negrib mūsu kārtību pieņemt, tad svarīgi, cik gudri, pacietīgi un tālredzīgi darbosies pedagogi. Astoņdesmit procentos gadījumu mums izdodas rast kontaktu un kopīgi risināt problēmas, jo, ja audzēknis pats negrib, neviens viņam palīdzēt nevar. Arī vēlāk, apsekojot mūsu absolventus, vairāk nekā deviņdesmit procenti ir atraduši savu vietu dzīvē.

Elīna Mekša, Latvijas Mākslas akadēmijas 2. kursa studente: – Ja nebūtu “Dzīvesprieka”, es, visticamāk, būtu pazudusi, aizgājusi neceļos. Esmu rīdziniece, bērnību pavadīju labā ģimenē, līdz viss sagriezās kājām gaisā. Man bija 13 gadi, kad sākās lielās pārmaiņas, 15 gadu vecumā paliku viena un bez mājām.

Sākumā nonācu krīzes centrā Rīgā, Marsa gatvē, tādā kā patversmē ielas bērniem. Bet tur palikt varēja tikai 30 dienas, labi, ka sociālie darbinieki ierunāja mani “Dzīvespriekā”. Pirmās izjūtas nebija patīkamas – režīms, noteikta kārtība, šķita, ka mani lauž. Taču pamazām sāku saprast, cik svarīgi ir vienā un tajā pašā laikā celties, vienā un tajā pašā laikā ēst, gatavot mājas darbus, iet gulēt – tas palīdz sakārtot dzīvi. Iemācījos novērtēt sirsnību un iejūtību – gan to, ko pats saņem, gan to, ko vari sniegt citiem. Dzīve laukos man, pilsētas bērnam, bija kas pilnīgi jauns, kļuvu mierīgāka, iekšēji līdzsvarota. Aizupē jau daba vien dziedina! Turklāt “Dzīvesprieks” nodrošināja tās pamata lietas, kādu Rīgā man nebija, – pusdienas, apģērbu, siltu ūdeni. Bet galvenais – visi darbinieki bija labvēlīgi, gatavi uzklausīt, saprast. Ļāva braukt uz Kandavu uz sagatavošanas kursiem mākslas skolā, deva naudiņu krāsām, otām, papīram. Ja tevi tā atbalsta un pamudina, ja jūti, ka tev tic, arī pats centies darīt pašu labāko. Pēc diviem gadiem atgriezos Rīgā, iestājos Rozentāla mākslas skolā. Tagad studēju Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, esmu pabeigusi 1. kursu.

Kas izglābis vienu dzīvību, izglābis veselu pasauli. Nejautāšu, kā ir ar tiem, kas iegrūduši kādu dzīvību postā. Ne arī par tiem, kas postā iegrūduši veselu tautu. Vien piebildīšu, ka aprīlī “Dzīvespriekam” apritēja 15 gadi, centrs regulāri rīko atvērto durvju dienas, divas reizes pie viņiem ir viesojusies Zviedrijas karaliene, sociālie darbinieki un skolu pedagogi zina par šo centru. Tomēr Latvijā tas joprojām ir vienīgais.

* * *

  • Pašvaldības sociālais dienests sniedz personai psihosociālu un/vai materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.
  • Pašvaldības sociālās aprūpes pakalpojumu saņēmēju galvenās mērķa grupas ir personas, kas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņi un bez vecāku gādības palikušie bērni.
  • Pēc 2008. gada statistikas datiem, valstī darbojas 10 pašvaldību izveidoti krīzes centri un 19 nevalstisku organizāciju izveidoti krīzes centri. 2008. gadā pakalpojumus krīzes centros saņēma 956 personas.


Vija Beinerte,
pārpublicēts no www.la.lv
Iesūtīja Aigars B.


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.