J.Kučinskis: ‘Kooperācija un vēlreiz kooperācija’

Mēs esam pieraduši visu gaidīt no valsts un par visām neveiksmēm vainot valsti un politiķus. Manuprāt, tā ir nepareiza un pasīva pozīcija, kas sevi nekad nav attaisnojusi. Tieši šāda aplama pozīcija ir iemesls tam, ka starp valsts varu un pārējo sabiedrību, kā arī starp dažādiem sociālajiem slāņiem ir izveidojies atsvešinātības bezdibenis, kā arī tam, ka valsts aparāts ir uzkundzējies pārējai sabiedrībai, palicis elitārs, bezatbildīgs un sabiedrojies ar starptautisko oligarhiju pret savu tautu.

Demokrātijas būtība slēpjas ne jau oficiālās deklarācijās vai šķietami demokrātiskās procedūrās, bet gan pašas sabiedrības aktivitātē, nemitīgā pašorganizēšanās spējā un pilnā atbildībā par savu likteni. Patiesa demokrātija iespējama tikai virzienā no apakšas uz augšu. Nevis valsts varas institūcijas ir mūsu uzraugi un izrīkotāji, bet gan mēs paši esam suverenās varas nesēji, kuri iestādēm deleģējuši tikai dažas pārvaldes funkcijas, par kurām šīs iestādes ir atbildīgas mūsu priekšā. Saeima, valdība, pašvaldības un tiesu sistēma ir burtiski uzskatāmas par tautas kalpiem. To uzdevums ir kalpot sabiedrības vispārējām interesēm. Ar kalpošanu es šai gadījumā saprotu godpilnu, cēlu pienākumu.

Tieši tāpēc ir muļķīgi varas institūcijas vainot par mūsu neveiksmēm, vai gaidīt, ka tās mainīsies. Mainīties vajag mums pašiem, tad arī varas institūcijas mainīsies!

Latvijā bija laiks, kad nebija Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāji bija beztiesīgi paši savā zemē. Piemēram, tāds laiks bija XIX gadsimtā, kad tik atcelta dzimtbūšanas iekārta, bet latviešiem dota „putna brīvība”. Latvieši bija atstāti pilnīgi bez savas zemes, mantas un kapitāla. Turklāt bija sākusies pārkrievošanas politika, kuras mērķis bija Latvijas teritoriju pilnīgi sapludināt ar Krievijas impēriju.

Latviešus XIX gadsimta beigās izglāba savstarpēja biedrošanās. Tās bija gan uz savstarpējā atbalsta pamata dibinātas reliģiskās draudzes (piemēram, „Brāļu draudzes”), gan kultūras biedrības (kopdziedāšana, teātris, izglītojoši priekšlasījumi), gan saimnieciskās darbības biedrības (dažādi kooperatīvi).

Kooperācija ir sabiedrības saimnieciskas pašorganizēšanās forma, kurā katrs iegulda savus resursus, lai celtu visu iesaistīto cilvēku labumu. Kooperācija nav ne sociālistiska, ne kapitālistiska, to neorganizē ne pavēles dodoši komisāri, ne peļņas kāres dzīti kapitālisti un viņu algotie menedžeri. Kooperāciju organizē paši cilvēki labprātīgi, un arī kooperācijas augļus taisnīgi sadala attiecīgā kooperatīva biedri. Tā ir vienīgā saimnieciskās kopdarbības forma, kurā lēmumi tiek pieņemti biedriski un demokrātiski, balstoties uz savstarpēju uzticību un paļāvību. Kooperācijai svešs ir elitārisms, patērētāju sabiedrība, cilvēku ekspluatācija, tirānija un verdzība. Kooperācijai nav nepieciešamas ne valdības atļaujas (lai arī modernos laikos valdības cenšas kooperatīvu darbību reglamentēt, regulēt un kontrolēt), nedz kādu svešu investoru līdzekļi. Kooperatīvu var izveidot vairāki cilvēki, kuri apvieno viņu rīcībā esošos resursus. Tādējādi auglīgu saimniecisku darbību var uzsākt arī cilvēks, kuram pašlaik varbūt nav savu materiālu resursu, bet ir vēlme savu prātu un spēku ieguldīt ražīgā pasākumā. Bez tam viena no kooperācijas tradīcijām ir savu biedru un arī visas sabiedrības izglītošana, kas ir ļoti svarīgi. Kooperācijas iespējas ir neizsmeļamas, jo arī kooperācijas biedru skaits nav ierobežots. Pareizi izmantojot kooperācijas principus, latvieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā īsā laikā kļuva par saimnieciski aktīvu, materiāli turīgu un garīgi nobriedušāku tautu. Ja šo procesu nepārtrauktu Pirmais pasaules karš, daudzu cilvēku došanās bēgļu gaitās un vēlākās revolūcijas, Latvija mūsdienās būtu pilnīgi cita valsts. Taču nekas mums neliedz šo procesu turpināt tagad.

Kooperācijas pētnieks Eduards Balodis apkopojis šādas atziņas par kooperācijas nozīmi:

  • Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kuri paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darbavietas.
  • Kooperatīvi ceļ darba ražīgumu un kvalitāti.
  • Kooperatīvi palielina savu biedru ienākumus.
  • Kooperatīvi samazina savu biedru izdevumus, ietaupa laiku un enerģiju.
  • Kooperatīvi paceļ visas valsts tautsaimniecību, līdz ar to uzlabojot arī nebiedru dzīvi.
  • Kooperatīvi veicina savu biedru un arī sabiedrības izglītošanu.
  • Kooperatīvi cilvēkos ieaudzina kopības apziņu un dziņu pēc vispārējā labuma, jo kooperatīvu darbības princips ir: viens par visiem un visi par vienu! Tāpēc īpaši jārūpējas, lai kooperatīvus vadītu godīgi cilvēki, kuriem rūp arī citu cilvēku labums.
  • Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet vienkārši paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku. Tāpēc vietā ir arī franču kooperatora Šarla Žida atzinums: “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte.”

Nav tādas dzīves jomas, kurā cilvēki nevarētu organizēties kooperācijai. Tā kā par šo tēmu jau esmu uzrakstījis grāmatu, aicinu to izlasīt. Pieprasiet bibliotēkās vai lasiet internetā, piemēram, portālā „Tautas forums” (adrese: www.tautasforums.lv).

Ieskatam izanalizēsim vienu piemēru. Līdz 1990. gadam Latvijā bija attīstīta vieglā rūpniecība, tai skaitā apģērbu ražošana. Ar dažiem apģērbiem Latvija lielā mērā apgādāja visu Padomju Savienību. Pašlaik no šīs rūpniecības palikuši daži nelieli cehi, kuri pilda ārvalstu firmu pasūtījumus, par to saņemot visai pieticīgu algu. Mūsu ļaudis savu apģērbu pērk vai nu humpalu bodēs vai tirgū (mazvērtīga ķīniešu produkcija), vai dārgos firmas veikalos. Faktiski apģērbu ražošana Latvijā ir iznīcināta, lai gan mums ir labi šuvēji, izcili modelētāji un laba gaume.

Ko darīt? Pieredzējuši šuvēji, piesaistot labus modelētājus un ieguldot ne pārāk lielus līdzekļus (audumu, diegu un šujmašīnu iegāde, telpu iekārtošana), var organizēt šūšanas kooperatīvus, kuri ražo gan standarta produkciju veikaliem, gan individuālus pasūtījumus pilsoņiem. Valdībai jāpieprasa ieviest saprātīgus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, bet pilsoņi jāmudina izvēlēties vietējo ražotāju produkciju (skat. iepriekšējās nodaļas). No maziem kooperatīviem pakāpeniski veidosies lielākas kooperatīvu apvienības un ražošanas centri. Ar to pilnīgi pietiks, lai jau dažos gados šuvēji ne vien nodrošinātu ar apģērbiem Latvijas iedzīvotājus, bet arī iekarotu ārējos tirgus. Līdzīgi var rīkoties gandrīz katrā vieglās rūpniecības nozarē.

Kooperācija izmantojama ne tikai rūpnieciskā ražošanā, bet arī tirdzniecībā, finanšu jomā un apdrošināšanā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, veselības aprūpē, izglītībā, zinātnē, kultūrā, mājokļu politikā u.c.

Nobeigšu ar kooperatora V. Totomianca domām:
“Kooperācija ir prakticisma un ideālisma savienojums. Tā netiecas tikai pēc materiāliem labumiem, taču neļauj aizrauties arī ar neīstenojamiem sapņiem. Kooperācijā saprātīgi sakausēts individuālisms ar solidaritātes garu. Tā ir nevis šķiru un atsevišķu profesiju, bet gan vispārcilvēciska solidaritāte. Kooperācija ir iecietīga pret uzskatiem un ticību, tajā apvienojas personas no dažādiem sabiedrības slāņiem, kuri citā vietā varbūt savstarpēji cīnītos. Kooperācija ir mūžīga, jo no visiem sabiedriskās kustības veidiem tikai tā pastāvēs arvien. Tā vēl nav pilnīgi kristalizējusies, bet tikai veidojas. Un šī veidošanās notiek virzienā no apakšas uz augšu, tāpēc tā mūžīga.”


Jānis Kučinskis

2009. gada jūlijā, Jēkabpilī

(pārējās nodaļas pieejamas šeit)


  • Bērni izaugot kļūst par cilvēkiem, kas joprojām vēlas mammu un tētvu, kas par viņu rūpējas, paglauda galviņu, pažēlo grūtā brīdī un palīdz.
    ———-
    Tā saucas Iemācītā Bezpalīdzība, kas ir TF jau apskatīta vismaz vienu reizi.
    ———-
    Pieagušiem tiek liegta pilnvērtīga informatīvā barība – tā vietā tie tiek baroti ar informāciju, kas ir atbilstoša 5 gadīgam bērnam – šovi, sacīkstes (futbols, vēlēšanas, hokejs…), “zvaigžņu” privātā dzīve…
    ———-
    Rezultāts ir – cilvēki ir apjukuši, samulsuši, nezinoši un nemitīgā steigā dzīvojoši Papagaiļi Atkārtotāji.
    ==============
    Es nevēlos kritizēt šo nodaļu, jo tā ir ļoti vērtīga, tomēr valodas lietošanai ir spēcīga ietekme uz zemapziņu – vietās, kurām ir nozīmība, drīkst un vajag lietot “iespējamības”. Ko es ar to domāju?
    ———
    Piemēram tiekums:”…Taču nekas mums neliedz šo procesu turpināt tagad….” būtu efektīvāks, ja to rakstītu šādi – “…Taču mums ir atļauts šo procesu turpināt tagad…”

  • Pareizi izmantojot kooperācijas principus, latvieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā īsā laikā kļuva par saimnieciski aktīvu, materiāli turīgu un garīgi nobriedušāku tautu. Ja tā būtu bijis nebūtu bijušas 1940 gada vēlēšanas.

  • 1.Man prieks, ka par komentāru:
    Piemēram tiekums:”…Taču nekas mums NELIEDZ šo procesu turpināt tagad….” būtu efektīvāks, ja to rakstītu šādi – “…Taču mums ir ATĻAUTS šo procesu turpināt tagad…”
    Par šo tēmu būtu derīgi runāt ar pedagogiem.

    2.Jāpalūdz Strautiņa kungs, lai palīdz atjaunot patērētāju biedrību jeb kooperāciju.
    Patiesībā bija laba sistēma, kad jebkurš cilvēks varēja piepelnīt un dabas veltes tika saprātīgi izlietotas.

  • Par šo tēmu būtu vērtīgi sākt domāt un runāt katram cilvēkam. Pie tam TAGAD.

  • :) cenšos, jo apzinos, ka tas ir nopietnāk kā dažam izklausās.
    Tāpat vien piemēram:
    ” dari citiem to , ko gribi lai dara tev.”
    Kā kaut ko līdzīgu lielākoties saka latvieši? :)

  • Es gan saprotu arī būtisko atšķirību starp Aigara un manu piemēru.
    Aigara piemērs ir aktuālāks, graujošāks un steidzamāk labojams mūsu apziņā.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.