J.Kučinskis: ‘Kā atgūt mūsu Latviju?’

Darāmais būtu iedalāms divās aktivitāšu grupās:
1) prasības, kuras mēs, kā suverenā vara, izvirzām jau esošajam parlamentam, amatpersonām un valdībai;
2) pašorganizēšanās un darbības, kuras mēs veicam patstāvīgi, kā brīva, pilsoniska sabiedrība.

Labā ziņa tā, ka mums šādās lietās jau ir sava laba pieredze!

Rietumos daudzi dzīvo ilūzijās, ka viņi mūs uzvarējuši aukstajā karā, tāpēc ar to guvuši tiesības uz mūsu rēķina baudīt savas uzvaras augļus un uzvarētāju privilēģijas. Tāpēc viņi mūs nepieņem kā līdztiesīgus partnerus, bet gan kā sakautus un izmantojamus ienaidniekus. Rietumi mūs izmanto!

Tā ir daļēja patiesība, jo daudzi padomju pilsoņi tiešām bija uzķērušies vilinošiem patērētāju sabiedrības ideāliem, proti, bija gatavi graut padomju impēriju, lai tiktu pie firmas lupatām un iespējām grezni dzīvot (parazitēt), neieguldot reālu darbu sabiedrības attīstībā.

Šis faktors tiešām krietni iedragāja padomju ideoloģiskos pamatus un pamatīgi demoralizēja galvenokārt tieši kompartijas nomenklatūru, kura tad arī iesāka dubultu dzīvi un t.s. pārbūves politiku, kas galu galā noveda līdz impērijas sabrukumam. Taču ne jau Rietumu specdienesti un propaganda sagrāva padomju impēriju. Patiesībā tieši šiem specdienestiem PSRS sabrukums bija vislielākais un negaidītākais pārsteigums, kam viņi vēl vairākus gadus nespēja īsti noticēt.

Galvenais PSRS sabrukuma cēlonis bija aizvien augošā parasto PSRS pilsoņu nesadarbošanās ar valdošo režīmu! Un šīs nesadarbošanās priekšgalā bija tieši Baltijas republiku un it īpaši – tieši Latvijas iedzīvotāji! Tieši Latvija visspilgtāk noteica toni procesam, kas beigās sagrāva visu vareno impēriju! Tā ir mūsu pieredze un mūsu spēks!

Neviens režīms nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā pilsoņi ar režīmu nesadarbojas, ja pilsoņi režīma ieceres apzināti vai neapzināti boikotē. Tas attiecās gan uz padomju režīmu līdz 1990. gadam, gan uz pašlaik Latvijā valdošo režīmu.

Latvijā pēdējos 20 gados notikušie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mūsu sabiedrības vairākums vairāk vai mazāk aktīvi šos procesus atbalstīja un tajos iesaistījās. Vai šeit varētu darboties ārvalstu bankas, ja mēs paši šajās bankās neatvērtu savus kontus un nepieņemtu viņu vilinošos kreditēšanas piedāvājumus? Vai varētu notikt prihvatizācija, ja mēs paši šajā procesā neiesaistītos? Vai varētu attīstīties piramidālas banku krāpnieciskās shēmas, ja mēs paši šajās bankās neieguldītu savu kapitālu? Vai Latvijā varētu izveidoties no sabiedrības atrauta varas „elite”, ja mēs paši neuzķertos uz lētiem reklāmas trikiem un šos politiskā biznesa klubus vēl un vēlreiz neatbalstītu vēlēšanās? Vai Godmaņa valdība varētu uz mūsu pleciem uzkraut „Parex” bankas parādus, ja mēs vienoti izietu ielās un neatkāptos, kamēr valdība būtu spiesta no sava netaisnīgā nodoma atteikties? Vai Latvija tiktu pakļauta SVF un EK tiešajai pārvaldei (diktātam), ja mēs šādu lēmumu kategorisku noprotestētu un nepieļautu? Vai mums vispār būtu finanšu krīze, ja mēs paši nebūtu to atnesuši uz saviem pleciem? Vai t.s. „politiskā elite” un mēdiji spētu mūs tā muļķot, ja mēs paši rūpētos par savu izglītību, pārvarētu savu kūtrumu un vienaldzību?

Tā mēs sev varam uzdot simtiem līdzīgu jautājumu un secināt, ka visi apkārt notiekošie negatīvie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mēs paši tos aktīvi vai pasīvi atbalstījām. Vien tāpēc, ka mēs klusējām un šos procesus nenovērsām. Atzīt to ir ļoti svarīgi, jo tikai tādā gadījumā mēs būsim uzņēmušies atbildību par savu dzīvi un spēsim savas kļūdas labot. Kļūdu labošanas galvenais priekšnoteikums ir šo kļūdu atzīšana. Mēs varam ietekmēt un mainīt tikai to, ko atzīstam un par ko uzņemamies personīgu atbildību.

Nesadarbošanās ar nedraudzīgu varu ir plašs jēdziens, kas ietver klasisku nevardarbīgo pretošanos (Gandijs ar šādu taktiku panāca Indijas atbrīvošanu no britu koloniālā jūga; Martins Luters Kings līdzīgi piespieda ASV varas iestādes ievērot nēģeru tiesības); nevardarbīgas protesta demonstrācijas; infrastruktūras bloķēšanu, līdz panākta taisnīgu prasību izpildīšana; taisnīgu prasību iesniegšanu varas iestādēm un šo prasību aizstāvēšanu līdz to galīgai atzīšanai un pieņemšanai; atteikšanos pildīt netaisnus likumus, atteikšanos maksāt nodokļus, kurus vara izmanto netaisniem vai prettautiskiem mērķiem; nedraudzīgu iestāžu un uzņēmumu boikotu; alternatīvu pašpalīdzības struktūru veidošanu; kooperāciju, organizēšanos biedrībās, kurām izvirzīti taisnīgi, produktīvi mērķi; alternatīvas informācijas izplatīšanu domubiedru apzināšanai un sabiedrības mobilizācijai; dažādus piketus un demonstrācijas, kuru mērķis sabiedrības uzmanības pievēršana netaisnībai vai sasāpējušām problēmām utt.

Instrumentu klāsts valsts un arī vietējo pašvaldību politikas ietekmēšanai un mainīšanai ir bezgalīgi plašs. Katrs mēs savā vietā un laikā varam darīt kaut ko vērtīgu, lai sasniegtu sabiedrībai svarīgus mērķus. Tomēr, lai šī darbība būtu sekmīga un sasniegtu iecerētos mērķus, nepieciešams ievērot vairākus stingrus nosacījumus.

Tautas kustībai jābūt morāli nevainojamai (tātad morāli pārākai par netaisno vai korumpēto varu), brīvprātīgai (jāatsakās no piespiedu pasākumiem, fiziska vai morāla terora, cilvēku manipulēšanas), pašaizliedzīgai, dāsnai un nesavtīgai (nav jāprasa, kas man par to būs; vispirms jādomā, ko tu vari dot sabiedrības kopējam labumam, jāsaprot, ka tavs individuālais labums atkarīgs no vispārējā sabiedrības labuma; došana un gūšana ir nedalāmas un savstarpēji saistītas viena procesa puses, no kurām galvenā ir tieši došana; ja neviens nedos, tad neviens arī nesaņems; ja neviens nesēs, tad neviens arī nesagaidīs ražu), jāizvēlas visai sabiedrībai nozīmīgi, taisnīgi un cēli mērķi.

Kustībā jāvalda brālības un solidaritātes garam, mīlestībai un savstarpējai cieņai. Nedrīkst pieļaut elitārismu, slepenību, dalīšanos savtīgu interešu grupās un privilēģiju dalīšanu, jo tas demoralizē kustību, kā arī paver varai iespējas kustību sašķelt. Tā bija viena no Tautas frontes galvenajām kļūdām, kad vēl pirms varas iegūšanas Tautas frontes līderi sāka dalīt privilēģijas, bezbēdīgi dzīvot uz tautas saziedoto līdzekļu rēķina, piešķirt sev algas, kas lielākas nekā kompartijas bosiem, doties plezīrizbraucienos pa Rietumu trimdas tautiešu kopienām, dzīties pēc luksus precēm, manipulēt LTF domju un padomju sēdes utt. Lūk, no kurienes cēlies vēlākais korumpētais Latvijas valsts degradācijas modelis!

Tātad tautas kustības mērķiem jābūt saprātīgiem (visās lietās jāievēro saprātīga mērenība), līdzsvarotiem (atbilstošiem visas tautas kopīgām interesēm), taisnīgiem (atbilstošiem augstiem morāles standartiem), drosmīgiem un radošiem (brīviem no veciem, aplamiem aizspriedumiem, dogmām, tumsonības un meliem), iedvesmojošiem (ar skaidru un cēlu nākotnes vīziju, kurā katrs saredz savu svarīgu vietu, ieguldījumu un guvumu). Rūpīgi jāizanalizē līdzšinējo politisko aktivitāšu kļūdas. Jārēķinās, ka netaisnīga vara nenovēršami izmanto „skaldi un valdi” principu. Piemēram, 90. gados vairāku rūpniecības uzņēmumu kolektīvi (pārsvarā krievvalodīgie) izvirzīja taisnīgas un tīri saprātīgas prasības, bet latvieši viņus neatbalstīja vien tāpēc, ka bija aizspriedumi pret mākslīgi uzpūsto interfrontes naidnieka tēlu. Tad nu līdzīgi arī krievvalodīgie neatbalstīja tās aktivitātes, kuras organizēja galvenokārt latvieši. Un līdz šai dienai tiek saglabāta neveselīga starpetniska spriedze, kas neļauj mobilizēt spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai, kā arī uztur iespēju itin viegli izprovocēt starpetniskus konfliktus.

Pat tādi salīdzinoši izglītoti slāņi kā skolotāji un mediķi par savām interesēm ir cīnījušies tuvredzīgi, negudri un līdz ar to cietuši neveiksmi. Viņi pieprasīja algu pielikumu un dažādas privilēģijas tikai sev, absolūti ignorējot pārējās sabiedrības intereses. Viņi tā arī nav sapratuši, ka skolotāju un ārstu labklājība ir tieši saistīta ar visas sabiedrības labklājību, ka skolotājiem un ārstiem labas algas būs nodrošinātas vien tad, ja arī pārējai sabiedrībai būs cilvēka cienīgs darbs un taisnīgs atalgojums. Lai nodrošinātu stabilu un labu pārticības līmeni tādām specialitātēm kā skolotāji, ārsti, zinātnieki un ierēdņi, valstī jāpastāv arī attīstītai ražošanai, stabiliem ražošanas uzņēmumiem un labi apmaksātiem darbiniekiem, kuru maksātie nodokļi tad arī nodrošinās cienīgas algas arī pārējo nozaru pārstāvjiem.

Bet pats galvenais – tautas kustība nedrīkst būt vardarbīga (ne domās, ne darbos) vai apvienota uz uzpūsta ienaidnieka tēla pamata. Daudzas sākotnēji nevardarbīgas un taisnīgas kustības ir cietušas kaunpilnu sakāvi vien tāpēc, ka varas iestādēm izdevās tās izprovocēt uz vardarbību. Jārēķinās, ka korumpētā vara tiecas korumpēt (samaitāt, demoralizēt) arī savus padotos. Jārēķinās, ka vara noteikti centīsies kustībā infiltrēt savus aģentus, kuri savukārt aģitēs pāriet uz vardarbīgām cīņas metodēm. Jārēķinās, ka ielu akcijās protestētāju rindās iefiltrēsies maskēti aģenti, kuri paši sāks vardarbīgi uzbrukt policijas spēkiem. Tādi provokatori ir nekavējoties jāsavalda, jāatmasko un jāizolē.

Tiklīdz kustībā parādās vardarbīgu metožu piekritēji, kustības daļa sāk radikalizēties, rodas šķelšanās un savstarpēja apkarošanās. Šajās kaislībās itin viegli aizmirstas sākotnējie cēlie mērķi, izjūk disciplīna un saskaņa, sākas iekšēja stīvēšanās, sava viedokļa uzspiešana pārējiem, intrigas utt. Līdz ar to kustība demoralizējas, pašizolējas, zaudē savu sākotnējo motivāciju, kā arī sabiedrības vairākuma morālo un praktisko atbalstu.

Sabiedrības vairākums nekad neatbalsta morāli apšaubāmu radikālismu. Un pareizi vien dara. Jebkura vardarbība diskreditē cēlus mērķus un labas idejas, jo pati ir pārkāpusi cilvēcīguma un savstarpējās cieņas principus. Līdz ar to kustība zaudē savu morālo nevainību, tā bieži kļūst morāli zemiskāka par pašu korumpēto varu, pret kuru kustība sākotnēji organizējās. Korumpētā vara uz šāda fona var sākt izskatīties par taisnīguma un miera simbolu, aiz kura nostājas liela sabiedrības daļa. Bez tam vardarbīga kustība var itin viegli pāraugt pilsoņu karā.

Nekad un nekur labas pārmaiņas nav notikušas vardarbīgas sacelšanās vai kara rezultātā, jo katra vardarbība vairo tikai jaunu vardarbību. Ir cilvēki, kuriem ir grūti saprast nevardarbīgas pretošanās milzīgo spēku. Mani pašu kā opozicionāru publicistu bieži uzrunājuši cilvēki, kurus vada pārliecība, ka netaisnība tiks novērsta tikai apšaujot zaglīgos deputātus, ierēdņus un ministrus. Viņi uzskata, ka nevardarbība ir vājums un kapitulācija.

Nekas nav tālāks no patiesības. Patiesībā nevardarbīgā pretošanās prasa izcilu drosmi un stipru garu. Nevardarbīga pretošanās nav domāta gļēvuļiem. Vai gļēvulis spēs neapbruņojies nostāties pret bruņotu policistu kordoniem, pakļaudams sevi iespējai tikt apcietinātam, sistam, spīdzinātam, pat nogalinātam? Un nevardarbīgo pretošanos nevajag jaukt ar pacifismu. Pacifisms ir pasīva pozīcija, bet nevardarbīga pretošanās ir aktīva, pašapzinīga un taisnīga cilvēka pozīcija. Varas struktūru bruņotajos sargos jāspēj saskatīt tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuriem tāpat ir bērni, kuri tāpat vēlas taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi. Nevardarbīgas kustības mērķis ir šos režīma algotos cilvēkus pārliecināt, ka arī viņiem jāpāriet tautas pusē. Un tieši šis moments tad arī iezvanīs netaisnīgā režīma pilnīgu sabrukumu. Kad ar ziediem bruņoti cilvēki nebaidījās caur šķietami naidīgu miliču un čekistu rindām pieiet pie Brīvības pieminekļa, kā arī nebaidījās no draudiem tikt represētiem, apcietinātiem un izsūtītiem, iestājās padomju režīma gals. To pašu mēs varam izdarīt vēlreiz.

Tautas kustību, ja tā vēlas būt sekmīga, nedrīkst balstīt arī uz apspiestu naidu, skaudību vai atriebības alkām. Naids un līdzīgas jūtas cilvēku padara aklu, sagrauj garīgi un fiziski, izsit no līdzsvara, padara vāju, gļēvu un tuvredzīgu. Naids ir arī viens no šķelšanās un vardarbības priekšnoteikumiem. Varbūt to sākotnēji ir grūti pieņemt, bet saviem ienaidniekiem un pāridarītājiem vispirms ir sirsnīgi jāpiedod un viņi pat jāmīl (kā to sludināja Jēzus savā Kalna sprediķī). Tas nenozīmē, ka arī turpmāk jāsamierinās ar pāridarījumiem un apspiestību, bet par jau nodarītajām pārestībām – ir jāpiedod. Tikai tādā veidā cilvēks var gūt cēlai un sekmīgai cīņai nepieciešamo gara stiprumu.

Viss, ko izvēlamies darīt, jādara mīlestībā. Neierobežota mīlestība ir vienīgā realitāte, pārējais ir ilūzijas, kuras mūs ieved maldos. Mīlestības darbi paver iespēju brīnumam, ļauj saskatīt pareizos mērķus un šo mērķu sasniegšanas ceļus. Pat ja mums nav nekā cita, katrs var rīkoties mīlestībā, un nekļūdīties.

Mīlestība ir veiksmīgas kustības mērķis un atslēga. Tā ļauj saliedēt tautu. Latvieši gadsimtiem ir bijuši sašķelti. Mainoties varām, vieni tiek par vagariem, bet otrus – represē vai vismaz diskriminē. Nekādas intelektuālas pārrunas vai apsvērumi nespēj šo sašķeltību sadziedēt, ja trūkst galvenā – mīlestības. Tāpēc par cīņas mērķi nedrīkst pasludināt (vai prātā paturēt) vienas sabiedrības daļas triumfu pār otru. Īstas tautas kustības mērķis ir uzvara visiem, nevis tikai kādai tautas daļai.

Un vēl viena delikāta, taču ļoti svarīga lieta. Pirms domāt un ķerties pie savas valsts atbrīvošanas, vispirms brīviem jātop pašiem atbrīvotājiem. Pirmām kārtām brīviem jābūt vismaz kustības aktīvistiem un līderiem. Runa ir par visparastākajām atkarībām, kuras patērētāju sabiedrības gaisotnē tā savairojušās. Kas gan tas par cīnītāju, ja viņš pats ir vergs alkoholam, cigaretēm, narkotiskām vielām, spēļu automātiem, nesātīgai ēšanai, ar apsēstību robežotai seksa kārei, televizoram, datoram, vai ja viņa pašsajūtu uz kādu brīdi spēj uzlabot tikai kārtējā iepirkšanās orģija? Un nevajag sevi mānīt ar tādiem attaisnojumiem kā „vienu glāzīti jau var, ja zina mēru”, „tā tikai zālīte, no kā nekāds ļaunums necelsies” vai – „es tikai 1 latu pamēģināšu, un tad iešu prom”. Tā jau atkarības būtība, ka cilvēks sevi vairs nekontrolē, un viņa mēra izjūta ir zudusi. Bez tam atkarīgam cilvēkam būtiski mainās realitātes uztvere.


Jānis Kučinskis

2009. gada jūlijā, Jēkabpilī

(pārējās nodaļas pieejamas šeit)


  • “vieni otrus diskriminē” -
    vai piekrīti, ka latvijā tiek diskriminēti latgalieši un latgaliešu valoda?
    es mīlu Latviju, latviešus un latviešu valodu un ceru, ka vienreiz visa Latvija iemīlēs arī latgaliešu valodu, novērtēs un centīsies to saglabāt.

    Vai iedomājama Latvijas attīstība bez latviešu valodas?
    Tad kā lai panākam Latgales attīstību, ja latgaliešu valoda vairs netiek skolā mācīta?

  • Piekrītu. Vēl 1 milzīgs mīnuss Latvijas izglītības sistēmai un ne tikai izglītības… Tā nu tas diemžēl ir – visas latviešu tautas pastāvēšana šobrīd ir uz jautājuma zīmes, bet vēl paši viens otru diskriminējam. Kas zina, varbūt latgaļi mūs visus pārdzīvos… Lai nu kā, esmu par to, ka latviešu un latgaļu valoda un kultūra, dzīvojot SAVĀ zemē nedrīkst būt apdraudēta. Tās ir jāsargā un jākopj!

    Pirms pāris nedēļām runāju ar savu kaimiņu – baltkrievs pēc tautības, bijušais virsnieks. Latviešu valodu nav iemācījies, bet jūtu, ka viņš dēļ tā manā priekšā jūtas neērti, lai gan attaisnojas ar to, ka arī paši latvieši nav bijuši laipni un pretimnākoši. Kad uzklausi katru dzīvesstāstu atsevišķi, tad saproti, ka tīri cilvēciski nevari viņam neko pārmest. Arī bez valsts valodas, kā redzams, mūsu valstī (un pat Cēsīs) var mierīgi iztikt. Lielvaras ar cilvēkiem spēlējas vienaldzīgāk un aukstasinīgāk kā ar šaha kauliņiem. Bet, kad vaicāju – ko darīt etniskajiem iedzīvotājiem? Vai mums vienkārši pazust no SAVAS zemes un necīnīties par savām tiesībām savā zemē? Tad seko klusums… Protams, var gadīties, ka kāds gudrinieks var jautāt – bet kas tu tāds esi, ka pasludini šo planētas pleķi par SAVU..?

    Atbilde īstenībā ir gaužām vienkārša – pašiem jābūt stipriem un jāpierāda, ka esam savas ‘Dievzemītes’ cienīgi. Izdzīvosim latvieši – visi kopā – uzskatu, ka tad ir krietni labākas izredzes saglabāt savu valodu un kultūru arī latgaļiem. Visā sabiedrībā ir jāmainās izpratnei par valodas un kultūras nozīmi.. Un tas jau notiek. Arvien vairāk satieku cilvēkus, kuri tieši pēdējos gados nez no kurienes jūt, ka tieši tautas dziesmas un senču tradīcijas ir tās, kas vistīkamāk glāsta trauslās dvēseles stīgas… Daudzām tautām ir krietni izteiktāka izjūta arī par savu dzimto vietu, kā tas (pagaidām) ir latviešiem. Tas izpaužas savstarpējā cieņā. Piemēram, ar lielu cieņu uztveru Juri, kurš nāk, piemēram, no Rēzeknes, vai Raimondu, kurš dzimis ventspilnieks, jo jūtu attiecīgo kultūras un vēstures mantojumu, sev raksturīgo stāju un lepnumu, protams, akcentu un rakstura iezīmes. Tā tam vajadzētu būt.. Un tā tam jābūt.

  • Šis te ir ļoti svarīgi.
    Ne-Darāmais – ko vajag – divas lietas.
    1. Aiztikt smirdošu sūdu – tātad politiku
    2. Aiztikt smirdošu sūdu – tātad ekonomiku un naudu
    ————————————–
    Šis ir tik pat svarīgi.
    Darāmais – ko vajag darīt – seši punkti pēc nozīmības:
    1. Izglītība – bērniem un pieaugušajiem lasīt lekcijas, taisīt īsfilmas, 3D filmas, radio raidījumus, interneta televīziju – iesaistīt pozitīvas nākotnes radīšanā – rādot kāda tā būs.
    2. Mājsaimniecības – pajumte, siltums, gaisma
    3. Pārtika – pilnvērtīga pārtika bez indēm
    4. Transports – efektīvi pārvietoties cari visai Latvijai
    5. Enerģētika – pilsētas un mājsaimniecības ražo enerģiju, nevis patērē
    6. Tehnoloģijas un automatizācija – sākot no telekomunikācijām, datoriem līdz apaviem un kanalizēcijai.
    =================================================
    Visās minētajās jomās strādāt pa vienam vai komandās pie risinājumiem, produktiem un pakalpojumiem, kuriem ir nepieciešami vietējie resursi un vietējais darba spēks. Kuru piejai nav nepieciešama nauda vai arī tā ir nepieciešama ļoti minimāli.
    —————————————–
    —————————————–
    Lieki ir teikt, ka jebkura cita aktivitāte ir esošās sitēmas barošana un labklājīgas nākotnes attālināšana.

  • Es esmu absolūtā fanā par Latgaliešu valodu, kaut gan man nav nekāda sakara ar Latgali. Man ir kauns par Latgalieti, kurš atbrauc uz Rīgu un sāk mainīt un pielāgot savu akcentu un ar laiku kļūst par Rīgas valdoas lietotāju.
    ——————–
    Ir viens maldīgs priekšstats un steereotips izveidojies – tas, ka Latieši ir sadalīti esot kaut kāds mīnuss.
    ————-
    Tieši pretēji – individuālisms ir tas, ko visi vēlas sagraut Latvijā – uztaisīts visus par viendabīgu masu, kuru var manipulēt pēc sirds patika. Individuālisms ir hierarhijas augšgala lielākais ienaidnieks. Tieši šī iemesla dēļ Ziemeļu tautas ir tik grūti pakāļaut, jo tajās atrodas indivīdi, kas atļaujas iet pretim sabiedrības dogmai – ledlauži.
    ————-
    Salīdzinājumam – Tālajos Austrumos ir pilnīgi cita kultūra – tur pats galvenais ir saskņa cilvēku starpā.

  • Jā, Latgale ir interesanta tēma. Pirms kara tā bija vienīgā tautas daļa, kas skaitliski strauji pieauga – lielas ģimenes – dziļas tautas un arī katoliskās tradīcijas. Kara un pēckara laikā latgaļi izklīda pa visu pasauli un arī visu Latviju. Tagad ap Rīgu ir vairāk latgaliešu nekā pašā Latgalē. Un arī dzimstība starp latgaļiem ir tikpat zema kā citur. Plus vēl dzeršanas tradīcija, un rezultātā Latgalē lielas teritorijas paliek izmirušas.
    Varbūt nav jāgaida, lai latgalisku izglītību izsludinātu ar likumu. Jādarbojas vietējo pašvaldību un vietējo skolu līmenī. Skolās jau tagad var pasniegt latgaliski, jo – visu, ko var pateikt čiuliski, tikpat labi var pateikt latgaliski. Ir taču muļķīgi, ja starpbrīžos visi sarunājas latgaliski, bet stundās tie paši cilvēki mokās literārajā valodā. lai gan domāju, ka dažas stundas tomēr jāpasniedz literārā valodā, lai bērni arī to apgūst.
    Bet, no otras puses, latgalieši arvien vēl ir bagātāki par pārējiem, jo viņiem tomēr vēl ir sava valoda, bet citi novadi to ir aizmirsuši. Latvija laikam ir vienīgā zeme, kurā vietējie iedzīvotāji runā literārajā valodā, kas zināmā mērā ir ar likumu apstiprināta sintētiska valoda. Senatnē katrā pagastā runāja savā dialektā. Ši bagātība lielākoties ir zudusi, izņemot Latgali, Ventiņus un varbūt vēl dažas vietas.

  • aicinu cilvēkus nevis tikai sekot līderiem
    BET GAN pašiem kļūt par tādiem!!

  • Jā, pat nezinu, kā to divos vārdos pateikt. Viss jau ir pareizi, Jāni, un skaisti ,ko tu saki: “pašorganizēties, neatbalstit varas struktūras, mobilizēties, kooperēties u.t.t.”. Bet, lai veidotos šī tautas kustība, manuprāt, ir jābūt kodolam, cilvēkiem, kam tauta sekotu. Pašorganizācija pati no sevis nenotiek. Jābūt arī kādam centram, kas plāno, virza, organizē šo nevardarbīgo pretošanos. Citādi tavs teiktais izklausās kā priestera aicinājumi savām draudzes avīm pagriezt otru vaigu, ja sit pa vienu! Cilvēki lasa tavus rakstus un iedzīvojas mazvērtības kompleksos, jo grib kaut ko darīt lietas labā…bet ne visiem ir vadītāju un organizatoru dotības. Varbūt, Jāni, beidzot būtu kādam vai kādiem jānostājas šīs kustības priekšgalā? Pats pieminēji Gandiju, Martinu Luteru Kingu…. Jā, un manuprāt varēja iztikt bez Jēzus piesaukšanas, tā nav mūsu tautas reliģija.

  • Bet Valdi, – tieši Tu vari kļūt par to kodolu! Ar vai bez Jēzus. :)

  • Diez vai…:) Tur vajag kaut ko vairāk par mani!
    Bet vispār es domāju Tevi.:)
    Un ja nopietni, gribējās dzirdēt Tavas domas par to, ko es teicu…

  • Valdi, es Tevi personīgi nepazīstu, varbūt Tev tiesām kādi nopietni iemesli, kāpēc nevari, bet, ja tādu nav, tad es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas kodols (vai viens no kodoliem) nevarētu būt tieši Tu un Tavi tuvākie draugi. Vai domā, ka Gandijs un Luters-Kings bija kādi pārcilvēki, ģēniji vai izredzētie, kas tādi jau piedzimuši? Nē, viņi bija tieši tādi cilvēki, kā mēs – ar saviem maldiem, vājībām un trūkumiem. Un sākumā nekādi varoņdarbi nav jāveic. Var sākt no tās vietas, kur esi un pamazām. Tālākās iespējas parādīsies pašā procesā.
    Es jau reiz esmu to darījis, bet nu jau izaugusi jaunā paaudze, kas jaunos apstākļus pārzina labāk nekā es. Un arī enerģijas jaunajiem vairāk.
    Tā ka vēlu sekmes! :)

  • Jauniem nav zināšanu un pieredzes. Jaunie dažkārt intuitīvi šo to nojauš un saprot, bet ar to ir par maz. Piekrītu tam viedoklim, ka mums visiem jātiecas būt savā ziņā līderiem un vadītājiem – vispirms jau sev pašiem. Visiem, kuri vien var ir jāuzņemas iniciatīva – jādara tas, kas vislabāk padodas, bet jādara – vai tas ir raksts, kāds projekts, talkas organizēšana, maketēšana, izplatīšana – nav svarīgi, jo visi darbi vajadzīgi un nav jāgaida, kad kāds no augšas kaut ko pateiks priekšā, kas jādara. Iedvesmotājiem sava loma, arī tādi parādīsies… Te nav tik daudz jāšķiro pēc vecuma. Ikvienam laiks mosties gaismas ērai!

  • Nesapratu tavu domu par “smirdošu sūdu” tu tiešām domā (gribi teikt), ka tas ir NEDARĀMAIS ?

  • Gandrīz kā ļeņinam: katra virtuvene vai istabene var vadīt valsti…:) Es jau nesaku, ka nepiedalos, bet, ēku jāprojektē arhitektam un biznesa plānu jāstāda finansistam!
    Un ko nozīmē, esmu jau darījis??? Rokas nolaidās? Taisni labi, ka esi jau darījis! Kādam jau jāvirza jauno enerģija pareizā gultnē. Memuārus rakstīsim pēc tam.:)

  • Darāmais ir tēma, ko ir vērts izskatīt, kad ir Darba devējs.

  • Un kas būtu tas Darba devējs?
    Vai tad viens Darba devējs katram cilvēkam nemājo sirdī (ja nav iemidzis, protams)…

  • Valdi, vai tad uzreiz jāvada valsti? Līdz tam vēl kāds gabaliņš… :)
    Došu piemēru. Ne Henrijs Fords, ne Edisons arī nebija nekādi zinātnes vai tehnoloģijas spīdekļi. Šķiet, pat vidusskolu nebija beiguši. Taču viņiem bija vīzija un drosme, un viņi savāca tos visus paklīdušos zinātniekus, teorētiķus, arhitektus, finansistus un vienkārši neprāšus, un saliedēja viņus radošā komandā, kas sapņus pārvērta īstenībā.
    Ja runā par mani, es vienkārši neesmu harizmātiska līdera tips (pēc dabas). Taču ir ne mazāk svarīgas lietas, kuras varu darīt. No tām vēl neesmu atteicies. :)

  • Tieši to pašu varu teikt par sevi.:) Bet es ceru, ka tādi cilvēki beidzot parādīsies, tā kā būtu jau laiks… Bet tas, ka idejas rodas procesā, tā ir taisnība, vajadzīgs tikai grūdiens, kas to procesu iekustina. Pieļauju, ka Latvija, līdzīgi kā tas cinītis, kas sagāza lielo vareno PSRS, varētu būt par piemēru arī Eiropai.:)))

  • Es domāju, ka tu esi harizmātisks tips. Jo visi ir harizmātiski tipi.

  • Tas tiesa, Aigar, bet lielākā daļa cilvēku to nezina un savu harizmu ir dziļi norakuši. Sevišķi jau es. Un nepieciešams zināms laiks un aktivitātes, lai to aktualizētu. Citiem sanāktu ātrāk. Nebūtu slikti, ja kādi 10 – 15 cilvēki pie tā piestrādātu. Sākumam pietiktu. :)

  • Pārfrāzējot – kamēr katrs cilvēks nebūs “harizmātisks tips”, tikmēr viss būs pa vecam – business as usual – biorobotu pasaule.

  • Andris G. ir harizmātisks!
    Un Mārtiņu vajadzētu uzkačāt par mesiju :D (tas tāds humors mums radies pirms laba laiciņa).

  • Sveiki!
    Ne nē jāmācās ir no “Dāvida” !! ucitiem no tās sugas……..

  • Taa jau rakstaa uzrakstiits viss pareizi. Taa gan ir tikai teorija. Praksee nekad un nekas nenotiek ideaali. Jaabuut arii skaidriem un saprotamiem meerkiem. Manupraat pats galvenais ir naakosajaas veeleesanaas visiem izdariit pareizo izveeli. Nenoliedzami buutu nepieciesama jauna visas Tautas kustiiba.

  • Paldies, Jāni! Ļoti pareizs un saprātīgs raksts. Trūkst tikai viena – skaidri apjausta un noformulēta mērķa. Kustībai vajag formulēt pietiekoši cēlus un taisnīgus, tomēr sasniedzamus, ne utopiskus mērķus. Turklāt šiem mērķiem jāspēj aizraut cilvēkus.
    Manuprāt, globalizācijas, ES un KF aktivitāšu kontekstā pats svarīgākais mērķis šobrīd ir saglabāt dzīvotspējīgu, ekonomiski patstāvīgu latviešu etnosu vēsturiskajā teritorijā.
    Kā to panākt? Ar likumu nostiprinātt latviešu (LV pilsoņu) priekšrocības un ekskluzīvās tiesības šajā teritorijā.
    Līdzīgi rīkojās arī pirmās Latvijas valdība, 1921. gadā piešķirot vācu muižniekiem atņemtās zemes. Pie zemes tika vairāk kā 200 000 zemnieku, izveidojot stabilu pamatu valsts un nācijas vēlākam uzplaukumam.
    Arī šobrīd ir iespējams atrisināt vai visas samilzušās problēmas – bezdarba, nabadzības, klaidoņu, ekonomisko bēgļu, mājokļu nepieejamības un atsavināšanas, augstu komunālo un banku procentu maksājumu, kredītatkarības, noziedzības, u.c., ar vienu drosmīgu un vēsturiski izšķirošu soli:
    Pieņemt (panākt pieņemšanu) likumu par ikviena pilngadīga LV pilsoņa bezierunu tiesībām uz bezmaksas 1ha (10000m2) valsts vai pašvaldību lauksaimniecībā izmantojamas zemes mūža lietošanā dzimtas mājvietas un saimniecības iekārtošanai, ar tiesībām nodot mantojumā. Zeme, uz tās uzceltās ēkas, uzstādītās iekārtas, saražotā produkcija netiek aplikta ne ar kāda veida nodokļiem, maksājumiem, nevar tikt ieķīlāta, izīrēta, nomāta, vai jebkurā citā veidā atsavināta vai apgrūtināta. Zeme piešķirama pašvaldību ierādītās teritorijās, formējot ciemus vismaz 150 ģimeņu (saimniecību) apmērā, infrastruktūras nodrošināšanai. Starp īpašumiem jābūt vismaz 3m brīvai zemei jeb servitūtam.
    Ērtības labad piedāvāju likumu saukt par Brīvzemes likumu, bet kustību – par brīvzemniekiem.

  • Ar iepriekšminēto aktu LV pilsonībai tiktu piešķirts jauns saturs, statuss un bezprecedenta pievilcība, bet Latvijas valsts egregors no nīstama apspiedēja, parazīta un asinssūcēja pārtaptu par mīlētu aizstāvi, brīvības un neatkarības garantu. Tādēļ minēto likumu varētu arī dēvēt par Jauno Pilsonības likumu, Brīvlaišanas likumu u.tml.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.