J.Kučinskis: ‘Nevis slinkojot un pūstot’

Nu nav vienalga, ko cilvēki dzied. Dziedot vai bieži klausoties dziesmu, mēs programmējam savu zemapziņu, tātad savu dzīvi. Dziedot dziesmu, mēs apzināti vai neapzināti kaldinām savu likteni. Sevišķi tas attiecināms uz valsts himnu, ko dziedam un klausāmies svinīgos, simboliskos un izšķirošos brīžos.

Dziedāšanai un dejošanai ir svarīga nozīme cilvēku dzīvē, bet vai tā būtu vienīgā darbība, kas jāizceļ valsts himnā, kā tas dzirdams mūsu patreizējā himnā „Dievs, svētī Latviju”?

Latviešiem ir arī otrā jeb neformālā himna – „Pūt, vējiņi!”. Skaista melodija, bet vai tā būtībā nav dzērāju dziesma? Tautā populāras arī dziesmas, kas stāsta par svešu kungu bargām varām, par to, kā bāleliņam nenovēršami jākaro svešos karos vai jāvergo svešā kunga rijā. Uz ko mēs sevi programmējam, dziedot šādas dziesmas? Un vai šo dziesmu tēmas patiešām neīstenojas arī mūsu dzīvē?

Nē, nav vienalga, ko tauta dzied. Izvēloties dziesmu, jāpadomā, uz ko mēs sevi noskaņojam, uz kurieni virzāmies?

Manuprāt, valsts himnai ir īsi un mobilizējoši jāatspoguļo valsts mērķis un šā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Kāds ir mūsu valsts mērķis? Izrādās, mēs par to neesam pat domājuši. Jau pagājuši gandrīz 20 gadi kopš neatkarības pasludināšanas, bet neviens nav uzdrīkstējies pasludināt mūsu valsts mērķi! Ko gan mēs varam gaidīt, uz ko mēs varam orientēties, pēc kā varam vērtēt savus sasniegumus, ja paši neesam apzinājušies savas valsts mērķi?

Esmu ilgi par šo tēmu domājis. Mērķim jābūt vērtīgam, vienkārši apjaušamam, saprotamam un visu sabiedrību vienojošam. Manuprāt, valsts mērķis ir kopējiem spēkiem radīt priekšnoteikumus katra valsts pilsoņa maksimāli iespējamai labklājībai visa sava zemes mūža garumā. Ar labklājību es nedomāju tikai materiālu labklājību un noteikti ne jau kādu patērētāju paradīzi. Tipiska patērētāju sabiedrība ir pasīva, amorāla un parazitāra, tā iezvana sabiedrības iziršanu, degradāciju, attīstības apstāšanos, dzīvotgribas apsīkumu un drīzu bojāeju. Mēs nekritiski no Rietumiem pārņēmām patērētāju sabiedrības modeli, tāpēc arī šī sistēmas krīze un sabrukums.

Labklājība iedalāma materiālā, intelektuālā, emocionālā un garīgā labklājībā, iespējā katram gūt nepieciešamo izglītību un brīvi veidot savu, savu tuvinieku un visas valsts dzīvi. Labklājība ir iespēja sevi nemitīgi pilnveidot: attīstīt, likt lietā savas dotības un talantus. Labklājība ir brīva iespēja pašiem izmantot savas zemes resursus un senču atstāto mantojumu, iespēja savā Dzimtenē vai dzimtajā vietā ierīkot savas dzimtas ligzdu, iespēja apzināti un jēgpilni ieguldīt savu darbu sevis, savu tuvinieku un visas tautas labklājībā, kas turpinātos un vairotos no paaudzes uz paaudzi. Labklājība nozīmē iespēju katram savā zemē apmierināt cilvēka pamatvajadzības un cilvēka pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz elementāru pārticību, uz pieejamu izglītību, uz veselību, uz personīgās dzīves brīvību un cilvēka cieņu, uz savu pajumti, uz darbu, uz pienācīgu atalgojumu par savu darbu, uz nepieciešamo atpūtu, uz nodrošinājumu vecumdienās, uz labu infrastruktūru, uz savas valsts aizsardzību, uz draudzīgu sadzīves kārtību, uz garīgu attīstību (sirdsapziņas brīvību), uz veselīgu kultūru, uz iespējām likt lietā savas radošās dotības, uz morālu gandarījumu, uz taisnīgumu, uz pozitīvām vērtībām. Labklājība nozīmē arī garīgu briedumu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Valsti var iztēloties kā tautas augstāko pašorganizēšanās formu, kas kopīgiem, saprātīgi organizētiem spēkiem var katram savam pilsonim nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, ko nespētu sev nodrošināt katrs indivīds, balstoties tikai uz saviem spēkiem.

Tātad valsts mērķis būtu radīt priekšnoteikumus katra pilsoņa dabiskajai vēlmei nemitīgi pilnveidoties un uzlabot savu, savu tuvinieku un visas tautas dzīvi. Lai katra paaudze nākamajai paaudzei aiz sevis atstātu kaut nedaudz labāku Latviju, nekā to, kuru saņēma, ierodoties šajā pasaulē. Jo visi taču esam savstarpēji saistīti. Ko nespēj viens, to varam, savus spēkus apvienojot un apzināti virzot vēlamajā virzienā.

Latvijā patlaban ir tik daudz nedarītu darbu, trūkumu, nejēdzību, netaisnības un nepilnību, un ir tik zema dzimstība, ka nav pamata nedz bezdarbam, nedz strādāt gribošu cilvēku emigrācijai. Mēs taču neradījām Latviju, lai kalpotu svešiem kungiem, spekulantiem, bandītiem un svešām bankām? Mēs taču neradījām Latviju, lai mūsu bērni izdzīvošanas iespējas būtu spiesti meklēt svešās zemēs? Mēs taču necīnījāmies par neatkarību tikai tāpēc, lai pēc tam savus resursus lēti un tuvredzīgi iztirgotu svešajiem? Tad kāpēc mēs to tik viegli pieļaujam un bezpalīdzīgi noskatāmies, kā tiek noārdīta mūsu valsts?

Ņemot vērā iepriekš teikto, es ieteiktu par valsts himnu izvēlēties dziesmu „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā stāsta par tautas godu, tā orientē uz prāta gaismas gūšanu, tā aicina katru iesēt savu graudu tautas uzplauksmes druvā, tā noraida tukšu pelavu tirgoņus (spekulantus, draugu kapitālistus, blēžus un parazītus), tā noskaņo uz veselību, stiprumu, nepārtrauktu augšanu un pilnveidošanos, uz dzīves laimi. Tā savieno individuālo ar kopīgo un apliecina universālo likumsakarību: „Ko sēsim, to arī pļausim”. Arī Dieva svētība nezudīs, jo dziesma orientē uz Dievam tīkamiem darbiem un tikumiem (kāpēc gan Dievam būtu jāsvētī tāda Latvija, kas tīko vien dziedāt un diet?). Dziesmai ir arī enerģiska, mobilizējoša, dzīvespriecīga un pacilājoša melodija. Vai tas nav tieši tas, kas mums pašlaik tik nepieciešams?

Protams, kāds talantīgs dzejnieks sadarbībā ar apdāvinātu komponistu var radīt arī pilnīgi jaunu valsts himnu, taču, lai saglabātu saikni ar mūsu priekšgājēju un tautas modinātāju ideāliem, manuprāt, gana piemērota himna būtu „Nevis slinkojot un pūstot”. Ieklausīsimies un paši sevī izdziedāsim, dziļi sevī ieprogrammējot savu individuālo un kopīgo nākotnes ceļu!

Nevis slinkojot un pūstot
Tautu augstā godā ceļ;
Tik pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu?

Bet kas lielīdamies pārdod,
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus, vējam ārdot,
Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri,
Būsim sveiki, veseli,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai!


Jānis Kučinskis

2009. gada jūlijā, Jēkabpilī

(pārējās nodaļas pieejamas šeit)


  • Žēl, ka autors nav devis konkrētas idejas par to, kā iznīdēt neformālo himnu “Pūt vējiņi”. Mans priekšlikums – pielīdzināt komunistu un nacistu simbolikai, attiecīgi sodot par dziedāšanu.

    Iesakot jaunu oficiālo himnu, vajadzētu būt kaut minimālam priekšstatam par tekstu, ko iesaka. Grūti atrast cilvēku, kas četros īsos pantiņos spētu ietaisīt tik daudz kļūdu.

    Pirmie trīs (Alunāna) panti apskatāmi http://dziesmusvetki.lndb.lv/objekti/01-01.jpg
    Visu Kučinska kga aplamību uzskaitījums aizņemtu pārāk daudz vietas, te tikai dažas:
    labā godā (nevis augstā)
    Nē (nevisTik)
    tad-gan (nevis gan-tad)
    lielīdamies pārdot (nevis pārdod; ja pārējās kļūdas ir nezināšana, kas nemaina teksta jēgu, tad “pārdod” padara teikumu pilnīgi bezjēdzīgu. Starp citu, arī samaitā atskaņu.).

    Neķidāšu visas kļūdas ceturtajā (Ausekļa) pantā, atgādināšu tikai noslēgumu:
    Uzdzerami, uzdziedami Augstu laimi Latvijai.

    Man kā vecam pļēguram fināls ļoti tīkams, himnas maiņu atbalstu.
    Bet kādas latviešu grāmatas gan iesaku palasīt, Kučinska kungs, ja skolā to neesat darījis.

  • Paldies, par labojumiem un vērtīgo saiti! Uztvert Jāņa pausto domu, vismaz man tas netraucēja, bet kārtībai jābūt.
    Abi skaņdarbi ir ar plusiem un mīnusiem, bet kopumā arī es domu par himnas maiņu atbalstu. Bet ļoti rūpīgi jāpiedomā pie tā, lai cilvēki censtos izprast dziļāk šīs idejas būtību un nesadusmotos, jo daudziem pašreizējā himna ir “neaizskarams svētums”, “pēdējais, kas vispār palicis” utt. Noteikti ir jādomā arī šajā virzienā un arī visos citos, kas varētu uzmundrināt, pamodināt un sapurināt tautu. Mans priekšlikums būtu “Nevis slinkojot un pūstot” šobrīd izmantot kā neoficiālo himnu. Vēl viens arguments par labu himnas maiņai ir līdzšinējās himnas devalvēšana, to spēlējot kur piedienas un kur ne, piem., salīdzinoši zema līmeņa sporta sacensībās.

  • Un vēl padomājot… Protams, jāciena autoru sākotnējais teksts, tomēr valoda attīstās (uz labo vai slikto pusi, par to citreiz), un bez izmaiņām oriģinālajā tekstā neiztiksim. Te būtu darbiņš labākajiem valodniekiem, lai netiktu pazaudēta būtība, tai pat laikā, lai teksts būtu viegli saprotams un dziedams mūsdienu cilvēkam…

  • Nevis slinkojot un pūstot nav slikta dziesma, bet tā nav mūsu pašu dzeja!
    Sk. šeit:
    http://www.liis.lv/muzika/komponisti/Andrejs_Jurjans/index.php?id=9

    Man ieteikums (par ko esmu pārliecināts jau vairāk nekā 10 gadu) ir Saule, Pērkons, Daugava ar Mārtiņa Brauna mūziku.
    http://dziesmusvetki.wordpress.com/2008/07/07/saule-perkons-daugava-video-dziesmas-vardi/
    Grūti atrast latviskāku un stiprāku dziesmu par šo.

  • lai arī jāpiekrīt lielai daļai, kas saistīta ar dziesmu tekstiem, tad tomēr jāņem vērā arī tas, ka mūsu pašreizējā himna ir mūsu valsts simbols. Varbūt tai teksts patiesi nav “ideāls” visu tikumu slavināšanai, es, piemēram, gribētu, lai to varētu dziedāt arī latgaliski… to droši vien dažs labs sāktu uzskatīt par zaimošanu ;)
    Tad nu dziedāsim dažādas dziesmas – arī visās tautasdziesmās ir dziļa doma, gudrība un vērtība. Tomēr dziesma “Dievs svētī Latviju!” ir MANAS VALSTS himna – MANAS VALSTS simbols un aicinu visus pret to izturēties ar cieņu un pietāti. Dziesma nav vainīga pie tā, kur esam.

  • Formaalaa vai neformaalaa himana – tam ir noziime nieciiga. Regjistreet himnu ir tik pat bezjeedziigi aplami, kaa meegjinaat pieregjistreet tautasforumu, kaa politisku vai nevalstisku organizaaciju.
    —————-
    Aizmirstiet domaat sisteemas terminologjiaas. Himnu nav iespeejams uzspiest tautai ar taas pieregjistraaciju un nosaukshanu par formaalu.
    —————-
    Liidz ar to es pasludinu, ka shobriid mana (ja veelties,formaalaa) himna ir “Nevis slinmkojot un puustot”.

  • tu lieto shaadus jeedzienus:
    – valsts
    – simbols
    – cienja
    – pietaate
    – vainiigo mekleeshana
    ————————–
    Tagad padomaa.
    – Valsts ir sabiedriiba, kas sastaav no cilveekiem. Cilveeks mainaas – tas ir fakts. Cilveekam mainoties sabiedriiba mainaas, jo cilveeks ir sabiedriiba. Liidz ar to var teikt, ka valsts ir mainiiga. Labi.
    – Simbola jeega ir nest noziimi. Shinii gadiijumaa valsts noziimi – kaa cilveeki redz valsti. Ja cilveeki mainaas un redz savu valsti savaadaak, tad vinji tie var, driikst un arii reaali piemeero atbilstoshu simbolu. Tas taa kaa ir skaidrs. Jautaajumi cerams nav.
    – Cienja ir jaanopelna. Beerniem nav jaaciena vecaaki, kas vinjus sit. Es dievs sveeti Latviju es neizveeleejos par himnu – to izveeleejaas Latvijas aristokraatija, kas es neesmu. Par cik Latvijas aristokraatija ir panaakusi Latvijas sagraavi, tad pashreieejaa himna simbolizee Latvijas veiksmiigo sagraavi.
    – Pietaate ir nejeedziigs vaards un darbiiba, kuras noziimiibu es apshaubu. Iztutreeshanaas ar pietaati ir degradeejosha un pashapzinju graujosha.
    – Ja tu patieshaam mekleetu dziljaakos iemeslus, tad saprastu, kaa dziesma, filma, raksts, saruna vai tikai skatiens ietekmee cilveeka zemapzinju. Liidz ar to himna arii ir liidzvainiiga Latvija sagraushanaa – ja taa buutu aicinaajusi, pimeeram, izskaust korupciju, nepakljauties autoritaateem, buut pasham liiderim, vadiitaajam – taa teik saimniekam, nevis pakljauties cietiem – tad iespeejams Latvija shobriid buutu savaadaakaa situaacijaa.
    =====================================
    Paardomaa pirms raksti.
    (pieziime. Ja es taa sakau, tas nenoziimee, ka es pats padomaaju pirms rakstu).

  • Man patik Anastasijas idejas, tas varetu but merkis, uz ko tiekties.

  • Nu ja to lietu mēs nolēmuši tiešām darīt, tad jādomā ar perspektīvu. Ja vienojamies par vēlēšanu un partiju sistēmas maiņu, ja izvēlamies valstij mērķus un citu politiku, tad šajā procesā, acīmredzot, nonāksim arī pie vajadzības, izstrādāt arī labāku Satversmi, saglabājot galvenos pantus. Pie jaunas Satversmes principiem savā rakstā neesmu skāries, bet arī par to jādomā jau tagad. Ir arī 30. gadu iestrādes un daži projekti, kas tapuši mūsdienās. Un tad nu šai jaunas Satversmes veidošanas un pieņemšanas procesā tīri loģiski varēs izvēlēties arī labāku valsts himnu.
    Mans priekšlikums ir “Nevis slinkojot un pūstot”, bet varbūt procesa laikā parādīsies kas vēl labāks.
    Tie matu skaldītājiem un mūžīgajiem kašķiem varu paskaidrot, ka, jā, ir sākotnējais dziesmas teksts, bet praksē ir izveidojušies vairāki varianti, kuri nedaudz atšķiras. Arī pirmskara skaņuplatē ierakstīts teksta variants, kas nav gluži sākotnējais.
    Ar himnu “Dievs svētī Latviju” jau nebija citādāk. Pirmajā variantā dziedāja “Dievs, svētī Baltiju”.
    Aicinu vispār atmest to muļķīgo kašķēšanos par katru burtu. Palasiet kaut vai Dainas, kur katrai dziesmai ir neskaitāmi varianti, versijas, papildus panti utt.
    Aicinu diskutēt par būtību, mērķiem un darīšanu. Nevajag pārvērsties par kaut kādu pārjūtīgu intelektuālu tērgātāju klubu, kuri jau aizmirsuši, kāpēc vispār šis portāls atvērts.

  • Te tev par būtību.
    Politiķis, lai arī ar cik labām iecerēm, nemāk, nesaprot un nevar un nekad nevarēs atrisināt pasaules, tātad problēmas, kas saistās cilvēka ikdienu un savas dzīves jēgas apzināšanos. (atvainojos par tik daudz “ne”)
    ———-
    Tas pats ir par likumiem un satversmēm… – tie nav risinājumi – tie ir ierobežojumi. Likumi ir ierbežojumi. Jebkura vēlēšanu sistēma kļūs agri vai vēlu koruptīva un ierobežojoša.
    ———-
    Man ir sāpīgi skatīties uz šīm jūsu ego spazmām, kuras tiecas uz hierarhisku, elitāru sabiedrību.
    ===============
    – Cilvēka fiziskā ikdiena sastāv no ēšanas, siltuma, pajumtes, tramsporta, komunikācijas un darbošanāš.
    – Cilvēks psiholoģiski meklē savas dzīves piepildījumu – savai dzīvei nozīmi. Vienīgais veids, kā atļaut cilvēkam justies, kā daļai no visa, kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim, ir atbrīvot viņu no jebkādas
    – politkas
    – partijām
    – vēlēšanām
    – deputātiem
    … citiem vārdiem sakot – ļaut katram cilvēkam būt atbildīgam par sevīm, nevis gaidīt palīdzību no ctiem.
    ==========================
    Uz papīra uzrakstīti vai datorā saglabāti dati, kam iedots nosaukums – satversme, likumi, valsts, valsts himna, man un daudziem citiem neko nenozīmē.
    ——–
    Kaut es spētu uzsvērt vēl vairāk – politikai nav nekādas nozīmes.

  • Aigar, tu laikam esi lielākais ideālists, ko zinu. Tas viss būtu jauki, bet līdz tādai sabiedrībai vēl labs ceļš ejams. Problēma tur, ka tu nepiedāvā risinājumus, kā nonākt līdz tavam ‘ideālajam variantam’, kamēr citi cilvēki varbūt tik labi nav spējuši vizualizēt šo ‘nākotnes sabiedrību’, kā tu, toties ar ļoti lielu varbūtību sper pareizos soļus. Ja kļūdos, labo! Tikai lūdzu ar konkrētiem piemēriem – ja ceļam skolu, tad pasaki kurā vietā, par kādu naudu, kur dabūsi Skolotājus, nevis skolotājus, kur dabūsi nenozombētus vecākus utt. Arī Ošenieces rakstītajam bieži tu oponē. Visdrīzāk arī Megre piedāvātajam variantam. Priekšlikums – uzraksti rakstu (vai garo stāstu) par to, kādu redzi sabiedrību, kurā tu vēlētos dzīvot. Pēc tam varbūt kopīgiem spēkiem varēsim izzīmēt detaļas, vajadzīgos resursus, saprast skaidri, kā vīziju īstenot. Citādi mēs te daudz rakstām, bet laiks iet… un šis pie tam rit ar vien straujāk! Pat serveris vairs netiek līdzi un sāk atpalikt par diennakti!

  • Aigar, es labi saprotu, ko Tu vēlies. Un es mudinu uz to pašu – lai cilvēki (gan katrs individuāli, gan kopā kā tauta) uzņemtos atbildību par savu dzīvi. Un manā rakstā risinājums sadalīts divās daļās: 1) ko mēs varam darīt katrs individuāli: kooperēties, atbalstīt vietējos ražotājus un tirgotājus, boikotēt ārvalstu bankas, sarakstu var turpināt bezgalīgi; 2) ko mēs varam darīt kopā. Tātad nevis gaidīt, ka mūs pārvaldīs SVF, ES, kaut kādas biznesa partijas vai lokomotīves, bet gan pašiem veidot pārvaldes sistēmu un to pašiem aktīvi izmantot. Satversme ir tas principu, mērķu un noteikumu kopums (misijas apliecinājums), par ko mēs vienojamies, domājot par savas valsts pārvaldi, ar mērķi vairot kopīgo labumu visiem. Man no vārda partija arī gribas vemt, var veidot citus instrumentus, piemēram, profesionālās kameras, pilsoņu komitejas (kā Lībijā), aroda biedrības vai vienalga ko un kā to sauc. Tie ir tie instrumenti, kurus cilvēki lietos, lai paši pārvaldītu savu valsti, līdz ar to arī uzņemsies atbildību par sevi un savu valsti. Ja Tev padomā citi instrumenti vai sviras, lūdzu, klāj laukā! :)
    Es vienkārši rēķinos ar sabiedrības vairākuma patreizējiem uzskatiem, tāpēc nepiedāvāju pārāk eksotiskas struktūras, kas mūsu projektu var sabiedrības acīs padarīt par kaut ko dīvainu un apsmiet (es presonīgi no apsmiešanas nebaidos, taču bez nopietnas vajadzības nevēlos to izprovocēt) Tātad, lai strūktūras šķiet pazīstamas, bet tajās jāieliek mūsu valstij un cilvēkiem draudzīgas funkcijas un mērķi, saturs.

  • Liepājnieki malači! Iespējams vistālāk tikuši. Ir nodibinātas mikrorajonu padomes – http://www.lnf.lv/index.php?lapa=piektais&apakslapa=chetri
    Lūk, arī Kopienu fondu kustība – http://www.kopienufondi.lv

  • Korupcija, negodīgums, savtīgums būs vienmēr, ja mēs nespēsim radīt pārpilnību visās elementārajās jomās:
    – pārtikā
    – siltumā
    – gaismā
    – mājokļu lietās
    ———————
    Visi nepieciešamie resursi, lai to īstenotu atrodas Latvijā.
    Iegrmdē to savā zemapziņā pamatīgi un palikšanu.
    ———————-
    Iztrūkstošās lietas – augstās tehnoloģijas, spēcīga transporta infrastruktūra ir nākamā pēc nozīmības – daļa no resursiem būs jāiemaina un jāatdabū no citām zemēm.
    =======================
    Vai tiešām parasts saprātīgums var tikt dēvēts par ideālismu? Cik smagi esam noprogramēti, ka ar nopietnu sejas izteiksmi apārstējam vēzi?
    Lai paildzinātu agoniju?
    Tev taču ir zināms, ka medicīnas aprūpei ļoti patīk vēzis – ar to var pamatīgi nopelnīt – uz apārstēšanu. Neviens ārsts nav ieinteresēts novērst vēža rašanos.
    ————————-
    ————————-
    Tas pats attiecas uz sistēmu. Mainīt satversmi, likumus, vēlēšanu standartus… ieviest kontroles – tas viss ir vēža ārstēšana.
    ==========================
    Kurš var nosaukt pamat pamatu iemeslus, kādēļ notiek, tas, kas notiek – korupcija, konflikti, negodīgums, netaisnīgums, nabadzība, pašnāvības, cietsirdība, nežēlība, vienaldzība?
    —————-
    Visi ir iekodēti tā uzvesties – konkurēt, cīnīties, krāpties… tas viss ir refleksu līmenī, kā saka visvaldisvi, iedzīts brutāli zemapziņā.
    ————
    – papildus izglītošanai un komunikācijai strādājam pie tā, kā atbrīvoties no mākslīgi radītā deficīta – enerģijai, pārtikai, dzīvesvietām un citiem resursiem un tehnoloģijām – jo to, patiesībā, ir pārpārēm.
    ===============================
    Ne jau pa vienam būvējot autonomās mājas vai būvējot elektromoobīļus, kas, protams, ir nozīmīgi.
    Jādara un jāievieš kopīgi.
    Bet visi ir depresijā, nav ko ēst, nav darba… ko darīt?
    —————
    Un tad? Tā ir sistēmas krīze, kura ir sāpīga visiem – arī man.
    ————–
    Tātad, pirmkārt, lai kopīgi risinātu un ieviestu kaut ko, ir jābūt koējai sapratnei jeb vīzijai par nākotni. Pirms tādas nav, jādara Jāņa Kučinska ieteiktais pagaidu risinājums:
    – atbalsti vietējie ražotāji
    – boikotē bankas
    – nepērc importa preces
    – kooperēties
    – lieot LETS sistēmu…
    ——————-
    Jāņa atvēlētā vieta kaut kādām pārvaldēm sabruks un izputēs, dēļ konkurences pēc varas, hierarhijas konkrētajā organizācijā un savtības un tam sekojošā negodīguma un pērkamības jeb tautā smalki dēvētās korupcijas – tas viss ir redzēts, piedzīvots un uzrakstīts uz tagad ir uzprintēts uz mana T-krekla.
    ————————-
    Ivo, vispārēju vīziju es uzrakstīšu, tomēr konkrētas aprises un risinājumi būs tieši atkarīgi no cilvēkiem – jo visi piedalīsies ne tikai realizēšanā, bet arī ideju ģenerēšanā, problēmu atrašanā un konceptu testēšanā.
    ————————-
    Labi, ejiet atpakaļ pie satversmes grozīšanas.

  • Cilvēks kā dzīva būtne, Aigar, ir “hierarhiska un elitāra” sistēma, kas dzīvo citā, lielākā “hierarhiskā un elitārā” sistēmā, ko sauc par zināmo Visumu. Kā gan tu domā, ka vairāku cilvēku kopums varētu tāds nebūt? Cita lieta, ka mums jāiemācās būt kā vienotam organismam, kur katram atsevišķam loceklim un orgānam ir sava neaizvietojama loma un kur “viens par visiem un visi par vienu”!

  • Aigars teica: “Kurš var nosaukt pamat pamatu iemeslus, kādēļ notiek, tas, kas notiek – korupcija, konflikti, negodīgums, netaisnīgums, nabadzība, pašnāvības, cietsirdība, nežēlība, vienaldzība?”

    Es Tev pateikšu pamatiemeslu – tas notiek tāpēc, ka mūsu tauta gadsimtu gaitā ik pa laikam ir zaudējusi sabiedrības labāko un aktīvāko daļu – gājuši bojā karos, aizbēguši no verdzības, utt. Mums trūkst īsta elite, kuras vajadzību Tu centies noliegt!

  • Es un tu (visi) piedzims pilnīg brīvi. Man un tev nav jāpakļaujas, kad kāds man saka – tu esi brīvs. Es jau piedzimu brīvs – atšujies.
    Es runāju, ka jātiek ir vaļā no vienīgās hierahijas, ko cilvēks pazīst – tādas, kas izmanto. Pasaule ir aizmirsusi hierahiju, kas dod zemākajam, nevis to aplaupa.
    ====================
    Tas tā kā ir tagad noskaidrots. Ja ir neskaidrs, jautā.
    ====================
    ====================
    Visa pasaule ir paverdzināta psiholoģiski. Vai esi saticis Indieti vai Ķīnieti no parastās tautas – viņš sevi balto cilvēku sabiedrībā uzskata par Neko ar lielo burtu. Viņā nav nekas no individualitātes – tā vienkārši neeksistē.
    Tāds individuālisms, kāds ir Ziemeļeiropā nav sastopas nekur citur pasaulē.
    ——————
    Tieši tādēļ pret to tik nežēlīgi cīnās – paskaties, kas notiek Zviedrijā – tas ir nēģeru geto. Tas pats ir Anglijā, Francijā un citur. Ir vēl dažas nesalauztas vietas uz kartes – tai skaitā Latvija
    ——————
    Individuālisms (nejaukt ar egoismu) ir Lielo Zēnu ienaidnieks nummur divi uzreiz aiz interneta.

  • Pirms kādu apsaukā par ideālistu, apskaties savu saukli skaipā.:D
    ————
    No psiholoģijas viedokļa, tu runāji par sevi, kad sauci mani par ideālistu. Man tik tālu domas nesniedzas, kā tev – kā izmainīt visu pasauli :D

  • Tomēr, es īsti nesaprotu, ko tu gribi, Aigar!
    Vai tāda kārtība, kādu Tu uzskati par labu, jau kaut kur pastāv, vai arī tā Tava oriģinālideja? Ja pastāv, vai tā ir valsts, kāda kopiena vai kolonija, vai kāda izolēta cilts kaut kur mūžamežos?
    Jebkurā gadījumā diez vai mūsu sabiedrība Tavas idejas pieņems uzreiz. Tam nepieciešams kāds adaptācijas un/vai apziņas evolūcijas periods. Tātad līdz tam nonākt var pakāpeniski, izejot vairākus evolūcijas posmus. Bet vispirms Tev ar savu ideju ir jāiepazīstina citi, pacietīgi un ilgi par to jāraksta, jāstāsta, lai cilvēki pamazām pie tā pierod jeb paplašina savu apziņas apvārsni. Tad jāveido kaut kāds tamlīdzīgs modelis vismaz vienā vietā, lai tas kalpotu par paraugu vai laboratoriju vai tamlīdzīgi utt.
    Un tik un tā kādam tas jāorganizē, tātad atkal nepieciešama kaut kāda struktūra un hierarhija. Es tiešām nezinu…
    Bet līdz tam tomēr kaut kas jādara esošo iespēju robežās, kaut cik šī sistēma jācilvēcisko, lai cilvēki varētu brīvāk uzelpot. Tikai pēc tam viņi būs gatavi pieņemt kaut ko pavisam jaunu.

  • “Kurš var nosaukt pamat pamatu iemeslus, kādēļ notiek, tas, kas notiek – korupcija, konflikti, negodīgums, netaisnīgums, nabadzība, pašnāvības, cietsirdība, nežēlība, vienaldzība?”
    Iemesli ir daudzi. Taču galvenais ir trūkuma psiholoģija un neticība saviem spēkiem un resursiem kaut ko panākt. Protams, arī vēsturiski mūsos dzīts tas pakalpiņu sindroms. Pret Valtera minēto eliti es izturos skeptiski. Tā atkal ir dalīšana kārtās, pretnostatīšana, elku turēšana, privilēģijas, sazvērestība ar starptautisko eliti utt. Tas jau mums ir un tā ir daļa no problēmas.
    Es nenoliedzu izcilu, pašaizliedzīgu cilvēku nozīmi, taču neviens patiesi izcils cilvēks sevi nedēvēs par eliti, nenorobežosies no savas tautas, necels sevi pāri citiem.

  • Visam piektītu, izņemot par apziņas evolūciju. Es esmu parasts cilvēks – viens no miljardiem. Protams, ka tavs modelis ir pagaidu, iespējams, labākais pagaidu modelis, ko esmu lasījis. Tas pilnīgi noteikti nav mērķis, jo ir viegli korumpējams.
    ———–
    Starp citu, es maz ko gribu – mazliet pagulēt un paēst. Es saprtu (tiešām, bez ironijas), ka vēlēties uz sistēmas kropluma cēloņiem balstītu problēmu un risnājumu diskusiju ir ļoti daudz prasīts.
    ============
    Nav idejas – tur jau tā lieta. Ir jūra ar problēmām.
    – nav ko ēst
    – nav kur dzīvot
    – nav siltuma
    – nav gaismas
    – nav izglītības, kas sasien visu kopā un iepūš cilvēkā pašapziņu un sapratni, ka ir daļa no visa, nevis vientuļš neveiksminieks.
    =============
    Tas jārisina ņemot vērā, kas ir – ir zeme, smiltis, siltas vasaras, aukstas ziemas, saule, lietus, vējš un augi… un cilvēki, kas nīkst depresijā, jo jūtas TOTĀLI NEVIENAM NEVAJADZĪGI.
    ————-
    Ir elite, kas zog, izlaupa, čakarē, ņirgājas, apsmej, draud, draud, draud un iebaida, apstrādā zemapziņu, nemitīgi slauc un cērp, cērp un smejas acīs skatīdamies, atklāti melo un ar to lepojas, slēpj patiesību, atņem visu, kas pieder Parastajiem Cilvēkiem, kas atrodas hierarhijas pakājē. Lielie Zēni ir stāsta dienu un nakti, ka viņi un sistēma, kuru viņi vada, ir labākais pasaulē, kas ir izdomāts.
    ————–
    Satversme, politika, vēlēšanas – tās ir izklaides tautai – tāpat kā futbols vai mēmais šovs – atver acis.
    ————-
    Kaut mazākā uzmanības pievēršana sistēmai un Lielajiem Zēniem ir sistēmas stiprināšana. Viss. Punkts.

  • Nē, Satversme nav izklaidei. Tas ir manifests, kurā ierakstīti mūsu sabiedrības mērķi un vērtības, kā arī iezīmēts mehānisms, kā mēs visi piedalāmies šo mērķu sasniegšanā un vērtību uzturēšanā. Satversmei nav jābūt ierobežojošai, bet gan mobilizējošai, apliecinošai un virzošai. Vismaz mēs tādu to varam izstrādāt.
    Ar to, ka Tu, Aigar, nepārtraukti uzskaitīsi pastāvošās negācijas, nekas netiks panākts. Mēs un visi šīs negācijas zinām. Šī atkārtošana (kas ik dienas dzirdama arī mainstream medijos) man jau sāk atgādināt mērķtiecīgu programmēšanu. Nez kāpēc daudziem patīk lasīt mana raksta pirmo daļu, kurā arī šīs negācijas uzskaitītas, bet reti kuŗš izlasa otru daļu, kurā piedāvāti pozitīvi risinājumi. Vai mēs ar tām negācijām tīksmināmies kā tādi nojūgušies mazohisti?
    Nē, korupcija, meli un zagšana nenotiek automātiski! lai to darītu, cilvēkiem ir jāpārkāpj daudzas iekšējas barjeras. Beigsim sevi programmēt uz negācijām, domāsim, kā celt savu valsti!

  • Starp citu, dažas domas es izsūtīju uz e-pasta adresēm, kas apkopotas tēmai “latvijas atgūšanas plāns”. Vai tās saņemtas un kādam ir kādi apsvērumi, papildinājumi vai noraidījumi?

  • Aigar, ar nepacietību gaidīšu Tevis solīto vīziju. Tad noteikti būs pamats vērtīgām debatēm.

    Es sevi arī uzskatu par ideālistu (domāju, ka visiem jātiecas sasniegt ko vairāk, attīstīt sevi, valsti utt..), bet tu mani sit pušu ;)

    Un vispār… gana mums te vibrēt pa tukšo. Jāiet nopeldēties, uz mežu un rītvakar uz vērtīgu koncertu un viss būs lieliski. Es to jūtu ar visām ķermeņa daļām.. Lai jauka nedēļas nogale!

  • Atkal garām par vēsturisko pašapziņu – Latvieša pašapziņa vai tā paša Krieva, kurš dzīvo Latvijā, pašapziņa ir 14,5 reizes augstāka nekā 2 miljardu Ķīniešu un Indiešu pašapziņas. Ķīnā ir kolektīvā apziņa – prets straumi iet vai oponēt vai nepiekrist ir aizliegts – viedoklis nedrīkst būt.
    ———————
    Visa vēsture ir meli – vēsture ir stiprinājusi Latviešu pašapziņu. Tas arī viss, kas man šobrīd sakāms.
    ========
    Pašapziņas celšanai atkodē sevi ar šo http://www.youtube.com/watch?v=lucyljjmhS0
    ————

  • Es atkārtoju problēmas, nevis negācijas. Moins. Lai problēmas risinātu, tās ir jāstrukturizē un jāsaliek pa prioritātēm. Katrai problēmai ir jārada risinajumi. Tas viss ir ļoti vienkārši un strukturēti jādara.
    ———–
    Ideloģijas, manifsti un paziņojumi – tie tikai labākajā gadījumā pacilā un uzlabo garastāvokli. Motivē tad, ja katrs var ieguldīt savu laiku un enerģiju tagadnē, lai būtu labāka nākotne.
    ———-
    Es notiekti izlasīšu visu tavu rakstu. Tas ir garš un prasa zināmu laiku. Pilnīgi iespējams, ka tu jau visu, kas man sakāms esi uzrakstījis.

  • :)))))))))))

  • Par Indiju un daļēji arī Ķīnu Tev taisnība. Tur tā kosmiskā kastu kārtība, kuras mērķis absolūti iznīdēt jelkādu ego vai individuālismu. Mēs pagaidām dzīvojam citādu ļaužu ielenkumā. Krievijā tas kolektīvais momentiem vēl ļoti stiprs, bet Rietumos, lai arī individuālismu vārdos slavē un pat pārspīlē, taču iemanījušies to fantastiski manipulēt un radīt viegli vadāmu sabiedrību.
    Šai sakarā silti visiem iesaku noskatīties BBC filmu “Why I Hate The Sixties”, kā arī Adam Curtis – “The Century of The Self”.
    Pats domāju, ka jātiecas uz veselīgu līdzsvaru starp individuālo un kolektīvo.

  • Elite manā komentārā nenozīmēja kādu īpašu “kastu”, bet tautas labāko daļu, – to, kuru, piemēram, nīdēja krievu okupanti apspiežot, arestējot, nogalinot, iebaidot, pazemojot un izsūtot uz Sibīriju.

    P.S. Ja Ķīnā un Indijā nav individualitātes, tad Tjaņaņmeņas laukums un Gandijs ir izdomātas pasakas.- Viss nav tik vienkārši.

  • Stabili dominē tendence, ka indieši un ķīnieši pakļaujas augstākajiem “brahmaņiem”. Dažos gadījumos brahmaņu autoritāti uz kādu laiku iegūst tādas personības kā Gandijs. Bet tad Gandiju nogalināja, un Indija lielā mērā atteicās no Gandija vīzijas un mērķiem. Un kas būtu mūsdienu Ķīna, ja nebūtu Deņsjaopina un viņu kursa turpinātāju partijas virsotnē?
    Jā, nekas nav absolūts un 100%. Runa ir par to, kura tendence dominē. Piemēram, amerikāņi skaitās individuālisti, bet libertiāņu partija, kas šo ideālu nes, nav populāra. Vienlaikus Amerikā pastāv plašs dažādu kooperatīvu tīkls (t.s. “otrā Amerika”), kas liecina par tendenci dzīvot kopdarbībā, kolektīvi.

  • Tikai atgaadinaashu zinaashania.
    Jau labu laiku atpakalj tika izlemts, ka Kjiina buus un tagad jau ir Lielo Zeenu paraugvalsts, kas nosaka standartu peec kaa jaavadaas citaam valstiim (arii Latvijai) – nekaadu cilvektiesiibu, gandriiz nekaadu sociaalo garanttiju individuaalisma, policejisks totalitaarisms, naavessodi un bezpersoniskums.

  • Valter, es saprotu, ko Tu domā, taču gribu norādīt, ka mēs bieži iekrītam stereotipos. Jā, dažs saka, ka nošāvuši vai uz Sibīriju izveduši tautas labāko daļu. Citi saka, ka tautas labākā daļa kara beigās aizbēgusi uz rietumiem. Vēl citi saka, ka tautas labākā daļa tomēr palika Dzimtenē, sagāja mežos, vai gluži otrādi – iestājās kompartijā. Bet tas viss ir muļķības! Katrs gadījums ir individuāls un bieži vien daudz kas izskaidrojams ar tīru sagadīšanos, pārpratumu vai kaut kāda kaimiņa mazu skaudību vai atriebību. Kad intervē t.s. represētos, viņi bieži saka, ka tikuši izvesti ne par ko, ka viņi neko sliktu padomju varai nav ne darījuši, ne gribējuši darīt. Un tā bieži ir taisnība.
    Jā, ir varoņi, kuri acumirklī pretojas acīmredzamam pārspēkam un sevi ziedo, ir tādi, kas sevi saglabā vēlākam laikam. Kuri no viņiem ir tie “labākie” un tālredzīgākie?
    Vienkārši nevajag nevienu tiesāt un nevajag domāt stereotipos, jo tie parasti neatbilst patiesībai. Mēs esam konkrētā situācijā, mēs neesam ne labāki, ne sliktāki par kādiem citiem. Un mēs varam, izejot no tā, darīt, ko katrs savā vietā un ar savām iespējām var izdarīt lietas labā. Un tas būs daudz. Nevajag sevi ierāmēt stereotipos un ierobežot.

  • Tu gribēji teikt – vajag sevi atbrīvot un tikt vaļā no stereoripiem. :D

  • Ar “labumu”, Jāni, es nedomāju tikdaudz morālās kvalitātes, cik radošumu, cītīgumu, mērķtiecību, organizētspējas, utml. īpašības, kurām, ļaujot izpausties pareizā virzienā, indivīds dod ievērojamu devumu sabiedrības kopējās labklājības pieaugumā. Lai kāds tiktu pakļauts represijām, nevajadzēja gribēt ko “sliktu padomju varai”, vajadzēja vienkārši būt priekšzīmīgam un veiksmīgam saimniekam, spēcīgai personībai. Protams, bija gadījumi, kad aizveda “nepareizos”, taču tie bija izņēmumi nevis likumsakarība krievu okupantu cīņā pret “tautas ienaidniekiem”.

  • Valter, esmu pārliecināts, ka arī Tev piemīt mērķtiecība, cītīgums, organizēšanās spējas. Un daudziem tās piemīt un piemita. Es nedomāju, ka pirms izvešanas katrs cilvēks tika pamatīgi izpētīts un izveda tikai spējīgos un labos. turklāt ir precīzas ziņas par pašvaldībām, no kurām neizveda nevienu, lai gan tieši tajās pašvaldībās vai kolhozos bija pat ļoti spējīgi cilvēki. Konkrēts piemērs tam ir Kauliņa vadītais kolhozs, Valdmaņa valdītais kolhozs Sēlijā u.c.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.