M.Hadsons un Dž.Somerss: ‘Kā tas notika un ko darīt’

Latvijai pienācis laiks ķerties pie strukturālo problēmu risināšanas.

Maikls Hadsons ir bijis Volstrītas ekonomists un Kanzassitijas Misūri Universitātes (UMKC) profesors. Viņš konsultējis daudzu pasaules valstu valdības un Apvienoto Nāciju Organizāciju. Džefrijs Somerss ir Rīgas Ekonomikas augstskolas vieslektors.

Latvija ir neatkarīga nu jau gandrīz divus gadu desmitus, tomēr, neraugoties uz atsevišķiem īsiem pārticības periodiem, tās ilgtermiņa ekonomiskā dzīvotspēja atdūrusies pret to pašu parādu mūri, ar ko sastapušās gandrīz visas pārējās bijušās Padomju Savienības valstis. Straujais ārzemju hipotekārās kreditēšanas apjomu kritums Latvijas (tāpat kā tās Baltijas kaimiņu, Ungārijas un Ukrainas) tautsaimniecībai atņēmis iespēju segt savu hronisko ārējās tirdzniecības deficītu jebkādā citā veidā, kā vienīgi radikāli pazeminot dzīves līmeni un iedzenot trūkumā pašas tautu.

Tagad Latvijas ekonomiku sagaida vēl viena problēma – smagā ārējā parāda nasta. Pamazām izčākst postpadomju valstu, tāpat arī Īslandes cerības pievienoties eiro zonai un, galu galā, Eiropas Savienībai. Gandrīz visos gadījumos šīm problēmām pamatā ir nespēja dibināt ražotnes, kas ļautu eksportēt pietiekami, lai segtu importa izmaksas – izmaksas, kam pagaidām uzkrauts arvien augošais ārējā vai ārzemju valūtās izteikta (bieži tas ir viens un tas pats) parāda slogs.

Problēma, kas jārisina nekavējoties, ir šāda: kur turpmāk ņemt ārzemju valūtu – tagad, kad globālais nekustamā īpašuma burbulis ir pārplīsis? Ja Latvija no jauna aizņemsies no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas savienības, vai šis kredīts tiks izmantots, lai liktu pamatus tādai nākotnes eksporta jaudai, kas ļaus šos aizņēmumus atmaksāt, vai arī tas tikai uzspiedīs situāciju, kurā no valsts parāda maksājumos aizplūdīs vērā ņemamas naudas summas, ko nāksies kompensēt, apliekot ar jauniem nodokļiem darbaspēku, tādējādi paaugstinot dzīves dārdzību un uzņēmējdarbības izmaksas – ar šīm nepamatotajām cenām vēl vairāk attālinot Latviju no pasaules tirgus?

Pienācis laiks atskatīties, lai mēģinātu saprast, kurš bija tas brīdis, kad Latvija un teju visi tās kaimiņi nenovērtēja nepieciešamību ķerties pie savām ilgtermiņa problēmām, un kā šīs valstis šīs problēmas vislabāk varētu risināt patlaban.
Pēc neatkarības iegūšanas agrākie rūpniecības modeļi, senāk savā starpā cieši saistīti visā Padomju Savienības teritorijā, tika noārdīti. Reti kurai no jaunajām valstīm bija kāda dzīvotspējīga ražošanas nozare, tālab, lai apmierinātu savu pieprasījumu pēc lielākās daļas patēriņa un kapitālieguldījumu preču, nācās paļauties uz importu.

Jaunās valstis bija atkarīgas arī no kredītiem. Tie bija brīvi pieejami – pēc Padomju Savienības iziršanas neatkarību ieguvušās republikas bija brīvas no parādu sloga. Šis fakts tās padarīja par viegli pieejamu tirgu (varētu pat teikt, vieglu laupījumu) baņķieriem, kuri naudu aizdeva pavisam vienkārši – pret īpašuma ķīlu. Baltijas valstis paļāvās uz zviedru, Ungārija – uz austriešu bankām; tās savukārt konstatēja, ka vislielākais pieprasījums ir pēc aizdevumiem pret neatkarības iegūšanas brīdī no parādiem brīvā nekustamā īpašuma, sabiedrisko infrastruktūru vai uzņēmumu ķīlu. Lai gan jaunajās valstīs tika nodibinātas arī vairākas vietējās bankas, jaunās pārejas posma tautsaimniecības bija lielākoties atkarīgas no apkārtējām Eiropas Savienības valstīm.

Gan vietējās, gan ārzemju bankas pieturējās pie valdošās globālās “burbuļa” filozofijas, piedāvājot hipotēku kredītu pret nekustamo īpašumu, pašu lielāko vērtību jebkuras valsts ekonomikā. Ja neskaita aizdevumus celtniecības sektoram, visai maz no banku kredīta tika izmantots, lai finansētu jaunus ražošanas līdzekļus. Vēl vairāk, neoliberālā Vašingtonas konsensa1 ietvaros atbalstītā disfunkcionālā, antiindustriālā nodokļu sistēma pat kavēja jaunu uzņēmumu rašanos. Īpašums nebija aplikts ar kaut cik vērā ņemamiem nodokļiem, turpretim darbaspēks maksāja tik augstus vienotas likmes nodokļus, kādus neviena Eiropas Savienības “pamatvalsts” pašas iedzīvotājiem nekad neuzspiestu.

Šis fenomens bija vērojams visā pasaulē – un šobrīd mēs visi esam liecinieki tā globālajam sabrukumam. Jau pašā sākumā bija pilnīgi skaidrs, ka šāda situācija var turpināties tikai tik ilgi, līdz postpadomju valstu nekustamais īpašums un pārējie aktīvi būs pilnībā ieķīlāti. Pēc globālā nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas (un tātad arī starptautiskās kreditēšanas apsīkuma) itin visas valstis ar hronisku ārējās tirdzniecības deficītu neizbēgami gaidīja vertikāls kritums jaunu kredītu pieejamībā un līdz ar to arī gandrīz vertikāls tādu aizņēmumu kāpums, kas nepieciešami jau pašos pamatos nestabilas ārkārtas situācijas finansēšanai. Cilvēkiem kaut kā jādzīvo, patēriņa precēm jātiek importētām un tāpat nepieciešami arī ieguldījumi precēs, kas ļautu radīt jaunas eksporta jaudas. Taču spēkā ir arī cits, augstāk minēto kompensējošs ekonomikas princips: “Ārējās tirdzniecības deficīts, ko nav iespējams nosegt, netiks nosegts.”

Patlaban pats aktuālākais jautājums ir, kāda ekonomikas reorganizācija Latviju nostādītu visizdevīgākajā pozīcijā, lai veiksmīgi pielāgotos “drosmīgajai jaunajai pasaulei”. Nelaime tāda, ka Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis un vairums citu postpadomju ekonomiku, jau pāri galvai apkrāvusies ar parādiem, krietni pārsniedzot savas spējas tos nomaksāt, turklāt hipotēkas parādi izteikti ārzemju valūtās, tāpēc ne Latvija, ne citas postpadomju valstis nevar likt lietā seno un labi pārbaudīto metodi, izkuļoties no parādiem ar inflācijas palīdzību. Nepalīdzēs arī tas, ja valdība aizņemsies no starptautiskajām institūcijām, tādām kā Starptautiskais Valūtas fonds un ES, lai atdotu zviedru un citām ārzemju bankām sava maksātnespējīgā nekustamā īpašuma sektora parādus.

Situācija, kad sabiedriskais sektors aizņemas, lai izpestītu nepiedzenamos parādos iekūlušos privāto sektoru, nozīmētu tikai to, ka nauda jāizspiež no iedzīvotājiem, apkraujot darbaspēku ar vēl lielākiem nodokļiem un pazeminot algas, lai samazinātu importa apjomus.

Šīs pārspīlētās finansiālās un fiskālās izmaksas jau tagad izstūmušas Latvijas darbaspēku un rūpniecību no pasaules tirgiem, padarot ekonomiku nespējīgu nopelnīt pietiekami, lai kompensētu savu slogu – pašas atkarību no importa un kapitāla aizplūšanu. Vienīgā stratēģija, ko Latvijai piedāvājuši tās kreditori, ir ārējās tirdzniecības deficīta samazināšana, pazeminot jau tā bēdīgo dzīves līmeni.

Šo problēmu satriecoši skaidri parādīja ES komisāra Hoakina Almunjas nu jau bēdīgi slavenā vēstule Latvijai 2009. gada janvārī. Viņš nepārprotamos vārdos norādīja uz nosacījumu, ka Latvija EK aizdevumus nedrīkst izmantot, lai attīstītu savu ekonomiku vai atvieglotu nodokļu nastu, radot jaunas darba vietas – tikai un vienīgi, lai atdotu parādus Rietumu kreditoriem un samaksātu par precēm, kas tiek no tiem importētas.

Šāds “nosacījums” Latviju būtībā nostāda karā zaudējušas reparāciju2 maksātājas stāvoklī. Ne jau to šī valsts gaidīja, ne uz to tā cerēja, kad izteica vēlēšanos iestāties ES un lūdza Rietumeiropas palīdzību, vēloties rietumnieciskot savu ekonomiku.

Latvijas problēmās vainojama ne tikai negodīga vai nekompetenta valdība (lai nu šoreiz paliek bijušā finanšu ministra Ata Slaktera “nothing special” intervijā Bloomberg TV); tas ir nepareizas politikas rezultāts. Un šī kļūdainā politika savukārt dzimusi, mijiedarbojoties vēstures faktoriem, pārmaiņām pasaules politiskajā ekonomikā un oportunismam, ko piekopusi Latvijas elite, kas pamanījās krietni nopelnīt uz aptuveni pirms 30 gadiem uzausušās globālās korupcijas ēras rēķina. Īsi sakot, Latvijas ekonomikas problēma ir tāda, ka tā kopš neatkarības atgūšanas ne vien nav pareizi attīstīta, bet, varētu pat teikt, ir veidojusies kroplīga. Tā baudījusi pseidopārticību – “burbuļekonomiku” –, tā arī nepiedzīvojot īstu izaugsmi.

Latvija pirmoreiz ieguva neatkarību pēc Pirmā pasaules kara, kad sagruva vecā kārtība, kas šo zemi bija iekļāvusi Vācijas, Krievijas un Zviedrijas impēriju kontroles sistēmā. Pēckara gados Latvijas jaunā vidusšķira izstrādāja ekonomisko politiku, kas nebija pakļauta ārvalstu interesēm vai prasībām. Latvijas Republika spēra drosmīgus soļus, aizstāvot savu zemnieku un jaunās pilsētas vidusšķiras intereses. Nacionālās stratēģijas mērķis bija radīt jaunas bagātības, nevis vienkārši meklēt aktīvu noplicināšanas un spekulatīvas peļņas izdevības, lai gan bija arī šādi gadījumi – kā jau vienmēr, kad to neizslēdz valsts regulējošā un nodokļu politika.

1921. gadā, drosmīgi iestājoties par nacionālajām interesēm, Latvijas zemes reforma atsavināja vācu muižas un šo zemi sadalīja vairāk nekā 200 000 latviešu zemniekiem. Šī zemes īpašuma sistēmas modernizācija, atsakoties no padomju stila kolektivizācijas, kas pilnībā likvidētu individuālo iniciatīvu, radīja veselīgu lauksaimniecības sektoru. Tāpat Latvijas zemes reforma izlīdzināja pirms tam nevienlīdzīgo bagātības sadalījumu un, atraisot zemnieku uzņēmējdarbības potenciālu, radīja reālas bagātības.

Nevajadzētu īpaši brīnīties, ka Latvijas Rietumeiropas kaimiņi agresīvi protestēja pret šādu politiku. Šo valstu valdības iebilda, ka demokrātiskā zemes reforma pārkāpjot “īpašumtiesības”, ko savulaik, kad Latvija vēl bija dažādu impēriju pakļautībā, tai bija uzspiedušas iebrucēju armijas. Tā nu fakts, ka Latvija izveidojusi dzīvotspējīgu lauksaimniecības sektoru, izrādījās vienlīdz lielā mērā pretrunā ar postimperiālistisko Rietumu un padomju Austrumu interesēm. To pašu var teikt par Latvijas atbalstu vietējai rūpniecībai; pateicoties tam, neatkarīgajā Latvijā starpkaru posmā radās uzņēmumi, kas ražoja preces ar augstu pievienoto vērtību, sākot ar optiku (fotoaparāti Minox) un beidzot ar vieglajām un smagajām automašīnām un pat lidmašīnām.

Šī pozitīvā vēsturiskā pieredze ir krasā kontrastā ar ceļu, ko Latvija izvēlējusies un gājusi divās savas otrās neatkarības desmitgadēs, proti, pēc 1991. gada. Šie jaunākie laiki pieredzējuši gluži citu ekonomisko politiku, vietējās elites uzvedību un savtīgās intereses, kas mantotas no padomju gadiem. Vairums latviešu gaidīja, ka Rietumeiropa palīdzēs attīstīt tautsaimniecību, paaugstinot rūpniecības un lauksaimniecības ražīgumu un dzīves līmeni līdz mūsdienu Eiropas standartiem. Taču Eiropas starpvaldību programmas, Vašingtonas konsensa un neoliberālās skolas ekonomistu atbalstītas, dibināja sadarbību tieši ar postpadomju eliti. To plāns bija nevis attīstīt Latviju un tās kaimiņvalstis par neatkarīgām, patstāvīgām ražotājām, bet gan finansēt šo zemju tirdzniecisko un finansiālo atkarību no Eiropas.

Īsi sakot, Latvija kļuva par EK upuri; Eiropas Komisijas bankas darīja visu, lai palīdzētu vietējiem kleptokrātiem3 un “saviem cilvēkiem” finansēt privatizāciju lielākoties uz ārējā parāda rēķina, neparūpējoties par to, kā šo parādu vēlāk atdot.

Ne jau to latvieši bija gaidījuši – ne uz to viņi bija cerējuši. Taču noticis ir tieši tā. Mēģinājumu atbalstīt ekonomikas politiku, kas nostiprinātu Latvijas zemnieku pozīcijas un veicinātu dzīvotspējīgas vidusšķiras izveidošanos – vai, galu galā, kaut vai paaugstinātu strādājošo dzīves līmeni – bijis visai maz. Latvijas valdība un Brisele kopīgiem spēkiem nevis atbalstījušas vietējo lauksaimniecību, kā to savos iekšējos tirgos savulaik darīja ES sākotnējās dalībvalstis, bet pametušas to nīkuļojam savā vaļā.

Nav likti pamati arī spēcīgai rūpniecībai, kuras eksports ļautu samaksāt par patēriņa preču un kapitāla importu; ekonomiku novārdzinājis pārspīlēti augstais nacionālās valūtas kurss un fakts, ka valdībai trūkst jebkādas intereses par iespēju izstrādāt tādu rūpniecisko politiku, kāda Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīm savulaik ļāvusi attīstīties un kļūt bagātām. Visļaunākais ir tas, ka Latvijas izveidotā nodokļu sistēma nevis atalgo darbu un atbalsta radošu uzņēmējdarbību, bet gan, būdama viena no regresīvākajām visā Ziemeļu puslodē, uzmundrina spekulatīvas peļņas meklētājus.

Smagie vienotas likmes nodokļi, kas jāmaksā darba devējiem un ņēmējiem, komplektā ar spekulāciju un “burbuļekonomikas” peļņu veicinošo faktu, ka ar kaut cik jūtamiem nodokļiem nav aplikts īpašums, Latvijas ekonomikai sasējuši rokas, praktiski izslēdzot iespēju sacensties ar Rietumeiropas kaimiņiem (un tātad arī pievienoties to pulkam) kā reāliem tirdzniecības un investīciju partneriem.

Latvijas pirmās neatkarības gadi aizritēja pasaulē, kurā visi tās bijušie imperiālistiskie pavēlnieki Vācijā, Krievijā un Zviedrijā (nemaz nerunājot par Savienotajām Valstīm) saprata, ka ceļš uz saimniecisko izaugsmi un pārticību, tātad arī uz pilnvērtīgu politisko neatkarību, ved caur sekmīgu lauksaimniecības un rūpniecības sistēmu radīšanu un aizstāvēšanu. Visas valstis, sākot ar Lielbritāniju un beidzot ar Savienotajām Valstīm, Vāciju un Franciju, nostiprināja savu rūpniecisko un darba ražīgumu, aizsargājot savu iekšējo tirgu.

19. gadsimta industriālās revolūcijas uzplūdu laikā protekcionistiskais tarifs, iekšējās subsīdijas un nacionālā finanšu autonomija bija pretrunā ar Lielbritānijas nacionālo interešu ietvaros formulēto brīvā tirgus ideoloģiju, kurai bija viens mērķis – nepieļaut, ka citas valstis panāk to pašu, ko Lielbritānija pati jau paveikusi, lai kļūtu par pasaules vadošo industriālo lielvalsti. Brīvā tirdzniecība un citu valstu atkarība no Lielbritānijas, kura bija uzņēmusies “pasaules baņķiera” lomu, tai bija nepieciešama, lai nosargātu savu bagātību – lielākoties uz citu valstu rēķina.

Latvija mācījās no Savienotajām Valstīm, Vācijas, Francijas un Krievijas, tiecoties neatpalikt no šīm bagātākajām vadošajām nācijām. Tā piekopa to pašu politiku, kas Japānai un vēlāk arī citām Austrumāzijas valstīm ļāva sasniegt ekonomisko uzplaukumu un neatkarību. Tas notika laikā, kad ASV vēl joprojām sūtīja uz Japānu un citām valstīm padomniekus, kuri palīdzēja vietējām valdībām īstenot protekcionisma politiku – to pašu, kas pēc Pilsoņu kara beigām un izraušanās no britu brīvās tirdzniecības ideoloģijas žņaugiem lika pamatus Savienoto Valstu uzplaukumam un ļāva uz rūpniecību un lauksaimniecību orientētajiem republikāņu protekcionistiem noturēties pie varas veselu pusgadsimtu.

Latvijas otrā neatkarība sekoja ekonomiskajai krīzei Rietumu pasaulē un Padomju Savienībā. Astoņdesmitajos gados tas ļāva saujiņai Latvijas iedzīvotāju tikt pie bagātības, sabotējot padomju sistēmu. Tādas šaubīgas figūras kā Grigorijs Lučanskis nodibināja Nordex un tamlīdzīgas kompānijas, lai piesavinātos un legalizētu naudu, eksportējot padomju naftu – nozogot vai nopērkot to par zemajām padomju cenām un pārdodot tālāk jau pēc pasaules cenrāža. Lučanskis vēlāk sadarbojās ar līdzīgi domājošiem amerikāņiem, piemēram, prezidenta Bila Klintona apžēloto skandalozi slaveno Marku Riču, veidojot ārzonas finanšu instrumentus.

Viņu panākumi izlauza ceļu arī sekotājiem, pārvēršot Latviju par izdevīgu platformu padomju izejvielu eksportam un peļņas privatizēšanai. Tas ieviesa korupcijas un iekšējo darījumu, aktīvu noplicināšanas un spekulatīvas peļņas praksi, sakropļojot Latvijas ekonomisko un politisko kultūru. Valsts, sadarbojoties ar jau plaši pazīstamiem partneriem, piemēram, Ņujorkas Banku, kļuva par būtisku ārzonas centru, kur bija viegli izvairīties no nodokļu maksāšanas un mazgāt netīro naudu.

Apšaubāmie līdzekļi, kas caur Latviju plūda no Krievijas, Rietumu finanšu iestāžu “reciklēti”, atgriezās, nu jau kā aizdevumi pret Latvijas nekustamā īpašuma un citu privatizējamo padomju ēras aktīvu ķīlu. Iznākumā tapa ekonomika, kurā jaunā elite pelnīja naudu, iztirgojot valsts īpašumu savējiem no politiķu aprindām, un pēc tam finansēja savu importa patēriņu, aizņemoties naudu pret nekustamā īpašuma un citu mākslīgi pazeminātas cenas aktīvu ķīlu. Toties ekonomika, kas, ar materiālo kapitālieguldījumu palīdzību palielinot rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas apjomu, radītu bagātību visas sabiedrības vajadzībām, dienasgaismu tā arī neieraudzīja.

Atguvusi neatkarību, Latvija apkrāvās ar tagad jau atmestas angloamerikāniskas cilmes neoliberālās ekonomiskās ideoloģijas nastu; tā diktēja valstiskās regulēšanas un nacionālās attīstības principu likvidēšanu. Jauno ideoloģiju īpaši ačgārnu padarīja fakts, ka pati savu lauksaimniecību Eiropa ar Kopējās lauksaimniecības politikas palīdzību bija aizsargājusi teju pusgadsimtu – par spīti Savienoto Valstu tirdzniecības politikai un prasībām, lai gan tieši Amerikai tolaik bija (un vēl tagad ir) viens no visspēcīgāk aizsargātajiem lauksaimniecības tirgiem pasaulē. Ne Eiropa, ne Savienotās Valstis nevēlējās pieļaut, ka savu lauksaimniecību aizsargā arī citas valstis.

No bijušās Padomju Savienības valstīm tās vēlējās tikai vienu – tirgu saviem lauksaimniecības produkcijas pārpalikumiem. Šādam mērķim bija vajadzīga atkarība no ārvalstu palīdzības, nevis ekonomiska neatkarība – un tieši tāpat Lielbritānija, pieturoties pie Savienotajās Valstīs un kontinentālajā Eiropā jau 19. gadsimta beigās noraidītās brīvās tirdzniecības ideoloģijas, veicināja citu valstu rūpniecisko atkarību.

Septiņdesmitajos gados, Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai zaudējot savu konkurētspēju ražošanā, tās pievērsās (vai, Lielbritānijas gadījumā, “atgriezās pie”) savām priekšrocībām finanšu jomā. Tā nu amerikāņu un britu ekonomisti sludināja, ka Latvijai jāatver savs tirgus investīcijām, jāatbrīvo no nodokļiem nekustamais īpašums, finanses un īpašumi; tad sekošot arī “izaugsme”.
Nelaimīgā kārtā viņu izpratnē šī izaugsme bija vienkārši aktīvu cenu inflācija – burbuļekonomikas izveidošana. Rūpniecība un lauksaimniecība šķita nevajadzīgas; galu galā, mērķis taču bija vienkārši apkraut ar parādiem nekustamo īpašumu un privatizēto sabiedrisko īpašumu. Tālab nodarbinātības un materiālo investīciju sfērām tika ļauts sabrukt, piespiežot vēl neredzētu skaitu latviešu aizbraukt no valsts.

Latvijas rūpniecības inventarizācija, kas palīdzētu noskaidrot, kādas nozares iespējams reorganizēt, ļaujot tām iesaistīties globālajā konkurencē un ar eksporta peļņas palīdzību nosegt Latvijas pieprasījumu pēc importa, tā arī netika veikta. Amerikāņu un Eiropas Savienības konsultanti apgalvoja, ka Latvija varot atteikties no līdzšinējās attīstības un savos pārticības meklējumos pievērsties finanšu, apdrošināšanas un nekustamā īpašuma sektoram – finanšu centra statusā kļūt par kārtējo “jauno ekonomiku”, tādu kā Šveice, Luksemburga vai Honkonga.

Šāda domāšana ignorēja faktu, ka gan Šveice, gan Luksemburga vienlaikus ir arī augsti attīstītas rūpniecības lielvalstis (to eksporta preces – metāls un medikamenti) un ka Honkongā ir spēkā zemes īpašuma politika (tās fiskālās politikas pamatā likts zemes nodoklis), kuras uzdevums ir novērst spekulāciju. Uzmanība netika pievērsta arī Somijas stratēģijai – attīstīt rūpniecības nozares un tehnoloģiju, kas paredzēta, lai iekarotu Rietumu tirgu, vienlaikus izmantojot priekšrocības, ko piedāvā kaimiņattiecības ar Krievijas ekonomiku.

Neraugoties uz to, pēc 2004. gada Latvija izbaudīja zināmas labklājības periodu. Iestāšanās NATO un ES Rietumu investoros iedvesa lielāku uzticību; katalizatora lomu nospēlēja naudas straumes, kas ieplūda no NVS valstīm, kur līdzekļu augsto naftas un patēriņa preču cenu dēļ netrūka. Tās papildināja nauda no brīvi pieejamajiem amerikāņu kredītiem (pateicoties ASV finanšu burbulim) un starptautiskajām spekulācijām ar Japānas jenu. Šī lētā nauda nonāca zviedru bankās, bet no turienes ieplūda Latvijā – izteikta eiro un mārciņās, valūtā, ko Latvijas ekonomika nespēja nopelnīt ar tirdzniecību. Tā nu šai pārticībai līdzi nenāca nekādi reāli kapitālieguldījumi, ekonomikas izaugsme vai dzīves līmeņa uzlabošanās. Situācijai darba tirgū pasliktinoties, emigrācijas tempi pieauga; tad, “burbuļa” kulminācijas punktā, uz īsu brīdi nedaudz aprima, taču 2008. gadā uzņēma jaunus apgriezienus.

2008. gadā šis naudas pieplūdums apsīka. ES struktūrfondi subsidēja šo tirdzniecības un maksājumu atkarību, vienlaikus parādot, kādā krīzes stāvoklī Latvija atradusies jau kopš neatkarības atgūšanas. Pietiek jau ar to, ka tās rūpniecība un lauksaimniecība vispār nebija augušas. Latvijas ekonomika iztika no tā, ka apkrāva ar parādiem vai iztirgoja savus materiālos aktīvus – mantojumu no padomju laikiem. Valsts bilanci bija sagrāvuši gandrīz tikai spekulatīvos nolūkos ņemti ārvalstu aizdevumi, ko piesedza finanšu sektoru un vietējo kleptokrātiju atbalstoša nodokļu politika, kas nekādi neveicināja reālus ieguldījumus un nodarbinātību.

Faktoriem, kas bija pamatā Latvijas šķietamajai pārticībai, tagad pienācis gals. Kopš naftas cenas kritušās, cauri Latvijai plūst krietni mazāk Krievijas aizbēgušā kapitāla, kas varētu finansēt tās banku sektoru. Globālais nekustamā īpašuma burbulis ir pārplīsis. Ārzemju banku kredītu avots izžuvis. Pienācis laiks glābšanas pasākumiem. Tiklab Ziemeļamerikā, kā Eiropā, bankas, kas bezatbildīgi izsniegušas aizdevumus parādniekiem, kuri nav spējīgi tos atdot, tagad lūdz palīdzību SVF, ES un savām valdībām. Tomēr daudzas valstis tagad pieturas pie nostājas, ka parādus, ko nav iespējams atdot no šībrīža ienākumiem, nevajadzētu maksāt – un tos visādā ziņā nedrīkst maksāt, padarot parādnieču valstu stāvokli vēl smagāku – paaugstinot tajās nodokļus un vēl vairāk pazeminot strādājošo algas un dzīves līmeni.

Uz spēles liktas “jauno” valstu attiecības ar Eiropas “pamatvalstīm”. Baltijas valstu un pārējo postpadomju zemju maksājumu bilances un parādu problēmas tā samilzušas, ka apdraud tālāku ES paplašināšanos. Gandrīz neviena no valstīm tagad nevar kvalificēties uzņemšanai eiro zonā.

Problēmas risināšanai mēs ierosinām šādu rīcības plānu:
mūsu galvenais mērķis ir, sastopoties ar vismazāko iespējamo politisko pretestību, atgūt to, kas nozagts. Laimīgā kārtā to gandrīz pilnībā iespējams paveikt ar nodokļu politikas palīdzību.

Tas, ko kleptokrāti bija iekārojuši, ir īpašumi, ar kuriem iespējams gūt spekulatīvu peļņu. Viņi savāca jau uzceltas ēkas, viesnīcas, zemi un, pats svarīgākais, sabiedrisko infrastruktūru, un centās, to visu pārdodot tālāk, bez piepūles iedzīvoties milzu peļņā. Ne šie cilvēki, ne Eiropas bankas un aģentūras, kas viņus finansēja, neredzēja nekādu vajadzību ieguldīt naudu rūpniecībā vai citos ražošanas līdzekļos, kas ļautu valsts ekonomikai izdzīvot, kad tās līdzšinējie rentes ienākumi tiks pilnībā pārrēķināti ārzemju valūtās un izmaksāti procentos ārzemju bankām.

Šie ienākumi agrāk papildināja sabiedrisko īpašumu. Tos iespējams atgūt, neiejaucoties iekšējo darījumu korupcijas saēstajās īpašuma attiecībās. Apliekot zemes vērtību ar nomas nodokli, šos bezstrādes ienākumus no “pilnās siles” ekonomikas postpadomju modeļa varētu novirzīt atpakaļ sabiedrības īpašumā.
Nomas nodoklis piedāvātu papildus izdevīgumu, noņemot daļu fiskālās nastas no jau tā ar nodokļiem apkrautā darbaspēka un īstām (ienākumus nesošām) nozarēm, ļaujot valsts ekonomikai konkurēt ar kaimiņiem un citiem potenciāliem klientiem. Mēs nebūt neierosinām palielināt kopējo nodokļu līmeni – tikai nosvērt svaru kausus par labu ekonomikas ražīgajai pusei, iegrožojot tās postošo, spekulatīvo daļu.

Atliek tikai kaunināt Eiropu, kura atbalstījusi šādu regresīvu, pret darbaspēka un rūpniecības interesēm vērstu vienotas likmes nodokļu politiku, kādu saviem iedzīvotājiem neuzkrautu neviena Rietumeiropas valsts. ES stāvēja malā un noskatījās, kamēr “savējie” no politiskās elites piekopa iekšējos darījumus, kādus prokuratūra nemūžam nepieļautu nevienā no Eiropas Savienības “pamatvalstīm” (to apliecina pēdējo gadu tiesas prāvas pret korumpētiem Briseles politiķiem). Eiropa un Ziemeļamerika caur pirkstiem skatījās uz faktu, ka Latvijas tautsaimniecība tiek būvēta pēc modeļa, kas paredz, ka par savu importu un dzīves līmeni valsts maksā, naudu vienkārši aizņemoties pret īpašumu, kas tai bijis neatkarības pasludināšanas laikā, 1991. gadā, bet tālāk par to nekādi nesniedzas.

Runājot par šādiem parādiem – šodienas pasaulē komercbankas kredītu rada brīvi, simbiotiskās attiecībās ar savu valstu centrālajām bankām. Nav iemesla, kāpēc Latvija kredītu nevarētu radīt pati. Kredīts ir elementārs sabiedriskais pakalpojums un visai bieži kā tāds arī ticis uztverts; piemēram, Savienotajās Valstīs tā bijis jau kopš Pilsoņu kara “zaļo” (greenbacks) laikiem. Latvijas Valsts kase var izsniegt kredītu bankām, kas pamatos organizētas pēc krājbankas principa – ar rezervēm 100 procentu apjomā. Situācijā, kad valstij uzkrājumu nav, radīt kredītu un piegādāt šīm bankām līdzekļus varētu Valsts kase. (Līdzīgs plāns – Amerikas monetārais akts – pēc republikāņu kongresmeņa Denisa Kusiniča iniciatīvas patlaban nodots izskatīšanai ASV Kongresā.)

Latvijai jāpārvar sava atkarība no ārzemju bankām. Šīs bankas nav izrādījušas ne mazāko interesi par rūpniecības vai lauksaimniecības kapitāla formēšanu vai jebkādiem citiem ražošanas līdzekļiem. Ārzemju kredīts bijis orientēts gandrīz tikai uz ieguvi un tāpēc ir plēsonīgs – izsniegts pret jau eksistējošu īpašumu. Valsts kredīta radīšana pēc Valsts kases iniciatīvas ļautu izsniegt krietni produktīvākus kredītus.

Pats svarīgākais – hipotēku parādu, galveno parāda instrumentu kopš 1991. gada, varētu samazināt līdz minimumam ar zemes nodokļa palīdzību. Ar to netiktu apliktas jaunbūves; peļņa no tām vēl joprojām būtu pieejama celtniecības kredītu nomaksāšanai. Taču tas ļautu atgūt Latvijas dabisko bagātību vērtību, tās zemes – gruntsgabalu vērtību, kas valstij palikusi pēc Padomju Savienības iziršanas.

Pēdējo desmit gadu laikā arvien lielāka šī nacionālā mantojuma daļa nonākusi ārzemju banku kontrolē – gluži kā pēc svešas armijas iebrukuma. Gadsimtiem ilgi klasiskā ekonomika – no Ādama Smita līdz Džonam Stjuartam Millam un Progresīvās ēras reformām, no Eiropas līdz Ziemeļamerikai – skaidrojusi, ka dabiskais nodokļu pamats ir zeme un dabas resursi. Neapliekot ar nodokļiem to, ko sniedz daba (un sabiedriskās infrastruktūras tēriņi), šis uzufrukts4 paliek brīvi pieejams ieķīlāšanai un līdz ar to ir zudis valsts ekonomikai. Tas, savukārt, liek valdībai uzkraut nodokļu nastu darbaspēkam, rūpniecībai un tirdzniecībai, tādējādi paaugstinot dzīves dārdzību un uzņēmējdarbības izmaksas.
Latvijas gadījumā daudz labāk būtu atgūt savās rokās ekonomiskās rentes “pilno sili”, nekā, nesamērīgi paceļot darbaspēka, rūpniecības un lauksaimniecības izmaksas, slēgt tiem ārzemju tirgu. Apliekot ar nodokli zemes renti un dabisko monopolu, rastos iespēja novērst nākotnē iespējamo spekulāciju ar īpašumiem un pazemināt ienākuma nodokli.

Vienus un tos pašus nomas ienākumus vienlaicīgi nevar saņemt divi. No kaut kā jāatsakās. Pilns zemes nodoklis nozīmētu pašreizējo īpašnieku saistību nepildīšanu. Taču šāds iznākums nu jau tik un tā ir nenovēršams, tāpēc grozījumi nodokļu sistēmā būtu ne tikai nepieciešami, bet arī politiski gluži vienkārši.

Zemes un resursu rentes nodokļi Latvijas iedzīvotājiem ļautu atbrīvoties no smagās nodokļu nastas, kas pagaidām neļauj šīs valsts darbaspēkam un uzņēmumiem konkurēt pasaules tirgū. To ieviešanai būtu arī progresīvs sociālais efekts: tiktu atgūts rentes uzufrukts – “pilnā sile”, ko garantē izdevīga atrašanās vieta, jebkuras zemes pilsoņu svarīgākais mantotais īpašums –, kas būtu visas nodokļu sistēmas pamats. Pastāv tikai vēl viena iespēja – strādājošajiem nāktos uz saviem pleciem uzvelt arvien smagākus nodokļus, lai valsts varētu pavilkt parādu nastu, kas ļāvusi tikt pie bagātības tikai niecīgam iedzīvotāju procentam. Turpretim jaunā, uz rūpniecības un lauksaimniecības izaugsmi orientētā nodokļu stratēģija atalgotu darbu un uzņēmību un, pazeminot darbaspēka izmaksas, vairotu Latvijas eksporta konkurētspēju. Tādējādi tā atalgotu jaunas bagātības radīšanu, sodītu spekulēšanu un novērstu iekšējos darījumus (kuru galvenais mērķis ir sagrābt ienesīgus īpašumus un izmantot tos par ķīlu, lai aizņemtos naudu).

Nodokļu pārbīde no darbaspēka un rūpniecības uz Latvijas dabisko bagātību – tās zemi – un sabiedrisko infrastruktūru un uzņēmējdarbību, ko valsts mantoja, atgūstot neatkarību, ir vienīgā iespēja nostādīt Latviju uz reālas ekonomiskās izaugsmes trajektorijas. Jebkuru citu ceļu iespējams finansēt, vienīgi aizņemoties arvien vairāk un vairāk ārzemju valūtas ar nosacījumiem, kas Latvijas darbaspēkam un darba devējiem uzkraus arvien smagāku nodokļu nastu. Pašreizējā ārzemju valūtas krīze pierāda, ka cerības uz šādas nebeidzamas aizņemšanās turpināšanos noved tikai strupceļā.


Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Pārpublicēts no www.rigaslaiks.lv

  1. Vašingtonas konsensa jēdzienu 1918. gadā ieviesa Džons Viljamsons, lai aprakstītu specifisku ekonomiskās politikas paņēmienu virkni, kam, viņaprāt, jāveido “standarta” reformu kopums, ko krīzes un sabrukuma stāvoklī esošām “attīstības valstīm” būtu jāiesaka tādām Vašingtonā izvietotām institūcijām kā Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka un ASV Valsts kase. []
  2. Reparācija ir karā zaudējušās valsts maksājums naudā vai precē valstij (-īm), kas uzvarējusi karā, pamatojoties uz noslēgto miera līgumu. Tiek formulēta kā agresorvalsts kompensācija par karā nodarītajiem zaudējumiem citām valstīm. []
  3. Kleptokrātija raksturīga ar to, ka iepirkumu līgumu slēgšanas iespējas tiek piešķirtas izredzētām firmām un augstākos valsts amatpersonu posteņos iesēdināti draugi. []
  4. Uzufrukts – tiesības lietot ēku, (šajā gadījumā) nemainot to pēc būtības, un lietot tās “augļus” (t. i., nomāt to). Lietotājam (uzufrukta īstenotājam) ir vairāk tiesību nekā nomniekam un līdz ar to vairāk pienākumu attiecībā uz remontdarbiem. []

  • “drosmīgajai jaunajai pasaulei”-Brave New World:D:D
    ———————————————–
    Ja Latvija vélas bút kaut cik attístíta valsts esoshajaa naudas iezteiksmee, tad jádara ir sekojoshi:
    1. Jaakljuust ir aarkaartiigi savtiigiem un alkatiigiem. Tas ir pamats veiksmei uznjeemeejdarbiibaa. Zinaashanas vai gudriiba ir tam pakljautas – tieksme peec varas, naudas un kontroles paar citiem, liks cilveekam maaciities un uzzinaat visu nepiecieshamo.
    2. Razjotenes ir jaaver valjaa un jaapalashina
    3. Jaaizgudro un jaapaardo arii pakalpojumi – programeeshanas, finansu…
    3. Preces un pakalpojumi ir jaatirgo visaam iespeejamaam pasaules valstiim. Jaaspiezhas ir ieksha visur – Krievijaa, Skandinaavijaa, ES, ASV, Kjiinaa, Austraalijaa – visur. Jaalobee un, ja nepieceishams ir jaadod kukuljus – atkariibaa no vieteejaas kultuuras.
    4. Ar valstu valdiibaam ar kuraam notiek visaktiivaakaa tirdzniciiba ir jaadraudzeejas ljoti cieshi, lai taas sakaartotu vajadziigo likumdoshanu.
    5. Jaabuut agresiiviem, agresiviem un veelreiz agresiiviem iekarojot tirgus.
    =======================
    Citu varinatu nav, ja runaa esohsaas sisteemas ietvaros.
    ———————-
    Tieshi to raksta autors, tikai citiem vaardiem raksta, kad piemin tirdznieciibas deficiitu, ekonomisko kriizi, aareejo paraadu un dziives liimenja krishanos.
    ———————–
    ———————–
    Paldies, ka izlasiiji.

  • Iesākumam viena shēma vienkāršotā variantā:
    Valstij tiek noteikts (svarīgi kurš konkrēti to nosaka – mūsu gadījumā Latvijas Banka /LB) kautkāds konkrēts naudas daudzums – piemēram lati, kas tiek uzdrukāti un laisti apgrozībā (te vēl jāmin segums ko nodrošina LB)
    Tālāk – valstī ir liela atkarība no importa (jāsaprot ka ne jau no tukša gaisa tā izveidojās; nekad nekas pats no sevis nenotiek – vienmēr ir kāds kas ir darījis kautko lai notiktu tā kā tas notika – 100% FAKTS)
    Tālāk – katru gadu dēļ importa no valsts aizplūst “peļņa no importa” (konkrēti sakot starpība starp importa peļņas kas plūst uz ārvalstīm un eksporta peļnas kas paliek pie mums) tātad kopējais valsts naudas daudzums apgrozībā samazinās !! un tā tas notiek tik ilgi kamēr naudas daudzums kļūst tik maz kad iestājas krīze, valsts nav spējīga pienācīgi izmaksāt sociālos utt.
    Tomēr – atrodās labie onkuļi (no importa nometnes), kas nodarbojās ar kreditēšanas biznesu – un sāk pa labi pa kreisi dalīt kredītus (jāatzīmē ka LV tas sākās pēc iestāšanās ES – nerunāšu par iemesliem)
    Ceru ka nav jāskaidro mēdiju spēks….
    Tālāk – izsniedzot kredītus sākas ritīgi liela izaugsme valstī, jo visi sāk tērēt naudu, TAI SKAITĀ pērkot importu
    TĀ viss turpinās kamēr kredītiem atvēlētā nauda izbeidzas un pienāk laiks nevis arī saņemt BET TIKAI ATDOT
    Te nu sanāk kad par izdalīto kredītu naudu tika pirkts imports, un tādejādi izdalītā nauda tika daļēji atsista atpakaļ (protams liela daļa nosēdās vietējās elites, radi, draugi, partneri, biedri kabatās – svarīgi arī saprast ka importa nometne visu procesu vadīja caur vietējo eliti kas nodrošināja procesa raitumu pret labumiem kas no procesa tiem radās) + visa valsts parādos uz mūžu
    šeit vēl jāatzēmē ka kredītu izsniegšana uz laiku apslēpa naudas trūkumu apgrozībā – savādāk krīze jau būtu sākusies iepriekš
    šeit pa vidu protams ietilpst arī ārvalstu investīcijas – latvijas gadījumā lielāka daļu investīcijas pārvērtās par importu – piemēram rimi, bankas u.c. – tātad seciniet kas no tā izriet

    TĀTAD no šī visa galvenais kas jāsecina:
    1) ekonomikai visbīstamākais ir tas kad rodās starpība starp importa un eksporta peļņu par labu importam
    2) pastāvot tai starpībai valstī tiek izsmelts iekšējais naudas daudzums – kā rezultātā agri vai vēlu rodās problēmas nodrošināt nepieciešamos iekšējās tirdzniecības apjomus

    es nēesmu ekonomikas profesors:
    vai jums ir skaidrs ko aprasktīju??
    VAI JŪS MAN PIEKRĪTIET???

    šai sakrā esmu pesimists (uzskatu ka mums ir ielikts mats) kas nepadodās
    tāpēc: kā es redzu to visu mani ieteikumi – mērķi kas jāsasniedz
    1) Jāpanāk vismaz līdzsvars starp importu un eksportu
    - jāsāk ražot (aizvietot importu) pēc iespējamības pa maksimumam, lai pilnībā sevi nodrošinātu un aizvietotu visu to importu kas ir iespējams
    - cilvēkiem ir jāsaprot un jāpērk pašmāju preces pat ja tās ir sliktākas (piemēram pēc garšas – kafija) nekā imports
    - par cik iepriekšējais cilvēku “gudrības” dēļ diezvai iespējams – jānosaka nodoklis (muitas) importam; lai to sasniegt es redzu tik vienu iespējamību – izstāties no ES
    2) jāatjauno nepieciešamais naudas daudzums iekšējā tirgū atbilstoša tirdzniecības apjoma nodrošināšanai; šeit gribu atzīmēt:
    - līdz netiek vismaz panākts līdzsvars starp imp. un eksp. paši saproties nauda plūdīs pa caurumu prom.
    - jāsaprot ka bez kredītu ņemšanas nebūs iespējams kaut uz īsu laiku panākt eiropas dzīves līmeni – BEZ atbilstoša naudas daudzuma nodrošināšanas iekšējā tirgū
    3) uzdrukāto naudu jāiegūlda būvēšanā – lai nodrošinātu nepieciešamo ražošanu un kā standarti attīstot infrastruktūru; tā radīsies darbs gan sākumā būvējot, gan pēc tam priekš sevis ražojot

    Es vismaz redzu tikai šādu ceļu….
    spriediet paši kā ir iespējams to izdarīt un ar kādām problēmām tā darot būs jāsastopās
    un pret kādu spēku interesēm būs jānostājās…

    būtiskākās problēmas ko es saskatu
    1) Enerģētika – mēs nevaram paši sevi nodrošināt ar piemēram gāzi; ja mēs īstenosim šo “plānu” mums radīsies problēmas ar valūtu lai apmaksāt gāzi; te es saskatu iespējamību pagriezties un sākt cieši draudzēties ar krieviju; iespējams var noslēgt vienošanos kā baltkrievija par gāzi – un vispār tas mums dotu lielu noieta tirgu un bez varena sabiedrotā palīdzības diezvai kas ir iespējams; un varbūt valūtu mēs varētu dabūt ar tranzīta palīdzību maksimāli to attīstot – jo krievijai mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti izdevīgs.
    2) Vai mēs varam sevi nodrošināt ar nepieciešamo pārtiku, ja nu pekšņi cita mums nav pieejama?
    3) Izstāšanās no ES
    4) Mūsu valsts un iedzīvotāju parādsaistības (% = imports) – neredzu citu iespējamību kā “uzmest” – vai atdot to visu latos (uzdrukātajos) – diezvai tādā situācijā kādam tie lati būs vajadzīgi; cik es zinu LV jau šobrīd gadā par parāda % maksā 550 miljonus (ja nekļudos).

    Spriediet paši – vai mums nav mats????

  • Es uztaisīju īsu video kā nelielu atgādinājumu http://www.youtube.com/watch?v=HkHKkSrepzA
    ————
    Visam piekrīu. Izņemot par gāzi. Latvijā ir pietiekami enerģijas, lai nodrošinātu sevi ar siltumu un elektrību – vējš, hidroelektro, koksne un siltumizolācija un Krievijai ir enerģētiskais mats.
    ————
    Kā arī – ir jānotiek apziņas maiņai, tad sekos arī rezultāts – liels eksports.
    Tātad cilvēkiem ir jākļūst ļoti alkatīgiem, varas un naudas kāriem. Saproti, ja tu zini kaut ko no tirdzniecības un ražošanas, tad piekritīsi, ka tavs telefons nebūš karsts no piedāvājumiem pirkt no tevis saražoto, ja pie tā agresīvi nestrādāsi.

  • Andrejs rakstiija: par cik iepriekšējais cilvēku “gudrības” dēļ diezvai iespējams – jānosaka nodoklis (muitas) importam; lai to sasniegt es redzu tik vienu iespējamību – izstāties no ES

    //
    peec Lisabonas liiguma sanaak, ka no ES izstaaties nevar. Precizeet nevaru.

  • Jā Latvijai ir pietiekami enerģijas – tikai ne rītā ja to vajadzēs, sākumā bez gāzes neiztikt – uz pašnodrošinājumu jātiecās
    Lisabonas līgums ļauj iztāties tikai izpildot ES prasības kādas?? – tātad legāli nav iespējams
    šobrīd tas nav atrunāts
    ja jūs man piekrītas tas jums vajadzētu arī saprast ka jebkura cita spriedelēšana, ekonomikas sildēšana, solīšana u.c. ir bezjēdzīga
    Galvenais virsmērķis ir jābūt mainīt cilvēku psihi

  • un ja šis te ir kodols
    vai kāds no ekonomikas profesoriem kautkur kādreiz ir kautvai pieminējis šo???

  • Raksts ir patiess un sakarīgs, katrā ziņā ja runa ir par notikušo. Un arī risinājums ir pagaidām jēdzigākais no dzirdētajiem.

  • Rakstu vajag lasīt. SISTĒMU kopumā tas neko daudz neatsedz, un tomēr…
    To ko paspēju izlasīt no komentāriem, … tas ir murgs. Vai arī totālu faktu sagrozīšana, ignorēšana utt un tml.. Žēl!

  • Jauki lasīt Hadsonu latviešu valodā.
    Saprotu, ka Hadsona tekstus latviski pārtulkot nav viegli, faktiski tie jāuzraksta no jauna, nevis burtiski jātulko amerikāniskās teikuma konstrukcijas. Bez tam tulkotāja vietām bijusi ļoti pavirša. Kaut vai skaidrojums par Vašingtonas konsensu. Tas tika pieņemts 1988., nevis 1918. gadā.
    Hadsona ierosinājums nodokļu nastu pārkārtot no ražošanas uz īpašumiem ir labs. Taču konkrētajos Latvijas apstākļos un šajā periodā jābūt elastīgākiem un jādiferencē. Piemēram, ja ar lielu īpašuma nodokli apliks ražojošas zemnieku saimniecības, var izrādīties, ka tomēr aplikta ir ražošana. Jebkurā gadījumā labāko risinājumu nedos tikai 1 pozīcijas maiņa, risinājumam jābūt kompleksam: valūta, nodokļi, tirgus aizsardzības pasākumi, subsīdijas u.c.

  • Atmostieties! problēma ir jārisina sākot no cēloņa, nevis sekām! Šeit nav pateikts galvenais !

    … bet šis galvenais ir tas, ka AIZDEVĒJS ir tikpat atbildīgs kā AIZŅĒMĒJS ! šis galvenais ir tas, ka būtība ir tāda, ka netika jau aizdota nauda kā vērtība, kas tā patiesībā nekad par 100% nav bijusi, vērtiba ir tikai tās PIRKTSPĒJA konkrētajam brīdim! līdz ar to pēc būtības (!!!) Latvija NAV parādā ne pusi no sava uzpūstā kredītburbuļa!

    kamēr šo būtību kritiskā maksa neapjēgs un nesāks rīkoties ne Latvijā ne pasaulē nekas tā īsti uz labo pusi nemainīsies !

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.