G.Ošeniece: ‘Kas viņi ir – zaļojoši koki, koka izejmateriāls vai malka?’

Bērni neienāk šajā pasaulē, lai veicinātu valsts ekonomisko izaugsmi. Viņu eksistence ir apliecinājums viņu tiesībām piedzimt par cilvēku un dzīvot savu personīgo dzīvi. Protams, mācīšanās skolā un līdzdarbošanās sabiedriskās labklājības attīstībā ir ļoti nozīmīga personības izaugsmes sastāvdaļa, bet tā ir tikai viena no vairākām cilvēka dzīves sastāvdaļām.

Izglītība, kas sastāv tikai no virknes pielietojamu jēdzienu, vienalga, vai profesionālo prasmju uzlabošanai, vai personīgo ambīciju „dzīvē tikt uz augšu” veicināšanai, ir sevi izsmēlusi.

Jauniešiem bez tā ir arī dabiska vēlme izprast un izskaidrot šo brīnumu pilno pasauli, attīstīt kritiskās domāšanas spējas, izprast savas eksistences jēgu, ilgtermiņā definēt savas dzīves mērķus un iemācīties pašdisciplinēt sevi, lai šos mērķus sasniegtu.

„Mēs nevaram atbalstīt tādu izglītības koncepciju, kas paredz tikai augsti izglītotu darba ņēmēju apmācību valsts ekonomikas vajadzībām. Tā kā bērni ir kāda daudz lielāka veseluma daļa kā tikai tā tauta vai valsts, kurā viņi ir piedzimuši, viņiem ir nepieciešama tāda izglītība, kas ļauj viņiem veidoties par augsti attīstītām cilvēciskām būtnēm, nevis tikai par kvalificētu darbaspēku,” tā 90. gadu beigās atklātajā vēstulē presē rakstīja kādas Oksfordas koledžas vecāki un skolotāji. Viņi apšaubīja laicīgās izglītības dogmas un jo īpaši vērsās pret formālo bērnu izglītošanas praksi masveida skolās. Vecāki, kuriem patiesi rūpēja savu bērnu liktenis, izteica neuzticību valsts skolai un, kooperējoties ar progresīvi domājošiem pedagogiem, savā dzīvesvietā veidoja tā saucamās ,,brīvās skolas”, lai paši uzņemtos legālu atbildību par savu bērnu izglītību.

Pirms sākam runāt par bērnu izglītības veidiem un metodēm, mums jātiek skaidrībā: kāpēc mēs vispār gribam viņus izglītot? Ko mēs saprotam ar labu izglītību, un kāds ir šīs izglītības mērķis? Vai izglītības sistēmai ir jānodrošina vienādi augsts akadēmiskais līmenis visiem bērniem un jāmudina viņus iegūt labi apmaksātu un prestižu darbu?

Kad mazi bērni mācās staigāt vai runāt, neviens nešaubās, ka viņi spēs apgūt šīs patiešām grūtās un vajadzīgās prasmes. Pieaugušie no savas pieredzes vienkārši paļaujas, ka tas dabiski notiks, atbalsta un veicina viņus šajā procesā. Daži mazuļi ir ātrāki nekā citi – viens sāk staigāt deviņu mēnešu, cits pusotra gada vecumā, un tas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu lietu. Tie vecāki vai ārsti, kas ieņēmuši galvā, ka bērnam ir jāsāk staigāt vai runāt kādā noteiktā vecumā, un nespēj pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, baidīdamies no neveiksmes, sāk vadāt to pie speciālistiem un pakļauj psihologa vai terapeita manipulācijām. Pēcāk viņi, iespējams, domās, ka ir paveikuši varoņdarbu un izdarījuši neiespējamo – iemācījuši staigāt vai runāt bērnam, kurš to dabiskā veidā, viņuprāt, nekad nebūtu iemācījies. Bet tas viss tikai viņu nepamatotā uztraukuma un neiedomājamu baiļu dēļ izrādīties par neveiksminiekiem salīdzinājumā ar citiem.

Nespējam aptvert plašāku bērnu izglītošanas jēgu
Tieši tāpat mēs izrīkojamies ar daudziem bērniem skolās. Mēs uztraucamies un dusmojamies par bērnu nespēju kādā mūsu noteiktā termiņā uzrādīt kādus šauri definētus rezultātus. Mēs nespējam aptvert plašāku bērnu izglītošanas jēgu un mērķus, jo esam pārņemti ar pašizdomātu detalizētu un sīku mērķu formulēšanu un sasniegumu pieprasīšanu. Dabas likumi un lietu dabiskā norise netiek ņemta vērā. Pārfrāzēti varētu sacīt, ka visu problēmu pamatā ir mūsu pašu vēlme un spēja zaļojošā kokā saskatīt tikai malku. Pēdējos gados humānisma koncepcija attiecībā uz fiziskās realitātes dabu ir piedzīvojusi tik milzīgas pārmaiņas, ka to var dēvēt pat par paradigmas maiņu. Klasiskās dabaszinātnes balstījās uz tā saucamā „veselā saprāta” pieņēmumu, ka apkārtējā pasaule sastāv no atsevišķiem, savstarpēji nesaistītiem materiāliem ķermeņiem, kas veidoti no vēl mazākām sastāvdaļām: šūnām, molekulām un atomiem.

Mūsdienu modernā fizika runā par enerģijas plūsmām, tā ir atklājusi to, par ko runā visas dievišķās koncepcijas, proti, ka šī pasaule, tāpat kā viss kosmoss, atrodas vienotā savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu enerģiju laukā, kurā it nekas nav atsevišķa atrauta vienība, bet gan tikai daļa no vienotā veseluma.

Jaunā realitātes izpratne un dabas likumu respektēšana ir jāiestrādā politisko un sociālo organizāciju pamatkoncepcijās, ir jāizmaina pasaules uzskats un domāšanas veids. Izglītība jābalsta uz citām nostādnēm, un ir jādefinē jauni izglītības mērķi. Visprecīzāk tādas izglītības modeli izsaka holistiskā pedagoģija jeb kopveseluma pieeja pedagoģijā, kas izglītību uzskata par kompleksu personīgās evolūcijas procesu, kurā katrs cilvēks nonāk pie pilnīgas sevis izpratnes un iemācās izskaidrot savas attiecības ar apkārtējo „Veselumu”. Šīs savstarpējās mijattiecības un kopsakarības arī ir tās, kas veido cilvēka Dzīvi. Izglītība ir jāapskata kā individuālās apziņas paplašināšanās process, kurā katrs apjauš un realizē sevi kā viena lielāka veseluma daļu.

Tie pedagogi, kas izprot nepieciešamību skatīt lietas kopsakarībās, zina, cik svarīgi ir redzēt visu cilvēku kopumā – ņemt vērā gan viņa fiziskos, gan emocionālos, mentālos un garīgos aspektus. Viņi saprot, ka mācīšanās ir dzīves mākslas, nevis tikai teorētiska faktu apgūšana. Skolā mācīšanās un dzīvošana ir divi neatdalāmi jēdzieni. Šie skolotāji pratīs izskaidrot bērniem dažādu mācību priekšmetu savstarpējo saistību, veidojot bērnu izpratni par pasaules kā veseluma būtību, nevis, uzsverot tikai sava priekšmeta nozīmīgumu un dodot fragmentāras zināšanas, vairos bērnos apjukumu un novērsīs viņus no jēgas meklējumiem.

Skolotāji ar pareizu dzīves izpratni sapratīs, ka viņu uzdevums ir nodrošināt bērniem iespēju gūt un pielietot savu dzīves pieredzi un darbošanos dažādās dzīves jomās kopīga labuma radīšanā, kas dos viņiem pārliecību par savas dzīves lietderību un personības nozīmīgumu. Ja mēs skatīsim visas lietas kopsakarībās, tad sapratīsim, ka mācīšanās notiek visu laiku, nevis tikai apgūstot formālas instrukcijas klasē. Sapratīsim, ka ļoti svarīga ir skaista un sakopta apkārtējā vide, ko bērns burtiski uzsūc sevī un kas ietekmē viņa sociālo un intelektuālo attīstību. Sapratīsim, ka personības izaugsme var notikt tikai savstarpējas mīlestības (kas ir visu veidojošā enerģija) apstākļos. Par laimi – arī zinātniski arvien biežāk tiek pamatota mīlestības nepieciešamība kā fundamentāls pamats cilvēka psiholoģiskajai attīstībai. Ir vēl daudz dažādu aspektu, kas ir svarīgi cilvēka tapšanas procesā, bet kas izglītībā vēl joprojām netiek pietiekami akcentēti.

Bērna saikne ar dzīvo dabu
Viena no svarīgākajām pieejām “visas personības” attīstības procesā ir bērna saikne ar dzīvo dabu. Lai gan mazi bērni mūsdienās vēl tiek vesti pastaigās, skolās ir dabas mācības priekšmeti un bērnus teorētiski aicina saudzēt dabu, reāli īstā vērtība, ko dod saikne ar dabu, paliek neapjausta, un lielākā daļa bērnu mūsdienās savas dzīves lielāko daļu pavada slēgtās telpās, mācoties par dabu no grāmatām.

Vēsturiski cilvēce vienmēr ir dzīvojusi saskaņā ar dabas likumiem un guvusi iedvesmu, raugoties dzīvās dabas norisēs. Arī zinātnieki pie saviem atklājumiem nonāk, vērojot dabu. Inženieri un mākslinieki savās iecerēs vienmēr smēlušies idejas no dabas pasaules. Dabā viss ir savstarpēji saistīts un notiek cikliski, tāpēc tā ir harmoniska un dod mums atpūtu un mieru.

Bērnībā vēl mēs spējam izjust dabas brīnumus: kā periodiski nomainās gadalaiki, kā uzlec un noriet saule, kā spīd mēness, kā tumsa mijas ar gaismu, ka ir nakts un ir diena, ka mākoņi reizēm skrien, bet dažreiz stāv uz vietas, ka putni priecīgi vītero. Bērniem gribas vērot, kā līst lietus, pūš vēji, pil lāstekas un atkušņi veido tērcītes. Bērns novēro un iemācās saprast, ka neatkarīgi no viņa notiek procesi, un viņš iemācās pieņemt, ka cilvēki, dzīvnieki, koki un augi piedzimst, izaug, dzīvo un mirst un ka visam ir nozīme un savstarpēja jēga.

Industriālā domāšana
Kas notiek šodien? Modernā izglītības sistēma jau nemaz nav tik moderna. Tā veidojusies pēdējo divsimt gadu laikā, sekojot industrializācijas laikmeta tendencēm Eiropā, kas, protams, ietekmēja arī vispārējās domāšanas procesus. Galvenie atslēgas vārdi – „automatizācija”, „ražošana”, „mašinizācija” – iemiesojās arī citās dzīves sfērās. Skatoties caur industrializācijas brillēm, arī visu sabiedrību var uzskatīt par lielu automatizācijas procesa sastāvdaļu, skolu kā rūpnīcu un bērnu par izejvielu.

Industrializētās domāšanas dēļ visiem šķiet normāli, ka vecāki bērnu kā jēlmateriālu iegrūž pa fabrikas, sauktas “skola”, vārtiem, kur viņš tiek mašīnu, sauktu ,,skolotāji”, grūstīts, raustīts malts un slīpēts jeb veidots, katrā no konveijera lentes divpadsmit posmiem pārbaudīts, vai ir pareizi piegriezts un formēts. Brauciens pa masu produkcijas montāžas lenti beidzas ar masu eksāmeniem, kuros pēc mākslīgi radītiem, vienotiem standartiem noteiktas formas ietvarā iespiež bērna individualitāti. Nepietiekams tiek uzskatīts par brāķi, izsviests no sistēmas un aizmests sabiedrības mēslainē.

Tikai tas, kurš ir izgājis cauri eksāmeniem, tiek atzīts, par derīgu sabiedrībai, tāpat kā zobratiņš mehānismā. Tādēļ bērni iznāk no skolas kā gatavi „sabiedrības produkti”, kur ar katru jaunu mācību gadu zaudējuši arvien vairāk savas sev raksturīgās individualitātes, laimes dzīvesprieka un radošuma. Paklausieties, kā skolās bērni tiek baidīti ar kontroldarbiem, diagnosticējošajiem darbiem un eksāmeniem – tieši tā, it kā no tā būtu atkarīga visa viņu turpmākā dzīve! Paskatieties uz bērnu sejām eksāmenu dienā: tur nav smaida, tajās ir sastindzis bālums, tās ir nāves bailes. Kas notiek pēc eksāmena? Nevaldāma uzdzīve: projām tiek aizsviestas ne tikai grāmatas, bet viss, kas reiz mācīts. Zinātniski pierādīts, ka jau mēnesi pēc eksāmeniem skolēni un studenti ir aizmirsuši to, ko viņi reiz mācījušies. Kaut kas nav kārtībā pašos pamatos, vai ne tā?

Bojā bērnu smadzenes ar abstraktu informāciju
Bet ražošanas process turpinās, vienotā eksaminēšanas sistēma tiek slīpēta: tiek izmests viss, kas ir kaut cik subjektīvs un personisks, svarīga ir tikai objektīvā informācija: kurā gadā…, cik…, kā sauca…? Kāpēc skolēnam būtu jāzina, cik sievu bija Henrijam VIII? Vai tas ir standarts, kam jāseko? Kāpēc piektklasniekam būtu jāzina, kā izplatās seksuāli transmisīvās slimības vai kā darbojas atomreaktors?

Mūsdienu epidēmijas – disleksijas – cēlonis ir bērniem sagādātās ciešanas, pāragrā vecumā bojājot viņu smadzenes ar abstraktu informāciju, kurai tās vēl nav gatavas. Mēs neņemam vērā dabisko maņu orgānu attīstības tempu. Ja mēs ar izglītības procesu saprotam informācijas atcerēšanos, tad, protams, ka īstā mācīšanās notiek kaut kur citur, ne skolā. Klasē, kur skolotājam ir 30 skolēnu, bērnam nav iespējas uzdot nevienu jautājumu. Pēc 7-8 stundu ilgas mācību dienas seko mājasdarbu pildīšana pāris stundu garumā, bet, lai saņemtu labas atzīmes, daudziem ir nepieciešamas papildus nodarbības un konsultācijas pēc stundām, bieži pat privātstundu veidā, kur tiek tērēti milzīgi līdzekļi un bērnu laiks, kas būtu jāvelta atpūtai un kustībām brīvā dabā. Bērnu ciešanas izlaužas alkohola, nikotīna un citu apreibinošo un atkarību veidojošo vielu lietošanā, pārspīlētā seksuālā uzvedībā un depresīvās domās par dzīves bezjēdzību. Bieži lielais stress, nespēja izpildīt uzliktās prasības un eksāmenu bailes noved pat pie domām par pašiznīcināšanos.

Meklēsim patiesību, meklēsim kopīgo, kas mūs vieno, vēl vairāk – meklēsim vispārējo: kas ir tas, ko zinot, kļūst zināms arī viss pārējais? Lai šis ir mūsu vienīgais jautājums. Neizšķīdīsim detaļās, bet veltīsim visus pūliņus, lai sameklētu to, kā zināšana mums padara saprotamu gan visu Visumu, gan katru atsevišķu bērnu!


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 24.aprīļa numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Man ir viens nopietns jautājums autorei. Ko mēs varam izdarīt, ja mazās skolas ir atrastas par valstij nerentablu pasākumu?
    Tieši šīs skolas atrodas tur, kur dabu var redzēt, piedzīvot, izjust. Tur ir iespējams arī strādāt skolas dārzā un redzēt sava darba rezultātus.
    Es piekrītu visām idejām, bet neredzu nekādu iespēju tās iedzīvināt.
    Esmu runājusi ar daudziem un dažādiem cilvēkiem – un neviens man nav varējis pateikt, kā Rīgā cilvēku ievirzīt veselīgā dzīves uztverē, ja tas nav izdarīts ģimenē.
    Mans tēvs rūpējās, lai viņa bērni katru vasaru būtu ārpus pilsētas, lai redzētu citu dzīves veidu, elpotu svaigu gaisu un norūdītos priekš ziemas. Šaubos, vai liela daļa patlabanējo bērnu vecāku par to iedomājas.

  • Autores atbildi vēl šobrīd sagādāt nevaru, lai gan vēlākais rudenī ar viņu tikšos un aicināšu ar Ošenieces kundzi tikties arī citus.
    * Lurike, tu pati arī esi atbildējusi uz saviem jautājumiem, proti, pilsētās – jo īpaši lielpilsētās (mazpilsētās vismaz daļēji ir iespējams iet šajā virzienā – skat. saistīto ierakstu!), nav iespējams izaudzināt un izskolot Cilvēkus. Pilsētas pašas par sevi ir pretdabiski veidojumi un, uzskatu, ka ‘dabas parādīšana’ bērnam vasaras sezonā ir tikai tāda lāpīšanās..
    * Atbildei uz jautājumu par mazajām lauku skolām, iekopēju citātu no šī raksta: “Vecāki, kuriem patiesi rūpēja savu bērnu liktenis, izteica neuzticību valsts skolai un, kooperējoties ar progresīvi domājošiem pedagogiem, savā dzīvesvietā veidoja tā saucamās “brīvās skolas”, lai paši uzņemtos legālu atbildību par savu bērnu izglītību.”

    - pēdējais citāts ir jānodrukā uz maksimāli liela banera un jāpiekaļ pie IZM galvenās ēkas

  • Skolu programmās ir daudz lieka, bet vienu labu lietu saskatu. Ar tādu programmu daudzveidību var atrast talantus. Ja talantam iemāca dzīvot saskaņā ar dabu, tad var tīri labi sadzīvot gan pilsētnnieki, gan laucenieki. Galvenais dzīvot sadraudzīgi!

  • Mana nostāja pret autores rakstiem… ir aptuveni tāda pati. Skat iepriekš. Negribu aizkavēt “kolēģus”, tāpēc šoreiz tikai no pozitīvās puses piemēram pāris citāti no raksta, kuriem lūdzu pievērst uzmanību.

    “…jādefinē jauni izglītības mērķi. Visprecīzāk tādas izglītības modeli izsaka holistiskā pedagoģija jeb kopveseluma pieeja pedagoģijā, kas izglītību uzskata par kompleksu personīgās evolūcijas procesu, kurā katrs cilvēks nonāk pie pilnīgas sevis izpratnes un iemācās izskaidrot savas attiecības ar apkārtējo „Veselumu”. Šīs savstarpējās mijattiecības un kopsakarības arī ir tās, kas veido cilvēka Dzīvi.”
    “Meklēsim patiesību, meklēsim kopīgo, kas mūs vieno, vēl vairāk – meklēsim vispārējo: kas ir tas, ko zinot, kļūst zināms arī viss pārējais…”

  • Lurike! Var Tev piekrist pat pilnībā. Un tomēr ir tā kā ir…
    Man svarīgāka šķiet ATTIEKSME, IZPRATNE… Vismaz reiz jau esmu izsaucis sašutumu sakot: cilvēks brīvs var būt arī pat mūsu valstī esošā cietumā. Pilnīgi noteikti daudz grūtāk, vai pat ļoti grūti, to izdarīt tādā pilsētā kā Rīgā, un tomēr. Bet nesaprotam kā “tādas” idejas iemiesot šobrīd galvenokārt tāpēc ka nesaprotam IDEJU KOPUMĀ KĀ TĀDU. No rakstiem nevaru apgalvot, ka to pilnībā izprastu pat autore, lai gan ceru tomēr jā. Pacietību, mieru… – gan jau. Lai gan (esmu jau teicis) “tas” ar spēku vien nav “dabūjams”.
    Ivo! Tava ideja, ieteikums man tomēr šķiet izrauta no fantastiska stāsta. Sapņot, fantazēt vajag – un tomēr. Lai gan par to “tā” varētu runāt, spriest; un tas kā process par sliktu nenāktu.

  • Brīvs var būt pieaudzis, par sevi pārliecināts, iekšējo pasauli izkopušais cilvēks (nupat rādīja Viju Vētru…). Bet- kā līdz tam tikt, ja nav stingru ētisko pamatu?

  • No gudrām runām un gudriem rakstiem aktīvi jāpāriet pie reāliem darbiem!
    Ir jāveido alternatīvas skolas -”Viedās skolas”! Šodien radio 1. programmā plkst. 10-os bija labs raidījums par izglītību. Piedalījās Saulkrastu vsk. pirmskolas skolotāja Indra Strīķe un no apgāda “Kontinents” Ieva Drozdova. Cita starpā tika pieminēta “Kontinenta” izdotā lieliskā Bernadetas Tainenas grāmata “Jūsu bērns spēj domāt kā
    ģēnijs”, kas māca bērnā attīstīt dabiskās radošās spējas un
    zinātkāri.Tieši tas ir būtiski bērna audzināšanā un izglītošanā.

  • Visas lietas sākas ar vēlēšanos, radošu domu un neatlaidību sasniegt… Jaunas, uz garīguma un Dievišķo dotumu attīstību atvērtas skolas dzims tuvākā laikā. Nav svarīgi, vai tas notiks spontāni laukos, pilsētās, kur būs iznīcinātas izglītības iestādes, vai arī gudri, atbildīgi cilvēki izveidos sabiedriskus formējumus, kuri ģenerēs to, kas pienākas mums pēc Dabas likumiem un saskaņā ar evolūcijas prasībām. Komforts, tehnoloģijas un civilizācijas sasniegumi ir tikai līdzeklis, nevis mērķis, kā to pasniedz šodien. Apgarota, saprātīga un radoša būtne, kuru sauc par cilvēku, jo tam piemīt visi cilvēcības atribūti ir nākošais pakāpiens un nekur tas neizpaliks!

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.