Tautas Forums

Pēdējā gada laikā mediji palaikam ziņo par kādas valsts bankrotu. Sastopami ārvalstu ekspertu izteikumi, ka arī Latvija to var piedzīvot. Vārds „bankrots” ir ar biedējošu skaņu, tāpēc ir vērts uzzināt, ko nozīmē valsts bankrots un vai tas vispār ir iespējams.

Kas ir valsts bankrots?

Jēdziens „valsts bankrots” Latvijā ir jaunievedums un precīzi nav definēts. Svešvārdu vārdnīca jēdzienu „bankrots” skaidro divējādi – uzņēmēja vai uzņēmējsabiedrības maksātnespēja vai sabrukums, neveiksme. Maksātnespēja ir stāvoklis, kad uzņēmums vai nu nespēj pildīt savas saistības (veikt norēķinus) – to sauc par naudas plūsmas maksātnespēju –, vai tam ir negatīvi aktīvi, jo saistības (pasīvi) pārsniedz to segšanas avotus (aktīvus) – to sauc par bilances maksātnespēju. Valsts bankrots acīmredzot nozīmē valsts maksātnespēju, citiem vārdiem, valsts nespēju laikus veikt norēķinus. Valsts saistības var būt saprastas kā valsts kopuma (valdības, uzņēmēju un iedzīvotāju) saistības vai kā valdības saistības. Atšķirībā no uzņēmuma bankrota, kad uzņēmuma kā juridiskās vienības darbība tiek pārtraukta, valsts kā juridiskas vienības darbība nekad nebeidzas, un tās saistības nevar palikt neizpildītas. Tāpēc jēdziens „valsts bankrots” ir neprecīzs un nepiemērots – tā vietā labākajā gadījumā varētu lietot jēdzienu „valsts bankrota stāvoklis”.

Jāpiebilst, ka ārvalstīs jēdzienu „valsts bankrots” lieto, bet šāds lietojums tiek uzskatīts par aplamu. Akadēmiskajā literatūrā izmanto jēdzienus „maksātnespēja”, „aizņēmumu krīze” vai „defolts” (latviešu valodā pārņemts no angļu valodas vārda default), ar šiem vārdiem apzīmējot stāvokli, kad valsts aizkavē vai vispār nemaksā ārējos parādus.

Enciklopēdijā Vikipēdija skaidrots, ka bankrots, maksātnespēja un defolts nav viens un tas pats. Maksātnespēja nozīmē, ka parādnieks nespēj pildīt saistības, turpretī bankrots nozīmē ar tiesas lēmumu apstiprinātu maksātnespēju. Nonākot maksātnespējas stāvoklī, uzņēmums var arī nebankrotēt, ja tam izdodas atrast līdzekļus, lai maksātnespēju novērstu, piemēram, aizņemoties vai pārveidojot parādus. Savukārt angļu vārds default tulkojumā nozīmē „trūkums”, „saistību nepildīšana”. Latviešu vārds „defolts” asociējas ar ārkārtēju stāvokli, pilnīgu sagrāvi. Masu medijos tas dažkārt tiek lietots, runājot par valstīm, kas nonākušas lielās finanšu grūtībās (piemēram, par Krieviju 1997. (1998.) gadā). Būtībā ar angļu vārdu default apzīmē stāvokli, kad parādnieks nav izpildījis savas saistības.

Atbilstoši Vikipēdijas skaidrojumam par valdības maksātnespēju un bankrotu nevar runāt, jo valdība nav tipiska juridiska vienība – tās maksātspēju nenosaka tās aktīvi. Tāpēc pareizāk lietot jēdzienu „in default”, ko latviešu valodā varētu tulkot kā „trūkumā” vai „ar nesamaksātiem parādiem”. Vikipēdijā netiek runāts par valsts kā kopuma nespēju kārtot savas saistības (iekļaujot arī iedzīvotāju un uzņēmumu nespēju atdot parādus). Latvijā valsts ārējais parāds nav liels, turpretī kopējais ārējais parāds, kas ietver arī uzņēmumu un iedzīvotāju parādus pret ārpasauli, ir ļoti liels – gandrīz pusotru reizi lielāks par valsts iekšzemes kopproduktu. Tāpēc var būt tā, ka valdība spēj pildīt savas saistības, bet pārējie nespēj. Turklāt valdībai ir ne tikai ārējās, bet arī iekšzemes saistības – jāmaksā pensijas un sociālie pabalsti, algas valsts un pašvaldību darbiniekiem un jānodrošina valsts institūciju pastāvēšana. Plašāka definējuma trūkumu var skaidrot ar katras sastāvdaļas atsevišķo saistību ar maksātspēju un valsti. Ilgstoši maksātnespējīgi uzņēmumi bankrotē un izbeidz pastāvēt. Iedzīvotāji ir fiziskas būtnes un bankrota dēļ nevar izbeigt pastāvēt, bet, zaudējot ienākumus un īpašumus, viņi nonāk zemākā labklājības līmenī – pat tādā, ka nepieciešama valsts palīdzība. Kā iepriekš minēts, valsts nevar beigt pastāvēt un tās pienākums ir nodrošināt ikviena iedzīvotāja dzīvotspēju. Tāpēc valsts maksātnespēja tiek risināta starptautiskās finanšu sistēmas ietvaros un vienmēr tiek novērsta, vai nu atlaižot konkrētās valsts parādus, vai tos pārveidojot citās īstenojamās formās.

2008. gadā ziņas par valsts bankrotu izskanēja par divām valstīm – Īslandi un Ungāriju. Par Īslandes valsts bankrotu Latvijas plašsaziņas līdzekļi sāka ziņot 2008. gada oktobrī. Savukārt 2008. gada novembra sākumā Ungārijas premjerministrs Ferencs Ģurčaņs paziņoja, ka Ungārija ir izvairījusies no valsts bankrota, pateicoties starptautiskajai finanšu palīdzībai.

Kas noved valstis bankrota situācijā?

Gan Īslandē, gan Ungārijā finanšu sistēmas sabrukumu radīja globālās finanšu krīzes ietekme.

Vēl 2008. gada septembrī Īslandes ekonomika bija ļoti spēcīga. Desmitiem gadu valsts tautsaimniecība auga, sevišķi strauji pēdējos gados. Trūka darbaspēka, tāpēc Īslande uzņēma imigrantus no Baltijas un Polijas. Vairākus gadus bija budžeta pārpalikums, valstij nebija ārējo parādu un nacionālā valūta bija spēcīga. 2007. gada ANO Attīstības programmas pārskatā ziņots, ka Īslandē ir augstākais dzīves līmenis pasaulē.

Īslandes tautsaimniecību „sabojāja” vieglas naudas pieejamības kārdinājums. Tās finanšu sektors pieauga, integrējās pasaules finanšu sektorā un kļuva atkarīgs no pasaules finanšu sistēmas. Īslandes bankas un citi uzņēmumi bija izpletušies tālu aiz valsts robežām, tās uzņēma ārvalstu noguldījumus, ieguldīja ārvalstīs un aizņēmās naudu ārvalstīs. Valsts ārējais parāds un ieguldījumi ārzemēs ievērojami pārsniedza Īslandes iekšzemes kopproduktu (pēc dažādiem avotiem, 2007. gadā tas bija USD 11 miljardi vai USD 16 miljardi). Kā ziņo Reuters, Īslandes trīs lielāko banku (Kaupthing, Landsbanki un Glitnir) kopējās saistības 2008. gada septembrī bija 62 miljardi ASV dolāru – tās pārsniedza Īslandes IKP 3,9 reizes (pēc citiem avotiem, pat 9 reizes).

Līdz ar neuzticības krīzi starptautiskajā finanšu sektorā arī Īslandes bankas nonāca grūtībās. 2008. gada vidū, kad Rietumu pasaulē iestājās kritisks naudas bads, ārvalstu noguldītāji sāka izņemt no bankām savus noguldījumus, bankas nevarēja iegūt līdzekļus maksātnespējas stabilizācijai un nespēja pildīt saistības pret kreditoriem. Oktobra sākumā valdība bija spiesta nacionalizēt valsts trīs lielākās bankas. Īslandes valūta sāka devalvēties, sasniedzot pat 30% vērtības kritumu gadā. Tas nozīmēja Īslandes valūtas sistēmas sagrāvi, un valsts nonāca defolta stāvoklī.

Arī Ungārijā finanšu krīzes cēlonis bija tautsaimniecības struktūra, kurā pēdējos gados noteicošās bija nozares, kuras virzīja naudas darījumi uz viegli iegūstamu kredītu bāzes. Ungārijas tautsaimniecības attīstība arvien ir bijusi nevienmērīga – panākumi mijušies ar neveiksmēm. Valstī raksturīga nervozitāte gan ekonomikā, gan politikā, bijušas vairākas politiskās krīzes ar neuzticības izteikšanu valdībai. Tas ietekmēja Ungārijas ekonomiku un sabiedrības uzticību valstij ilgu laiku pirms pašreizējās krīzes.

Ārvalstu ekspertu vērtējumā Ungārijas tautsaimniecība ir nestabila, jo tā ir pilnībā atkarīga no ārējā tirgus un finansējuma, valsts fiskālā un tekošā konta bilance ir ilgstoši negatīva, valdības parāds ir augsts un valūta (ungāru forints) nav stabila.

Savukārt Ungārijas ekonomisti uzskata, ka finanšu sistēmas sabrukuma cēloņi ir vairāk subjektīvi nekā objektīvi. Valsts vadītāju pārmērīgi pesimistiskie izteikumi par valsts ekonomisko situāciju un solījumu nepildīšana iepriekšējos laikposmos ir radījuši ārvalstu finanšu partneru, tostarp Ungārijas ārvalstu banku mātesbanku, neuzticību, un tas novedis pie finanšu un monetārās krīzes. Ungārijas banku sektorā vairāk nekā 80% veido Austrijas, Vācijas un Itālijas bankas.

Valsts bankrota stāvokli Ungārijā solīja nacionālās valūtas – forinta – sabrukums pret eiro, kas radīja augstu inflāciju. Valstij sāka trūkt naudas, lai pildītu saistības pret iedzīvotājiem, turklāt valsts izlaistajām obligācijām nebija pircēju.

Kā izpaužas valsts bankrots?

Ja finanšu sistēmas darbība ir bijusi nozīmīgs valsts tautsaimniecības attīstības dzinējspēks, tās darbībai sarūkot, samazinās valsts budžeta ieņēmumi un valsts nespēj pildīt savus pienākumus pret iedzīvotājiem un pasauli. Turklāt pietiek ar baumām par problēmām finanšu sistēmā, lai sāktos panika, noguldītāji steigtu izņemt noguldījumus un finanšu krīze strauji padziļinātos. Savukārt bažas par valūtas devalvāciju sekmē nacionālās valūtas aizstāšanu ar stabilāku valūtu un tādējādi padara devalvāciju neizbēgamu. Arī šie procesi samazina valsts ienākumus.

Ja valsts līdzekļi tiek tērēti tautsaimniecības uzturēšanai, to samazināšanās ietekmē tautsaimniecības izaugsmi, noved pie uzņēmumu bankrota, un situācija pasliktinās vēl vairāk. Valūtas devalvācijas dēļ atmaksājamā ārējo aizņēmumu summa pieaug, arī iedzīvotāji nespēj pildīt savas kredītsaistības. Valsts nespēj pildīt savas saistības pret iedzīvotājiem (pensijas, sociālās garantijas) un starptautiskās saistības. Seko dziļa sociālā krīze, bezdarbs, iedzīvotāju ienākumu un labklājības samazināšanās, depresija, emigrācija un citas negatīvas sociālās parādības, kas arī kavē tautsaimniecības atjaunošanu.

Šādam stāvoklim jēdziens „bankrota stāvoklis” izskatās gluži piemērots. Atgūšanās pēc valsts bankrota stāvokļa ir ilga. Īslandes valdība plāno, ka valsts no finanšu krīzes atgūsies 2010. gadā, ja būs iespējams saņemt ārvalstu finanšu palīdzību. Arī Ungārijas premjerministrs brīdinājis, ka finanšu krīze ir pārvarēta, bet jāgatavojas ilgai ekonomiskajai krīzei.

Kā iziet no valsts bankrota stāvokļa?

Mazām valstīm nepieciešama ārvalstu palīdzība, jo vietējo resursu nepietiek, lai stabilizētu finanšu sistēmu. Piemēram, Īslandes banku krīze valstij kopumā varētu izmaksāt 85% no Īslandes 2007. gada IKP.

Lai glābtu finanšu sistēmu, kas grimst krīzē, palīdzība jāsniedz ļoti ātri. Jo dziļāka ir krīze, jo vairāk naudas jāpatērē, lai no tās izietu. Tāpēc valstis, kurās ir augsts sabrukuma risks, jau laikus nodrošinās ar iespēju saņemt palīdzību. Ja tas izdodas, finanšu stabilizācijas garantijas var mazināt stresu, paniku un krīzes dziļumu.

Īslandei neizdevās laikus iegūt palīdzību, ko tā meklēja gan starptautiskajās organizācijās, gan partnervalstīs, gan visbeidzot Krievijā. Starptautiskais Valūtas fonds izšķīrās par aizdevumu tikai pēc tam, kad Krievija piedāvāja 4 miljardu eiro aizdevumu un Īslande bija sākusi sarunas par piedāvājuma pieņemšanu. Vēl 2008. gada novembra vidū ziņas par Starptautiskā Valūtas fonda piedāvājumu bija nākotnes formā. Kopumā Starptautiskais Valūtas fonds sadarbībā ar Eiropas valstīm plānoja piešķirt Īslandei USD 6 miljardu aizdevumu. Tā kā Īslandē dzīvo tikai 300 000 iedzīvotāju, aizdevumu slogs ir ļoti liels – USD 20 tūkstoši uz katru iedzīvotāju. Nedaudz vēlāk izskanēja paziņojums, ka valsts ekonomikas stabilizēšanai būs nepieciešami aptuveni USD 24 miljardi, taču šie līdzekļi nav nepieciešami nekavējoties.

Zīmīgi, ka pēc finanšu krīzes Īslande apsver iespēju pievienoties Eiropas monetārās savienības valstīm (ieviest eiro) vai iekļauties Eiropas Savienībā, ja pievienošanās eiro zonai citādi nebūtu iespējama. Īslandes valdība un politiķi uzskata, ka Eiropas Savienība ir relatīvi droša osta finanšu krīzes laikā.

Savukārt Ungārija starptautisko palīdzību saņēma ļoti ātri. Jau 2008. gada oktobra beigās, neilgi pēc tam, kad radās krīzes draudi, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Eiropas Savienība piedāvāja Ungārijai 20 miljardu eiro (14 miljardu latu) finansiālu atbalstu un Ungārija to pieņēma.

Raita Karnīte, pārpublicēts no FinanceNet.lv