Šī krīze ir īpaša. Saruna ar Potsdamas klimata ietekmes izpētes institūta zinātnieku Karlo Jegeru
“Eksports jābalsta caur izglītību, nevis dodot naudu biznesam”. Zinātnieki un lēmumu pieņēmēji rada maldinošu iespaidu, teikdami, ka viņi saprot, kas pašlaik notiek ekonomikā. Patiesāk būtu atzīties, ka nekādas skaidrības nav – tā uzsver Vācijas Potsdamas klimata ietekmes izpētes institūta zinātnieks Karlo Jegers.
Viņš kā zinātniskās padomes priekšsēdētājs ar priekšlasījumu uzstājās Eiropas Komisijas rīkotajā starptautiskajā konferencē “Ilgtspējīga attīstība: izaicinājums Eiropas pētniecībai” Briselē. Konferences starplaikā K. Jegers atvēlēja laiku sarunai ar “Latvijas Avīzi”.
– Patlaban mēs pieredzam notikumus, kas tiek dēvēti par globālo ekonomisko krīzi. Ir viedoklis, ka tirgus ekonomika attīstās cikliski, tādēļ lejupslīde būtu normāls cikla posms, pēc kura atkal nāk augšupeja. Varbūt zemēs, kurās tirgus ekonomika darbojas jau sen un tādēļ pieredzēts daudz krīžu, cilvēki par to pārlieku neuztraucas, taču postpadomju valstīs, piemēram, Latvijā, kur brīvais tirgus atjaunots tikai deviņdesmitajos gados, ļaudis notiekošo nereti uztver kā katastrofu. Vai, jūsuprāt, šī globālā recesija ir normāla ekonomiskās attīstības cikla daļa vai tomēr kas “īpašs”?
– Tas patiešām ir kas ļoti “īpašs”. Šī krīze noteikti nav no tām, kas nāk ik pa katriem pieciem vai septiņiem gadiem. Tādēļ ir maldinoši saukt to par normālu lejupslīdi ekonomiskajā ciklā. Pēdējā reize, kad notika kas līdzīgs, bija pagājušā gadsimta sākumā. Taču šī krīze no agrākajām atšķiras ar to, ka nav saprotams, kas īsti notiek. Izskaidrojumu ir daudz, taču nezinām, kurš ir īstais. Mums pašiem būtu labāk, ja mēs pieņemtu, ka šis ir unikāls notikums, kas nes ļoti nopietnus riskus. Ja ekonomika tik tiešām atgūsies pāris gados, varēsim būt laimīgi, ka esam pārmēru uztraukušies. Bet, ja nebūsim tik veiksmīgi, nokļūsim ļoti nopietnās grūtībās uz desmit vai divdesmit gadiem. Var tikt apdraudēta ekonomiskā kooperācija visā pasaulē, no kā cietīs nodarbinātība.
– Runājot par krīzes cēloņiem, populāri ir piesaukt finanšu nebūšanas: nekontrolētas baņķieru “azartspēles” ar pārvērtētiem vērtspapīriem, ASV bankas “Lehman Brothers” bankrots u. c. Taču konferencē jūs runājāt arī par pasaules enerģijas un izejvielu resursu izsīkumu, pie kā noved patērējošais dzīves stils. Cik nopietna loma ir šim faktoram?
– Arī to mēs īsti nezinām. Un vispār ir ļoti maz lietu, kuras mēs zinām. Zinām, ka ASV zemstandarta vērtspapīru tirgi (angļu val. – subprime markets. – T. A.) jau ilgi bija ļoti nestabili, kas bija saistīts ar ASV federālo rezervju politiku, turot procentu likmes ļoti zemas. Zinām arī, ka globālā finanšu sistēma bija diezgan nestabila, jo milzīgs eksporta pārsvars bija Ķīnai, Japānai un Vācijai, bet liels importa pārsvars – ASV. Nebija labu mehānismu, kā ar to tikt galā. Taču mēs joprojām nezinām, kādā veidā zemstandarta vērtspapīru tirgi, kas bija relatīvi nelieli, varēja aizsākt lielo globālo finanšu krīzi. “Lehman Brothers”, piemēram, bija ļoti mazs uzņēmums uz kopējā vērtspapīru tirgus fona.
Ir daži pierādījumi, ka finanšu sistēma bija nestabila jau pirms “Lehman Brothers” bankrota, jo naftas un preču cenas līdz tam netika gājušas vienkārši augšup. Tās bija turējušās nepastāvīgas jau pēdējos trīsdesmit gadus. Vai tāpēc, ka pasaulei sāk pietrūkt resursu? Nedomāju vis. Jo resursu cenas bijis nestabils attīstības faktors jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Un atkal: mēs īsti nesaprotam, kādēļ. Tas, ko mēs saprotam, ir tas, ka Ķīna, Indija un citas valstis ir atradušas veidus, kā ļoti ātri iet uz priekšu, bet sistēma tam vēl nav gatava. Finanšu tirgi vēl nav atraduši veidu, kā šo izaugsmi “ņemt vērā”.
Man liekas, ka gan lēmumu pieņēmēji, gan daudzi zinātnieki pieļauj kļūdu, publiskajos paziņojumos runādami tā, it kā viss būtu skaidrs. Daudz labāk būtu atzīt: jā, mēs esam neskaidrā situācijā, bet varam censties ar to tikt galā nekā radīt maldinošu iespaidu, ka saprotam, kas notiek un ka viss tiek kontrolēts. ASV valdība, reaģējot uz krīzi, ir pieņēmusi milzīgu lēmumu – budžeta deficīts desmit procenti no iekšzemes kopprodukta ir gigantisks skaitlis. Taču nav garantijas, ka šis solis nostrādās. Ja tas izgāžas, tad nav skaidrs, ko vispār jebkurš varēs vairs darīt, jo vēl ietekmīgākus pasākumus ir grūti iedomāties.
Vēl viena kritiska lieta ir starptautiskā kooperācija. Amerikāņi mēģina kāpināt inflāciju, lai tādējādi viņu parādi pārējai pasaulei tiktu devalvēti. Ķīna ļoti baidās no tā. No otras puses: Ķīnai ir milzīgi dolāru daudzumi, tādēļ Ķīna ir spiesta kooperēties. Arī Krievija joprojām ir nopietns spēlētājs. Šī valsts neuzvedas kooperatīvā stilā, un, godīgi sakot, Krievijai arī nav daudz nopietnu piedāvājumu sadarbībai. Savukārt Eiropas Savienība ir apmulsuma fāzē, nav skaidras stratēģijas, kā rīkoties. Attīstās protekcionisms, lai gan visi, protams, to noliedz.
– Jūs strādājat institūtā Vācijā, bet esat Šveices pilsonis. Kā jūs raksturotu šā brīža situāciju jūsu dzimtenē?
Diemžēl Šveices situācija, kas bija diezgan laba pirms gada, nu vairs tik laba neizskatās. Šveice līdz šim bija atradusi labu lomu starptautiskajā tirgū. Veidojām nopietnus produktus: ražojām pulksteņus, šokolādi, piedāvājām banku pakalpojumus. Un mums ir solīda demokrātija – tas ir mūsu galvenais aktīvs.
Taču notika tā, ka mūsu finansiālais sektors uzblīda pārmēru milzīgs, kļūdams par lielu tik mazai valstij. Sākoties finanšu krīzei, Šveicei vairs nebija līdzekļu, lai stabilizētu finanšu sistēmu. Šveice kļuva nervoza un izdarīja arī dažas muļķīgas lietas, piemēram, sākās diskusijas par banku noslēpumu atklāšanu. Manuprāt, mums vienkārši vajadzēja atdot banku noslēpumus un pāriet uz nopietnu biznesu, ko viegli varējām paveikt. Visticamāk, Šveices banku sektors būs jāsamazina.
– Vai valsts atbalsta banku sektoru arī finansiāli?
Jā, turklāt ļoti spēcīgi atbalsta. Un šeit ir jautājums: vai tiešām vajag? Varbūt vienkārši ļaut visiem šiem cilvēkiem bankrotēt? Ideja par brīvo tirgu paredz – uzņēmumiem jāļauj bankrotēt. Taču kas notiek tagad? Ja esi pietiekami liels, valdība tevi aizsargā. Tā noteikti nav labākā sistēmas īpašība.
– Vieni no bēdīgākajiem ekonomiskajiem rādītājiem Eiropas Savienībā pašlaik ir Baltijas valstīm. Kā jūs skatāties uz šo valstu attīstības iespējām?
– Es kā šveicietis, tātad mazas valsts pilsonis, jūtu simpātijas pret mazām valstīm. Šveicieši mīl brīvību, un domāju, ka arī jūs, baltieši, to mīlat. Runājot par ekonomiku, ir skaidrs, ka jums nav citu iespēju kā vien kaut ko eksportēt. Jums kaut kas jāpārdod pārējai pasaulei, jo nevarat iztikt, nepērkot preces no pārējās pasaules. Eksportā, visdrīzāk, ir jākoncentrējas uz Eiropu, ja jūs neredzat Krievijas tirgu kā jūsu galveno pircēju, savukārt eksports uz ASV izskatītos pārāk nereāli. Otra svarīga lieta ir demokrātiskās institūcijas. Tas ir ļoti būtisks aktīvs. Ja spējat sasniegt patiesi stabilu demokrātiju, jūs gūstat arī ekonomiskus panākumus. Un, kas arī ir svarīgi – cilvēki jūtas laimīgāki, tā ir dzīves kvalitātes daļa.
– Ko jūs īsti domājat ar jēdzienu “stabila demokrātija”?
– O, es jums varu pastāstīt, ko nozīmē nestabila demokrātija! Negribu nevienu kritizēt, bet, piemēram, Itālija ar premjeru Berluskoni priekšgalā ir valsts, kurā nav stabilas demokrātijas. Tur ir demokrātiskas institūcijas, bet nav demokrātijas. Itālijā nenotiek civilizētas debates starp itāliešiem, kur minoritāte akceptētu to, ko grib mažoritāte.
Cits variants, kuru interesanti pavērot, ir amerikāņu modelis. Šī demokrātija joprojām spēj veikt pārmaiņas, uz ko norāda Buša nomaiņa ar Obamu. Tomēr ASV ir ļoti sadalītas, tāpēc īsta vienprātība starp amerikāņiem nav iespējama. Daudzi uzskata, ka Bušs bija labs, bet Obama ir jucis, citi domā, ka Bušs bija slikts, bet Obama labs. Stabila demokrātija ir, ja cilvēki kopējo interešu labad spēj piekrist kaut kam pat tad, ja tas īsti nesaskan ar viņu pašu personīgo viedokli. Tā ir ļoti svarīga lieta, un es ticu, ka Baltijas valstīs ir daudz spēcīgāka demokrātiska kultūra nekā, piemēram, Krievijā. Jums ir labs pamats, uz kura būvēt demokrātiju.
Otrs uzdevums: nepieciešams identificēt, ko jūs varat eksportēt. Varbūt tas būtu tūrisms, varbūt kas cits. Patiesībā nav svarīgi, kas tas ir, bet jāatrod eksporta jomas, kur spējat būt unikāli. Nākamais: jums ir problēmas ar enerģijas importu, esat vēsturiski atkarīgi no Krievijas. Virzība uz atjaunojamo enerģiju ir teicama stratēģija, bet šeit vajadzīgi nopietni plāni: nepietiek uzlikt vienu vēja staciju un gaidīt, kas būs. Taču kopumā, vadoties no tā, ko es zinu par Baltiju, skatos uz šīm valstīm diezgan optimistiski. Baltijas jūra ir reģions ar ļoti lielu potenciālu. Turklāt jums ir interesantas kaimiņvalstis: Polija, Vācija, Skandināvija.
Nācijas aug, pieņemot izaicinājumus. Šveice agrāk bija nabadzīga zeme ar kalniem, kas bija ļoti slikti. Neviens tos kalnus necieta. Tie traucēja normāli nodarboties ar lauksaimniecību, neizdevīgi transportam utt. Bet Šveice pieņēma šo izaicinājumu. Ir apbrīnojami, cik daudz enerģijas rodas mobilizējoties, ja jāpārvar grūtības.
– Sacījāt, ka vajag atrast eksporta jomas, kurās specializēties. Latvijā jau ilgi notiek diskusijas par to, kam tas būtu jādara: bizness pats atradīs prioritārās nozares vai ar atbalstu tomēr jāiejaucas valstij?
Šī ir ļoti svarīga diskusija. Jo ir skaidrs: ja valdība iedod lielu naudu, teiksim, kokapstrādes industrijai, tad šī industrija vienkārši tiek nogalināta. Cilvēkiem pašiem jāielaužas starptautiskajā konkurencē, nav vērts glābt firmas no bankrota. Jādod izaicinājumi: vai jums ir pietiekami drosmes iet kaujā? Ja jā, tad ejiet. Ja nevarat, lai nāk nākamais. Jūs varat teikt uzņēmējiem: jā, mēs gribam, lai jūs gūtu panākumus, bet jums tas jādara pašiem. Citādi būs briesmas. Valdībai noteikt kaut kādas prioritāras nozares un sacīt – mēs jūs atbalstīsim, lutināsim, dosim nodokļu naudu – ir bīstama lieta.
No otras puses, ir skaidrs, ka prioritāras nozares ir jāizdala un jāatbalsta. Jautājums: kā to darīt? Pirmkārt, caur izglītību. Ja ir runa, teiksim, par kokrūpniecību, jāpārliecinās, ka šīs industrijas cilvēki ir labi apmācīti. Tas nozīmē, ka jāattīsta izglītība. Ne jau tikai augsta līmeņa universitātes – tā ir tikai viena daļa no izglītības. Jāsāk ar pamatskolām. Piemēram, Šveicē mums ir fantastisks darbaspēks jau gadsimtiem, jo mums ir ļoti laba izglītības sistēma pamatlīmenī. Otrs, kas svarīgi, – jums ir vajadzīga sabiedriska vienprātība. Var jau izmantot pusdiktatūru kā, piemēram, Singapūrā, un dažkārt tas labi strādā, bet es nedomāju, ka Baltijas valstīm der šāds modelis. Tādēļ arī minēju nepieciešamību pēc stabilas demokrātijas.
Trešā lieta ir eksporta struktūras ārvalstīs. Baltieši savu tirdzniecības tīklu var būvēt, piemēram, ar ārvalstu pārstāvniecību palīdzību.
***
Vizītkarte
Karlo Jegers
Potsdamas klimata ietekmes izpētes institūta Transdisciplināro konceptu un metožu departamenta vadītājs, sociālo sistēmu modelēšanas profesors Potsdamas universitātē.
Eiropas klimata foruma prezidents.
Maģistra grāds socioloģijā Bernes universitātē, doktora grāds ekonomikā Gētes universitātē. Pētniecības intereses – klimata riski, finanšu tirgi, integrēto risku vadība.
Autors: Toms Ancītis.Pārpulbicēts no Latvijas Avīzes.
Jā, daudzā var piekrist, pat laikam visā teiktajā, taču ir dažas nianses.
Pārlieku vispārīgs ir demokrātijas iespēju un attīstības virziena apskats.
Un nav ieskata valsts sabiedriskajā dzīvē, tās pamatos.
Valstij jābūt konkurētspējīgai un eksportēt spējīgai. Bet valstij ir jābūt arī pašpietiekamai iekšēji sabiedrībā, tās iekšējā ekonomikā, kur principi nedaudz atšķiras no brīvā tirgus principiem.
Ja brīvais tirgus nosaka, ka jābankrotē tam, kurš nespēj būt rentabls un aprēķins salīdzinoši vienkārš. Pašizmaksai ir jābūt mazākai par ienākumu un tas rada peļņu.
–
Taču, iedomāsimies, ka strādā kāds uzņēmums, kurš ražo produkciju iekšējam patēriņam un eksportē maz vai nemaz. Un visu laiku balansē uz rentablitātes robežas. Taču produkcija ir kvalitatīva un to lieto labprāt iekšējā tirgū.
Iestājoties ES un tās ekonomiskajā zonā vairs tieši nevar aizsargāt savu produkciju no lētas ārējā produkcijas, un, lai cik daudz nestāstītu par patriotismu un zaļajām karotītēm, tik un tā lētāko pirks vairāk.
–
Taču paturot šo ražotni tiek nodrošināts daudz darba vietu. Kuras pretējā gadījumā zustu. Un zušanas gadījumā ir liela iespēja, ka valsts nespēs gana ātri pārkvalificēt cilvēkus un radīt darba vietas citā nozarē. Tas nozīmē, ka cilvēki, lai nemirtu badā, šo valsti atstās, Pirms tam protams iebraucot sociālās palīdzības naudās.
–
Rezultātā, valsts zaudējusi savus cilvēkus, līdzekļus no sociālā fonda, un turpmāk līdzekļi aizplūdīs konkrētās preces iepirkšanai uz citām valstīm.
–
Ko darītu saprātīga valsts ar gana spēcīgu birokrātisko aparātu. Šo aparātu pārveidotu tā, lai katrā konkrētā gadījumā reaģētu uz šādām lokālām situācijām un caur nodokļu atvieglojumiem un arī nelielu atbalstu no sociālā fonda līdzekļiem panāktu, ka konkrētā ražotne kļūst rentabla. Un domāju, ka tā rīkojas, vai līdzīgi ne viena vien “gudrā” valsts.
–
Lai vaidotos valsts sabiedrības pašpietiekamība augstā līmenī un vajadzības pēc importētajām precēm būtu zemā līmenī ir tik pat svarīgi, un ilgākā laika periodā svarīgāk, par importa veicināšanas pasākumiem, kas ir sarežģītāki brīvā tirgus apstākļos. Jo savas valsts iedzīvotāju vajadzības lielā ziņā ir vieglāk prognozēt nekā pārējo valstu patēriņa intereses.
No tā, mans secinājums ir, ka par savu iekšējo tirgu valstij ir jābūt ieinteresētai vairāk kā par eksporta veicināšanu.
–
Nedrīkst pazust neviena ražotne, kas ražo pašu vajadzībām preces, kuras spējam ražot. Logu stikls, cukurs, milti, piens, drēbes, datori, lauksaimniecības mehānismi, lāpstas, cirvji, kartupeļi, kāposti, burkāni, divriteņi, mopēdi… ir jāspēj sev sagādāt pašiem. Citādi mums nav nākotnes. Nespēsim mēs radīt kādu ekonomisku brīnumu, kas palielinās pēkšņi Latvijas eksportu tik tāl, ka visu minēto spēsim iepirkt bez sabiedrības labklājības un drošības traumēšanas.
–
Sabiedrības interesēm ir jābūt augstākai prioritātei valstij. Valstij, kuru sabiedrība ir ar šādu mērķi sev izveidojusi.
Bet sabiedrībai ir nemitīgi valsts funkcionēšana jāuzrauga to barojot ar savu aktivitāti un līdzdalību valsts vadībā tā sākumpunktā, savu priekšštāvju izvirzīšanā un tālākā kontrolē un komunikācijā.
–
Izglītība ir augstas prioritātes zona. Taču ne noteicošā sabiedrības demokrātijas attīstībā. Jo valsts ar zemu izglītības līmeni sabiedrībai ir bijusi spējīga uz augstu demokrātijas līmeni ar augstu atdevi un otrādi. Tas nozīmē, ka tiešas saistības starp demokrātijas līmeni un izglītības līmeni nav. Bet, protams demokrātiju iespējams veicināt arī izglītojoties un sniedzot kvalitatīvu un saprotamu informāciju apkārtējiem.
Tieši informācijas pieejamība, kas nozīmē, gan tiešu informācijas saņemšanu, gan tās saprotamību ir lielākā mērā atbildīga par demokrātijas līmeni sabiedrībā.
–
Tā šobrīd demokrātijas līmeņa attīstībai tā, lai pilsoņi iesaistītos valsts vadībā kā to ļauj un piešķir valsts pamatlikums ir nepieciešami pāris saprotamu un vienkāršu mērķu.
Kā piemēram:
1. Apvienoties, lai atbrīvotu valsts pārvaldi no pašlaik pie varas esošajiem šaurajiem interešu grupējumu varas, kura nepamatoti izliekas par tautas priekšstāvjiem.
2. Lai nodrošinātu savu drošību un pastāvēšanu, ilgtspēju, kā arī labklājību, izvirzītu un apstiprinātu savus, pilsoņu izvirzītus priekšstāvjus.
Un atbilstoši izvirzīt uzdevumus. Kuros ietilpst gan sabiedrības strukturēšana, lai sabiedrība saņemtu kvalitatīvu un pieejamu informāciju visos tās līmeņos un sadaļās. lai sabiedrībai būtu tāda struktūra, ka katrs tās ieinteresētais loceklis ar savu balsi un viedokli var virzīt tādus savus priekšstāvjus un idejas valsts pārvaldē, kāds tam šķiet pieņemamākais.
Tāpat jārada tādi padomnieku kopumi, kuri spēj kvalitatīvi izvērtēt idejas, vajadzības un pierādīt, un parādīt, kura no ievirzēm ir vissvarīgākā un vajadzīgākā sabiedrībai un tātad valstij.
–
šo tēmu iespējams izvērst plašāk. Bet vienkāršais ir tas, ka
sabiedrības intereses ir valsts intereses un otrādi. Un ir jāizveido struktūra sabiedrībā, lai tas tiktu nodrošināts. NVO, partijas ir pietiekams lauciņš, lai to liekot lietā tas izdarāms. Citādi valsts agrāk vai vēlāk pārstāj funkcionēt. Gluži kā rotaļu zaķītis, kurambeigušās baterijas.
Ir vienkārši jāatbrīvojas no vecajām, jau toksiskajām un zaķīti saēdošajām un jāievieto svaigas un drošākas :)
Tikai no priekšvārda.
Ja viens otram aizdod naudu, kuras tam patiesībā nav. Tātad rīkojas ar “papīrīšiem”, tad visa mūsu asinsrite ir kāršu namiņš. Kam nav slinkums un ir iespēja, var izrīkoties kā grib.
Kad visi būsim pietiekami ielīduši parādos, tad arī krīzi sāks regulēt uz beigšanu. Gan jau izdosies.
Pie mums bija kaut kur likumsakarīgi, ka mūsu pūļa patēriņa kredītu ņemšana vainagojās ar vēl sliktākas kvalitātes kredīta ņemšanu. Godmanis vēl tagad droši vien domā, ka ir varonis. Varbūt arī ir, tikai kā priekšā.
Mums tas (šī kārtība) īpaši izpaudās pirmās goodmaņu PRIHVATIZĀCIJAS LAIKĀ.
Bet tas ka nesaprot, tas ir dabiski. Viņi tiek tā apmācīti, iedīdīti, lai “čakarētu” formulas, par kur neizprašanu nevienam nav dūšas atzīties. Vēl sliktāk ir ar tie, kuriem šķiet, ka viņi tās izprot.
pārāk daudz viņš un citi nezina, to ko zina VISPĀR neko nedod
smiekli sanāca ka tika beigās uzsvērts viņa doktora un pārējie grādi :))))