M.Hadsons: ‘Oligarhu glābšanās plāns – Valsts kases izlietošana’

Viss raksts ir par ASV ekonomiku un Obamas ekonomikas glābšanas plāna kritiku, taču šajā fragmentā ir šis tas interesants (un šausminošs) par Latviju. Oligarhijas glābšanas plāni (vismaz to pašu finansiālā stāvokļa):

Neskaidri iezīmēta krituma periodos bagātā elite aizsargā savu kapitālu, kā žurkas glābjas no grimstoša kuģa. Agrāk, kad valūtas vērtība sāka kristies, tā iepirka zeltu. (Patriotisms nekad nav bijis raksturīgs kosmopolītiskajiem finansu kapitāla īpašniekiem). Kopš 1950. gada Starptautiskais Valūtas fonds (IMF) ir piešķīris aizdevumus Trešās pasaules valūtas kursu pietiekami ilgam atbalstam, lai subsidētu kapitāla vērtības celšanos. ASV pēdējā pusgada laikā baņķieri un Volstrītas investori ir aizspundējuši Valsts Kasi un Federālās Rezerves, lai atbalstītu savu neveiksmīgo aizdevumu vērtības un finansiālās spēlītes, izpērkot vai garantējot 12 triljonus $ šo makulatūras parādu. ASV finansu elites aizsardzība tādējādi pieņēmusi pašmāju sabiedrības parāda nevis ārzemju valūtas formu.

Cik tas attiecas uz īsto ekonomiku, tas viss ir veltīgi. Kad Valsts Kase izsniegs bankām svaigi nodrukātās Valsts parādzīmes ‘’naudas par mēsliem’’ (cash for trash) apmaiņā, tas saglabās mūsdienu neatmaksājamo augsto privātsektora parādu. Viss, kas mainās, ir tas, ka nu šis parāds pieder (vai ir garantēts) no valsts puses, kurai nāksies paaugstināt nodokļu likmi, lai atmaksātu procentus.

Jauns pagrieziens ir IMF ‘’stabilizācijas’’ plānu variants, kas aizdod naudu centrālajām bankām, lai atbalstītu to valūtas – pietiekami ilgi, lai vietējie oligarhi un ārzemju investori pārvilktu savus iekrājumus un investīcijas beznodokļu zonā par izdevīgu apmaiņas kursu. Valūtai tad tiek ļauts sabrukt, ļaujot valūtas spekulantiem nopelnīt pietiekamu peļņu, iztukšojot centrālās bankas rezerves. Spekulanti uzlūko šos centrālo banku uzkrājumus kā mērķa uzbrukumu bankai – jo vairāk, jo labāk. IMF, teiksim, aizdod centrālajai bankai 10 miljardus $, lai ‘’atbalstītu valūtu’’. Vietējie īpašnieki izņem valūtu par augstām likmēm. Tad, kad aizņēmums tiek izsmelts, valūtas kurss krītas. Algas tiek samazinātas pēc parastās IMF taupības programmas, un ekonomika ir spiesta iegādāties ārzemju valūtu, lai atmaksātu IMF parādu.

Kā nosacījums šāda IMF ‘’atbalsta’’ saņemšanai valdībām tiek prasīts virzīties uz budžeta pārpalikumu, samazināt sociālos izdevumus, samazināt algas un pacelt nodokļus uz strādnieku rēķina, lai tādējādi izspiestu pietiekami daudz līdzekļu, ar ko atmaksātu IMF aizdevumu. Taču, ievērojot to, ka šāds ‘’stabilizācijas plāns’’ kropļo pašmāju ekonomiku’’, šīs valstis ir spiestas izpārdot savu sabiedrisko infrastruktūru par aprakstīšanas cenām – ārzemju pircējiem, kas paši aizņēmušies naudu. Mērķis ir padarīt šādas valstis vēl vairāk atkarīgas no mazāk ‘’neoliberālām’’ ekonomikām.

Latvija ir spilgts piemērs šāda veida nelaimei. Tās nesenā vienošanās ar Eiropu ir lielisks ilustrējums. Lai palīdzētu zviedru bankām atvilkt savu kapitālu no grimstoša kuģa, ES atbalsts ir atkarīgs no Latvijas valdības piekrišanas apcirpt algas privātajā sektorā – un nepaaugstināt nodokļu likmes (kas pašreiz ir gandrīz nulles līmenī).

Problēma ir tāda, ka Latvijā, tāpat kā citās post-padomju ekonomikās, ir mazs eksporta īpatsvars. Visā agrākajā Padomju Savienībā industrija tika izrakāta un izsviesta 1990-os gados. (Laipni lūgti uzvarējušajā finansu kapitālismā Rietumu stilā!) Tas, kas viņiem bija, ir nekustamais īpašums un sabiedriskā infrastruktūra, kas brīva no parādiem – un līdz ar to tie bija pieejami ieķīlāšanai aizdevumu nodrošināšanai, ar ko finansēt importu. Visu laiku kopš savas neatkarības atgūšanas no Krievijas 1991. gadā Latvija ir maksājusi par importa patēriņa precēm un citiem iepirkumiem, aizņemoties hipotekāros kredītus ārvalstu valūtā no skandināvu un citām bankām. Sekas ir viens no lielākajiem pasaules nekustamo īpašumu tirgus burbuļiem – ekonomikā bez jebkādām atmaksas iespējām, izņemot savu nekustamo īpašumu apkraušanu ar arvien vairāk un vairāk parādiem. Dzīvē aizdevums pieņēma hipotekārā kredīta formu, kas tika paņemts no ārzemju bankām, lai finansētu nekustamā īpašuma burbuli – un savu importa atkarību no ārvalstu piegādātājiem.

Tādējādi tā vietā, lai palīdzētu Latvijai un citām post-padomju valstīm attīstīt neatkarīgu ekonomiku, Rietumi ir uzlūkojuši tās kā ekonomiskās austeres, kuras var uzlauzt un piebāzt ar aizdevumiem, lai gūtu procentus un kapitāla ieguvumus, atstājot vien tukšu čaulu. Šī politika vainagojās ar panākumiem 2009. gada 26. janvārī, kad Hoakims Almunja no Eiropas Komisijas uzrakstīja Latvijas premjerministram vēstuli, kurā izklāstīja nosacījumus, pie kādiem Eiropa izsmels zviedru un citas ārzemju bankas, kas darbojas Latvijā – par pašas Latvijas izdevumiem:
‘’Lai izvairītos no rēķinu bilances krīzes, ir nepieciešama plaša palīdzība, kas nozīmētu…uzticības atjaunošanu banku sektorā [kas pašlaik pilnībā pieder ārzemniekiem] un atbalstīt Latvijas Bankas ārzemju rezerves. Tas prasa nenokārtoto valdības parādu (pašmāju un ārējo)…atmaksu. Un, ja banku sektoram lemts pieredzēt pretējo, daļa no palīdzības ir jāizmanto mērķtiecīgām kapitāla infūzijām vai atbilstošiem īstermiņa likviditātes (augsta apgrozības aktivitāte, kas ļauj pirkt un pārdot ar minimāliem vērtības zudumiem – tulk. piezīme) atbalstiem. Tomēr finansiāla palīdzība nenozīmē jaunu aizdevumu piešķiršanu uzņēmējdarbībai un mājsaimniecībām….
…svarīgi neviest vispārējā sabiedrībā un starp sociālajiem partneriem nepamatotas cerības un tāpat arī mazināt visus pārpratumus, kas var rasties šajā sakarā. Ne bez uztraukuma mēs esam novērojuši nesenus gadījumus Latvijas sabiedriskajās debatēs, kad izteikti aicinājumi uz daļēju finansiālās palīdzības izmantošanu eksporta industrijas atbalstam vai ekonomikas stimulēšanai caur palielinātiem izdevumiem. Ir svarīgi aktīvi izskaust šādus nepareizus priekšstatus.’’

Iepriekšējā nedēļā izcēlās grautiņi, un protestētāji devās uz Latvijas Valsts Kasi. Kāds tur pārsteigums! Nenotiek nekādi palīdzības mēģinājumi Latvijai attīstīt eksportu, lai segtu importa izmaksas. Pēc tam, kad pašmāju kleptokrāti (alkatīgi un korumpēti valdības ierēdņi – tulk. piezīme), ārzemju bankas un investori ir aizvilkuši savus līdzekļus no ekonomikas, Latvijas lats ir atstāts kristies cenā. Ārzemju pircēji tad varēs ierasties un kārtējo reizi par kapeikām savākt vietējos īpašumus.

Eiropas banku jājiens uz post-padomju nekustamā īpašuma burbuļa izraisījis pretēju efektu, kas kaitē Eiropas ekonomikām, kas iesaistījušās šajā plēsonīgajā aizdevumu piešķiršanā kaimiņvalstīm. Kāds reportieris izdarījis kopsavilkumu:
’’ Polijā 60 % hipotekāro kredītu ir piešķirti Šveices frankos. Zlots nupat attiecībā pret franku ir krities par puscenu. Ungārija, Balkāni, Baltijas valstis un Ukraina ir tādi paši šī bēdu stāsta varianti. Kā kolektīvā neprāta izpausme – no aizdevēju un aizņēmēju puses – tas atbilst Amerikas ‘’otrās iespējas’’ sabrukumam. (‘’Otrās iespējas aizdevums’’ – aizdevuma piešķiršana ‘’sliktas’’ kredītu vēstures gadījumā, taču par augstākiem procentiem paaugstinātā riska dēļ – tulk. piezīme). Taču ir arī kāda būtiska atšķirība. Eiropas bankas ir riskantā situācijā abos gadījumos. Amerikas bankas nav. Gandrīz visus Austrumu bloka aizdevumus ir piešķīrušas Rietumeiropas bankas – pārsvarā austriešu, zviedru, grieķu, itāļu un beļģu.’’

Tā ir Rietumu alternatīva staļinismam. Tā nepalīdzēja šīm valstīm sacensties ar Lielbritāniju un ASV, kuras kļuva bagātas ar protekcionisku politiku un sabiedriski atbalstītu industrializāciju un infrastruktūras tēriņiem. Tā vietā agrāko Padomju republiku ekonomiku finansiāla izvarošana un demontāža kļuva par visierastāko praksi Rietumu koloniālismā. Vismaz ASV investoriem pietika prāta pastāvēt malā un piedalīties nekustamā īpašuma tirgus bumā tikai pirms kuģa pamešanas.

Taču pašreizējais valdības plāns ‘’glābt’’ ekonomiku ir ‘’banku glābšanas’’ plāns līdzīgos vilcienos, kā Rietumi mēģina glābt savas bankas no piedzīvojumiem post-padomju ekonomikās. Galu galā tas ir pamata neoliberālais ekonomikas plāns. ASV ekonomikai drīz būs lemts ‘’post-sovjetizēties’’.


Maikls Hadsons
, Global Research, 2009. gada 17. februārī.


  • Kad runāja par lielo IKP kāpumu mums, tad teicu lai papēta no kā tas sastāv, kādas ir naudas plūsmas. Tas bija jāsaka man ar “četrklašu izglītību un nepabeigtiem deju kursiem”.
    Papētiet ko teica EKSPERTI bankās un visur kur citur, bija tādi arī valdībai!
    Tas kam mūs gatavo ir kā skaidrs kā reizes rēķins. Tikai ko varam darīt…
    Sevi aizstāvēt (savas intereses) grib visi. Labāk tas izdodas tiem, kuri ir pie siles, kuri groza pasaules valūtas plūsmas, kuri…
    Bet rakstā ir arī daudz tāda… nu kā lai to saka! Par piemēru psrs grāva visi kam nebija slinkums (neminēšu to kā un kas to organizēja, vadīja); līdz ar to runāt par kaut ko tajā sakarībā ir…
    Bet tas kas te tagad notiek ir dabisks process tam kā ESOT JĀNOTIEK, TAM UZ KO ESAM VISĀDĀ VEIDĀ PARAKSTĪJUŠIES, KAS TIEK UZSKATĪTS PAR AKSIOMU.
    Savukārt kaut ko radīt no jauna?! … vai mēs protam to nenoārdot veco, nenoliedzot “sevi”. Es jau par to esmu minējis.
    Ziemas pils ieņēmēji (tādi tomēr esot bijuši) esot tur vannās kakājuši. Par cik mēs esam būtiski mainījušies… vai esam? un cik lielā mērā?

    Izlasīju vēl vienu rindkopu (rakstu nelasīju): : Eiropas banku jājiens uz post-padomju nekustamā īpašuma burbuļa izraisījis pretēju efektu,…”
    Atceros kā nu jau vairāk kā desmit gadu atpakaļ man vienā tālaika solīdā firmā vajadzēja teikt, ka zviedriem tāds kokmateriālu imports no mums nāks tikai pa sliktu, ka viņi jūtas kā pie dzīru galda…
    Pagaidām.
    LASIET ŠĀDUS RAKSTUS, DOMĀJIET!

  • Nu, un par ko tagad lai domā – kā notērēt pēdējos latus un tad ar mierīgu sirdi mežā vākt un kaltēt sēnes? Zinātu vēl , kurš mežs nav prihvatizēts…

  • Tomēr nav skaidrs, ko dara
    General Electric Latvijā, ar savu īpašumu GE MOney ? Vai šī korporācija nav no “malā stāvētāju” valstīm?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.