Islande, Lielbritānija un SVF Latvijas kontekstā

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Pārpublicēts no Egleskoka emuāra.


  • Fragments no:

    ”Prof. Maikls Hadsons

    Finanšu kapitālisms ietriecas sienā

    Oligarhu glābšanās plāns – Valsts kases izlietošana”

    (Global Research, 2009. gada 17. februārī )

    Viss raksts ir par ASV ekonomiku un Obamas ekonomikas glābšanas plāna kritiku, taču šajā fragmentā ir šis tas interesants (un šausminošs) par Latviju.

    Oligarhijas glābšanas plāni (vismaz to pašu finansiālā stāvokļa).

    Neskaidri iezīmēta krituma periodos bagātā elite aizsargā savu kapitālu, kā žurkas glābjas no grimstoša kuģa. Agrāk, kad valūtas vērtība sāka kristies, tā iepirka zeltu. (Patriotisms nekad nav bijis raksturīgs kosmopolītiskajiem finansu kapitāla īpašniekiem). Kopš 1950. gada Starptautiskais Valūtas fonds (IMF) ir piešķīris aizdevumus Trešās pasaules valūtas kursu pietiekami ilgam atbalstam, lai subsidētu kapitāla vērtības celšanos. ASV pēdējā pusgada laikā baņķieri un Volstrītas investori ir aizspundējuši Valsts Kasi un Federālās Rezerves, lai atbalstītu savu neveiksmīgo aizdevumu vērtības un finansiālās spēlītes, izpērkot vai garantējot 12 triljonus $ šo makulatūras parādu. ASV finansu elites aizsardzība tādējādi pieņēmusi pašmāju sabiedrības parāda nevis ārzemju valūtas formu.
    Cik tas attiecas uz īsto ekonomiku, tas viss ir veltīgi. Kad Valsts Kase izsniegs bankām svaigi nodrukātās Valsts parādzīmes ‘’naudas par mēsliem’’ (cash for trash) apmaiņā, tas saglabās mūsdienu neatmaksājamo augsto privātsektora parādu. Viss, kas mainās, ir tas, ka nu šis parāds pieder (vai ir garantēts) no valsts puses, kurai nāksies paaugstināt nodokļu likmi, lai atmaksātu procentus.
    Jauns pagrieziens ir IMF ‘’stabilizācijas’’ plānu variants, kas aizdod naudu centrālajām bankām, lai atbalstītu to valūtas – pietiekami ilgi, lai vietējie oligarhi un ārzemju investori pārvilktu savus iekrājumus un investīcijas beznodokļu zonā par izdevīgu apmaiņas kursu. Valūtai tad tiek ļauts sabrukt, ļaujot valūtas spekulantiem nopelnīt pietiekamu peļņu, iztukšojot centrālās bankas rezerves. Spekulanti uzlūko šos centrālo banku uzkrājumus kā mērķa uzbrukumu bankai – jo vairāk, jo labāk. IMF, teiksim, aizdod centrālajai bankai 10 miljardus $, lai ‘’atbalstītu valūtu’’. Vietējie īpašnieki izņem valūtu par augstām likmēm. Tad, kad aizņēmums tiek izsmelts, valūtas kurss krītas. Algas tiek samazinātas pēc parastās IMF taupības programmas, un ekonomika ir spiesta iegādāties ārzemju valūtu, lai atmaksātu IMF parādu.
    Kā nosacījums šāda IMF ‘’atbalsta’’ saņemšanai valdībām tiek prasīts virzīties uz budžeta pārpalikumu, samazināt sociālos izdevumus, samazināt algas un pacelt nodokļus uz strādnieku rēķina, lai tādējādi izspiestu pietiekami daudz līdzekļu, ar ko atmaksātu IMF aizdevumu. Taču, ievērojot to, ka šāds ‘’stabilizācijas plāns’’ kropļo pašmāju ekonomiku’’, šīs valstis ir spiestas izpārdot savu sabiedrisko infrastruktūru par aprakstīšanas cenām – ārzemju pircējiem, kas paši aizņēmušies naudu. Mērķis ir padarīt šādas valstis vēl vairāk atkarīgas no mazāk ‘’neoliberālām’’ ekonomikām.
    Latvija ir spilgts piemērs šāda veida nelaimei. Tās nesenā vienošanās ar Eiropu ir lielisks ilustrējums. Lai palīdzētu zviedru bankām atvilkt savu kapitālu no grimstoša kuģa, ES atbalsts ir atkarīgs no Latvijas valdības piekrišanas apcirpt algas privātajā sektorā – un nepaaugstināt nodokļu likmes (kas pašreiz ir gandrīz nulles līmenī).
    Problēma ir tāda, ka Latvijā, tāpat kā citās post-padomju ekonomikās, ir mazs eksporta īpatsvars. Visā agrākajā Padomju Savienībā industrija tika izrakāta un izsviesta 1990-os gados. (Laipni lūgti uzvarējušajā finansu kapitālismā Rietumu stilā!) Tas, kas viņiem bija, ir nekustamais īpašums un sabiedriskā infrastruktūra, kas brīva no parādiem – un līdz ar to tie bija pieejami ieķīlāšanai aizdevumu nodrošināšanai, ar ko finansēt importu. Visu laiku kopš savas neatkarības atgūšanas no Krievijas 1991. gadā Latvija ir maksājusi par importa patēriņa precēm un citiem iepirkumiem, aizņemoties hipotekāros kredītus ārvalstu valūtā no skandināvu un citām bankām. Sekas ir viens no lielākajiem pasaules nekustamo īpašumu tirgus burbuļiem – ekonomikā bez jebkādām atmaksas iespējām, izņemot savu nekustamo īpašumu apkraušanu ar arvien vairāk un vairāk parādiem. Dzīvē aizdevums pieņēma hipotekārā kredīta formu, kas tika paņemts no ārzemju bankām, lai finansētu nekustamā īpašuma burbuli – un savu importa atkarību no ārvalstu piegādātājiem.
    Tādējādi tā vietā, lai palīdzētu Latvijai un citām post-padomju valstīm attīstīt neatkarīgu ekonomiku, Rietumi ir uzlūkojuši tās kā ekonomiskās austeres, kuras var uzlauzt un piebāzt ar aizdevumiem, lai gūtu procentus un kapitāla ieguvumus, atstājot vien tukšu čaulu. Šī politika vainagojās ar panākumiem 2009. gada 26. janvārī, kad Hoakims Almunja no Eiropas Komisijas uzrakstīja Latvijas premjerministram vēstuli, kurā izklāstīja nosacījumus, pie kādiem Eiropa izsmels zviedru un citas ārzemju bankas, kas darbojas Latvijā – par pašas Latvijas izdevumiem:
    ‘’Lai izvairītos no rēķinu bilances krīzes, ir nepieciešama plaša palīdzība, kas nozīmētu…uzticības atjaunošanu banku sektorā [kas pašlaik pilnībā pieder ārzemniekiem] un atbalstīt Latvijas Bankas ārzemju rezerves. Tas prasa nenokārtoto valdības parādu (pašmāju un ārējo)…atmaksu. Un, ja banku sektoram lemts pieredzēt pretējo, daļa no palīdzības ir jāizmanto mērķtiecīgām kapitāla infūzijām vai atbilstošiem īstermiņa likviditātes (augsta apgrozības aktivitāte, kas ļauj pirkt un pārdot ar minimāliem vērtības zudumiem – tulk. piezīme) atbalstiem. Tomēr finansiāla palīdzība nenozīmē jaunu aizdevumu piešķiršanu uzņēmējdarbībai un mājsaimniecībām….
    …svarīgi neviest vispārējā sabiedrībā un starp sociālajiem partneriem nepamatotas cerības un tāpat arī mazināt visus pārpratumus, kas var rasties šajā sakarā. Ne bez uztraukuma mēs esam novērojuši nesenus gadījumus Latvijas sabiedriskajās debatēs, kad izteikti aicinājumi uz daļēju finansiālās palīdzības izmantošanu eksporta industrijas atbalstam vai ekonomikas stimulēšanai caur palielinātiem izdevumiem. Ir svarīgi aktīvi izskaust šādus nepareizus priekšstatus.’’
    Iepriekšējā nedēļā izcēlās grautiņi, un protestētāji devās uz Latvijas Valsts Kasi. Kāds tur pārsteigums! Nenotiek nekādi palīdzības mēģinājumi Latvijai attīstīt eksportu, lai segtu importa izmaksas. Pēc tam, kad pašmāju kleptokrāti (alkatīgi un korumpēti valdības ierēdņi – tulk. piezīme), ārzemju bankas un investori ir aizvilkuši savus līdzekļus no ekonomikas, Latvijas lats ir atstāts kristies cenā. Ārzemju pircēji tad varēs ierasties un kārtējo reizi par kapeikām savākt vietējos īpašumus.
    Eiropas banku jājiens uz post-padomju nekustamā īpašuma burbuļa izraisījis pretēju efektu, kas kaitē Eiropas ekonomikām, kas iesaistījušās šajā plēsonīgajā aizdevumu piešķiršanā kaimiņvalstīm. Kāds reportieris izdarījis kopsavilkumu:
    ’’ Polijā 60 % hipotekāro kredītu ir piešķirti Šveices frankos. Zlots nupat attiecībā pret franku ir krities par puscenu. Ungārija, Balkāni, Baltijas valstis un Ukraina ir tādi paši šī bēdu stāsta varianti. Kā kolektīvā neprāta izpausme – no aizdevēju un aizņēmēju puses – tas atbilst Amerikas ‘’otrās iespējas’’ sabrukumam. (‘’Otrās iespējas aizdevums’’ – aizdevuma piešķiršana ‘’sliktas’’ kredītu vēstures gadījumā, taču par augstākiem procentiem paaugstinātā riska dēļ – tulk. piezīme). Taču ir arī kāda būtiska atšķirība. Eiropas bankas ir riskantā situācijā abos gadījumos. Amerikas bankas nav. Gandrīz visus Austrumu bloka aizdevumus ir piešķīrušas Rietumeiropas bankas – pārsvarā austriešu, zviedru, grieķu, itāļu un beļģu.’’
    Tā ir Rietumu alternatīva staļinismam. Tā nepalīdzēja šīm valstīm sacensties ar Lielbritāniju un ASV, kuras kļuva bagātas ar protekcionisku politiku un sabiedriski atbalstītu industrializāciju un infrastruktūras tēriņiem. Tā vietā agrāko Padomju republiku ekonomiku finansiāla izvarošana un demontāža kļuva par visierastāko praksi Rietumu koloniālismā. Vismaz ASV investoriem pietika prāta pastāvēt malā un piedalīties nekustamā īpašuma tirgus bumā tikai pirms kuģa pamešanas.
    Taču pašreizējais valdības plāns ‘’glābt’’ ekonomiku ir ‘’banku glābšanas’’ plāns līdzīgos vilcienos, kā Rietumi mēģina glābt savas bankas no piedzīvojumiem post-padomju ekonomikās. Galu galā tas ir pamata neoliberālais ekonomikas plāns. ASV ekonomikai drīz būs lemts ‘’post-sovjetizēties’’.

    p.s. Atvainojos, ja kāds ekonomikas termins ir nepareizi iztulkots – lūdzu, norādiet uz kļūdām un pasakiet kā ir pareizi!

  • Veca informācija, bet tomēr…Tagad jau tas ir redzams vēl skaidrāk.

  • patika komentārā “…austeres…”
    Jeb kā es jau labu laiku saku “Latvijas PRIHVATIZĀCIJA” norit pilnā sparā. Palīdz to balstīt gandrīz visi, bet īpaši tie, kuri arī cer uz kumosu…
    Izvairīties no tā ir ļoti grūti, BET ne neiespējami. Lai gan Godmanis darīja visu kas viņa spēkos lai būtu neiespējami.

  • Edgar, labs teksts. Vērts to pacelt atsevišķa raksta līmenī.
    Šai kontekstā jautājums, ko darīt? Varbūt jātaisa paralēla, beznaudas ekonomika?

  • ko darīt:
    1. Mums ir vajadzīga gāze
    2. Jāpagriežās pret Krieviju! panākot vienošanos par gāzes nodrošinājumu (dažādu vienošanos, bartera vai cits) + mēs iegūstam noieta tirgu
    3. Mums pašiem jāspēj nepieciešamo saražot, lai sevi apgādāt
    4. Kad tas viss paveikts MUMS ir jāuzmet visi tie rietumu parazīti

  • Andrej, piedāvāju savu versiju, palabojot Tevis rakstīto:
    1. Valsts attīstība jāplāno tā, lai pēc iespējas ātrāk mums nebūtu vajadzīga gāze (u.c. ārzemju piedāvātie enerģ. resursi). Tā kā tuvākajos gados paši saviem spēkiem nespējam sevi nodrošināt ar vajadzīgo enerģ. apjomu,
    2. Jāsadarbojas ar kaimiņiem (dažādas vienošanās, barteris vai c.)
    3. Mums pašiem jāspēj nepieciešamo saražot, lai sevi apgādātu
    4. Kad tas viss paveikts, MUMS ir jākļūst neatkarīgiem gan no Rietumiem, gan Austrumiem. Tos resursus, bez kuriem mēs galīgi nevaram iztikt, iemainām pret to, kas vajadzīgs šo resursu piegādātājiem (veselīga pārtika, tranzīta pakalpojumi utt.)

  • Piekrītu:
    tikai mana versija atšķirībā no tavējās ir vairāk tendēta uz īstermiņu – tavējā uz ilgtermiņu
    vēl:
    1. nepieciešams veikt pasākumus lai no valsts kopējas naudas masas katru gadu neaizplūst daļa naudas (ka tas šobrīd notiek uz importa eksporta peļņu starpības – bankas arī ir imports)
    2. kad tas panākts mums nepieciešams laist apgrozībā noteiktu skaitu miljardu latu lai atjaunotu to naudas masas daudzumu kas nepieciešams, lai nodrošināt tādus tirdzniecības apjomus kas spētu nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni cilvēkiem LR bez kredītu ņemšanas
    3. Kāpēc es tieši uzsvēru Krieviju – jo ja mēs uzmetīsim rietumu parazītus, tas tas nozīmēs ka lats zaudēs vērību tur un mums būs nepieciešama ne tik vienkārši kaimiņu atbalsts bet gan spēcīgas valsts atbalsts kāda ir Krievija (tas protams nedarbosies ja Krievijas vadība ir rietumu parazītu marionetes kas spēlē tiem atvēlētu teātri)

  • Īstermiņā (īpaši īsā) jauki to tā palasīt.
    …Bet tad ja vispirms ir jāslēdz robežas un tā pavisam nopietni – cik tas ir reāli? Vai esam ar mieru?, cik no mums…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.