G.Kokars: ‘Banku darbības reforma kavējas divsimts gadu’

Neraugoties uz lielajiem informācijas plūdiem par pašreizējo ekonomisko krīzi, ne tikai saimnieciskās darbības ierindniekiem grūti aptvert notiekošā mērogu. Īpaši tas raksturīgs Austrumeiropas valstīm (ne tikai Latvijai), jo ar šādu parādību nākas saskarties faktiski pirmo reizi. Turklāt te cer uz labāku gala iznākumu, jo par slikto parasti uzskata straujas izmaņas privātajā dzīvē. Tāpēc notiekošā globālais raksturs daudziem šķiet kaut kas sirreāls.

Ir arī cits aspekts. Ne tikai pie mums, bet visā pasaulē cilvēki intuitīvi jūt ja ne melus, tad vismaz kaut ko nepateiktu vai pa pusei pateiktu valstu līderu, finanšu ministru, centrālo banku vadītāju un zinošo politiķu paziņojumos. Mēģinājumi racionāli analizēt parasti rada jautājumus, uz kuriem nav skaidras atbildes. Austrumeiropā populārs ir viedoklis, ka krīzes ir neizbēgama kapitālistiskās vai brīvā tirgus īpašība, kas balstās uz privātīpašumu un brīvu ekonomisko darbību.

Cikls seko ciklam
Ekonomika, tāpat kā gandrīz viss uz zemes, darbojas cikliski, jo sastāv no viena otru nomainošām saimnieciskās dzīves fāzēm. To pasaules ekonomisti ievēroja jau 19. gadsimtā. Krīžu laikmeta sākums sakrita ar rūpniecisko revolūciju pasaulē. Tieši tolaik radās arī tradīcija saistīt krīzes ar kapitālismu. Vēlāk tas noteica sociālistiskās un citu pret kapitālismu vērstu doktrīnu panākumus. Tomēr krīzes rada nevis kapitālistiskā sistēma kopumā, bet pilnīgi konkrēts mehānisms, kas saistīts ar banku sistēmas īpatnībām. Turklāt šo īpatnību veidošanās vēsturiski sakrita ar rūpnieciskās ražošanas un tirdzniecības pieaugumu 19. gadsimta pirmajā pusē.

Plašāka sabiedrība un ne tikai mazizglītotā tās daļa bieži neievēro kādu katras krīzes priekšnoteikumu – pirms tās parasti ir ekonomiskais pacēlums, var teikt, bums. Cikliskums tiek aizmirsts, kad attīstībai ir augšupeja. Nodarbinātība un algas palielinās, jauno projektu daudzums priecē politiķus un iespaido publiku, bet mediji un dažādi eksperti pārliecina, ka krīzes palikušas vēstures izgāztuvē. Nākotnē gaida tikai jaunās ekonomikas, ko veido dzelzceļu tīkla attīstība, telegrāfs, tvaika nomaiņa ar elektrību, automobiļi, ķīmiskās rūpniecības progress, elektronika un informatīvās tehnoloģijas uzvaras gājiens. Mehānismi, kas nodrošina visiem redzamo uzplaukumu, paliek sabiedrības uzmanības ēnā.

Cikli paši par sevi nevar būt krīžu cēlonis. Ekonomika teicami pārvar gan sezonu maiņas, svētku atnākšanu darbdienu vietā un otrādi. Cenu palielināšanās pirms Ziemassvētkiem, Jaungada vai Jāņiem un to samazināšanās pēcsvētku dienās, atvaļinājumu sezonas bums un citi cikliskie pieprasījuma un piedāvājuma viļņi nerada depresijas periodu eglīšu audzēšanā, ziedu tirdzniecībā vai tūrisma industrijā. Tas rada iespaidu, ka masveida bankroti, apjukums un apātija, kas raksturīga ekonomisko krīžu un depresijas laikam, ir rezultāts tam, ka visi (!) uzņēmēji ir kļūdījušies savos aprēķinos un neviena nozare nav izvairījusies no zaudējumiem. Varbūt industrijas haizivis, baņķierus, tirgotājus un mazā biznesa pārstāvjus var vainot tālredzības trūkumā?

Panākumi un zaudējumi mīt blakus
Pozitīva atbilde uz šādu jautājumu ir vilinoša. Tāpat kā citas versijas, kam pamatā ir spriedelējumi par cilvēka dabas specifiku: skopumu, viltīgumu vai bezrūpību. Tomēr tā ir tikai maza daļa īstenības, jo kļūdas vai panākumi principā ir pašā uzņēmējdarbībā. Tirgus dalībnieki savu likmi (tirgus darbību) liek uz vienu vai otru iespējamo attīstības scenāriju vai prognozi. Uzņēmējs cenšas uzminēt patērētāju vēlmes un veido ražošanas faktorus tā, lai varētu piedāvāt gatavu preci vai pakalpojumus. Viņš var kļūdīties, nosakot preces cenu vai tās ražošanas apjomu un struktūru, izvēloties realizācijas kanālus un apstākļus, glabāšanas un pārdošanas vietas, galu galā – piegādes un pircēju apkalpošanas līmeni. Apstākļos, kad ekonomikā valda zināma nenoteiktība, ikviens uzņēmējs, kurš sāk vai tikai turpina savu darbību, uzņemas nenovēršamu un nevienam nepāradresējamu risku.

Veiksmes gadījums nes peļņu un vienkāršu signālu – patērētājs novērtē gatavo produkciju augstāk par resursiem, kas izlietoti tās nonākšanai tirgū. Tādā gadījumā cena, ko esam gatavi maksāt par gatavu preci, ir augstāka par to, kas iztērēta par degvielu, elektroenerģiju, izejvielām un komplektēšanu. Un ne tikai – arī par to, kas izdots, lai prece nonāktu pie pircēja, sākot no autotransporta šoferiem, beidzot ar reklāmas biznesa haizivīm. Kapitālisma kritiķi, starp citu, izmanto tos pašus kritizētās iekārtas sniegtos labumus, izliekoties nezinām, cik lielu darbu tajos ieguldījuši desmiti vai simti cilvēku. Tātad uzņēmējdarbībā prasme un veiksme nes peļņu, bet kļūdas – zaudējumus, turklāt gan viens, gan otrs variants realizējas ar nenoteiktu telpas un laika cikliskumu. Tikai krīzes laikā sāk likties, ka kļūdījušies visi vienlaikus. Ir faktors, kas ir vienlīdz nozīmīgs jebkura veida uzņēmumiem un visiem uzņēmējdarbības dalībniekiem. Tā ir nauda.

Inflācija kā naudas pārdalītājs
Nauda ir viens no pierastākajiem dzīves fenomeniem, bet vienlaikus viens no mīklainākajiem. Naudas dabu labāk var saprast, ja izprot maiņas dabu, ko bieži traktē kā maiņu ar ekvivalentiem. Tomēr apmaiņa nav ekvivalenta nevienā rādītājā, jo cilvēks atdod to, ko vērtē zemāk, par to, ko vērtē augstāk. Par naudu iegūstamie labumi ir vērtīgi tāpēc, ka tie kādam ir vajadzīgi. No visām precēm nauda izceļas ar unikālu īpašību – ar tās palīdzību īstenojas maiņa, kad cilvēks piedāvā citiem to, ko var izmantot tālāk, bet iegūst to, kas vajadzīgs tieši viņam.

Ja aizņēmumi, ko iedzīvotāji ņem bankās, būtu vienkārši citu cilvēku ietaupījumi, ko viņi savukārt, atklājot rēķinu, faktiski ieguldījuši bankā kā aizdevumu, tad nebūtu nekādas zāģveida (cikliskās) ekonomikas pieauguma dinamikas, kad augšupeju nomaina krīze. Tomēr jau no 19. gadsimta sākuma banku sistēmas attīstība ir gājusi citu ceļu. Bankas veica ne tikai godīgu finansiālo starpniecību, kad naudu no noguldītājiem pieņēma ātrajā vai ilgstošajā noguldījumā, ko varēja izmantot klientu apkalpošanai. Daudzu valstu bankas sāka izsniegt kredītus un veica papildu naudas emisiju apmēros, kas pārsniedza rezerves, ko veidoja noguldījumi uz pieprasījumu un citi ilgtermiņa noguldījumi. Jau 19. gadsimta vidū, bet Spānijā, Francijā un dažās citās valstīs arī 20. gadsimtā tiesas atzina šādu darbību par krāpšanu. Tomēr bankas un bieži arī valdības kredītos, ko radīja no tukša gaisa – bez seguma ar skaidru naudu, saskatīja ienākumu avotu, kas bija alternatīvs politiski neērtajai nodokļu palielināšanai.

Pret banku un valdības apvienoto interesi nenoturējās ne tikai tiesas, bet arī ekonomikas teorētiķi, kuri radīja pat skolas, kur galvenā ekonomiskā doma bija, ka banknošu un kredītu inflācija ir kaut kas labvēlīgs un pat nepieciešams. To visu pamatoja ar iekšēji pretrunīgu, bet politiski pievilcīgu teoriju, ka naudas daudzumam valstī jāatbilst ekonomikas vajadzībām. Laika gaitā šajā doktrīnā ieviesa korekcijas, pievienojot monetāro teoriju, tomēr tā palika paradigmas par neitrālu naudu ietvaros. Tomēr nauda nav neitrāla un to neizmet no lidmašīnas.

Reālo labumu pārdali veic inflācija. Palielinoties naudas daudzumam, mazinās tās pirktspēja. Ieguvēji parasti ir tie, kam pirmajiem nonāk rokās no nekā radītā nauda, jo tirgus cenas vēl nav reaģējušas uz pirktspējas samazināšanos. Virzoties pa tirgus transakciju ķēdīti, papildu izlaistā nauda galu galā sasniedz sociālās grupas, kas ir ķēdes pēdējais posms. Tad atklājas, ka summas, kuras agrāk pietika regulāriem pirkumiem, tagad ir par maz. Tomēr vairākums nesaskata saikni starp naudas vērtības mazināšanos un milzīgajiem īpašumiem lielu uzņēmumu, piļu un zemes īpašumu veidolā, kas nav saistīti  ar kaut kādām noderīgām iestrādēm, bet radušies it kā no zila gaisa.


Kredītu pieejamības šķietamība
Bankas, kas īsteno kredītus, ko nesedz ne citu personu noguldījumi, ne pašā bankā esošās skaidras naudas rezerves, faktiski visu laiku strādā uz riska robežas. Agrāk vai vēlāk šādai darbībai draud krahs. Anglijā jau 1825 gadā (tūdaļ pēc krīzes) sākās niknas diskusijas par šādas prakses nepieļaušanu. 1844. gadā Anglijas bankas tiesības emitēt banknotes, ko nenodrošina bankas rezerves, tika ierobežotas. Tomēr kļūdas vai kādu blakus apstākļu dēļ nolikums netika attiecināts uz noguldījumiem pēc pieprasījuma. Kredītu masa pēc tam, kad virknē savstarpēji saistītu banku tika atklāti jauni kredīta rēķini, vairākas reizes pieauga. Tieši to sauca par kredīta paplašināšanu vai ekspansiju. Tas radīja ilūziju par kredīta vieglo pieejamību. Tāda kredīta, ko ņemot pirmajā vietā izvirzās klienta lēmums atlikt nākotnei dārgus un lielu kapitālu prasošus pirkumus, vairāk rūpējoties par ietaupījumiem. Vienkāršāk sakot, banku darbības apstākļos, kas balstīti uz daļējām naudas rezervēm, uzņēmēji, kuri visā pasaulē ir galvenie bankas aizdevumu saņēmēji, uzskata kredīta pieejamību par augsta pieprasījuma rādītāju. Liela loma ir arī kredīta atdošanas termiņam, kura laikā biznesmenis cer īstenot savu plānu. Rezultātā uzņēmējs arvien dziļāk iesaistās ražošanas struktūrās. Primitīvi runājot, rok lielu būvbedri iecerētās fabrikas vai daudzdzīvokļu mājas celtniecībai, lai ražotu produkciju vai pārdotu dzīvokļu, jo, pēc viņa domām, tam ir liels pieprasījums.

Kreditēšanas ekspansija rada iesāktu projektu bumu. Daļa kredītu nonāk akciju un nekustamā īpašuma tirgū, izraisot spekulatīvu drudzi. Tas liekas pašsaprotami – visapkārt notiek TĀDA celtniecība. Tomēr reālo ietaupījumu masa neatbilst kredīta apjomam, ko reālajā dzīvē ievadījis viens pildspalvas vilciens uz papīra. Papildus atklājas, ka trūkst kapitālo labumu, materiālo un cilvēku resursu, kas ļautu īstenot visus projektus. Fabrikai trūkst inženieru, kuru apmācīšanai vajadzīgi gadi. Arvien biežāk izjūk līgumi, jo reālā kapitāla lielums, kas nepieciešams iecerētā projekta pabeigšanai, ir gandrīz tāds pats kā pirms kredīta saņemšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku tieksme atdot kaut kam priekšroku ir īslaicīga, jo mēs vairākumā esam patērētāji, nevis krājēji un mūs neinteresē manipulācijas ar «uzzīmētu»kredītu. Tieši šo informāciju kredītu ekspansija slēpj no uzņēmējiem. Kad realitāte beidzot uzpeld, notiek paniska un vienlaicīga darbības pārtraukšana, visu ieguldot skaidrā naudā.

Un tad talkā jānāk Centrālajai bankai. Tās dažādās valstīs ir veidojušās atšķirīgi, bet visur ir līdzīgas pēc saviem uzdevumiem un darbības principiem. Buma periodā tām vajadzētu spēlēt galveno lomu ažiotāžā, mākslīgi pazeminot procentu likmi. Krīzes gadījumā tām jābūt banku sistēmas glābējām ar daļēju ekonomiskās «bedres» mazināšanu no savām rezervēm. Īstenībā tiek uzturēta ilūzija, ka viss tiek kontrolēts un vajadzīgos līdzekļus atradīs. Prakse liecina, ka tas tikai nedaudz kavē krīzes iestāšanos vai arī (kas vēl sliktāk) paildzina buma fāzi, iefiltrējot banku sistēmā jaunu likviditāti, kas tiek radīta no zila gaisa.

Operācijas imitācija
Apmēram 200 gadu laikā banku sistēmai, kas strādā ar daļēju rezervēšanu, ir bijuši vairāki kritiski brīži. To laikā ierastās banku sistēmas piekritēji, izmantojot plašu masu mazizglītotību ekonomikas jomā un atklātu vai slepenu politiķu atbalstu, atrada arvien jaunus veidus, kas ļāva sistēmai turpināt savu eksistenci. Parasti īstenoja atteikšanos no atsevišķām lielās konstrukcijas īpatnībām. Lielākoties tie bija elementi, kas balstīja kredītu ekspansiju, nepieļaujot pārāk ilgu bumu. Katru reizi sekoja apgalvojumi, ka krīzes uz visiem laikiem ir kļuvušas par vēsturi. Pašlaik eksperti apgalvo, ka īstais krīzes laiks bija 1995. gads, bet, pateicoties jaunas likviditātes laišanai apgrozībā, buma burbulis sprāga tikai 2007. gadā. Šajos 12 gados tika uzkrāts milzīgs nestabilitātes potenciāls, bet publika un politika aizmirsa par draudošo lavīnu.

Diemžēl banku sistēmas pieticīgumu un pašu banku destruktīvo (runājot par tālāku perspektīvu) raksturu, kas īstenojās 20. gadsimtā, redzēja tikai daži ekonomikas teorētiķi. Savu viedokli viņi nespēja nodot plašākām masām. Šo ekspertu spriedums ir vienkāršs: līdz šim mēģinājumi kaut ko mainīt ir tikai padziļinājuši daļējas rezervēšanas sistēmā esošos defektus. Galvenokārt tāpēc, ka visu laiku tiek atlikta īstenības atklāšana. Vai tā notiks tagadējās krīzes laikā? Laiks rādīs.


Guntis Kokars
, www.nedela.lv


  • Nauda ir mākslīgs veidojums – cilvēki domā, ka tas ir dabīgs, jo tā ir uzspiesta esošajā noteiktajā laika sprīdī un vietā Visumā.

  • Staļins savukārt teica, ka, ja nav cilvēka, tad nav problēmas. Aigars līdzīgi runā par naudu.
    Taupot laiku, neizlasīju rakstu, bet iespējams, ka lietderīgi atgādināt kaut ko no Dabas likumiem. Par piemēru (biologi, mediķi, ķīmiķi… var to sīkāk, ne obligāti labāk aprakstīt).
    Ja kāda sistēma (cilvēka asins pH) sevi notur noteiktās robežās. (Ja to nav iespējams seko katastrofa, pat letāla). Vai asinīm pašām kā tādām ir šī vajadzība? (visbiežāk ne). Bet gan tā organismam vajadzīga vispār. Mūsu gadījumā “asinsrites orgāni” ir uzkundzējušies un ignorē visu pārējo organismu. To var salīdzināt ar asinsrites orgānu ļaundabīgu audzēju, laiku pa laikam kāds grib, vai ir nepieciešamība to paārstēt (uz organisma rēķina protams), lai atkal tālāk varētu vēl sekmīgāk “audzēties”.
    To daudz maz sekmīgi labot var, ja uz to izšķiras ASV. Bet priekš viņiem tas ir “kutelīgs jautājums”, riskants, pat ja gribētu grūti veicams. Riskants jo tad var zaudēt savu “VADOŠO” LOMU.

  • Tie, kas kontrolee naudu, kontrolee cilveekus.

  • VAreetu padomaat, ka elite, kas dirigjee ekonomiku, likumdoshanu un politiku, asociee sevi ar kaadu valsti. Cilveeki mirst, bet elite nekad – tie sarunaa uzvareetaaju, un paarvaacas uz uzvareetaaj valsti.

  • Sveiki!
    Vispar jau pie lielako daļ finans krīz ir vainig,lielako daļ person neizdarība,neuzņēmiba(bailes), un daž drosmīgo,iespej saredzošo mahinācijas!
    Ja valsts izdod likum ,ka bankam ir jāpieškir kredīti personam,kuras normālos apstākļos nevarēt atļauties(valsts garantē daļeji),ta krīze šadai rīcībai ir tikai paredzams iznākums:)
    Un vispar nesaprot ar ko ta saukta rietum civilizacij(valstis),dzīvo labak pa citam 2 un 3 pasaules valstiņam, jo galu galā viņiem ar vis tās “foršās”, lielās jaunās lietiņs galvenokart nepieder,bet gan dažiem citiem;)
    Ja VV, netik tālā nākotne patiešam būs ,mazak problēmu,jo mazak, pulk būs Homo Sapien!

    Elit ar mirst tā pat ka tas etnos ,no ka viņ nākuš,ja viņi viņu iznīcina vai citi,tad galu gala viņ nav nearko labāk,pārāk par citiem.Ja jau viņus sagaid tas pats,kas to mulķīšus ,kas viņus uztur un no kuriem aizvien mazāk viņ atkarīg paliek .

    Uzdrošinaties,
    Nekas vairs nebūs ka bija,bet galu galā nekas nebūs būtiski mainijies…..20.gs. 30′tie gadi!

  • Nauda nav nekāds mākslīgs veidojums. Nauda radās brīvprātīgā veidā (cita runa ir par mūsdienu papīra naudu – tā tiešām ir makslīga un ar varu uzspiesta). Bez naudas spēj pastāvēt tikai ļoti primitīva un minimāla sabiedrība. Aizmirsti tās zeitgeist muļķības par to, ka nauda ir ļaunums.

  • Nauda nav ne ljauna ne laba. Nauda ir domaatu, lai paliidzeetu prechu apmainjai – bartrim. Tie, kas kontrolee naudu jeb rada taas deficiitu, kontrolee sabiedriibu. Cilveeks ir pieradinaats domaat, ka, ja nav naudas, tad nav iespeejams dariijums. Jebkura tava ideja par briiviibu izlido miskastee, jo tu esi tik briivs, cik liela ir tava pirktspeeja.
    ———————
    Zeitgeist runaa par naudu, kaa veidu, ar ko tureet sabiedriibu nebeidzamaa paraada sajuutaa, kuru radot var kontroleet notikumu gaitu sabiedriiba, kas ir paradaa – tieshi tas shobriid tika izdariits ar Latviju – taa iegulst milziigos paraados, kad paraadus nevarees atdod – saaksies Zeitgeist treshaa dalja – atlikusho resursu sagraabshana :D

  • Nauda ir spēks, kas ir tikai “gudro” rīcībā.

  • http://laacz.lv/tmp/conv.php

    Bads sagādā naudai visdrošāko spēku.

    Zeitgeist- “Es zinu noslēpumu, kā caurmēra amerikānim likt noticēt visam, ko es vēlos. Ļaujiet man tikai kontrolēt televīziju. (..) Parādiet kaut ko televīzijā, un tas kļūst par realitāti. Ja pasaule ārpus televīzijas ir pretrunā ar TV tēliem, cilvēki sāk mēģināt šo pasauli pārveidot tā, lai tā tiem līdzinātos.”

  • ^^ to pashu var teikt par filmaam – saucas predictive programming – vesela sociaalaa zinaatne.

  • Parunāsim par kādu brīnišķīgu mehānismsu : par kredīta operāciju veikšanu ar daļēju nosedzamību (plecu). Ideja ir vienkārša, kā nagla, un tā ir izcila: aizdot gaisu. Nē, ne gaisu, jo gaisā ir gāzu maisījums, piemērotas elpošanai, un pat ne vakuumu, jo vakuums – ir enerģija kura nav pārvērsta masā (bet ir tur klātesoša), bet vienkārši – absolūtā tukšumā, kaut kā kas neeksistē. Jums var teikt, tas ir absurds? Nemaz, šie darījumi ikdienas praksē katrā bankā.

    Un atkal kavēsimies neilgu laiku vēsturē. Ņemot dārglietas uzglabāšanai viduslaiku juvelieri ar prieku konstatēja, ka tikai neliela daļa no ieguldītājiem pieprasa noguldītās dārglietas atpakaļ atpakaļ. Precīzāk – ne vienlaikus, parastā situācijā tās atprasa labākajā gadījumā tikai katrs desmitais. Palaist garām tādu gesheft (afēru) ”tas vienkārši nav iespējams”,- tālāk, proti, saņemot depozītā (glabāšanā) vienu monētu (tas nekas, ka visu dolāros? “Jo” $ “ir vieglāk nekā” mārciņās “), Jūs varat aizdot izrakstot kvīti par 10, un neviens to nepamanīs. Tādējādi: saņemot $ 100, mēs izrakstām parādzīmes par 1000 $ par tiem pašiem pieticīgiem 5-iem procentiem gadā, un pēc gada mēs iegūtam $ 1.050 īstu naudu. Protams nedaudz nepatīkami, mums būs jāšļiras $ 100, un tad – arī tikai “kritiskajā” gadījumā, bet mums paliek $ 950, kas ir 950% peļņas … Jums arī smiekli un asaras? Tagad, noslaukot prom asaru, izliekoties, ka mums rūp, no kurienes radušies šie 950 $. Nesākot izlocīties: no nekurienes. Tas nozīmē, ka mūsu parādniekam būs jāatņem no viņa kaimiņa, tāda paša, ” bēguļotāja “, kā viņš pats, bet, ja mēs sekojam piemēra loģikai – paņemt “reāli esošas ,dzīvas,” 9,5 monētas no saviem tuvākajiem(9-us izputināt, un vienu sadalīt uz pusēm ,un pusmonētu noglabāt nebaltām dienām, bet tā jau ir viņa problēma).

    Vēlreiz: šodien tā ir pilnīgi legāla prakse, kas pazīstama kā “banku operāciju veikšanai ar daļēju segumu. Katra banka var izsniegt aizdevumus vismaz 10 reizes vairāk naudas nekā ir reālās naudas seguma.

    Šādā telpā šo burbuli var audzēt diezgan ilgi, kamēr reālā ekonomika, sasprindzinājusi savus pēdējos spēkus, velkās līdzi “tukšuma ekonomikai”, precīzāk, līdz starp tiem plaisa kļūst kliedzoši acīmredzama. Un beigu beigās rodās krīzes.

    Tulkots no http://sgerr.blogspot.com/2008/09/blog-post_29.html
    No sevis .
    1.No ši punkta man kļuva vairāk skaidrs termiņu noguldījumu mērķi saņemot procentu no ieguldītās summas.
    2.Un kā tiek izņemta no apgrozības un kontrolēta reālā naudas masa ,kreditoriem izmantojot un manipulējot arcilvēka mantkārību un nesātību.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.