M.D.Edžiņš: ‘Pašreizējā krīze pirmāmkārtām ir garīga’

‘’Bez mīlestības, lai kā arī jūs necenstos pārveidot pasauli, radīt jaunu sabiedrisko kārtību, un lai cik daudz arī jūs runātu par uzlabojumiem, jūs radīsiet tikai ciešanas. Un tā – atrisinājums ir jūsos. Nav līdera, skolotāja, kas jums pateiktu, kas jums jādara. Jūs esat viens šajā mežonīgajā, cietsirdīgajā pasaulē.’’ (Džidu Krišnamurti)

Tas, ko tālāk aprakstīšu, nav nekas jauns un oriģināls, tomēr šīs idejas nav pietiekami bieži izskanējušas Latvijas publiskajā telpā. Uzreiz atzīšos, ka šo ideju noformulējumā esmu ietekmējies no B. Krēmes, Dž. Krišnamurti un Dž. Sorosa teiktā. Taču tagad man pašam viņu teiktais kļuvis acīmredzams, un tā rezultātā tapis šis raksts.

Pašreiz problēma numur viens visā pasaulē ir ekonomiskā krīze. Nevienam nav noslēpums, ka tās cēloņi ir saistāmi ar finansu piramīdu sabrukumu, kas sākās ASV un izraisīja daudzu lielu uzņēmumu un banku bankrotu. Papildus tam arī pasaules ģeopolitiskā situācija saistībā ar karu Irākā un Afganistānā, naftas ieguvi Tuvajos Austrumos, Eiropas energoatkarība no Krievijas un citi ne mazāk ‘’patīkami’’ notikumi, kas ikdienas izskan ziņās un padara kopējo situāciju vēl sarežģītāku – tik sarežģītu, ka es neuzņemos to atšķetināt no politoloģiskās un ekonomiskās pieejas viedokļa. Tas prasītu pārāk lielu iedziļināšanos detaļās, uz ko, atzīstu, neesmu spējīgs, jo neesmu nekāds eksperts šajos jautājumos, kā arī man trūkst pietiekamas informācijas – zinu ne vairāk, ne mazāk, kā izlasu ziņās. Taču šī raksta kontekstā tas arī nebūs nepieciešams, jo norādītais risinājumu virziens attieksies uz pavisam citu jomu.

Lai nu kā, tomēr jūtos kompetents sabiedrībā valdošo ideju izjušanā, tāpēc pirms mesties nežēlīgā manis kritikā, lūdzu, izlasīt vēl dažas manis noformulētās domas.

Vispirms par dažiem mītiem:

1. mīts. ‘’Brīvā tirgus attiecības pašas visu noregulēs, konkurence nodrošina to, ka ekonomiskie procesi vairāk vai mazāk noturas līdzsvara punktā. Valstij nav jāiejaucas uzņēmumu konkurences cīņā.’’

Realitāte ir tāda, ka finansu un komercpasaulē valda alkatības spēki. Uzņēmēji un baņķieri nav ieinteresēti tajā, lai nodrošinātu cilvēku vajadzības, bet gan tajā, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Dzīvē nenotiek tik vienkārši, kā to paredz teorija: ka pieprasījumam atbilst piedāvājums un ka konkurences cīņā uzvar tas, kurš sniedz vislabāko piedāvājumu; ka tā ir godīga cīņa, kurā visiem sākotnēji ir līdzvērtīgas pozīcijas un ka rezultātā visi ir apmierināti – gan preču/ pakalpojumu saņēmēji, gan arī peļņas guvēji-piedāvātāji. Patiesā situācija ir tāda, ka daži alkatīgi komersanti izsitas vadošajās pozīcijās, viņu darbība kalpo kopējām vajadzībām vairs tikai netieši (bet nereti pat tām kaitē) un tāda lieta kā godīga konkurence nepastāv pasaulē, kurā nauda ir vara un valsts pārvaldē tām pašām dažām komercpasaules “haizivīm” pieder liela ietekme – vai nu pateicoties korupcijai, vai arī tam, ka paši uzņēmēji nereti vienlaikus ir arī politiķi. Tāpat arī, kopš ir izgudrots mārketings, reklāma un pilnveidotas “smadzeņu skalošanas” tehnoloģijas, pieprasījums tiek mākslīgi stimulēts.

Bez tam, t.s., attīstības valstīm un vidēji attīstītajām valstīm gandrīz nekad sākotnēji nav bijušas tādas pašas izredzes starptautiskajā tirgū kā attīstītajām valstīm, kuras, kad tām ir izdevīgi, kad tās pašas atrodas izdevīgā stāvoklī, iestājas par brīvu konkurenci, bet tiklīdz situācija mainās uz slikto pusi, pieņem protekcionisku politiku. Visām valstīm rūp tikai savas nacionālās intereses.

Pirms pāreju tālāk, citēšu fragmentu no Džordža Sorosa grāmatas ‘’Maldu varbūtības laikmets: karš pret teroru un tā sekas’’:

“[..] Esmu nosaucis to par tirgus fundamentālismu – tā ir ticība tam, ka kopējām interesēm vislabāk kalpo tas, ka cilvēkiem ir iespēja īstenot savas intereses. Saskaņā ar šo uzskatu manis aprakstītais unikālais pienākums zaudē loģiku: nav nepieciešams, lai spēcīgākie palīdzētu vājākajiem. Taču šis uzskats balstīts nepareizā tirgus mehānisma izpratnē. Tiek uzskatīts, ka tirgū pastāv tendence pēc līdzsvara, kas nodrošina optimālu resursu sadalījumu. Taču tirgus, it īpaši, finansu tirgus, tā nebūt nedarbojas. Tirgum nav tendences tiekties pēc līdzsvara, un tas nav veidots, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu. Netraucēti darbojoties, tirgus ļoti efektīvi sadala resursus savstarpējām privātām vajadzībām vai arī, kā tas ir kopš patērētāju sabiedrības uzplaukuma, privātajām vēlmēm. Taču pastāv arī kolektīvas vajadzības, tādas kā miera un kārtības saglabāšana, vides aizsardzība un paša tirgus mehānisma saglabāšana, ko tirgus spēki nenodrošina.”

Lūk, līdz kam mūs ir novedis kapitālisms. Bendžamins Krēme saka, ka ideālā proporcija ir 70 % sociālisms un 30 % kapitālisms, kas nozīmētu to, ka privātajam sektoram saglabājas iespēja izvērsties, taču valsts nodrošina cilvēku pamatvajadzības – pārtiku, mājokli, izglītību, kultūru, drošību un tā tālāk un kontrolē ekonomisko situāciju tā, lai šīs pamatvajadzības nekad nebūtu apdraudētas un būtu visiem pieejamas. Tas attiecas arī uz globālo līmeni, kur šādu kontrolorgāna lomu varētu pildīt ANO pēc tam, kad būtu atbrīvojusies no tā, ka astoņām pasaules valstīm tomēr ir lielāka teikšana nekā pārējām.

2. mīts. ‘’Situāciju var uzlabot valsts iekārtas vai pie varas esošā sastāva nomaiņa.’’

Taču, kā parāda vēsture, tad neviens līderis un neviena ideoloģija nespēj radīt ilglaicīgas un fundamentālas pārmaiņas sabiedrībā. Protams, ir bijis Gandijs, Napoleons, Žanna d’Arka, Linkolns u.c. Viņi visi bija izcili līderi, taču vai viņi ir spējuši radīt patiesu transformāciju, kārtību, kas būtu ne tikai ārēja, bet arī iekšēja? Nē; augstākais, kas ticis panākts ir puslīdz sakārtota sistēma un jauna ģeopolitiskā situācija, kas varbūt sniegusi lielāku ārējo brīvību, taču cilvēki nav to īstenojuši iekšēji, joprojām paliekot vergi ārējām nosacītībām – saimnieki varbūt palikuši neredzami, taču verdzība joprojām pastāv. Pat Jēzus un Buda, kas varbūt ir izcilākie cilvēki, kas jebkad dzīvojuši, nav radījuši radikālu transformāciju; vai patiešām kāds iedomājas, ka to spēs pareizie politiķi, pareizā sistēma vai ideoloģija?

19. gs. britu politiķis Džons Dalbergs-Aktons reiz teicis:

“Varai ir tendence korumpēties, un absolūta vara korumpējas absolūti.”

Es domāju, ka tas patiešām tā ir; uz esošās sabiedrības fona, lai kāda būtu esošā vara, tā neizbēgami pagrimst. Kamēr cilvēki neuzņemsies atbildību, kamēr viņi nestāsies pretī dzīves problēmām, kā tas nobriedušam cilvēkam pienākas, kamēr viņi gaidīs, lai tās atrisina kāds cits, tikmēr tāda lieta kā “tautas vara’” būs un paliks tikai tukšs apzīmējums.

Pašreiz cilvēki vaino savās problēmās valdību un grib tās nomaiņu; daži vēlas arī iekārtas nomaiņu un kāda harizmātiska līdera nākšanu pie varas. Viņi uzskata, ka tas atrisinās viņu problēmas. Protams, valdība ir pie vainas, taču arī paši cilvēki. Vēlmes gūt baudu un izvairīties no sāpēm, dzīvot labu dzīvi, dēļ, cilvēki ir pieļāvuši ne mazums kļūdu, piemēram, neapdomīgi paņēmuši kredītus.

Bez tam: be careful what you wish! Pašreizējie apstākļi ir diezgan līdzīgi tiem, kādi bija ne pārāk senā pagātnē, kad notika revolūcijas, pie varas nāca autoritāri līderi vai pat diktatori. Cilvēki ir kā dzīvnieki; vairumam pastāv tikai divu veidu domāšana – gūt baudu un izvairīties no sāpēm. Ar tādiem ir viegli manipulēt. Kamēr būs aitas, atradīsies arī gans.

Turpretī nobriedis cilvēks pats uzņemas atbildību par savu dzīvi un apkārtni. Viņš rada un risina, viešot savā un savu līdzcilvēku dzīvēs laimi un kārtību. Ja visi tādi būtu, nebūtu iespējama tāda vājprātīgu līderu nākšana pie varas, kāda notikusi pagātnē.

Reformas rada nepieciešamību pēc jaunām reformām; fundamentāli nekas nemainās. Pati revolūcijas ideja ir bankrotējusi. Kā teicis mans iemīļotais amerikāņu komiķis Džordžs Kārlins:

“This is what this system produces: garbage in, garbage out.”

Īsāk sakot, sūds vienalga kādā podiņā, ir un paliek sūds.

Lai iestātos patiess uzplaukums, ir jānotiek iekšējai revolūcijai.

3. mīts. ‘’Esošā ekonomiskā krīze pāries, ja tiks veiktas pietiekamas finansiālās ‘’potes’’. Katra valsts atsevišķi, ja būs pietiekami stipra, spēs pārvarēt krīzes sekas un atkopties, lai varētu turpināt to pašu veco, nacionāli savtīgo kursu, kāds bijis līdz šim, nedomājot par citiem. Izdzīvo stiprākais – un tā lai tas paliek! Ekonomikā ir vērojami kāpuma un krituma periodi, un šis nav nekāds izņēmums – recesijai sekos kāpums.’’

Protams, ekonomikā patiešām ir kāpuma un krituma periodi, un kaut kad patiešām būs vērojams kāpums, taču tas nenotiks, saglabājot esošo politiku. Esošā politika pati ir šīs krīzes cēlonis. Alkatība ir radījusi pašreizējo stāvokli. Šajā konkurences cīņā bagātie kļuva vēl bagātāki, bet nabadzīgie vēl nabadzīgāki. Attīstītajās valstīs tika uzkrātas lielas bagātības – vairāk nekā vajadzīgs, noplicinot attīstības valstu resursus un atstājot tās iekšējo nemieru un karu virpulī. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kurā 1/ 3 pasaules iedzīvotāju dzīvo pārticībā un bauda visus civilizācijas labumus, kamēr pārējām 2/ 3 ir jāsamierinās ar 15 % pasaules resursu un jādzīvo uz bada robežas. Tas viss notiek uz planētas, kas ne tikai varētu pabarot 6,7 miljardus iedzīvotāju, bet saražot vēl 10 % pārpalikuma.

Vecie gājieni nepalīdzēs. Šī krīze ir daudz nopietnāka par 1930-o gadu krīzi. Mums ir jāsastopas ar bezprecedenta grūtībām. Ja kādam liekas, ka viss atrisināsies pats no sevis, valdībām rīkojoties pa vecam, lai palasa vai paskatās ziņas par protesta gājieniem un nemieriem, kas norisinās pilnīgi visur; lai pieskaita tam faktu, ka daudzās valstīs pat saldūdens kļūst par deficītu, tādējādi kalpojot par potenciālu kara iemeslu; lai ņem vērā imigrantu plūsmu no attīstības valstīm un augošo terorismu arābu un citās valstīs – nez kāpēc neviens neņem vērā, ka tā visa cēlonis ir neciešamie dzīves apstākļi šajās valstīs – laimīgi cilvēki nekļūst par teroristiem; un Rietumi ir līdzvainīgi pie šo apstākļu radīšanas, jo izlaupījuši šīs valstis un atstājuši tām niecīgas iespējas starptautiskajā tirgū, nemaz nerunājot par to, ka tādas valstis kā ASV lobē sev izdevīgus līderus un organizācijas. Pasaule kļūst arvien vairāk pārapdzīvota, bet resursu – arvien mazāk un mazāk. Globālā sasilšana un citas vides problēmas, šķiet, tikai akcelerējušas šī haosa attīstību.

Līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka vienīgais, kas var atrisināt šo dziļo krīzi ir savstarpēja dalīšanās globālā līmenī. Šī principa īstenošana prasa no katra cilvēka “pieņemt sava brāļa vajadzības par savas darbības mērauklu’’.

Taču to viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Tie cilvēki, kuriem dalīšanās šķiet pašsaprotama, ir mazākumā. Vairums cilvēku ir uzauguši un pieraduši domāt konkurences garā, attiecinot dabisko izlasi uz cilvēku sabiedrību; viņiem šķiet nepieņemama doma par dalīšanos ar citu cilvēku, ja vien tas nav radinieks. Tie ir cilvēki, kas attaisno savu egoismu, vispārinot to kā neatņemamu cilvēku būtības sastāvdaļu un atrodot neskaitāmus citus attaisnojumus tam, ka “katram jādomā par sevi’’.

Jau sen ir nākts klajā ar vairākām idejām, kā uzlabot pasaulē esošo situāciju saistībā ar resursu sadali. Viena no labākajām, ko esmu dzirdējis skan šādi. Valstīm ir jāizveido starptautiskais fonds, kurā katra valsts ieguldītu tik daudz līdzekļu, cik sapelna, taču saņemtu atpakaļ katra pēc savām vajadzībām.

Protams, tas nozīmē, ka bagātajām valstīm no šī fonda būtu proporcionāli mazāks labums nekā nabadzīgajām. Un tieši šī iemesla dēļ, šī ideja pašlaik nevar tikt pieņemta. Katra valsts vēlas aizstāvēt tikai un vienīgi savas intereses un dominēt pār pārējām. Un bagāto valstu iedzīvotājiem šādas idejas īstenošana arī ir nepieņemama.

Taču es jau teicu, ka bagātajām valstīm ir tikai proporcionāli mazāks labums, faktiski – visas valstis saņem pēc vajadzības un visi ir apmierināti, protams, tikai ne alkatīgie komercializācijas spēki, kuri palaiduši globalizācijas mehānismu, kuri allaž grib vēl un vēl un kuriem nekad nav gana. Pēdējie izturas kā šīs planētas saimnieki. Bet vai tad šī planēta mums pieder? Pie optimālas resursu sadales pietiek visiem 6,7 miljardiem iedzīvotāju un vēl paliek pāri.

Var likties, kāpēc gan mums, rietumniekiem, būtu jāpalīdz nēģeriem Āfrikā? Viņi ir tik stulbi, ka izlaupa humanitārās palīdzības kravas un tikai nemitīgi iesaistās pilsoņu karos, cita starpā sataisot vēl duci bērnu, kam pēc tam lemts nosprāgt badā. Taču Rietumi ir līdzvainīgi pie tā, ka tur valda tāda nedrošība un līdzsvara trūkums, ka cilvēki spiesti tā rīkoties. Pēc koloniālās sistēmas sabrukuma un resursu izlaupīšanas mēs atstājām viņus ļoti grūtā situācijā, nemaz nerunājot par to, ka lielvaras, kuru uzņēmumi darbojas šajās valstīs, nemaz nav ieinteresētas attīstības valstu ekonomiskajā uzplaukumā. Un kas attiecas uz bērnu masveida radīšanu, tad tas ir nevis tāpēc, ka afrikāņiem smadzenes ne tajā vietā, bet gan tāpēc, ka vairāk pēcnācēju nodrošina lielāku iespēju, ka vecumdienās par tevi kāds parūpēsies un lielāku varbūtību, ka vismaz kāds no taviem bērniem izdzīvos.

Vairs nevar turpināt pa vecam. Šī ekonomiskā krīze ir tiešs pierādījums tam, kurp noved nekontrolēta konkurence un globāla mēroga alkatība, t.s., tirgus fundamentālisms. Īslaicīgā periodā minētā ideja par savstarpējo dalīšanos var izklausīties pēc kaut kādas komunistiskas utopijas un – kam vispār lai kaut ko tādu dara? Taču ilglaicīgā periodā pierādītos, ka tā sniegtu starptautisko attiecību noregulēšanos un labdabīgu un mierīgu fonu stabilai sadarbībai. Bez tam tas ir vienīgais risinājums; ja kāds par to šaubās, tad, ja nekas nemainīsies, pēc gadiem 2-5 haoss būs tik milzīgs, ka izvēle būs acīmredzama – pasaules gals vai starptautiska sadarbība. Nedrīkst stādīt nacionālās intereses augstāk par visas pasaules interesēm. Tas ir jāsaprot vienreiz par visām reizēm.

Kāds var jautāt: kāpēc man jādalās ar kaut kādu nēģeri Āfrikā? Atbilde: nu, kaut vai tāpēc, ka tu varēji piedzimt viņa vietā. Tava drošība ir nepastāvīga; šodien visi par naudu pieejamie prieki, rīt – krīze, bezdarbs, kataklizma, karš. Un vispār tas nav taisnīgi. Jo šis nēģeris ir tavs brālis. Jo visi cilvēki būtībā ir Viens. Jo bez mīlestības šajā pasaulē nekam nav vērtības, bet īsta mīlestība nozīmē arī rīcību un atbildību.

Taču lielākā daļa cilvēku šādi nejūtas. Pasaulē ir garīgā krīze.

Turpinājumā par tās cēloņiem…


M.D. Edžiņš
, pārpublicēts no www.orb.lv


  • Labojums pirmajām rindkopām.

    Problēma “Eiropas atkarība no nestabilās Krievijas gāzes piegādes” ir pateicoties ASV specdienestu organizētajai Oranžajai revolūcijai Ukrainā (struktūra identiskas kā Sarkanā rožu revolūcija Grūzijā, kuras vadonim arī nezkapēc uzreiz ir problēmas ar Krieviju, bet ar ASV militāristiem rīko kopīgus manevrus un mācības. Un tagad ir Zaļā revolūcija ļaunajā atombumbu lielvalsī Irānā…). Krievijai stabila gāzes tirdzniecība Eiropā ir būtisks ienākumu avots, tapēc ja Ukrainas “nestabilitātes” dēļ arī ir runas ka Eiropai jāmeklē stabilākie piegādātāji, tas Krieviju ļoti var iegāzt. Smagi pietam.

  • Pilnīgi piekrītu autora atziņām. Tik tiešām krīze ir cilvēku galvās.
    Šādas un līdzīgas publikācijas nepārprotami norāda, ka Latvijā ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri tādā vai citādā ceļā ir nonākuši pie līdzīgām atziņām. Arī es esmu šo cilvēku skaitā.
    Tikai ar to vien, ka nu mēs zinām – mums ir domubiedri, ir nepietiekami. Ko līdz kolektīva pasūrošanās par to, ka “pasaule iet uz galu”, ja neseko darbība? Pašreizējie politiskie un ekonomiskie notikumi skaidri norāda uz to, ka nepieciešamas radikālas izmaiņas. Tātad jābūt darbībai. Daudzas idejas ir realizējamas atsevišķas valsts līmenī. Un jāsāk ar Latviju.
    Kā panākt darbību? Pavisam vienkārši – nepieciešams apzināt tos cilvēkus Latvijā, kuri spētu un gribētu veidot sabiedrisku organizāciju ar mērķi integrēt jauno domāšanu Latvijas politiskajos un ekonomiskajos procesos. Varbūt pat ar laiku pārtapt par patstāvīgu politisko spēku.

  • Šis raksts ir spilgts piemērs tam, līdz kādiem neauglīgiem, utopiskiem secinājumiem nonāk tie, kas „zina ne vairāk, ne mazāk, kā izlasa ziņās”. Pasaulē salīdzinoši neliels skaits indivīdu, izmantojot viltīgām metodēm sagrābtu ekonomisko varu un savstarpējas noziedzīgas vienošanās, cenšas paverdzināt un padarīt par savas barošanās sili visu cilvēci, bet raksta autors runā par to, ka krīze ir garīga, pie visa vainīgs mīlestības trūkums, bezpersonificēta alkatība, kaut kādi nezināmi „komercializācijas spēki, kas palaiduši globalizācijas mehānismu”… Kā risinājumu tam visam autors min ideju par „savstarpēju dalīšanos” ar materiālajiem labumiem. Pie kam šim dalīšanās procesam jānotiek nevis starp laupītāju un aplaupīto upuri, bet gan starp mums un Āfrikas bada cietējiem – tātad diviem aplaupītajiem upuriem. Nu, cik tad ilgi mēs tā dalīsimies savā nabadzībā? Kamēr visi nomirsim badā?
    Kas attiecas uz „mītu atmaskojumu”, tad tas viss ir pareizi, tikai šīs aplamības savu negatīvo lomu ļaužu prātos jau ir nospēlējušas un tādēļ to atmaskošanai vairs nav īpašas nozīmes. Jāatmasko būtu citi mīti, kas šodien darbojas un tiek popularizēti arī šajā rakstā.
    Piemēram: 1) Pie krīzes noved nekontrolēta konkurence.
    Nevis nekontrolēta, bet negodīga! Mūsdienās nekontrolētas konkurences tik pat kā nav. Konkurence tiek totāli kontrolēta un regulēta visos līmeņos. NEGODĪGI regulēta!
    2) Nedrīkst stādīt nacionālās intereses augstāk par visas pasaules interesēm.
    Kas ir tā „visa pasaule”? Pareizāk sakot, kas gan cits slēpjas aiz šī jēdziena, ja ne tie paši noziedznieki, kas visu pasauli uzskata par savu barošanās sili. Latvija pēc formālās neatkarības atjaunošanas brīža to vien tik dara, kā ziedo savas nacionālās intereses „visas pasaules interešu labā”. Vai tālu esam tikuši ar šādu ziedošanos?
    3) Rietumi ir līdzvainīgi par postu Āfrikā.
    Vai tikai līdzvainīgi, vai vistiešākajā veidā vainīgi?! Vai nēģeri lūdza tā saucamos Rietumus viest viņu zemē tā saucamo demokrātiju un tā saucamo progresu, jeb tie tomēr bija Rietumi, kas kārē pēc Āfrikas bagātībām tur ielīda un izpostīja pamattautu tradicionālo dzīvesveidu un vidi, radot koloniālo sistēmu?
    4) Koloniālā sistēma ir sabrukusi.
    Koloniālā sistēma nav sabrukusi, kā to apgalvo raksta autors, tā ir tikai progresējusi, iegājusi jaunā kvalitātē. Vai tad, ja dabas bagātību izlaupīšanu koloniālās administrācijas un armijas vietā dara no pašu vietējo vidus iecelti „ķeizariņi” , jāuzskata, ka koloniālā sistēma ir sabrukusi? Āfrikas bagātības kā plūda, tā turpina plūst uz Rietumiem. Starp citu, kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar Latviju. Paši visu sagraujam, demontējam, likvidējam, izvedam. Nekāda pātaga un koloniālā administrācija nav vajadzīga;)

  • diemžēl arvienvairāk un vairāk šis forums tiek piesātināts ar dezinformāciju un ūdeni – netīšām protams tas notika

  • Lasu komentārus (Žulis un Andrejs) un man kļūst baisi. Vai tiešām tāda ir mūsu sabiedrības lielākā daļa?

  • Gunti, lielākā sabiedrības daļa tā arī nespēs mainīties, ja vien:
    a) nedabūs pamatīgus fiziskus triecienus (un, šķiet, ka uz to ilgi nav jāgaida);
    b) pilnībā nenomainīsies 1-2 paaudzes. Bet tad gaišākajiem prātiem un tīrākajām dvēselēm jātiek pie kopīgo jautājumu risināšanas un izlemšanas, lai varētu virzīt sabiedrības attīstību pavisam pretējā virzienā;
    c) visdrīzāk būs abu pirmo 2 variantu apvienojums un drīz viss vērsīsies uz labo pusi.

  • 1. Krīzes nav – ir ilūziju sairšana
    2. Krīzes – ir plānveida darbs
    3. Krīzes nav – ir jārada problēmas, lai piedāvātu radikālus risinājumus.
    ————–
    Ar interesi gaidu nākamos 2-3 gadus, kad Latvijai tiks piedāvāts risinājums. Meģinu minēt kāds tas būs
    – ķīmisko vai radioaktīvo atkritumu uzglabāšana
    – Eiropas militāro apmācību galvaspilsēta (Latvija), jo atrodas bufera zonā starp Krieviju un Eiropu
    – nelegālo imigrantu vai noziedznieku vai arī teroristu nometnes
    ====================
    Iespējams piedāvātais risinājums būs vēl savādāks un radikālāks. Tomēr pirms to ievieš, ir jāatbrīvojas no iedzīvotājiem. Tas arī šobrīd notiek – vienvirziena biļetes ir vispopulārākais pirkums Latvijā.

  • Šādi par Latviju raksta ārvalstu prese:D
    Europe’s sickest country http://www.cbc.ca/world/story/2009/02/26/f-rfa-parry.html

  • izskatās te daži dzīvo lielās ilūzijās – redz nomainīsies paaudzes ar gaišiem prātiem..
    vai tad tiešām tas nav skaidrs ka šie mazie bērni kas tagad nāk ir vēl vardarbīgāki, bez nekādas cieņas pret pieaugušajiem, narkomānija starp viņiem izplatās milzīgos tempos, nerunājot nemaz par dzeršanu… bērniem nekas neinteresē, caurām dienām viņi pavada pie datoriem – jūs vispār esat kādreiz pievērsuši tām spēlēm uzmanību?? + Žulis labi pateica un šie daudzie raksti neko NERISINA, mēs ejam uz grunti, bet jūs apsriežas cik labi būtu kad viss būtu forši

  • Norādiet lūdzu kaut uz vienu šeit rakstu kas mudinātu risināt KONKRĒTAS šī brīža problēmas – es pat teiktu draudus?? Varbūt tās lietas ir labas, bet mēs drīzāk pazudīsim no kartes iekams KAUTVAI vienu lietu no tā ieviesīsim, jo draudus tas nekādā mērā neitralizē, pat neidetificē

  • vēl jo vairāk katrā rakstā jūs strīdieties savā starpā, tā var pusmūžu diskutēt un pamosties zārkā – piedodiet atvainojiet

  • Tev ir taisnība. Tomēr vēlos norādīt vai atgādināt, ka šis portāls ir izlgītjošs – tas arī viss.
    ——————–
    Ja vēlies kaut ko darīt – dari – negaidi, kad citi beigs strīdēties vai piedāvāt tev risinājumus.
    ——————–
    Par paaudzēm tev ir taisnība – vēl lielāka bērnu degradācija bija tikai 17-18 gadsimtā Eiropā. Tomēr, lai pārmaiņas būtu iespējamas, ir jāstrādā pie jaunās paaudzes – kā redzi vecā neko nešurī – tikai strīdās, runā pa tukšo un filozofē. Tas arī viss. Lūk tev virziens vairākiem gadu desmitiem.
    —————
    atru risinājumu nav, jo lai savrtītu šitādas ziepes vajadzēja daudz gaud un rūpīgu plānošanu un asusu prātus. Tieši tas pats ir nepieciešams, lai izvilktu sevi un palīdzētu citiem izvilkties no bedres.

  • bez ārējiem faktoriem, kāda ir LV problēma?? – korumpēti, nodevīgi, savtīgi noziedzinieki kas ir pie varas, kā var ar to cīnīties?? ar vēlēšanām! kas notika pašvaldību vēlēšanās?? tika iebalsoti visi tie paši noziedzinieki (gan JL, PS, LPP, un SC daudzi tur nav citādāki), par ko balsoji IVO??? ko jūs izdarījāt lai to novērstu??? spriedēlējāt par vēdu sabiedrību?? ko tas dod??

  • vēl iepriekšējam klāt jautājums:
    ja diebnvidosetijas iedzīvotāji nedēļu iepriekš zinātu ka viņus noklās ar katjušu raķetēm, vai viņi turpinātu savus ikdienas darbus??

  • nu tad ņemot iepriekšējo jautājumu, izglītojoties šajā portālā ir līdzvērtīgi savu ikdienas darbu turpināšanai

  • Politiķiem nav nozīmes, jo politika neko nerisina, nav risinājusi un nerisinās – tas ir mākslīgs veidojums, lai atsavinātu tavu atbildību par sevi no tevis.
    ——
    Visa dzīve ir tehnoloģisku lietu salikums – pārtika, pajumte, siltums, elektrība, apģērbs, transports un komunikācijas – kāds tam sakars ar politiķiem? Nekāds. Nav nozīmes tam par ko tu balso vai nebalso vispār, jo demkrātija eksistē tikai, ja katrs un visi cilvēki piedalās sava likteņa lemšanā un uzņemas par sevi atbildību katru dienu nevis vienreiz 4 gados.
    —–
    Labrīt.
    ——

  • Uztraucies un uzņemies atbildību par sevīm – neķer kreņķi par aitu baru, kas grauž žali un domā, ka gani (politiķi) ir domāti, lai darītu aitas laimīgas.

  • piekrītu
    bet valdība tas ir veids kā nodibināt šajā valstī i konceptuālo varu i idioloģisko varu – ja saproti ko ar to domāju
    mēs dzīvojam kā mūs pārvalda!
    kas pie pārvalldīšanai pie ragiem – te jau jāatgriežās pie iepriekšējiem komentāriem

  • neskatoties uz aitu baru
    vai tas būtu pareizāk ja katrs rūpētos par katru veidojot vienu kopu – un no tā izrietošas iespējas

  • Citiem vardiem sakot – šobrīd pasulē gandrīz visi savvaļas dzīvnieki (cilvēki) ir domisticēti – tas ir kļuvuši par mājdzīvniekiem (demokratizēti). Priekš vieņiem savvaļa neko nenozīmē – viņiem brīvības augstākais punkts ir tikšana vaļā no fermas īpašnieka vai kļūšana par savas fermas īpašniekiem.
    ===========
    Tu esi pieradināts, jo domā feermas īpašnieku terminoloģijā – ferma (valsts), laba fermas pārvaldība (politika), fermas sainieciskā darbība (valsts ekonomika)…
    ———-
    Vai tu gribi dzīvot par katru cenu fermā, kurā saimnieks par tevi rūpējas, baro, lai no tevis gūtu saimniecisku labumu? Vai tu esi savvaļas radība, kas nepakļaujas un uzņemas atbildību par sevi?
    ———-
    99,9% tautasforumiešu ir dzīvnieki fermā, kas domā un spriedelē par labiem fermas pārvaldības principiem jeb, kā Latviju izvest no krīzes.

  • Kamēr tu vēlēsies, ka kāds tevi pārvalda, tikmēr tu tiksi izmantots jeb cirpts, jeb nokauts, jeb devis izdētās olas tiks savāktas, jeb no tevis slauks…
    ———-
    Lai izietu ārā no sava cikla tev ir jāsaprot, ka politika nevienu no sadzīves lietām nevar atrisināt – visa ikdiena ir tehnoloģisks izaicinājums.
    ———-
    Kādu nozīmi politikai piešķiertu 7 miljradi cilvēku, kas ražotu paši sev pārtiku, uzceltu paši sev pajumti, nodrošinātu to ar pašražotu siltumu un elektroenerģiju, izgatavo sev apģērbu, relatīvi ātri pārvietotos (vienalga kā – ar zirgu, kājām, elektromobīli vai vēl kaut ko)
    ———
    Nekādu.

  • ja pareizi tevi sapratu, šeit sākumā mana atbilde tev, mēģini līdzību saskatīt http://www.youtube.com/watch?v=2KsogWEHHa4&feature=related

  • Tu domā, ka tu dzīvo civilizētā pasaulē – ha ha. Ja tu sāks darīt kaut ko, kas ir patiesipret globālās fermas konceptu, tad lūk kāds būs iznākums – pa vidu sākas smukas dažas dienas vecas bildītes.
    http://www.youtube.com/watch?v=1ur9duUg0Wo&feature=related
    —————
    Saproti – ne tu, ne es, ne mēs visi kopā – nostājoties pret jeb radot konfliktu ar fermas koncpeta patenta turētājiem un ieviesējiem, mēs zaudēsim.
    ========
    Ja vēlies darīt kopā, tev ir jāsaprot, ka darbība kopā var būt tikai, ja pilnīgi visi mēs esam kopā – visas valodas, nācijas, amati (policisti, kareivji, skolotāji…) – tikai kopēja un vienota rīcība neziraisīs konfliktu vai arī ļoti nenozīmīgu konfliktu izmisīgajiem fermeriem, kas sev izrakuši bunkurus dziļi pazemē, kur noslēpties, ja pēkšņi tā arī notiek.
    ————–
    Kas notiks pēc tam. Visdrīzāk, ka fermeri no bailēm no atriebības nospiedīs sarkno pogu, un, kad iznāks virszemē, tad no dzīvībasmaz kas būs palicis pāri – no cilvēka visdrīzāk nekas.
    ===========
    Lūk cik ļoti daži cilvēki ir pazaudējuši prātu.

  • Nav tāda jēdziena, kā godīgs politiķis, jo politikas būtība ir uz savtīgumu (meliem, apmuļķošanu, izkruķīsanos…) balstīta. Savtīgums, lai būtu veiksmīgs, pieprasa lielu lielu neogdīgumu.
    ———-
    Par to nav nozīmes vispār diskutēt. Ja tev par to ir šaubas – ej politikā. Pēc tam atraksti. Vari arī neiet un parādīt man vienu “godīgu” politiķi.

  • piekrītu teiktajam, bet:
    kāda tad ir izvēle?? ieņemt ērtākas vietas un izbaudīt izrādi tad izrāde būs tāda kādu to pasūtīja fermeri
    vai uzvest savu izrādi kurā jau parādās % par laimīgām beigām, pat ja lokālā mērogā..?
    man pat prātā neienāca doma par civilizētu pasauli

  • Es tevi nevēlos apbēdināt – ātras izvēles nav – izvēli tavā vietā ir izdarījuši tavi snču senču senču… senči, kas izvēlējās savtīgumu (tātad neprātu), kā savas dzīves modeli.
    —————-
    Sistēma, kurā tu dzīvo, ir veidota vairākus gadu tūkstošus. tā ir pieslīptēta, izslīpēta un atstrādāta. Ir ļoti maz nezināmā – viss iet pēc smalka plāna. Arī tādi kā tu ir ieplānoti – viņī ir vajadzīgi, jo, lai būtu saucamais “progress” (tas nekad nevienam nav paskaidrots, ko tas nozīmē tālā nākotnē), ir vajadzīga opozīcija – tādā veidā berzējoties pasauli var bīdīt uz priekšu diezgan ātri.
    —————
    Fermeriem vislielākās bailes ir no stagnējošām sabiedrībām, kas ir sasniegušas attīstību (vienalga kādu – garīgu, tehnoloģisku vai vēl kādu). Ar šādām sabiedrībām ir grūti manipulēt. Ar mums var manipulēt, kā ar marionetēm – pēc sirdspatikas, jo mēs esam aitu bars, kas grauž zāli, un domā, ka fermeri ir šeit, lai palīdzētu sasniegt mūsu dzīves mērķi – kļūt laimīgiem.
    ————-
    Koncepts par laimi ir viskrutākais izgudrojums pasulē, kas tiek pārdots caur reklāmām, filmām, teātriem, grāmatām… – un mēs, graužam šo info neizdomājoties ne sekundi.
    ——–
    Mēs visi gribam būt laimīgi, atlik atrast īsto fermeri, kas vedīs uz laimīgo zemi – ha ha.

  • ko tu piedāvā? nasing duuingu?

  • Strādāt pie pasīvās pretošanās – radi maksimāli iespējamo tehnoloģiski no sistēmas neatkarīgo dzīvesstilu.
    —–
    Principā vari izprast sistēmu, un to izmantot savā labā, jo dzīvo Civilzētajā pusē. Tu drīksti rīkoties pēc savtīgiem principiem, tev ir pieeja starta kapitālam, zināšanām, cilvēkresursiem un tirgum. Esi savtīgs, jo par to tiksi labi atalgots. Savu atalgoju tad varēsi izmantot jau cēlākiem mērķiem.
    ——-
    Piemēram, ja tu būtu piedzimis sievietes ādā Āfrikā vai Tuvajos austrumos, tad man tev nebūtu padoma.

  • tad tas gan būtu pārāk traki :))
    es ļoti labi saprotu tavu pozīciju, tomēr daudzkam nepiekrītu .

  • Arī nevajag piekrist – pats kādreiz tā izsecināsi bez maniem bezvērtīgajiem padomiem

  • vnk ja bruks visa sistēma – pastāv liela varbūtība ka tava neatkarība tev neko nelīdzēs, tā būs bezvērtīga ja būs kāds kurš būs stiprāks par tevi :)

  • Lai tā būtu. Kā vēlies.
    ———
    Pēc tev zināmā plāna sistēma sabruks, bet pēc man zināmā plāna sistēma nebruks – tas, kas šobrīd notiek, ir varas sakoncentrēšana nevis brukšana.
    ———
    Sistēma nonāk kulminācijas punktā, kad cilvēki vairs nav vajadzīgi – visu darīs mašīnas. Jau šodien to dara – pēc 15-20 gadiem tu būsi vienkārši nevajadzīgs. Neviens tev speciāli nenāks pakaļ – vienkārši būs vienalga (visā pasaulē notiek sabirdrisko labumu samazināšanas – medicīnas aprūpē, sociālo pabalstu jomā, izglītībā…). Ja vēlēsies ilgāk padzīvot, tad tas vienkārši būs jāmāk. :D
    ====
    Visbiedējošākais ir priekšā.

  • Vai arī tu atnesīsi visiem gaišu nākotni. Man principā vienalga.:D

  • Zināšani.
    —–
    Esot pieņemts jauns likums par to, ka policistus nedrīkst fotogrāfēt, ja tev nav žurnālista licenzes. Sodes esot milzīgs.

    Kāds, kas nebiju es, nofotogrāfēja policistus divas reizes (pirmo reizi janvāri un otro reizi maijā), un šo kādu panāca, un mēģināja aizturēt par pārkāpumu.

    Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam Policejiskā Valstī – policijai ir deleģēta gandrīz neierobežota vara.
    ——-
    Latvijā vārds BRĪVĪBA vairs vispār neko nenozīmē.

  • Nedomāju, ka pašreizējā krīze ir garīga. Kaut arī ir arī garīgā krīze.
    Pašreizējā krīze ir tautas vairākuma nepamatotas paļāvības dažu grupējumu veidotai varai un kūtruma pašu varas izveidē un kontrolē dēļ.
    -
    Tas pieļāvis, ka tauta, tautas kļuvušas par šo grupējumu oligarhu suverēnu izmēģinājuma trusīšiem.
    -
    http://www.nra.lv/zinas/24736-latvija-ka-reformu-izmeginajuma-poligons.htm

  • pie mums vēl ziediņi
    kas notiek citās valstīs (amērika, anglija, kanāda u.c.)
    to pa TV nerāda bet mati ceļas gaisā ko policisti nodara cilvēkiem

  • Aigars Bruvelis to Andrejs: Jūnijs 19th, 2009 at 12:54 pm

    Aigar,bet ko darīt,ja viņi paši izplata sevi kompromitējošas bildes?Kā šī- http://www.laiki.lv/riga/

  • Policistiem ir tiesības to izdzēst un tu saņemsi par to lielu sodu. Nezinu cik precīzi. Ja paveiksies nofotgrāfēto aizsūtīt netā pirms to izdzēš policisti, tad iespējams bildi vars izmantot, kā vienu no pierādījumiem. Sodu tu saņemsi tik un tā.

  • Man atliek sev pajautāt, kurā pusē (pēc viņu pašu skaidrojuma, izpratnes) ir Aigars, Andrejs, … katrā ziņā kā atbalstītājs, veicinātājs, …

  • Es neesmu tu – es nedalu pusés un nometnés – dalíšana rada konfliktu.

  • Nemuldi, vai citiem vārdiem, beidz grozīties kā sūdīgs vējrādītājs. Ja nav ko atbildēt vari arī paklusēt, piecietīšu, jo tāpat jau nekad neatbildi kaut drusciņ no tā ko jautāju.
    Neatceros arī ka mēs būtu kopā cūkas ganījuši, vai vienā podiņā čurājuši.
    Katrs cilvēks ar savu rīcību kādu atbalsta un citu neatbalsta, neatkarīgi ko viņš grib vai negrib… Bet kā jau teicu, Tev sen laiks iekļūt lielajā politikā, jo tā vēl izmanīsies kaut kas un nepaspēsi.

  • Labi, kaa gribi, nemuldeeshu.

  • … jo tas ir tavs laucinjsh:D
    ===========
    Diezgan agresiiva tauta te palikusi vispaar – meegjina pat apklusinaat. Nav jau mana probleema. Mana probleema ir taa, ka man meedz nepatikt sanjemt agresiju – it iipashi anoniimu. Tiem, kam ir sakaams man sliktas lietas, driikst atklaat savu iisto vardu, jo ar mani driikst iepaziities klaatienee – tad vareesi daliities ar savu saapi pa tiesho.

  • Aigar, jocīgi sanāk. Vispirms uzrakstīji “nemuldēšu” un tad tomēr nenocieties “neuztaisot” un “neiekožot” (izvēlējos vārda labāko formu). Pajautā sev kāpēc gan tā, vai tiešām bija vajadzīgs. Lai gan, ja par pamatu ņem kaķa dabu vienmēr krist uz kājām, tad to var saprast – tikai konkrētajā (un daudzos citos gadījumos) gadījumā jēga kāda no tā…
    Līksmus svētkus! Jaukus pēcsvētkus. Visiem.

  • Pajautā pats sev, ko tu no manis gribi.

  • Ko tu mācies virsū, kā melns mākonis, ar savām problēmām un citu cilvēku vērtējumiem un izvērtējumiem. Vai tu visā nopietnībā domā, ka tas kādam noder?

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.