G.Ošeniece: ‘Pirmie skolotāji – māte un tēvs’

Skolotāja profesijai, protams, ir vislielākā nozīme sabiedrības attīstībā. Viņš ir gan ceļa rādītājs, gan filozofs un draugs, kas pamāca, dod padomu un zināšanas kā bezmaksas dāvanu, lai pasargātu cilvēci no visa veida ļaunuma. Skolai un skolotājam mūsdienās būtu jāuzņemas ārkārtīgi svarīgais uzdevums – sākt runāt par sava sadarbības partnera – ģimenes – lomu un uzdevumiem.

Abiem, gan skolai, gan ģimenei, ir kopīgs uzdevums – audzināt jauno paaudzi. Ģimene pašlaik ir vissmagāk cietusī sabiedrības transformācijas procesos. Atliek vienīgi skolas lielā vara atjaunot un uzturēt sabiedrībā nepieciešamos morāles kritērijus un saglabāt dzīvu ģimenes vērtību.

Šīs sērijas rakstos mēs runājam par senajām Vēdu zināšanām, ko var uzskatīt par dzīves mācību un kurās var atrast atbildi uz jebkuru sev interesējošu jautājumu. Šīs zināšanas ir tik vienkāršas un ērti pielietojamas, bet reizē arī tik visaptverošas un sistemātiskas, ka, pielietojot savu labo gribu, mēs ātri vien varētu atrisināt daudzas no pastāvošajām problēmām. Īstenībā šīs zināšanas jau mīt mums katram dziļi sirdī, tikai dažādi materiālās dzīves uzslāņojumi un dabīgais egoisms mums traucē pieņemt šīs tik vienkāršās likumsakarības. Būtībā visa cilvēce gadu tūkstošiem ilgi ir dzīvojusi, pieturoties pie kāda vienojoša iekšējā orientiera – tradicionālajām vērtībām un noteiktas pasaules kārtības. Tikai pēdējo simts gadu laikā ir notikušas kardinālas pārmaiņas, ko izraisījusi tehniskā revolūcija, darvinistiskā teorija un pasludinājums, ka Dieva nav. Kāpēc mums turēt šīs jaunās, mūžam mainīgās teorijas par patiesību, bet neatgriezties pie senām, jau pārbaudītām lietām?

Turpinājumā apskatīsim dažas pavisam loģiskas un vispārpieņemtas vēdiskās nostādnes par bērna audzināšanu un skološanu ģimenē. Mums būs interesanti redzēt, ka daudzi aspekti caur latviskajām tradīcijām gadu tūkstošu garumā ir atnākuši līdz mūsdienām un tiek praktizēti vēl aizvien. Tikpat svarīgi būtu salīdzināt šīs nostādnes ar mūsdienu absurdu un saskatīt cēloņus daudzām nevēlamām parādībām, lai pārdomātu, izsvērtu un pieņemtu citādus lēmumus.

Vēdiskie raksti saka, ka bērna pirmais skolotājs ir māte, un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai viņa pati būtu kopā ar savu bērnu līdz 5 gadu vecumam. Pēc bērna piedzimšanas viņai vajadzētu skaitīt lūgšanas, lai bērns izaugtu par labu cilvēku un viņa mūžs būtu laimīgs, viņai jādzied dziesmas, jādod bērnam pirmās elementārās zināšanas par Dievu, dabu (augiem, kokiem, dzīvniekiem), viņai jāmāca mīlēt, rūpēties, sadarboties, būt mierīgam un līdzsvarotam, runāt patiesību un darīt labu. Mātes uzdevums ir ielikt bērnam stingru pamatu tālākajai izglītībai, tāpēc Vēdas saka, ka māte ir vienlīdz vērta ar simts skolotājiem. No 5 līdz 8 gadu vecumam bērna skolotājs ir tēvs. Viņš turpina mātes iesākto un ar kopīgu aktīvu darbošanos (spēli, sportošanu, darbu) veicina bērna interesi rīkoties kādā jomā, rūpēties par pārējiem ģimenes locekļiem un uzņemties atbildību. Vēdas saka, ka tēvs ir līdzvērtīgs desmit skolotājiem.

Mājām un ģimenes izglītībai ir vairākas ļoti svarīgas funkcijas:

  1. fizisko vajadzību apmierināšana – veselīgu ēšanas paradumu, mājas labiekārtošanas, ģērbšanās kultūras, veselības uzturēšanas metožu apgūšana;
  2. intelektuālā attīstība, piemēram, dzimtās valodas apgūšana. Mātas seja šajā ziņā ir pirmā mācību grāmata. Bet tēva darba novērošana un atdarināšana ir pirmā mācību stunda;
  3. emocionālā attīstība – ģimene ir institūcija, kurā visus kopā saista mīlestības un savstarpējas pieķeršanās saites. Tās ir vissvarīgākās un nepieciešamākās psiholoģiskās vajadzības ne tikai bērniem, bet arī pašiem pieaugušajiem. Ģimene dod emocionālo drošību un pašpārliecinātību. Bez mīlestības ģimenē bērns izaugs dzīvē vīlies un rezervēts, bet pārliekas rūpes viņu izlutinās;
  4. sociālā attīstība – ģimene ir miniatūra sabiedrība, te bērns apgūst savas sociālās prasmes: līdzjūtību, mīlestības izrādīšanu, sadarbošanos, dalīšanos priekos un bēdās, iecietību, kalpošanu un upurēšanos;
  5. morālā attīstība – bērns pārņem no ģimenes tajā valdošos tikumus – patiesību, godīgumu, taisnīgumu, precizitāti, labas manieres, likumu ievērošanu, cieņu pret vecākiem cilvēkiem, mazāko un vājāko aizstāvēšanu;
  6. estētiskā audzināšana – ģimenē bērns gūst izpratni par lietu un ideju skaistumu; mājas iekārtojums, tīrība un dekorācijas veido bērna izpratni par skaisto;
  7. garīguma audzināšana – pašrealizācija un Dieva likumu kā Augstākās Gribas respektēšana, sevis kā individualitātes un sava dzīves mērķa apzināšanās;
  8. pilsoniskā audzināšana – no ģimenes bērns mācās attieksmi pret savu tautu, valsti un patriotismu. Mātes mīlestība un tēva noteikšana disciplinē bērnu un sagatavo viņu par labu un atbildīgu pilsoni;
  9. kultūras tradīciju saglabāšana un tālākā nodošana – ģimenes relikvijas, tradīcijas, paražas un rituāli, vērtības un normas nosaka katra ģimenes locekļa uzvedību;
  10. darba audzināšana – iepazīšanās ar darba dzīvi caur vecāku nodarbošanos, piedalīšanās ģimenes darbos utt.

Mājas kā bērna pirmā skola
Būtu ļoti svarīgi aktualizēt šo izglītības aspektu – mājas kā bērna pirmā skola – aktīva un nozīmīga neformālās izglītības iestāde, kur pirmie skolotāji ir paša māte un tēvs… Mājas ir veselīga, bērnam pazīstama, droša vide, kurā notiek personības attīstības process – no idejas par bērna radīšanu līdz pat sirmam vecumam. Ģimenē ieaudzinātā uzvedība un rakstura īpašības ir netiešs un ļoti noturīgs izglītošanās veids. Pat necila būdiņa ir mājas, ja tajā valda mīlestība, savstarpēja tuvība, siltums un sapratne, prieks, svētums. Bet māja ir tukša un sausa skaņa, ja tajā nevalda mīlestība un savstarpējas kalpošanas gars. Tad māja ir tikai būvmateriālu kompozīcija, tad pat visdižākā pils ir tukša, nedzīva un kļūst par elli tās apdzīvotājiem.

Ģimene vienmēr ir bijusi vislabākā vieta, kur iemācīties dzīves mākslu. Ģimene ir fundamentāla sabiedrības vienība, vissenākā sociālā institūcija, no kuras izriet visas citas sabiedrības parādības. Skolotāji, runāsim par mātes lomu bērna audzināšanā! Mācīsim šodienas mazās skolas meitenes, kas reiz būs topošās māmiņas, cik svarīga ir sievietes sūtība, uzrunāsim jau esošās māmiņas, liksim viņām aizdomāties par tiem uzdevumiem, ko viņu vietā nevar izpildīt neviens cits – ne pirmskola, ne algota aukle, ne skola. Jau Napoleons reiz teica: “Dodiet man labas mātes, un es jums došu izcilu nāciju!” Visas diženās personības, runājot par savu panākumu sasniegšanu, vienmēr uzsvērušas mātes lomu savā tapšanas ceļā.

Tikai sasniedzot 8 gadu vecumu, bērns ar svinīgu ceremoniju tiek ievadīts skolas dzīvē un nodots skolotāju aizgādniecībā. Bērna nosūtīšanu skolā Vēdas sauc par otrreizējo piedzimšanu. Svarīgi atzīmēt vēdisko uzstādījumu, ka zēniem nepieciešams skolotājs – vīrietis, bet meitenēm sieviete – skolotāja. Skološanās sākumā viņš vai viņa novēro bērnu un saudzīgi aprūpē viņu, lai bērns justos tikpat labi kā mātes klēpī.

Skolā visi ir vienādi
Mācību laiks atkarībā no apgūstamā līmeņa ilgst līdz 24 gadu vecumam. Vēdas uzsver, ka mācību laikā jāievēro pilnīga seksuāla atturība (celibāts), lai domas nenovēršas no zināšanu apgūšanas. Vēdiskajā psiholoģijā un medicīnā ir izstrādāts pārliecinošs pamatojums, kā iztērēta seksuālā enerģija atņem spēku garīgai, intelektuālai un arī fiziskai izaugsmei. Tāpēc svarīgs mācību priekšmets vēdiskajā tradīcijā bija paškontroles apgūšana, kas mācīja, kā savaldīt savu jutekļu tieksmi pēc baudas un apmierinājuma. Labāk apgūt mācību vielu, attīstīt krietnāku raksturu un vieglāk koncentrēties ir tad, ja apmācāmā dzīves veids ir pēc iespējas elementārāks: vienkāršs apģērbs, parasts ēdiens, cieta gulta, maz komforta. Vēdiskie likumi saka: skolā visi ir vienādi, vienalga, vai tas ir princis, augstmanis, bagātnieks vai vienkāršu kalpotāju bērns. Jo minimālāks būs komforts skolas laikā, jo vairāk jaunietis ilgosies pēc ģimenes dzīves. Mūsdienās bērniem ir iespēja tikt pārsātinātiem ar vecāku gādātiem materiāliem labumiem, tāpēc viņiem ļoti grūti izveidot noturīgas un sirsnīgas attiecības.

Izglītošanās periods cilvēka dzīvē beidzās ar nokārtotu eksāmenu un iegūtu profesiju. Nākamais dzīves posms ir laulība. Cilvēks, kas grib dzīvot laicīgo dzīvi, izvēlas laulības dzīves kārtu, nodibina ģimeni, audzina bērnus un, lai iegūtu līdzekļus, strādā sabiedrībai derīgu darbu atbilstoši savām īpašībām. Vīrietis, kam interesē sievietes, vēdiskajā tradīcijā dabiski izvēlas šo dzīves modeli. Tie, kam neinteresē materiālā darbošanās un sievietes, senajos laikos izvēlējās atteikšanās kārtu un nodevās garīgām lietām, uzņemoties atbildību par visu cilvēci un kļūstot par ,,Tēvu” visiem pārējiem. Vecpuiši kā tādi mūsdienu izpratnē nepastāvēja, jo egoisma un bezatbildības izpausme tika novērsta jau skološanās laikā, kur vajadzēja mācīties uzņemties atbildību par ģimeni un apvaldīt savas iegribas, pārvēršot tās augstākos mērķos. Mūsdienu vecpuiši ērtības labad nevēlas ierobežot savu brīvību un uzņemties rūpes par citiem, bet vienlaicīgi tomēr uztur seksuālus sakarus ar sievietēm, tādējādi radot sajukumu sabiedrībā (bezlaulību, sievietes necienīšanu, dzimstības samazināšanos, nedrošību) un izmaiņas sievietes tikumiskajā uzvedībā.

Ģimenē, veselīgā gaisotnē ,,Dievam par godu” tiek radīti un audzināti bērni. Vēdiskā metafizika saka, ka bērni nepieder vecākiem, to īstenais tēvs ir Dievs un īstenā māte ir Daba, viņi tikai ienāk šajā pasaulē caur laicīgajiem vecākiem. Bērni patiesībā ir neatkarīgas Dvēseles, Dieva bērni, kas, vecāku aprūpēti, dzīvo Dieva likumiem atbilstošu dzīvi un izpilda savus karmiskos jeb Likteņa uzliktos uzdevumus. Vecāku pienākums ir izprast sava bērna dabu, rūpēties par atbilstošu izglītošanu, nodrošināt viņa attīstībai nepieciešamās fiziskās vajadzības un ar savu piemēru virzīt viņu uz tikumisku dzīvi, labu uzvedību un Augstākajām Zināšanām. Tātad ģimene ir ļoti nopietna un nozīmīga sociālā institūcija. Laulības dzīve ir ārkārtīgi nopietns dzīves periods, kurā visi ģimenes locekļi nesavtīgi izpilda savus pienākumus viens otra labā.

Mūsdienās ir atstātas novārtā zināšanas par to, kas ir šie pienākumi pret bērniem, vecākiem, vecvecākiem, māsām, brāļiem, draugiem, radiem un citiem sabiedrības locekļiem. Pat dibinot ģimeni, lielākajai daļai jauniešu nav nekādas saprašanas, kas ir ģimene, kas ir ģimenes funkcijas, kā veidojas attiecības, kas ir sievas un kas ir vīra pienākumi. Ģimenei, šim dzīves vissvarīgākajam veidojumam, ir veltīti daudzi simti vēdisko himnu, vīra un sievas loma ir aprakstīta visos vēdiskajos rakstos.

Mūsdienu vēdiskie psihologi salīdzina: lai iegūtu autovadītāja tiesības, jāmācās vairāki mēneši; lai strādātu par ķirurgu, jāmācās varbūt pat 12 gadi, bet, lai uzsāktu attiecības vai ģimenes dzīvi, mūsdienās nav jāzina nekas. Ja ar tādu zināšanu līmeni, ar kādu cilvēki dibina ģimenes un rada bērnus, ielās izbrauktu autovadītāji un uz darbu dotos ārsti, apkārtējiem būtu grūti palikt dzīviem. Bet tas, ka ģimenes dzīvi uzsāk pilnīgi nesagatavoti cilvēki, šķiet, nevienu nedz izbrīna, nedz uztrauc.

Vēdiskā izpratnē skolotājs nevar palaist savu audzēkni kā mācības pabeigušu, līdz tas nav gatavs ģimenes dzīvei un saimniecības vadīšanai. Mūsdienās ģimenes dzīves pienākumu apzināšanās pieder pie sociālās dzīves prasmēm tikpat lielā mērā, kā tas bija agrāk. Šeit apgūstamās prasmes atbilstoši vēdiskajām vērtībām ir: godāt savu tēvu un māti, skolotāju un viesi kā pašu Dievu, cienīt augstākstāvošos, ievērot labas manieres, uzvesties pieklājīgi, pret citiem izturēties ar prieku, respektu un līdzjūtību, ievērot tradīcijas un pildīt rituālus, visos šaubu gadījumos pieņemt vecāko autoritāšu padomu, nekaitēt savai veselībai un nenodoties kaislībām, vienmēr ievērot patiesumu, taisnīgumu, savaldību, kļūdu nožēlošanu, lēnprātību un ar godprātību pildīt namatēva, laulātā, tēva un vectēva vai attiecīgi namamātes, sievas, mātes un vecmāmiņas pienākumus.

Tāpēc pirms mēs, skolotāji, vainojam ģimeni, ka tā neaudzina bērnus, mums jāpadomā, kāda tad ir mūsdienu ģimene? Varbūt, ka vispirms jāsāk ar pašas ģimenes audzināšanu?


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 10.aprīļa numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Mani pirms skolas ari sagatavoja tēvs, jo bērnu dārzā negāju, viņš stradāja maiņās, un tas bija iespējams.
    Uļjanovu ģimenes bērnus, kurā auga arī Ļeņins, arī sagatavoja, mācīja māte. Domāju ja vecākiem ir iespēja bērnus sagatavot dzīvei, pat līdz 4 klasei, plus ja ir darbs mājās, tad šāda iespēja ir, tikai jautājums kā uz to skatās darba devēji. Šeit es domāju, kad sievietei jāiet dekrēta atvaļinājumā. Varētu Latvijā kā valstī ieviest kad cilvēks strādā mājas, uzstādot attiecīgo programmatūru mājās, un dokomentāciju nosūtit pa epastu. Šeit es domāju tos cilvēkus kas strādā pakalpojumu sfērā. Šādā veidā sievietēm nebūtu jazaudē darbs. Kad šādu veidu ieviesīs darba devēji Dievs vien zin.
    Kad Latvijā ar laiku tiks izveidoti ekociemati, uzlabota uzņēmējdarbība izglītības sistēma būs savādāka.
    Mazās skolas ir liela kļūda, kad likvidē. Ātrāk vai vēlāk mums pie ta būs jaatgriežas atpakaļ.

  • Kā par piemēru šeit var minēt Ojāra Rodes skolu – 99 balti zirgi, kā mazo skolu. Ja šāda skola būtu vēl ekociematā vidē, tas uzlabotu cilvēka dzīves kvalitāti vairāk, kur cilvēks būtu saistīts ar Dievu, tradīcijām, ģimeni un citam lietām.

  • Sākotnēji šķita, ka veids kā te ir, nav pieņemams. Bet tā visu pārlasot, galu galā var arī tā.
    Ja ņem vērā vispārējo situāciju un visu ko, tad jāsaka, ka vienīgi tēva loma te piesaukta un skaidrota, pasniegta tā, ka visdrīzāk mūs var maldināt. Lai gan ja visu cītīgi un prasmīgi lasa, iedziļinās, tad jau viss ir normāli.
    Ģirt,
    bet, ja mērķis ir izdedzinātās zemes taktika… tad tieši mazo skolu likvidēšana ir tas kas vajadzīgs tam.
    Un arī tāda apmācības sistēma (kāda ir mums) patiesi ir gan dārga, gan neefektīva īpaši mazajās skolās dārga.

  • Mana pirmā izglītība bija bērnudārzs, bet vislabāk es atceros lietas, ko man iemācīja tēvs, kad atgriezās no Sibirijas. Esmu mēģinājusi tās iedot skolēniem, bet laikam tā ir skolotāja vīrieša ietekme, kurai skolotāja- māte nespēj līdzināties.
    Pedagoģiskajā praksē esmu pārliecinajusies, ka par saviem bērniem vairāk uztraucas vecāki, kuriem kaut kas sagājis ripā.(vakarskolā pie manis nāca 75% skolēnu vecāku- uz pārrunām, intereses pēc un arī pēc padoma.) Vidusskolā tās ir mokas- ļoti vajag kaut vai kādu priekšstatu par skolēna vidi, lai saprastu, kas notiek, kā ar viņu kontaktēties, bet var zvanīt, rakstīt pa pastu, dot aicinājumus skolēniem, rikot “vecāku dienas”,atnāk viens, divi, vislielākais skaits – pieci.Kāda te sadarbība? Tu prasi skolēnam pašam, kapēc viņi nenāk? Atbilde- kāpēc to vajag? Man vajag tāpēc, ka skolā visādi dokumenti, kas jānodod ar vecāku parakstiem. Ā, tad jau es arī varu parakstīt! Bet vecākiem jāzina, kādas ir skolas prasības, varbūt es esmu maniaks, ar novirzēm- vajag taču iepazīties! Mājas apmeklējumi vairs nav pieļaujami – tā esot jaukšanās ģimenes teritorijā. Bet reizēm tikai tā var noskaidrot, kas ar cilvēciņu notiek!
    Reizēm es domāju, ka vidējā posmā viņi tā atklausījušies sūdzības par savu pusaudzi, ka negrib liekas nepatikšanas…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.