J.Kučinskis: ‘Galvenie kooperatīvu veidi’

Kooperācija ir iespējama un vēlama faktiski visās dzīves jomās, taču tradicionāli Eiropā visbiežāk sastopamie kooperācijas veidi ir šādi:

  • kredītkooperatīvi jeb krājaizdevu sabiedrības,
  • patērētāju biedrības,
  • lauksaimniecības kooperatīvi,
  • zvejnieku kooperatīvi,
  • piensaimnieku sabiedrības,
  • savstarpējās apdrošināšanas biedrības,
  • dzīvokļu kooperatīvi,
  • darba kooperatīvi,
  • ražošanas kooperatīvi,
  • labības vai citas lauksaimnieciskas produkcijas pārdošanas kooperatīvi,
  • ārstniecības kooperatīvi u.d.c.

[šo un citu kooperatīvu veidu apraksti pieejami J.Kučinska grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”]


Kredītkooperatīvi jeb krājaizdevu sabiedrības

Kredītkooperatīvu galvenais mērķis ir savus biedrus apgādāt ar lētu, piemērotu kredītu. Šim nolūkam kredītkooperatīvi veic pasīvās operācijas (noguldījumu pieņemšana, aizņēmumu sagādāšana u.c.) un aktīvās operācijas (aizdevumu izsniegšana, bankas pakalpojumu sniegšana u.c.). Ir arī jauktā tipa kredītkooperatīvi, kuri bez naudas operācijām nodarbojas arī ar tirdzniecības starpniecību – gan apgādājot savus biedrus ar precēm, gan pārdodot biedru ražotās preces. Kredītkooperatīvu dibināšanai ir šādi galvenie iemesli: 1) naudas līdzekļu trūkums; 2) neapvienotu, mazturīgo personu vājā kredītspēja; 3) augļotāju pieprasītās augstās aizdevumu likmes; 4) piemērotu kredītresursu trūkums valstī.

Mūsdienās katram cilvēkam ir nepieciešama nauda dažādu izdevumu segšanai. Neapdomātu aizņēmumu ņemšana no augļotājiem vai dzīve pāri saviem līdzekļiem labu rezultātu nedod. Apdomīgākie cilvēki cenšas paši iekrāt naudu nebaltām dienām, neparedzētiem vai plānotiem izdevumiem. Taču bez kārtējiem ikdienas izdevumiem dzīvē bieži nākas sadurties ar vajadzību pēc ārkārtējiem izdevumiem. Tā zemniekam nepieciešama laba sēkla, mēslojums, moderni darba rīki, lai veiktu labu sēju un vēlāk no tās gūtu labu ražu. Ja nav iespēju iegādāties visu nepieciešamo, zemnieka darbs izrādīsies mazražīgs, produkcijas pašizmaksa liela. No tā cietīs ne vien katrs individuāls zemnieks, bet arī visa tautsaimniecība kopumā. Tas pats attiecināms uz citu jomu ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, kā arī parastiem patērētājiem. Lai nopirktu labu apģērbu vai satiksmes līdzekli, nepieciešama lielāka nauda, jo lētas preces parasti ir arī nekvalitatīvas, ātri nonēsājas. Te darbojas atziņa: “Es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu preci.” Galu galā šī “lētā” prece iznāk dārgāka par dārgo, jo tās izmantošanas mūžs ir gaužām īss.

Tātad šajos un citos līdzīgos gadījumos cilvēkam ir nepieciešams kredīts. Pareizi izmantojot aizņemto naudu, ceļas darba ražība un arī ienākumi, kas pēc laika ļauj paņemto kredītu atdot un vēl papildus gūt sev peļņu. Arī patērētājs ilgākā termiņā ietaupa, ja pērk labu preci, kas vienlaikus ir arī stilīgāka un izturīgāka.

Kur kredītu dabūt? Lielās bankas maziem aizņēmējiem, it īpaši mazturīgajiem, parasti aizdod nelabprāt, jo arī nelielu kredītu uzraudzība prasa lielu darba patēriņu. Mazturīgos vai pat vidēji turīgos iedzīvotājus lielās bankas uzskata par kredītnespējīgiem. Tādiem labprāt aizdod augļotāji. Taču augļotāju aizdevuma likme ir tik liela, ka ņēmējam no šāda aizņēmuma maz labuma, vai pat nākas bankrotēt un nokļūt parādu verdzībā. Tātad nepieciešams gan viegli pieejams, gan lēts kredīts. Katrs atsevišķs cilvēks tādu sagādāt nespēj, bet to spēj vairāku cilvēku apvienība, kas nodibinājusi kredītkooperatīvu.

Kredītkooperatīvu uzdevums ir izsniegt pēc iespējas lētus kredītus saviem biedriem. Taču, lai to darītu, vispirms šie naudas līdzekļi ir jāsagādā. Tāpēc vispirms jāpieņem noguldījumi, vai arī – jāpiesaista lielāks aizņēmums no kādas citas kredītiestādes. Parasti apkārtnē dzīvo cilvēki, kuriem iekrājusies lieka nauda. Turēt naudu “zeķē” nav visai prātīgi, jo tad tā “nestrādā”, bet tikai zaudē savu vērtību inflācijas iespaidā. Tad nu ir iespēja šo naudu uz procentiem noguldīt kādā bankā, ieguldīt uzņēmumu akcijās vai arī – noguldīt kredītkooperatīvā. Kredītkooperatīvs parasti ir vistuvāk (it īpaši laukos un mazpilsētās) un to vada pazīstami cilvēki. Ja vēl šim kooperatīvam ir laba slava, tad tieši tam ir lielas iespējas piesaistīt apkārtnes noguldītāju naudu. Tas tad arī ir viens no svarīgākajiem kooperatīva pienākumiem – pārliecināt iedzīvotājus par savu drošību, godīgumu un izdevīgumu*. (* – diemžēl pašlaik Latvijā likums neatļauj piesaistīt noguldījumus no iedzīvotājiem, kuri nav kooperatīva biedri, tādējādi liedzot šo visdabiskāko un stabilāko naudas resursu avotu) Ar to krājaizdevu sabiedrība palīdz ne tikai saviem biedriem, bet arī citiem apkārtējiem iedzīvotājiem, kuri par noguldījumiem saņem procentus, iemācās taupīt un racionālāk izmantot naudu.

Kā pārliecināt iedzīvotājus noguldīt naudu kredītkooperatīvā? Pirmkārt, ar labu slavu un autoritāti. Otrkārt, aktīvi propagandējot taupības un krāšanas lietderību, audzinot sabiedrībā taupības tikumu. Te parādās kooperatīvu izglītojošā un tikumiskā nozīme. Un visbeidzot, piedāvājot ļaudīm izdevīgākus noguldīšanas noteikumus par bankām. Te gan neklājas pārspīlēt, jo izdevīgākie noguldīšanas noteikumi (ja runa par procentiem) sadārdzina arī kredītresursus.

Ja ļaužu noguldījumi tomēr neapmierina biedru pieprasījumu pēc kredīta, nākas aizņemties no kādas lielākas kredītiestādes, piemēram, bankas, valdības, pašvaldības vai bagātas privātpersonas. Un te parādās kooperatīvu priekšrocības. Ja kāds nabadzīgs pilsonis lūgs aizņēmumu bankā, viņam visdrīzāk atteiks, bet ja tas pats pilsonis lūgs aizņēmumu visa kredītkooperatīva vārdā, tad viņš jau tiks uzskatīts par kredītspējīgu, jo atbildību par aizņēmuma atdošanu uzņemas viss kooperatīvs.

Tautas bankas ilggadējais priekšsēdētājs Sietiņsons kredītkooperatīvus salīdzināja ar ūdens sūkni. Tāpat kā ar sūkņa palīdzību no zemes dziļumiem var izsūknēt ūdeni, ar ko aplaistīt iztvīkušos stādus, tā arī ar kredītkooperatīva  palīdzību var atdzīvināt trūkumā nīkstošās saimniecības, naudu šim nolūkam “izsūknējot” no apkārtējiem iedzīvotājiem un/vai lielākām kredītiestādēm.

Taču pēc kredītu izsniegšanas kooperatīvam rodas jauns pienākums – rūpēties par šo kredītu saprātīgu izmantošanu un laicīgu atdošanu. Pretējā gadījumā kooperatīvam radīsies slikta slava un noguldījumu straume apstāsies. Nelietderīgi vai neprasmīgi izmantots kredīts var nest lielu ļaunumu. Arvien sastopami vieglprātīgi, bezatbildīgi ļaudis, kuriem patīk dzīvot bezrūpīgi un pāri saviem līdzekļiem. Tāpēc kooperatīva kredītkomitejai ir rūpīgi jāizsver katrs aizdevums, jāpārliecinās par tā lietderību un aizņēmēja morālajām, kā arī lietišķajām īpašībām. Priekšrocība tā, ka parasti kredītkooperatīva biedri cits citu labi pazīst, jo dzīvo kaimiņos un ik dienas satiekas. Tātad vispirms jāraugās, vai kredītu pieprasa godprātīgs, uzticams aizņēmējs. Bez tam, it īpaši grūtos saimnieciskos apstākļos, jādod priekšroka nevis patēriņam, bet gan ražošanas vajadzībām. Jāraugās, vai potenciālā ražotāja uzņēmējdarbības plāns ir reālistisks, vai viņa produkcijai būs noiets un peļņa. Vajadzības gadījumā jāpalīdz šis plāns pilnveidot vai piedāvāt labāku ražošanas jomu. Jāizsver visi riska faktori un arī iespējas. Jāsaprot, ka neveiksmīgas uzņēmējdarbības gadījumā zaudējumus cietīs ne viens aizņēmējs, bet arī viss kooperatīvs. Jāvienojas par optimālu un vajadzības gadījumā elastīgu kredīta atmaksāšanas grafiku, jo no tā atkarīga kooperatīva bilance un darbības plānošana ilgākā termiņā. Parasti, ja vien kooperatīva biedri un vadība nav galīgi nejēgas vai ļaunprātīgi izmantotāji, aizņēmumu atdošanas rādītāji kredītkooperatīviem ir pat labāki nekā komercbankām. Jo vietējie cilvēki cits citu pazīst un atbalsta.

Kredītkooperācija uzlabo ne vien biedru materiālo stāvokli, bet arī garīgo un audzina tikumus. Jau kredītkooperācijas pirmsākumos, kāds Prūsijas tiesnesis oficiālajā ziņojumā rakstījis, ka kredītsabiedrību darbība samazinājusi kriminālo prāvu skaitu, bet vācu mācītājs atzina, ka jaunā tautas banka sabiedrības morālo līmeni esot vairāk pacēlusi, nekā visi viņa sprediķi.


Raifaizena un Šulces-Deliča kredītkooperatīvu salīdzinājums

Ir svarīgi saprast galvenās atšķirības starp Hermaņa Šulces-Deliča un Fridriha Raifaizena tipa kredītkooperatīviem. 1892. gadā pazīstamais latviešu publicists Matīss Siliņš izmisīgi brīdināja latviešu zemniekus no Šulces-Deliča sistēmas pāņemšanas:
“Neizbīstaties! Mēs dibināsim zemkopju kases, pašapzinīgi būdami, un kā no uguns novērsīsimies no krāj- un aizdevu kasēm, jau tik nelāga pazīstamajām, kuras mūsu būšanās itin tāds pats lieks māņu palīgs, kā jau dažas citas aprādītās biedrības, bet tikai vēl nesalīdzināmi bēdīgāks.”

Protams, M. Siliņš pārspīlēja, taču zināms nopietns pamats viņa bažām bija. Mūsu laikos tīrā veidā nepastāv 1850. gadā izveidotās Šulces-Deliča krājaizdevu sabiedrības, ne 1864. gadā izveidotās Raifaizena kredītsabiedrības, jo šīs sistēmas ir evolucionējušas un pielāgojušās konkrētās valsts apstākļiem, taču zināmi būtiskākie principi saglabājušies.

Vispirms jau, Šulce-Deličs krājaizdevu sabiedrības radīja tieši pilsētu amatnieku un sīktirgotāju vajadzībām, bet Raifaizens – pavisam nabadzīgiem lauku zemniekiem, pielāgojot savas sabiedrības arī lauksaimniecībai raksturīgajam ražošanas ciklam. No tā izriet vairākas būtiskas atšķirības:

  1. Šulces-Deliča krājaizdevu sabiedrību biedriem bija jāmaksā iestāšanās un dalības maksa, bet Raifaizena kredītsabiedrībās nebija ne iestāšanās naudas, ne paju. Tikai vēlāk, kad to pieprasīja Vācijas likumi, arī Raifaizens ieviesa nelielas paju iemaksas – 15 markas, kamēr Šulce-Deličs prasīja 500. Šulce-Deličs biedru iemaksas un papildu atbildību uzskatīja par darbības saimniecisko pamatu un nodrošinājumu svešu līdzekļu piesaistīšanai. Tikmēr Raifaizens par pamatu un nodrošinājumu uzskatīja biedru neierobežotu atbildību, t.i., atbildību ar visu mantu. Arī Šulce sākotnēji bija plānojis ieviest biedru neierobežotu atbildību, taču tas atbaidīja no iestāšanās turīgus pilsoņus, tāpēc šis nodoms tika atmests.
  2. Raifaizena kredītsabiedrībās neizmaksā dividendes (tikai procentus par noguldījumiem), bet biedrības peļņa tiek ieskaitīta nedalāmajā kapitālā. Raifaizens šim kapitālam piešķīra lielu nozīmi, jo tas viņa kooperatīvus padarīja neatkarīgus no sveša kapitāla un, viņaprāt, nodrošināja biedrību pārveidošanos par īsteni kristīgi kulturālām sabiedrībām. Kā arī ļāva piešķirt lauksaimniecībai piemērotus ilgtermiņa kredītus. Turpretī Šulce-Deličs par svarīgu uzskatīja dividenžu maksāšanu, bet nedalāmā kapitāla uzkrāšanu neuzsvēra. Tāpēc zināma taisnība tiem, kuri Šulces-Deliča kooperatīvus uzskata vairāk par peļņas organizācijām.
  3. Raifaizens uzskatīja, ka vienīgais labums, kas biedriem jāgūst no kooperatīva, ir lēts un viegli pieejams kredīts. Tāpēc valdes locekļi, izņemot grāmatvedi, parasti nesaņēma atalgojumu par savu darbu. Darbība kopības labā tika uzskatīta par tuvākā mīlestības darbu un goda pienākumu, par ko materiālā atlīdzība nav jāsaņem. Turpretī Šulces-Deliča krājaizdevu sabiedrībās valdes locekļi un amatpersonas par savu darbu saņēma algu.
  4. Raifaizens rūpējās, lai kredīti tiktu piešķirti tikai uzticamiem un godīgiem cilvēkiem, kuri to izmanto saimniecības uzlabošanai un paplašināšanai, bet ne patēriņam. Tāpēc pirms kredīta piešķiršanas rūpīgi jāizpēta kredīta nepieciešamība, saņēmēja tikumiskās īpašības un darba mīlestība, un pēc tam jākontrolē aizdevuma izmantošana. Materiāls nodrošinājums Raifaizenam nebija galvenais kredīta piešķiršanas kritērijs. Turpretī Šulce-Deličs par galveno uzskatīja tieši nodrošinājumu vai ķīlu. Viņš izteicās, ka naudu aizdos kaut vai pašnāvības ieroča iegādei, ja vien šā aizdevuma atmaksa būs garantēta.
  5. No iepriekšējā punkta izriet arī nākamā atšķirība. Lai būtu pārliecība par aizņēmēja godīgumu un lai atvieglotu kontroli, Raifaizens savu biedrību funkcionēšanai izvēlējās nelielus darbības rajonus, kuros cilvēki viens otru labi pazīst. Bet Šulce-Deličs tiecās savu biedrību darbības rajonu pēc iespējas palielināt. Jo lielāka teritorija – jo labāk! Te atkal saskatāma līdzība ar peļņas organizāciju tieksmi uz teritoriālo ekspansiju.

Tāpēc viegli saprotams, kāpēc Šulces-Deliča kooperatīvi vēlāk itin viegli pārvērtās par parastām peļņas organizācijām, kamēr Raifaizena kooperatīvi un bankas arvien attīstās daudzās valstīs. Atliek piebilst, ka Latvijā, arī tās laukos, kredītkooperācija darbojās pēc Šulces-Deliča principiem.


Ražošanas kooperatīvi

Šo kooperatīvu mērķis ir tāds pats kā darba kooperatīviem – sagādāt saviem biedriem labi atalgotu darbu. Arī dibināšanas cēlonis līdzīgs – zemās algas darba tirgū. Taču ir arī būtiska atšķirība. Ja darba kooperatīvs meklē darba pasūtījumu un parasti tam pašam nepieder ražošanas līdzekļi un jaudas, tad ražošanas kooperatīvi darbojas tieši ražošanas nozarēs. Tie kopīgiem spēkiem dibina darbnīcas un pat fabrikas, kurām paši ir gan īpašnieki, gan strādnieki. Vēl visai nesen attīstītajās rietumu valstīs, pat ASV, ļoti populāra bija privāto fabriku konversija par ražošanas kooperatīviem, t.i., tūlītēja vai pakāpeniska nodošana pašu darbinieku īpašumā un darbinieku pašpārvaldes izveide pēc kooperācijas principiem. Taču līdz ar neoliberālisma ideoloģijas nostiprināšanos un ekonomikas globalizāciju šī prakse tika pārtraukta. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka šo ideju vajadzētu pilnīgi atmest un aizmirst, jo pasaulē viss ātri mainās. Nav izslēgts, ka arī neoliberālisma ideoloģiju un praksi jau drīzumā nomainīs cita paradigma. Jo pirmie ražošanas kooperatīvi dibinājās jau XIX gadsimtā un kopš tā laika šī kustība piedzīvojusi gan uzplaukumus, gan pagrimumus. Vairākās valstīs ražošanas kooperatīvi sekmīgi darbojas arī pašlaik. Turklāt ar labākiem rādītājiem nekā atbilstošās privātkompānijas. Un nav tāda likuma, kas to darbību aizliegtu arī pie mums. Protams, šim nolūkam būtu jāpilnveido vairāki likumi, jo līdz šim bieži vien kooperācija nav bijusi mūsu likumdevēju uzmanības degpunktā.


Citi kooperācijas veidi

Kā jau norādīts, kooperācija iespējama visās dzīves jomās. Un dažādās valstīs darbojas šādas kooperācijas piemēri. Sekmīgi darbojas kooperatīvās izdevniecības, visu produkcijas veidu fabrikas, telefona un citu telekomunikāciju veidu sabiedrības, elektrifikācijas sabiedrības, kooperatīvie teātri un orķestri, kooperatīvās raidstacijas, dārzkopju biedrības, labības koppārdošanas kooperatīvi, kooperatīvās lopkautuves, linkopju kooperatīvi, mežu apsaimniekošanas kooperatīvi (starp citu, Latvijas mežos saimniekojošās skandināvu firmas savās mītnes zemēs ir kooperatīvi), šūšanas arteļi, arhitektu un celtnieku kooperatīvi, ceļu būves sabiedrības, ārstniecības kooperatīvi u.d.c. Visās jomās, kuras apmierinoši neapsaimnieko valsts, pašvaldības vai privātie uzņēmumi, vai kurās ir nesamērīgi uzpūstas izmaksas un plosās peļņas kāres vīruss, ir iespējama sekmīga kooperatīvu darbība. Kooperatīvi šajos gadījumos darbojas kā stabilizējošs, harmonizējošs, humanizējošs faktors, taisnīgumu ieviesējs un līdzsvara atjaunotājs. Ja ir stipra un labi organizēta kooperācijas kustība, tās iespaidā arī citi uzņēmumi ir spiesti piemēroties savu klientu un patērētāju vajadzībām, respektēt viņu intereses, ievērot saprātīgumu un mērenību, paaugstināt savus standartus. Valstis ar stipru kooperatīvo kustību kļūst demokrātiskākas, labāk ievēro cilvēku tiesības. Tajās ir salīdzinoši augsts dzīves līmenis, sabiedrība nav polarizēta un sašķelta, nepastāv galēja nabadzība, nedz arī pārlieku uzblīdis miljonāru slānis. Labs piemērs tam ir Skandināvijas un citas ziemeļvalstis. Var strīdēties, cik efektīvs ir skandināvu sociāldemokrātijas modelis, taču neviens nenoliegs, ka šajās valstīs ir stipra un dinamiska kooperatīvu kustība, kā arī ietekmīgas arodbiedrības.

Apkopojot atziņas par kooperatīvu nozīmi un vēlamību, varam pievienoties Latvijas kooperācijas pētnieka Eduarda Baloža galvenajiem secinājumiem, kas ir tikpat svarīgi arī mūsdienās.

  • Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kuri paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darbavietas.
  • Kooperatīvi ceļ darba ražīgumu un kvalitāti.
  • Kooperatīvi palielina savu biedru ienākumus.
  • Kooperatīvi samazina savu biedru izdevumus, ietaupa laiku un enerģiju.
  • Kooperatīvi paceļ visas valsts tautsaimniecību, līdz ar to uzlabojot arī nebiedru dzīvi.
  • Kooperatīvi veicina savu biedru un arī sabiedrības izglītošanu.
  • Kooperatīvi cilvēkos ieaudzina kopības apziņu un dziņu pēc vispārējā labuma, jo kooperatīvu darbības princips ir: viens par visiem un visi par vienu! Tāpēc īpaši jārūpējas, lai kooperatīvus vadītu godīgi cilvēki, kuriem rūp arī citu cilvēku labums.
  • Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet vienkārši paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku. Tāpēc vietā ir arī franču kooperatora Šarla Žida atzinums: “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte.”


„Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”
Jānis Kučinskis, Rīgā, 2004. gadā


Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.