G.Ošeniece: ‘Sabiedrības struktūra vēdiskajā skatījumā’

Iepriekšējos rakstos runājām par to, ka skolā svarīgāk par informācijas gūzmas apgūšanu un faktu iekalšanu galvā ir kulturālu un sabiedrībai svarīgu dzīves principu iemācīšanās. Pasaules kārtības un cilvēka dzīves principiem jātop skaidriem jau skolā. Tur jāapgūst vienkāršas prasmes, kas attīstās progresējošā secībā, jo līdz pilnībai prasmes attīstīsies tikai visa mūža garumā.

Apgūstamajām zināšanām jābūt praktiskām un praktizējamām, bet pats galvenais ir jēgas un būtības izprašana, lai bērni varētu izšķirt, kas ir pareiza un derīga darbība. Skolā jāapgūst mācīšanās ieradumi, jāiemācās kontrolēt savas vēlmes un uzvedību. Ļoti svarīgs aspekts vēdiskajā pedagoģijā ir rakstura veidošanās. Vēdas saka, ka bez labu rakstura īpašību attīstīšanās iegūtas zināšanas un prasmes var kļūt bīstamas gan pašam, gan apkārtējiem. Tātad zināšanām un raksturam jāpilnveidojas vienlaicīgi. Vēl runājām par to, cik liela atbildība ir skolotājam, kurš ar savu dzīvi rāda, cik praktiski un vajadzīgi ir tas, ko viņš māca, un kurš ar savu personības starojumu un rakstura īpašībām veido skolēnu izpratni par labo un ļauno. Tāpēc ir svarīgi, lai izglītības sistēma būtu organizēta tā, lai no paaudzes paaudzē tiktu nodotas pareizās vērtības. Vērtības nosaka un diktē cilvēka rīcību. Mainoties vērtībām, mainās visa civilizācija. Var būt dažādas idejas un dažādi uzskati, bet ir jābūt kopīgām vērtībām. Tāpēc vēdiskajā kultūrā izglītībai ir piešķirta vissvarīgākā vieta. Izglītība ir vissvarīgākā kultūras sastāvdaļa – tā reprezentē un arī uztur kultūru. Izglītība un kultūra ir nešķiramas.

Pilnveidošanās visu dzīvi
Vēdiskā kultūra balstās uz principu, ka cilvēka dzīves galvenais uzdevums ir pilnveidošanās visas dzīves garumā. Piedzimšanas iemesls ir sevis ziedošana citu sabiedrības locekļu un vispārējās sociālās labklājības dēļ, tādējādi atstrādājot savus iepriekšējos parādus vecākiem, bērniem un sabiedrībai. Vēdiskā skatījumā mēs esam arī Zemes un Dabas mātes parādnieki, un mūsu pienākums ir pildīt savu misiju, ievērojot kosmosa likumus un sociālo un morālo pasaules kārtību. Kosmosā viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā un harmonijā, un tur nepastāv nekāda veida netaisnība. Tur nav tā, ka tas, kas ir labs vienam, var būt kaitīgs citiem. Kosmiskā kārtība demonstrē mums vislielāko kompromisu – katrs, darbojoties kopējā ritmā, nesavtīgi pilda savu funkciju un attiecīgi gūst labumu no kopējā guvuma.

Vēdiskajā literatūrā var atrast daudz norāžu par to, kādi ir ideālas, harmoniskas un ilgtspējīgas sabiedrības pastāvēšanas nosacījumi. Plaši aprakstīti ir četri dažādi cilvēku psihofizioloģiskie tipi, kas veido sabiedrības sociālās grupas.

Atbilstoši vēdiskam pasaules uzskatam sabiedrības struktūru veido četras kārtas:

  • bramani (inteliģence – skolotāji, mācītāji, ārsti un juristi), kam ir gods un cienība, bet nav ne varas, ne bagātības, viņu pienākums ir dot zināšanas un sniegt palīdzību pārējiem viņu laicīgajās vai garīgajās problēmās;
  • kšatriji  (administratori un vadītāji), kam ir spēks, bet nepienākas ne slava, ne bagātība, un kuru pienākums ir aizsargāt sabiedrību no ārējiem un iekšējiem uzbrukumiem, nodrošināt mieru un taisnīgu kārtību;
  • vaišjas (rūpnieki, tirgotāji un zemnieki), kam ir bagātība, bet nepienākas ne vara, ne slava, bet kuru pienākums ir nodrošināt pārticību un materiālo uzplaukumu sabiedrībā (Vēdas saka, ka tad, kad tirgotāji pārņem varu un slavu, sabiedrībā izplatās ļaunums un korupcija);
  • šudras (darba darītāji), kam būtībā nav ne slavas, ne varas, ne bagātības, bet kas ir neaizstājami un cienījami, jo ar savu roku darbu sniedz devumu sabiedrības labumam.

Šīs četras grupas pamatojas uz iedzimtajām dotībām, interesēm un rakstura īpašībām, nevis piedzimšanu kādā konkrētā ģimenē, kurā bērnam būtu jāturpina vecāku iesāktais darbs, kā tas vēsturē bieži vien dažādās valstīs ticis nepareizi traktēts. Katrs indivīds dzīvē darbojas savā nozarē atbilstoši raksturam īpašībām un veic sev tīkamus pienākumus, tādējādi apmierinot savas iekšējās dabiskās vēlmes, ir apmierināts un gandarīts, tālab spēj veidot harmoniskas savstarpējās attiecības ar apkārtējiem un vidi ap sevi. Īsāk sakot, ir ļoti svarīgi, lai katrs cilvēks būtu savā vietā un darītu sev tīkamu darbu – tad arī atrisināsies daudzas nevajadzīgas sociālās problēmas. Ja cilvēks dara darbu, kas viņam dod gandarījumu, un viņš būtu ar mieru darīt, pat ja par to neko nemaksātu, tad viņš ir laimīgs, viņam nav vēlmes nedz iegūt varu vai slavu, nedz apmierināt savu egoismu, izmantojot citus cilvēkus, uzpērkot viņus vai pārdodoties pašam. Ikviens cilvēks, kas dara savu sirdsdarbu, ir godīgs, cienījams un fiziski un garīgi vesels, un viņam pietiek iztikas līdzekļu. Tādā ziņā dzīvē nekāda konkurence nepastāv, un ir nepareizi ar to velti biedēt bērnus.

Jāatceras, ka katra no šīm sabiedrības grupām ir cienījama un neaizstājama, un neviena no tām nav ne labāka, ne sliktāka par pārējām, tikai visas kopā tās veido harmonisku, stabilu sabiedrību. Katram cilvēkam un katram amatam ir savs uzdevums un svarīga nozīme. Ikviens cilvēks un ikviena viņa dabai atbilstoša nodarbošanās, ja viņš veic to godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas, dod savu ieguldījumu sabiedrības labklājības un progresa labā. Vēdās šis sabiedrības iedalījums pēc nodarbošanās tipiem tiek salīdzināts ar cilvēka ķermeni (sk. zīmējumu), kurā katrai ķermeņa daļai ir sava vienlīdz nozīmīga un neatņemama loma, lai darbotos viss ķermenis un tas būtu vesels. Tāpat visi sabiedrības locekļi, strādājot savu Dieva paredzēto darbu, piedalās, sadarbojās un atbalsta viens otru ideālas sabiedrības uzturēšanai. Interesanti, ka ikvienā pasaules vietā arī piedzimst atbilstošs skaits cilvēku ar attiecīgām interesēm.

***

***

Svarīgi laikus atklāt, kāda rakstura iezīmes bērnā izpaužas visvairāk
Tātad pastāv četru tipu personības (atbilstoši Vēdām), kas ir noteiktas jau kopš dzimšanas, bet kuras izkopj un attīsta ar pareizu audzināšanu un izglītību, tāpēc vecākiem un skolotājiem svarīgi laikus atklāt, kāda rakstura iezīmes bērnā izpaužas visvairāk. Kā skaidro Vēdu zinātnieki, sabiedriskā iekārta, kurā sabiedrība iedalīta četrās sabiedrības kārtās, nav domāta, lai sadalītu cilvēkus jau kopš dzimšanas, bet lai katrs cilvēks varētu realizēt sevi atbilstoši savam raksturam un izglītībai. Tās pastāv, lai katrs būtu savā vietā un sabiedrībā valdītu miers un uzplaukums.

Personību tipus vēdiskajā mācībā ļoti detalizēti analizējis un aprakstījis krievu ārsts un zinātnieks O.G.Torsunovs, kurš ar lekcijām vairākkārt viesojies arī Rīgā. Turpinājumā dots īss šo tipu raksturojums. Skolotāju uzdevums ir atpazīt sev uzticētajos bērnos atbilstošās īpašības un intereses un veicināt bērnu attīstību attiecīgajā virzienā.

Pirmā tipa cilvēki jau bērnībā ir zinātkāri, labprāt mācās, ieklausās, ko runā pieaugušie, grib uzzināt patiesību un visā saskatīt jēgu. Viņi ir nelaimīgi, ja kaut ko nesaprot. Viņiem ir izteikta godīguma izjūta, viņus nevar uzpirkt, un viņi spēj just līdzi nelaimē nokļuvušajiem. Tie ir nākamie skolotāji, mācītāji vai ārsti, tātad cilvēki, kas palīdzēs pārējiem atrisināt viņu fiziskās vai garīgās problēmas. Svarīgi nodrošināt šiem bērniem cienījamu skolotāju, pirmkārt, ar labām rakstura īpašībām un, otrkārt, ar attiecīgās nozares zināšanām. Ieaudzinot labu raksturu, cilvēkam izveidosies vēlme savas zināšanas nodot tālāk citiem cilvēkiem.

Otrā tipa cilvēki jau bērnībā izpaužas kā līderi, kas organizē un vada pārējos, izdomā noteikumus un tiecas pēc varas. Atkarībā no inteliģences pakāpes šie bērni nākotnē strādās vadības struktūrās, sākot no policista, firmas vadītāja un beidzot ar armijas oficieri, politiķi vai prezidentu. Šiem bērniem svarīgi ieaudzināt pareizu pozitīvu attieksmi pret tiesiskumu, vadību un pārvaldību. Jāiemāca taisnīgums, paškontrole un vājāko aizstāvēšana, jo organizēt citus un panākt savu viņi māk jau no dabas. Bez pozitīvo īpašību ieaudzināšanas šie cilvēki pārējai sabiedrībai var sagādāt daudz problēmu.

Trešā tipa raksturs ir cilvēkiem, kam patīk tirgoties, saimniekot, vienlaicīgi apmierinot vēlmi būt bagātam. Viņi ir praktiski un taupīgi, bērnībā labprāt mainās ar lietām, dod un saņem dāvanas, aizraujas ar kolekcionēšanu. Viņiem patīk būt labākajiem kādā sfērā, kā arī gūt no kādas nodarbes personīgu labumu. Tie ir nākamie uzņēmēji, tirgotāji un lauksaimnieki. Lai šī rakstura īpašnieki kļūtu par laimīgiem cilvēkiem un cienījamiem un derīgiem sabiedrības locekļiem, jāiemāca būt nesavtīgam, dāsnam un līdzjūtīgam, jo naudu nopelnīt viņi pratīs paši. Bez šīm pozitīvajām īpašībām bagātība viņus nepadarīs laimīgus, un viņus nomocīs pašu skopums un apkārtējo skaudība un pieglaimošanās.

Ceturtajam tipam jau bērnībā patīk nodarboties ar kādu konkrētu praktisku darbu un veikt to savām rokām. Viņi mīl darbu un labprāt paši kaut ko izgatavo. Viņiem nepieciešami rotaļu klucīši un konstruktori, veidošanas materiāli un citi praktiski darbarīki. Viņus īpaši neinteresē ne dziļākas zināšanas, ne bizness vai citu vadīšana. Viņi ir fiziski attīstīti, glīti no vaiga un labsirdīgi pēc rakstura. Tie ir nākamie amatnieki un apkalpojošais personāls. Viņiem jāļauj darīt to, kas viņiem patīk, palīdzot atklāt un realizēt viņu radošās spējas un tās padziļinot. Galvenais – jāieaudzina darba mīlestība un vēlme darīt kaut ko nevis savā, bet citu labā, tad veidojas talantīgi meistari savā jomā.

Arī piektais tips ir dabas noteikts. Tie ir bērni, kurus nekas neinteresē un kuri nezina, ar ko nodarboties un kas ir viņu dzīves mērķis. Viņu dabiskās intereses vecāki nav spējuši vai gribējuši pamanīt, nav tās veicinājuši, vai ir pat apspieduši, tādējādi liedzot izpausties arī rakstura pozitīvajām īpašībām. Vēdas saka, ka šiem cilvēkiem nav paveicies, viņu dzīvē ir daudz ciešanu, jo ir grūti atrast dzīvē savu vietu. Ir jāpieliek lielas pūles un jāpalīdz šiem cilvēkiem apgūt Dieva likumus, lai tie nekļūtu par kārtības jaucējiem, visa noliedzējiem, zagļiem, kukuļdevējiem vai kukuļņēmējiem, skopuļiem, pesteļotājiem, amorāliem izvirtuļiem un neiedibinātu paši savus noteikumus un savu sociālo un morālo kārtību.

Dot bērnam ticību saviem spēkiem
Ja bērnam būs iespējas mācīties un apgūt zināšanas atbilstoši iedzimtajiem dotumiem un rakstura tipam, viņam būs vēlme veltīt sava darba rezultātus sabiedrības labā, tādējādi izjūtot gandarījumu un sniedzot savu devumu harmoniskas sabiedrības veidošanai. Ir Vēdu himnas, kas bramanus jeb skolotājus salīdzina ar dievišķajām debesīm, kas, pilnas svētlaimes un augstāko zināšanu, izstaro savu gaismu pār zemi. Dažāda veida vadītāji ir kā visapkārt esošā daba, kas ir visur, redz visu un valda pār visiem. Tirgotāji ir kā mākoņi, kas brīvi pārvietojas no vienas vietas uz otru un nes lietu, lai augtu un zeltu pārticība. Roku darba darītāji ir dzimuši no auglīgās zemes, Dieva kājām. Kosmosā visas planētas un zvaigznes, visi dabas spēki neuzkrītoši un ar pašcieņu pilda tiem uzliktos pienākumus, un ir grūti pateikt, kura lielā Kosmosa vai dzīvās Dabas daļa ir svarīgāka par citām. Bezjēdzīgas un neauglīgas ir diskusijas, kas ir visietekmīgākais un visvajadzīgākais – saule, mēness, zeme, gaiss vai ūdens? Svarīgs ir vienīgi priekšnoteikums, ka visi darbojas pēc Dieva likumiem un atbilstoši Augstākās Patiesības principiem. Dabā viss ir patiess, likumsakarīgs un samērīgs. Slikta ir nabadzība, un ļauna ir pārpilnība. Lūk, tēlains piemērs: upe ir noderīga tikai tad, ja tā turas savu krastu robežās. Pārāk daudz ūdens rada plūdus un postījumus visā apkārtnē. Bet, ja upe izžūst un ūdens stāv uz vietas, rodas baktērijas, insekti un slimības. Tikai, ja upē ir noteikts ūdens daudzums, tā veic dabā savas funkcijas un ir cilvēkiem izmantojuma.

Nobeigumā varam secināt, ka īstena izglītība nodrošina stabilas un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, ja: 1) attīsta bērnos labas rakstura īpašības un sociālo apziņu; 2) audzina un izglīto bērnu atbilstoši viņa psihofizioloģiskajam rakstura tipam, tādējādi ļaujot attīstīties harmoniskai, laimīgai personībai, kas ar prieku darbosies sabiedrības labā; 3) respektē Dabas un Dieva likumus un noteiktu sociālo un morālo kārtību. Izglītības uzdevums ir dot bērnam ticību saviem spēkiem un paļāvību, ka skolā iegūtās zināšanas garantēs materiālu nodrošinājumu un garīgu piepildījumu.


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 3.aprīļa numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Tas ir labākais ko esmu kaut kur redzējis…
    Varu tikai atkārtoties. Tāpat arī kritika (ko neizsaku kaut vai tāpēc lai galu galā nerastos priekšstats ka viss noraidāms).
    Vietām gribētos lai skaidrāk norāda kas no Vēdām, kas no autores pārliecības, kas no Vēdu tulkotājiem…
    Sarūgtina tās neprecizitātes, kuras var kļūt ļoti svarīgas, ja visu to sākam pielietot, realizēt. Lai gan, ja ļoti rūpīgi lasa, domā, tad jau pat šī raksta ietvaros vajadzētu atrast tās pretrunas, kuras uzvedinātu uz neprecizitāšu atrašanu.
    Tās varētu būt visāda rakstura, gan izejošas no mūsu konkrētās autores, gan dažādajiem Vēdu “tulkotājiem”, par Vēdu rakstiem ceru ka ne, lai gan ir vesels process kā viss tas atnācis līdz mums…

  • Visvaldi, ir ļoti vienkāršs izskaidrojums, kādēļ “tas ir labākais, ko esi kaut kur redzējis”. Tas ir tādēļ, ka mūsos katrā šīs zināšanas par lietu DABISKO kārtību ir kopš dzimšanas. Tad, kad lasot gūsti apstiprinājumu tam, ko jau patiesībā zini (tikai dažkārt varbūt neproti to kā nākas noformulēt), tad lasi ar prieku un viegluma sajūtu.

    Jautājums, kādēļ mēs esam kļuvuši tik tāli no ‘dabiskās kārtības’?
    - Jo mēs dzīvojam mākslīgi radītā, tātad pretdabiskā sabiedriskajā iekārtā, un gandrīz viss, ko “civilizētā pasaule” ir radījusi un piedāvā (uzspiež), ir balstīts uz meliem un greizām vērtībām.

  • Ivo!
    Tā kā Tu saki, tas nav bez pamata, bet tas tomēr ir labākais variants, bet ne reālais. (Te gan jāņem vērā, ka ‘tiem tekstiem’ jābūt perfektiem… par to esmu minējis. Un tādi tie parasti nav, līdz ar to sekas…) Es, par piemēru, zinu kā tas ir un bija ar mani.
    Bet ir liels bet. Jo es skaidri zinu kā tas notiek dzīvē, skolas dzīvē. Un pat tie, kuri ir meklējoši, kuri atbalsta ideju kā tādu, pat tie kuri skaļi saka JĀ, ar saviem darbiem ļoti, ļoti bieži mēdz noliegt to par ko es un vēl kāds te priecājas.
    Un ko Tu par ‘to’ saki.

  • “Perfektu tekstu” nav, turklāt katrs informāciju uztver atšķirīgi. Kas tev nav perfekts, kādam citam varbūt ir un otrādi. Iesaki kādu informācijas avotu, kas, tavuprāt, ir izcils (kur nav ko pielikt un atņemt), tad arī varēšu vairāk spriest par to, kas ir atbilstošāks tev!
    Par ideju īstenošanu dzīvē un to, kādēļ tās līdz šim ir īstenojušās švaki… domāju, ka pats ļoti labi saproti, kādēļ tas tā. Pārmaiņas notiek tad, kad tās notiek, respektīvi, kad pārmaiņās iesaistītie tām ir gatavi un kad ir attiecīgie apstākļi. Lai kā man gribētos, ka pozitīvās pārmaiņas iestātos ‘bez lielām sāpēm’, tas acīmredzot nav iespējams. No gaišās puses raugoties – laiks savādāk domājošai un dzīvojošai sabiedrībai un attiecīgai izglītības sistēmai strauji tuvojas.

  • Labi, ignorēsim šobrīd, ka Indijas praksē piedzimšana attiecīgā ģimenē tomēr nozīmēja daudz, un, cik zināms, nozīmē vēl joprojām. Varam pieņemt, ka Vēdu mācība eksistējusi vēl pirms Indijas prakses un tādā formā, kā šeit aprakstīts. Galu galā kristieši tic Kristum, lai arī reāla cilvēka eksistenci neviens nevar pierādīt.
    Bet nupat ir situācija, kad skolas cīnīsies par katru teorētiski neapmācāmo, lai tikai pastāvētu un būtu iespējams nodrošināt prasīto klašu piepildījumu. Protams- kāda te uzmanība pret katru skolnieku ar viņa individuālo personības ievirzi? Kura no vēdiskās skolas apmācāmo grupām būtu aicināta kārtot matemātikas eksāmenu, kas katru gadu saceļ vētru izglītības ūdensglāzē?
    Ja nu ir noteikums iet skolā savā mikrorajonā, kā izteikts brahmaņa tipa bērns iedzīvosies raibajā sabiedrībā bez iepriekšējas sagatavotības? Pirmsskolas skolotāja nozīme personības izaugsmē vienmēr ir bijusi liela, tāpat arī mazo klašu unversālās apmācības meistari ir neaizstājami- bet kas to novērtē?
    Un vēl ceturtdien biju sanāksmē, kur izskanēja biedējoši skaitļi: mūsu tumsonības rezultātā apmēram pusei bērnu ir dzemdību traumas, smadzeņu nepietiekamība un citas šausmas, ko te nemaz nevar uzskaitīt, bet kas prasa speciālu apmācības sistēmu. To šobrīd piedāvā viena firma ar 20 ls par stundu!

  • Piekrītu ka pārmaiņas var notikt ar lielām sāpēm. Bet tas pavisam nav ne labākais un obligātais variants, lai gan tā mēdzam domāt, teikt. Man neiet kopā “pozitīvas pārmaiņas” un “sāpes” – tas tā ir iepotēts.
    Bet par tekstiem perfektiem… Jā, varbūt gandrīz vienmēr varēs kaut ko pielikt klāt, jau pavisam grūtāk būs ko noņemt. Bet ir iespējams un jābūt lai viņš nesaturētu pretrunīgu, ļoti dažādi izprotamu, tulkojamu informāciju, lai tajā nebūtu to ko mēdzam saukt par “nepareizību”. Tas ir saturēt to, kas ir pret garu un burtu. Vai ignorēt, vai pat būt pret (kā arī autore iepriekš teikusi) PATIESĪBU.
    Jā, cilvēks pats bez citu palīdzības var tādu ‘tekstu’ nebūt gatavs izveidot, bet ne jau tāpēc no tā atteikties.
    Dabiski ka mums grūti, jo mēs PATIESĪBU tikai taustam kā tumsā. Bet, ja uztaustam pareizo, tad tā IEMIRDZAS.
    (Manā izpratnē vislabākais ‘teksts’ ko varam sasniegt ir tāds, kas pats nepasaka, bet liek mums pareizi SAVĀS DOMĀS nonākt pie nepieciešamā rezultāta.
    Tāpēc arī saku, ka vari droši pat šajā tekstā tikai meklēt un SLĪPĒT TO.
    Patiesība te ir BĒRNA (tā dažādajos vecuma posmos un tml. un CIVLĒKA īpašības, … likumi).
    Un nav viss jāpierāda vai tamlīdzīgi, bet gan ja “IEMIRDZAS”, ja skan, ja STRĀDĀ… tad jau tas pats sevi norāda.
    Pavērot zēnus, meitenes, savus bērnus to dažādajos vecumos… sevi… – nevajadzēs nemaz Vēdu rakstus. Un būs kā saki, ka TAD lasot “būsi iepriecināts”.

  • Visvaldi,
    lai meditatīvi uztvertu dzīvi, un novērotu sevi un apkārtējos – ir vajadzīga uz to virzīta, iepriekš sagatavota augsne. Tie ir, pamati, tā ir orientācija dzīvē. Lai dzīves beigās nebūtu ar nožēlu jāatskatās un jāsaprot, ka tāda orientācija diemžēl ir trūkusi, Vēdu raksti noteikti ir zelta vērti.
    Un vēl par Tevis teikto man ienāca prātā: sāpes nāk pirms pozitīvā pavērsiena. Kā visur novērojama likumsakarība, pozitīva pārmaiņa nav iespējama bez iepriekšējām sāpēm un no tām izrietošas atziņas.

    Lūriķe:
    Pionieru gars ir vajadzīgs, lai Latvijas vidusmēra, uz patērēšanu orientētai sabiedrībai ieliktu dzirksteli, kas stāsta par patiesām dzīves vērtībām.
    Protams ka bērnam ir trauma, dzimstot slimnīcā. Bet ja vecāki uzskata par normālu savu bērnu laist pasaulē vienā vietā, kas paredzēta slimību ārstēšanai, tad par ko mēs vēl brīnamies? Nemaz nav jāsāk runāt par ķeizariem un stimulēšanu. Tā ir apzināta brutalitāte un varmācība. Cilvēki apgriezuši dabas likumus ar kājām gaisā, un izdomā vēlāk paņēmienus kā ārstēt slimības, kuras veidojušās viņu greizās pasaules rezultātā.

  • Labprāt dzirdētu kā tur īsti Jums visiem ir ar tām “sāpēm” un bez kurām uz pozitīvām pārmaiņām neesot cerība.
    Bet par pirmo frāzi es domāju tā, ka cilvēkam šī “augsne” ir jau dabiska. Cita lieta, ka tā tiek nobradāta, nomākta…
    Paskaties uz bērniem – tā es parasti saku.
    Protams ka ne vienmēr un ne visiem bērniem tā notiek līdzīgi… Par to runa arī rakstā, lai gan nedomāju ka pietiekami labi.
    Vēl jau arī ir citas atšķirības…
    Par dzemdēšanu slimnīcā. …Tas tomēr galvenokārt atkarīgs no tā kā vecāki un īpaši māte to uztver. Ja Jums slimnīca ir tikai baiga vieta slimību ārstēšanai, tad Jūsu bērnam ir smaga situācija. Galvenais te ir māte un bērns…

  • Iedomājos par tām ‘sāpēm’.
    Konkrēti, kaitīgs ieradums smēķēt. It kā jāpiekrīt, ka ir grūti, ir sāpes ATMEST smēķēšanu. Bet vai tā ir. Cik gan organismam nav bijis jāizcieš kamēr viņš pierada, iesaistījās tajā procesā, un arī pēc tam bija jācieš visādi traucējumi. Un vai tāds paradums ir jau iedzimts un nenovēršams.
    Paraugieties cik grūti pusaudžiem ir ieiet mūsu pieaugušo pasaulē. Mums saka pārejas vecuma krīze, tā nenovēršama… bet vai tā tiešām jābūt.
    Vispārīgā formā tas varētu skanēt tā, kā cilvēkam dabiski ir gan ‘rītdienu’, gan ‘vakardienu’ mērīt ar šodienas ‘mēru’. Un kur nu vēl skolā, īpaši augstskolās samācītās gudrības, vecāku un citu vides apstākļu uzspiestie konservatīvie uzskati, uzspiesti nelaikā, nevietā…

  • Pilnīgi piekrītu. Ja nav avota, no kā smelties, tad ir nobradātas un nomāktas augsnes saknes. Tāda situācija šobrīd ir Latvijā – pēc 60 okupācijā pavadītiem gadiem, un 18 gadiem histēriskā pakaļdzīšanās pēc tukšām vērtībām = ilūzijām, Latvietis meklē savu identitāti. To, ka identitātes trūkst, vai tās nav vispār, redzi vēlēšanu rezultātos. Vienotības, un galvenais orientācijas, totālais trūkums.
    Visvaldi, Jūs runājiet sev pretī, ja sakiet, ka dzemdēšana slimnīcā ir atkarīga no vecāku uztveres…un galvenais esot māte un bērns. Dzemdēšana slimnīcā jau vienmēr ir bijusi ārstu rokās. Kopš kuriem laikiem, slimnīca vairs nav slimību ārstēšanai paredzēta? Slimnīcā, dzemdību procesā, mātei ir nulle teikšanas. Kur nu vēl nepiedzimušam bērnam. Lūriķe pilnīgi pareizi teica, ka šie bērni ir traumēti. Kā Jums šķiet, ko piedzīvo tāds jaundzimušais slimnīcā? Kāds ir viņa iespaids no mūsu pasaules? Vai tas tiek sagaidīts mājīgā, klusā, maigā vidē? Ar attiecīgu attieksmi un cieņu par viņa pirmo drosmīgo ceļojumu? Vai tomēr slimnīcas personāls neveic vienkāršu rutīnu, izķerot bērnu un nedod Dievs ja tas nevadās pēc slimnīcas grafika.
    Viss atkarīgs no tā, ar kādu sēklu mēs gatavojam augsni. Pavisam vienkārši izsakoties: šoka stāvoklī piedzimis cilvēks, turpina atrasties lielu daļu savas dzīves šoka stāvoklī = bailēs.
    Iespējams ka Jums ir izdevies to aizmirst. Bet. Bet kur ir palikušas senlatviešu gudrības?

  • rakstā stāv rakastīts kad: dažādām grupām svarīgi iemācīt dažādas lietas > piemēram otrai grupai “svarīgi ieaudzināt pareizu pozitīvu attieksmi pret tiesiskumu” citām grupā citas svarīgas lietas.
    TAD man rodās jautājums: vai tas nozīmē kad citām grupām tas nav tik svarīgs???? ārprāts
    tas tikai viens piemērs bija – tur ir arī citi

  • Andrej, es arī to pamanīju un šī šķirošana – kastu sistēma izklausās apmērma tā – esi savā līmenī, cilvēciņ, un nemaz nedomā pacelties augstāk – ja esi vaišjas līmenī t.i.->
    ————————————————————- “…(rūpnieki, tirgotāji un zemnieki), kam ir bagātība, bet nepienākas ne vara, ne slava, bet kuru pienākums ir nodrošināt pārticību un materiālo uzplaukumu sabiedrībā (Vēdas saka, ka tad, kad tirgotāji pārņem varu un slavu, sabiedrībā izplatās ļaunums un korupcija)”
    ———————————————————————————-
    ….nemaz nedomā kļūt par vadītāju, jo tev tas npienākas,kaut arī tu esi godīgs. Vai tiešām jūs domājat ka visi rūpnieki, tirgotāji, zemnieki tūlīt kļūs korumpēti un izplatīs ļaunumu, ja tiks pie varas?
    Viennozīmīgi ka kaut ko tādu izdomāja tie kuriem ir mērķis saņemt un noturēt varu un ne jau tie godīgākie izdomāja šādu nosacījumu.
    ————————————————-
    Šī sistēma ir izdevīga tiem kas pārvalda pasauli. Skatījos divas pirmās ģenerāļa Petrova ievadliekcijas: “Cilvēces pārvaldīšanas noslēpumi”
    http://www.tautasforums.lv/?p=149 ———————–
    viņš labi pastāsta ka šāda kastu sistēma ir izdevīga pasaules mafijai. Kāpēc? Tāpēc ka pie šādas kastu sistēmas – katrs zina savu vietu – cilvēkam pat sapņos neienāk prātā pacelties augstāk par zemnieku, un mafijai, lai sabiedrība nesaceltos, tieši tas ir vajadzīgs.
    Indijā šī kastu sistēma ir ļoti stingra.
    ———————————————————
    Secinājums – katram ierāda savu vietu, kas viņam jādara, bet to ka cilvēks(tirgotājs) attīstās piem. līdz valsts pārvaldītāja līmenim un varētu pārvaldīt vēl labāk valsti, tas pie šādas kastu sistēmas ir nepieļaujams jo tad automātiski tu sēsi ļaunumu..Ļoti izdevīgs likums tiem kas grib pārvaldīt…

    Šī sistēma ir izdevīga kas ir varas augšgalā, kas diktē noteikumus ko katrs darīs. Un diezgan bīstama sistēma. Ja tie kas nosaka kas katram padodas, vispār nejēdz neko no cilvēka dvēseles talantiem tad sabiedrība būs tikai vergs..

  • Maza darvas karote spēj sabojāt veselu medus mucu.. Un šajā rakstā ir pamatīga darvas karote, ko rūpīgi analizējot nevar nepamanīt..
    Nepietiek rakstu kopumā skatīt, nedrīkst pieņemt visu tikai tāpēc ka lielākā raksta daļa ir pareiza. Nedrīkst kopā maisīt mēslus ar graudiem, vajag paņemt labāko.
    Šeit pēc raksta komentāriem var spriest, ka ir lasītāji kuri pamana šo darvu bet ir kas nepamana, tādēļ iesaku Tautasforuma veidotājiem vēl rūpīgāk skatīties kādu garīgo barību sabiedrībai dot , jo ja kāds pieņems par patiesību garīgus mēslus, un apēdīs, var sanākt vemt.. Esiet modri un spējiet atšķirt graudus no pelavām!!

  • Zanei un Andrejam..
    Katrs jau saskata to, ko vēlas saskatīt. Nav NEKĀDU runu par kastu sistēmu! Laikam tiešām pavirši lasāt: “Šīs četras grupas pamatojas uz iedzimtajām dotībām, interesēm un rakstura īpašībām, nevis piedzimšanu kādā konkrētā ģimenē, kurā bērnam būtu jāturpina vecāku iesāktais darbs, kā tas vēsturē bieži vien dažādās valstīs ticis nepareizi traktēts.”
    Vai tiešām uzskatāt, ka visi cilvēki ir tik nespējīgi atšķirt to, ko Jūs piekasīgi izraujat no konteksta un saucat par “darvas karoti”? Vai tiešām uzskatāt, ka vajadzētu publicēt rediģētus rakstus un pat grāmatas bez atsevišķām nodaļām un lappusēm utt., ja vien tos nav publicējis Petrovs, Megre vai Ščetiņins, kas ir atsevišķu cilvēku elki? Tad jau Petrova lekcijas būtu jāpārstrādā, lai varētu izgriezt “pasprukošos pasaules glābēja” un šovinisma tekstus?
    Pievienojos tam, ka jābūt modriem, bet nekļūstiet absurdi piekasīgi un ar noslieci uz sektantisku domāšanu, pretējā gadījumā viss, kas atšķirsies no Jūsu iedomātā ideāla, būs pelavas.

  • es jau ne par kastām
    bet gan par to ka likts uzsvars ka vienā grupā jāmāca tiesiskums
    tas jāmāca visās grupās un visiem
    tad nevajag vnk tā to izcelt
    redz tiem būs tiesiskums bet tiem ne tik ļoti to vajag – man vnk liekas tas ir nepareizi – vai tad tā nav?

  • +
    tas ka savlaicīgi bērnā tas ir jāpamana kura grupa viņam, tas skaidrs un ir pareizi – tomēr ar to apmācību man kautkas tur nepatīk jeb atgādina jaunās pasaules kārtības modeli
    varbūt vnk neprecīzi uzrakstīta tā sadaļa
    jo ir lietas kas jāzin un jāciena VISIEM

  • Ivo, šeit ziņas par to kāda saistība starp vēdām un kastu sistēmu:
    http://www.icelo.lv/lat/stasti-un-galerijas/ttstasti/35870/
    Un vēl googlē var pameklēt par vēdām..
    ————
    Manuprāt daudz kas ir vērtīgs vēdu rakstos, bet padomājiet: ja tā būtu 100% pareiza sistēma, tad to pielietojot praksē dzīvotu kaut kur laimīgi cilvēki. Bet vai kāds var uzskatāmi parādīt ka vēdu sistēma ir veidojusi laimīgu sabiedrību? Dažādās pasaules malās vairāk vai mazāk ir nelaimīgi cilvēki..

  • ++
    labi piekrītu ka šīs visas ir foršās lietas, to vajadzētu ieviest dzīvē utt.
    bet man tad ir jautājums: ko tālāk?? kas ļaus to izdarīt?? kā tas atrisina šī brīžā problēmas?? vai tiek ņemts vērā ka ir kāds kas to nepieļaus un tiek darīts viss lai notiktu savādāk un daudz maigi izsakoties briesmīgu lietu???
    vai nevajadzētu viesiem visus spēkus un laiku vērst uz tām lietām???..

  • Andrej, tas taču ir pašsaprotami, ka VISIEM jāiemāca tiesiskums. Vai kaut kur ir rakstīts, ka vajag TIKAI vienai grupai? Vienkārši ir uzsvērts, pie kuriem jautājumiem katrai grupai jāpiedomā īpaši, lai sabalansētu ar cilvēka iedzimtajām īpašībām un talantiem. Piem., ja es teiktu, ka cilvēkiem ar aptaukošanās problēmām ir jāpiedomā pie pareiza uztura lietošanas, tad, izraujot no konteksta, varētu domāt, ka es saku, ka pārējiem vajag ēst neveselīgi, bet tas būtu piekasīgi un aplami.

  • Viss ir vienkārši!!!;)
    Pirms kāds grib pielietot vēdu zināšanas, tad papētiet, palasiet kā šīs zināšanas strādā praksē – konkrēti Indiešu dzīvesveidu kuri dzīvo pēc Vēdisma..Un tad varēs spriest – mēs gribam tā pat vai negribam..
    ;)

  • Zane, lūdzu, neliec komentāros melīgu informāciju. Speciāli TEV vēlreiz iekopēju citātu no raksta:
    “Šīs četras grupas pamatojas uz iedzimtajām dotībām, interesēm un rakstura īpašībām, nevis piedzimšanu kādā konkrētā ģimenē, kurā bērnam būtu jāturpina vecāku iesāktais darbs, kā tas vēsturē bieži vien dažādās valstīs ticis nepareizi traktēts.”
    Ļoti labi saprotu, kādēļ kādam ir izdevīgi sagrozīt faktus, atrast lietas, kuras piedēvēt it kā vēdām, vai labākajā gadījumā atsaukties uz kādu cilvēku grupu, kuri it kā bijuši vedanti vai arī atsaukties uz periodu, kad vēdu kultūra jau sāka degradēties. Kādam ir izdevīgi, lai pasaules attīstība tāpat turpinātos, līdz visi nonākam totālā kontrolē.

  • piekrītu ka tā arī laikam ir
    nēesmu par vēdām pietiekoši daudz informācijas ieguvis lai kvalitatīvi spriest
    +
    7h dok filmas informācija “UFO Gateway to Hell” dara mani piesardzīgu par tai skaitā vēdām, piem:
    http://video.google.com/videoplay?docid=1667 738301360497195&hl=en
    AP un tālāk 1:50:00 paskaidrots kā jāsaprot bībele…

  • Ivo paldies;)
    Kultūra ir kopšana.. Kultivēt no gr.val.nozīmē kopt, piem. kultūraugs utt.
    Ar vēdu dzīvesveidu var iepazīties Vladimira Megrē 6.grāmatā
    “Dzimtas grāmata” -> http://www.anastasia.ru/downloads/&d_op=viewdownload&cid=5
    Kā arī turpmākās grāmatās..

  • Manuprāt ļoti vērtīgs tests, kā neapmaldīties lielajā viedokļu gūzmā:
    Fragments no V. Megrē 7.grāmatas “Dzīves enerģija”
    ——————————————————
    “Cilvēki dzīvo dažādās zemes malās. Cilvēku sabiedrība nosaka valstu atšķirības. Dažādu valstu tautu kultūras atšķiras cita no citas. Atšķiras arī dzīvesveids, mūža ilgums. Dažādu tautību kultūra, cita starpā, veidojas arī nozīmīgo grāmatu iespaidā. Parasti grāmata, kas nosaka tautas filosofiju, formē reliģijas tipu un tātad arī dzīvesveidu.
    Tā piemēram Ķīnā par svarīgu tiek uzskatīta Konfūcija mācība. Kopš seniem laikiem Ķīnā ir attīstījies īpašs skatījums uz pasauli – īsi sakot, tas traktē pasauli kā dzīvu sistēmu. Šīs kosmiskās sistēmas sastāvdaļa ir “iņ” un “jaņ”.
    Ja tevi interesē ķīniešu tautas dzīvesveids, ja saskati tajā paraugu visai cilvēcei, tad iepazīsties ar Konfūcija sarakstīto grāmatu. Ja tevi saista japāņu pasaules uzskats, viņu dzīves sasniegumi, tad izlasi grāmatu, kas stāsta par šīs valsts tradicionālo reliģiju – sintoismu. Daudzējādā ziņā tā ir noteikusi japāņu tautas dzīvesveidu. Ja tev lieksies ka vislaimīgākie ļaudis dzīvo kristiešu pasaulē, tad lasi bībeli. Nozīmīgās grāmatas – tās ir grāmatas kas veido kādas cilvēku sabiedrības daļas tādu vai citādu dzīvesveidu…

    …Pirms sāc lasīt, palūkojies uz planētas dzīvi, izvēlies sev pašam tīkamas situācijas no tautu dzīves un lasi viņu grāmatu, domā…”

  • Daigai.
    Informācija Jūsu rīcībā ir novecojusi. Bet, ja pat kaut kur “laiž pa vecam”, tad arī vienalga galvenais ir MĀTE un BĒRNS. Padomājiet vien kādos tik apstākļos cilvēks mēdz nākt pasaulē. Līdzībās izsakot ‘cilvēks var būt brīvs arī cietuma kamerā’.

  • Zane!
    Par kastu sistēmu.
    Vajag nomierināties. Neizslēdzu ka kāds to varētu gribēt ļaunprātīgi izmantot. Patiesībā jau te mēs paši to pieļaujam (neapzināti), kad spriežam kā tas ir ko kuram mācīt… Skat komentārus. Tāpat ir jāšķir principālā puse, tagadējā realitāte Indijā un arī citur, un varbūtējais, VAJADZĪGAIS IZPILDĪJUMS tagadējā sabiedrībā, pie mums Latvijā tai skaitā. Par pamatu vajag ņemt to rakstos ielikto principu. Rakstā tas tādā gadījumā varētu būt labāk aprakstīts, lai gan nezinu kā īsti par to domā autore, autoritātes no kuriem viņa mācās…
    Un, pie mums viņi visi mācīsies, būtu jāmācās KOPĀ. Katrā ziņā sākumā.
    Tātad iedziļinieties PRINCIPOS, SHĒMĀ…
    BET protams jābūt modriem. Un pat ne tāpēc, ka to ‘VISU’ varētu ļaunprātīgi izmantot, bet arī tāpēc, ka varam nesaprātīgi, tizli PIELIETOT, REALIZĒT.

  • Ivo,
    es it kā ļoti saprotu, atbalstu Tevi, kad mēģini Zani pārliecināt. Lai nu kā, bet viņas domu gājiens ir … nu kā lai to pasaka. Bet ir labi ka viņa to saka, ja kas.
    Bet nevar tā pateikt, ka iznāk ka vienalga kādā ģimenē dzimis. Zani acīmredzot uztrauc, vai augstāko kastu neiegūs mantošanas rezultātā. Un es teiktu, ka lai jau iegūst (ģimenei, vecākiem ir ārkārtīgi liela nozīme…), bet lai tas nebūtu NEPELNĪTI no SPĒJU puses, jeb kā mēs tagad teiktu PROFESIONALITĀTES.
    Ievērojiet, ka karaļi, valdnieki ir tikai otrā kasta. Atcerieties no vēstures kā savā starpā cīnījušies priesteri un valdnieki – tas jau ir bijis pieteikums uz mūsējo pasaules kārtību.
    Savukārt attiecināt visu to uz tagadējo Indiju!… vajag jautājumam pieiet nopietnāk.
    Neaizmirsīsim, ka šobrīd PASAULĒ, gandrīz visā pasaulē pat tie, kuri būtu ārpus šis sistēmas (suņēdāji – tā kaut kur tie tiek nosaukti), ir pietiekami labi jāaudzina, jāizglīto, un vairāk vai mazāk jāiepazīstina ar VISĀM “sfērām”, visām jomām. JAUTĀJUMS tikai par to, lai par pamatu ņemtu cilvēka, bērna dabiski esošās īpašības, talantus… un no tā arī būtu atkarīgs zināšanu dziļums, profesionalitāte…
    Piemēram. Tagadējie strīdi par izvēles priekšmetiem (piemērs nebūtu tieši jāpiemēro). Matemātiku māca visiem, bet dažādos līmeņos (šobrīd nesākšu to iztirzāt, bet tas nebūs gluži tā kā atzīmes… utt). Varbūt labāks piemērs būtu mūzikas apmācība … pafantazējiet lūdzu paši. Jo ir taču tik ļoti dažādas sfēras, līmeņi: komponisti, kritiķi, izpildītāji, orķestranti, priekā pēc izpildītāji, folkmuzikanti, mūzikas terapija, ziņģes, KLAUSĪTĀJI visos žanros…
    … Un galu galā, es personīgi spēju šo kastu sistēmu savietot ar demokrātiju. Tad demokrātija patiesi būs neapšaubāma. Un arī karaliste var būt lieliska un neapšaubāma, pat tie, kurus tagad vajā kā režīmus var būt lieliski un pielietojami. Bet var būt arī pavisam citādi. Un mēs visi labi zinām, cik demokrātija var būt vērta, t.i. nevērtīga, nelietojama. Un, ja cars, diktators pats mēģina izpildīt visas lomas, tad tikai retos gadījumos tas izdodas, ir izdevies.
    Nevajag tvert burtiski, bet gan IDEJU, jeb kā autore teica “patiesību”, to patiesību, kura nemainās laika griežos.

  • Sākotnēji jāatgūst zināšanas un apziņa par vietu, kurā mēs dzīvojam. Par Latviju! To mēs paši varam darīt jau tagad un jau tagad ir iespējams to mācīt un par to stāstīt bērniem skolās. Bet pirmām kārtām mums visiem ir jāapzinās, ka dzīvojam reti skaistā un brīnumu pilnā pirmatnīgā zemē, kurai ir daudz lieliskas īpašības. Mums ir jāapzinās, ka šeit ir izcilas vietas, neatkārtojami dabas un senatnes pieminekļi. Ne jau velti ārzemju bagātnieki labprāt iegādājas šeit lielus zemes īpašumus….

    Par šīm lietām lieliski raksta Ivars Vīks grāmatā “Trejdeviņi Latvijas brīnumi”. Lūk, daži citāti no grāmatas ievada daļas.
    “Nožēlojamā sevis, savas tautas un zemes noniecināšanas pamatā ir zināšanu trūkums. Skolēni un studenti gūst ārkārtīgi maz zināšanu par Latvijas patieso vēsturi, tās dabu, dabas un vēstures pieminekļiem. Tāpēc izlasot vai padzirdot par ko interesantu ārzemēs, daļai nekritisku cilvēku rodas iespaids, ka interesantais ir tikai ārvalstīs. Bet citiem puskoklēcējiem šķiet, ka, pulgojot mūsu zemi, viņi sevi ceļ augšup.
    “Mūsu tauta ir slima”,- tā pirms desmit gadiem teica Imants Ziedonis. Šo sevis noniecināšanu veicina arī mūsdienu informatīvā vide, ko veido masu informācijas (vai dezinformācijas?) līdzekļi savu maizes devēju uzdevumā.
    Lai tauta atveseļotos, jāizkliedē gara tumsība un meli, jāceļ gaismā patiesība par šo zemi un tās brīnumaino vidi.
    Mūsu Latvija nebūt nav maza salīdzinājumā ar daudzām citām pasaules zemēm. Bet tajā ir daudz tādu brīnumu, kādi citur nav sastopami.
    Cilvēki, kas atbrauc uz Latviju, brīnās, cik lielisks aromāts un garša ir ne tikai Latvijā izaudzētajām zemenēm, plūmēm, āboliem, ķiršiem, tomātiem, bet pat kartupeļiem. Paceļot galvu augšup, atbraucēji jūsmo, cik krāšņas un pārsteidzoši skaistiem mākoņiem ir rotātas Latvijas debesis. Nolaižot galvu lejup, viņi brīnās par mūsu zāli un dabiskajām pļavām, kas citur pasaulē ir kļuvušas par retumu.
    Pastaiga par Latvijas mežiem un pļavām priecē acis un veldzē sirdis. Brīnišķīgais, vienreizējais aromāts dod veselību, prieku un spēku. Maz, ļoti maz pasaulē ir zemju, kur var dzirdēt tik daudz un tik skaistas putnu dziesmas.
    Vēl Latvijā ir lieliskas ārstnieciskās dūņas. Tāpat šeit ir brīnumdaudz ļoti iedarbīgu svētavotu, kas pārspēj dziednieciskos avotus citās zemēs. Bet šeit ir runa par bioenerģiju izstarojošiem avotiem. To visu ievērojuši daudzi ārzemnieki un pamanījuši arī tie latvieši, kuri pabijuši citās pasaules zemēs. Viņi nevar vien beigt slavēt, cik vērtīgas ir latvju zemes veltes.
    Mūsu tautu veido trīs brīnumi, ar ko esam saistīti. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja nav šo pamatu, nav arī tautas. Šos trīs brīnumus nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, kurus nācies pārdzīvot tikai pēdējo gadu tūkstošu laikā vien, visvisādi slavējuši sevi. Turpretī mūsu zemi, tautu, valodu, kultūru pēluši, kā vien mācēdami. Turklāt viņiem par nožēlojamiem jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, piepalīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdzskrējēji.
    Mūsu zemei ir daudz tādas īpašības, kuru dēļ to senāk centās iekarot, bet tagad nopirkt,- dabas maigums, dāsnums un tās doto augļu vērtīgums.”

  • Visvaldi, mātes un bērnu mirstība Latvijā pat ir pieaugusi. Teikumu ka “infomācija ir novecojusi” Jūs labāk būtu vispār nepieminējis, tas liek pat vientiesim saprast uz kāda informācijas līmeņa atrodieties Jūs. Žēl, ka galvenais Jums ir, vienkārši par visu pateikt savu Bet, nepārbaudot, vai Jūsu teiktais atbilst īstenībai. Ja tiešām interesē temats, mūsdienu dzemdības slimnīcā, lai gan šķiet, ka Jums vienkārši gribās izteikties par apstākļiem, par kuriem acīmredzot neko nesaprotiet, tad iesaku aprunāties ar attiecīgām sievietēm, vecmātēm un citiem primārās aprūpes darbiniekiem. Ārpustā varu ieteikt apskatīties dokumentālu filmu: “The Business Of Being Born”.

    Par abiem pēdējiem Jūsu teikumiem labāk neizteikšos, jo tie tikai pierāda cik absolūti nekritiska ir Jūsu pieeja visai iepriekš minētai tematikai.

  • Jūs pareizi rakstāt
    “Žēl, ka galvenais Jums ir, vienkārši par visu pateikt savu”,
    tikai…

    Vai apšaubāt, ka galvenie ir MĀTE un BĒRNS, vai ko citu. Izņemot to ka iesakāt kinīti skatīties, ko vēl ieteiksiet, ko vēl pateiksiet.
    Varbūt tomēr paskaidrojiet man neprašam un nezinātājam.
    Kas ir tie līmeņi utt.
    Kāpēc kas ir un kas nav…

  • Neskatoties, ka pilnīgi novēršamies no raksta tematikas:

    **

    Visvaldi, Jūs nodarbojieties ar demagoģiju. Ko VĒL ES JUMS IETEIKŠU? Es, Jums? Slinkums informēties un pēc rūpīgas analīzes paust savu pārdomāto viedokli? Protams, tā kā Jūs uztveriet manis teikto (skat. Jūsu citāts) es par neko vairs nebrīnos.
    Ja galvenie ir māte un bērns Visvaldi, tad kā Jūs variet apgalvot, ka slimnīca ir brīnišķīga vieta dzemdēšanai un apgalvot, ka dzemdēt var visur? Piedodiet, bet tas ir kā spļāviens sejā tiem, kas cieš zem šīs sistēmas.
    Šaubos, ka Jūs ņemiet pretī padomu, jo izrādās ka Jūs ziniet visu un esiet profesionālis pat dzemdēšanas jomā. Es Jums piedāvāju ar mani kopā aiziet vizītē uz slimnīcas dzemdībām un būt reāls laika liecinieks. Jūsu kontaktus droši vien man varēs iedot Ivo. Ārpus tā, es sarunāšu speciāli Jums intervijas iespēju ar stacionāro un mājas dzemdību vecmāti. Vai tas apmierina?

    **

    Visvaldi, ko Jūs variet man pateikt, lai apstiprinātu savus nepārdomātos apgalvojumus?

  • Daiga, iesaku netērēt laiku cīnoties ar muļķību, daudz lietderīgāk taču attīstīties, iegūt gudrību…

  • Varbūt tas nav īsti pa tematu, bet tikpat labi arī ir, gan kā tehniski vest sarunu, gan par būtību, par cilvēku.
    – Tātad nevis “kā Jūs uztverat manis teikto” (vai bija kaut kas tāds no manas puses konkrēti), bet par ko ir nesaprašanās. Konkrēti.
    – Kurā vietā esmu teicis, ka “slimnīca ir brīnišķīga vieta…” Tādas nav. Es varbūt ne īsti tieši norādīju, ka arī slimnīcas mainās (es to zinu pilnīgi noteikti), lai gan neizslēdzu, ka var būt sliktākais variants.
    – Tātad es uzsvēru, ka galvenie “spēlētāji” ir māte un bērns. No Jums varēja saprast ka tā nav. Un netieši norādīju, ka pat ļoti nelabvēlīgos apstākļos VIŅI ABI var panākt ļoti pozitīvu rezultātu.
    – Vecmāti R.Br. esmu dzirdējis un pavisam neesmu viņas pretinieks, jo es taču saku, kas ir galvenie. Un ko viņa/i saka, tikai varbūt ne tādā formā.
    – Kam ir “pirtiņa” vai citādi apstākļi dzemdēt mājā, pārliecība par sevi, atbalsts, nav vēlme izvairīties no atbildības – lūdzu.
    – Ja Jums slimnīca ir vieta blakus morgam, ja Jūsējā slimnīcā strādā Jums nepatīkam, sveši cilvēki, ja viņi ir “tehnokrāti” utt un tml., tad visdrīzāk Jums vajadzētu izvēlēties mājas.
    Lai gan īsti ieteikt Jums to nevaru, jo nezinu kāda ir Jūsu “māja”, “mājas jums” t.i. garīgais noskaņojums mājās, kāda ir bijusi un ir JŪSĒJĀ un bērna SASKAŅA, HARMONIJA. Tā ir pilnīgi jūsējā ATBILDĪBA.
    — LĪDZĪGĀ sakarībā gribu aizrādīt (reiz jau mēs te drusku “izplūstam”), kad norādiet faktus, tad to vajag izdarīt konkrētāk. Diemžēl arī visur kur citu ir tāda līdzīga prakse. Ka nenorāda, varbūt arī nespēj norādīt kādi bija iemesli NELAIMĒM, NEGADĪJUMIEM… Un noteikti arī CĒLOŅI gan uz vietas, gan IEPRIEKŠĒJIE. Kad salīdzina, tad nav īsta skaidrība pret ko.
    Esmu par to lai mājās ļautu… (likumdošana…), lai arī mājiniekiem tiktu sniegta palīdzība, atbalsts.
    Esmu pret to, ka uz izvēli psiholoģiski spiež. T.i. jārunā ļoti lietišķi un aptveroši.
    Bet esmu arī par to, ka slimnīcas var mainīties, ka tās jau (vismaz šur tur) notiek. Kā arī par likumdošanu arī šinī sakarībā.
    (Ja dakteriem jebkurā gadījumā ir jātrīc likuma priekšā, tad nekas labs nevar notikt. Jo viņiem jākļūst “tehnokrātiski tīriem”, nevainīgiem burta un likuma priekšā.)
    Nemaz jau nerunāsim par to kāda ir mūsu saprašana par procesiem kas attiecas uz visu grūtniecības laiku, un to ko mums vajadzētu darīt šinī sakarībā.

    Tātad par ko es esmu vainīgs, slikts, muļķību izplatītājs, gudrības izskaudējs… Mani tas interesē, jo uz mani tas tika attiecināts.

  • Daiga!
    Bet, ja Jūs uztrauc šī diskusija (jā tā to var nosaukt), vai kā tamlīdzīgi ir nepatīkami, tad metam mieru.
    Saprotu, ka esat par dzemdībām mājās, un tas nemaz nav slikti. Gan jau ar laiku viss kas kļūs vēl labāk.
    Un lai Jums veiksme un labs prāts.

  • Daigai un Zanei – Visvaldis te ir vienkārši kā baltais pīlēns, starp pelēkajiem, jeb otrādi. vajag ar pietāti un saudzīgi komunicēt.
    Visvaldim – vai esi lietas kursā par tādu lietu kā uzmanības zagšana (apzināta vai neapzināta) ?
    bet uzmanība ir tā pati enerģija.
    Par izglītību runājot – jāorientējas uz kādu skološanu un skološanos nevalstiski. Ideāli būtu uztaisīt interešu skolu – kaut sākumā virtuālajā vidē, ar laiku pa laikam satikšanos audēkņu starpā – kādā simpozijā pie dabas utml, lai uzturētu draudzīgu komunikāciju. savukārt mācību vielas un materiālu apmaiņai, turklāt visuzskatāmākajā – video veidā internetā tagad ir pats plaukuma moments, to attīstīt.

  • Izglītība (visa veida un visiem) internetā.
    Interneta pieeja visiem.
    Tas ir tas lai mēs nezaudētu pavisam. Lai gan bez finansēm te kaut ko būtisku izdarīt būs grūti, ilgstoši…
    Tomēr nedomāju, ka būtu vajadzīga liela summa.
    Par ‘uzmanības zagšanu’ nepieleca.
    Lai nerastos, vai maksimāli samazinātu starpgadījumus ir rūpīgi jāpiestrādā, tas prasa enerģiju, vai kā runcis Leopolds teiktu ‘nervus’. Lai gan neveiksmes gadījumā arī nervi cieš. Riskējam…

  • Visvaldi, man šķiet, ka mēs nevis diskutējām, bet runājām viens otram garām. Jūs teicāt, ka bērni dzimst visādos apstākļos, un, ja šeit Latvijā ‘laiž pa veco’, galvenie protagonisti esot māte un zīdainis. Bet: Jūsu teiktais ir pretruna sevī – mūsdienu prakse slimnīcā, ir diametrāli pretēja, tā ignorē Jūsu teikto par galvenajiem protagonistiem. Vai piekrītat, ka Cilvēka cieņa ir neaizskarama? Slimnīcās tas neskaitās.
    Jūs vienā nesenā diskusijā apgalvojāt ka, “oficiālā medicīna šobrīd ir vardarbīga, tās ignorē cilvēku”.
    Vēl jo vairāk, man rodas iespaids, ka Jūs treniņa pēc uzstādiet apgalvojumu, lai nākamā brīdī savu teikto atspēkotu un vienkārši turpinātu sarunu principa pēc.
    P.S. to arī var nosaukt par uzmanības, vai laika zagšanu.
    Bet, neapšaubāmi, miers, un lai mums labs prāts!

  • Nesaprotu vārdu “protagonists”.
    Labi ir ja var precīzi…
    – Neteicu ka Latvijā, bet gan kaut kur vēl arī Latvijā.
    – Par ārsta atbildību jau runāju, un tas zināmā mērā būs pretrunā tam ko teikšu nākamajā punktā.
    – Nodalīt dzemdību ‘namus’ no pārējām iestādēm, kur saņem medicīniskus pakalpojumus var tikai lielajās pilsētās, ja nu ir tā, ka vajadzētu nodalīt SLIMOŠANU no DZEMDĪBĀM. Nezinu kā ir likumdošanas attiecīgajos pantos, bet dzemdības patiesi nav slimošana, ja vien viss ir daudz maz normāli. Un ka arī pie mums nemaz tā īsti par slimošanu neuzskata. Tātad nevajadzētu teikt “Slimnīcās tas neskaitās”.
    – Vardarbīga ir pēc būtības traumatoloģija, arī ķirurģija kā tāda (neapskatot variantu par ķ.iejaukšanās nepieciešamības izvēli). Pieļauju, ka vardarbīga iejaukšanās vēl dažu labu reizi ir vajadzīga, attaisnojama, pat neaizvietojama. Bet mums patiesi notiek pavisam citādi… …Un daudz kas atkarīgs no ārsta. Bet likuma vārdā viņam ir jāatbild, un praktiski tas ir ‘ignorējot slimnieku’, ignorējot cēloņus (vispār cik mēs par to zinām). Es par to jau runāju.
    – Par izvēli dzemdēt mājās, vai oficiālā iestādē (neteikšu slimnīcā) arī esmu jau teicis. Svarīgi būtu lai māte justos labi, lai bērns būtu gaidīts (arī ne steidzināts), ‘uzklausīts’. Zinu ka arī iestādēs lietu virzība notiek pareizajā virzienā. Lai gan saprotu ka vēl garš ceļš.
    – Var būt, ka es šad tad izteicienos ‘noapaļoju’uz vienu vai otru pusi. Piemēram par oficiālās medicīnas vardarbību (arī pedagoģiju), ir dažādi izņēmumi.
    – Zinu arī to ka šo “vardarbīgo” nostāju pēc būtības pieprasa gan tiešā, gan netiešā formā (pacienti, bērnu vecāki skolās), tiesiskā kārtība, …
    – Un gandrīz nekas jau nav tā melns un balts. Arī par cilvēka cieņu… var gadīties to aizskart paša cilvēka tālākās interesēs.
    Un protams tad ir grūti diskutēt, jo vieglāk to izdarīt, ja ir melns un balts, skaidri definētas (tiesiskas) attiecības, ja esam tehnokrāti, birokrāti…
    Un par to arī jau izteicos.
    Lai nu kā būtu, bērni dzimst mežā, darbā, mašīnās, pat lidmašīnās un tāpēc vien jau nekas slikts nenotiek. Te galvenie spēlētāji, noteicēji ir māte un bērns. Un ja slimnīcā ārsts juridiski atbildīgs ar visām no tā izrietošajām sekām (un kā lai viņu atbrīvojam no atbildības…), tad vienalga galveno lomas nemainās. Dabiski, ka ir visādi, visādas attieksmes, izpratnes. Var ārstam, vecmātei, … izliktie ka viņi ir galvenie… tad jau ir sliktāk.
    Bet gan jau viss kļūs labāk, jo tieši šī “nozare” ir tā, kura ļoti pretojas, nepieļauj NEĪSTAS ATTIECĪBAS, NEPATIESĪBU.
    Un, ja māte aiziet uz slimnīcu, viņai tur šķiet drošāk kā mājās, iepazīstas ar vecmāti, tad kā gan mēs teiksim lai viņa to nedara? Bet es jau par to teicu. Interese man par to ir tāpēc, ka mēs neviens tam nevaram paiet garām, tas visus mūs ir skāris vismaz vienu reizi. Un tas ko teicu nupat iepriekš – šī “nozare” mūs māca.
    Un tāpēc šī saruna te nemaz nav tā “garām”.

  • >Pasaules kārtības un cilvēka dzīves principiem jātop skaidriem jau skolā.
    realitāte ir tā, ka – dzīvesziņas, dzīves principu izvēle šodien ir privāta lieta; valsts nedrīkst noteikt, ka un kādi principi tiks likti kādas personas (tas vārds nozīme “maska”=sociālā loma) vai personības dzīves pamatā. Jums tas var patikt vai nepatikt (ja esat marionete vai tukša konservbundža, kas tālu skan) bet taisni šī realitāte ir optimisma atslēga tiem, kas to nav vel zaudējuši vai nav vēl atguvuši. Ceļa pie mūžam mainīgās patiesības garants ir tiesības sekot ilūzijām vai mūžam būt ceļā pie Viņa/Viņas. Ceļš ir šaurais ceļš. Ceļš nesola 100% garantijas. Tā ir smaga un neērta izvēle – būt pašam, ieverot likumus un izzināt Likumu.
    —————–
    TĀPĒC izglītībā pirmajai izvēlei ir jābūt tiesībām izvēlēties.
    Visas pārējās izvēles pēc tam

  • latviešiem visu jebkura brīdī var pateikt priekša dzimtā valoda; svešu mēļu zināšana nekad neskādē; arī tās reizēm ko būtisku pasaka
    ir tāds vārds “veselība” ir vārds “veselums” – tie nu latviešu valodā ir labi un pareizi vārdi – receptes
    Rietumi spēle teātri un katrs rietumnieks ik dienas piemēra desmitiem sociālo lomu.
    Austrumnieks/laucinieks var visu dzīvi nodzīvot sešsimt kvadrātmetros un ik brīdi būt kopā ar visu un visiem uz pasaules
    Tie ir robežstāvokļi, idealizācijas, kā fizika ļoti derīga idealizācija – “absolūti ciets ķermenis”

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.