G.Ošeniece: ‘Piepildīt pasauli ar cildenām domām un augstākiem ideāliem’

Vēdiskajā filozofijā uzskata, ka izglītība ir līdzeklis, lai mēs sasniegtu četrus svarīgus cilvēka dzīves mērķus: 1) pareizas dzīves likumus (tikumību), 2) labklājību (materiālo nodrošinājumu), 3) prieku (labsajūtu, apmierinot savu jutekļu vajadzības), 4) atbrīvi (Dievapziņu, brīvību no materiālās pasaules ciešanām).

Protams, ka izglītībai ir arī izšķirošā nozīme morālo un kultūras vērtību saglabāšanā un tālāk nodošanā, bez kā nav iedomājama sabiedrības un ģimenes pienācīga pašregulācija un dzīvošana mierā un saskaņā. Izglītība vēdiskajā izpratnē tiek uzskatīta par instrumentu, kā indivīdam iegūt pareizās zināšanas, kontrolēt savas vēlmes un mācīties pildīt savus pienākumus sabiedrības labā, izskaužot sevī egoismu un maldu radītos prāta piesārņojumus.

Vēdiskajā tradīcijā nemācītu un nekulturālu cilvēku pielīdzina dzīvniekam, jo bez izglītības tas nekad nebūs spējīgs pacelties virs sava fiziskā Es apziņas līmeņa, t. i., savu fizisko vajadzību apmierināšanas – ēst, gulēt, nodarboties ar seksu un atrast piemērotu mitekli. Ļoti lielai daļai mūsdienu tehnoloģiski attīstītās sabiedrības visa dzīve paiet, domājot un rūpējoties par šo četru vajadzību apmierināšanu, un nekam vairāk vienkārši neatliek laika, jo dzīve izrādās par īsu. Varbūt tāpēc mēs gribam, lai mūsu bērni ir ātrāki un konkurētspējīgāki un paspēj sasniegt mūsu kādreizējos sapņus par nodrošinātu dzīvi? Bet Vēdas saka, ka mēs dzīvojam ilūzijā, materiālās vēlmes ir nebeidzamas, bagātības iegūšana ir iespējama vien uz citu rēķina, paķerot pirmajam, apmānot vai atņemot kaut ko citiem.

Mācīšanās darīt labu
Vēdas saka, ka nemācīts cilvēks ir netikumīgs, cilvēks ar sliktu raksturu, bez atbildības sajūtas. Cilvēks bez morāles tiek uzskatīts par sabiedrības destruktīvo spēku, kas rada ciešanas sev un citiem. Un otrādi, pareizi izglītots cilvēks izmantos savas zināšanas pasaules labklājības labā, nevis savtīgu egoistisku mērķu realizēšanai. Tāpēc senajā Indijā svarīga izglītības procesa sastāvdaļa bija mācīšanās darīt labu un izkopt sevī labas rakstura īpašības. Šī mācīšanās notika skolotāja rūpīgā vadībā, sekojot viņa personīgajam paraugam tā, lai jaunā paaudze paliktu ,,uz pareizā ceļa” visu atlikušo mūžu un dotu savu ieguldījumu sabiedrības uzplaukumam.

Izglītības augstākais mērķis vēdiskā skatījumā ir ne tikai saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm tradicionālās kultūras vērtības, bet arī ieaudzināt cilvēkā nepieciešamību aizvien uzzināt kaut ko jaunu, nemitīgi papildināt savu pieredzi, jo tikai personība, kas staros no spēka un enerģijas pārpilnības, varēs būt veiksmīga personīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Tieši cilvēka prāta mierīguma un garīgā līdzsvara attīstīšanās ir izglītības darbinieku galvenais uzdevums, jo sabiedrības spēks ir atkarīgs no katra tās atsevišķā locekļa labās gribas un brīvības.

Senajā Indijā skolotājs bija viscienījamākā un cēlākā profesija. Skolotāja viedoklis tika uzskatīts par svarīgu ne tikai bērnībā, skolas gadu laikā, bet visos dzīves posmos, jo viņš palīdzēja cilvēkam metodiski un disciplinēti sasniegt minētos dzīves mērķus, dodot padomu gan laicīgās dzīves, gan pārlaicīgos mūžības jautājumos. Skolotājs simbolizēja visus labos ideālus un tradīcijas un ar savu dzīvi demonstrēja sabiedrībai uzvedības kodeksu.

Interesanti, ka senajos laikos par skolotāju derēja tikai tāds cilvēks, kas pats ir bijis ideāls skolnieks ar labu akadēmisko izaugsmi, kam bija dabiska vēlme kalpot sabiedrībai, dodot citiem augstāko patiesību, dzīves principus, savas zināšanas un pieredzi, lai tie pārdzīvotu viņu un dotu labumu pasaulei. Skolotājam bija jāpiemīt gan līdera talantam, lai vestu citus pa pareizo ceļu, gan atbilstošām garīgajām, morālajām un ētiskajām personības īpašībām. Tikai tādam cilvēkam bija tiesības saukties par skolotāju.

Vēdiskā tradīcija saka, ka nav iespējama izglītība bez skolotāja. Skolotājs ar savu dedzību un vēlmi kalpot, sirds un prāta skaidrību māca vislabāko, dod spēku, apskaidro un inspirē, dod ierosmi dzīvei. Svarīgi, ka skolotājs nevis tikai dod sausus un no dzīves atrautus padomus, bet gan pats savā dzīvē praktizē to, ko viņš māca, un savos skolēnos vienmēr redz tikai labo, jo vienīgā viņu ietekmēšana notika caur savu labo piemēru: ,,Kad lotosa zieds ir atvēries, bites pašas nāk un meklē medu; tāpat skolotājs ļauj uzplaukt sava rakstura ziediem, un panākumi neizbēgami sekos.”

— — —

Pasaulē pazīstamais vēdantists un lielais indiešu filozofs Vivekananda nosaucis četrus priekšnosacījumus skolotāja darbam, kas ir nepieciešami, lai viņa vārdiem būtu jebkāds spēks:

  1. skaidrība (tikumība, caurspīdīgums) domās, runā un darbos;
  2. Svēto Rakstu pārzināšana, kas dod viņam garīgu spēku. Garīgums rada vibrācijas skolotāja prātā, kas izstarojas kā vienojošas saiknes uz skolēnu prātiem;
  3. zināšanu nodošanas motivācija – vienīgais ceļš, kā zināšanas var nodot, ir mīlestība – mīlestība pret visu cilvēci. Jebkurš savtīgs nolūks, piemēram, vēlme pēc naudas, atzinības vai slavas, nekavējoties noārda šo vienojošo saikni ar mācāmajiem;
  4. skolotājs nedrīkst domāt, ka viņš audzina bērnu, jo viņš var tikai palīdzēt tam izaugt.

Ir teikts – ja skolotājā būs visi šie priekšnosacījumi, varam būt droši, ka viss būs labi, ja nē, ir ļoti nedroši ļaut bērniem mācīties pie skolotāja, kurā neapvienojas visas šīs īpašības, jo pastāv briesmas, ka tāds skolotājs neatradīs ceļu uz bērna sirdi, bet tikai iepotēs viņā negodīgumu.

Izglītības sistēmas panākumi atkarīgi no tā, cik lielu iniciatīvu skolotāji izrāda, lai ieinteresētu bērnus mācīties visa mūža garumā un iedvestu viņos pašapziņu, pašrealizāciju un pašpaļāvību.

— — —

Iesaka skolotājam vienmēr saglabāt mieru
Jāatceras, ka senā vēdiskā izglītības politika nepieļāva samaksas ņemšanu no skolēna. Persona, kas par mācīšanu prasīja naudu, tika nosodīta kā tāda, kas tirgojas ar zināšanām, viņu necienīja un izolēja gan no sabiedrības aprites, gan citu skolotāju vidus. Tiesa gan – mācību laika beigās skolēni un vecāki mēdza pasniegt skolotājam dāvanu, ko varētu zināmā mērā uzskatīt par atlīdzību.

Nelielai atslodzei un pārdomām piedāvāsim dažus interesantus skolotāju un skolēnu vērtējumus. Vēdiskajā literatūrā minēti četri nevēlami skolotāju tipi, kas pēc vēdiskās mērauklas bija diskvalificējami:
1) skolotājs bez metodikas tiek salīdzināts ar podu, kas pilns ar pupām, kas tajā iekšā guļ bez kādas sistēmas un birst ārā bez kāda apdoma;
2) nepieejams skolotājs ir kā grumbuļains un stiegrains palmas koks ar cietiem augļiem, kas ir neaizsniedzami, kamēr koks pats tos spontāni nenomet;
3) pusmācīts skolotājs ir kā šaura šķiltavu atvere – ir grūti pa to kaut ko dabūt iekšā un tikpat grūti kaut ko dabūt ārā;
4) negodīgs skolotājs ir kā pie sētas augošs augļu koks, kas uzsūc ūdeni un barības vielas no viena zemes gabala, bet augļus met kaimiņa daļā: viņš saņem algu, bet nedod zināšanas.

Vēdu tekstos atrodama arī līdzīga skolēnu klasifikācija trīs līmeņos. Labākie skolēni salīdzināti ar meža zosi vai govi, vidēji sekmīgie skolēni – augsni vai papagaili, bet sliktie – cauru grozu, āzi, vērsi vai auduma kāstuvi.
1) Meža zosij piemīt apbrīnojamas spējas no ūdens un piena sajaukuma uzreiz atdalīt un izsūkt tikai pienu, bet ūdeni atstāt. Govs ēd un pēc tam atgremo (lai dotu pienu). Tāpat labi skolēni prot atšķirt un izvēlēties tikai vērtīgo, bet atmest nesvarīgo.
2) Viduvēji skolēni, tāpat kā augsne, dod ražu proporcionāli tajā ieguldītajam darbam un barības vielām. Vai arī, tāpat kā papagaiļi, prot atkārtot bez saprašanas to, kas viņiem iemācīts.
3) Sliktie skolēni iedalīti četrās grupās:
a.) tāpat kā caurā traukā, arī vājā skolēnā nekas iekšā nepaliek;
b.) tāpat kā āzis staigā no viena lauka uz otru, tā arī slikts skolēns staigā no viena skolotāja pie otra un no viena temata uz otru, nekad neko daudz neiegūstot;
c.) kā vērsis iekāpis ūdenī, lai padzertos, to saduļķo, tā slikts skolēns saceļ nekārtības un rada problēmas;
d.) tāpat kā marles kāstuve ļauj vērtīgai mantai tecēt cauri, bet aiztur gružus, tā slikts skolēns aizmirst visu labo, bet patur prātā tikai muļķības.

Lai kādi arī būtu skolēni, Vēdas iesaka skolotājam vienmēr saglabāt mieru un rīkoties atbilstoši divdesmit sešām civilizētas personības īpašībām. Praktiski tas būtu: vienmēr paturēt acīs savus skolēnus un stāstīt viņiem, kas labs un vērā ņemams un no kā vajag izvairīties, ka jāievēro dienas režīms un veselīgs dzīves veids, pareizi izvēloties pārtiku, draugus un paziņas. Skolotājs paaugstina sabiedrībā morāles līmeni, iemāca nebaidīties un būt centīgam. Nevajag mācīt kaut ko atsevišķu un speciālu, bet nevajag neko arī turēt noslēpumā. Ir lieki ielaisties muļķīgās diskusijās ar bērniem, bet vienmēr vajag piedot viņiem viņu kļūdas un mudināt virzīties uz priekšu un celties uz augšu.

Noslēgumā piedāvājam dažus fragmentus no jau minētā indiešu domātāja un garīgā skolotāja Svami Vivekanandas grāmatas ,,Džāna Joga. Praktiskā Vēdanta”:
“Īstenībai nav jāklanās nekādas sabiedrības priekšā. Sabiedrībai ir jānoliecas īstenības priekšā vai jāmirst. Visādām asociācijām un visām būtnēm pamatā ir īstenība, un īstenībai nav jāpielāgojas tām. [..] Tā sabiedrība ir visdižākā, kurā visaugstākās patiesības ir arī vispraktiskākās. Un, ja sabiedrība vēl nav piemērota tam, lai tajā īstenotos augstākās patiesības, tad padariet to par tādu. Padariet to par tādu, un jo ātrāk, jo labāk. Sasparojieties, uzdrošinieties ticēt patiesībai un īstenot patiesību. Mūsdienu sabiedrībai ir liela nosliece pārāk daudz runāt par darbu un nopelt jebkādu domu. Darbs ir ļoti laba lieta, bet tas nav nekas vairāk kā domas rezultāts. Kur nav domas, tur nebūs arī darba. Tāpēc piepildiet smadzenes ar cildenām domām, augstākiem ideāliem un turiet tos priekšā dienu un nakti. Rezultātā tas atnesīs milzīgu darbu. Sakiet savam prātam, ka jūs esat šķīsti. Mēs esam hipnotizējuši sevi ar domu par savu niecību un par to, ka esam radīti un mums jāmirst; un tāpēc dzīvojam pastāvīgās bailēs. [..] Nerunājiet par pasaules samaitātību un tās grēkiem. Ja gribat palīdzēt pasaulei, tad nenosodiet to, nenovājiniet to vēl vairāk.

Māciet tai, ka visi, pat visvājākie, savās izpausmēs ir skaisti, ka viņi ir nemirstības bērni. Lai pozitīva, stipra, dziedinoša doma no pašas bērnības iemājo viņu prātos. Esiet paši atvērti diženām domām. Jūsos ir koncentrēti bezgalīgie pasaules spēki. Dzeniet prom māņticību, kas līdz šim aptumšojusi jūsu prātu. Esiet drosmīgi. Ziniet patiesību un īstenojiet to. Mērķis var būt tāls, tomēr atmostieties! Sasparojieties! Cīnieties un neapstājieties, kamēr sasniegsiet mērķi! [..]

Ja šī istaba tūkstošiem gadu būtu bijusi tumša un jūs ienāktu tajā un sāktu raudāt un kliegt: ,,Vai, cik te tumšs!” – vai tad tumsa izgaistu? Ienesiet tajā sveci, uzraujiet sērkociņu, un vienā mirklī kļūs gaišs. Ienesiet gaismu, un ļaunums atkāpsies vienā acumirklī. Nostipriniet savu īsteno iedabu, kļūstiet starojošs, mirdzošs, mūžīgi šķīsts un izraisiet to ikvienā cilvēkā, ko sastopat. Es gribētu, lai katrs no jums sasniegtu tādu stāvokli, lai pat vissliktākajā cilvēkā varētu saredzēt Dievu, un tā vietā, lai cilvēku nosodītu, varētu teikt: „Celies, starojošais, celies, mūžīgi šķīstais, neradītais un nemirstīgais, celies, visuvarenais, un izpaud savu īsteno iedabu! Zemās izpausmes tev nepiedien!”"

Vēdiskā dzīves ziņa Jums novēl: mīliet savus skolēnus kā savus paša bērnus, dalieties ar viņiem visā, nekad nepametiet viņus postā un nelaimē un palieciet viņu draugi uz visu mūžu!


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 27.marta numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • Visu neizlasīju, bet vēlreiz parāda to, ka visa pamatā ir viens un tas pats, tikai tas ir pateikts dažādiem vārdiem, dāžādās formās

  • Par šo vairs neesmu tik sajūsmināts kā par iepriekšējiem trim.
    Kā jau iepriekšējos teicu “… neļauj trāpīt desmitniekā”.
    Par cik te kurš nav desmitniekā trāpījis… neizteikšos, jo tas laikam arī nebūtu tik vienkārši nosakāms.
    Noteikti, salīdzinoši ar to kā mums ir ‘TE’, ir gandrīz ideāli. Bet tie trūkumi kļūst būtiski, ja gribam visu to IEVIEST MASVEIDĀ, popularizēt praksē.
    Piemēram:
    Tas “ceturtais” Vivekananda punkts. Tas it kā pareizi saka, bet citur var saprast visādi.
    Vai pirmajā rindkopā. Tur katru ‘punktu’ vajag citādi izgaismot, citiem vārdiem pateikt. Šādi izteikts tas var maldināt. Šur tur var manīt, ka jau pamatavoti (t.i. avoti no kuriem ieguvusi sev autore…) jau runā “riņķī un apkārt”. Pieļauju, ka varbūt tajā konkrētajā darbā tā vajadzēja, bet tas var maldināt mūs konkrētajās situācijās.

  • Tur jau tā lieta, ka vajag kādu, kas izskaidro ko patiesi katrs no tiem punktiem nozīmē(jeb ko piemēram arī nozīmē tas pats sekot sev, nevis citiem)
    Tāpēc jau pasakot kaut ko tieši un konkrēti, prāts-cilvēks to var viegli pārprast un saprast pa savam, ja necenšas saprast to, kā tobija domājis autors.
    Tāpēc jau citviet lieto vārdu mīklas, lai prātam nedotu vārdus, kurus var saprast tieši, bet liktu domāt un uztvert pareizo jēgu.
    Par pārejo tavu komentāru grūti ko pateikt, jo grūti spriest cik daudz vai maz kāds runā apkārt.

  • Te nav nekādu mīklu, bet vide, kurā tapuši teksti, atšķiras no mūsējās kā diena pret nakti. Par tādiem apzīmējumiem, kādi ir veltīti sliktajiem skolēniem, es šodien varu nonākt pedagoģiskās padomes priekšā par neprofesionālu darbu un bērna tiesību aizskaršanu.
    Jā, no pedagogiem arī tagad prasa absolūtu savaldību, bet skolēni no šāda skolotāja baidās un tam neuzticas. Viņi vieglāk saprot skolotāju, kurš “noraujas”, tad, kad arī viņiem ir skaidrs – tā vajag, un prot arī atvainoties, ja “norāvies” par daudz vai ne gluži par lietu- lieki stāstīt, ka situācijas mēdz būt visdažādākās.
    Patlaban ļoti pārdzīvoju, ka ar līdzīgām tēmām esmu atbaidījusi lielāko daļu audzināmās klases: jebkura pievēršanās ideālu pasaulei tiek traktēta kā realitātes ignorēšana.
    Tāpēc jau reiz esmu izteikusies, ka vēdu audzināšana attiecas uz ļaudīm, kas to saprot, tātad elitāriem, inteliģentiem cilvēkiem, kurus, jādomā, Kultūras akadēmijā var sastapt.

  • Nav tik traki.
    Par “vārdu mīklām” Tev taisnība.
    Esmu šad tad mēģinājis (t.sk. aci pret aci) skaidrot vairāk.
    It kā jau piekrīt, saka labi; vai arī ir ļoti skarba, parasti emocionāla, pretreakcija.
    Tikai pēc mirkļa viss aiziet vecajās sliedēs. Šinī rakstā arī par to ir runāts.
    Tātad vispirms vajag ļoti cītīgi lasīt šo rakstu, citus līdzīgus. Tās grāmatas kuras autore min kā literatūru…
    Mans komentārs varētu būt kā “rādītājs” izpratnei par VISU ŠO SISTĒMU KOPUMĀ.
    Runāt “apkārt” var būt arī taktika.
    Bet šinī gadījumā mēs varam tikt maldināti. Lai gan, ja lasa, studē visu ļoti cītīgi, pamatīgi, tad nav tik traki (vismaz es tā domāju, lai gan īsti pārliecināts neesmu; tad man jālasa visa tā pati literatūra kā autorei…).
    Tātad mans komentārs varētu būt kā “brīdinājuma zīme”.
    Bet ‘lurike’ te ir kā sava veida demonstrējums, piemērs. Ja viņai izdotos saprast, sajust “kur te suns aprakts”, tad viņa vairs neteiktu to ko te saka.
    Bet par to atbaidīšanu ir taisnība – dēļ tā jau es savā komentārā saku to ko es tur saku. Atbaidīti ir daudzi; pamēģina, neiet un viss…
    Bet vai Kultūras akadēmijā ir kaut viens kas kaut ko no tā saprastu… nezinu, tikpat labi arī; lai gan ceru ka man nav taisnība.
    Bet par to vidi konkrētajā gadījumā (attiecībā par to ko es runāju) visdrīzāk nav viss tāda atšķirība.
    Tas nav par apzīmējumiem, tie galu galā ir vairāk kā metafora, līdzība.
    Varbūt MUMS jāsāk no tās vietas, ko ‘lurike’ saka “kas TO saprot”. Tātad, kas ir šis “TO”. Konkretizējot, katrs individuāli pieejot.
    Kāpēc es esmu tik “optimistisks” (pastāvu par “lietu”, kuru gandrīz neviens neizprot, ap kuru nemaz tik daudzi nav pat “riņķī apkārt”). Ja paskatāmies vēsturē, tad līdzīgi ir noticis. Un arī rakstā te labi minēts par “patiesību”.

  • lūriķei – nekreņķē:) bet ir tā, ka katrs cilvēks spēj uztvert un sagremot no dotās informācijas tikai to, līdz kā saprašanai ir izaudzis. acīmredzot, jāsāk ar mazumiņu, lai skolēnus nenošokētu. Viens Vēdās ierauga Patiesību, cits spēj uztvert tikai sausus vārdus un iztulkot tos pa savam.
    ————-
    kā lai mūsdienu pusaudzim sarunā lai piemin vārdu “garīgums”? pusaudzis to it ne mazākajā mērā neuztvers kā jebkādu cilvēka priekšrocību, gluži pretēji – pusaudzis ir pārliecināts, ka jo tālāk no garīguma jo labāk, jo tuvāk naudai, slavai un tiem kārumiem ko reklamē pa teļļuku.
    kaut vai tāds nieks, kā iemācīt pusaudzi neticēt un neuzticēties tai draņķību propogandai kas pusaudžiem veltīta teļukā un drukātajos izdevumos, Sīrups, Avene utml, kas visi rosina domāt par kopošanos kā vienīgo vislielāko dzīves jēgu.
    .
    vispār jau tas viss ir traki atkarīgs no pasniedzēja – kāds tas ir. jo nav iedomājama labāka antireklāma garīgumam, kā sīks, līks, vārgs nikns un apvainojies pasniedzējs kurš mēģina ar vārdiem pierādīt par garīguma vērtīgumu. vienīgā reālā metode ir pierādīt ar Darbiem – DARĪT. ti pašam pasniedzējam būt augsti garīgam, un tad, ar savu personību var mazliet iedvesmot. dažiem skolēniem tāds pasniedzējs liksies vienkārši dīvains, bet daži viņā sajutīs to Patiesības un Garīguma dvesmu, kas izpaužas tak ikvienā vārdā, žestā, izteiktajā domā.

    nu tiem audzēkņiem kas tiecas domāt, ka vienīgā realitāte ir šis te taustāmais materiālisms, tiem der piedāvāt kādu izglītojošu materiālu, kas uzskatāmi parādītu, ka lielākā daļa parādību un fenomenu slēpjas aiz redzamā un taustāmā. kā arī, ka viņi paši, cilvēki jau sastāv no tukšuma – atomi ir praktiski tukši, riņķo pāris elektroni apkārt, bet kodols, ir kā kniepadata pret futbola laukumu. ja cilvēks būtu tik liels kā futbola lauku,s, tad visi viņa atomu kodoli būtu satilpināmi kniepadatā. cilvēks un visa šī blīvā cietā mateērija mums apkārt sastāv no tukšuma, kas kopā turās ar vairāk vai mazāk mistiskas enerģijas un magnētiskuma palīdzību, kurus savukārt atspērusies pēta mūsdienu zinātne un vel aizvien neko viennozīmīgi skaidru par to nespēj pateikt:)
    ..
    ko es varu teikt par savaldību – man nav pieredzes kā tas ir, strādāt 5 dienas no vietas skolā. slodze droši vien ir drausmīga, un grūti iedomāties kā tad var iztikt bez kliegšanas. bet nedrīkst. vispār jau nedrīkst sadusmoties, jāsaprot ka skolēni jau ir tie kas ir daudz čābīgākā stāvoklī par skolotājiem, ti pilnībā atkarīgi no skolotāju labās gribas un sirdsapziņas.
    bet aktuāls arī ir jautājums ko skolā iesākt ar nejēdzīgajiem kadriem – nu tie ir kādi 3-5% šķiet katrā vispārizglītojošā skolā. manuprāt tādiem nav vietas skolā, tur nostājai jābūt ir stingrai – ja gribi mācīties – tad proties. ja ne tad prom un miers. jo pieredze rāda, ka pietiek ar vienu tādu kadru 25 cilvēku klasē, lai klimats būtu pagalam. turklāt notiek ģedovščinai līdzīgas darbības arī pret mazākajām klasēm. manupŗāt auklēšanās ar šādiem cilvēkiem ir lieka.

  • “nejēdzīgajiem kadriem”
    Tā droši vien var teikt arī par visiem kadriem. Vai viņi tādi jau piedzimst, būtu nākošais jautājums. Un ko nozīmē ne”auklēties”. Bet noteikti tā ir problēma, kuru bieži vien skolā padara vēl smagāku (nerisina pēc būtības). Es te gribu teikt, ka vajag runāt ‘pilniem teikumiem’. T.i. ko tālāk un vēl tālāk.
    “par savaldību”
    Saki (un ne tikai Jūs viens) “slodze droši vien ir drausmīga”. Mana atbilde te ir viennozīmīga. Ja slodze ir DRAUSMĪGA, tad JĀIET PROM NO TĀDA DARBIŅA, ja vien nevar to kaut kā mainīt, un tas izvēršas garumā.
    Bet SAVALDĪBA par kādu te būtu jārunā, par to kā to varētu saprast autore, ir daudz kas vairāk kā mēs ikdienā to saprotam. Un par to ir vērts interesēties sīkāk, dziļāk, pie tā nopietni piestrādāt.
    Savukārt te es atradu sudraba rāmītī ierāmējamu Jūsu izteicienu: “skolēni jau ir tie kas ir daudz čābīgākā stāvoklī par skolotājiem, ti pilnībā atkarīgi no skolotāju labās gribas un sirdsapziņas.”
    Jūs sakāt: “kā lai mūsdienu pusaudzim sarunā lai piemin vārdu “garīgums”?” Jautājums ļoti vietā un ir ļoti svarīgs, un kļūdās sakarā ar to daudzi, ja ne visi. Bērnam tas tā īpaši NAV JĀPIEMIN. Ir tikai viss pareizi jādara, jābūt ‘tākā jābūt’ (par to runā arī raksta autore) un tad jau VISAM IR SAVA VIETA un LAIKS. (Pārējo šinī rindkopā neapspriežu.)
    Bet par to lai ‘lūriķe neķer kreņķi’ jāsaka ka nav īsti tā. Bet tā domā daudzi ka “līdz kā saprašanai ir izaudzis”. Pareizāk būtu teikt, ja nav pareizi, labi, ka ‘ir aizklīdis tālu prom neceļos’, skatās uz “lietu” no tādas pieredzes, “skatu punkta”, …, ka PATIESĪBU NEIERAUGA.
    Es (un ne tikai es) bieži atgādinu, saku ‘vislabākais skolotājs ir maz bērns, bērni vispār’. Ir tikai jāspēj TVERT, SAREDZĒT…
    It kā es Jūs te nokritizēju, bet vispār man jūsu komentārs patika.

  • Pareizi ir uztvērusi un uzsvērusi rakstu autore… Ja Skolotājs būs sirdsgudrs un godīgs, viņa tiecību uz Patiesību novērtēs jebkurš sarunbiedrs. Pat, ja tas būs nikns oponents vai ienaidnieks. Uzklausīs un izvērtēs. Tāpēc jābūt šim pastāvīgajam un stingrajam uzstādījumam – patiesumam.
    Neviens nezina Absolūto Patiesību, bet tiecībai uz to ir jābūt… ja tās nav, tad slimi kļūst pat vispārtikušākie un veiksmīgākie indivīdi. Par īstiem cilvēkiem kļūst tie, kas mēģina izprast savas uzvedības iemeslus un mācās to [uzvedību] koriģēt uz arvien ciešamāku gan pašam priekš sevis, gan citiem.
    Vakar LNT dziedošo ģimeņu šovā Vītolu ģimenes mamma uz šova vadītāja jautājumu par lādītes saturu atbildēja, ka tie skaistie dārgakmeņi ir mūsu pašu sirdis – kādas tās patiesībā ir, kad notrauš nost visu nevērtīgo. Tāds arī ir mūsu katra konkrētais lielais dzīves uzdevums – ieraudzīt lieko un traucējošo savā prātā un uzvedībā un tikt no tā vaļā (vai pārveidot par labumu – arī tas ir iespējams)…

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.