G.Ošeniece: ‘Vēdas par patiesu mācīšanos’

Vēdas, tāpat kā visi Svētie Raksti, tiek uzskatītas par mūžības atklāsmi. Tās iedvesmo augstākai dzīvei. Pat tad, ja mēs iesākumā neticam, ka tās spētu mums palīdzēt kļūt labākiem un cēlākiem.

Jau pats fakts, ka šīs zināšanas ir izlauzušās cauri tūkstošgadu vēstures un pašu cilvēku dabas tumšākajām dzīlēm, dod tām iespēju šodien kļūt par kanālu, par gudrības pamatu, uz kura celt jaunu ideālismu. Mums, latviešiem, ir viegli – Vēdu filozofijai saturiski līdzinās liela daļa mūsu latviešu dainu. Tās, tāpat kā Vēdu panti, māca cilvēkam nevardarbību un aicina vairāk domāt par Dievu un dabas likumiem. Arī mūsu tautas dziesmās ir dziļas garīgas zināšanas, tikai mēs esam pazaudējuši dainu autentisko tālāk nodošanas tradīciju no paaudzes paaudzē, bet Vēdu kultūra ir joprojām dzīva un dāsni dod savas patiesības augļus arī citu tautu zinātkārajām dvēselēm.

Vēdu tālāk nodošanas process ir vesela zinātne, kurā netiek pieļauta pantu jēgas sagrozīšana pēc sava prāta, tāpēc visi šeit minētie citāti un to izklāsti balstās vēdiskajā tradīcijā un ņemti no autentiskiem avotiem, vēdiskās literatūras vai filozofu darbiem. Vēdas ir universālas zināšanas, tās der visiem cilvēkiem – neatkarīgi no viņu tautības vai ticības. Vēdas ir pamatā visām citām zināšanām, tajās viss ir viens, t. i., viss tiek skatīts veselumā, tāpēc tajās nav atrodamas nekādas pretrunas nedz ar latvisko, nedz kristīgo, nedz islāmisko, nedz jebkādu citu pasaules uzskatu, jo visiem rakstiem ir kopīgas aizvēsturiskas saknes. Paralēli apskatīsim dažas saturiski līdzīgas latviešu tautasdziesmas. Šī viedā kultūra ir pārpasaulīga un dod mums nektāram līdzīgu zināšanu saldmi, ja vien mums ir vēlme to saņemt.

Vēdas uzskata, ka tikai zināšanu ziedošana ir veids, kā glābt cilvēci no visa veida ļaunuma, korupcijas un bezjēdzīgas naudas izdošanas.

Skolotāji un zinātnieki pārveido pasauli
Iepriekšējos rakstos runājām, ka visas problēmas kādā valstī ir izglītības problēmu atspulgs. Tās liecina par neadekvātu un nepilnīgu izglītību. Problēmu saknes meklējamas apstāklī, ka mūsu izglītība šodien ir orientēta uz darba tirgu, nevis uz dzīves mākslu jeb dzīves prasmēm (kā tam vajadzētu būt), kas prasa augstāka apziņas līmeņa attīstību. Vēdas saka, ka izglītības sistēma ir panācēja jebkura sociālā ļaunuma novēršanai. Skolotāji un zinātnieki pārveido pasauli.

Skolotājs stāv sabiedrības priekšgalā, viņš ir patiesais līderis valstī, jo dod sabiedrībai zināšanas.
Padomiņu man dodiet,
Padomiņa man vajag;
Ļaunā vārda nedodat,
Tā man vis nevajaga.

Skolotājs pirmām kārtām ir tas, kurš tic, ka ikvienā cilvēkā ir iedzimtas, viņam vien piemītošas spējas, kurām jāpalīdz izpausties pozitīvi. Skolotājs ir tas, kurš tic, ka katras dzīves būtnes sirdī ir dievišķā daļiņa – Dvēsele un ka katram cilvēkam šajā dzīvē ir savs uzdevums. Tajā pašā laikā skolotājs ir tas, kurš vislabāk spēj izprast to, ka katram bērnam savu iemeslu dēļ ir atšķirīga kapacitāte jeb jauda uzņemt zināšanas. Tāpat kā mēs, piegājuši pie okeāna, varam līdzi paņemt vien tik daudz ūdens, cik liels trauks mums tajā brīdī ir līdzi, un ne vairāk, tā arī skolēns var apgūt tikai tik, cik viņam tobrīd atļauj prāts.

Vēdas saka – lai gan mēs, cilvēki, izskatāmies līdzīgi – visi ir divām acīm un divām ausīm – , mūsu intelektuālās spējas ir ļoti atšķirīgas. Tāpēc skolotājam jābūt gatavam darboties kā ,,resursu videi”, kas apgādā katru skolēnu atbilstoši viņa individuālajām vajadzībām. Tas iespējams vien tad, ja pašam skolotājam piemīt gudrības mīlestība jeb kāre uz zināšanām – viņš lasa jaunākās grāmatas, atklāj jaunas zināšanu dimensijas, nemitīgi bagātina sevi ar jaunām idejām. Šī skolotāja spēja pašam uzņemt zināšanas iet roku rokā ar talantu nodot savas zināšanas citiem. Te nepieciešamas komunikācijas prasmes. Vēdu vārdiem sakot: nekad nepārtrauc mācīties un mācīt, jo mācīšanās un mācīšana ir nešķiramas!

Ideāls skolotājs ir reizē Draugs, Filozofs un Līderis. Var teikt – padomdevējs, ceļa rādītājs, vadītājs.
Līku liepu es nocirtu,
Taisnu lūku es noplēšu;
Sliktu ļaužu bērnu ņēmu,
Gudru devu padomiņu.

Mācīt nozīmē mācīties pašam
Bet skolotājs nedrīkst ļauties sava intelekta narcisismam jeb ilūzijai par sava viedokļa svarīgumu, nedrīkst noraidīt vai atspēkot mācāmā viedokli, lai kāds tas arī būtu, jo tādējādi mēs viņam atņemsim drosmi un vēlmi turpmāk izteikties. Tieši otrādi, mīlestības un cieņas pilna attieksme motivē skolotāju būt interaktīvam klasē, t. i., būt nemitīgā dialogā ar bērniem. Skolotājs uzdod jautājumus un mudina citus izteikt savas domas. Jautājums kā metode kalpo ļoti svarīgiem mērķiem – tas stimulē domāšanu, kas savukārt ir efektīvs prāta darbināšanas veids. Un otrādi – bērnu domas un viedokļi veicina jaunu ideju rašanos pašam skolotājam, tie dod iespēju paskatīties uz lietām no cita redzespunkta un modina citas atskārsmes. Jo mācīšana ir arī mācīšanās. Mācīt nozīmē mācīties pašam. Ideāls mācīšanās un mācīšanas process nekad nav vienvirziena kustība. Vēdas saka – lai notiek skolēna un skolotāja savstarpēja bagātināšanās! Mācību process ir auglīgs, ja tā rezultātā pilnveidojas gan skolēna, gan skolotāja apziņa, ja tie abi savā kopdarbībā gūst sekmes, izpētot un paplašinot savu prāta un gara spēju horizontus. Tāpēc Vēdu laikmetā un vēl tagad skolās, kas uztur vēdiskās tradīcijas, pirms katras nodarbības bērni kopā ar skolotāju skaita attiecīgu lūgšanu, kuras teksts latviski skanētu apmērām šādi:
,,Lai Dievs sargā mūs abus! Lai Dievs dod mums savu gudrību! Un lai mums abiem pietiek spēka šo gudrību uzņemt! Lai tas, ko mēs šodien mācāmies, ir Patiesība! Lai mūsu sirdīs nerodas jaunas domas vienam pret otru! Lai valda miers! Lai valda miers! Lai valda miers!

Ideālā mācību procesā skolotājs ieņem tēva, parauga lomu. Vēdiskajā tradīcijā skolotājs ir īpaša persona – viedais, gudrais, zintnieks, apgaismotais. Viņš iekšējas vīzijas un ārējās pieredzes sintēzē rada un izstaro zināšanas, pats degdams kā lāpuguns, bet skolēni, dzīvojot skolotāja klātbūtnē, tēlaini sakot, pie viņa zināšanām aizdedz savu dzīves sveci.

Zināšanas ir bezgalīgas, un tāpēc “mūžu dzīvo, mūžu mācies”, kā saka Vēdu un arī latviešu paruna. Lielākie mācīšanās traucēkļi ir apātija un bezrūpīga pašapmierinātība. Cilvēkam visu mūžu ir jābūt zinātkāram, jo tikai zinātkāre rotā un pagodina cilvēku. Vēdas saka, ka vienmēr jābūt možam un ceļā pēc zināšanām jāiet uz priekšu, jākāpj uz augšu, jo ,,možums ir dzīve, bet snaušana ir nāve”. Vēdas rosina: „Ak, cilvēk, celies augšup, nekad nepaliec uz vietas, jo stāvēt uz vietas nozīmē – krist lejup!” Tāpēc nepārtraukta, regulāra mācīšanās ir ļoti svarīga. Ir teikts, ka dzīves mērķis ir zināšanas un visa dzīve ir skola.

Vēdiskais ētikas kods saka, ka izglītības procesa galvenais mērķis ir laba rakstura veidošanās. Te izpaužas skolotāja lielā atbildība, jo saskaņā ar Vēdām – labs skolotājs ne tikai māca, bet arī audzina bērnus par vērtīgiem un cienījamiem iedzīvotājiem ar labām īpašībām. Vēdiskā tradīcija prasa iemācīt cieņu pret vecākiem cilvēkiem, pirmkārt, tēvu un māti, skolotājiem un ciemiņiem. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem gan nenozīmē aklu atdarināšanu vai sekošanu, bet arī spēju atšķirt citos viņu labās un cildenās rakstura iezīmes no primitīvajām. Vēdiskie skolotāji māca:
Tava māte lai ir tev Dieva vietā, un tavs tēvs lai ir tev Dieva vietā, tavs skolotājs lai ir tev Dieva vietā uz šīs zemes! Skaties viņu godājamos darbus un seko visam, kas nav peļams, bet visu slikto atmet!

Ikvienai ikdienas darbībai ir jābalstās labticībā. Vēdas brīdina – ja indivīdi aizgriezīsies no laba redzēšanas un kļūs nepatiesi, sociālā sistēma izies no līdzsvara un sabruks. Vēdu vārdiem sakot: ,,Pasauli uztur Patiesība.” Tātad – viens no vissvarīgākajiem izglītības aspektiem ir mācīt jauniešiem patiesīgumu. Patiesīgums kā tikums nozīmē neaizskart un nesāpināt citus. Patiesīgums nozīmē rūpēties par pārējo dzīvo būtņu labsajūtu. Ja tas nav iespējams, gudrāk būs apklust.
Ne runāt nerunāju,
Kad nav laba valodiņa,
Kad nebija mīļi vārdi,
Kad nav gudris padomiņš
.

Pēc Vēdām: ,,Kas ir patiess, tas ir labs, un kas ir labs, tam jābūt patiesam.” Tātad runāt vajag tikai tik daudz patiesības, cik klausītājs var uztvert, un tik, lai tā viņu nesatrauktu. Nav pareizi mācīt bērniem kritizēt un vērtēt citus, bet mazu vērību piešķirt savas rīcības seku izvērtēšanai. Citu kritizēšana ir bīstama, jo ievaino pašu kritizētāju; viņa prāts tiek piesārņots, meklējot slikto citos. Vēdas brīdina: ,,Tas, kurš nievā citus, pats tiks nievāts.” Šī doma sasaucas ar kristīgo „Netiesā, lai pats netaptu tiesāts!” vai latviešu gudrību:
Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju;
Visi man naidinieki,
Kad es naida kūrējiņ’
.

Galvenokārt uzsvērta katra individuālā brīvība un sociālā atbildība. Tiesības un pienākums iet roku rokā. Patiesas izglītības mērķis ir humānas attieksmes pret ikvienu dzīvo radību un kalpošanas principa („Idd nan Mmam”, t. i., neko sev pašam, visu kopīgam labumam) ieaudzināšana. Sevis kā indivīda apziņa izglītojoties transformējas par sociālās līdzdalības apziņu.

Jāredz lietas kopumā
Vēdas māca būt devīgiem un žēlsirdīgiem. Naudas pelnīšanas nolūks lai ir tās izdošana labdarīgiem mērķiem: ,,Pelni ar simts, bet izdod ar tūkstoš rokām” un „Svētītas ir rokas, kas atbalsta trūcīgos”. Patiesa izglītība nozīmē mācīt cilvēkam vienmēr būt godīgam savā rīcībā. Tāpat kā patiesīgums, arī godīgums ir svarīgs faktors, kas nodrošina sociālo stabilitāti. Precīzāk sakot, godīgums ir viena no patiesīguma formām. Vēdas māca cilvēku turēties tālāk no negodīgi iegūtiem labumiem:
,,Ak, Dievs, turi tālu no manis tādu bagātību, kas liktu man morāli pagrimt, kas sapītu mani no visām pusēm un liktu man nokalst kā parazītu mocītam kokam. Ak, Visaugstais Dievs, Tavas rokas ir no zelta, svētī mani ar tādu mantu, kas dod man prieku un mieru!

Vēdas dod instrukcijas pieņemt tikai tādu mantu, kas likumīgi pienākas, un neiekārot svešu īpašumu. Izglītībai jānodrošina, ka ikviens bērns iegūst racionālu un pareizu attieksmi pret lietām. Latviešu tautas dziesmas pateiks tieši to pašu:
Ja, Dieviņ, mantu dodi,
Dodi gudru padomiņu;
Manta vien maz der lieti,
Ja nav gudra padomiņa
.

Lai risinātu problēmas izglītības sistēmā, mums jāredz lietas kopumā. Atsevišķi mēģinājumi tās risināt radīs atkal jaunas nepilnības. Ikvienam pirmām kārtām jāsāk ar sevi. Iepazīsim un izvērtēsim savu raksturu un rīcību, būsim paši godīgi un nesavtīgi, mīlēsim savu zemi un rūpēsimies par planētas Zemes veselību, runāsim tikai labu un tikai mierīgā balsī! Būsim laipni un smaidīsim! Vairosim mieru un prieku! Tad pasaule mainīsies mums līdzi.

Dzīves uzliktās likstas un grūtības ir pārejošas un dod mums iespēju pārbaudīt savus spēkus un atklāt tās lietas, kas ir patiesi nozīmīgas. Vēdas māca, ka mūsu apņēmībai jautājumu risināšanā jābūt pietiekami stingrai, lai drošu sirdi izturētu uzliktos pārbaudījumus. Jo vairāk centīsimies izbēgt no nelaimēm un meklēt izeju, jo vairāk tās mums sekos. Tas ir tāpat, kā tikt galā ar sekojošu briesmoni – maniaku: vienīgais risinājums ir apstāties un nebaidoties ieskatīties ļaunajam sejā. Tikai drosme mūs izglābs! Kā saka Vēdu panti: ,,Esi nesatricināms un nelokāms, esi drosmīgs un neuzvarams!”


Gunta Ošeniece
, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja. Pārpublicēts no laikraksta “Izglītība un Kultūra”, 2008.gada 20.marta numura

Citi G.Ošenieces raksti.


  • kur var pašam lasīt vēdas?

  • Mans komentārs par cienījamās autores rakstu/iem ir nemainīgs.
    Esmu sajūsmā, tas ir labākais ko man nācies lasīt.
    Bet nemainīga paliek arī kritiskā puse. Šoreiz varbūt izteikšu konkrētāk – autore met tādas kā cilpas.
    Varbūt kādā vietā tas ir apzināti, bet pamatā šķiet ka ne. T.i. viņa drusku klejo, maldās (ne tā ka kļūdās) tematā/”tematā”.
    Iespējams kaut kur tā ir nodeva mūsdienu stereotipiem, esošajai kārtībai…

    Bet Krišum par to vēdu lasīšanu…
    Tas nav tik vienkārši. Tas noteikti ir grūtāk kā ieskatīties tautas dziesmu pantos…
    Jo vispirms ir ļoti daudz kas vienkārši
    jāieņem galvā, jāiegaumē, jāzin.
    Autore te jau piemin “veselums”, “kopums”.
    Tā arī ar vēdām. Tās
    pirmkārt vajadzētu visas vienkārši zināt,
    tad vēl visādas un ne mazums nianšu, vēsturisko, valodniecisko aspektu, visdrīzāk arī visu ko par sevi, par savu laiku…
    Un tad tas
    VISS var IZGAISMOTIES,
    viens otru paskaidrot.
    Uz to pretendēt var tikai retais.
    Tāpēc nākas uzticēties tiem, kuri to vairāk vai mazāk ir izdarījuši.
    Un tad atkarībā no
    paša pieredzes, rakstura, personības kā tādas, zināšanām;
    pluss tam kā palaimējas izraudzīt to kam uzticēties,
    rodas gala rezultāts.
    Tas šķiet sarežģīti vai ne.
    Jāatzīst gan kā to es te lielāko daļu pats esmu izdomājis, bet, ja tā ir patiesība, tad gan jau ir kaut kur vēl.
    Un nemaz jau tik sarežģīti un traki, un neiespējami nav, jo
    īstenībā, lai kaut ko nopietni apgūtu,
    lietas ir jāskata kopsakarībā tā vai tā.
    utt un tml..
    Lasi, centies.
    Galu galā varbūt spēsi lasīt/”lasīt” visur kur, no visa kā.
    Un vēdu raksti Tev kalpos tika kā apstiprinājums.
    Un noteikti nav jāizlasa VISS kā es to te teicu, un var būt perfekti.
    Un noteikti vari lasīt vairākas reizes un būs tikai putra.
    Un “putra” te nebūs sanskr.vārds dēls, bet tikai juceklis, haoss.
    Lai mums veicas atrast
    īsto
    kam uzticēties.

  • tieši tā
    KUR var pašam lasīt vēdas????

  • internets, arī latv.valodā šo to var, meklē
    Es atturos ieteikt pavisam nopietni, jāmeklē pašam.
    Bet noteikti var atrast.

  • Biibeles vai koraana citeetaaji normaali iesviezj ciparu un visiem viss ir skaidrs kur kas jaalasa. Katrs, kam nav slinkums, uz nebeedu citee veedas. Bet te, tik vien, cik atsauces uz kaadu, kursh vairaak par tevi ir lasijis, labaak ir sapratis… baigais uudens.

  • Nu tad izlasi vispirms kaut ko nebūt.
    No teiktā saprotu, ka par labu uzskati INSTRUKCIJU (“izsviež ciparu”).
    Ja būtu runa par kaut ko tehnisku (teiksim karburatoru), tad tas ir pietiekami.
    Bet vai Tevi var ” ielikt” instrukcijā…?!
    Pēc tā kā saki, varētu noprast, ka esi ar mieru, tikai no tā jau lietu būtība nemainās.
    Un vai tas “pasviestais pants” daudz ko līdz, jo tas visbiežāk arī kā pants paliek. Ja kas, par to arī tajos “pantos” ir runāts (par baušļiem)…
    Ja tas līdzētu, tad jau mēs nebūtu te TĀ, KĀ tagad esam.
    Cik es zinu, tad dažus simtus, tūkstošus gadus atpakaļ
    ne jau visi bija
    krīvu krīvi, šamaņi, zintnieki,
    bramīni, vēdu rakstu zinātāji.
    Cilvēki tam tika veltīti, viņi tam veltīja visu savu dzīvi.
    Es domāju, ka ar normālu, pareizu izglītību, audzināšanu… mēs visi varētu būt ” lietotāji”, bet kādam būtu jābūt ” speciālistam profesionālim”.
    (Līdzīgi kā ar datoru…)
    Ja kas! Ūdens esot ļoti lielas informācijas nesējs, glabātājs. Vidrīzāk viena no svarīgākām vielām visā pasaulē.

    Savukārt es nevaru zināt ka TE VISU domājusi raksta autore, kā un kur viņa ir studējusi, mācījusies… To prasi viņai. Es izteicu savu personisko viedokli, izpratni.
    Bet man viņas domu gājiens patīk, bet to jau es teicu.

  • …kā TE…

  • Ievietoju ziņu, ko sūta cilvēks, kurš interesējas par Vēdām:
    “Varu ieteikt tikai to, par ko pati esmu pārliecinājusies – Oļegs Torsunovs no Maskavas (www.torsunov.ru) un Ruslans Noruševics no Rīgas (viņam arī ir mājas lapa, kur var lekcijas klausīties un uzdot jautājumus).

    Ruslanam ir arī diski ar lekcijām (krievu valodā), t.sk., par ģimenes attiecībām un bērnu audzināšanu, kā arī rakstura īpašību attīstīšanu.

    Šiem abiem zinātājiem un lektoriem ir ļoti labas un ilgstoši iegūtas zināšanas par vēdām un spēja šīs zināšanas pasniegt cilvēkiem saprotamā un praktiskā veidā.

    Par vēdām daudzviet pasaulē ir milzīga interese – cilvēki intuitīvi sajūt, ka tajās ir jāieklausās. Torsunovs un Ruslans ir studējuši vēdas kā praktisku zinātni, kas principā atsedz visas dzīves likumsakarības. Un viņi spēj sniegt praktiskus padomus.”

  • Noteikti var atrast visu ko. Un arī visur kur, ja vien meklē un grib atrast. Var teikt ‘vajag tik rakt’.
    Bet, ja iet runa par izglītības sistēmu, tad – var arī smelties visur kur…

  • Iegāju ar ieteikto vārdu “G”.
    Ieraudzīju vārdu Dīpaks Čopra. Šķiet bija kaut kas arī latviski. Ja pareizi atceros, tad, manuprāt, tas bija teksts krietni pielāgots mūsu prātiem.
    Negribu teikt ka iesaku, bet latviski bija arī tā saucamā ‘GĪTA’. Sākotnēji var ‘krist uz nerviem’. Sava veida bībeļu bībele.

Lai varētu pievienot komentāru, vajadzīgs iežurnalēties.