INFORMĀCIJAI. Publicēšanai tiek gatavota Jāņa Kučinska raksta “Kā mūs iedzina parādu verdzībā un kā no tās izkļūt” pilnā un uzlabotā versija. Raksts tiks publicēts tuvākajās dienās, vienā dokumentā un būs pieejams lejuplādēšanai .doc un .pdf datņu formātos.

Mazliet politekonomijas
Varbūt beidzot jātiek skaidrībā par jautājumu - kas ir ekonomikas depresija? Ja to pārtulko saprotamā valodā, tad depresija ir mērķtiecīgi izraisīts naudas trūkums tautsaimniecībā. Tātad valstī ir neizmantoti resursi un ražošanas jaudas, ir cilvēki bez darba un ir arī pieprasījums pēc precēm, pakalpojumiem un infrastruktūras, bet nav naudas, kas sistēmai ļautu darboties.

Jau minētās augļotāju bankas ir izveidojušas parādu piramīdu, t.i., radījušas milzīgu parādnieku armiju. Ne tikai Latvijas, bet visas Rietumu pasaules mērogā. Un tagad t.s. kreditēšana (faktiski parādu vairošana) ir apstājusies, proti, parādu piramīda ir sabrukusi. Bet palikuši ir parādnieki - gan indivīdi, gan iestādes, gan veselas valstis, kuras uzņēmušās savu pilsoņu parādus. Tās summas, kas parādniekiem jāatdod bankām, vairs nevar tikt izmantotas preču un pakalpojumu iepirkšanai. Tā kā arī pati valsts ir parādā, tad tiek likvidētas darbavietas un celti nodokļi, un arī nodokļos maksājamās summas iedzīvotāji nevar tieši izmantot preču un pakalpojumu pirkšanai. Tāpat pamatīgi ierobežoti ir arī bezdarbnieku līdzekļi. Līdz ar to viss ir apstājies.

Kā šādu sastingumu pārvarēt? Pavisam vienkārši - valstij jāemitē papildus nauda un jāatbrīvojas no augļotājiem! Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmens pat ieteica konkrētu jaunas naudas izplatīšanas mehānismu: no helikoptera apdzīvotajās vietās izkaisīt svaigi drukātas banknotes. Pilsoņi šo naudu pacels un sāks iepirkties. Līdz ar to atkal varēs strādāt pakalpojumu sniedzēji un ražotāji, jo būs atjaunots pieprasījums pēc viņu precēm un pakalpojumiem. Nu viņiem atkal ienāks nauda, ko viņi savukārt varēs izmantot savām vajadzībām utt. Protams, vienlaikus ražotāji un darbaspēks jāatbrīvo no pārlieku lielas nodokļu nastas un vajadzības gadījumā jāsamazina nacionālās valūtas kurss. Tieši tā Rietumu valstis 1930. gados pārvarēja Lielo depresiju. Tikai tad šo mehānismu britu ekonomista Džona Meinarda Keinsija vārdā dēvēja par keinsiānismu.

Lai sabiedrību atbrīvotu no nesamaksājamu parādu nastas, pazīstama vēl senāka tradīcija, kuru sauc par Jubileju. Arī senos laikos tautas reizēm nonāca augļotāju verdzībā. Tāpēc, tiklīdz pie varas nāca jauns karalis, kurš vēlējās savu valsti attīstīt, viņš izsludināja vispārēju parādu atlaišanu (piedošanu) un visu ieķīlāto īpašumu atdošanu to īpašniekiem. Šādu parādu vispārēju atlaišanu tad arī sauc par Jubileju. Tā kā arī mūsdienās augļotāju radītie parādi nav samaksājami pat ar visiem pasaules resursiem, šis būtu piemērots brīdis seno tradīciju atjaunot. Tieši Latvija varētu starptautiskā arēnā nākt ar iniciatīvu norakstīt visus parādus, protams, to darot arī savā valstī. Jo, vēlreiz atkārtoju, - neoliberālās bankas Latvijā nav ievedušas ne santīma savas naudas. Parādu piramīdu tās uzbūvēja, manipulējot ar mūsu pašu naudu, proti, jauniem kredīta ņēmējiem izsniedzot to naudu un augļu procentus, kurus tās bija piedzinušas no iepriekšējiem kredīta ņēmējiem.

Taču jāatzīst, ka Keinsija risinājums Latvijas apstākļos dos minimālu efektu. Jo mūsu veikalos ir ārkārtīgi maz Latvijas preču. Pieaugot tirdzniecībai, mēs stimulēsim galvenokārt ārvalstu ražotājus, nevis savējos. Latvijas īpatnība ir tā, ka mums ir ārkārtīgi vāja ražošana, veca un nolietota infrastruktūra, liela energoatkarība, milzīgs starpnieku, ierēdņu un spekulantu slānis, kā arī - nepastāv vērā ņemama vietējo ražotāju aizsardzība. Tāpēc mums piemērotāki būs vācu tautsaimnieka Fridriha Lista un mūsu pašu tautsaimnieka Kārļa Baloža ieteiktie tautsaimniecības principi.

Protams, valstij pietiekamā daudzumā jāemitē sava nacionālā valūta, turklāt tā nav jāpiesaista ārvalstu valūtu rezervēm, bet gan augošam valsts tautsaimniecības potenciālam - visiem mūsu resursiem. Šī nauda kā bezprocentu kredīti vai tiešās investīcijas jāiegulda nacionālās ražošanas attīstībā un svarīgos infrastruktūras projektos. Piemēram, jābūvē moderni ceļi, tilti, ostas, dambji, dzelzceļi, jāveic mājokļu siltināšana un citi enerģijas taupīšanas pasākumi, jābūvē elektrostacijas (lai mazinātu atkarību no importa), jābūvē koksnes, zemes minerālu un citu derīgu resursu pārstrādes rūpnīcas. Piemēram, Latvija var sevi pilnībā apgādāt ar celtniecības materiāliem. Tāpat atjaunojama kādreiz tik spēcīgā vieglā rūpniecība un mašīnbūve.

Jāapsver arī linu, rapšu, ādas un citu kultūru pārstrāde gan vietējām vajadzībām, gan eksportam. Tā kā Latvija ir neliela valsts un nav lietderīgi visu ražot pašiem, tad jāizvēlas un valstiski jāatbalsta tās nozares, kuru produkcijai būs noiets ārvalstīs, lai ar tādējādi gūto valūtu ārvalstīs iepirktu to, ko paši neražojam. Princips ir skaidrs: lai kaut ko iepirktu, vispirms jāsaražo produkti, kurus ārvalstīs gatavi pirkt no mums. Ārējās tirdzniecības bilancei jābūt ja ne pozitīvai, tad vismaz līdzsvarotai. Iespējami arī ilgtermiņa piegāžu (bartera) līgumi ar citām valstīm, piemēram, Latvija apņemas ik gadu pēc noteikta grafika un noteiktos daudzumos piegādāt kādai valstij piena un gaļas produktus, pretī saņemot noteiktu daudzumu dīzeļdegvielas un dabas gāzes.

Lista un Baloža principi nodrošinās multiplicējošu augšanas efektu. Minēto projektu īstenošana radīs daudz jaunu darbavietu un daudz pasūtījumu visās tautsaimniecības nozarēs. Piemēram, ceļot kādu lielu objektu, pasūtījumus saņems daudzu nozaru pārstāvji: ceļu būvētāji, zemes melioratori, elektriķi, arhitekti, santehniķi, celtniecības materiālu ražotāji, transporta un tehnikas apkalpotāji u.c. Tāpat objekta tuvumā būs nepieciešami veikali, skola, bērnudārzs, ambulance, izklaides un sporta kompleksi utt. Tas viss savukārt radīs vēl daudz jaunu darbavietu, un visi nodarbinātie saņems algas, par kurām savukārt apmierinās savas dzīves vajadzības, tādējādi dodot darbu vēl citiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tādā veidā 3 līdz 5 gadu laikā mēs Latviju vairs nepazīsim - tā būs pavisam cita valsts! Latvijā ne tikai atgriezīsies pašlaik izbraukušie darba meklētāji, bet būs nepieciešams uzaicināt pat viesstrādniekus.

Protams, lai šādu vērienīgu attīstību īstenotu, jāveic drosmīga nodokļu reforma. Proti, jāatslogo no nodokļu nastas reālā darba veicēji (strādnieki un uzņēmēji), bet ar nodokļiem jāapliek īpašumi (sevišķi zeme) un spekulācijas. Līdz ar to tie, kuri sagrābušies īpašumus (tai skaitā bankas), būs spiesti maksāt lielus nodokļus (trūcīgo sabiedrības daļu var atbrīvot no nodokļa par vienīgo mājokli). Tātad viņi būs spiesti vai nu īpašumus lēti pārdot vai arī organizēt uz tiem reālu ražošanu, un Latvija no banku un spekulantu paradīzes pārtaps par ražotāju paradīzi.

Nepieciešama decentralizācija
Tomēr nebūtu pareizi orientēties tikai uz lieliem uzņēmumiem un lieliem infrastruktūras projektiem. Gan pirmskara Latvijā, gan, piemēram, mūsdienu Vācijā, lielākais devums tautsaimniecībai nāk no maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas vienmērīgi attīstās katrā pašvaldībā un novadā. Bija jau arī mūsdienu Latvijā tāda ideja - attīstīt mazo un vidējo uzņēmējdarbību, taču šī labā ideja palika tikai kā tukšs lozungs un priekšvēlēšanu kampaņu sauklis.

Jo realitātē Latvijas valdības, vienpusēji piekāpjoties savu starptautisko partneru spiedienam, pavēra ceļu neierobežotam importam, lielveikalu ķēdēm, lielām ārvalstu bankām, ārvalstu benzīna tankiem utt., un vienlaikus liedza atbalstu vai pat lika šķēršļus vietējai uzņēmējdarbībai. Vairākas nacionālās nozares tika vienkārši likvidētas ar administratīviem pasākumiem, piemēram, cukura rūpniecība un zvejniecība. Labākajā gadījumā tika veicināts Latvijas resursu un izejvielu, piemēram, nepārstrādātas koksnes, eksports. Tātad tika ieviests tipisks kolonijas režīms, kurā siltumnīcas apstākļi radīti ārvalstu interesēm. Iznākumā Latvijas lauki, mazās un vidējās pašvaldības palika bez attīstības un strauji izmirst. Vai arī aktīvākie cilvēki ir spiesti no šīm pašvaldībām aizbraukt, lai darbu meklētu citur. Sevišķi cietusi ir Latgale. Izveidots uz peļņu orientēts mehānisms, caur kuru visi Latvijas resursi un naudas līdzekļi tiek izsūknēti gan no vietējām kopienām, gan Latvijas kopumā, uz vietas atstājot tikai nabadzību, postu un parādus. Aiz katras iestādes, pat komercializētajām slimnīcām un skolām, ir kādi ārvalstu akcionāri, piemēram, zāļu firmu, lielveikalu vai banku īpašnieki, kuri pelna uz mūsu rēķina.

Tā kā vienīgais reālais cilvēka cienīgas dzīves un turības avots ir produktīvs darbs, tad mums jārūpējas par darbavietu atjaunošanu katrā pašvaldībā, pilsētiņā un pagastā. Ja kāds apgalvo, ka mazi uzņēmumi ir neefektīvi, tad viņš pauž tikai starptautisko korporāciju viedokli. Taču pēdējo gadu prakse pārliecinoši pierādījusi, ka starptautisko korporāciju intereses (maksimāla peļņa un globāla cilvēku izmantošana) nav savienojamas ar tautu un cilvēku interesēm.

Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu.

Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst. Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku. Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama. Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli - citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski - vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

Decentralizācija atrisinās arī banku problēmu. Katrs novads, pilsēta un pašvaldība dibinās savu municipālo banku, kas sadarbosies ar nacionalizēto Latvijas banku un no valsts saņems attīstībai nepieciešamos līdzekļus. Tā kā šīs bankas būs sabiedriskas, tad tām zudīs jēga dzīties pēc maksimālas peļņas. Ja arī, lai veicinātu krāšanas tikumu un atalgotu darbiniekus, šo banku aizdevumiem būs mēreni procenti, tad tie netiks kaut kādiem ārvalstu akcionāriem, bet gan tiks caur budžetu ieguldīti attīstībā vai arī caur pakalpojumiem un nodokļiem atgriezīsies apritē, lai finansētu sabiedrībai nepieciešamos projektus. Bez tam katras pašvaldības iedzīvotāji varēs dibināt savas krājaizdevumu sabiedrības un citus kooperatīvus, kas arī ir bezpeļņas organizācijas, no kurām labumu gūst pašu šo kooperatīvu biedri un vietējā sabiedrība kopumā. Atcerēsimies, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimta beigās latviešu zemniecība savu turību atguva tieši caur krājaizdevu sabiedrībām un citiem kooperācijas veidiem. Katra pagasta centrā bija lepna krājaizdevumu sabiedrības ēka, un kopumā šī kooperācijas sistēma nesa tādu turību, ka lauku kredītkooperatīvi sāka finansēt pat lielo namu būvniecību Rīgā. Vairāk par to lasiet manā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”.

Tātad runa ir par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, nelielu ražotņu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, brīvprātīgo ugunsdzēsēju, kārtības sargu un citu biedrību atjaunošanu. Ļaudis vēl nav aizmirsuši Ulmaņa laikus, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara īsā laika periodā un bez ārvalstu palīdzības uzplauka par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance. Un Latvija nevienam nebija parādā.

Ko darīt ar ārvalstu bankām un parādiem?
Vēlreiz gribu īsi uzsvērt ārvalstu un vietējo privātbanku patiesos mērķus. Īsiem vārdiem, tā ir maksimāla peļņa un kontrole pār resursiem, kas tiek panākta, cilvēkus iemānot parādu verdzībā. Un banku mērķis ir vairot tieši nesamaksājamus parādus, jo tie paver praktiski neierobežotu varu pār cilvēku un veselu tautu dzīvēm. Amerikāņu dokumentālajā pētniecības filmā „Maxed Out” konstatēts, ka lielāko peļņas daļu bankas gūst tieši no tiem nabadzīgajiem cilvēkiem, kuriem nav cerību savas dzīves laikā parādus atmaksāt. Tieši tādus cilvēkus bankas izsūc līdz pēdējam dzīvības pilienam, lai pēc tam turpinātu izsūkt viņu bērnus.

Un Latvija nav izņēmums. Bankas apzināti tiecās pēc tā, lai maksimālu cilvēku un iestāžu skaitu ar saldiem melu vārdiem un viltīgiem līgumiem ievilinātu nesamaksājamos parādos. Nu šāds stāvoklis ir sasniegts, un bankas, kuru iespaidā darbojas arī mūsu valdība, tagad ķērušās pie nākamā paverdzināšanas posma: ieķīlāto nekustamo īpašumu un citu valsts resursu pārņemšanas, lētas pārējo īpašumu nopirkšanas, visas valsts piespiešanas uzņemties savu pilsoņu parādu saistības un - totālas kontroles pār mūsu dzīvi. Faktiski visa vara Latvijā tagad pieder šīm bankām. Tieši tās diktē valdības politiku un arvien jaunus cilvēku aplaupīšanas pasākumus. Tātad šīs bankas darbojas kā pirāti, kā izspiedēji, kā teroristi. Rietumos, kuriem ilgāk bijusi darīšana ar šiem parazītiem, jau sen tautas valodā ir iegājies apzīmējums - „finanšu terorisms” vai „laupītājbaroni”. Nesen arī latviešu valodā pārtulkota un izdota Džona Perkinsa dokumentālā grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tajā sīki dokumentēta ekonomikas slepkavu darbība globālā mērogā, taču no šīs grāmatas var saprast, kā tas noticis arī ar mūsu Latviju.

Latvijas valdības šajā periodā ir rīkojušās kā „melno pulkvežu” režīmi kaut kur Dienvidamerikā, Indonēzijā vai Filipīnās. Tās ir mērķtiecīgi savu tautu iedzinušas atpalicībā un parādu verdzībā, par to no saviem ārvalstu sazvērniekiem izkaulējot personīgas privilēģijas sev.

No otras puses, Latvijā uzbūvētā parādu piramīda ir tikai daļa no globālās parādu piramīdas. Un šādā perspektīvā tās bankas, kuras tagad diktē noteikumus mums, pašas ir parādnieces citām kredītiestādēm un ir faktiski bankrotējušas. Pat lielākās ASV bankas faktiski ir bankrotējušas, tikai šis bankrota stāvoklis vēl nav juridiski noformēts! Dažādiem ceļiem tajās jau iepludināti vismaz 13 triljoni dolāru amerikāņu nodokļu maksātāju naudas, bet tas tikai piliens jūrā, jo kopīgie parādi, kā jau norādīju, nav samaksājami pat ar visiem zemeslodes resursiem. Ja Latvijas teritorijā esošajām bankām piemērotu uzņēmējdarbībai saistošos noteikumus un veiktu revīziju, tad atklātos, ka šīs bankas ir bankrotējušas un maksātnespējīgas. Amerikā tādas bankas dēvē par zombijbankām. Negaidīta atklāsme nākusi arī no mūsu deputāta eiroparlamentā, ekonomista Roberta Zīles, proti, ka ar saviem upuriem un postu, kas domāti it kā krīzes pārvarēšanai, mēs faktiski glābjam visas Eiropas banku sistēmu. Zīle gan nepateica, ka šie upuri ir veltīgi, jo šī finanšu piramīda vairs nav glābjama un tā nav jāglābj. Vienīgais, kas vēl ir glābjams, esam mēs paši, mūsu reālā tautsaimniecība un valsts neatkarība.

Uz šāda pamata vien suverenai valstij ir tiesības un pat pienākums bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai (atgūstot noguldītāju līdzekļus), nacionalizācijai vai pat darbības licences atņemšanai. Lietas būtība ir tāda, ka, lai gan Latvijā darbojas ārzemniekiem piederošas bankas, tomēr tā ir Latvijas banku sistēma, un Latvijas valstij ir suverenas tiesības savu banku sistēmu iekārtot un arī pārkārtot (reformēt vai reorganizēt) atbilstoši valsts iedzīvotāju interesēm un mūsu tautsaimniecības vajadzībām. Protams, šāda revīzija jāveic Latvijas ierēdņiem (nevis melīgiem starptautiskiem auditoriem, kuri, kā rāda pieredze, darbojas banku interesēs un nekad nav atklājuši patiesību) un pēc Latvijā izstrādātiem kritērijiem. Un šie kritēriji jāizstrādā tautsaimniekiem, nevis pašiem baņķieriem. Bet tas vēl nav viss.

Vēl arvien modē ir ik pēc laika (parasti pirms vēlēšanām) dibināt valsts līmeņa komisijas, kas piestādītu rēķinu Krievijai par okupācijas laikā Baltijas valstīm nodarītajiem zaudējumiem. Manuprāt, tas ir nekorekti, jo Krievija tomēr pēc PSRS sabrukuma uzņēmās maksāt visu PSRS ārējo parādu, tai skaitā šā parāda Baltijas valstu daļu, tādējādi mūs palaižot brīvībā bez parādiem. Tas, ka mēs vēlāk paši ielīdām citos parādos, tomēr nav Krievijas vaina. Taču līdzīgu rēķinu mēs varētu piestādīt ārvalstu bankām (un arī Eiropas Savienībai) par Latvijai nodarītajiem zaudējumiem finanšu okupācijas laikā. Tātad par zaudējumiem, kuri mums radās no banku uzpūstā nekustamo īpašumu tirgus, no mērķtiecīgi radītās inflācijas, no kredītņēmēju apzinātas krāpšanas, no parādu piramīdas veidošanas (manipulācijām ar mūsu pašu naudu), par spekulācijās paspēlētajiem mūsu pensiju fondiem un citiem noguldījumiem, par izraisīto krīzi, par radīto bezdarbu, par piespiedu emigrāciju un citiem zaudējumiem, ko vienā vārdā varētu nosaukt par mērķtiecīgu genocīdu. Kopumā tā būtu ļoti liela summa.

Protams, piedzīt šos zaudējumus mums neizdosies, un paši daļēji esam par tiem vainojami, tomēr tas būs labs pamats sarunām, kurās bankas aicināsim uzņemties savu atbildības daļu par radīto postu. Un kompromiss varētu būt tāds, ka zviedru un citām ārvalstu bankām tiktu piedāvāts ar godu brīvprātīgi izvākties no Latvijas, par pūlēm paturot iepriekšējos gados gūto milzīgo peļņu, kā arī saņemot tos līdzekļus, kurus šīs bankas gūs, pārdodot izsolē savas ēkas un iekārtas, piemēram, bankomātus un datorsistēmas. Zviedru banku izvākšanos varētu veicināt arī paši iedzīvotāji, masveidīgi likvidējot savus kontus (noguldījumus, algas kontus, pensiju fondus, kredītkartes, internetbankas kontus u.c.) ārvalstu bankās un to vietā atverot kontus kādā Latvijas bankā, piemēram, Hipotēku un zemes bankā. Šādā veidā mēs no ārvalstu bankām atbrīvotos pat bez oficiālas valsts iejaukšanās. Ja atsakāmies no mums piedāvāto lomu spēlēšanas, tad jāatzīst, ka īstā vara Latvijas teritorijā tomēr pieder mums pašiem - Latvijas tautai.

Kad žurnālisti Latvijas politiķiem vaicāja, kāpēc bija jāglābj Parex banka, viņi atbildēja apmēram tā: tāpēc, ka tā bija sistēmu veidojoša banka un tajā bija ieguldīti valsts līdzekļi. Un politiķi nemeloja, tikai nepateica visu. Vienkārši žurnālistiem bija jājautā tālāk: kāpēc mums jāglābj šāda parazitējoša sistēma un vai valsts un pašvaldību līdzekļu ieguldīšana spekulējošā privātbankā neliecina par visaugstāko korupciju un apzinātu kaitniecību valsts interesēm? Tad varbūt mēs nonāktu pie skaidrības, ka tāda sistēma, kas mūs pakļauj parādu verdzībai un mūsu naudu paspēlē globālajā kazino, mums nemaz nav vajadzīga, un tādas bankas nav jāglābj. Jāglābj tikai godīgu noguldītāju, valdības, pašvaldību un pensiju fondu nauda. Bet politiķi, kas valsts naudu iegulda kazino tipa bankās, ir jāsoda. Lai citi baidītos un tā vairs nedarītu. Mēs nevaram saviem politiķiem aizliegt piedalīties azartspēlēs ar savu personīgo naudu, taču kategoriski būtu aizliedzamas un bargi sodāmas azartspēles ar valsts naudu.

Cita procedūra piemērojama attiecībās ar tādām starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un līdzīgām iestādēm, kurām Latvija arī diemžēl palikusi parādā. Pirmkārt, tūlīt jāpārtrauc jaunu kredītu ņemšana. Jo tie nav domāti mūsu tautsaimniecības attīstīšanai, bet tikai parādu kārtošanai ar tām pašām zviedru un Parex līdzīgām bankām vai to ārvalstu kreditoriem. Bez tam tie nav parasti aizdevumi, bet gan tādi, kas nāk kopā ar graujošu noteikumu paketi. Tieši šie noteikumi ir vērsti uz Latvijas reālās tautsaimniecības pilnīgu sagraušanu, mūsu resursu un īpašumu zaudēšanu un pilnīgu nonākšanu ārējo parādu atkarībā. Kā uzsvēris arī nesen Latvijā pabijušais ASV ekonomists un „The Center for Economic and Policy Research” vadītājs Marks Veisbrots, SVF noteikumi ir sagrāvuši desmitiem agrāk plaukstošu valstu. Arī citi autori, piemēram, Džons Perkinss, SVF un PB vērtē kā masu iznīcināšanas ieročus.

Latvijai viņi iesaka sekot Argentīnas paraugam - atteikties no šo parādu maksāšanas. Taču Latvija varētu būt diplomātiskāka. Sarunās ar SVF Latvijas delegācijas nostāja varētu būt apmēram šāda: ja vēlaties vispār kaut ko saņemt, tad parādu piedzīšanu no Latvijas atlieciet līdz laikam, kad mēs būsim atkopuši savu ekonomiku. Jo parādu maksāšana šajā periodā faktiski nozīmē genocīdu pret tautu, un to mēs nedarīsim, jo genocīds ir amorāls un starptautiski tiesājams noziegums.

Tātad es personīgi uzskatu, ka Latvijai nav vajadzīgas ne ārvalstu bankas, ne vispār privātas, uz peļņu orientētas komercbankas. Ja jau valsts uzņēmusies atbildību par garuma, tilpuma, svara, temperatūras, spiediena un citu mērvienību standartu nodrošināšanu, tad vēl jo vairāk valstij jāuzņemas pilna atbildība par godīga darba mērvienību, kas mūsu gadījumā ir nacionālā valūta lats. Nevienam citam nav personīgi jāpelna, manipulējot ar mūsu darba mērvienību. Katra augļošana ir amorāla, grēcīga un noziedzīga. Veselīgu savas naudas apriti spējam nodrošināt mēs paši ar savām valsts, pašvaldību, attīstības, nozaru bankām, krājkasēm un citām bankām, kā arī pašu cilvēku organizētiem kredītkooperatīviem un vietējās naudas sistēmām. To jau pierādījuši mūsu senči, jo pirms kara Latvija tīri labi iztika bez ārvalstu bankām. Jā, bija arī pirms kara vairāki nejauki finanšu skandāli un afēras, taču tās bija saistītas tikai ar privātām peļņas institūcijām, kā arī vairākiem kredītkooperatīviem, kuri, pretēji kooperācijas garam un principiem, bija politizējušies, t.i., nonākuši partiju atkarībā un iesaistījušies no tā izrietošajos ķīviņos, šķeltniecībā un intrigās. Tāpēc arī tagad šīm parazītbankām laipni jāparāda durvis, īpaši netielējoties, jo darīšana taču ir ar zagļiem, parazītiem un teroristiem, kas ļaunprātīgi izmantojuši mūsu viesmīlību un sabiedrības neinformētību par šo parazītu patiesajiem nolūkiem.

Kā mēs varam pamatot savus argumentus?

Pirmkārt, jau ar to, ka vispār nav noticis godprātīgs darījums. Kredīta ņēmēji tika pievilināti ar melīgu reklāmu, taču tie netika informēti par iespējamām saistību uzņemšanās sekām. Kādas sekas var būt kredītam, kas ņemts ārvalstu valūtā (turklāt pārkāpjot likumu „Par Latvijas Banku”), kādas sekas var būt kredītam ar mainīgu procentu likmi, kādas sekas ir kredītam, kas ņemts uzpūstas tirgus konjunktūras apstākļos utt. No vienas puses darbojās profesionāli banku stratēģi un juristi, kas jau pieredzējuši vairākas banku krīzes, tai skaitā Zviedrijā un Somijā, un līdzīgus gadījumus studējuši augstskolās un speciālajā literatūrā), bet no otras puses - maldināti un neinformēti cilvēki, kuriem liegta pat savas valsts aizsardzība. Otrkārt, Latvijā, paklausot starptautiskiem konsultantiem un ieinteresētiem baņķieriem, ir pieļauti dubultstandarti likumdošanā, kas vienai pusei (baņķieriem) piešķir privilēģijas un neuzliek nekādu atbildību, bet otrai pusei piemērotas diskriminējošas likumu normas un atbildība par citu blēdībām. Treškārt, visa banku joma Latvijā darbojas dziļā slepenībā, līdz ar to pārējai sabiedrībai liedzot pilnu informāciju, pēc kuras tā varētu pieņemt informētus lēmumus. Ir pieņemts likums par komercnoslēpumu, kas sargā legalizētu zagļu intereses. Arī turpmākā notikumu attīstība, kas iespaido katru Latvijas iedzīvotāju, ir notikusi dziļā slepenībā. Piemēram, slepenībā Latvijas iedzīvotājiem tika uzspiesta Parex bankas glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina. Slepenībā notika sarunas ar SVF un slepenībā tika slēgts darījums ar SVF. Slepenībā ne tikai no parastiem Latvijas iedzīvotājiem, bet pat no Saeimas deputātiem, kuri nobalsoja par pilnvarojumu valdībai visu Latvijas iedzīvotāju vārdā parakstīt saistības ar SVF. Tās visas ir spilgtas krāpnieciskas darbības pazīmes, tāpēc mums tās nav saistošas. Tiesāt var tos, kas šos diskriminējošos apstākļus radīja un iesaistījās slepenā konspirācijā, bet ne šīs konspirācijas upurus.

Protams, arī komercnoslēpuma likums Latvijā ir jāatceļ uz visiem laikiem, jo godīgiem uzņēmējiem nav nekas slēpjams, bet negodīgi uzņēmēji mums vienkārši nav vajadzīgi.

Citi iespējamie risinājumi
Tomēr pieļauju, ka citi Latvijas cilvēki varētu vienoties arī par citiem risinājumiem, kas arī šo problēmu mīkstinātu vai kaut cik līdzsvarotu.

Latvijā sevi pieteikusi Kredītņēmēju apvienība. Tūlīt norādīšu, ka šī apvienība ne mazākā mērā neiebilst pret pašu parazitāro augļošanas sistēmu, vienīgi vēlas nedaudz mīkstināt banku izrēķināšanos ar saviem parādos iedzītajiem upuriem. Apvienība ir vākusi parakstus īpaša krīzes likuma pieņemšanai, taču šāds pieticīgs mērķis ir krietni novēlots, un nav spējis apvienot un mobilizēt pietiekamu kredīta ņēmēju skaitu. Turklāt apvienība pieprasa prāvu dalības maksu, kuru izmanto tikai sava „speciālistu” aparāta un mājas lapas uzturēšanai. Cik man zināms, tā neveic nekādus izglītošanas pasākumus, neveido struktūras, nevēlas redzēt plašāku situācijas kopainu, nedz domāt par kompleksiem risinājumiem. Mājas lapā izvietotajos attēlos šie „speciālisti” izskatās pēc tipiskiem, bezkaislīgiem baņķieriem. Tikpat labi šo apvienību varēja izveidot paši baņķieri, laikus rūpējoties par šķietamas piekāpšanās pozīciju, kas būtībā kredītņēmēju problēmas neatrisinās.

Rietumu pasaulē ir pieņemta prakse, kas liedz pieņemt likumus ar atpakaļejošu darbību. Tātad par kredītu ņēmēju aizsardzību un kredītu devēju atbildību vajadzēja parūpēties jau pirms zviedru banku ielaišanas. Tad varbūt nekāda parādu piramīda nebūtu uzpūsta. Vēl ticamāk, ka zviedru bankas vispār nebūtu šeit nākušas, jo tādi likumi novērstu tik plašas parazitēšanas iespējas. Protams, šos likumus varam izstrādāt arī tagad. Labāk vēlāk nekā nekad. Taču jārēķinās, ka tie sargās tikai nākamos kredīta ņēmējus un pārējos banku klientus, nevis tos, kas jau ir iekrituši parādu slazdā vai banku dēļ zaudējuši savus iekrājumus.

Tomēr arī šajā gadījumā var atrast tiesiskus risinājumus. Jau minēju iespēju veikt banku revīziju, un bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai, tās nacionalizēt vai atņemt darbības licenci. Šim nolūkam ir steidzami jāizstrādā nepieciešamie likumi. Tikai nevajag iekrist uz Rietumu sabiedrībai raksturīgā „grābekļa”, kad ar banku darbību saistītos likumus uztic izstrādāt pašiem baņķieriem (āži par dārzniekiem), kā tas līdz šim bijis arī Latvijā.

Var pieņemt likumus par bankās ieķīlātajiem īpašumiem un personīgas maksātnespējas pasludināšanu. Var ar likumu noteikt ģimenes vai indivīda ienākumu minimumu (pēc nodokļu, komunālo maksājumu un kredīta maksājumu atvilkšanas), zem kura ģimene vai indivīds ir tiesīgs pasludināt savu maksātnespēju un atteikties turpināt maksājumus bankai. Bankai šai gadījumā būs tiesības ieķīlāto īpašumu formāli pārrakstīt savā īpašumā, taču būs aizliegts izlikt dzīvokļa iemītniekus un uzliks bankai pienākumu mēneša laikā šo īpašumu par latiem pārdot izsolē, turklāt pirmpirkuma tiesības piešķirot dzīvokļa pastāvīgajiem iemītniekiem. Vienlaikus valstij piederošajai Latvijas Hipotēku un zemes bankai jāpiešķir valsts emitēti līdzekļi latos, kurus tā kā bezprocenta aizdevumu izsniegs bankās ieķīlāto dzīvokļu un māju iemītniekiem, lai viņi par šo naudu varētu savus dzīvokļus izsolē atpirkt. Pēc kāda laika, kad Latvijas ekonomika būs atdzīvojusies, varēs pieņemt lēmumu šos bezprocentu kredītus vienkārši norakstīt.

Tā vai citādi, bet šādā ceļā ārvalstu bankas vairs nevarēs pārņemt mūsu īpašumus, un tie būs jāpārdod par tirgus cenu to iedzīvotājiem. Tā kā ieķīlāto mājokļu ir daudz, tirgus cena būs visai zema un katrā gadījumā tā būs daudz mazāka par iepriekš mākslīgi uzpūsto cenu. Kredīta ņēmēju parādi šajā gadījumā tiks pārvērsti jau par mūsu valsts iekšējiem parādiem (tātad problēma risināma valsts politikas ietvaros, starp savējiem), kuri turklāt būs jāmaksā tajā valūtā, kādā cilvēki pelna savu algu, t.i., latos. Parādu norakstīšanas precedents ir atrodams Latvijas vēsturē. Tieši tā Latvijas valsts rīkojās 1930. gados, kad tika pārvarēta „Lielā depresija”. Valstij tas neizmaksāja vairāk par tipogrāfijas izdevumiem latu drukāšanai un dažu ierēdņu darbu. Tā kā depresija nozīmē naudas trūkumu, tad šādiem nolūkiem emitēta valsts nauda inflāciju nerada.

Suverenai valstij, kāda arvien skaitās Latvija, ir tiesības vispār ar likumu pasludināt parādu maksāšanas un ieķīlāto īpašumu atņemšanas moratoriju uz nenoteiktu laiku, kamēr tiks atrasts visām pusēm pieņemams risinājums. Parādu maksāšanu apjomā, par kuru vienotos puses, varētu atlikt līdz krīzes pārvarēšanai. Mēs gan zinām, ka bankām interesē ne jau parādu nokārtošana, bet mūsu īpašumu lēta pārņemšana, taču tās ir viņu problēmas. Valdība vispār var izsludināt banku brīvdienas (pēc ASV prezidenta F.D. Rūzvelta parauga) un banku kontu iesaldēšanu līdz cita risinājuma atrašanai. Tās visas ir suverenas valsts tiesības, kuru dēļ stāvējām uz barikādēm un kuru dēļ varam uzcelt jaunas barikādes.

Vēl efektīvāks paņēmiens, kuru var kombinēt ar iepriekš aprakstīto, ir radikāla nodokļu sistēmas reforma.

Tātad pašlaik ārvalstu bankas ir noskaņojušās pārņemt ieķīlātos īpašumus un ar trīskāršu jaudu sākt slaukt gan Latvijas valsti, gan savus parādniekus (līdz mūža galam), gan pārņemto īpašumu īrniekus. Tā būtu Latvijas katastrofa ar grūti līdz galam paredzamām, bet jau sāpīgi jūtamām traģiskām sekām. Taču valsts tāpēc jau ir valsts, ka tai ir tiesības savā teritorijā visu iekārtot un pārkārtot atbilstoši valsts un tās iedzīvotāju interesēm. Tāpēc jau mēs pirms 19 gadiem cīnījāmies par neatkarību un stāvējām sardzē uz barikādēm, lai paši būtu saimnieki un galvenie noteicēji savā dzimtajā zemē!

Jā, ārvalstu bankas ir viltīgas un nežēlīgas, taču, mums par laimi, tām jādarbojas Latvijas jurisdikcijā, jāievēro valsts likumi un noteikumi. Tāpat kā pirms kādiem gadiem 15 Latvijā tika pieņemti ārvalstu spekulantiem labvēlīgi likumi, tāpat tagad mēs varam panākt Latvijas iedzīvotājiem un mūsu reālajai tautsaimniecībai (t.i., godīga darba darītājiem) labvēlīgu noteikumu pieņemšanu. Jo esam visai sāpīgā veidā pārliecinājušies, ka ārvalstu spekulantu intereses nav savienojamas ar mūsu ražotāju un pārējo iedzīvotāju interesēm. Kas labs viņiem, tas slikts mums, un otrādi. Tāpēc mums atliek izvēlēties to, kas labs pašiem. Ja arī vēlamies būt filantropi, tad palīdzēsim nabadzībā nonākušajiem, nevis baņķieriem un augļotājiem, jo pēdējie savu jau ir saņēmuši. Un katra labdarība sākas ar savu māju. Jo tikai tas, kas nodrošinājis sevi, spēj palīdzēt arī citiem.

Pašlaik Latvijā ar nepanesamu nodokļu nastu ir apgrūtināts produktīvais darbs un patēriņš, bet gandrīz nekādus nodokļus nemaksā īpašumu turētāji, banku un apdrošināšanas bizness, ārzonās reģistrētie uzņēmumi un pārējie spekulanti un nodokļu nemaksātāji. Tieši tāpēc Latvijā ir tās visas nebūšanas ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, aplokšņu algām, aplokšņu pateicībām, šo bezdievīgo spekulēšanu un no tās izrietošajām lielajām preču un pakalpojumu cenām. Ja bankas un spekulanti grib pārņemt īpašumus, tad - lūdzu! Taču vienlaikus šie īpašumi (pārsvarā zeme) un spekulācijas ir jāapliek ar kārtīgu nodokli! Tad nevis bankas slauks mūsu valsti, bet gan valsts slauks bankas un spekulantus! Turklāt no zemes nodokļa praktiski nav iespējams izvairīties, jo, kā savulaik izteicās E. Repše, - „zemi jau ar maisiem neizvedīs…”. Pat ja kāda Latvijas firma reģistrēta ārzonas salās, tad zeme, uz kuras tā darbojas, tomēr ir šeit. Un vai tas nebūs tikai taisnīgi?

Ja zeme un spekulācijas tiks apliktas ar kārtīgu nodokli, tad zudīs pats stimuls spekulēt ar īpašumiem, bet radīsies stimuls attīstīt ražošanu un citu sabiedrībai derīgu darbību. Ja nebūs spekulāciju, nevarēs uzpūst cenas. Ja tiks samazināts nodokļu slogs darbam, tad līdzsvarotas attīstības nodrošināšanai daudzos gadījumos vairs nebūs jāņem kredīts, jo pietiks ar produktīvā darbā gūtajiem uzkrājumiem vai kooperācijas ceļā ieguldīto kapitālu. Līdz ar to dzīve Latvijā plauks, būs nesalīdzināmi lētāka un taisnīgāka.

Kāpēc ar nodokli apliekama galvenokārt zeme, bet ne uz tās celtie objekti? Tieši tāpēc, lai neapgrūtinātu celtniecību un būvju renovāciju, lai zemes īpašnieki būtu ieinteresēti celt un ražot.

Galvenais princips, domājot par nodokļu sistēmu, ir attīstības un vispārējas labklājības veicināšana, nevis reālās ekonomikas bremzēšana un apgrūtināšana, kā tas Latvijā diemžēl bijis šos 19 gadus. Un vēl jāraugās, lai kopīgais nodokļu slogs, ar ko aplikts darbs un patēriņš, būtu krietni zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Tādā veidā patiešām piesaistāmas produktīvas investīcijas ražošanā, nevis spekulatīvais kapitāls. Un atkal padomu varam gūt no Latvijas pirmās republikas pieredzes.

Kāds teiks, ka tā jau varētu darīt, taču to nepieļaus Latvijas parakstītie starptautiskie līgumi un dalības noteikumi Eiropas Savienībā. Tam varētu daļēji piekrist, bet tikai daļēji, jo pastāv arī līgumi, kas garantē cilvēku un tautu tiesības, un arī tos Latvija ir parakstījusi. Pie tiem arī vajadzēja turēties, nevis parakstīt veselu jūru līgumu, kuri savstarpējā pretrunā un arī pretrunā ar mūsu Satversmi un tautas interesēm.

Un nekas nav mūžīgs, arī dažādi līgumi. Kādreiz mūsu virsaiši parakstīja līgumus ar vācu bruņinieku ordeņiem, kādreiz darbojās dzimtbūšanas likumi, kas latviešus padarīja par baronu kustamo īpašumu, vēlāk bija līgumi ar Krieviju, Vāciju, drošības garantijas Nāciju Līgas ietvaros utt. Protams, arī mūsdienās Eiropas komisāri nebūs iepriecināti par mūsu suverenitāti. Bet vai tikai tāpēc, lai eirokomisāri smaidītu, mums būtu jāveic kolektīva pašnāvība?

Ir vērtības, kas ir augstākas par laicīgiem līgumiem. Neviens līgums nav ne graša vērts, ja dēļ tā kaut vienam bārenim jāmirst badā. Ja līgumi traucē Dzīvības principam, ja tie nonāk pretrunā ar brīvības principu, taisnīguma principu, cilvēcības principu, tad līgumiem jāatkāpjas.

Kā šos pasākumus īstenot?
Daudz pamatotāks šķiet apgalvojums, ka mūsu valdība nekad neīstenos iepriekšējā nodaļā uzskaitītos pasākumus. Bet - „nekad nesaki nekad”. Katrai tautai ir līdzekļi, ar kuriem savu valdību iespaidot, jo tā ir mūsu valdība - tautas kalpi, kas ir vienkārši aizmirsuši, kāpēc ieņem savus amatus. Šo līdzekļu klāstu tad arī sauc par demokrātiju, t.i., tautas varu. Demokrātija nav tikai biļetenu mešana reizi četros gados, lai gan šoreiz mēs savā labā varam izmantot arī vēlēšanu tuvumu.

Latvija nav vienīgā valsts, kas nonākusi līdzīgā situācijā. Islandes parādu nasta vēl lielāka, bet tur tauta cīnās. Jau vairāk nekā gadu Islandē turpinās tautas akcijas. Tās jau panākušas salīdzinoši labvēlīga risinājuma apstiprināšanu Islandes parlamentā, taču arī šo salīdzinoši labāko risinājumu Islandes tauta noraida. Tā panākusi, ka Islandes prezidents šo risinājumu nav parakstījis, bet gan nodevis tautas nobalsošanai. Iznākums varētu būt, ka islandieši noraida jebkādu atbildību par spekulantu radītajiem parādiem. Jānis Ošlejs rakstā „Atdot vai neatdot” Islandes nostāju apraksta tā:

„Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Islandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības, izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Islande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu - 3,8 miljardus eiro.

Islandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr islandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.”

Arī Grieķija ir dziļā krīzē. Mūsu avīzes par to gandrīz neinformē, bet šā raksta tapšanas brīdī gandrīz visa Grieķija streiko. Tāpēc vien, ka valdība grasījās baņķieru interesēs apgraizīt valsts budžetu un iesaldēt algas (to pašu Latvijā jau sen izdarīja Kalvīša valdība, bet mēs nereaģējām). Līdzīgas kustības pret finanšu imperiālismu aug daudzās pasaules valstīs, tai skaitā arī pašā ASV.

Vien Latvijā baņķieru inspirētās sankcijas pagaidām neizraisa nekādu vērā ņemamu tautas pretestību. Bet Latvijā, pēc jau minētās Kredītņēmēju apvienības datiem, ir ap 800 tūkstošiem kredīta ņēmēju! Un viņiem ir ģimenes, tuvinieki un draugi. Turklāt var teikt, ka no baņķieru izraisītās depresijas cieš visi, arī tie, kas nekad nekādus kredītus nav ņēmuši. Arī viņiem zūd darba vietas, samazinās algas un pabalsti, pieaug nodokļi un priekšā biedējoša nākotne. Ja šie cilvēki organizētos, tas būtu milzīgs spēks! Daudz lielāks un skaidrāk motivēts nekā savulaik Latvijas Tautas fronte. Arī pieredze mums ir vēl no LTF laikiem.

Kas nepieciešams, lai organizētos? Tātad, līdzīgi kā LTF darbības laikā, katrā apdzīvotā vietā jādibina iniciatīvas grupas, kas apzina un reģistrē kredīta ņēmējus un pārējos cietušos. Jārīko pilsētu, pagastu, rajonu un republikas mēroga konferences, sapulces un apspriedes, jāvāc ziedojumi, jāizstrādā darbības plāns. Ja katrs topošās kustības loceklis ziedos kaut divus latus, kas nav daudz, kopumā tiks savākta miljonos mērāma summa (turīgākie var atļauties arī lielāku ziedojumu). Par šo summu beidzot varēs sākt izdot no kleptokrātijas neatkarīgu avīzi divās valodās, izveidot efektīvu interneta vietni un, kas galvenais, noorganizēt darba grupas, kas izstrādās programmu Latvijas atbrīvošanai no parādu verdzības un atbilstošus likumprojektus un rezolūcijas, kuras iesniegs mūsu valsts atbilstošām instancēm. Vienlaikus sākamas sabiedriskas aktivitātes visos Latvijas novados. Pirmkārt, tā varētu būt šajā rakstā jau minētā sadarbības pārtraukšana ar ārvalstu un Parex banku - šo banku totāls boikots. Nekādus kontus, kredītkartes, norēķinu kartes, algu kontus, noguldījumus vai pensiju uzkrāšanas šajās bankās! Kustībā esošie speciālisti sagatavos atbilstošu iesniegumu paraugus. Nepieciešamos kontus pagaidām varēs atvērt Latvijas valstij piederošajā Hipotēku bankā, kas tāpat var veikt visas nepieciešamās operācijas. Otrkārt, jāpieprasa, lai arī pašvaldību iestādes, valdības aģentūras un uzņēmēji pārtrauc sadarbību ar ārvalstu bankām. Darba vietās un iestādēs jāiesniedz iesniegumi, kuros norādīti jaunie konti, uz kuriem turpmāk pārskaitāmas algas un citi maksājumi. Protams, arī komunālos maksājumus jākārto savā bankā vai tieši pakalpojumu sniedzējiem. Tas gan daudziem var radīt zināmas pagaidu neērtības, taču šī stratēģija atmaksāsies tālākā perspektīvā.

Otrkārt, ar sabiedriskām aktivitātēm jārada nepārtraukts spiediens uz valdību, lai tā jau pirms vēlēšanām kardināli mainītu valsts politiku ar parādiem saistītajos jautājumos. Ja nepieciešams, var rīkot arī beztermiņa ģenerālstreiku, taču arī bez tā ir iespējams nepārtraukts spiediens, kādu līdz šim uzturējuši tikai Brīvības komūnas (telšu pilsētiņas Brīvības ielā) dalībnieki. Latvijā taču ir aptuveni 300 tūkstošu bezdarbnieku (kopā ar tiem, kas ir bez darba, bet nav reģistrējušies vai saņēmuši oficiālu bezdarbnieka statusu)!

Tātad mēs neesam bezizejas stāvoklī un mūsu rīcībā ir visas iespējas, lai mainītu Latvijas politiku un mūsu sabiedrības nākotni. Lai pēc tam saviem bērniem nebūtu jāskaidro, kā tas nācās, ka mēs varējām, bet tomēr izvēlējāmies viņu labā neko nedarīt.

Jānis Kučinskis, 2010. gada februārī

Liepājnieki izveidojuši sociālo partneru karti. Lai ikvienam, kurš meklē palīdzību vai vēlas to sniegt ērti būtu pieejama precīza informācija, atbalsta punkti atzīmēti, izmantojot Google piedāvātās iespējas.

No 2009. gada sākuma katrā Liepājas mikrorajonā darbojas aktīvu iedzīvotāju neformālas apvienības mikrorajonu padomes. Šobrīd sadarbībā ar pašvaldību un nevalstiskajām organizācijām, ir uzsākuši darbību mikrorajonu iedzīvotāju atbalsta punkti, kas organizē informācijas, mantu un palīdzības apmaiņu, lai veicinātu cilvēku pašorganizēšanos un savstarpējo palīdzību.

Lai apzinātu visus sadarbības partnerus, ir uzsākta sociālās kartes veidošana, kurā tiek grafiski atzīmēta to sociālo partneru atrašanās vieta un kontaktinformācija, kuri piedalās kopējā darbā, lai mazinātu krīzes ietekmi uz iedzīvotāju dzīves līmeni. Pilsētas sociālajā kartē ir atzīmētas tās nevalstiskās organizācijas, pašvaldības un valsts iestādes, sociāli atbildīgie uzņēmēji, kas var sniegt iedzīvotājiem kādu pakalpojumu, palīdzību, konsultāciju vai materiālu atbalstu. Pilsētas kartes sastāvdaļas būs katra mikrorajona kartes, kurās tiks atzīmēti sociālie tīkli mikrorajona ietvaros.

Pilsētas sociālā karte pieejama arī elektroniski Liepājas Novada fonda mājas lapā – www.lnf.lv. Uzklikšķinot uz atzīmētajiem punktiem, ikviens var izlasīt informāciju par organizāciju vai iestādi. Karte tiks papildināta ikdienas darbā un palīdzēs nodrošināt visu liepājnieku iespējas saņemt un sniegt informāciju, atbalstu un palīdzību.

Liepājas Novada fonds pateicas par palīdzību un līdzdalību kartes izveidošanā Liepājas Diakonijas centra vadītājam Mārtiņam Urdzem, Liepājas pilsētas Būvvaldei un visiem, kuri ir iesaistīti iedzīvotāju atbalsta punktu veidošanā un darbībā.

Liepājas Novada fonda preses dienests
26808351
www.lnf.lv

Valdošā elite «iemācījusi» cilvēkiem domāt, ka valsts funkcionē atbilstoši kādiem demokratijas, diktātūras vai anarchijas modeļiem.

Cilvēkiem kopš bērnības iestāsta, kāds ir demokratijas, kāds diktātūras un kādi ir citi valsts iekārtu modeļi. Jau bērnā rada stereotipus kā ir un kā jābūt. Cilvēks spiests pakļauties šiem viedokļiem, lai kollektīvs viņu neuzskatu par «balto zvirbuli»; arī karjera prasa zināmas uzvedības un viedokļa normas - polītkorektumu. No «iemācītā» cilvēki zina, ka ir kādas trīs vai četras varas un, ka, tās izmantojot, var mainīt savu dzīvi un sadzīvi, var mainīt labklājību. Un viņi mēģina rīkoties tā, bet patiesībā izrādās, ka, lai būtu turīgs, ir jābūt nelietim, lai gūtu īslaicīgu laimes ilūziju, ir jābūt egoistam - jārespektē tikai savas intereses, lai būtu brīvs ir jāatņem brīvība citiem.

Kad cilvēks cenšas dzīvot pēc šī maldīgā pasaules skatījuma, izrādās, ka nevar un nevar panākt un sasniegt to, ko vēlas, jo mūžīgi kaut kas nav labi un vienmēr kāds sīkums trūkst. Bet kas nav labi? Kas trūkst? Kāpēc mežonīgas cilts pārstāvis ir laimīgāks par moderno cilvēku? Kāpēc modernajam cilvēkam ir depresija, bet mežonim - nav. Kāpēc mežonis kļūst nelaimīgs, kad to «civīlizē».

Galvenais, kas nav un kā trūkst, ir tas, ka iestāstītie modeļi ir nepatiesi un mūsu galvās ielikti ar kādu nolūku. Ar nolūku mūs pakļaut, izmantot un neļaut mums kļūt par patiesi patstāvīgiem, neatkarīgiem, rīcībspējīgiem un varošiem, tā apdraudot valdošo eliti. Mežonis varbūt neizprot patieso lietu būtību, bet viņš vismaz nav pieņēmis nepareizu pasaules skatījumu.

Kāda tad ir patiesība? Kas un kā nosaka, kā dzīvosim, no kuŗu gribas un vēlmēm tas ir atkarīgs? Vai tā nav kārtējā sazvērestības teōrija? Mums taču ir iestāstīts, ka ir labie - tie, kas rūpējas par mums, un sliktie - tie, kas visu kritizē un izplata sazvērestības teōrijas. Tās ir tikai maldīgas teōrijas, jo dzīvē patiesībā notiek citādi.

Vai mūsu dzīvi patiešām nosaka lēmējvara, izpildvara, tiesu vara un preses vara? Vai nav tā, ka šīs varas ir tikai instrumenti, ar kuŗiem mūs notur kādos ietvaros? Instrumenti, ar kuŗiem mūs savalda un virza. Šīs varas ir atpazīstamas un taustāmas. Tās atrodas konkrētās vietās, konkrētās mājās, un uz to kabinetu durvīm ir konkrēti uzraksti. Visas šīs varas virza un kontrolē kāda sistēma, kuŗai nav konkrētas darba vietas, nav konkrēta vadītāja un darba kabinetu. Šīs patiesās varas vadītāji un plānotāji ir izkaisīti pa visām minētajām varām un daļa atrodas starp mums, tādēļ arī mēs esam šīs varas līdzdalībnieki. Izklausās šizofrēniski, it kā personas dalīšanās. Mēs vienlaikus esam gan šīs varas nesēji, gan tās darbības upuŗi. Šai apstāklī nav nekā neparasta, tas ir tikai neparasti mūsu domāšanai, bet mēs ar šādu domāšanu nepiedzimām, mūs par tādiem padarīja.

Patiesībā tā vara, kuŗa nosaka minēto varu rīcību, ir skaidrojama kā ideju vara, sabiedrībā valdošo uzskatu vara. Kā visu varu diriģents un rēgulētājs. Pie šāda nosaukuma arī paliksim - varu diriģents. Bet tad rodas nākamais loģiskais jautājums, kuŗš tad šim diriģentam raksta notis? Kas rada partitūras? Ko ar to palīdzību šis radītājs vēlas panākt? Te nonākam pie galvenās atziņas. Nav prātīgi atdalīt laicīgo no garīgā. Un šī nošu rakstītāja būtību nevar izskaidrot tikai ar laicīgo. Tas ir daudz dziļāk, un mērķi ir ļoti tālejoši. Viss, kas nav no Dieva, ir no velna. Un atkal jautājums, kāpēc Dievs neraksta notis un neieceļ savu diriģentu? Tāpēc, ka Dievs mums ir devis dzīvību un vēlas, lai mēs būtu brīvi savā izvēlē un dzīvotu patstāvīgi. Lai mēs patstāvīgas dzīves rezultātā gūtu imūnitāti pret ļauno. Cilvēks no dzīvnieka atšķiŗas ar to, ka spēj celties augstāk un krist zemāk. Dzīvnieks ne. Mēs esam cilvēki!

Valstī pastāvošie likumi nerodas ne no kā. Likumi ir mūsu uzskatu un vēlmju rezultāts. Mūsu rīcības rezultāts. Sekas tam, ko uzskatām par pareizu un ko par nepareizu, vēlamu un nevēlamu. Rezultāts tam, ko uzskatām par pieļaujamu un ko ne. Var, protams, likties, ka cilvēki ievēlē sev deputātus, šie deputāti pieņem vēlētājiem vēlamos likumus, izpildvara šos likumus pilda un tiesu vara uzrauga to izpildi. Bet patiesība ir citāda. Patiesībā deputāts dara to, ko viņam liek saimnieks, deputāta kandidāts vēlētājam saka to, ko vēlētājs vēlas dzirdēt. Deputāta saimnieks savukārt nedara neko tādu ko tam neļautu viņa kreditors. Kas ir mūsu oligarchu kreditori?

Patiesībā plašsaziņas līdzekļi ievirza un nosaka mūsu domāšanu. Tie mums iemāca, kas ir labi un kas slikti. Bet varas diriģents diriģē pēc notīm, kuŗas varam līdzībā nosaukt par gaiteni. Pa kreisi viena siena un pa labi otra. Starp šīm divām sienām mēs varam brīvi darboties. Plašsaziņas līdzekļi mums ierāda, kur viena siena sākas, otra beidzas, izpildvara nodrošina šo sienu būvēšanu, tiesu vara uzrauga, lai mēs no tām neizlauztos un plašsaziņas līdzekļi apdzied, cik labi un pareizi ir dzīvot starp šīm divām sienām. Toties mums ir ļauts tās pārkrāsot, špaktelēt, pieslieties sienai pa labi vai pa kreisi, vai atrasties pa vidu un nebalstīt nevienu.

Kas tad ir tā neredzamā vara, kuŗa spēj vairāk nekā tā, kuŗu esam raduši saukt par varu un ko kuŗas gaidām kādu palīdzību, bet palīdzību liedz patiesā vara? Kas ir tā vara, kuŗu neredzam, bet kuŗas darbības augļus izbaudām? Daļa no šīs neredzamās varas esam mēs paši, tikai mums ir iemācīts to neapzināties un deleģēt savu varas daļu citiem. Līdzīgi, kā, kad divi muļķi kaujas, iegūst trešais - gudrais. Nosacīti šo neredzamo varu var sadalīt vairākās, stingrā hierarchijā sadalītās un pareizā pakļautībā sakārtotās. Tā ir vara, kuŗai nav konkrētas mītnes, konkrētu uzvārdu un kabinetu, kā arī amatu un nosaukumu. Tas ir līdzīgi, kā iet pa slidenu ceļu vai vadīt kuģi jūrā. Ja mēs nezinām, ka ceļš var būt bedrains, un nezinām, ka jūrā ir zemūdens straumes, tad ejot kritīsim bedrē un kuģi zemūdens straumes novirzīs citur, nekā mēs vēlamies. Līdzīgi ir arī ar valsts pārvaldi. Ja esam apņēmušies veikt kādas maiņas valsts dzīvē, uzlabot tautas labklājību u.c., bet nesaprotam, no kā tas ir atkarīgs, tad rezultāts būs krišana bedrē vai uzduršanās kādam sēklim.

Nosacīti šīs varas var sadalīt sešās daļās.

Pirmais un svarīgākais šīs neredzamās varas instruments ir pasaules uztvere un pasaules skatījums. Šim instrumentam ir lēna iedarbība un to cilvēkam grūti pamanīt, jo ietekme ir pamanāma tikai cilvēka dzīves nogalē. Cilvēkam tiek radīts priekšstats par lietām un viņu pašu, un to viņš daļēji nodos saviem pēcnācējiem Šie radītie priekšstati arī ietekmēs un lielā mērā noteiks tālāko cilvēku dzīvi. Ja būs radīts priekšstats, ka latvietis ir mūžīgi cietis un citām varām vergojis, bijis kašķīgs, skaudīgs, ļauns pret tautiešiem, tad tāds viņš būs arī turpmāk. Un nav svarīgi, ka tas neatbilst patiesībai, ja cilvēki būs pieņēmuši, ka tā ir bijis, tad līdz ar to viņi būs izvēlējušies nākotnē tādi būt.

Otrs ietekmēšanas līdzeklis ir vēsture. Ne tik pati vēstures gaita, cik tas, kas un kā tiek iestāstīts cilvēkiem. Tas, kuŗš raksta vēstures grāmatas, patiesībā arī valda pār cilvēkiem, nevis tas, kuŗam ir grezns kabinets un svarīgs uzraksts uz durvīm.

Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc katra vara pārraksta vēsturi atbilstoši savām vēlmēm. Mainot tautas un valsts vēsturi, tā maina tautas nākotni. Līdzīgi kā fantastikas filmās jāatgriežas pagātnē, lai mainītu nākotni, tādēļ vēstures apguve ir ļoti svarīga. Un ja šī vēsture mums par sevi veido nevēlamu priekšstatu, tad labāk ir to noklusēt, kā arī bija padomju laikos. Bet tie, kas mācījās un iemācījās, ka mēs tādi mazi mežonēni vien esam bijuši, un labi, ka mums bija lielais brālis, kuŗš par mums rūpējās un mums palīdzēja, glāba, tie arī šobrīd nevēlas dzīvot patstāvīgi un ar nostaļģiju atceras labos padomju laikus, kad bija darbs un maize. Kur un kā patiesībā radās maize, lētā apkure un bezmaksas veselības aprūpe un cik lietderīgs bija darbs, par to nevajadzēja domāt un rūpēties. Tieši tas, kuŗš raksta un ievieš vēstures grāmatas, nosaka tautas un valsts nākotni, jo viņš rada cilvēku pasaules uztveri. Iedomāsimies, kas notiktu, ja mums atņemtu Lāčplēsi un visu, kas ar to saistīts, ja Andrejs Pumpurs nebūtu izdomājis šo eposu. Šis eposs ir kļuvis par karogu, zem kuŗa latviešiem pulcēties. Latvieši zem tā pulcējās bermontiādes laikā, latviešu leģionā un uz barikādēm. Nākotne izriet no tādas mūsu pagātnes, kādu mēs to iedomājamies.

Trešais ierocis - mazāk ietekmīgs, bet ātras iedarbības - ir ideoloģiskais. Šis ierocis sastāv no ideoloģijas, kuŗu veido plašsaziņas līdzekļi un reliģijas. Šeit ietilpst visi plašsaziņas līdzekļi. Aplūkosim kā piemēru TV. TV atspoguļot to, kas notiek, nosaka, kas notiks. Piemēram, TV pārraida reklāmu par jaunizgudrotu sadzīves techniku, kuŗu tās ražotājs vēlas ieviest mūsu dzīvē. TV pārraida dažādas ekspertu prognōzes, un izrādās, ka tieši tā arī notiek. Ja TV raida signālus, ka, piemēram, akciju cenas kritīsies, tad cilvēki steidz tās pārdot, un akciju cenas tiešām krītas.

Televīzija u.c. plašsaziņas līdzekļi veido un nosaka mūsu dzīvesveidu. Caur to rada mums pasaules uztveri, vēstures izpratni un ideoloģiju. Caur to mums iemāca, kas ir labs un kas slikts. Uz brīdi iedomāsimies sabiedrību, kuŗā nav noziedzības, nav slepkavību, nav zagšanas u.c. netikumu, izvirtības. Parādiet viņiem TV filmas, kuŗās ir šīs lietas, un tās parādīsies arī skatītāju dzīvē. Citiem vārdiem, viss, ko vērojam TV, ar laiku kļūst par mūsu dzīves daļu, nevis otrādi. TV un citi plašsaziņas līdzekļi veido mūsu uzvedības stereotipus. Stereotipi ir mūsu instinktīva rīcība katrā konkrētā gadījumā. Piemēram, ja mums jautā, cik ir divi reiz divi, atbildam četri. Mēs taču nerēķinām, cik ir, mums jau ir gatava atbilde - stereotips. Un līdzīgi rīkojamies citās jomās. Dzirdot vārdu Hitlers, mēs zinām, ka tas ir slikti. Bet ja mums pajautā, kas tur slikts, atbildam, to taču visi zina, tas taču visur ir rakstīts. Ja uzstājīgāks jautātājs grib izsmeļošāku un precīzāku atbildi, izrādās, ka nespējam teikto pamatot. Un tā ir ļoti daudzās lietās. Tās ir mūsu ideoloģiskās apstrādāšanas sekas. Tas ir trešais instruments.

Ceturtais valdīšanas un ietekmes instruments ir nauda. Daudzās valstīs pastāv sava nauda, bet šeit runa ir par valdošo naudu kādā valstī, reģionā vai visā pasaulē. Vēl nav tik seni tie laiki, kad automašīnu, nekustamā īpašuma u.c. lietu cenu Latvijā apzīmēja un mērīja ASV dolāros, tad kādu brīdi latos un tagad jau eiro. Tas, kuŗam pieder konkrētas naudas drukāšanas iekārta un kuŗam ir tiesības to drukāt, arī valda tais territorijās, kur šī nauda ir vērtību kritērijs. Jo no tās daudzuma ir atkarīgs, cik par to var iegādāties patiesas vērtības. Patiesās vērtības ir tās, bez kuŗām cilvēka dzīve nav iespējama. Nauda pati par sevi nav vērtība. Tas ir tikai krāsains papīrītis, pret kuŗu var samainīt kādu vērtību. Un nauda ir vērta tikai tik un tikai tik ilgi, kamēr kāds pret to ir gatavs mainīt citu ēdamu, kustamu vai nekustamu mantu. Un šai naudai nav noteikti jābūt uz papīra, tā var būt elektroniskā veidā. Tas naudas drukātājam ir vēl lētāk un vienkāršāk izgatavojams. Viņš vienkārši datorā ieraksta kādu summu un pret to paņem mežu, zemi, rūpnīcu - valsti.

Mums ir jāpadomā, cik maksā, piemēram, Latvija. Tas ir, cik būtu jāiztērē naudas, lai Latvijā varētu rīkoties, kā tās īpašnieks vēlas rīkoties ar savu īpašumu. To, kas un kā būs valstī (Latvijā) lemj 100 deputātu. Kādus likumus viņi pieņems, tādi arī pārējiem būs jāpilda. Ko un kam darīt viņi atļaus, to tas arī drīkstēs darīt. Ko kādam tie aizliegs, par tā darīšanu to darītāju liks cietumā vai citādi represēs. Bet demokratijā likumus pieņem ar balsu vairākumu, tas mūsu gadījumā ir 50+1. Tātad kādam, ja ir vēlēšanās kļūt par saimnieku Latvijā, ir jāuzpērk 51 deputāts. Cik tas varētu maksāt? Katram pa miljonam? Domājams, ka mazāk. Un lūk, samaksā un saimnieko. Bet ja vēl iemanies šo naudu izņemt no šīs pašas valsts budžeta, kas, izmantojot šeit aprakstīto, nav neiespējami, tad iegūsti valsti par velti un vēl pelni. Tiešām, demokratija ir naudas vara. Un protams, demokratiski ir viss tas, kas ir izdevīgs ASV vai Eiropas Savienībai. Nav svarīgi, cik un kas no tā cieš.

Ja mēs pieļaujam, ka kāds cits, kāda cita valsts vai to savienība drukā naudu un mēs par to papīru vai skaitli datorā atdodam savas bagātības, tad tā ir ļoti liela līdzība ar tiem iezemiešiem, kuŗiem pret stikla krellītēm iemainīja viņu ciltsbrāļus un citas vērtības. Tā ir patiesa šo tautu paverdzināšana un laupīšana. Un nav starpības, vai to darīja jauno zemju atklājēji vai kolōniju pievienotāji imperijām, vai to šodien dara demokratijas un cilvēktiesību ieviesēji.

Piektais pēc nozīmes pakļaušanas un arī izkaušanas ierocis ir alkohols, tabaka un citas narkotikas un izvirtības. Pēc nozīmes un iedarbības tas ir piektais dilstošā secībā, bet diezgan ātrdarbīgs. No alkohola, tabakas un citām narkotiskām vielām atkarīgs cilvēks vairs nav spējīgs sevi aizstāvēt. Pat domāt par to viņš nav spējīgs. Par kārtējo devu viņš atdos visu kas viņam vēl palicis. Nodzērusies tauta atdod citiem savus resursus par alkoholu, narkotikām un tabaku. Lūk, tādēļ vara tikai imitē cīņu ar šīm parādībām, taču patiesībā, maskējoties aiz cēliem mērķiem - cilvēktiesībām, tās veicina. Izvirtušas tautas skaits sarūk, kļūst mazskaitlīgs, un mazietekmīgs. Tā sāk pastiprināti slimot un mirt. Cik gan viegli pārņemt izvirtušas un nodzērušās tautas resursus, un valdīt pār tādu! Tā noticis ar daudzām varenām imperijām.

Un sestais, visprimitīvākais, visneefektīvākais, bet visvieglāk lietojamais ir militārais ierocis. To parasti izmanto tie, kam nav diži liela saprašana un kas nespēj un neprot izmantot pirmos piecus, kam mazas prāta spējas. Tie, kas patiesi saprot šeit aprakstītos ieročus, to lietošanu un ietekmi, reti izmato šo pēdējo - militāro spēku, jo tas ir vismazāk efektīvs, kaut arī vieglāk izpildāms. Valsti iekaŗot nav grūti, it sevišķi, ja ir militārais pārspēks, bet ar to vēl ir par maz. Vajag šo valsti arī pārvaldīt un gūt ekonomiskus labumus, un to ar tankiem izdarīt nevar. Tāpēc šobrīd Latvijai vismazāk ir jāuztraucas par militāru pakļaušanu. Tā jau ir iekaŗota ar pieciem minētajiem ieročiem, un sesto izmantos, tikai tad, ja šie pieci vairs nedarbosies.

Leonards Inkins
Iesūtīja Ivars

Ar koncertu Smiltenes kultūras namā 7. februārī LNT šova «Dziedošās ģimenes» uzvarētāji Vītolu ģimene sāk apciemot Latvijas pilsētas. Turnejas nākamās pieturvietas – Preiļi, Jēkabpils, Salacgrīva, Sigula. Paralēli koncertiem Vītoli aicina visus interesentus iesaistīties diskusijā par alternatīvās izglītības jautājumiem, kuriem veltīts jaunveidotais portāls/sociālā vide TavaSkola.lv.

Vītolu ģimene iecerējusi sadziedāt un saspēlēt ar aktīviem vietējiem ļaudīm, tā ļaujot cilvēkiem apzināties savu gribu, varēšanu, vairot ticību labajam un aicināt uz kopīgu darbošanos. Savā muzikālajā stāstījumā Vītolu ģimene iekļāvusi jau zināmās dziesmas no nesen izdotā albuma «Pa kādu trauslu pavedienu», tautas dziesmas (īpaši izceļot Saules dainas), kā arī latviešu un ārvalstu autoru kompozīcijas, kurās skartas Vītolu ģimenei tuvas tēmas un sajūtas.

Koncertu virknei caurvītais uzdevums ir izglītības jautājumu aktualizēšana. Tādēļ Vītolu ģimene ar domubiedriem nodibinājusi biedrību «Tava Skola». Šī projekta mērķis ir apzināt esošās un topošās alternatīvās izglītības un cilvēka kompleksās attīstības metodes, lai ierosinātu jaunas alternatīvās izglītības iniciatīvas Latvijā. «Šobrīd cilvēkus vieno sajūta, ka jānotiek izmaiņām, taču kur atrast atslēgu, lai atvērtu krātiņu, kurā atrodas vecā izglītības sistēma? Mēs nevēlamies sistēmas sabrukumu, bet gan mierīgu transformāciju, kopīgi meklējot veidus, kā veicināt pozitīvas izmaiņas tur, kur cilvēki tām ir gatavi,» uzskata Jānis Vītols.

Savukārt Rasa Vītola par biedrību «Tava skola» saka: «Tā ir vieta, kur katram sevī atklāt kādu mīlestības darbu veikt pasaulē viņš atnācis. Vieta, kur katrs ir dārznieks un vienlaikus brīnumains zieds.«

Pirmā biedrības «Tava Skola» rīkotā diskusija notiks 7.februārī plkst.12.00 Smiltenes Domes ēkā Pils ielā 2. Diskusijā tiks aizskartas dažādās tēmas, kas saistītas ar jaunumiem alternatīvās pedagoģijas sfērā, īpaši akcentējot humānās pedagoģijas jautājumus.

Vītolu ģimenes koncerti februārī:
7. februāris – Smiltene
14. februāris – Preiļi
21. februāris – Jēkabpils
28. februāris – Salacgrīva

Biļetes nopērkamas koncertu norises vietās.
Plašāka informācija: «pilnasetavitolinu.lv», «tavaskola.lv».

Pārpublicēts no apollo.lv

Vēlēšanu reformas biedrība ir nosūtījusi vēstuli Koalīcijas padomei ar aicinājumu pirmdien, 8.februārī izskatot priekšlikumus, kas saistīti ar maiņām Saeimas vēlēšanu likumā, ievērot Eiropas Padomes Venēcijas komisijas „Labas prakses vēlēšanu jautājumos kodeksa” vadlīnijas.

Venēcijas komisija ir definējusi vēlēšanu likuma pamata noteikumus, kuri nav grozāmi 12 mēnešu laikā pirms vēlēšanām. Grozīt nedrīkst Vēlēšanu sistēmu kā tādu, t.i. noteikumus, kas saistās ar balsu pārvēršanu deputātu vietās parlamentā, noteikumus par vēlēšanu komisiju, vai par kādu citu iestāžu, kas organizē vēlēšanas, sastāvu, kā arī vēlēšanu apgabalu robežas un nosacījumus par vietu sadali starp vēlēšanu apgabaliem.

Kā norāda Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš, tad šādā kontekstā deputāta Kārļa Leiškalna ierosinājums par vienotu kandidātu sarakstu uzstādīšanu visos 5 Saeimas vēlēšanu apgabalos ir pretrunā ar nosacījumu par balsu pārvēršanu vietās. K.Leiškalna priekšlikumam ir arī citi iebildumi, būtiskākais no kuriem ir atgriešanās pie „lokomotīvju principa” vēl ļaunākā formā.
V.Liepiņš tomēr uzsver, ka kodeksa interpretācijā norādīts, ka nevar piesaukt kodeksu par 12 mēnešu ierobežojumu, lai uzturētu situāciju, kas ir pretrunā ar Eiropas vēlēšanu tradīcijām, vai nepieļautu starptautisku organizāciju ieteikumu īstenošanu.

Vēlētāju reģistra ieviešana Saeimas vēlēšanās nepārkāpj nevienu no augstāk minētajiem nosacījumiem. Tieši pretēji, tā atbilst Eiropas vēlēšanu tradīcijām. Partiju finansēšana no valsts budžeta un pirms vēlēšanu aģitācijas izdevumu ierobežošana arī nepārkāpj nevienu no augstāk minētajiem nosacījumiem un atbilst Eiropas vēlēšanu tradīcijām.

Indulis Bērziņš
Vēlēšanu reformas biedrības
Izpilddirektors
Tālr.: 29147111

Parādu maģija. Gan latviešu, gan citu tautu gudrība mums māca: parāds nav brālis. Taču neoliberālie politiķi un viņu padomdevēji jau 19 gadus mums mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka parāds ir labs.

Standartrecepte katras uzņēmējdarbības sākšanai sākas ar biznesa plāna izstrādi un kredīta ņemšanu, t.i., parāda saistību uzņemšanos. Tāds ieteikums ir līdzvērtīgs instrukcijai, ka peldēšanas apgūšana sākama ar smaga akmens uzkāršanu kaklā. Protams, tāds „peldētājs” nogrims, tā arī nesācis īsti peldēt. Un līdzīgi nogrimst arī lielākā uzņēmēju daļa, kas savu darbību sākusi ar parādu. Jo maksājamā parāda summa un procenti nepanesami sadārdzina produktīvo darbību. Kredītu var atļauties ņemt tikai spekulanti, nevis ražotāji. Tieši tā sāka vairāki mūsu salmu miljonāri - paņēma kredītu, nopirka īpašumus, pagaidīja, kad īpašumu cenas tiks uzpūstas, un tad šo uzpūsto īpašumu laikus pārdeva.

Kāpēc Latvijā ir tik augstas cenas, lieli nodokļi, mazas algas un bezdarbs, bet godīga ražošana neatmaksājas? - Tieši tāpēc, ka jau no paša iesākuma jaunā Latvijas valsts sāka ar spekulācijām un parādiem, un savu tirgu atvēra Rietumu finanšu haizivīm. Atgūstot neatkarību no PSRS, Latvija bija valsts bez parādiem, un tas pavēra fantastisku iespēju attīstīt ļoti efektīvu ekonomiku, jo Rietumu valstis tajā laikā jau bija iegrimušas lielos parādos. Patiesība ir tā, ka 1990. gadu sākumā Rietumi bija sabrukuma priekšā, un tieši laupīšanas un spekulācijas iespējas, kas pavērās, krītot dzelzs priekškaram, Rietumu sabrukumu ļāva atlikt - uz mūsu un pārējo bijušā Austrumu bloka valstu rēķina (protams, rietumu finanšu haizivis uz nebēdu laupīja arī Dienvidameriku, Āfriku un Dienvidaustrumāziju).

Tā vietā, lai pati emitētu tautsaimniecības attīstībai nepieciešamo brīvas naudas apjomu un sāktu modernizāciju, Latvijas valdība sāka ar sava tirgus atvēršanu spekulācijām un aizņemšanos. Latvijas Banka 1993. gadā emitēja valsts attīstības vajadzībām nepietiekamu latu daudzumu, šo daudzumu nosakot atkarībā no aizņemtās ārvalstu naudas rezervēm, turklāt nosakot tautsaimniecības vajadzībām nepiemērotu lata apmaiņas kursu. Tā sākās mērķtiecīga mūsu reālās ekonomikas (ražošanas un patērēšanas) žņaugšana. Aizņēmās ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi, komunālie uzņēmumi, privātie uzņēmēji.

Parādu īpatnība ir tā, ka tie jāatmaksā. Mūsu gadījumā ne tikai pats parāds, bet arī procenti, kas deviņdesmito gadu sākumā bija fantastiski uzskrūvēti (un arī pašlaik tiek uzskrūvēti, jo daudzi kredīti izsniegti ar mainīgām likmēm). Lai valsts atmaksātu savus parādus, tai jāpaceļ nodokļi, kurus iekasē no mums visiem. Lai komunālais uzņēmums atmaksātu parādus, piemēram, kredītu par kurināmā iepirkšanu, tam ir jāpaceļ savu pakalpojumu tarifi. Lai slimnīca atmaksātu parādus, tai jāpaceļ pakalpojumu cena, jāatsakās no slimību profilakses un efektīvām, lētām ārstniecības metodēm (jo par lētām nevar iekasēt naudu), jāsamazina savu darbinieku skaits un algas, un citi nepieciešamie izdevumi (tātad arī ārstnieciskie standarti) un jāpiepelnās nelegāli (jāpieņem aploksnes, jāuzstāda dārgas viltus diagnozes, jāmanipulē ar punktu sistēmu, jānonāk zāļu firmu atkarībā u.tml.). Lai skola atmaksātu parādus, tai jāatsakās no ēkas remonta un uzlabojumiem, jāatsakās no derīgām nodarbībām un nepieciešamā inventāra, jāmazina skolotāju algas un skaits, jāievieš maksas pakalpojumi (nelegāla skolas nauda u.c.), jāizīrē savas telpas sektām vai citām šaubīgām nodarbēm utt. Lai ražošanas uzņēmums atmaksātu savus parādus, tam jāsamazina strādājošo skaits un algas, jāatsakās no zinātniskās pētniecības, jāiesaistās nelikumīgās shēmās. Lai veikalnieks atmaksātu parādus, tam ir jāpaceļ preču cena un/vai dažādi jākrāpjas. Lai uzņēmējs atmaksātu savus parādus, tam jākrāpj valsts (jāizvairās no nodokļiem, jāmaksā aploksnēs ), nežēlīgi un lēti jāekspluatē vai jākrāpj savi strādnieki, jādzīvo uz likumu pārkāpšanas robežas. Lai indivīds atmaksātu savus parādus, tam jāatsakās no citām savām pamatvajadzībām: pietiekamas pārtikas, piemērotas pajumtes un apģērba, veselības aprūpes, izglītības, kultūras dzīves, bērnu vajadzību apmierināšanas, brīvā laika un atpūtas (lai maksātu parādus, jāraujas vairākos darbos). Un tā mēs visi 19 gadu laikā esam sapīti parādu valgos - dzīvojam atpalicībā, nabadzībā, melos un parādu verdzībā.

Šī krīze būtu laba iespēja līdzšinējo politiku kritiski pārvērtēt un izvēlēties labākus valsts pārvaldes principus. Taču politiķi un inteliģence, kuri arī paši dzīvo parādos un atkarībā no saviem finansētājiem, ir izvēlējušies noliegt realitāti un vēl stingrāk ar tiem pašiem vecajiem paņēmieniem žņaugt reālo ekonomiku, kā arī turpināt genocīda politiku pret saviem vēlētājiem un tautu kopumā.

Iztēlosimies vēl vienu ainu. Pie smagi sasirguša slimnieka ierodas ārsts un izraksta dārgas zāles. Neraugoties uz dārgo zāļu cītīgu lietošanu, slimnieka stāvoklis pēc nedēļas ir tikai pasliktinājies un kļuvis kritisks. Vēlreiz tiek uzaicināts dakteris. Pēc garas izmeklēšanas dakteris svarīgā balsī paziņo, ka ārstniecības kurss ir bijis sekmīgs, tikai dārgo zāļu deva ir trīskārši jāpalielina. Vai jūs tādam dakterim uzticētos? Ja nē, tad kāpēc turpināt uzticēties valdībai, kas dara to pašu?

Tāpat kā minētais dakteris mūsu iztēlotajā ainā, tā arī mūsu valdība spītīgi turpina sludināt visabsurdākās lietas, kuras vienkāršu cilvēku valodā varētu iztulkot tā:

• parāds ir labs, jo tas mums dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu;
• ekonomiku var atveseļot, vēl vairāk ielienot parādos;
• lieli nodokļi atveseļo ekonomiku;
• jo vairāk lielu nodokļu, jo vairāk līdzekļu ieplūst valsts budžetā;
• lai izārstētu vēža slimnieku, ir jābaro vēzis;
• valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo valsts uzņēmumi nespētu sacensties ar privātajiem parādu taisīšanā;
• cilvēku bēgšana no savas dzimtenes patiesībā ir liela privilēģija, ar ko mūs svētījis ES brīvais darbaspēka tirgus;
• kas labs ārvalstu bankām, tas labs arī Latvijai;
• sava nacionālā valūta ir slikta, tāpēc no tās pēc iespējas ātrāk jāatsakās;
• vislabākais finanšu ministrs ir izšķērdīgs parādnieks un pleibojs, tāpēc tam jāpiešķir ārkārtas pilnvaras;
• lai sadarbotos ar citām valstīm, noteikti jāiekļaujas eirokomisāru pārvaldītā mafiozā grupējumā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem;
• pašu ražots cukurs, zivju produkcija, piena un citi pašražotie produkti ir slikti, jo tos taču var nopirkt ārzemēs vai ievest, izmantojot kontrabandu;
• lai Latvija plauktu, mums jāizpārdod sava zeme, resursi un īpašumi;
• lai celtu mūsu zemnieku konkurētspēju starp ES agrorūpnieciskajām korporācijām, zemniekiem jāsaņem tīri simboliskas subsīdijas un jāpalielina nodokļi;
• lai arī jau kopš 1999. gada vērojama zemes atmosfēras pakāpeniska atdzišana, mums noteikti jāmaksā nodokļi arī tiem, kuri izdomājuši globālās sasilšanas teoriju.
• mums par katru cenu jāsaglabā blēžu un parazītu uzticība, citādi viņi var apvainoties un vairs ar mums nesadarbosies (nedraudzēsies).

Šo neoliberāļu gudrību sarakstu varētu turpināt ilgi, tāpēc smadzeņu vingrināšanas nolūkā aicinu jūs, cienījamie lasītāji, to papildināt. Jo - tikai apzinoties mūsu dzīves absurdus un melus, mēs no tiem vieglāk un ātrāk atbrīvosimies.

Krāpnieciski radīti parādi nav jāatmaksā
No iepriekš teiktā izriet, ka, runājot par ekonomiku vai tautsaimniecību, valdība un mēs katrs ar to saprotam kaut ko pavisam citu. Vadošajiem politiķiem ekonomika nozīmē naudas spekulantus, uz peļņu orientētus apdrošinātājus un nekustamo īpašumu spekulantus. Tātad aprindas, kuras neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet gan parazitē uz sabiedrības un produktīvās tautsaimniecības rēķina. Šos politiķus un „ekspertus” tīri cilvēcīgi var saprast, jo tieši šie parazitārie grupējumi taču finansē partijas, pārvalda naudas plūsmas un dalās savā laupījumā arī ar politiķiem. Un tas šķiet vieglāk un patīkamām nekā pašiem ķerties pie valsts pārvaldīšanas darba.

Taču parastie, nenopirktie un augļošanas grēkā nekritušie cilvēki jau kopš seniem laikiem par tautsaimniecību uzskata to, kas ar, audzē, būvē, ražo un par saprātīgu cenu sniedz derīgus pakalpojumus cilvēkiem. Bet nauda - tā ir tikai padarītā darba vai pakalpojuma mērvienība, kas atvieglo vērtību apmaiņu starp cilvēkiem.

Tikai retos garīgā un morālā pagrimuma periodos cilvēki reizēm notic blēņām, ka nauda ir vērtība pati par sevi, un līdz ar to samierinās ar augļotāju kantoru pastāvēšanu un pat uzkundzēšanos. Un vienmēr šādi maldi ir izraisījuši traģiskas krīzes, konfliktus, sociālo netaisnīgumu, revolūcijas, pilsoņu karus, valstu karus un valstu vai pat veselu civilizāciju sabrukumu. Mūsu gadījumā ir trūcis arī elementāras izglītības un pieredzes, jo vairākas paaudzes dzīvojām padomju iekārtā. Lai kādas vainas un netaisnības piemita padomju iekārtai, taču spekulācija ar naudu (ja neskaita pagrīdes ekonomiku) tolaik nepastāvēja, un sabiedrība bija brīva no parādiem. Padomju valsts balstījās uz citiem, daudz neefektīvākiem pakļaušanas un piespiešanas paņēmieniem.

Taču neoliberālā uzskatu paradigma ne tikai samierinās ar augļošanas legālu pastāvēšanu, bet to pat uzskata par reālās ekonomikas kodolu un galveno dzinējspēku. Viņi izdomājuši t.s. „trickle down” (angļu valodā - nopilēt)  teoriju, pēc kuras - ja bankas būs bagātas, kaut kas no šīs bagātības nopilēs arī pārējiem. Parazitārā ekonomika šādā iekārtā bauda īpašas privilēģijas un īpašas tiesības, kas ir ar likumu noteiktas tiesības parazitēt. Šie spekulanti un mahinatori darbojas pēc citiem likumiem, viņi nemaksā tos nodokļus, kurus maksājam mēs, viņiem nav jāatbild par īpašumu vērtības mākslīgu uzpūšanu, par inflācijas radīšanu, par citu cilvēku blēdīgu iedzīšanu parādos, par visas sabiedrības aplaupīšanu un paverdzināšanu, un pat par savas destruktīvās darbības likumsakarīgajiem rezultātiem.

Tāpat kā mūsu gremošanas sistēmā iemitinājies lentenis, tā arī šīs augļotāju bankas agresīvi pieprasa savas tiesības uz neierobežotu parazitēšanu. Šīm bankām tiešām piemīt dabā sastopamo parazītu īpašības. Pētījumi bioloģijā atklājuši, ka parazīts, pirms sūkt asinis, vispirms sava upura miesā iešļircina nervus paralizējošas vielas, lai upuris uzreiz nejustu sāpes. Tā arī bankas savus upurus vispirms narkotizē (izved no veselā saprāta), upuru iztēlē uzburdamas skaistas nākotnes ainas materiālā pārpilnībā: iespaidīgu māju, greznu mašīnu, firmas apģērbu, satriecošu dzīvesbiedru vai mīļāko blakus, un laimīgus bērnus, kas ēd visādus gardumus vai rotaļājas ar visizsmalcinātākajām un dārgākajām mantiņām. Un pēc tam piedāvā šķietami vai pat neticami izdevīgus kredīta noteikumus, kuros zemūdens akmeņi paslēpti sīkā drukā. Jums tikai jāparaksta - un kārotā labklājība rokās! Baudi šodien - maksā rīt! Cik vilinoši, vai ne?

Rūgtā atmošanās no sapņa nāk tikai vēlāk, kad jau esi bezpalīdzīgi iepinies parādu tīmekļos.

Bankas darbojas lēni, gandrīz nemanāmi, bet mērķtiecīgi. Tā pamazām viņu taustekļi ielien visās mūsu dzīves jomās. Nu mēs jau nevaram savus komunālos maksājumus nokārtot tieši ar to sniedzējiem, bet jāiet uz banku un jāmaksā tai nodevas. Nu jau mēs pat savu algu nevaram saņemt bez banku starpniecības. Bankas reklāmās attēlotas kā labākie draugi un palīgi visās lietās. Labāki un uzticamāki pat par paša ģimenes locekļiem (kuri zaudējuši dzīvesprieku parādu verdzībā). Atnesīs pensiju, uzkrās pensiju, piegādās pastu, nokārtos rēķinus, piegādās tieši mājās. Tikai uzticies…

Kad liela daļa mūsu hipotekāro kredīta ņēmēju vairs nespēja maksāt par mākslīgi sadārdzinātajiem īpašumiem un luksus precēm, un kad šī maksātnespēja ieguva globālus mērogus, banku cītīgi būvētā parādu piramīda sabruka kā kāršu namiņš. Jā, sabrukums ir ne tikai Latvijā, bet globāls. Latvija tikai izceļas ar to, ka bija dziļāk ielīdusi banku atkarībā, salīdzinot ar kaimiņiem. Un Latvijai nav likumu, kas aizsargātu kredītu ņēmējus (piemēram, ASV cilvēks, kurš nespēj kārtot savas hipotekārā parāda saistības, zaudē tikai ieķīlāto īpašumu, bet pats paliek brīvs no parāda). Protams, nav arī likumu, kuri skaidri noteiktu pašu banku atbildību par veiktajām afērām. Latvija ir banku un parazītu paradīze! Un valsts vara kalpo nevis tautai, kā noteikts Satversmē, bet gan kleptokrātu grupējumiem, kuri Latvijā jau iedibinājuši savdabīgu finanšu oligarhiju.

Dzīvē ir daudz nejēdzību un netaisnību, taču katrai nekaunībai tomēr ir robeža, aiz kuras tā vairs netiek paciesta. Piemēram, ja parasts uzņēmējs ir izvēlējies nepārdomātu darbības stratēģiju un cietis bankrotu, viņam ar to jāsamierinās. Ja kāds cilvēks ir aizgājis uz kazino un nospēlējis savu naudu, arī viņš ir spiests samierināties ar zaudējumu. Nav dzirdēts, ka kāds naudu zaudējušais spēlmanis pieprasītu, lai viņa zaudējumus kompensētu uz visu nodokļu maksātāju rēķina, lai arī viņš nekautrējas apzagt savus tuviniekus un draugus. Taču bankas šos godīgas spēles noteikumus atzīt negrib, tās nevēlas uzņemties atbildību par savas darbības likumsakarīgām un iepriekš paredzamām sekām!

Protams, kamēr vien banku kontos ieplūda un arvien turpina ieplūst nesamērīga peļņa, tās to ar prieku pieņem, bet tiklīdz rodas iepriekš paredzami un likumsakarīgi zaudējumi, tā bankas pieprasa, lai šos zaudējumus tām kompensē visi nodokļu maksātāji. Arī tie, kuri nekādus kredītus nekad nav ņēmuši. Tieši tā rīkojās Parex banka, tieši tā pašlaik rīkojas t.s. zviedru bankas.

Par laimi pasaulē, neatkarīgi no bezatbildīgu cilvēku gribēšanas vai negribēšanas, darbojas vairāki nemaināmi principi, piemēram, gravitācijas spēks, vielas un enerģijas nezūdamības likums, Dieva dotie morāles likumi, kurus var mēģināt piemānīt kādu laiku, bet ne mūžīgi, kā arī Ņūtona ievērotā sakarība, ka katra darbība izraisa atbilstošu pretdarbību.

Pasaule iekārtota tā, ka katra darbība sevī ietver lielāku vai mazāku risku. Ar to jārēķinās katram. Ja bērns grib iemācīties staigāt, viņam jārēķinās ar kritieniem. Ja banka grib ilgstoši un droši pelnīt, tai jāatturas no savu klientu krāpšanas. Pretējā gadījumā uzticība zudīs, un tad nekāda turpmāka sadarbība vairs nebūs iespējama. Atliks domāt, kā ar godu no Latvijas aiztīties prom (zviedriem to jau reizi nācās darīt). Jo krāpnieciski, ar viltu uzspiesti parādi mums nav jāmaksā.

Bet izrādās, arī tas vēl nav viss.

Zombijbanku nākotnes plāni
Bankām jau ir gatavi plāni, kā savu parazītisko darbību pastiprināt vēl vairāk. Bankas jau ir salīgušas starptautisko parādu piedzinēju (Starptautisko Valūtas fondu) un arī vietējos parādu piedzinējus (faktiski - legalizētu reketu). Bankas grib savu triumfu izbaudīt divkārši: gan savus zaudējumus piedzīt no Latvijas valsts (proti, visiem nodokļu maksātājiem), gan arī turpināt izsūkt tos parādniekus, kurus Latvijas valsts jau izpērk (likvidējot darbavietas un ceļot nodokļus), kā arī turpināt izsūkt pārējos Latvijas iedzīvotājus!

Tātad šīs faktiski jau bankrotējušās bankas (jo kopīgie zaudējumi vairs nav atgūstami nekādiem līdzekļiem; Amerikā šādas bankas sauc arī par zombijbankām) savā paspārnē jau dibina nekustamo īpašumu pārvaldīšanas uzņēmumus. Šo uzņēmumu mērķis ir ar maksimālu peļņu banku interesēs apsaimniekot tos īpašumus, kurus bankas jau atņēmušas un turpinās atņemt saviem parādniekiem, vienlaikus turpinot no parādniekiem piedzīt arī parādus (jo pašreizējā īpašumu vērtība ir daudz zemāka par parādu summām). Ko bankas ar šiem īpašumiem darīs? Kamēr nav vēlreiz uzpūsta īpašumu tirgus cena, tās tos iznomās par maksimālo tirgū iespējamo cenu. Kā uzsvēris nekustamo īpašumu firmas „Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns, banku mērķis ir iegūt simtprocentīgu monopolu nekustāmo īpašumu jomā. Monopols nozīmē absolūtu diktātu un kontroli. Tādējādi bankas jau ieplānojušas slaukt divas vai pat trīs govis: Latvijas valsti, savus tiešos parādniekus un vēl arī nekustāmo īpašnieku īrniekus. Nav slikti izdomāts, vai ne?

Diemžēl mūsu valdība šim totālas paverdzināšanas plānam ir jau piekritusi, pat tajā neiedziļinoties (SVF dotie valdības solījumi ir slepeni, tos neatklāj pat Saeimas deputātiem, lai gan tas tiem netraucē par šīm saistībām nobalsot). Jau sen nav noslēpums, ka t.s. Valūtas fonda aizdevums, kas faktiski ir ES sagādātais aizdevums (jo pašam Fondam savu līdzekļu nav), nav domāts Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanai, bet gan parādu maksāšanai. SVF aizdevuma līdzekļi pa taisno tiek pārskaitīti Latvijā darbojošos banku kreditoriem, pašai Latvijai atstājot tikai parādus valsts bilancē un postu cilvēkiem. Jā, Latvijā darbojošās bankas nav pasaules naba, jo tās pašas ir parādā vēl citiem kreditoriem - globālā kazino uzturētājiem. Tie savukārt meklējami tādos spekulāciju centros kā Ņujorkas Volstrītā un Londonas Sitijā, ar filiāļu tīklu ārzonas salās, t.s., nodokļu paradīzēs.

Tad nu atliek savu vārdu teikt īstenajam suverenās varas nesējam Latvijā - pašai Latvijas tautai. Jo mums jau neviens neprasīja, vai vēlamies Latviju pārvērst par globālā kazino filiāli un vai esam gatavi uzņemties spēlmaņu un parazītu parādus, paši paliekot par vergiem un ķīlniekiem. Un mēs nebūsim vienīgā tauta, kas noraidīs augļotājus. Jau savu likteni rokās ņēmuši islandieši un grieķi. Līdzīgas kustības sākušās Spānijā, Itālijā, ASV, Lielbritānijā un citur.

Parasts Latvijas iedzīvotājs (izņemot tos nedaudzos, kas par šo tēmu pastiprināti interesējas) nebija un nav informēts par globālā kazino aizkulišu noslēpumiem un trikiem, tāpēc jau tik viegli padevās banku kredītu melīgajiem vilinājumiem. Bet tie, kas mūs vilināja, gan ļoti labi saprata, ko dara. Varbūt to nezināja vai īsti nesaprata parasts bankas darbinieks (mūsu pašu bāleliņi un māsas, kurus uzņēma darbā bankās), bet banku īpašnieki un menedžeri gan zināja. Viņi labi zināja, ka mākslīgi uzpūš tirgu, ka rada inflāciju, ka mērķtiecīgi iznīdē Latvijas ražotājus, ka kredīta ņēmēji nespēs nomaksāt parādus par uzpūsto īpašumu cenu un mainīgajām procentu likmēm. Viņi ļoti labi apzinājās, ka dara ļaunumu, ka mērķtiecīgi ievilina cilvēkus parādu slazdā un visu tautu plānveidīgi iedzen postā un bezizejā. Tas ir noziegums pret cilvēci, kas savā cinismā un apmēros aizēno Hitlera un Staļina ambiciozākos plānus!

To labi zināja arī dominējošie spēki Latvijas valdībā un, protams, Latvijas Banka.

Latvijas Banka nemaz nav Latvijas banka
Var jau teikt, ka arī parastie Saeimas deputāti un valdības locekļi, kuri valdībā bieži vien nonāk nejaušu kompromisu un tirgošanās rezultātā, nesaprot banku darbības principus neoliberālajā sistēmā. Var jau būt, ka tas tiešām tā ir.

Bet ir taču Latvijas Banka, kuras tiešais pienākums ir uzraudzīt un regulēt banku darbību Latvijas teritorijā. Kā izskaidrot, ka ne 1990. gadu vidū, kad bankas un noguldījumu firmas uzpūta noguldījumu piramīdu, ne XXI gadsimta pirmajā desmitgadē, kad bankas uzpūta parādu piramīdu, Latvijas Banka ne tikai neiejaucās, bet arī nebrīdināja Latvijas pilsoņus par draudošajām briesmām?

Ir gan tiesa, ka Latvijas Banku dibināja LR Augstākā padome, kura apstiprināja arī pirmo Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši, kā arī formāli nobalsoja par Repšes izvirzītajiem LB padomes locekļiem. Bet ar to parlamenta pilnvaras arī beidzās. Zīmīga bija arī kandidātu izvēle. Gan Repše, gan vairāki citi atbildīgi ekonomikas darbinieki tika uzaicināti uz ASV, kur izgāja īsus apmācības kursus. Kāpēc un kas izvēlējās apmācīt tieši šos cilvēkus? Uzskatu, ka viņi tika mērķtiecīgi atlasīti pēc viņu morālajām un garīgajām īpašībām. Piemēra, E. Repše jau bija nodemonstrējis savu nekontrolēto alkatību, piesavinoties daudzas LNNK lietošanai ziedotās mantas un līdzekļus (skat LNNK arhīva materiālus un liecības, kas savāktas Odiseja Kostandas vadīšanas periodā), un drīz pēc tam nododot arī LNNK ideālus. Aizokeāna manipulatori nekļūdījās - Repše arī vēlāk nespēja atturēties no dzīves pāri saviem līdzekļiem un nemitīgām spekulācijām. Kad tauta Repšem saziedoja „honorāru”, viņš to ieguldīja ne jau Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ASV vērtspapīros un spekulācijās. Un paspēlēja, nokļūdams personīgos parādos. Arī Repšes pēcnācējs LB prezidenta amatā nav imūns pret viegli gūtas bagātības vilinājumiem. Par to liecina gan pašnoteiktā alga, kas pārsniedz ASV centrālās bankas prezidenta algu, gan milzīga kredītu ņemšana sava dižīpašuma iegādei. Esmu gandrīz pārliecināts, ka līdzīgus kadrus ASV apmācīja „mākslai”, kā izsaimniekot savu zemi, iztirgot to ārzemniekiem un par to saņemot personīgas privilēģijas.

Taču tie tikai subjektīvi apsvērumi. Likuma „Par Latvijas Banku” 13. pantā ir skaidri noteikts:
„Izpildot uzdevumus un veicot kontroli saskaņā ar Kredītiestāžu likumu un šo likumu, Latvijas Banka neprasa un nepieņem norādījumus no valdības vai citām institūcijām un nav pakļauta valdības vai citu institūciju lēmumiem un rīkojumiem.
Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskajā realizēšanā.”

Tātad Latvijas Banka nav atkarīga ne no parlamenta, ne valdības. Ne reizi savas pastāvēšanas mūžā LB nav atskaitījusies valdībai ne par savu darbu, ne darījumiem, ne naudas lietām. Tā darbojusies kā valsts valstī un tā nav mūsu valsts ekonomiskās politikas instruments. LB gan emitē Latvijas valūtu - latus, taču šī nauda nav Latvijas valdības īpašums. Ja valdība gribētu bez apkārtceļiem izmantot LB emitēto naudu, tai tā būtu jāiepērk, maksājot arī procentus. Bez tam lata segums nav Latvijas tautsaimnieciskais potenciāls, bet gan ārvalstu valūtu rezerves. Un kādu gan pakalpojumu nacionālās valūtas stabilitātei izdara I. Rimševics, atklāti aģitēdams par eiro ieviešanu un pats personīgos kredītus ņemot ārvalstu valūtā?

Kas tad ir LB īstenie saimnieki? Lasām jau minēto likumu, kura 2. pantā rakstīts:
„Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece.
Latvijas Banka savā darbībā ievēro Eiropas Centrālās bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem.”

Turpat 7. pantā noteikts:
„Latvijas Banka ir Latvijas Republikas pārstāve ārvalstu centrālajās bankās un starptautiskajās valūtas institūcijās. Latvijas Banka var piedalīties citu starptautisko finanšu un kredīta organizāciju darbībā, kas atbilst tās mērķiem un uzdevumiem.”

Par to, ka LB ir no Latvijas valsts pilnīgi neatkarīga institūcija, liecina arī fakts, ka, piemēram, Latvijai postošās vienošanās ar SVF un Pasaules Banku (PB) atsevišķi paraksta gan kārtējais Latvijas valdības vadītājs, gan LB prezidents. Valdības vadītāji mainās, bet LB prezidents paliek.

Tātad LB īstenie saimnieki ir aiz robežām vai pat aiz okeāna (palasiet paši arī citus LB darbību regulējošos likumus un saistības). Zināma ietekme uz LB ir arī Latvijas teritorijā strādājošajām privātajām komercbankām, kuras savas rezerves glabā LB. Bet LB nav pakļauta Latvijas demokrātiskajiem procesiem, nedz tiem likumiem, kas saistoši citiem LR pilsoņiem un iestādēm.

Lai Latvijas Banku pārvērstu par Latvijas banku, tā būtu jānacionalizē un pilnīgi jāpārraksta tās darbību regulējošie likumi un principi.

Ko glābsim - parazītus vai tautu?
Latvija ir parakstījusi ANO cilvēktiesību deklarāciju un tās principi ir iestrādāti arī mūsu Satversmē. Tātad tie ir saistoši visām mūsu valsts iestādēm. Cita starpā cilvēka tiesības uzliek valstij atbildību par savu pilsoņu nodrošināšanu ar darbu, iztiku, taisnīgu atalgojumu, pajumti, veselības aprūpi, izglītību un citām pamatvajadzībām. Varam mūsu Satversmi lasīt krustām šķērsām, taču nekur neatradīsim, ka mūsu valstij būtu jārūpējas par ārvalstu biznesa interesēm. Jā, starptautiskas saistības ir jāpilda, taču ne jau uz savu pilsoņu pamattiesību rēķina. Tāpat starptautiskās konvencijas kategoriski aizliedz genocīdu un nacionālo resursu nolaupīšanu tautām un valstīm, to brīvai attīstībai.

Protams, var atrast dažādas demagoģiskas atrunas, taču mūsu gadījumā nav vietas laiskai filozofēšanai, jo mūsu tauta patiešām strauji izmirst, masveidīgi zaudē darbu un iztiku, ir spiesta masveidīgi meklēt darba iespējas ārvalstīs, strauji krīt iedzīvotāju veselības rādītāji, brūk valsts infrastruktūra. Un nedzīvojam mēs kādos tumšos viduslaikos, kad kā Šekspīra lugā augļotājs var pieprasīt izgriezt sava upura sirdi.

Tātad jāizvēlas, kas mums ir svarīgāks - labas attiecības ar augļotājiem un parazītiem, vai arī - turpmāka tautas pastāvēšana un attīstība savā vienīgajā dzimtenē?

Valsts savā politikā var pieļaut kļūdas un arī netaisnību, taču tāpēc jau tā ir suverēna valsts, ka tai ir tiesības un pienākums savas kļūdas labot. Ja tā nebūtu, mēs arvien vēl smaktu vācu muižnieku rijās vai maksātu nesamaksājamus parādus muižniekiem par tās zemes izpirkšanu, kura jau sākotnēji bija mūsu. Ja tas bija iespējams lielajā Krievijas impērijā XIX gadsimtenī, tad vēl jo vairāk to mēs varam panākt savā valstī un XXI gadsimtā.

Mēs arvien dzīvojam lielo pārmaiņu laikā. Ja vēl nesen bruka Padomju impērija, tad tagad brūk tās dialektiskais pretstats un dvīņu brālis Rietumos, kas ir ne mazāk materiālistisks, rijīgs un varaskārs. Austrumu bloka sabrukums gan paildzināja Rietumu lielā brāļa eksistenci, ļaujot tam laupīt nu jau globālā mērogā, taču to nenovērsa.

Pasaules reālās ekonomikas centrs jau ir pārvietojies uz Dienvidaustrumāziju. ASV ražo tikai toksiskus vērtspapīrus, patērētāju sabiedrības atkritumus, ar ko piesārņo zemi un atmosfēru,  un masu iznīcināšanas ieročus, kuri tad arī vēl pagaidām notur dolāra kursu. Bet pati Amerika ir lielākā parādniece pasaulē, un vairs arī savus tankus un iznīcinātājus nespēj salikt bez ķīniešu ražotām rezerves daļām. ASV militārie spēki ir pārstiepušies, cenšoties kontrolēt un iebaidīt visus pasaules reģionus, lai gan patiesība tā, ka tie vairs nespēj kontrolēt pat viduslaiku līmenī dzīvojošās Afganistānas ciltis. Pasaule šos ietiepīgos un augstprātīgos dominēšanas centienus vēl pacieš vien tāpēc, lai neizraisītu psihopātisku reakciju - kodolkaru. ASV valdošās aprindas uzvedas kā nojūdzies terorists, kas vēl nav sapratis, ka ir iestidzis paša raktajās bedrēs. Viņus var salīdzināt tikai ar vēl vienu pasaules iekarotāju - Napoleonu, kurš tikai pēc tukšās Maskavas nodedzināšanas saprata, ka ir iekritis slazdā un ka nu ir jālaižas un sava armija jāatstāj, bez sajēgas klīstot pa Krievijas purviem. Tāpat arī ASV lielākā problēma drīz būs, kā dabūt mājās savus pa pasauli izkaisītos karotājus. Tikmēr arvien vairāk pasaules valstu atrod veidus, kā tirgoties un sadarboties bez dolāra starpniecības.

Arī Eiropas Savienība, kāda tā pašlaik izveidojusies, nav nākotnes valsts. Tā nav tautu, bet gan korporāciju apvienība, kuru birokrātiju līmenī satur korporāciju rijība un vēlme par katru cenu parazitēt uz citu rēķina. Starp ES dalībvalstīm nepastāv solidaritāte, dalībvalstu parāds nekļūst par ES parādu. Tā arī galvenā pazīme, ka eiro nav pilntiesīga valūta, bet tikai monetārs līdzeklis dalībvalstu kontrolēšanai un ekspluatācijai. Gan ASV progresīvais ekonomists Maikls Hadsons, gan ASV ekonomists profesors Nuriels Rubini, kuri abi jau laikus precīzi prognozēja Rietumu pasaules saimniecisko depresiju, tagad prognozē arī drīzu eiro sistēmas sabrukumu.

Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka no Briseles mēs saņemam nevis brālīgu palīdzību, bet gan impēriski augstprātīgus uzbrēcienus, ierobežojošas kvotas, jaunus nodokļus, regulas, direktīvas, aizliegumus, jaunus, ar iznīcinošiem noteikumiem apgrūtinātus kredītus un plānprātīgu komisāru pamācības. Lai jau pabļaustās šie jaunmarksistu kundziņi, kamēr viņus kāds klausās. Arī viņu impēriskie plāni atduras pret citu realitāti. ES dalībvalstīm, kā Grieķijai, Spānijai, Īrijai, Itālijai un citām, neatliek nekas cits kā atjaunot savas nacionālās valūtas un glābties pašu spēkiem. Bez tam gandrīz visām vecajām ES dalībvalstīm vēl cita problēma, kas nākusi no citu tautu pakļaušanas nesenajā pagātnē - pamatnācijas izmirst un arvien lielāka šo valstu iedzīvotāju daļa ir iebraucēji no bijušajām kolonijām, kuri tās daudzinātās rietumu vērtības nemaz nepieņem. Tās ir pārsvarā musulmaņu tautas, kuras nepieņem arī augļošanu.

Jānis Kučinskis

Nobeigums sekos

Nūrs Siders stāsta par pie Ministru Kabineta esošās Telšu pilsētiņas protestētājiem, par viņu prasībām, par to, kā viss sākās. Stāsts ir par to, lai “viņi” sadzird, ko mēs runājam, par ko šausmināmies, pret ko protestējam un, protams, kā lamājamies pie televizoru ekrāniem vērojot “viņus”.

* * *

Otrdienas vakarā Latvijas Universitātē Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība kopā ar Satversmei.LV iniciatīvas grupu rīkoja Latvijas Republikas De iure dienai veltītu diskusiju par Satversmē nepieciešamajām izmaiņām, to apjomu un veidu. Diskusijas ietvaru noteica profesors Valdis Blūzma, kurš ievadrunā pauda savu viedokli par to, kāpēc līdz šim nav izdevies panākt atbilstošas izmaiņas Satversmē un ko tajā mainīt.

Sanākušo nebija daudz, taču pirmajai reizei saruna bija pietiekami saturīga. Ceru, ka izdosies iecere padarīt šādas diskusijas regulāras. Jo tās palīdzētu gan vienot tos, kas līdz šim domājuši par Satversmi savrup, gan arī izglītotu. Faktiski šo diskusiju cēlienu par Satversmi, tāpat kā savulaik Jura Bojāra Satversmes projektu, noteic pārdomas par varas efektivitāti. Triju LR AP deputātu (J. Celmiņš, A. Jaunkļaviņš, V. Seleckis) secinājums: “Pēdējā vietā ES esam tāpēc, ka mums ir vissliktākā valsts varas un pārvaldes sistēma.” Pie Satversmes izmaiņu burta teikšana pamatā būs juristiem, bet pie Satversmes gara var būt teikšana katram. Tāpēc sabiedriskās domas veidošana, pārliecināšana, attieksmes piesaistīšana Satversmei, kā to uzsvēra Celmiņa kungs, Blūzmas kungs un vēl citi sanākušie, tiešām šķiet sākotnēji svarīgākais darbs.

Par Satversmes izmaiņu nepieciešamību pārliecinātie juristi un citi kvalificēti ļaudis gan tiks ar savu darbu galā. Bet šis darbs var kārtējo reizi izrādīties nesagremojams likumdevējam, politiķiem. Tāpat, kā tie nespēja izpildīt 4. maija deklarācijas 7. pantu, kurš paredzēja jaunas Satversmes redakcijas izstrādi. Nodibinātā darba grupa tolaik uzrakstīja Satversmes otro daļu un piedāvāja grozījumus pirmajai. LR AP bija vēlējuši PSRS pilsoņi. Piektajai Saeimai, kuru vēlēja Latvijas pilsoņi, vajadzēja šo deklarācijas pantu izpildīt. Bet 5. Saeima to aizmirsa. Tāpat publisko diskusiju par Jura Bojāra projektu noteica ne tik daudz pats projekts, cik apstāklis, ka tas bija opozīcijas (LSDSP) piedāvājums. Apriori norokams. “Mums Satversmes reformas projekts izmantots kā priekšvēlēšanu sauklis, bez nopietna domas - reformēt.” (V. Blūzma)

Dažādās interpretācijās vairāki klātesošie pauda faktiski vienu - varai izdevīgi viest Satversmē izmaiņas, “audzējot sunim asti arvien garāku un garāku” (V. Blūzma), jo pamatlikuma nesakārtotība nodrošina tai iespēju saglabāties, neraugoties pat uz izlaidību un bezatbildību. Tāpēc galvenās grūtības, reformējot Satversmi arī šajos laikos, saistīsies ar to, ko pirms simt gadiem teica Heidelbergas profesors Georgs Jelineks: “Visas juridiskās konstitucionālās garantijas sevi attaisno tikai tad, ja aiz tām stāv spēcīgas politiskās un tikumiskās garantijas. Ja pēdējo nav, tad pirmās nesasniedz savus mērķus. Tad jautājumu par to, vai konstitūcija un likums tiks pasargāti (saglabāsies), izšķir sociālo spēku samērs.” Tā man šķiet politiska atbilde gan uz jautājumu, kāpēc varai izdevīga tāda Satversme, kas tai ļauj vairāk izlaisties nekā savākties, gan uz jautājumu, kāpēc nepieciešama sabiedrības iesaistīšanās.

Netika izšķirts, vai būt vienreizējai reformai, vai ejams pakāpenisks esošās Satversmes reformēšanas ceļš. Kopš Satversme atkal spēkā, 42% pantu tajā tikuši grozīti. Sarunā tika nosaukts galvenais, kam, reformējot Satversmi, jāpievērš uzmanība. Vēlēšanas, valsts prezidenta pilnvaras, parlamenta atlaišana, izpildvaras attiecības ar likumdevēju varu… Tāpat baltie plankumi, kuri jānovērš. Pašvaldības, ārlietas… Tika izteiktas dažādas domas, kā tas darāms, bet vienotas versijas veidošana, gluži dabiski, ir darbs priekšdienām. Domājot, “lai turpmāk Satversme nodrošina lielāku demokrātijas līmeni un samazina oligarhiskās tendences” (V. Blūzma). Svarīgs šķita Ulda Priedes sacītais: “Satversmē jebkuram formulējumam jābūt precīzam un katram cilvēkam saprotamam, saprotamā valodā rakstītam.” Šobrīd dažā izdevumā esot 116, dažā 80 kļūdu. Lai vai kā - prieks, ka publisku virzību gūst diskusija par reālu, praktisku un svarīgu lietu. Tas ir labāks vienošanās iemesls par dusmām un vaimanām.

Viktors Avotiņš, pārpublicēts no laikraksta “Neatkarīgā rīta avīze” (sestdiena, 2010. gada 30. janvāris.)

Daugav’s abas malas mūžam nesadalās: ir Kurzeme, ir Vidzeme, Ir Latgale mūsu!
/Jānis Rainis/

Reizēm aizdomājos par to, cik gan sabiedrībai kopumā ir īsa atmiņa, un cik viegli to novirzīt no ilgstošā periodā lolotajiem un izvēlētajiem mērķiem. Tāpēc aicinu visus atgriezties ne tik senajos 1987. - 1990. gados. Kādi mēs bijām un ko mēs gribējām?

Trešās tautas atmodas ideāli
Tolaik mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā, bet mūsu sapņi un domas jau bija citur. Mums bija apnikusi „lielā brāļa” aizbildniecība un tukšās nomenklatūras birokrātu runas. Par tiem tautā klīda anekdotes. Latvija bija visattīstītākā padomju republika - padomju zemes skatlogs uz rietumiem. Jā, jā, - pat Igaunija, Lietuva un Baltkrievija, kuras tagad nedaudz apskaužam, bija aiz mums. Uz leišiem un poļiem aiz veca paraduma raudzījāmies kā uz „nabagiem”, jo vēl no 30. gadiem viņus atcerējāmies kā lētu darbaspēku Latvijas saimniecībās. Un mēs jutāmies pazemoti, ka pat jaunu torti nedrīkstam cept, pirms tās recepte nav apstiprināta kaut kur Maskavas kabinetos. Un tā visās jomās: koncertprogrammu pirms koncerta bija jāapstiprina kaut kādiem kultūras birokrātiem, kopsaimniecību attīstības plāni bija jāapstiprina kompartijas komitejās un jāsaskaņo plānu komitejā. Tas viss bremzēja un kropļoja mūsu vislabākos nodomus. Mēs gribējām ātrāk, racionālāk, labāk, vairāk. Jo izskatījās, ka nelielie piemājas dārziņi un siltumnīcas ir produktīvāki par centralizēti plānotajām saimniecībām, pagrīdes sīkražotnes deva kvalitatīvāku produkciju nekā lielajās rūpnīcās. Tās lauku kopsaimniecības, kuru vadītāji uzdrīkstējās lauzt jaunus ceļus, kļuva par miljonārēm, kuru iedzīvotāji baudīja privilēģijas un kuras pievilka dažādus speciālistus pat no galvaspilsētas. Pat tie, kas vēl neuzdrīkstējās domāt par pilnīgu Latvijas neatkarību, pieprasīja republikas saimniecisko, kulturālo un pat monetāro patstāvību. Latvijas zinātnieki un tautsaimnieki izstrādāja republikas saimnieciskā aprēķina un patstāvības plānus, kuriem piekritēju netrūka pat Maskavā. Bija izaugusi jauna speciālistu un tautsaimniecības vadītāju paaudze, kuru nebija skārušas Staļina laiku represijas un kuri uz nākotni raudzījās ar pašpārliecību un drosmi. Arī sabiedrībā kopumā valdīja optimisms un pašpārliecība. Latvija piedzīvoja pēckara gados augstāko dzimstību un augstākos dzīves kvalitātes rādītājus, un cilvēku sirdīs valdīja apņēmība, ka šai jaunajai paaudzei jādzīvo labāk. Tas viss izpaudās aktīvās diskusijās, kas pakāpeniski pārauga tautas kustībā.

Tātad uzsvars bija uz valsts patstāvību. Oratori atkārtoja, ka mums pašiem jākļūst par pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Runa bija ne tikai par republikas, bet arī par pagastu un mazpilsētu patstāvību. Ļaudis sapņoja par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, ugunsdzēsēju biedrību atjaunošanu. Ļaudīm vēl nebija aizmirsušies Ulmaņa laiki, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara bija īsā periodā uzplaukusi par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, un Latvija nevienam nebija parādā.

Tātad vispārējā tendence vēl 90. gadu sākumā sliecās uz decentralizāciju. Padomju ražošanas gigantus, lielsaimniecības un pakalpojumu kombinātus tautā nicinoši dēvēja par „padomju monstriem”. Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu.

Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst. Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku. Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama. Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli - citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski - vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

No centralizācijas uz totālu kontroli
1980. gadu beigās patiešām daudzi cilvēki atstāja savas vecās darbavietas, lai atgrieztos senču novados, atjaunotu saimniecības, būvētu modernas saimniecības ēkas. Vēl padomju varas pēdējos gados šim nolūkam varēja izņemt vērā ņemamus kredītus ar mērenām procentu likmēm. Šķita, ka pavisam drīz daudzi pagasti atdzīvosies un sāksies cita dzīve, jo Latvija bija atguvusi arī savu neatkarību. Patiešām atjaunojās daudzas lauku skolas, nelieli veikaliņi, darbnīcas un citas iestādes. Taču tieši pirmā neatkarīgās Latvijas valdība ar mūsu klusu piekrišanu šai rosmei pārvilka pāri treknu svītru.

Nu mūsu pilsētās un pagastos gandrīz nav nekā sava. Lielveikali pieder kaut kādiem anonīmiem aizrobežu akcionāriem. Tāpat bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Un no šo banku labvēlības ir atkarīgas visas pārējās iestādes, kā arī politiskās partijas, kuras pretendē uz savu vietu pārvaldē. Vietējās ražotnes tika iznīdētas. Veikalu plauktos gandrīz tikai ārvalstu preces. Peļņa, ko gūst šie centralizētie, ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, aizplūst ne vien no vietējām pašvaldībām, bet arī no Latvijas kopumā, aiz sevis atstājot tikai parādus. Pati Latvija atkal ir savienībā, kas saucas Eiropas Savienība. Taču tā nav tautu savienība, bet gan starptautisku korporāciju savienība. ES parlamentam ir vēl mazāka loma nekā savulaik PSRS Augstākajai padomei. Kompartijas komisāru vietā nu valda peļņas kāru korporāciju iecelti eirokomisāri. Centralizācija un kontrole Eiropas Savienībā ir tik liela un visaptveroša, ka padomju vadītājiem tāda pat sapņos nerādījās.

Kādas ir jaunās centralizācijas sekas?

Varas nav ne tikai vietējām pašvaldībām, bet arī Latvijas Saeimai un valdībai.

Pati Latvijas valsts jau kopš 1990. gadu sākuma savus iedzīvotājus un iestādes tur naudas trūkumā, spiezdamas tos aizņemties ārvalstu bankās. Arī pati valsts nonākusi strauji augošos parādos, tāpēc aplikusi darbaspēku un uzņēmējus ar nepanesamu nodokļu nastu, kamēr spekulantiem un augļotājiem visas privilēģijas un atlaides.

Strauji izmirst gan Latvijas lauki un mazpilsētas, gan valsts kopumā. Starpība starp dzimušo un mirušo skaitu kopš 1991. gada jau tuvojas 250 tūkstošiem, bet vēl simti tūkstoši devušies darba meklējumos aiz valsts robežām, vai arī plāno to darīt tuvākajā laikā. Ģimenes, radu un draudzības saites izirst. Katrs palicis viens ar savu nelaimi.

Lauku pagastos un mazpilsētās nav darba, tāpēc jaunieši ir spiesti doties uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Izglītības sistēma un veselības aprūpe ir komercializēta pēc Pasaules Bankas norādījumiem un vairs nepilda savas funkcijas. Strauji tiek likvidētas skolas, slimnīcas, pasta nodaļas. Arī tās, kas savulaik izdzīvoja pat drūmākos kara gadus un neskaitāmas valsts iekārtu maiņas.

Latvijas iedzīvotāji un iestādes ir nonākušas nesamaksājamos parādos, un ārvalstu bankas jau gatavojas pārņemt visus ieķīlātos īpašumus. Tā kā arī valsts ārējie parādi nav samaksājami, tad, ja nekas netiks būtiski mainīts, valstij nāksies lēti pārdot ārzemniekiem arī tos infrastruktūras uzņēmumus, kas vēl palikuši sabiedrības īpašumā, piemēram, dzelzceļu, Latvenergo, pastu, valsts mežus utt. Kopumā šis rietumu institūcijās izplānotais eksperiments Latvijai nodarījis lielākus materiālos, cilvēciskos un morālos zaudējumus, nekā abi pasaules kari, kopā ņemot.

Bet vēl pirms 19 gadiem Latvija bija optimisma un apņēmības pilna, ziedoša valsts, kas bija brīva no parādiem.

Vai tiešām vēl nav skaidrs, ka tā vairs dzīvot nevar, ka nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, kuras var iekustināt tikai izglītota un organizēta tautas kustība?

Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Jānis Kučinskis

Otrdien, 2. februārī plkst. 15.00 Latvijas Universitātē (LU) notiks Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) rīkota ekspertu diskusija „Vai Latvijai ir nepieciešama industriālā politika?”. Pasākums ir slēgta tipa ekspertu diskusija, taču interesenti to varēs vērot tiešraidē internetā - www.saki.lv un www.lu.lv.

Diskusiju vadīs SAK priekšsēdētājs Roberts Ķīlis. Tajā piedalīsies LU attīstības un plānošanas departamenta Stratēģijas nodaļas vadītājs Juris Pūce, kurš drīzumā uzsāks darbu kā Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs, Latvijas Darba devēju konfederācijas Tautsaimniecības un finanšu jautājumu eksperts Mārcis Dzelme, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks un Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste, Baltic International Centre for Economic Policy Studies
(BICEPS) direktors Alfs Vanags, Rīgas Ekonomikas augstskolas docents, BICEPS pētnieciskās grupas loceklis Vjačeslavs Dombrovskis, žurnālists Māris Zanders, kā arī SAK eksperti - Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks un Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

Pēc pasākuma video materiāli un cita informācija par diskusiju būs pieejama SAK ideju platformā www.saki.lv.

Informēja Laura