Zinošākam lasītājam var rasties priekšstats, ka darbs ir ne tikai „based on true story” (balstīts uz patiesiem notikumiem), bet  ir autobiogrāfisks reālu notikumu atstāsts.

Grāmatā ir aprakstīta 1995.gada 6.Saeimas priekšvēlēšanu cīņa un notikumi pēc tam, kad Saeimas jaunās partijas - „Demokrātiskā partija Saimnieks”, „Latvijas vienības partija” un „Tautas kustība Latvijai”, cīnījās par varu ar esošajām, - „Latvijas ceļš”, „Latvijas zemnieku savienība”, „Tēvzemei un brīvībai” un LNNK. Pēc vēlēšanām pirmie divi mēģinājumi izveidot valdību bija nesekmīgi - netika apstiprināts ne Māra Grīnblata (Tēvzemei un brīvībai), ne Ziedoņa Čevera (Demokrātiskā partija Saimnieks) piedāvātie ministru kabineta varianti. Un tad sastādīt valdību tika uzaicināts toreiz bezpartejiskais un plašākai publikai nezināmais Andris Šķēle…..

Romāna galvenais varonis Miks (līdzības saskatāmas ar grāmatas autoru Arni Terzenu - TF piezīme) ir pazīstams žurnālists, kuru sens viņa paziņa, agrākais bārmenis, bet tagad uzņēmējs - Italo (līdzības saskatāmas ar uzņēmēju Aināru Gulbi - TF piezīme) iepazīstina viņu ar skandalozu, ārzemēs dzīvojošu uzņēmēju Hugo (līdzības saskatāmas ar Armandu Stendzenieku - TF piezīme), lai kopīgi izveidotu nepolitisku laikrakstu. Laikraksta izveidošanai uzņēmējiem pagaidām līdzekļi neatrodas, bet Hugo Mikam piedāvā citu darbu - iesaistīties viņa politiskā protežē - Zaksa (līdzības saskatāmas ar Latvijas vienības partijas līderi Albertu Kaulu - TF piezīme) vēlēšanu reklāmas kampaņas organizēšanā…..

Arnis Terzens (1961) ir žurnālists, plašākai auditorijai kļuvis pazīstams kā Latvijas Televīzijas publicistiskā raidījuma “Programma X” vadītājs (1991 - 1993).

Fragmenti

……………

Mazākais, ko varēja gaidīt no šīm vēlēšanām, bija tas, ka pie varas paliks tie paši pseidoprofesionāļi, kas pa šiem pēdējiem trim gadiem gan valsti kopumā, gan atsevišķus tās iedzīvotāju slāņus ir nolaiduši uz vēl dziļākas grunts, nekā to pamanījās viņu priekšgājēji. Un tas patiešām būtu tas mazākais ļaunums.

Liela daļa no viņiem jau bija dižājušies ar svarīgiem portfeļiem, sēžot puslīdz ērtos iepriekšējās valdības krēslos, un, kā šķiet, pusi no sev vaja­dzīgā sazagusies jau tad. Pēdējā posmā viņi tā kā būtu varējuši piezagt to otro pusi un tādējādi izveidotos par itin pieņemamiem valstsvīriem, kas tagad nu atļautos padomāt arī par pārējiem cilvēkiem, par tautu, tā sacīt.

Dažs labs no ministriem, viņu padomniekiem vai kādu apšaubāmu komisiju vai komiteju priekšsēžiem bija omulīgi apvēlies miesās un laikam jau garā arī un tagad televizoru ekrānos un publiskās uzstāšanās reizēs jau krietni vien pielaidīgāk svepstēja no savām treknajām pazodēm šķietami liberālākas lietas, nekā to bija darījis pirms ievēlēšanas vai draudzīgas iecelšanas amatā, kad galvenais bija skaļi un pārliecinoši bļaut par nācijas izzušanu un lādēt krievus. Un šīs izmaiņas nepagāja secen godīgo vēlētāju skatienam. Kāds jau sāka domāt, vai tikai televizors nav vainīgs un vai nevajadzētu iegādāties jaunu, jo, raugi, mans deputātiņš vairs neierāmējas tajā ekrānā.

No sākuma, braucot dienesta komandējumos kā ekskursijās, dažs labs no tautas vēlētajiem priekšstāvjiem tomēr bija šo to paklausījies un arī sapratis no lielās pasaules politikas un saimniekošanas pamatiem. Kad nu ģimenes bija apgādātas ar visiem iespējamajiem ārzemju niekiem un pašiem par pārsteigumu izrādījies, ka vietējais tirgus attīstās tikpat strauji kā viņu pašu vēderu apjomi, līdz ar ko visos pašmāju veikalos ir dabūjams viss tas pats, kas agrāk tik lolotajās attīstītajās ārvalstīs, tad gribot negribot nācās ja ne saprast, tad vismaz oficiāli akceptēt to, kas valstī stihiski un savā ziņā nevadāmi notiek, uzmeklēt tajā pāris likumsakarību, pārfrāzēt dažu labu priekšvēlēšanu tēzi un, krūtis izriežot, teikt - nu, re, es taču teicu, ka tā būs!

Bet neko izšķirīgu kopumā no gaidāmajām vēlēšanām neviens negaidīja. Jo pastāvēja taču tikai pilnīga skaidra un tikai vienīgi iespējamā otra galējība. Proti, pie varas nāks tie, kas visus pēdējos gadus tikuši ats­tumti no lielā katla, bet kuriem arī ir ģimenes, arī ir draugi un paziņas, kuriem savukārt varētu būt savas personīgās un biznesa darījumu inte­reses. Pēc būtības šie otrie no pirmajiem atšķīrās ar to, ka solīja zilus brīnumus uz līdzenas vietas, lai arī viņu vidū pat vislabāk informētais cilvēks nespēja saskatīt kaut cik pazīstamus un izglītotus cilvēkus, kuri būtu par pazīstamiem kļuvuši ar saviem labajiem un tautai noderīgajiem darbiem. Pārsvarā viņi bija pazīstami ar savu vairāk vai mazāk savd­abīgo, ekscentrisko vai vienkārši skandalozo uzvedību. Un tas gaužām biedēja, jo rausīgs neprofesionālis ir krietni vien bīstamāks, ja viņš tiek pie varas svirām, nekā tikpat rausīgs pusprofesionālis, bet kuram jau ir kaut kādas iemaņas un kurš potenciāli vēl varētu izveidoties par saka­rīgu darboni, un tādējādi nebūtu jātērē knapie valsts līdzekļi katra poli­tiska iznireļa izglītošanai, kas galvenokārt ir tikai un vienīgi viņa rupjo kļūdu labošana.

Un galvenā jaunās sabiedrības iezīme bija tā, ka profesionāli un visādi citādi spējīgi cilvēki nebūt nerāvās pie varas. Vai nu uzreiz un galīgi attei­cās piedalīties politisko spēlīšu samazgu taisīšanā, vai lika ilgi un pacietīgi sevi pierunāt, kamēr visi iespējamie termiņi jau sen bija palaisti garām, bet gaidīt nākamos, starplaiku piepildot ar rūpīgu gatavošanos, viņiem šķita pārlieku garlaicīgi, jo pa lielākajai tiesai tie bija reāli un lietišķi domājoši ļaudis, kam labprātāk tikās savas dienas vadīt patiešām lietderīgās nodarbēs.

……………

Puslīdz labi orientēdamies pastāvošajā sistēmā, Miks nonāca pie secinājuma, ka sabiedrībai pietrūkst jauna izdevuma. Tāda izdevuma, kurš būtu pilnībā brīvs no politiķu aizkulišu ietekmes, brīvs no savstarpējas lamāšanās, tāds, kurš runā un stāsta par ikdienu, par cilvēku kā vērtību pašu par sevi, nevis tikai pelēkā fona vienu no elementiem, kurš pelnījis tikai to, ka gudrais politiķis viņam visu izstāstīs un paskaidros, kā viņam jārīkojas katru mīļu brīdi tā, lai politiķis būtu apmierināts. Būtu nepie­ciešams viens kārtīgs izdevums, kurš rāda ārpuspolitikas lietu kārtību.

Miks gan labi nojauta, cik bezcerīgs ir šāds mēģinājums, taču tomēr nolēma ķerties pie šīs idejas īstenošanas.

Staigāšana pa bankām kredīta meklējumos beidzās pārliecinoši ātri un nesekmīgi. Tur neviens pat nepasmējās par viņa trako ieceri. Tur sēdēja viedi ļaudis, un viņi saprata, ka avīze nenes un nevarēs nest peļņu un tālab tā nevar iekļauties bankas interešu lokā. Pirmajā nacionālās brīvlaišanas vilnī lielā skaitā saradušās komercbankas atklāti strādāja visas pēc viena principa - kamēr valdībā sēž mūsējie, tikmēr jāgūst ātra un pārliecinoša peļņa, tā jāizmanto tikai savējo cilvēku interesēs un kā nākotnes garants gadījumam, ja savējie cilvēki valdībā krīt un ir jālasās prom no šīs zemes, jo ir pilnīgi skaidrs, ka vietā nākušie valdītāji vispirms sāks ar veco parādu piedzīšanu. Tāpēc nav nekādas nozīmes iesaistīties vārdos skaisti skanošos projektos, kuri nesola acumirklīgu peļņu.

Mika projekti prasīja kredītus uz četriem līdz pieciem gadiem. Bankā teica - ko jūs, jaunais cilvēk?! Divi trīs mēneši, ne vairāk. Un ar milzī­giem procentiem. Ar savu biznesu tu tādus atdot nevari. Un Miks do­māja, izgājis laukā no pompozi iekārtotās iestādes, vai viņi patiešām katru dienu sēž kā uz čemodāniem un no rītiem, izejot no mājas, nespēj sievai pateikt - būs šovakar mājās vai gaidīt kādu ziņu no draugiem vai, kas pavisam ļauni, bet nebūt nav neiespējami, no prokuratūras? Intere­santi, vai ne?

Bet dažās bankās viņu nenoraidīja tik strupi un uzreiz. Kaut ko viņa vārds vēl nozīmēja. Teica, ka veikšot konsultācijas un tad varēšot šo sarunu turpināt. Miku tas iedvesmoja, jo viņš skaidri zināja, ka pēc bankas mērauklām viņam nepieciešamā summa nemaz tik liela nav, taču viņš aizvien vēl nesaprata, ka ne jau naudas būšana vai nebūšana te ir galvenais.

Divās bankās sarunas patiešām turpinājās, taču diemžēl tikai vienā virzienā. Jā, redzi, principā mēs varētu finansēt arī jauna laikraksta izdo­šanu, taču ar noteikumu, ka tas aizstāvēs konkrētas mūsu intereses. Nekur tālu no tās politikas tu, puis, netiksi. Esi prātīgs. Ar tavām spējām mēs tālu tiksim. Un - šito gan labi ielāgo! - tādā gadījumā tas nebūs nekāds kredīts. Mēs to vienkārši finansēsim, un viss. Padomā labi.

……………

Un Zaksa gadījums bija pavisam īpašs. No viņa patiesi baidījās. Un tāpēc radikāļi pamanījās izsludināt likumu, kurš liedz kandidēt bijuša­jiem komunistiem, kuri nav izstājušies no šīs noziedzīgās organizācijas līdz vienam konkrētam datumam liktenīgā gada janvārī. Tā bija diena, kad bruņotas prokomunistiski noskaņotas milicijas specvienības ielen­kumā toreizējā Augstākā Padome dziļā naktī pieņēma Latvijas Neatka­rības deklarāciju.

Radikāļi bija pārbaudījuši visus savējos ekskomunistus un nolēma, ka vainīgie būs tikai tie, kuri nebūs oficiāli nolikuši asiņaini sarkanās boļševiku biedra kartes līdz tās dienas pusnaktij. Ja tas bija izdarīts, teik­sim, piecas minūtes pirms pusnakts un tur klāt bijis arī kāds zvērināts notārs un to ik brīdi varēs apliecināt, tad viss ir kārtībā, tad tu esi labais.

Zaksam tas nebija izdevies. Turklāt tobrīd viņš bija brūkošās pa­domju impērijas pirmā un vienīgā prezidenta padomnieks un atradās Maskavā. Kad ieradās mājās, tad viņu sagaidīja ar skaļām rejām. Izpra­tis situāciju, viņš nelēca uz ecēšām, bet gan nolīda savā jaunsaimniecībā un paziņoja, ka politika viņu vairs neinteresē.

……………

Popularitāti Zakss ieguva komunistiskā režīma apstākļos, būdams sociālistiskās republikas vienas no labākajām paraugsaimniecībām priekšsēdētājs. Viņa vadītā saimniecība nebija vienīgā, kuru citiem lika par paraugu. Tādas republikā bija vairākas, gandrīz vai katrā rajonā pa vienai, un tas vedināja uz domām, ka tā nu gluži nav nejaušība. Šķita, ka ar sociālistiskajai domāšanai raksturīgo parādisko plānošanas metodi šīs saimniecības ir mākslīgi radītas. Lai citiem it kā būtu pēc kā tiekties. Kaut gan izglītotāki ļaudis itin labi saprata, ka normālā ceļā tas nemaz nav iespējams. Lielsaimniecības tika īpaši stutētas un visādi ci­tādi atbalstītas, jo to vadītāji bija personīgi pazīstami ar zināmām aprin­dām partijā un valdībā, kas praktiski jau bija viens un tas pats. Un neapšaubāmi šo saimniecību vadītāji paši arī bija kārtīgi boļševiki ar visai ievērojamu partijas stāžu un bez saviem saimnieciski nozīmīga­jiem amatiem ieņēma veselu virkni lietderīgus amatus dažādās komisi­jās, komitejās, padomēs, tika deleģēti uz kongresiem un konferencēm, izbraukāja arī ārzemes, tādējādi nostādot sevi krietni vien augstāk par tiem saviem amatbrāļiem, kuri vadīja, tā sauktās, atpalikušās saim­niecības, un praktiski liedzot pēdējiem iespēju jelkad pacelties līdz viņu līmenim. Sociālisma apstākļos tas nebija iespējams, lai arī oficiālā valsts ideoloģija sludināja totālo vienlīdzību, kas praksē tā arī nekādi ne­spēja ieviesties.

Ja švakāko saimniecību vadītāji klusībā nīda savus nomenklatūriskos amatbrāļus no lielsaimniecībām, tad reāli viņiem nekas cits neat­lika kā skumīgi pieņemt šo situāciju un darboties sev atvēlētajos rām­jos. Un strādāja un dzīvoja viņi bezgala pieticīgi. Bet tie cilvēki, kas mita un strādāja slavenākajās lielsaimniecībās, nebija tālu no ekstāzes, dzir­dot sava priekšnieka un mīļotā valdnieka vārda pieminēšanu vien, un, ieraugot viņu dabā, bija gatavi nēsāt uz rokām un visādi citādi godāt. Viņi, salīdzinot ar citu apvidu ļaudīm, vienkārši dzīvoja nesalīdzināmi labāk.

Par šīs labklājības patiesajiem iemesliem baumoja jau dažādi, taču nebija ērti par tiem daudz domāt un censties tajos iedziļināties vairāk, nekā nepieciešams. Turklāt vadītāji patiesi bija labi apguvuši sava amata prasmi un necieta sev blakus ne brīvdomātājus, ne taisnības mek­lētājus un arī tādus ne, kas pārāk strauji attīstījās un kļuva aizvien informētāki. Šajās saimniecībās mūžam stabilas bija tikai divas kastas - pats vadītājs un smagā ikdienas darba veicēji. Priekšsēdētāja vietnieki, nozaru vadošie speciālisti, grāmatveži un augstas skolas beigušie jaunieši ilgi vienā vietā netika turēti. Tādi padotie no vidējo speciālistu loka, kas būtu pārlieku daudz lietas kursā par visu notiekošo, priekšsēdētājiem - monarhiem nebija vajadzīgi.

Un viņi patiešām bieži rīkojās kā ar neierobežotām pilnvarām apvel­tīti patvaldnieki. No sīkākām nepatikšanām, kas varētu rasties no denun­ciācijām, viņus glāba nežēlastībā nonākušo vai nepatiesi apvainoto un atlaisto aizdomas, ka viņu pretdarbība tāpat neko nedos, jo - šefam taču ir nāvīgākie kontakti! Bet no lielākām nepatikšanām viņus glāba akurāt šie paši patiešām esošie kontakti. Elementāri.

Tas gan nenozīmē, ka privileģēto lielsaimniecību vadītāji īstenībā bija nevis lauksaimniecības lietpratēji, bet gan kaut kādi tukšpauraini boļše­viki. Ne uz to pusi. Visi viņi arī patiesībā bija kārtīgi saimniekotāji, jo, ja tas tā nebūtu, tad ar visu lielo labvēlību un neskaitāmajām priekšrocībām vienkārši nolaistu dibenā arī šīs paraugsaimniecības. Nē, strādāt viņi prata. Pareizāk būtu teikt, ka viņi lieliski prata nepalaist garām piešķirto izdevību. Un pēc tam, protams, no savām privilēģijām vairs negribēja šķirties.

Lai arī zināmu daļu savas dzīves viņi bija spiesti nosēdēt neliet­derīgās partijas sapulcēs, kur tāpat bija spiesti tēlot karstasinīgus komu­nistus, tomēr tas viņiem netraucēja savās mājās rādīt pavisam citu, proti, cilvēcisku seju un, protams, veikt arī reālus darbus.

……………

Miks un specdienesti. Interesanti gan. Un tagad viņš atcerējās kaut kādu dīvainu uzparikti, ko Hugo allaž staipīja līdzi, uzturoties dzimtenē. Tiklīdz viņš kaut kur ieradās vai uzņēma kādu pie sevis mājās, tā viņš vispirms atvēra vāku kaut kādai ādas futrālī ietērptai kastei, izvilka mazu antenu, pagrozīja kaut kādas spīdīgas podziņas un tikai pēc tam atļāvās sākt vairāk vai mazāk lietišķu sarunu. Tā bija pretnoklausīšanās ierīce un, kā Hugo zvērēja, simtprocentīgi droša. Nedzirdot ne tikai to, ko runā šajā telpā, bet neizpratnē ir arī gandrīz visi kaimiņi - nez kāpēc gan šiem pēkšņi vairs nedarbojas telefons?

……………

Viņi, tie, par kuriem mēs te visu laiku runājam, iet uz apzinātu sistēmu. Drīz arī šī valsts pārvērtīsies par milzīgu žandarmērisku iestādi. Viņi negausīgi mācās no pasaules, kur tas jau sen ir noticis, lai arī valstu iedzīvotāju miljoni to pat nenojauš. Saproti, tagad cilvēks nekur nav viens. Vairs nav problēmu izdabūt no kaut kādiem failiem pilnīgi visas tavas telefona sarunas. Un nevis tikai tās, kuras kaut kā juridiski noformētas, teiksim, pēc prokurora sankcijas vai kā citādi, kaut gan šodien arī visas tās sankcijas ir tīrākais bleķis. Nē, nekādas sankcijas nav nepieciešamas, tur vienkārši raksta iekšā visu pēc kārtas. Un vēl vairāk - tu vispār nekur nevari noslēpties. Ja ir tāda nepieciešamība, tad tevi pat no desmitiem kilometru liela attāluma gan nofilmēs cauri logiem, gan ierakstīs tavas runas cauri sienām. Tas dārgi maksā, jā, protams, bet tiem, kas cīnās par savu kundzību un aizstāv savus personīgos labumus, tiem šādām izrīcībām naudas nekad nav žēl, un tas ir viens no spilgtākajiem viņu intelekta līmeņa rādītājiem. Un tas jau arī vairs nav nekāds noslēpums, ka no tā paša zemes pava­doņa izdarītajās fotogrāfijās pat automašīnas numurs ir skaidri sare­dzams. Tu saproti, par ko es runāju?

Arnis Terzens, “Visapkārt tikai mūsējie”

Pilna elektroniskā versija lejupielādējama internetā
http://host-a.net/gramataselektroniski/musejie.zip

Citas grāmatas bez maksas: http://gramataselektroniski.wordpress.com

Iesūtīja un publicēšanai palīdzēja sagatavot Jakalns

Katru reizi izejot kārtējā gājienā pa Lielo kapu teritoriju atklāju ko jaunu. Nav jau arī nekāds brīnums. Kapos apglabātas vēsturē zināmas personas Kr.Barons, A.Pumpurs, Kr.Valdemārs, Fr.Brīvzemnieks, E.Nauka, A.Canders un daudzi jo daudzi citi Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki. Pētot apbedījumu vietu kapa zīmes, var izsekot līdzi visu Lielo kapu vēsturei no 18.gs. līdz pat mūsdienām. Pēdējie apbedījumi attiecināmi uz 20.gs beigām. Parkā sastopami vairāk kā 50 krūmu un koku sugu.

20.gs. tika atbalstīti vairāki projekti, kuru realizācijas rezultātā tika uzstādīti pieminekļi Kr.Baronam un Fr.Brīvzemniekam, noasfaltēts celiņu tīkls, ierīkots izgaismojums. 2000. gadu sākumā par Rīgas pilsētas līdzekļiem uzstādīja vairākus pieminekļus.

90.gadu sākumā, īpašumtiesību atjaunošanas rezultātā, Lielie kapi nonāca Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) konsistorijas pārziņā. Izveidojās paradoksāla situācija, kad īpašnieks atsakās teritoriju uzkopt un uzturēt, motivējot, ka kapsētu uzturēšana savā administratīvajā teritorijā ir pašvaldības pienākums. No otras puses, juridiski nepamatoti, Rīgas pilsētas dome katru gadu par parka uzturēšanu tērēja 24 000 Ls, apkopjot sev nepiederošu īpašumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar Satversmi Latvijas Republikā Baznīca no valsts ir šķirtas. Ar domes lēmumu no šā gada 1. marta, radikāla budžeta samazinājuma dēļ, Lielo kapu teritorija no kopjamo objektu saraksta ir izslēgta.

No iepriekšējā gandarījuma, ejot cauri parkam, vairs nav ne miņas. Pagājušā gada lapu kalni, nepļauti zālāji, sagāzti pieminekļi, sen nokalpojuši nelietojami soliņi rada nevis parka vai kapu, bet mūža meža ilūziju.

Neizpratne par notiekošo tik vienkāršās lietās. Memoriālais parks vai kapi? Ņemot vērā, ka jau vairākus gadu desmitus šeit nenotiek apbedīšana, domāju, ka memoriālais parks. Pieprasot kā kompensāciju no Rīgas pilsētas, t.i., no mums, cienītais lasītāj, kā nodokļu maksātājiem, 3 000 000 latu par teritoriju, ko valsts visu šo kapu pastāvēšanas laikā ir kopusi un uzturējusi, Dievs vien zina, kā ir ar kristīgo morāli un vērtībām LELB. Taču es neņemos spriest par Baznīcas pārāk lielo komercializāciju. Par to lai spriež svētie tēvi. Tieši tādas pat problēmas ir arī ar citu konfesiju nekustamajiem īpašumiem un ne tikai.

Šodien ārzemju tūrists neviļus nonākot šajā teritorijā domā, ka ir nonācis Rīgas piepilsētas mežā. Laiks izbeigt šīs birokrātiskās spēlītes. Domāju, lai šeit attīstītos muzejiski - tūristiska dzīve, ir jāpieņem attiecīgi likumi 10. Saeimas jaunievēlētajiem deputātiem. Visi nekustamo īpašumu īpašnieki, neatkarīgi no piederības, ir vienlīdzīgi savās tiesībās un pienākumos. Piederošie īpašumi ir jāsakārto un jāuztur kā to prasa pašvaldību lēmumi. Ja tas tā nenotiek, tad, beidzoties noteiktam maksimālam termiņam, likuma paredzētā kārtība (ja nav, tad jāpieņem), īpašums tiek atsavināts valsts labā. Teritoriju uzturēšanā un kopšanā iztērētos Valsts un pašvaldību līdzekļus atskaitīt no izmaksājamām kompensāciju summām.

P.S. Nezināmais Pilsoni! Ja uz soliņa parkā vai senas mūsu senču kapavietas esi apmeties iedzert aliņu vai ko stiprāku, pamēģini kaut vienreiz dzīvē tajā pat kulītē, kurā atnesi, aiznest to, kas palika pāri līdz tuvākajai atkritumu tvertnei. Tici, draugs, tu gūsi neapzinātu Dvēseles pacēlumu un morālo gandarījumu par labu padarītu darbu, daudz dziļāk izpratīsi dzīves jēgu, un, ne tikai nelaiķi būs tev pateicīgi, bet arī visa sabiedrība.

Ēriks Didrihsons, Latvijas iedzīvotājs, pilsonis.

Jau sociolingvistikas klasiķa Džošua Fišmena pētījumā salīdzināta korelācija starp valstu ekonomisko attīstību un vienvalodīgām vai daudzvalodīgām valstīm. Vienvalodība sabiedrības līmenī ir valstīs, kurās ir augstāks izglītības līmenis, kuras ir ekonomiski attīstītākas, politiski modernākas un stabilākas. Tātad ekonomiskais progress izteiktāk vērojams vienvalodīgās valstīs: vienas valodas lietojums padara vieglāku komunikācijas procesu, kas ir tik svarīgs ekonomiskajos sakaros. Latvijas sabiedrība ir tikai ceļā no divvalodības uz vienvalodību valsts līmenī - kad latviešu valoda lēni un sarežģīti kļūst par dominējošo valodu valstī arī faktiski, ne tikai juridiski.

Tendences imigrācijā un nelielais patvēruma meklētāju skaits, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latviju ierindo Eiropā unikālu valstu vidū. Nelielais imigrantu un patvēruma meklētāju skaits savā veidā atvieglo ar izglītības un valodas politiku saistīto institūciju darbu. Tomēr valodas situācijas problemātika ir atšķirīga no lielas daļas Eiropas valstu, galvenokārt valsts etnodemogrāfisko, politisko, likumdošanas, sociopsiholoģisko aspektu sakarā. Attiecību fons ar Krieviju joprojām ietekmē valodas situāciju Latvijā.

Lai valsts valoda pilnvērtīgi varētu būt vienojošā vērtība valstī, skaidrs, ka iedzīvotājiem ir jāprot latviešu valoda. Statistikas dati Latvijā liecina par samērā augstu latviešu valodas pratēju īpatsvaru: ja 1989.gadā latviešu valodu prata 61,7% Latvijas iedzīvotāju, 2000.gadā – 79%, 2008.gadā latviešu valodas pratēju skaits, kuri vairāk vai mazāk prot latviešu valodu, jau sasniedz aptuveni 93%. Ir vērojama arī pašu latviešu īpatsvara pakāpeniska palielināšanās: 59,3% latviešu 2009.gadā (57,7% - 2000.gadā, 52% - 1989. gadā). Mazākumtautības attiecīgi veido 40,7% no visiem valsts iedzīvotājiem 2009.gadā (42,3% - 2000.gadā, 48% - 1989.gadā).

Imigrācijas, kā arī etniskās un lingvistiskās integrācijas problemātikā valstī joprojām aktuālākie ir tieši tie jautājumi, kuri skar latviešu valodas lietojuma izvēli un Latvijas iedzīvotāju iespējas lietot valsts valodu. To apstiprina arī Eiropas Komisijas atbalstītais starptautiskais pētījums Latvijas Universitātē «Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā» (projekta vadītāja Latvijā – šī raksta autore). Pētījumā bija pārstāvētas Francija, Vācija, Itālija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Latvija. Tā ietvaros tika veikta aptauja, kurā raksturoti un vērtēti no respondentu viedokļa nozīmīgi, ar ārēju vai iekšēju konfliktu saistīti atgadījumi jeb kritiskie incidenti dažādu kultūru pārstāvju saziņā.

Latvijas pētījuma rezultātos dominē valodas izvēles dažādās situācijas daudzvalodīgajiem un vienvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tas, ka cilvēks valstī var iztikt, lietojot vienu valodu – krievu valodu - un tas, ka valodas izvēles situācijās psiholoģiskā diskomfortā atrodas tieši latviešu grupa, pētījumā ir negaidīts rezultāts. Tā joprojām ir «cita realitāte» jau nosauktajām ES dalībvalstīm. Pētījumā Latvijā var redzēt to, ka valodas izvēle joprojām bieži notiek par labu vienas mazākumtautības valodai - krievu valodai, kas latviski runājošajiem latviešiem un citu tautību cilvēkiem rada tieši iekšējus psiholoģiskus konfliktus (nevis ārējus) un diskomfortu.

Pozitīvs ir fakts, ka psiholoģiskajos konfliktos cietušie latviski runājošie (pārsvarā latvieši) respondenti apzinās šo situāciju, un labprāt par to pētījuma ietvaros Latvijā atklāti runāja un rakstīja. Dokumentāls krājums ar apkopotajiem dominējošajiem incidentiem palīdzētu pārtraukt latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju un nepieļaut kļūdas valodas politikas plānošanā. Pētījuma rezultātu praktisks izmantojums ļautu izvairīties no divkopienu valsts, kas ir pretstatā stabilai un drošai valstij, veidošanās.

Lai veicinātu Latvijā dzīvojošo cilvēku vienotību, ļoti noderīga ir Trešās Atmodas pieredze pamatnācijas sadarbībā ar mazākumtautībām, resp., būtu svarīgi novērtēt un izmantot Latvijai lojālo mazākumtautību cilvēku potenciālu valstī.

Informatīvajai telpai šobrīd vēl vairāk nekā 90.gados ir tendence nošķirties vienai no otras. Lai sekmētu sabiedrības drošību un stabilitāti, vajadzētu izvērtēt plašsaziņas līdzekļu, kas raksta un raida krievu valodā, atbilstību LR Satversmei, Valsts valodas likumam, Radio un TV likumam un citiem likumdošanas dokumentiem, kuros ir runāts arī par lojalitāti un valstiskajām vērtībām.

Lai apturētu sabiedrības šķelšanu, būtu vēlams iesaistīt mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt, ka krievu valodā rakstošā prese bieži runā visu mazākumtautību vārdā.

Pētījumos kopš valstiskās neatkarības atgūšanas redzams, ka valodas izvēles situācijās latviski runājošie latvieši un mazākumtautību cilvēki joprojām atrodas akomodācijas jeb pielāgošanās stadijā citas – mazākumtautības - valodas kolektīvam, un apziņas maiņas process šai sakarā ir lēns. Grozījumi ar LR Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu, veicinātu ne tikai valsts stabilitāti un drošību, bet arī ekonomisko attīstību.

Valstij gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā. Pārmaiņas ir ne tikai pieaugošā ekonomiskā atkarība no lielajām kaimiņvalstīm, emigrācijas apjoms un politisko attiecību fons ar Krieviju, bet globāli procesi saistībā ar politisko, ekonomisko sfēru sadali, arvien lielāku kapitāla koncentrāciju un reliģiju savstarpējo konkurenci pasaulē. Latvijas attīstību balstīt uz vienojošajām pamatvērtībām, izsverot tendences pasaules ekonomikā, politikā un valodu, kultūru un reliģiskajā daudzveidībā, ir mūsdienīgi un tālredzīgi. Tas, neskatoties uz globālām pārmaiņām, nodrošinās Latvijas attīstību par stabilu nācijas valsti, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai.

Vineta Poriņa, Dr. philol., Eiropas Komisijas pētījuma „Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā” vadītāja Latvijā

Pārpublicēts no www.diena.lv/lat/politics/viedokli

Ieteica V.Grīviņš

26. Jūlijs 17.00- 21.00, Barikāžu Muzejs, Rīga. “Latvju zeme vaļā stāv, tā kā dzīsla pušu rauta!” - aktuālāk, kā vēl jebkad, dzied Latvijas skolēnu dziesmu svētku jaunatne 2010.

Lai apstādinātu tautas iznīkšanas procesu, meklējam gudros prātus, kas līdzētu izveidot bezpartejisku programmu, kura sabalansētu Latvijas valsts resursus labklājībai un neatkarībai. Vajadzīgi speciālisti visās pamatnozarēs - ekonomisti, juristi, dabas zinātnieki, mežziņi, programmētāji, statistiķi, fiziķi, matemātiķi, virsnieki un ģenerāļi, pārvaldnieki, filozofi … - taču tikai tie, kas prot domāt sistēmiski un redzēt kādām sabiedrības struktūrām būtu jābūt, lai valsti sakārtotu.

Tautas Atvērtā Avota Sistēma - strukturējoša krātuve informācijai, kas rada tautas labklājību un pašnoteikšanos (universāls modelis).
Mērķis: radīt sistēmas dizainu, pēc kura vadoties, tauta plaukst.

Daži pamatakmeņi:

• Tautas veselība un demogrāfija. Instruments - tautas atgriešanās (2 -5 gadi?) un rehabilitācijas periods (10 gadu?)
• Tautas ideoloģija. Veidot tautu definīciju sistēmu, kas veicinātu tautu tālāku pastāvēšanu. Apzināt tautas nozīmi globālajos kontekstos. LV - “latvieši viena no mazākajām tautām pasaulē, kurai - it kā - ir sava valsts”; ” latviešu tāpat kā krievu kultūra u.c., kas ir sakrālā līmenī, ir izšķirošas gan pašu, gan pasaules bagātību saglabāšanai, kā arī 3. pasaules kara novēršanai”.
• Tautsaimniecība. Latvijas zemes, rūpniecības un citu pamatīpašumu inventarizācija. Iekšējā tirgus izbūve un aizsardzība, neatkarīgas Tautas Bankas izveide, starptautisko līgumatkarību pārvērtēšana. LV Nr 1. - naudas drukas spiežu atgūšana no Vācijas.
• Tautas aizsardzība - vides un pārtikas aizsardzība, sargājošas struktūras un tehnoloģijas, balanss starp vietējām un globālajām varas struktūrām.

Sadarbības ētika un darba stils:
Sadarbības standarts - miera pilna un nosvērta kodolīgas un konstruktīvas informācijas apmaiņa. Cilvēkcieņa - gan pret vainīgajiem gan nevainīgiem. Apzināt sabrukumā vainīgos ir svarīgi. Tomēr kolosālo varas struktūru ēnu spēki atkāpsies vienīgi, ja tiem tiks piedāvātas pieņemamas izredzes. Tātad procesiem jābūt cieņas pilniem un miermīlīgiem attiecībā pret jebkuru indivīdu vai grupu.
Informētie apzinās, ka pasaule ir Vispārējā Vides Katastrofu un drīza Trešā Pasaules Kara situācijā. Visi gaida Jaunu Sistēmas Modeli, kas atbrīvotu pasauli no trūkumiem un izmisuma, radītu sakārtotību un pārpilnību. Kaut Latvija kļūtu par šīs sistēmas šūpuli! Ķeramies pie radīšanas darba, lai šūpulis nepaliktu tukšs!

Ditta Rietuma
Republikas sakārtošanas iniciatīvas sekretāre

Publicēšanai sagatavoja A.Brūvelis

Jūlija otro pusi, kā jau runāts, atpūšamies un tiekamies uz pēdējo jūlija darba grupu 30.07. Tie saules bērni ar vecākiem, kas dosies pie mūsu jaukās pedagoģes Baibas uz nometni Salacgrīvā 23.-25.07., līdzās lauku sētu, pirts un jūras baudīšanai, vāks dabas materiālus un turpinās gatavot rotaļlietas.

Savukārt 30.07. tiekamies, lai izrunātu visas pēdējās saimniecības nianses un varētu sākt kopīgu inventāra iegādi. Šajā reizē tiksimies ar šīs grupiņas pēdējiem vecākiem, kās vēlās savas atvasītes pievienot „Saules bērnu dārzam”, kā arī izveidosim individuālo tikšanos grafiku. Ja vēl atliks laiks, sāksim āra teritorijas labiekārtošanu, lai līdz atvēršanas svētkiem septembrī viss būtu gatavs.

Tikmēr Saules bērnu dārza sagatavošanas grupā „Čaumala” notiek pārkārtošanās. Indra kopā ar mazo bērnu pedagogu Daci aicina pietiekties tos vecākus, kuri saviem 1-2. gadīgajiem mazuļiem ir izvēlējušies sabiedriski aktīvas darbdienas modeli. Grupiņā tiks uzņemti 6-8 bērni, kas dzīvojos pēc nedaudz cita dienas ritma, tomēr varēs līdzdarboties Saules gada aktivitātes. Indra atvaļinājumu nebauda, tādēļ droši zvaniet viņai - 29615925.

Šobrīd atvērta ir viena pedagogu palīga un virtuves gariņa vakance. Abiem vēlams būt sirsnīgiem, atvērtiem un bērnus mīlošiem cilvēkiem - palīgam ar pieredzi aukles darbā, virtuves gariņam ar pavāra kvalifikāciju. Savus pieteikumus, lūdzu, sūtiet - iveta[AT]saulesskola.lv

Tad nu baudām saulīti un tiekamies darba grupā 30.07. 18:00-21:00 „Saules bērnu dārzā” Kadiķu ceļā 19. Joprojām visi interesenti var kontaktēties ar biedrības „Saules skola” vadītāju Ivetu Pavziniuku - 26336227, un ar šo informāciju drīkst dalīties.

Mēs visi vēlamies palīdzēt viens otram. Cilvēki tādi reiz ir. Mēs vēlamies dzīvot viens otra laimē, nevis viens otra postā. Mēs negribam naidu un nicināt viens otru. Šajā pasaulē ir iespējas ikvienam, un labā Zeme ir bagāta, un var dot ikvienam. Mēs varam dzīvot brīvībā un skaistumā, bet mēs esam zaudējuši savu ceļu. Alkatība ir saindējusi cilvēku dvēseles, tā ir aizbarikādējusi pasauli ar naidu, ir iemānījusi mūs postā un asinsizliešanā.

Mēs esam attīstījuši ātrumu, bet mēs esam ieslēgušies sevī. Mašīnas, kas rada pārpilnību, ir atstājušas mūs pilnus ar vēlmēm. Mūsu zināšanas ir devušas mums cinismu, mūsu gudrība darījusi mūs nelaipnus. Mēs domājam pārāk daudz un jūtam pārāk maz. Vairāk nekā mašīnas, mums ir nepieciešams cilvēciskums. Vairāk nekā gudrība, mums ir nepieciešama laipnība un maigums.

Bez šīm īpašībām, dzīve būs vardarbīga un viss tiks zaudēts. Lidmašīnas un radio (internets un telefoni) ir saveduši mūs tuvāk kopā. Šie izgudrojumi kliedzot lūdz pēc cilvēku labsirdības, lūdz pēc vispārējas brālības, pēc mūsu vienotības.

Pat tagad mana balss sasniedz miljonus visā pasaulē, miljoniem izmisušus vīriešus, sievietes un bērnus, kuri ir sistēmas, kura spīdzina cilvēkus un apcietina nevainīgos, upuri. Tiem, kuri var dzirdēt mani, es saku, izmisums neeksistē. Posts, ko piedzīvojam, ir pārejoša mantkārība un to cilvēku rūgtuma izpausme, kuri baidās no cilvēku attīstības.

Cilvēku naids beigsies, un diktatori mirs, un vara, kas atņemta no iedzīvotājiem, atgriezīsies pie visiem cilvēkiem. Un tik ilgi, kamēr cilvēki mirs, brīvība nekad neiznīks. Karavīri! Neatdodiet sevi brutāliem cilvēkiem, kuri jūs nicina, paverdzina jūs, kuri diktē kā jums dzīvot, ko darīt, ko domāt un ko sajust, kuri jūs dresē, liek jums ēst noteiktas lietas, izmanto jūs kā liellopus, izmanto jūs kā lielgabalu gaļu. Nedodiet sev šiem mākslīgajiem cilvēkiem - mašīnu-cilvēkiem ar mašīnu prātiem un mašīnu sirdīm!

Jūs neesat mašīnas, jūs neesat liellopi, jūs esat Cilvēki! Jūsos ir mīlestība pret cilvēci jūsu sirdīs! Jums nav naida! Tikai nemīlētie ienīst, nemīl un ir nedabiski. Karavīri! Pārstājiet cīnīties par verdzību! Cīnieties par brīvību!

Septiņpadsmitajā nodaļā Sv. Lūkas ev., ir rakstīts, ka Dievs atrodas cilvēkos, nevis vienā cilvēkā, ne cilvēku grupā, bet visos cilvēkos! Ar jums! Jums, cilvēki, ir pilnvaras, pilnvaras izveidot mehānismus, pilnvaras izveidot laimi! Jums, cilvēki, ir tiesības padarīt šo dzīvi brīvu un skaistu, lai padarītu šo dzīvi par brīnišķīgo piedzīvojumu.

Demokrātijas vārdā ļaujiet mums izmantot šīs pilnvaras. Ļaujiet mums visiem apvienoties. Ļaujiet mums cīnīties par jaunu pasauli, pienācīgu pasauli, kas dos cilvēkiem iespēju strādāt, kas dos jauniešiem nākotni un vecumā drošību. Solot šīs lietas, brutālie piekļuva pie varas. Viņi meloja! Tie nepildīja solījumus. Viņi NEKAD to nedarīs! Diktatori atbrīvo sevi un paverdzina cilvēkus. Tagad ļaujiet mums iet cīņā, lai izpildītu šo solījumu. Ļaujiet mums cīnīties, lai atbrīvotu pasauli! Nojaukt nacionālos šķēršļus! Raidīt prom alkatību, naidu un neiecietību! Laidiet mūs cīņā par saprātīgu pasauli, pasauli, kurā zinātne un progress būs pieejams visiem cilvēkiem un kalpos, lai cilvēci darītu laimīgu.

Teksts angļu valodā pieejams YouTube.

Tulkoja un iesūtīja Aigars Brūvelis

Tā kā paši nekādi lielie Līgo dziesmu zinātāji neesam un mēs ar sievu laikam bijām mūsu kompānijā vienīgie, kas labprāt klausās smagāku mūziku, tad nācās klausīties Latvijas Radio 2. Domāju, nekas - arī šo raidstaciju šad un tad var paklausīties - latviešu mūziku taču spēlējot! Latviešu gan. Toties kādu?! «Latvju tauta dzeŗ un dzied», «Dzeŗu es, dzeŗ tu, un visa māja dzeŗ», «Dzeŗam, kamēr visi lopā», «Tauta dzeŗ, bet tas nekas - tādi nu mēs esam» - tie ir tikai daži no Līgo naktī ļerināto dzērājdziesmu tekstiem. Nez kāpēc Latvijas Radio 2 vadībai un arī šo pļasku ņerkstinātājiem šķiet, ka Līgo ir nevis vasaras Saulgriežu, bet gan narkotiku lietošanas «svētki». Jā, jā, narkotiku - saskaņā ar etanola definīciju Vikipēdijā tas ir spēcīga psīchoaktīva narkotika. Gluži vienkārši šī narkotika sazin kādēļ tiek reklamēta, slavināta un ļoti plaši lietota, tomēr radio neatbalsta citas, līdzīgas narkotikas un neatskaņo dziesmas «Div’ pļaviņas es nopļāvu, izkaltēju, nopīpēju», «Latvju tauta šņauc kokaīnu un dzied» vai «Dziedu, kamēr balss man skan, špricēju heroīnu, kamēr krītu». Pasarg’ dies’ - marihuāna, kokaīns un heroīns taču ir narkotikas! Bet «mīļais alutiņš» ir pavisam nekaitīgs «padzēriens»! Tikai nez kāpēc 28. jūnijā LNT rīta ziņu raidījumā «900 sekundes» Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve skaidroja, ka lielākā daļa Līgo svētkos iegūto traumu ir radušās sadzīves kautiņu rezultātā, un tur «esot jāatzīst», ka pie vainas ir alkohols. Iedomājieties tik - šis nekaitīgais «mīļais alutiņš» ir vainojams sadzīves kautiņu izraisīšanā! Kā gan tas varēja tā notikt? Latvju tauta taču tikai «dzēra un dziedāja», neko vairāk! Bet te - alutiņš vainojams mediķu darba apjoma būtiskā palielināšanā un cilvēku veselības gandēšanā, nemaz nerunājot par pilnīgi nevajadzīgiem liekiem valsts izdevumiem!

Ja nu nopietni - kas tad ir šis «mīļais alutiņš», «miestiņš» un citos mīļvārdiņos sauktais šķidrums, kuŗa iespaidā cilvēki paliek stulbi (jo gudri cilvēki lieki nemeklē kašķi un neizraisa sadzīves kautiņus), truli (jo tikai truliem ļautiņiem var patikt trulas dzērājdziesmas) un šizofreniski (jo tikai šizofrenisks mazohists pats sev bojās veselību, uzskatot, ka tā ir labi)? Kā zināms, alus satuŗ etilspirtu - gluži kā jebkuŗa cita alkoholiska susla. Tādēļ jāsaprot, ko etilspirts nodara cilvēka organismam. Cilvēka organismā barības vielas un skābekli, kā arī jebkuŗas citas vielas, kas nonāk organismā, «transportē» sarkanie asinsķermenīši. Lai ķermenīši nesaliptu kopā, tiem apkārt ir plāns tauku slānītis. Berzējoties gar asinsvadu sieniņām, asinsķermenīši elektriski uzlādējas un viens no otra atgrūžas. Tomēr, kā zināms, spirts ir lielisks šķīdinātājs un ātri vien izšķīdina plāno tauku slānīti, tādēļ asinsķermenīši salīp, veidojot ķekarus. Lielajos asinsvados šādi ķekari lielu skādi nenodara, tādēļ asinsķermenīši viegli nonāk iekšējos organos un to «atnestais» spirts savu graujošo darbību veic «tiešā veidā». Daudz lielāku ļaunumu šie asinsķermenīšu ķekari nodara mūsu svarīgākajā organā - smadzenēs. Katrai smadzeņu šūnai - neironam - ir savs, pavisam neliels asinsvads - kapilārs. Šie kapilāri ir tik šauri, ka asinsķermenīši tajos brīvi var pārvietoties tikai pa vienam - tā piegādājot skābekli un barības vielas organam, kuŗš kontrolē visu mūsu ķermeni. Tā kā salipušo asinsķermenīšu ķekari nespēj izkļūt caur šiem sīkajiem kapilāriem, tie tos aizsprosto. Palikusi bez skābekļa un barības vielām, smadzeņu šūna pēc dažām minūtēm mirst. Kad tas notiek masveidā, mēdz teikt - «uh, kā pa galvu iedeva»! Un dzērāji priecājas, cik viņiem ir labi, paši nesaprotot, ka «patīkamais reibums» ir tādēļ, ka mirst viņu smadzenes. Protams, smadzeņu normāla darbība šādos apstākļos tiek traucēta. Citam neironi ātrāk mirst tajā smadzeņu daļā, kas kontrolē ķermeņa līdzsvaru - tad saka, ka dzērājam «stiprs vējš pūš». Citam tiek bojāta atmiņa - sak’, «filma pārtrūka». Vēl kādam zūd kontrole pār emocijām - tādam sāk interesēt, vai citi viņu ciena, un viņš meklē kašķi tur, kur tā nav.

Kā zināms, cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36,6 grādi pēc Celsija skalas. Ja šādā temperatūrā atstāsit svaigu gaļu, tā ļoti ātri sāks bojāties - pūt. Lai nesāktu pūt mirušie neironi, organisms, tiklīdz ir puslīdz atguvis kontroli pār sevi, sāk galvā «iesūknēt» lielu daudzumu šķidruma, lai izskalotu no organisma mirušās šūnas. Tā kā šo šķidrumu organisms ir spiests atņemt pārējām ķermeņa daļām, mēdz teikt, ka no rīta «kaltē». Palielinātā spiediena dēļ reizēm ir sajūta, ka «galva kā spainis». Tad nu dzērājs dodas uz ateju, lai atbrīvotos no liekā šķidruma. Un kopā ar šo šķidrumu viņš burtiski izčurā savas smadzenes. Ja iedzerts ir nedaudz, izčurā nedaudz; ja tā pavairāk - arī smadzenes izčurā pavairāk. Bet tas nemaina lietas būtību - no organisma tiek izvadītas mirušās smadzeņu šūnas.

Raugoties šādi, nespēju saprast - kādēļ tiek atļauta publiska alkohola reklāma? Kādēļ netiek drakoniski ierobežota alkohola tirdzniecība? Kādēļ Rīgā pie tirdzniecības centra «Mols» jau labu laiku pirms Jāņiem bija redzams liels plakāts, kuŗā attēlots smaidīgs onkulis ar akordeonu, apsveikums Līgo svētkos un paraksts - «Latvijas Balzams»? Kādēļ veikalos «Maxima» tika tirgots šņabis ar Līgo atlaidēm? Kādēļ Latvijas Radio 2 atskaņo trulas dzērājdziesmas, tās popularizējot kā «visu laiku labāko latviešu mūziku»? Kādēļ tiek propagandēts uzskats, ka Līgo bez alkohola nav Līgo?

Kāds varētu iebilst - sak’, alkohola tirdzniecības ierobežošana radītu zaudējumus alkohola ražotājiem, kas esot tomēr Latvijas ražotāji. Ziniet, šie «ražotāji» to vien dara, kā «ražo» postu un nelaimi, paši no tā gūstot fantastisku peļņu. Cik mūsu valstī ir ģimeņu, kuŗās vecāki ir alkoholiķi? Kādu jauno latviešu paaudzi tie izaudzinās? Starp citu, periodos, kad alkohola tirdzniecība bijusi stipri ierobežota, ir būtiski palielinājusies dzimstība. Saka, ka latviešu «pietikšot» vien 100-150 gadiem. Jo potenciālajiem vecākiem pudelei nauda pietiek, bet bērnus «nevar atļauties». Gribas taču «izklaidēties» un «baudīt dzīvi»! Un šeit nav runa tikai par neglābjamiem alkoholiķiem. Tie pat reizēm atļaujas vairāk bērnus, jo viņiem pilnīgi nerūp, kā viņi tos izaudzinās - toties par bērna pabalstu var kādu laiku turpināt dzeršanu. Arī tie jaunieši, kas čīkst, ka nevar «atļauties bērnus», bet paši katru piektdienu dodas uz naktsklubiem «atpūsties» (starp citu, interesanta atpūta, ja sestdienā jūties pusdzīvs, ne?) un alkohola iegādei iztērē krietnu summiņu, ir alkoholiķi.

Vēl kāds teiks, ka, iegādājoties alkoholu, valstij tiek prāvi ienākumi akcīzes nodokļa veidā, un šos ienākumus valsts var izmantot pabalstu un pensiju izmaksai. Ak, ja tā būtu! Iedomāsimies, ka plencis nopērk pāris litrus šņabja. Vai konjaka. Vai viskija. Nav svarīgi. Pieņemsim, ka valstij no tā tiek kādi 10-20 lati. Viņš kārtīgi piemaujas, izkaujas ar kaimiņu, salaužot tam degunu, bet pats izkrīt no sava trešā stāva balkona. Nelaime vēl tāda, ka pirms tam šis deģenerāts ir nolēmis uzpīpot un nenodzēstu cigareti atstājis gultā. Rezultātā rodas divi neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumi (kaimiņam un pašam dzērājam), ir darbiņš ugunsdzēsējiem, lai nodzēstu cigaretes dēļ aizdegušos dzīvokli, kā arī policijai, lai sastādītu protokolu par kaimiņa deguna salaušanu. Mediķiem ir «jāsalāpa» kaimiņa degunu un dzērājs ir spiests dažas nedēļas pavadīt slimnīcā, lai sadakterētu salauztās ribas - kritiens no trešā stāva balkona nav joka lieta. Protams, ka mūsu žūpa šīs dažas nedēļas nestrādā un nemaksā valstij nodokļus, toties noteikti vēlas saņemt pabalstu. Vai jums šķiet, ka visus šos valstij radītos izdevumus var segt ar akcizes nodoklī samaksātajiem 10-20 latiem? Un, kad šim metējam «uz valsts rēķina» būs jāārstē aknu ciroze, vai arī tad varēs uzskatīt, ka viņš «par visu ir samaksājis»? Domāju, ka uz šiem jautājumiem atbildēt varēs katrs.

Pārvaldīt un aplaupīt trulu, nodzērušos alkoholiķu baru ir daudz vieglāk, kā skaidrus, patstāvīgi domājošus cilvēkus. Alkoholiķi ir savas narkotikas - etilspirta - vergi. Alkoholisms ir nevis slimība, bet narkotiska atkarība. Starp citu, jāatceras, ka neviens dzērājs nav sācis ar litriem šņabja - vispirms bija «mīļais alutiņš». Lai būtu alkoholiķis, nebūt nav jābūt nodzērušamies «bomzim» - katrs, kuŗš kaut reizi nedēļā izdzeŗ pāris «alutiņus», ir alkoholiķis, tikai varbūt mazākā mērā. Un spēja patstāvīgi spriest un domāt diemžēl (vai par laimi?) ir tikai skaidro cilvēku privilēģija. Ja nevēlaties, lai mūs kā tautu turpina čakarēt un aplaupīt, mums jāspēj skaidri domāt un spriest. Tādēļ iemācīsimies gan Līgo, gan visus citus svētkus un arī ikdienu pavadīt bez šīs narkotikas - etilspirta!

Alvils Bērziņš

Mēs vēlamies skatīties uz pasauli ar atvērtām acīm, ausīm un sirdīm. Mēs neatzīstam reliģiskās, zinātniskās vai ezoteriskās dogmas. Mēs esam par atvērtu un kritisku domāšanu, runāšanu un uzklausīšanu. Mūsu gudrība veidojas no kolektīva zināšanām, pieredzes un sajūtām. Nav pareizu vai nepareizu viedokļu - ir diskusija, salīdzināšana un izvērtēšana.

“Vecāku klubs” ir dibināts biedrības “Balti Fonds” paspārnē kā sabiedrisks un bezpeļņas projekts.

Vecāku Klubs šā gada rudenī plāno organizēt atvērto konferenci “Humānā pedagoģija un Ģimene”. Konference plānota kā bezpeļņas pasākums ar minimālām izmaksām un minimālu dalības maksu. Galvenos izdevumus plānots segt no ziedojumiem un sponsoriem.

Uzaicinājums:
Vecāku Klubs aicina cilvēkus ar pieredzi un zināšanām humānās pedagoģijas jomā kļūt par konferences lektoriem. Konferences organizatori nevar atļauties maksāt lektoriem, bet konferences laikā lektoriem būs tiesības reklamēt savas lekcijas vai individuālās konsultācijas. Lai kļūtu par konferences lektoru, pretendentam jāsagatavo īss savas prezentācijas koncepts (10-20 teikumi) un jānosūta uz reinis[AT]raktuves.lv līdz 2010.gada 31.augustam.

Konferences uzstādījumi:
Humānā pedagoģija sevī ietver ne tikai jauna tipa skolas ar citu pieeju gan bērna audzināšanas, gan apmācību procesam, bet arī tiešu un ļoti ciešu vecāku un citu ģimenes locekļu līdzdalību. Ja standartizētā izglītības sistēma reāli vecākiem un ģimenei bērna attīstībā atvēl salīdzinoši nelielu lomu, tad humānās pedagoģijas principi nosaka šo lomu kā pašu būtiskāko. Skolai jaunās personības attīstībā ir tikai otrās pakāpes nozīme. Primāri ir ģimenes ieguldījums jau pirms bērna piedzimšanas un līdz pat skolas pabeigšanai. Esošās standarta skolas nākamajiem sabiedrības veidotājiem nestāsta par būtiskām lietām, kas cilvēku padara par laimīgu, brīvu, radošu un atbildīgu ģimenes cilvēku un sabiedrības locekli.

Konferences mērķis ir identificēt visas jomas, kas caur ģimeni ietekmē bērna attīstību, uzklausīt katras jomas speciālista viedokli. Konference un tajā izvirzītās idejas kļūs par bāzi “Ģimenes institūta” izveidei. Konferencē paustās idejas kalpos kā saistviela starp humāno pedagoģiju un audzināšanu ģimenē, kā arī harmoniskas ģimenes vērtību sistēmas izveidei.

Par lektoriem:
Konferences laikā uzstāsies katras jomas lietpratēji ar īsu situācijas izklāstu (līdz 20 min). Runātājs izstāsta kādā veidā konkrētā joma ietekmē bērna attīstību un kādas sekas nezināšana var atstāt uz nākamo personību, vai arī - kādi ir ieguvumi. Tiek norādīts, ko un kā šajā jomā var darīt vecāki un citi ģimenes locekļi un kā šīs jomas nozīmīgumu var popularizēt sabiedrībā. Pēc katras uzrunas konferences dalībnieki var uzdot jautājumus, taču ne ilgāk par 10 min. Pēc uzrunām, plānots sadalīt konferences dalībniekus pa sev interesējošām tēmām un tās tiek apspriestas jau atsevišķās sesijās, kur runātājs ir konkrētās sesijas vadītājs.

Potenciālās Konferences Tēmas:

• Prenatālā attīstība, audzināšana;
• Vecāku attiecību ietekme uz bērna attīstību;
• Bērna attīstības vecuma posmi;
• Bērna apmācība ģimenē, mājapmācība;
• Veselība, veselīgs dzīves veids, veselīga vide;
• Pirmskolas sagatavošana;
• Humānā pedagoģija, skolas;
• Mācība par veselumu;
• Radošs, izzinošs, pētošs bērns;
• Bērna adaptācija sabiedrībā;
• Vide, sabiedrība, ģimene, kultūra - bērna attīstību ietekmējoši faktori

Plašāka informācija vecakiem.wordpress.com

Jānis: Kas tā būtu par lietu?

Līga: Tavas domas par sava vēl nedzimušā bērniņa slepkavību. Tāds lēmums, pret pavisam mazu mazītiņu dzīvībiņu, dvēselīti..!

Jānis: Apdomā šo arī pati vēl labi.. Runa ir par mūsu abu un arī bērna dzīvēm. Par mūsu uzdevumiem, ko varēsim vai attiecīgi - varbūt nevarēsim veikt, tātad par augstāku mērķu sasniegšanu vai nesasniegšanu. Galvenās pārdomas vakar un šodien, protams, ir par to - ka ar šīm lietām nav prātīgi spēlēties, kā mēs to darām.

Līga: Runa ir par Tavu dzīvi un Tavu attieksmi pret bērnu. Manas dzīves uzdevumi tāpēc netiks pamesti. Klāt nāks vēl viens liels uzdevums - izaudzināt labu cilvēku, un tas tikai palīdzēs ātrāk veikt manus uzdevumus. Es bērnu neuztveru kā traucēkli, bet kā darbības sekas, par kurām jārūpējas ar vislielāko atdevi.
Ja sievietei ir bērns no tevis, un tu šo bērnu nevēlies, sievietei, bērnam ir iespēja saglabāt dzīvību, un neviens nenomirs badā - ne tu, ne māte ar bērnu. Mātes miesās esošā bērna slepkavība ir smags noziegums, jo bērnam netiek dota iespēja aizstāvēt savu dzīvību. Ir vairāki fakti, kuri apliecina sekas, kuras piemeklē daudzas abortu izdarījušas sievietes, kurām vairākus gadus vai pat visu mūžu nākas cīnīties ar psihiska rakstura problēmām - vainas apziņu, depresiju u.c. Medicīnā to sauc par pēcaborta sindromu. Aborts bieži vien izraisa nopietnas sekas mātes fiziskajā ķermenī. Man pazīstams piemērs - sieviete, kura noslepkavoja savu nedzimušo bērniņu, grima depresijā, it kā atcerējās bērna dzimšanas dienas un to, cik viņam būtu bijuši gadiņi.

Jānis: Tikai nepārproti mani…
1) lēmumu par mūsu mīlas rotaļām pieņēmām mēs abi,
2) bet, ja notiktu tas, kas šajā situācijā, manuprāt, nebūtu vēlams, tad būtu jautājums par to, vai esam gatavi dēļ vienas kļūdas izpostīt savas dzīves un radīt cilvēku, kuram no pirmā dzīves mirkļa pilnvērtīga attīstība būtu apgrūtināta. Ja Tu pieņemtu lēmumu bērnu audzināt, tā būtu Tava izvēle, un neapšaubāmi tev šādām tiesībām jābūt. Ja bērns ir abu vecāku gaidīts, tad ir pavisam cita runa. Kā raksta V.Megre: “Pasaki, kurš cilvēks gribētu nākt pasaulē kā miesīgās baudas auglis? Katrs gribētu būt lielas mīlas radīts - radīts radīšanas tieksmē, nevis būt miesīgas baudas sekas.”

Līga: Es domāju par vārdu izpostīt… Vai bērns var būt posts? Mani šokē tavas domas, par to, kas dzīvē var būt kā visdārgākais, darbu turpinātājs.. Diemžēl daudzi ir nākuši pasaulē tikai kā miesīgas baudas augļi.. Varbūt arī tu vai es, vai kāds tev tuvs draugs.. Es droši vien tādam cilvēkam, tēvam, kuram ir domas par sava bērna slepkavību, nelaistu bērnu tuvumā. Kurš bērns gribētu tēvu ar tādām domām, viņam veidojoties? Kā tu justos, ja uzzinātu ko tādu par sava tēva vēlmēm?

Jānis: Ja tev šķiet, ka bērna, kurš piedzimis kā mīlas rotaļu auglis un nav abu vecāku gaidīts, saglabāšana ir svarīgāka par visu pārējo, tad tā būtu tava izvēle, bet ne mūsu. Rodas priekšstats, ka runa drīzāk ir par taviem centieniem nepārkāpt iedomātos principus, nevis par vēlmi ieklausīties manā viedoklī. Izprast to, ka savam bērnam vēlos dot pašu labāko un nodrošināt piemērotus dzīves apstākļus, vēlos lai viņam būtu pilnvērtīga ģimene.

Līga: Vai tu izvairies uzņemties atbildību par savas rīcības sekām un godprātīgas sevis radītā cilvēka izaudzināšanas? Es uzskatu, ka bērnam nedrīkst atņemt dzīvību..
Kad tu būsi kādā no dzīvēm sieviete, tu sapratīsi tās ciešo saikni un mīlestību pret dzīvībiņu..

Jānis: Bērnu no sievietes, kuru patiešām mīlu, noteikti audzināšu, bet šajā gadījumā man tevis minētās saiknes nebūtu. Tā man būtu ar bērniņu, kurš radīts viskvēlākajā mīlestībā un ir abu vecāku gaidīts. Vai šo tu saproti?

Līga: Protams, var saprast.. Tā tam būtu jābūt, un nākotnē tā būs mums katram.

Jānis: Piekrītu, ka tā tam būtu jābūt. Tātad jautājums par abortu būtu risināms reti, ja cilvēki rīkotos saprātīgāk.

Līga: Labi, ka mēs par to runājam, jo tā mēs vairāk iztēlojamies iespējamās sekas un tas palīdz atturēties no seksa baudas dēļ un tiekties pēc tā, ko patiesi vēlamies.

Jānis: Man arī prieks, ka mēs par to runājam, pirms kas tāds ir atgadījies, jo iespējams, ka tieši izpratne var laikus novērst un novērsīs kļūmes.

Līga: Es sapnī esmu jutusi mātes mīlestību uz savu jau pieaugušo dēlu.. Man bija dēls. ..Tā bija ļoti spēcīga, ļoti..

Jānis: Es vēl tam neesmu gatavs.. Bet būšu, kad pienāks laiks.

Līga:  :)
Tagad pārdomājot, es saprotu, ka sievietes - droši vien ne visas - ir jūtīgākas, viņas ir daudz savādākas nekā vīrieši.. Varbūt tā ir iekārtots, ka sievietei rodas mīlestība, rūpes pret to dzīvībiņu, kas uz laiku ir daļa no viņas..? Tā es spriežu, salīdzinot sevi un tevi..

Jānis: Domāju, ka var būt arī otrādāka situācija, kad tēvs bērnu vēlas, bet māte - nē. Sievietēm šī saikne ar bērniņu iespējams izveidojas ciešāka. Tajā ir arī saprotama loģika.
Un saprotams, ka ne visas sievietes ir vienādas… Šo visu apdomājot, arī pats tagad spēju precīzāk noformulēt viedokli par abortu jautājumu

Līga: Jā?

Jānis: 1) Jāsāk ar to, ka aizliegšana nestrādā. Tas attiecas uz jebkuru tēmu - praidu, alkoholu, narkotikām utt. Ja lēmums tiks pieņemts, cilvēki abortus veiks tik un tā - nelegāli, nesterilos apstākļos, pat riskējot ar mātes dzīvību.
2) Vienīgais, kas der - ka cilvēki top zinošāki un saprātīgāki. Tātad uzmanību jāvelta saskanīgu un veselīgu ģimeņu veidošanai, labo piemēru popularizēšanai, „ģimenes svētku” rīkošanai u.tml.
Runājot par homoseksuālismu, kā arī visu, kas saistīts ar izvirtībām un kaitīgiem ieradumiem, tad kopā ar veselīgā un dabiskā izcelšanu, otra lieta - panākt, lai kaitīgais un destruktīvais netiek popularizēts. Jo mazāk par praidiem tiks ziņots masu medijos un mazāk cilvēki par to runās, bet tā vietā būs vairāk informācijas par veselīgu un saskanīgu ģimeņu veidošanu, pretdabiskās izpausmes mazināsies pašas no sevis.

Līga: Ja, piemēram, aizliegtu cigarešu, alkohola reklāmu, praidus, manuprāt, tas dotu rezultātu, jo nenotiktu masveida propaganda. Kaitīgā vietā jārada spēcīgs iedvesmojošs tēls.

Jānis: Iespējams. Tikai jāņem vērā, ka jebkurai darbībai seko pretdarbība. Bagātās industrijas un cilvēku grupas, kuras ieinteresētas vispārējā sabiedrības degradācijā, meklēs arvien jaunus un vēl nekrietnākus paņēmienus, kā piekļūt cilvēku prātiem un ielauzties viņu zemapziņās. Ar cīņu „pret” jābūt ļoti apdomīgiem…

Tā kā aborta jautājuma cēlonis visbiežāk ir cilvēku nesaprātīga rīcība un mīlēšanās baudas dēļ, vai arī šo jautājumu, tavuprāt, būtu iespējams risināt, aizliedzot nodarboties ar seksu?

Līga un Jānis
(Nav izslēgts, ka seko arī turpinājums..)

- Nē.

-    Tāpēc viņš pieaicina kādu citu kādas vajadzības dēļ, un, tā kā daudziem ir dažādas vajadzības, tad vienmēr nometnē sanāk daudz palīgu un dalībnieku, un šai kopējai mītnei tiek dots valsts vārds. Vai tā nav?

-    Tieši tā.

-    Cits citam tur kaut ko dod vai cits no cita saņem, domā­dami, ka tas viņiem izdevīgi.

-    Tā tas ir.

-    Bet tagad veidosim domās valsti no paša sākuma. Šķiet, ka to veidos mūsu vajadzības.

-    Kā tad citādi?

-    Bet pati lielākā, pati neatliekamākā vajadzība ir pār­tikas sagādāšana, lai eksistētu un dzīvotu.

-    Tieši tā.

-    Otra ir mājoklis, trešā - drēbes un tā tālāk.

-    Tā ir.

-    Tagad padomā. Kā lai valsts apmierina tik daudz vaja­dzību? Vai tad vienam nevajadzētu būt zemkopim, citam - namdarim, vēl citam - audējam? Vai nepievienosim arī ād­mini un kurpnieku, varbūt vēl kādu, kas rūpējas par mūsu miesas vajadzību apmierināšanu?

-    Jā gan.

-    Tātad vismazākajā iespējamā valstī būs četri vai pieci cilvēki.

-    Liekas, ka tā.

-    Kas tālāk? Katram no tiem savs darbs jāveltī arī visiem pārējiem. Piemēram, zemkopis ir viens, bet viņš sagādā pārtiku četriem. Viņam vajadzīgs četrreiz vairāk laika un pūļu veltīt pārtikas sagādei, lai dotu to kopējai lietošanai. Vai nebūtu labāk, ja viņš citus neievērotu, gādātu pārtiku tikai sev, tas ir, tikai ceturto tās daļu četrreiz īsākā laika daļā, bet no pārējām trim laika daļām vienu izlietotu savam namam, otru - drēbēm, trešo - apaviem? Nekas viņam nebūtu jādod kopējai lietošanai. Viņš visu darītu pats, sa­viem spēkiem, savām vajadzībām. Tad sarunā iejaucās Adeimants:

-    Bet varbūt pirmais veids, Sokrat, būtu vieglāks?

-    Zvēru pie Zeva, tas ir prātīgi. Kad tu tā saki, arī es pats iedomājos, ka cilvēki cits citam nav pilnīgi līdzīgi un katram ir sava daba, kas atbilst kādam darbam. Vai tev tā neliekas?

-    Tieši tā.

-    Bet kā tagad? Vai tad viens, strādādams dažādus dar­bus, veiks tos labāk par kādu citu, kas strādās tikai vienu darbu?

-    Labāk, ja katram darbam savs darītājs.

-    Domāju - skaidrs ir arī tas, ka darbu sabojās, ja palaidīs garām tam piemēroto laiku.

-    Pilnīgi skaidrs.

-    Nedomāju arī, ka darbs gaidīs, līdz darītājam gadīsies brīvs laiks, bet darītājam jāvēro, kad būs pienācis vajadzī­gais brīdis, nevis jārīkojas, kā pagadās.

-    Tā tas jādara.

-    Un vairāk, vieglāk un labāk viss tiks padarīts, ja katrs, atbrīvojies no citiem pienākumiem, veiks vienu kādu savai dabai atbilstošu darbu vajadzīgajā laikā.

-    Pilnīgi pareizi.

-    Būs vajadzīgi vairāk nekā četri pilsoņi, Adeimant, lai sagādātu visu, par ko mēs runājām. Zemkopis, man šķiet, nepagatavos pats sev arklu, ja vajadzīgs labs arkls, nepa-gatavos arī kapli un citus zemkopībai vajadzīgos rīkus, tāpat namdaris, ari viņa darbam vajadzīgi daudzi cilvēki, tas pats sakāms par audēju un par kurpnieku.

-    Pareizi.

-    Celtnieki, kalēji un daudzi citi amatnieki kļūs par mūsu līdzpilsoņiem mūsu valstiņā, un tā izaugs liela.

-    Krietni liela.

-    Īsti liela tā tomēr nebūs, ja mēs pieskaitīsim pat vēršu, aitu un citus ganus, lai zemkopjiem aršanai būtu vērši, lai namdarim un arī zemkopim būtu jūga dzīvnieki, audējiem un ādmiņiem - ādas un vilna.

-    Bet maza šī valsts tomēr nebūtu ar visiem šiem amat­niekiem.

-    Atrast tādu vietu šai valstij, kur nekas nebūtu jāieved, būtu gandrīz neiespējami.

-    Tiešām neiespējami.

-    Būs nepieciešami vēl daudzi, kas no citām valstīm ievestu vajadzīgo.

-    Kā tad.

-    Un tālāk. Ja mūsu cilvēks brauks tukšā, nepaņēmis līdzi nekā no tā, kas vajadzīgs tiem, no kuriem mūsējie gūst viņiem vajadzīgo, tad viņš ari atbrauks tukšā. Vai tā nav?

-    Tā liekas.

-    Vajag ne tikai mājās pagatavot pietiekamā vairumā visu, kas pašiem vajadzīgs, bet arī tādas mantas un tādā vairumā, kādas vajadzīgas tiem, kas mums vajadzīgi.

-    Tā jādara.

-    Mūsu valstij tātad vajadzīgs vairāk zemkopju un vairāk amatnieku.

-    Jā, vairāk.

-    Vairāk arī cilvēku, kas ievedīs un izvedīs dažādas pre­ces. Tie ir tirgotāji. Vai ne?

-    Protams.

-    Būs vajadzīgi tātad arī tirgotāji.

-    Noteikti.

-    Bet, ja tirdzniecība notiek pa jūru, tad būs vajadzīgi daudzi lietpratēji jūrlietās.

-    Daudzi gan.

XII. - Bet kā tad pašā valstī? Kā viņi apmainīsies ar pašu pagatavotām lietām? Šīs maiņas dēļ taču izveidojām kopību un valsti.

-    Skaidrs, ka pirkdami un pārdodami.

-    Tamdēļ arī būs mums tirgus un nauda kā maiņas zīme.

-    Tieši tāpēc.

-   Ja nu zemkopis vai kāds amatnieks atvedīs uz tirgu kaut ko no saviem ražojumiem, bet neieradīsies tieši tajā pašā laikā kā tie, kas gribēs no viņa kaut ko iemainīt, vai viņš tad paliks tur sēžot un kavēs savu darbu?

-   Nekādā ziņā. Tur būs cilvēki, kas, to redzēdami, pie­dāvās savu palīdzību. Labi iekārtotās pilsētās tie gandrīz visi būs fiziski vājākie, kas neder citam darbam. Viņiem jāpaliek tirgū un pret naudu jāiegādājas preces no tiem, kas grib tās pārdot, lai pret naudu atkal tās nodotu tiem, kas vēlas tās pirkt.

-   Šādas vajadzības dēļ mūsu valstī radīsies sīktirgotāji. Vai tad mēs tos nesaucam par sīktirgotājiem, kas kā starp­nieki pirkšanā un pārdošanā apmetušies tirgū, bet tos, kas brauc no pilsētas uz pilsētu, - par tirgotājiem?

-   Tieši tā.

-   Domāju, ka ir vēl daži citi palīgi, kuriem pietiek spēka fiziskam darbam, bet kuri pēc savām gara spējām īsti neder par mūsu līdzdalībniekiem. Viņi pārdod mums tiesības iz­lietot viņu spēku un maksu par to sauc par algu. Es domāju, ka viņus sauksim par algādžiem. Vai ne?

-   Tieši tā.

-   Arī algādži, manuprāt, vajadzīgi, lai valsts būtu pilnīga.

-   Man tā šķiet.

-   Vai tagad, Adeimant, mūsu valsts nav sasniegusi savu pilnvērtību?

-   Varbūt.

-   Bet kur tad tajā ir taisnība un netaisnība? Kur tā pa­rādījās, kur mūsu iztirzājumā esam tās saskatījuši?

-   Es nezinu, Sokrāt. Iespējams, ka minēto ļaužu kate­goriju savstarpējās attiecībās.

Varbūt tā ir pareizi, bet tas jānoskaidro bez kavēšanās.

Saite uz Platona apcerējuma ”Valsts” elektronisko versiju atrodama http://gramataselektroniski.wordpress.com