Sabiedrība ir slima, jo tā bezjēdzīgi patērē lietas, kas tai nav vajadzīgas, un, ja patēriņš tiek pārtraukts, iestājas krīze. Neekonomiskos faktorus nosaka sabiedrības stāvoklis kopumā – tās intelektuālais un morālais stāvoklis, profesionālās un sociālās atbildības līmenis.
>>lasīt tālāk >>
Vašingtonas konsenss jeb Vašingtonas vienošanās ir metodoloģisko principu apkopojums, ko izmanto, lai aizdotu valstīm naudu. Tas ir valstu finansēšanas mehānisms. Vašingtonas konsensa pamatprincips: dodiet man iespēju kontrolēt valsts naudu un man nebūs svarīgi, kurš kontrolēs valsti. >>lasīt tālāk >>
Saceltā kņada ap Ungārijas jauno konstitūciju ir kārtējais apliecinājums tam, ka jebkurā valstī tie spēki, kuri savas valsts iedzīvotāju intereses izvirzīs par prioritāti pretstatā starptautiskā finanšu kapitāla interesēm, saņems uzbrukumus un mēģinājumus iztēlot tos kā nedemokrātiskus. >>lasīt tālāk >>
Publicējam Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesora Artura Priedīša interviju izdevumam „Kultūra un Vārds” (2011.gada septembris). Intervija ir pagara, taču lasīšanas vērta, tādēļ atzīmējiet to savās elektroniskajās un cita veida piezīmēs..
- Internetā savā dienasgrāmatā (blog.artursprieditis.lv) Jūs rakstāt par vadāmo haosu. Vai tas ir kaut kas jauns? >>lasīt tālāk >>
Toreizējā Eiropas Institūta direktora vietnieka, S.A.Karaganova publicētais raksts laikrakstā Diplomātijas Vēstnesis (Nr.21-22, 1992.gada 15. – 30.novembris), kas vēlāk tika iesaukts par „Karaganova doktrīnu”, lasāms arī latviešu valodā.
Karaganovs ir ilggadīgs Krievijas federācijas ārpolitikas eksperts un Vladimira Putina padomnieks ārpolitikas jautājumos. Žurnāli Foreign Policy (ASV) un The Prospect (Lielbritānija) 2005.gadā viņu ierindoja starp 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Vairāk par Karaganovu meklējiet interneta vietnē karaganov.ru. >>lasīt tālāk >>
- Kāpēc pirms sarunas uzsākšanas uzskatījāt par nepieciešamu mani brīdināt, ka tās sekas mums varot būt arī neparedzamas, līdz pat pastiprinātai dažādu specdienestu interesei, tamlīdzīgi?
- Redziet, saistībā ar milzīgo sadrumstalošanos sabiedrībā, ekonomikā, izglītībā, komunikācijā, kas izraisīja dažādu subkultūru jeb minikultūru rašanos, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Rietumu pasaulē ļoti lielu vērību sāka pievērst identitātei. Mums šī identitātes problēma puslīdz aktuāla kļuva tikai PSRS sabrukuma periodā astoņdesmito gadu beigās saskaņā ar nacionālās pašapziņas kārtējo „atmodu”. Tā, piemēram, ASV visi meklēja, atrada un atcerējās savus senčus, sākot ar prezidentiem un beidzot varbūt ar pēdējiem Amerikas klaidoņiem. >>lasīt tālāk >>
“Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.”
/Imants Ziedonis/
– Vai 20 neveiksmju, lejupslīdes, krīzes un genocīda gadi ir pietiekams periods, lai mēs sāktu kritiski izvērtēt un pārvērtēt tos principus un pieņēmumus, kuriem apzināti vai neapzināti esam šos gadus sekojuši?
– Es domāju, ka jā.
>>lasīt tālāk >>
– Kādu brīdi bijāt pieskāries politikai: nepilnu mēnesi pildījāt apvienības Par labu Latviju (PLL) padomes priekšsēdētāja pienākumus. Vai Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kas acīmredzot notiks 17. septembrī, negatavojaties startēt ar savu sarakstu?
– Nē, šajās vēlēšanās es vēl negatavojos to darīt. Viena no mūsu lielākajām nelaimēm ir tā, ka mēs vienmēr gribam kaut ko ātri uzcept, bet nekas labs no tā nesanāk. Uz šīm vēlēšanām vajadzētu nevis dibināt jaunas partijas, kas latviešu balsis tikai atšķaidīs, bet gan atbalstīt kādu no esošajām partijām un stiprināt tās ar jauniem cilvēkiem, tādiem, kas grib ne tikai nodarboties ar politiku, bet arī strādāt Latvijas labā. Mans laiks vēl nav pienācis. Un varbūt arī nekad nepienāks. Man ir sava mājaslapa, kurā ir reģistrējušies gandrīz simt atbalstītāju. Kad būs tūkstotis, tad varēšu dibināt partiju. Bet tā būs runa par nākamajām vēlēšanām. Patlaban es ar milzīgu interesi gaidu, ko šo vēlēšanu kontekstā darīs Valsts prezidents Valdis Zatlers.
>>lasīt tālāk >>
1990. gados mēs Latvijā ielaidām ideoloģiju un sistēmu, par kuru lielākajai mūsu daļai nebija un arvien nav pilna priekšstata. Šai ziņā mēs bijām nezinošāki par mūsu senčiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.
Tagad esam zaudējuši savu suverenitāti, piedzīvojam demogrāfisku katastrofu, parādu verdzību, masveida izbraukšanu, bet arvien esam tik apmulsuši, ka aiz inerces atbalstām šo sistēmu, saistot ar to nenoteiktas ilūzijas.
Šā raksta mērķis ir pavērt impēriskās sistēmas priekškaru, lai mēs labāk saprastu, ko mēs īsti atbalstām, kāpēc dzīvojam tā, kā dzīvojam, un kāda varētu būt alternatīva. >>lasīt tālāk >>
Ietekmīgā Amerikas Savienoto Valstu medija “Washington Post” žurnāliste intervē Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko. Mūsu kaimiņu valsts vadītājs tiek izvaicāts par demokrātiju, vēlēšanām, sadarbību ar Krieviju un citām valstīm, ekonomiku un Baltkrievijas attīstību. Lukašenko atbild bez minstināšanās.
Intervija krievu un angļu valodās; notikusi nesen – visdrīzāk 2011.gada sākumā. Informācija par precīzu datumu TF rīcībā nav. >>lasīt tālāk >>
Sūzena Zontāga (1933.-2004.) – viena no pazīstamākajām ASV rakstniecēm, „jaunā intelektuāle”, mūsdienu kultūras komentētāja. Viņas grāmatas tulkotas trīsdesmit divās valodās. Četri romāni: Labvēlis, Miršanas komplekts, Vulkāna mīļākais un Amerikā, kas 2000. gadā ieguva Amerikas kritiķu asociācijas balvu daiļliteratūrā. Publicējusi stāstu krājumu Es, etcetera, vairākas lugas, arī Alise gultā, piecus eseju krājumus, to skaitā, Par fotogrāfiju, kas ieguva Nacionālo kritiķu apvienības balvu kritikā. Slimība kā metafora. Noraugoties citu sāpēs. 2001. gadā Zontāgai piešķīra Jeruzālemes balvu par viņas darbu kopumu.
Ar Sūzenu Zontāgu Ņujorkā 2003.gada 2.aprīlī sarunājās Arnis Rītups un Uldis Tīrons.
>>lasīt tālāk >>
Aizvadītajā gadā Krievijas specdienestu interese par Igauniju joprojām bijusi augsta, pārskatā par 2009. gadu secinājusi Igaunijas drošības policija KaPo (Kaitsepolitseiamet). Neraugoties uz to, Igaunijā drošības situācija uzlabojas. >>lasīt tālāk >>
Tikko Briseles, Vašingtonas un SVF politiku īstenojošā Latvijas marionešu valdība diezgan smagnēji un, kā parasti, šķirti no tautas nosvinēja 4. maija deklarācijas [par neatkarības atjaunošanu] 20. gadadienu. Netrūka it kā skaisti domātu vārdu, bet no politisko ielikteņu, birokrātu un ārvalstu vēstnieku mutēm tie skanēja kaut kā neīsti, bez prieka un sirsnības. Laikam jau pat viņiem nav viegli runāt par to, kas varēja būt, bet kā realitātē nav. Un šoreiz es nedomāju krīzi, liesējošo budžetu un naudas trūkumu, bet gan pašu svinību iemeslu – valsts neatkarību. >>lasīt tālāk >>
Kā raksta žurnāls Newsweek (skat. rakstu www.2v.lv), Krievijas Ārlietu ministrija ir sagatavojusi stratēģiju, kas paredz Baltijas valstu ekonomisko okupāciju. Krievija ir izstrādājusi jaunu ārpolitikas stratēģiju un nolēmusi izmantot brīdi, kad Baltijas valstīs mazinās Eiropas Savienības investoru interese, lai Krievija varētu paplašināt savu ekonomisko klātbūtni, iegādājoties uzņēmumu aktīvus par ļoti zemām cenām. Krievija plānojot izmantot Baltijas valstu transporta infrastruktūru Krievijas tranzīta optimizācijai virzienā uz Eiropas Savienību, bet Lietuvas transporta infrastruktūra tiks izmantota, arī lai nodrošinātu Kaļiņingradas apgabala saikni ar pārējo Krieviju. >>lasīt tālāk >>
